VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
2018. gada 4. decembrī (*)
Civildienests – Ierēdņi un līgumdarbinieki – Civildienesta noteikumu 2014. gada 1. janvāra reforma – Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pants – Jaunie noteikumi par ikgadējo atvaļinājumu, kuri ir piemērojami ierēdņiem, kas pilda pienākumus trešajā valstī – Iebilde par prettiesiskumu – Ikgadējā atvaļinājuma mērķis
Lietā T‑518/16
Francisco Carreras Sequeros, Eiropas Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Adisabebā [Addis-Abeba] (Etiopija), un citi Eiropas Komisijas ierēdņi un darbinieki, kuru uzvārdi ir norādīti pielikumā (1), ko pārstāv S. Orlandi un T. Martin, advokāti,
prasītāji,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja J. Currall un G. Gattinara, vēlāk – G. Gattinara un A.‑C. Simon, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Parlaments, ko pārstāv J. Steele un E. Taneva, pārstāvji,
un
Eiropas Savienības Padome, ko sākotnēji pārstāvēja M. Bauer un M. Veiga, vēlāk – M. Bauer un R. Meyer, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt lēmumus, ar kuriem no 2014. gada ir samazināts prasītāju ikgadējā atvaļinājuma dienu skaits,
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz], K. Iliopuls [C. Iliopoulos], L. Kalvo-Sotelo Ibaņess-Martins [L. Calvo-Sotelo Ibáñez-Martín] (referents) un I. Reine,
sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2017. gada 21. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
I. Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāji Francisco Carreras Sequeros un citas personas, kuru uzvārdi ir norādīti pielikumā, ir Eiropas Komisijas ierēdņi vai līgumdarbinieki. Viņi visi ir tikuši norīkoti darbā trešajās valstīs un tur atradās jau pirms 2014. gada 1. janvāra.
2 Saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 57. panta pirmo daļu, kura atbilstoši Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 16. un 91. pantam pēc analoģijas ir piemērojama līgumdarbiniekiem, ierēdņiem un darbiniekiem ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kas ir vismaz 24 darba dienas, bet ne vairāk kā 30 darba dienas, katrā kalendārajā gadā saskaņā ar noteikumiem, par kuriem Eiropas Savienības iestādes vienojušās pēc apspriedes ar Civildienesta noteikumu komiteju. Atbilstoši šai tiesību normai ikgadējā atvaļinājuma dienu skaits ir noteikts 24 atvaļinājuma dienas, kam tiek pievienotas papildu atvaļinājuma dienas, kuras piešķirtas atkarībā no vecuma un pakāpes iepriekš minēto 30 dienu robežās.
3 Tomēr Civildienesta noteikumu X pielikumā ir norādīti īpaši atkāpes ietveroši noteikumi, kas piemērojami ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs. Saskaņā ar PDNK 118. pantu dažus no šiem noteikumiem pēc analoģijas piemēro līgumdarbiniekiem, kuri ir tādā pašā situācijā. Tas attiecas arī uz šī pielikuma 6. pantu.
4 Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pants atbilstīgi tā redakcijai pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris), ar ko groza Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 2013, L 287, 15. lpp.), stāšanās spēkā attiecībā uz personālu, kurš pilda pienākumus trešajā valstī, bija norādīts šādi:
“Ierēdnim katru kalendāro gadu ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu trīs ar pusi darba dienu garumā par katru nostrādāto mēnesi.”
5 Tomēr Regulas Nr. 1023/2013 27. apsvērumā Savienības likumdevējs ir izklāstījis šādi:
“Ir lietderīgi modernizēt to darbinieku darba nosacījumus, kuri ir nodarbināti trešās valstīs, un attiecībā uz viņu nodarbināšanu panākt lielāku rentabilitāti, vienlaikus ietaupot izmaksas. Būtu jākoriģē tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kā arī būtu jāparedz noteikumi, lai dotu iespēju iekļaut plašāku parametru klāstu, lai noteiktu piemaksu par dzīves apstākļiem, neietekmējot vispārējo izmaksu ietaupīšanas mērķi. Būtu jāpārskata mājvietas pabalsta piešķiršanas nosacījumi, lai labāk ņemtu vērā vietējos apstākļus un mazinātu administratīvo slogu.”
6 Kopš 2014. gada 1. janvārī stājās spēkā Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 70. punkta a) apakšpunkts, Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantā (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunais 6. pants”) arī attiecībā uz ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešajā valstī, ir noteikts:
“Ierēdnim katru kalendāro gadu ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu divas darba dienas par katru nostrādāto mēnesi.
Neatkarīgi no šā panta pirmās daļas, ierēdņiem, kuri 2014. gada 1. janvārī savus amata pienākumus jau pilda trešā valstī, ir tiesības uz:
– trim darba dienām no 2014. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 31. decembrim;
– divarpus darba dienām no 2015. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 31. decembrim.”
7 Prasītāju personīgās lietas tika atjauninātas, ņemot vērā Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta otrās daļas pirmo ievilkumu, un tādējādi 2014. gadā prasītājiem tika piešķirts ikgadējais atvaļinājums 36 darba dienas salīdzinājumā ar 42 darba dienām iepriekšējā gadā.
8 Laikposmā no 2014. gada 17. februāra līdz 13. martam prasītāji iesniedza sūdzības. Iecēlējinstitūcija vai institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “kompetentā institūcija”) – atkarībā no katra konkrētā gadījuma –, ar 2014. gada 23. maija lēmumiem, kuri visi ir formulēti vienādi, šīs sūdzības noraidīja.
II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
9 Ar prasības pieteikumu, kas Eiropas Savienības Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 2. septembrī, prasītāji cēla šo prasību, kura tika reģistrēta ar numuru F‑88/14.
10 Ar 2014. gada 10. novembra lēmumu Civildienesta tiesa nolēma apturēt tiesvedību šajā lietā līdz brīdim, kad galīgie spriedumi lietās T‑17/14 U4U u.c./Parlaments un Padome un T‑23/14 Bos u.c./Parlaments un Padome būs stājušies likumīgā spēkā.
11 Ar procesuālajiem dokumentiem, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2014. gada 29. oktobrī un 2015. gada 5. februārī, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Parlaments lūdza atļaut tiem iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam.
12 Piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2016/1192 (2016. gada 6. jūlijs) par to, lai Vispārējai tiesai nodotu kompetenci pirmajā instancē izskatīt domstarpības starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem (OV 2016, L 200, 137. lpp.), 3. pantu, šī lieta tika nodota Vispārējai tiesai tādā stāvoklī, kādā tā bija 2016. gada 31. augustā, un turpmāk tā ir jāizskata atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamentam. Tādējādi šī lieta tika reģistrēta ar numuru T‑518/16 un nodota ceturtajai palātai.
13 Lietās, kurās, to iznākumu gaidot, bija apturēta tiesvedība, tika pieņemts 2016. gada 15. septembra spriedums U4U u.c./Parlaments un Padome (T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489) un 2014. gada 11. novembra rīkojums Bos u.c./Parlaments un Padome (T‑23/14, nav publicēts, EU:T:2014:956). Šis spriedums un šis rīkojums nav pārsūdzēti un ir stājušies likumīgā spēkā.
14 Ar Vispārējās tiesas 2017. gada 6. marta lēmumiem Padomei un Parlamentam tika atļauts iestāties šajā tiesvedībā.
15 Pēc ceturtās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa 2017. gada 20. septembrī, piemērojot Reglamenta 28. pantu, nolēma nodot lietu izskatīšanai palātā paplašinātā sastāvā.
16 Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2017. gada 18. oktobrī nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un Reglamenta 89. pantā paredzētā procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros pirms tiesas sēdes uzaicināt lietas dalībniekus rakstveidā atbildēt uz jautājumiem. Lietas dalībnieki izpildīja Vispārējās tiesas lūgumu noteiktajā termiņā.
17 Vispārējā tiesa 2017. gada 21. novembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.
18 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt un nospriest, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunais 6. pants ir prettiesisks;
– atcelt lēmumus par viņu ikgadējo atvaļinājumu samazināšanu, “sākot no 2014. [gada];
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Parlaments lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt.
21 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt par nepamatotu iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu;
– prasību noraidīt.
III. Juridiskais pamatojums
A. Par prasījumu pirmo daļu, ar kuru Vispārējai tiesai tiek lūgts atzīt par prettiesisku Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu
22 Prasījumu pirmajā daļā prasītāji lūdz Vispārējo tiesu atzīt par prettiesisku Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu.
23 Komisija un Parlaments uzskata, ka konstatējums par prettiesiskumu iebildes par prettiesiskumu izvērtēšanas beigās var būt tikai pakārtots un nevar tikt ietverts sprieduma rezolutīvajā daļā, no kā izriet, ka prasītāju pirmā prasījumu daļa kā tāda neesot pieņemama.
24 Ir taisnība, ka Savienības tiesai nav jāveic principiāli konstatējumi savu spriedumu rezolutīvajā daļā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 16. decembris, De Nicola/EIB, T‑120/01 un T‑300/01, EU:T:2004:367, 136. un 137. punkts). Tomēr šajā lietā ir skaidrs, ka pirmā prasījumu daļa ir jāsaprot kā tāda, kas nav nošķirta no otrās prasījumu daļas, jo, kā Komisija un Parlaments paši norāda, prasītāji būtībā pakārtoti norāda uz Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta prettiesiskumu, pamatojot savu prasību atcelt lēmumus par viņu ikgadējo atvaļinājumu samazināšanu, “sākot no 2014. [gada]”.
B. Par prasījumu otro daļu, ar kuru tiek lūgts atcelt lēmumus par prasītāju ikgadējā atvaļinājuma ilguma samazināšanu, “sākot no 2014. [gada]”
1. Par otrās prasījumu daļas priekšmetu
25 Savā otrajā prasījumu daļā prasītāji lūdz atcelt lēmumus, ar kuriem ir veikta viņu tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu samazināšana, “sākot no 2014.[gada]”.
26 Atbildot uz šī sprieduma 16. punktā minēto procesa organizatorisko pasākumu, prasītāji tomēr precizēja, ka prasība, kas bija celta 2014. gadā, patiesībā bija jāsaprot kā tāda, kas ir vērsta pret lēmumiem, ar kuriem ir samazināts minētā gada ikgadējā atvaļinājuma dienu skaits (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”), un ka tā neattiecās uz to lēmumu tiesiskumu, kuri šajā jautājumā pieņemti 2015. un 2016. gadā.
2. Par prasības priekšmeta ierobežojuma sekām uz prasītāju izvirzīto iebildi par prettiesiskumu
27 Tā kā apstrīdētajos lēmumos ir noteikts tikai ikgadējā atvaļinājuma dienu skaits attiecībā uz 2014. gadu, rodas jautājums, vai prasītāji, kā viņi to ir izdarījuši, var izvirzīt pamatus, kas ir balstīti uz iebildēm par prettiesiskumu, kuras vērstas ne tikai pret Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta otrās daļas pirmo ievilkumu saistībā ar minētā gada ikgadējo atvaļinājumu, bet arī plašāk – pret šī panta pirmo daļu, kurā ir noteikts ikgadējā atvaļinājuma dienu skaits, sākot no 2016. gada.
28 Atbildot uz šī sprieduma 16. punktā minēto procesa organizatorisko pasākumu, prasītāji ir apgalvojuši, ka viņiem bija interese izvirzīt Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta kopumā prettiesiskumu un ka pārejas posms, kas ieviests ar otrās daļas pirmo ievilkumu, nebija nodalāms no pirmās daļas, kurā noteikts, ka ierēdņiem un darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, turpmāk būšot tiesības tikai uz 24 atvaļinājuma dienām gadā.
29 Savukārt Komisija un Padome uzskatīja, ka izvirzītās iebildes par prettiesiskumu varēja attiekties tikai uz Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta otrās daļas pirmo ievilkumu, jo iebilde par prettiesiskumu nav uzskatāma par autonomām tiesībām celt prasību un tātad tai ir tikai pakārtota piemērojamība, ko ierobežo prasības priekšmets.
30 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebilde par prettiesiskumu, kas netieši ir izvirzīta saskaņā ar LESD 277. pantu, prioritāri apstrīdot kāda cita akta tiesiskumu, ir pieņemama vienīgi tad, ja pastāv saikne starp šo tiesību aktu un tiesību normu, uz kuras prettiesiskumu tiek norādīts. Tā kā LESD 277. panta mērķis nav ļaut lietas dalībniekam apstrīdēt jebkāda vispārpiemērojama akta piemērojamību, pamatojot jebkādu prasību, iebildes par prettiesiskumu piemērojamībai ir jābūt ierobežotai, ciktāl tas ir vajadzīgs lietas atrisināšanai (skat. spriedumu, 2015. gada 12. jūnijs, Health Food Manufacturers’ Association u.c./Komisija, T‑296/12, EU:T:2015:375, 170. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka vispārpiemērojamajam aktam, uz kura prettiesiskumu tiek norādīts, tieši vai netieši ir jābūt piemērojamam lietā, kas ir prasības priekšmets, un jāpastāv tiešai juridiskai saiknei starp apstrīdēto individuālo lēmumu un attiecīgo vispārpiemērojamo aktu (spriedumi, 2017. gada 15. marts, Fernández González/Komisija, T‑455/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:169, 34. punkts, un 2017. gada 22. novembris, von Blumenthal u.c./EIB, T‑558/16, EU:T:2017:827, 71. punkts).
31 Tomēr LESD 277. pants, lai nodrošinātu iestāžu pieņemto vispārpiemērojamo tiesību aktu tiesiskuma reālu kontroli par labu personām, kam ir liegtas tiesības celt tiešu prasību pret šādiem tiesību aktiem, ir jāinterpretē pietiekami plaši (spriedumi, 1993. gada 26. oktobris, Reinarz/Komisija, T‑6/92 un T‑52/92, EU:T:1993:89, 56. punkts, un 2010. gada 21. oktobris, Agapiou Joséphidès/Komisija un EACEA, T‑439/08, nav publicēts, EU:T:2010:442, 50. punkts). Tātad LESD 277. panta piemērošanas joma ir jāattiecina uz iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem, kam bijusi nozīme, pieņemot lēmumu, kurš ir atcelšanas prasības priekšmets (spriedumi, 1998. gada 4. marts, De Abreu/Tiesa, T‑146/96, EU:T:1998:50, 27. punkts, un 2001. gada 2. oktobris, Martinez u.c./Parlaments, T‑222/99, T‑327/99 un T‑329/99, EU:T:2001:242, 135. punkts), tādējādi, ka minētais lēmums galvenokārt ir balstīts uz tiem (spriedums, 2015. gada 12. jūnijs, Health Food Manufacturers’ Association u.c./Komisija, T‑296/12, EU:T:2015:375, 172. punkts), pat ja šādi tiesību akti formāli nav šī lēmuma juridiskais pamats (spriedumi, 2001. gada 2. oktobris, Martinez u.c./Parlaments, T‑222/99, T‑327/99 un T‑329/99, EU:T:2001:242, 135. punkts; 2007. gada 20. novembris, Ianniello/Komisija, T‑308/04, EU:T:2007:347, 33. punkts, un 2014. gada 2. oktobris, Spraylat/ECHA, T‑177/12, EU:T:2014:849, 25. punkts).
32 Šajā lietā prasītāji 2013. gadā saskaņā ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantu, tā redakcijā pirms Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 70. punkta a) apakšpunkta stāšanās spēkā, saņēma 42 ikgadējā atvaļinājuma dienas. 2014. gadā, proti, laikā, kad tika celta prasība, piemērojot Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta otrās daļas pirmo ievilkumu, viņi saņēma vairs tikai 36 ikgadējā atvaļinājuma dienas. 2015. gadā viņiem saskaņā ar minētā panta otrās daļas otro ievilkumu bija jābūt vairs tikai 30 ikgadējā atvaļinājuma dienām. Visbeidzot, no 2016. gada prasītājiem atbilstoši Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta pirmajai daļai principā bija jābūt tiesībām tikai uz 24 atvaļinājuma dienām gadā.
33 Tādējādi kompetentajai institūcijai nav nekādas rīcības brīvības noteikt ikgadējā atvaļinājuma dienu skaitu. Turklāt no Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta kontekstuālās un sistēmiskās interpretācijas izriet, ka tā otrās daļas pirmais ievilkums, kurš ir tieši piemērojams apstrīdētajiem lēmumiem, bija pārejas noteikums, savukārt minētā panta pirmā daļa veido jauno galīgo kārtību ierēdņu un darbinieku, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, ikgadējā atvaļinājuma jomā.
34 Līdz ar to ir jāatgādina, ka pati pārejas laikposma būtība ir organizēt pakāpenisku pāreju no vienas kārtības uz citu (spriedumi, 2017. gada 6. jūlijs, Bodson u.c./EIB, T‑508/16, nav publicēts, EU:T:2017:469, 117. punkts, un 2014. gada 12. februāris, Bodson u.c./EIB, F‑83/12, EU:F:2014:15, 139. punkts), lai atrisinātu problēmas, kas saistītas ar jaunās kārtības ieviešanu, vai lai izvairītos no pēkšņām izmaiņām agrākajā kārtībā.
35 Ņemot vērā saikni, kas vieno pārejas noteikumus un galīgos noteikumus, jo pirmajiem nav nekāda iemesla pastāvēt bez otrajiem minētajiem noteikumiem, un ņemot vērā kompetentās institūcijas rīcības brīvības neesamību, šajā lietā ir jāuzskata, ka pastāv tieša juridiska saikne starp apstrīdētajiem lēmumiem un Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta pirmo daļu un ka, tā kā šī pirmā daļa ir Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta otrās daļas pirmā ievilkuma rezultāts, tā vismaz netieši ir piemērojama minētajiem lēmumiem, ciktāl tai ir bijusi nozīme to pieņemšanā, jo šie lēmumi galvenokārt uz to balstījās, lai arī formāli tā nebija to juridiskais pamats.
36 Tādēļ apstrīdētie lēmumi attiecībā uz prasītājiem bija Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta pirmā piemērošana, un tās sekas ir tādas, ka no 2016. gada viņi saņemtu vairs tikai 24 atvaļinājuma dienas.
37 Tomēr tiesas sēdē Komisija norādīja, ka, iesniedzot prasību 2014. gadā, Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta pirmās daļas piemērošana, sākot no 2016. gada, prasītājiem bija hipotētiska.
38 Ir taisnība, ka no prasītāju atbildēm uz šī sprieduma 16. punktā minēto procesa organizatorisko pasākumu izriet, ka divi no viņiem tagad ir pārcelti darbā uz Briseli (Beļģija). Tomēr no tā nevar secināt, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta pirmās daļas piemērošana prasītājiem, sākot no 2016. gada, būtu bijusi hipotētiska 2014. gadā. Līdztekus tam, ka viena no attiecīgajām personām ir pārcelta darbā uz Briseli tikai kopš 2017. gada 1. septembra, prasītājiem kā ierēdņiem vai darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātā, šī tiesību norma varēja tikt piemērota.
39 Tādējādi, lai arī apstrīdētie lēmumi formāli ir balstīti uz pārejas noteikumu attiecībā tikai uz 2014. gadu, kurš ir ietverts Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta otrās daļas pirmajā ievilkumā, prasītāji, izvirzot iebildi, var apstrīdēt arī galīgās kārtības saistībā ar ikgadējo atvaļinājumu, kas noteikta minētā panta pirmajā daļā, tiesiskumu.
3. Par pamatiem
a) Ievada piezīme
40 Savā prasības pieteikumā prasītāji ir norādījuši, ka ar Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu neesot ievērots tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu īpašais raksturs un mērķis, vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesiskās drošības princips un Civildienesta noteikumu 10. pants.
41 Tomēr, ņemot vērā 2016. gada 15. septembra spriedumu U4U u.c./Parlaments un Padome (T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489), prasītāji ir atteikušies no pamata, kas ir saistīts ar Civildienesta noteikumu 10. panta pārkāpumu.
42 Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, prasītāji ir uzskatījuši, ka trešais pamats saistībā ar tiesiskās drošības principa pārkāpumu bija jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.
43 Visbeidzot prasības pieteikumā sniegtajā argumentācijā ir ietverti apsvērumi par tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, par kuriem ir jāuzskata, ka tie veido atsevišķu pamatu.
44 Galu galā Vispārējai tiesai ir iesniegti četri pamati, kuri attiecīgi ir saistīti ar to, ka ir pārkāpti:
– tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu īpašais raksturs un mērķis,
– vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips,
– tiesiskās paļāvības aizsardzības princips,
– tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.
b) Par pirmo pamatu, kas ir saistīts ar tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu īpašā rakstura un mērķa pārkāpumu
1) Lietas dalībnieku argumenti
45 Balstoties uz Tiesas judikatūru, konkrēti – uz tās 2013. gada 19. septembra spriedumu Komisija/Strack, pārskatīšana (C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570), prasītāji norāda, ka tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu ir Savienības sociālo tiesību princips, kam ir īpaša nozīme. Tas tagad esot nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. panta 2. punktā un tostarp garantēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 7. pantā. Prasītāji uzsver, ka saskaņā ar judikatūru šīm tiesībām esot divējāds mērķis, proti, ļaut darba ņēmējam, pirmkārt, atpūsties, nevis veikt viņam noteiktos uzdevumus un, otrkārt, saņemt laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm. Taču labvēlīgāku tiesību normu ikgadējā atvaļinājuma jomā, kuras izmanto ierēdņi un darbinieki, kas pilda pienākumus trešajās valstīs, mērķis tieši esot kompensēt neērtības saistībā ar dzīves apstākļiem viņu dienesta vietā, kuri vienmēr tikuši uzskatīti par sevišķiem un pat grūtiem.
46 Šajā kontekstā no judikatūras un no Direktīvas 2003/88 4. apsvēruma izrietot, ka darba ņēmēju darba drošības, higiēnas un veselības aizsardzības uzlabošana ar tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu starpniecību esot mērķis, kas nedrīkstētu tikt pakārtots vienīgi ekonomiskiem apsvērumiem. Tomēr ierēdņu un darbinieku, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu samazinājums Regulas Nr. 1023/2013 27. apsvērumā esot attaisnots ar šādu pamatojumu, proti, panākt lielāku rentabilitāti attiecībā uz šiem darbiniekiem un nepieciešamību ietaupīt izmaksas. Turklāt fakts, ka šis samazinājums arī esot bijis pamatots ar dienesta interesēm, jo sevišķi mazo delegāciju interesēm, kuru darbību varot ietekmēt daudzie darbinieku prombūtnes gadījumi, esot nepamatots apgalvojums, kurš nevarot tikt izmantots visos gadījumos. Papildus tam mērķis modernizēt darba nosacījumus, kurš, iespējams, ir saistīts ar Komisijas un Parlamenta norādīto transporta un saziņas veidu attīstību, arī nevarot attaisnot strīdīgo samazinājumu, jo šī argumentācija izraisītu to, ka pakāpeniski tiktu grauta tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu vērtība, neņemot vērā to mērķi.
47 Turklāt fakts, ka ikgadējā atvaļinājuma dienu skaits, kas paredzēts Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunajā 6. pantā, tik un tā ir lielāks nekā Direktīvas 2003/88 7. pantā paredzētais skaits, nenozīmējot, ka šis jaunais pants nodrošina prasītāju darba apstākļu, veselības un drošības pienācīgu aizsardzību. Proti, Direktīvas 2003/88 mērķis esot vienīgi nodrošināt minimālu aizsardzības līmeni. Turklāt šīs direktīvas 23. pantā esot ietverts aizsardzības līmeņa nepazemināšanas noteikums, no kā izrietot, ka atvaļinājuma dienu skaita samazināšana nevarot tikt pamatota tikai ar faktu, ka tas joprojām ir lielāks nekā iepriekš minētajā 7. pantā paredzētais skaits.
48 Katrā ziņā prasītāju darba nosacījumu pasliktināšana nesamērīgi ietekmējot viņu profesionālo dzīvi un veselību.
49 Visbeidzot, lai gan likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība, tam esot bijušas jānovērtē ikgadējā atvaļinājumu dienu skaita samazināšanas sekas uz ierēdņu un darbinieku, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, veselību un drošību, jo praksē esot radies pieņēmums, ka darbs, kas tiek veikts trešajās valstīs, ir grūtāks nekā darbs, kas tiek veikts iestāžu mītnes vietās. Tāpat likumdevējam bija pietiekami jāpamato attiecīgo personu darba nosacījumu pasliktināšana. Taču šāds vērtējums un šāds pamatojums šajā gadījumā neesot sniegts.
50 Komisija, kuras argumentiem pievienojas Parlaments un Padome, uzreiz noraida 2013. gada 19. septembra sprieduma Komisija/Strack, pārskatīšana (C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570), atbilstību.
51 Komisija, kā arī Parlaments un Padome norāda arī uz to, ka Direktīvas 2003/88 14. apsvērumā likumdevējs ir paredzējis, ka “īpašie standarti, kas noteikti citos Kopienas dokumentos”, var būt prioritāri salīdzinājumā ar direktīvas normām. Tā tas esot Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta gadījumā. Turklāt ikgadējā atvaļinājuma dienu skaits, kas noteikts šajā pantā, joprojām esot lielāks nekā “vismaz četru nedēļu” ilgais atvaļinājums, kas ir paredzēts Direktīvas 2003/88 7. pantā kā minimālais atvaļinājuma ilgums. Tādējādi Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunais 6. pants neapdraudot tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu būtību.
52 Turklāt, pieņemot Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu, likumdevējam neesot bijis tikai viens, proti, ekonomiska rakstura, mērķis. Gluži pretēji, no Regulas Nr. 1023/2013 27. apsvēruma izrietot, ka tajā ir izvirzīts arī mērķis modernizēt to darbinieku darba nosacījumus, kuri ir nodarbināti trešajās valstīs, proti, administratīva prasība darba nosacījumus pielāgot ekonomisko un sociālo apstākļu attīstībai. Šajā ziņā Padome vērš uzmanību uz to, ka 42 darba dienas ilgs ikgadējais atvaļinājums radīja problēmas mazajās delegācijās, kurās saistībā ar šo darbinieku atvaļinājumiem un prombūtnēm citu iemeslu dēļ ne vienmēr bija pietiekams darbinieku skaits, lai nodrošinātu labu to darbību. Savukārt Komisija un Parlaments norāda, ka laikposmā no 2004. līdz 2014. gadam situācija, kura daļēji pamatoja agrāko kārtību, ir mainījusies, jo saziņa, izmantojot internetu, un zemo cenu lidojumi ir būtiski attīstījušies.
53 Turklāt prasītāji neesot pierādījuši, ka likumdevējs ir rīkojies, neievērojot tās tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kas ir ļaut darba ņēmējam, pirmkārt, atpūsties un, otrkārt, izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm. Šajā ziņā agrākā “prakse”, no kuras izrietot apgalvotais pieņēmums, ka darbs, kas tiek veikts trešajās valstīs, esot grūtāks, pieņemot, ka tas ir pierādīts, nekādi nevarot būt saistošs likumdevējam, jo tam esot plaša rīcības brīvība Civildienesta noteikumus pielāgot ekonomiskā un sociālā konteksta attīstībai un jebkurā brīdī grozīt ierēdņu tiesības un pienākumus, padarot tos nelabvēlīgākus.
54 Katrā ziņā likumdevējs esot ņēmis vērā personāla, kurš strādā trešajās valstīs, situācijai raksturīgos īpašos ierobežojumus, pirmkārt, Civildienesta noteikumu X pielikuma 7. pantā attiecībā uz atvaļinājuma ilguma aprēķināšanu, uzsākot vai pārtraucot pildīt pienākumus trešajā valstī, un neizmantoto ikgadējā atvaļinājuma dienu pārcelšanu, kā arī, otrkārt, Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. panta otrajā daļā saistībā ar ceļā pavadīto laiku.
55 Visbeidzot Komisija apgalvo, ka vispārpiemērojami tiesību akti ir pietiekami pamatoti, ja likumdevējs kaut vai īsumā ir izskaidrojis pasākumu būtību. Tādējādi ne no vienas tiesību normas, ne no principa neizrietot, ka likumdevējam būtu bijusi jāņem vērā ikgadējā atvaļinājuma samazinājuma ietekme uz ierēdņu veselību un drošību vai būtu bijis jāizvērtē šī samazinājuma tvērums attiecībā pret vispārējo mērķi uzlabot viņu darba apstākļus, vai būtu bijis jāpierāda efektivitātes pieaugums, ko šis samazinājums ļautu sasniegt.
2) Vispārējās tiesas vērtējums
i) Ievada piezīme
56 Vispirms ir jāizvērtē 2013. gada 19. septembra sprieduma Komisija/Strack, pārskatīšana (C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570), uz kuru lielā mērā balstās prasītāji, nozīme šajā lietā.
57 Kā apgalvo Komisija, kā arī Parlaments un Padome, Tiesa šajā spriedumā ir tikai lēmusi par tiesību normu, ar kuru, pamatojoties uz spēkā esošajām normām, ir organizēts neizmantoto atvaļinājuma dienu pārcelšanas uz citu gadu mehānisms.
58 Tomēr, lai gan izskatāmajā lietā situācijai ir raksturīgs tiesību akta grozījums, ar kuru ir samazināts ikgadējā atvaļinājuma ilgums, precizējumiem, kas sniegti minētajā spriedumā – it īpaši attiecībā uz šī atvaļinājuma raksturu un tā mērķi, nosacījumiem, kādos uz direktīvu var atsaukties attiecībā pret iestādi, un Hartas piemērošanas kārtību iestādēm – ir nozīme šajā lietā.
59 Šādos apstākļos prasītāji tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu īpašo raksturu un mērķi tieši ir izsecinājuši, atsaucoties uz Direktīvu 2003/88 un judikatūru saistībā ar to. Līdz ar to iesākumā ir arī jāizvērtē, kādā mērā uz šo direktīvu var atsaukties šajā lietā.
ii) Par iespēju atsaukties uz Direktīvu 2003/88 attiecībā pret Savienības likumdevēju
60 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, tā kā direktīvas ir adresētas dalībvalstīm, nevis Savienības iestādēm vai struktūrām, Direktīvas 2003/88 normas nevar tikt uzskatītas par tādām, ar kurām pašām par sevi iestādēm tiek noteikti pienākumi to attiecībās ar savu personālu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, TAO‑AFI un SFIE‑PE/Parlaments un Padome, T‑456/14, EU:T:2016:493, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Tomēr, kā jau ir ticis nospriests, tas, ka direktīva pati par sevi nav saistoša iestādēm, nevar izslēgt, ka uz šajā direktīvā noteiktajām normām vai principiem var atsaukties attiecībā pret iestādēm, ja tie paši ir Līguma pamatnormu un vispārīgo principu, kas šīm iestādēm ir tieši saistoši, konkrēta izpausme. Tāpat direktīva var būt saistoša iestādei arī tad, ja iestāde, īstenojot savu organizatorisko autonomiju un ievērojot Civildienesta noteikumos paredzētās robežas, plāno izpildīt kādu īpašu direktīvā noteiktu pienākumu, vai arī tad, ja pašā vispārpiemērojamā iekšējā tiesību aktā ir tieša norāde uz pasākumiem, ko Savienības likumdevējs noteicis Līgumu piemērošanai. Visbeidzot, iestādēm saskaņā ar tām noteikto lojalitātes pienākumu, rīkojoties darba devēja statusā, ir jāņem vērā tiesību aktu noteikumi, kas pieņemti Savienības mērogā (skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, TAO‑AFI un SFIE‑PE/Parlaments un Padome, T‑456/14, EU:T:2016:493, 73. un 74. punkts un tajos minētā judikatūra).
62 Šajā lietā savos procesuālajos rakstos prasītāji uzskata, ka Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkts ir vispārpiemērojams iekšējs tiesību akts, kurā ir atsauce uz Direktīvu 2003/88.
63 Ir taisnība, ka savā 2013. gada 19. septembra spriedumā Komisija/Strack, pārskatīšana (C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570, 43. punkts), Tiesa ir nospriedusi, ka Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkts attiecas uz tādām normām, kādas ir ietvertas Direktīvā 2003/88, jo gan šī panta, gan šīs direktīvas mērķis ir noteikt minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai, starp kurām ir ikgadējā atvaļinājuma minimālie laikposmi.
64 Tomēr savā 2013. gada 19. septembra spriedumā Komisija/Strack, pārskatīšana (C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570, 48. un nākamie punkti), Tiesa ir izmantojusi Direktīvu 2003/88, tikai lai interpretētu Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantu kopā ar šo pašu Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktu. Savukārt, tā kā Civildienesta noteikumu pielikumiem ir tāds pats juridiskais spēks kā pašiem Civildienesta noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 24. novembris, Komisija/Padome, C‑40/10, EU:C:2010:713, 61. punkts, un rīkojumu, 2012. gada 13. decembris, Mische/Komisija, T‑641/11 P, EU:T:2012:695, 41. punkts) un nepastāv hierarhija starp Direktīvu 2003/88 un Regulu Nr. 1023/2013, ar ko groza Civildienesta noteikumus, jo šī regula turklāt nav minētās direktīvas deleģētais vai īstenošanas akts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. novembris, Spānija/Komisija, T‑481/11, EU:T:2014:945, 74. punkts un tajā minētā judikatūra), uz Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktu un Direktīvu 2003/88 nevar atsaukties iebildes par prettiesiskumu pamatošanai, lai atzītu par nepiemērojamu Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu.
65 Tomēr savos procesuālajos rakstos prasītāji atsaucas arī uz Hartas 31. panta 2. punktu, un, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē, viņi skaidri ir norādījuši, ka Direktīva 2003/88 esot izmantojama attiecībā pret Savienības likumdevēju, ciktāl ar to esot paustas pamattiesības.
66 Jāatgādina, ka no Hartas 51. panta 1. punkta izriet, ka tās noteikumi tostarp ir adresēti Savienības iestādēm, kurām līdz ar to ir jāievēro un jāveicina tajā nostiprināto principu, tostarp Hartas 31. panta 2. punktā garantēto tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu, piemērošana.
67 Tāpat ir jāatgādina, ka Konventa prezidija paskaidrojumi attiecībā uz Hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) ir jāņem vērā tās interpretācijā atbilstoši LES 6. panta 1. punkta trešajai daļai un Hartas 52. panta 7. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. septembris, Komisija/Strack , pārskatīšana, C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570, 27. punkts).
68 Taču no paskaidrojumiem, kuri ir minēti šī sprieduma 67. punktā, izriet, ka Hartas 31. panta 2. punktā it īpaši ir nostiprināta Padomes Direktīvas 93/104/EK (1993. gada 23. novembris) par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV 1993, L 307, 18. lpp.), kura pēc tam ir tikusi aizstāta un kodificēta ar Direktīvu 2003/88, būtība (spriedums, 2013. gada 19. septembris, Komisija/Strack , pārskatīšana, C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570, 39. punkts). It īpaši Direktīvas 2003/88 7. pants par ikgadējo atvaļinājumu ir identisks Direktīvas 93/104 7. pantam. Tā 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse”.
69 Tā kā Direktīva 2003/88, kā tas izriet no prezidija paskaidrojumiem, kuri ar to ir saistīti, ir Hartas 31. panta 2. punktā minētā principa konkrēta izpausme (skat. šī sprieduma 67. punktu), likumdevējs, kuram ir jāievēro šis pants, kam ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, nevarēja neņemt vērā minētās direktīvas saturu.
70 Tādējādi Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta piemērošana būtu jānoraida, ja tas izrādītos nesaderīgs ar tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu, kuru būtība un mērķis izriet no Hartas 31. panta 2. punkta, lasot to Direktīvas 2003/88 gaismā.
71 Tādēļ Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai ar Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta pirmo daļu un otrās daļas pirmo ievilkumu ir aizskartas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu un, precīzāk, ir pārkāpti to raksturs un mērķis.
– Par tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu aizskāruma esamību
72 Uzreiz ir jānorāda, ka, tā kā Hartas 31. panta 2. punktā un tā paskaidrojumos (skat. šī sprieduma 67. punktu) ir noteikts pienākums atsaukties uz Direktīvu 2003/88, nevar neņemt vērā šīs pēdējās minētās normu saturu.
73 Šajā aspektā ir jānorāda, ka Direktīvas 2003/88 14. pantā ir noteikts, ka šo direktīvu “nepiemēro gadījumos, kur [Savienības] dokumentos ietvertas īpašākas prasības attiecībā uz darba laika organizēšanu noteiktām profesijām vai profesionālām darbībām”. Kā tas izriet no minētās direktīvas 14. apsvēruma, šajā tiesību normā konkrēti ir paredzētas īpašas prasības ikgadējā atvaļinājumā jomā, kuras ir piemērojamas “konkrēt[ām] darba ņēmēju kategorij[ām]”.
74 Līdz ar to Komisija ierosina, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunais 6. pants būtu jāaplūko kā prasība, kas ir prioritāra salīdzinājumā ar Direktīvas 2003/88 normām attiecībā uz ikgadējā atvaļinājuma ilgumu.
75 Tomēr no Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punkta izriet, ka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai, kuras tajā ir ietvertas, principā ir piemērojamas visām darbības nozarēm, gan valsts, gan privātajām. Šajā kontekstā un ņemot vērā arī minētās direktīvas 14. apsvērumu, tās 14. pants ir interpretējams kā tāds, kas ir saistīts ar īpašiem noteikumiem attiecībā uz konkrētām darba ņēmēju kategorijām viņu profesiju vai profesionālo darbību īpašo pazīmju dēļ.
76 Tādējādi likumdevējs ir pieņēmis īpašus noteikumus saistībā ar autotransportu, gaisa transportu vai arī ūdensceļu transportu attiecīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/15/EK (2002. gada 11. marts) par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi (OV 2002, L 80, 35. lpp.), Padomes Direktīvā 2000/79/EK (2000. gada 27. novembris) par Eiropas Nolīgumu par civilās aviācijas mobilo darba ņēmēju darba laika organizēšanu, kas noslēgts starp Eiropas Aviokompāniju asociāciju (AEA), Eiropas Transporta darbinieku federāciju (ETF), Eiropas Lidotāju asociāciju (ECA), Eiropas Reģionālo aviokompāniju asociāciju (ERA) un Starptautisko aviosabiedrību asociāciju (IACA) (OV 2000, L 302, 57. lpp.), un Padomes Direktīvā 2014/112/ES (2014. gada 19. decembris), ar ko īsteno Eiropas Nolīgumu par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem iekšējo ūdensceļu transporta nozarē, kas noslēgts starp Eiropas Kuģu savienību (EKS), Eiropas Kuģu kapteiņu organizāciju (EKKO) un Eiropas Transporta darbinieku federāciju (ETF) (OV 2014, L 367, 86. lpp.).
77 Šajā lietā ir lietderīgi norādīt, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunais 6. pants nav paredzēts kā īpaša prasība darba laika organizēšanai, kas paredzēta Direktīvas 2003/88 14. pantā. Turklāt jāpiebilst, ka Komisija nesniedz faktus, kas varētu pamatot, ka ierēdņi un darbinieki, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, veiktu profesionālo darbību, kuras dēļ būtu nepieciešami tādi īpaši noteikumi kā iepriekšējā punktā uzskaitītie. Šajā ziņā ar apstākli, ka LESD 336. pantā Parlamentam un Padomei ir uzticētas pilnvaras pieņemt Civildienesta noteikumus un PDNK atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai, nepietiek, lai pierādītu šo īpašo iezīmi.
78 Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā ir paredzēts vienīgi pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu, proti, 20 darba dienām, no kā izriet, ka, no 2016. gada nosakot ikgadējā atvaļinājuma dienu skaitu 24 dienas, Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunajā 6. pantā ir ievērots šis ierobežojums.
79 Savukārt prasītāji apstrīd, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunais 6. pants būtu saderīgs ar ikgadējā atvaļinājuma raksturu un mērķi, jo ikgadējā atvaļinājuma dienu skaits joprojām esot lielāks par minimālo skaitu, kas prasīts Direktīvas 2003/88 7. pantā. Tādējādi prasītāji norāda, ka Direktīvas 2003/88 23. pantā ir ietverts aizsardzības līmeņa nepazemināšanas noteikums, un arī uzsver, ka šīs direktīvas pamatmērķis ir uzlabot darba ņēmēju dzīves apstākļus.
80 Direktīvas 2003/88 23. pantā ir noteikts, ka, “ciktāl ir ievērotas minimālās prasības, kas paredzētas [šajā] direktīvā, [tās] īstenošana nerada pietiekamu pamatu, lai samazinātu vispārējo darba ņēmēju aizsardzības līmeni”. No tā izriet, ka darba ņēmējiem garantētā aizsardzības līmeņa pazemināšana jomā, kas saistīta ar darba laika organizēšanu, pati par sevi ar Direktīvu 2003/88 nav aizliegta, bet, lai uz to attiektos tās 23. pantā paredzētais aizliegums, šai pazemināšanai, pirmkārt, ir jābūt saistītai ar direktīvas “ieviešanu” un, otrkārt, jāattiecas uz attiecīgo darba ņēmēju “vispārējo aizsardzības līmeni” (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Angelidaki u.c., no C‑378/07 līdz C‑380/07, EU:C:2009:250, 126. punkts).
81 Precīzāk, nosacījums par Direktīvas 2003/88 “ieviešanu” ietver jebkādu valsts veiktu transponēšanas pasākumu, kura mērķis ir garantēt, ka ir iespējams sasniegt tajā izvirzīto mērķi. Savukārt tiesiskais regulējums nevar tikt uzskatīts par pretēju Direktīvas 2003/88 23. pantam, ja tajā ietvertā pazemināšana nekādi nav saistīta ar tās ieviešanu, proti, citiem vārdiem, ja pazemināšanas pasākums ir pamatots nevis ar nepieciešamību veikt transponēšanu, bet ar nepieciešamību sasniegt citu mērķi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Angelidaki u.c., no C‑378/07 līdz C‑380/07, EU:C:2009:250, 131. un 133. punkts).
82 Taču no Regulas Nr. 1023/2013 27. apsvēruma izriet, ka ar šīs regulas 1. panta 70. punkta a) apakšpunktu tiek īstenots mērķis veikt ietaupījumus un modernizēt to darbinieku darba nosacījumus, kuri ir nodarbināti trešajās valstīs, nevis Direktīvā 2003/88 izvirzītais mērķis.
83 Līdz ar to prasītāji nevar pamatoties uz Direktīvas 2003/88 23. pantu, lai apstrīdētu Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta spēkā esamību.
84 Tomēr, kā apgalvo prasītāji, katra darba ņēmēja, ieskaitot ierēdņus un darbiniekus, tiesības uz ikgadēju atvaļinājumu ir jāuzskata par ļoti svarīgu Savienības sociālo tiesību pamatprincipu (spriedums, 2013. gada 19. septembris, Komisija/Strack, pārskatīšana, C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570, 26. punkts). To mērķis ir ļaut darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm (spriedums, 2009. gada 20. janvāris, Schultz-Hoff u.c., C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 25. punkts) un tādējādi aizsargāt viņa drošību un veselību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 14. oktobris, Union syndicale Solidaires Isère, C‑428/09, EU:C:2010:612, 37. punkts, un rīkojumu, 2011. gada 4. marts, Grigore, C‑258/10, nav publicēts, EU:C:2011:122, 40. punkts).
85 Ikgadējā atvaļinājuma mērķis tādējādi atbilst Savienībai LESD 151. pantā noteiktajam mērķim uzlabot darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus un atbilstoši LESD 153. pantam atbalstīt un papildināt dalībvalstu darbību uzlabojumu darba vidē jomā, lai aizsargātu attiecīgo personu veselību un drošību.
86 Būtu jāpiebilst, ka saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu Savienībai ir jāievēro principi, kuru starpā ir tiesības uz ikgadējiem atvaļinājumiem, un ir jāveicina to piemērošana.
87 No Konventa prezidija paskaidrojumiem attiecībā uz Hartas 31. panta 2. punktu (skat. šī sprieduma 67. punktu) arī izriet, ka tas ir balstīts uz Direktīvu 93/104, kas aizstāta ar Direktīvu 2003/88, kā arī uz 8. pantu Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kas pieņemta 1989. gada 9. decembrī Eiropas Padomes sanāksmē Strasbūrā (Francija). Tomēr no Direktīvas 2003/88 4. apsvēruma izriet, ka pasākumu attiecībā uz darba laika organizēšanu, it īpaši to, kas saistīti ar šīs direktīvas 7. pantā paredzēto apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, pamatmērķis ir tieši veicināt darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. septembris, Komisija/Strack, pārskatīšana, C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570, 44. punkts). Attiecībā uz Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām 8. punktu – tajā ir noteikts, ka “katram darba ņēmējam Eiropas Kopienā ir tiesības uz nedēļas atpūtas laiku un gadskārtēju apmaksātu atvaļinājumu, kura ilgums pakāpeniski jāsaskaņo atbilstīgi attiecīgo valstu praksei”.
88 No visa iepriekš minētā izriet, ka pēc savas būtības Hartas 31. panta 2. punktā minēto tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu mērķis principā ir veicināt darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanu.
89 Tādējādi ar apstākli, ka ikgadējā atvaļinājuma dienu skaits, kas noteikts Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunajā 6. pantā, joprojām ir lielāks nekā minimālais skaits, kas pieprasīts Direktīvas 2003/88 7. pantā, nepietiek, kā to apgalvo Komisija, lai izdarītu secinājumu, ka ar šo jauno pantu nav ievērotas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu.
90 Turpretī, lai gan ar jebkādu ikgadējā atvaļinājuma dienu samazinājumu pašu par sevi nepietiek, lai izdarītu secinājumu, ka pastāv Hartas 31. panta 2. punktā garantēto tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu aizskārums, tas tā nav Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta gadījumā, ar kuru ievērojami ir samazināts ierēdņu un darbinieku, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, atvaļinājuma ilgums, trīs gadu laikā to samazinot no 42 dienām līdz 24 dienām. Proti, šis samazinājums nevar tikt uzskatīts par tādu, kas būtu saderīgs ar principu, kura mērķis ir veicināt attiecīgo personu dzīves un darba apstākļu uzlabošanu.
91 Šo konstatējumu neatspēko Komisijas, Parlamenta un Padomes argumenti, jo tādējādi veiktā samazinājuma apmēru nav mazinājušas pārējās Civildienesta noteikumu un tā pielikumu normas, kas veido kontekstu, kurā iekļaujas Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunais 6. pants.
92 Tādējādi ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 71. punkta b) apakšpunktu ir grozīta Civildienesta noteikumu X pielikuma 7. panta pirmā daļa un ierēdņiem un darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajā valstī, piemērojamā kārtība ir pielīdzināta pārējiem ierēdņiem un darbiniekiem piemērojamajai kārtībai, samazinot atvaļinājuma dienu skaitu, uz kuru viņiem bija tiesības dienesta uzsākšanas vai dienesta attiecību izbeigšanas gada laikā gadījumā.
93 Turklāt Civildienesta noteikumu X pielikuma 8. panta pirmajā daļā un šī paša pielikuma 9. panta 2. punktā ir noteikts, ka, “pieņemot pamatotu īpašu lēmumu”, iecēlējinstitūcija “var izņēmuma kārtā ierēdnim piešķirt atpūtas atvaļinājumu”, kas nedrīkst būt garāks par piecpadsmit darba dienām, “ņemot vērā sevišķi grūtus dzīves apstākļus viņa dienesta vietā”. Tomēr, tā kā ir jāpārbauda, vai likumdevējs ir pienācīgi ņēmis vērā ikgadējā atvaļinājuma mērķi un tvērumu, ir jākonstatē, ka šīs tiesību normas pastāvēja pirms Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta stāšanās spēkā. Tādēļ to agrākuma dēļ tās nevar mazināt likumdevēja veiktās atvaļinājumu samazināšanas apmēru. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 70. punkta c) apakšpunktu ir papildināts Civildienesta noteikumu X pielikuma 8. pants, lai precizētu, ka ierēdnim, kurš piedalās kvalifikācijas celšanas kursos un kuram ir piešķirts atpūtas atvaļinājums, ir jāapņemas abus apvienot, lai gan šim atvaļinājumam, kā uz to norāda šī panta nosaukums, ir jāļauj attiecīgajai personai atpūsties.
94 Turklāt iespējai, ka ierēdnim vai darbiniekam, kurš ir norīkots darbā delegācijā, tiek nodrošināta izmitināšana atbilstoši viņa pienākumiem saskaņā ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 5. pantu, un tā paša pielikuma normām, kurās attiecīgās personas ģimenei ir ļauts pavadīt viņu trešajā valstī, nav nozīmes saistībā ar tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu.
95 Tāpat piemaksa par dzīves apstākļiem, kas paredzēta Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantā, kā arī citas šī paša pielikuma normas, kas ir saistītas ar izmitināšanas izmaksu un ceļa vai transporta izdevumu atlīdzināšanu vai ir saistītas ar attiecīgo personu sociālās nodrošināšanas pabalstiem, ne tikai pastāvēja pirms Regulas Nr. 1023/2013 stāšanās spēkā, bet arī nevarētu kompensēt ikgadējā atvaļinājuma dienu skaita samazinājumu. Proti, darba ņēmējam parasti ir jābūt tiesībām uz patiesu atpūtu, lai nodrošinātu efektīvu viņa drošības un veselības aizsardzību, un tas nozīmē, ka ikgadējais atvaļinājums nevar tikt aizstāts ar finansiālu kompensāciju, izņemot gadījumu, ja darba attiecības tiek izbeigtas, kā tas izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 10. septembris, Vicente Pereda, C‑277/08, EU:C:2009:542, 20. punkts).
96 Visbeidzot, no Civildienesta noteikumu X pielikuma 7. panta otrās daļas izriet, ka ierēdnis, kurš strādā trešajā valstī un kurš nav pilnībā izmantojis savu ikgadējo atvaļinājumu, var uz nākamo gadu pārnest četrpadsmit atvaļinājuma darba dienas, salīdzinājumā ar ierēdņu, kuri strādā Savienības teritorijā, tiesībām pārnest divpadsmit dienas atbilstoši Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmajai daļai. Turklāt no Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. panta otrās daļas izriet, ka ceļā pavadītais laiks, kas parasti ir noteikts kā divarpus dienu ilgs atvaļinājums, attiecībā uz personālu, kurš pilda pienākumus trešajā valstī, var tikt pagarināts, ja vajadzības to pamato. Tomēr šie pasākumi, kas ir labvēlīgi ierēdņiem un darbiniekiem, kuri savus pienākumus pilda trešajā valstī, šķiet esam maznozīmīgi salīdzinājumā ar ikgadējā atvaļinājuma dienu skaita samazinājumu, kas izriet no Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta.
97 Kā apgalvo prasītāji, līdz ar to ir jāuzskata, ka ievērojamais ikgadējā atvaļinājuma dienu skaita samazinājums, kas veikts ar Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu, skar viņu tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu. Šādos apstākļos ir jāizvērtē, vai šis aizskārums ir pietiekami pamatots.
– Par tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu aizskāruma pamatotību
98 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu tādām pamattiesībām, kas nav uzskatāmas par absolūtu prerogatīvu, kā tiesības uz īpašumu un tiesības brīvi veikt saimniecisku darbību var tikt noteikti ierobežojumi ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi tiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem un attiecībā uz izvirzīto mērķi nav pārmērīga un nepieņemama iejaukšanās, kas aizskartu šādi garantēto tiesību pašu būtību (spriedumi, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 122. punkts, un 2014. gada 26. septembris, Arctic Paper Mochenwangen/Komisija, T‑634/13, nav publicēts, EU:T:2014:828, 55. punkts).
99 Pēc analoģijas ir jāuzskata, ka tādi ierobežojumi kā šajā lietā ar tādiem pašiem nosacījumiem var tikt noteikti principiem, piemēram, tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu, kuri iepriekš ir tikuši īstenoti atbilstoši Hartas 52. panta 5. punktam.
100 Tomēr ir taisnība, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pielāgot Civildienesta noteikumus un jebkurā brīdi grozīt ierēdņu tiesības un pienākumus, pat padarot tos mazāk labvēlīgus. Tomēr no tā neizriet, ka likumdevējs, pilnībā pārzinot apstākļus un pēc visu atbilstošo elementu detalizētas pārbaudes, kas veikta rūpīgi un objektīvi, varētu atturēties izteikt savus apsvērumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 14. novembris, Eiropols/Kalmár, T‑455/11 P, EU:T:2013:595, 72. punkts). Līdz ar to Vispārējai tiesai it īpaši ir jāpārliecinās, ka likumdevējs ir pārbaudījis, vai nosacījumi, kuri ir atgādināti šī sprieduma 98. punktā, ir ievēroti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, Volker und Markus Schecke un Eifert, C‑92/09 un C‑93/09, EU:C:2010:662, 79.–83. punkts).
101 Pirmām kārtām, attiecībā uz to, vai Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunais 6. pants ir pamatojams ar vispārējo interešu mērķi, ir jāatsaucas uz Regulas Nr. 1023/2013 27. apsvērumu, saskaņā ar kuru “[bija] lietderīgi modernizēt to darbinieku darba nosacījumus, kuri ir nodarbināti trešās valstīs, un attiecībā uz viņu nodarbināšanu panākt lielāku rentabilitāti, vienlaikus ietaupot izmaksas”.
102 Tomēr no Direktīvas 2003/88 4. apsvēruma izriet, ka “darba ņēmēju darba drošības, higiēnas un veselības aizsardzības uzlabošana ir mērķis, ko nedrīkstētu pakārtot ekonomiskiem apsvērumiem”. Sava 2013. gada 19. septembra sprieduma Komisija/Strack, pārskatīšana (C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570), 55. punktā Tiesa arī nosprieda, ka nevar tikt norādīti apsvērumi saistībā ar nepieciešamību aizsargāt Savienības finanšu intereses, lai attaisnotu tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu aizskārumu. No tā izriet, ka šādi mērķi nevar attaisnot Hartas 31. panta 2. punktā garantēto tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu aizskārumu. Līdz ar to šajā lietā mērķis panākt lielāku rentabilitāti attiecībā uz ierēdņiem un darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, vienlaikus ietaupot izmaksas, nevar būt leģitīms mērķis, kas attaisnotu prasītāju ikgadējā atvaļinājuma ilguma samazinājumu.
103 Tomēr saskaņā ar šī Regulas Nr. 1023/2013 27. apsvēruma formulējumu izvirzītais mērķis bija arī “modernizēt to darbinieku darba nosacījumus, kuri ir nodarbināti trešās valstīs”.
104 Tomēr nešķiet, ka Komisijai, kā arī Parlamentam un Padomei būtu viennozīmīga izpratne par šo mērķi.
105 Savukārt Komisija un Parlaments paskaidro, ka laikposmā no 2004. līdz 2014. gadam situācija, kas daļēji pamatoja agrāko kārtību, ir mainījusies saistībā ar to, ka saziņa, izmantojot internetu, un zemo cenu lidojumi ir būtiski attīstījušies. Savukārt Padome norāda, ka ar 42 darba dienu ilgu ikgadējo atvaļinājumu mazās delegācijas tika pakļautas grūtībām, jo šo atvaļinājumu un prombūtņu citu iemeslu dēļ tajās ne vienmēr bija pietiekams darbinieku skaits, lai nodrošinātu labu to darbību.
106 Turklāt Komisija un Parlaments nav spējuši precizēt, kā, ņemot vērā ikgadējā atvaļinājuma mērķi, zemo cenu ceļojumu attīstība un iespēja plašāk nekā iepriekš izmantot saziņu ar interneta palīdzību pamatoja šī atvaļinājuma samazināšanu. It īpaši zemo cenu lidojumu attīstība, šķiet, vairāk var pamatot Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pantā paredzētā ceļā pavadītā laika samazinājumu, lai gan šis laiks, gluži pretēji, varētu tikt palielināts attiecībā uz personālu, kurš pilda pienākumus trešajās valstīs, kā to atzīst pati Komisija.
107 Attiecībā uz Padomes sniegto pamatojumu prasītāji pamatoti vērš uzmanību uz to, ka tas neattiecas uz visām delegācijām. Taču Padome nav sniegusi nevienu norādi, kas ļautu uzskatīt, ka mazo delegāciju situācija šajā ziņā bija tik nozīmīga, ka likumdevējs varēja uzskatīt, ka ikgadējā atvaļinājuma dienu skaita vispārēja samazināšana ir vienīgais piemērojamais risinājums. Turklāt nešķiet, ka likumdevējs būtu pārbaudījis minētā pamatojuma atbilstību saistībā ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 9. panta 1. punktā piedāvāto iespēju atteikt atvaļinājumu tādu iemeslu dēļ, kuri saistīti ar dienesta vajadzībām, lai gan, pieņemot Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 70. punkta d) apakšpunktu, tas no četrpadsmit darba dienām līdz divām nedēļām bija samazinājis atvaļinājuma laikposmu, kas bija jāizņem vismaz vienu reizi gadā.
108 Otrām kārtām, attiecībā uz to, vai Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunais 6. pants ir samērīgs ar izvirzīto mērķi, nekas nenorāda uz to, ka pirms tā pieņemšanas likumdevējs būtu izvērtējis ikgadējā atvaļinājuma dienu skaita samazinājuma sekas uz ierēdņu un darbinieku, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, veselību un drošību un ka tas būtu izvērtējis citus samazināšanas nosacījumus, lai gan apmaksātie ikgadējie atvaļinājumi tieši palīdz uzlabot darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. septembris, Komisija/Strack, pārskatīšana, C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570, 44. punkts).
109 Turklāt nešķiet, ka, Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta pirmajā daļā no 2016. gada formāli ierobežojot ierēdņu un darbinieku, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, ikgadējo atvaļinājumu līdz 24 darba dienām, likumdevējs kā tādu būtu ņēmis vērā apstākli, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 57. pantu ierēdņi un darbinieki, kuri pilda pienākumus Savienībā, saņem atvaļinājumu, kura ilgums ir līdz 30 darba dienām atkarībā no viņu vecuma un viņu pakāpes.
110 Tāpat nešķiet, ka likumdevējs, ciktāl tas uz to attiecas, ir noskaidrojis, vai Civildienesta noteikumu X pielikuma 8. panta pirmās daļas formulējumā saistībā ar atpūtas atvaļinājumu ikvienam ierēdnim un darbiniekam, kurš pilda pienākumus trešajā valstī un ir sevišķi grūtā situācijā, kā tāda ir garantēta pietiekama viņa veselības un drošības aizsardzība, lai gan saskaņā ar šo tiesību normu atpūtas atvaļinājums var tikt piešķirts tikai izņēmuma kārtā un attiecībā uz to ir jāpieņem speciāls un pamatots lēmums.
111 Visbeidzot Komisija kļūdaini apgalvo, ka likumdevējs ir ņēmis vērā personāla, kurš pilda pienākumus trešajās valstīs, situācijai raksturīgos ierobežojumus, it īpaši ievērojot tā tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, atsaucoties uz Civildienesta noteikumu X pielikuma 7. panta pirmo daļu, lai gan, kā tas jau ir izklāstīts (skat. šī sprieduma 92. punktu), ar šo tiesību normu, kas ir grozīta ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 71. punkta b) apakšpunktu, attiecīgajām personām piemērojamā kārtība, gluži pretēji, ir pielīdzināta citiem ierēdņiem un darbiniekiem piemērojamajai kārtībai, samazinot atvaļinājuma dienu skaitu, uz kuru viņiem bija tiesības dienesta uzsākšanas vai dienesta attiecību izbeigšanas gada laikā gadījumā.
112 Pamatojoties uz iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka nešķiet, ka, pieņemot Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu, Savienības likumdevējs ir pārbaudījis, vai tas patiešām ir pamatots ar vispārējo interešu mērķi un vai tas attiecībā uz izvirzīto mērķi nav pārmērīga iejaukšanās ierēdņu un darbinieku, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, tiesībās uz ikgadējo atvaļinājumu. Līdz ar to Komisija nevarēja pamatoti balstīties uz Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu, lai pieņemtu apstrīdētos lēmumus.
113 No minētā izriet, ka pirmais pamats ir pamatots un apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ, kā arī nav jāizvērtē pārējie prasītāju pamati.
IV. Par tiesāšanās izdevumiem
114 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
115 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
116 Šajā lietā, tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus atbilstoši viņu prasījumiem. Turklāt Parlaments un Padome kā iestādes, kuras ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt lēmumus par Francisco Carreras Sequeros un citu Eiropas Komisijas ierēdņu vai darbinieku, kuru uzvārdi ir norādīti pielikumā, ikgadējā atvaļinājuma dienu skaita samazināšanu 2014. gadā.
2) Komisija papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina F. Carreras Sequeros un pārējo Komisijas ierēdņu vai darbinieku, kuru uzvārdi ir norādīti pielikumā, tiesāšanās izdevumus.
3) Eiropas Parlaments un Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
Kanninen | Schwarcz | Iliopoulos |
Calvo-Sotelo Ibáñez-Martín | | Reine |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 4. decembrī.
E. Coulon