ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 12. septembrī (1)
Lieta C‑524/15
Menci Luca,
piedaloties
Procura della Repubblica
(Tribunale di Bergamo (Bergamo tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Valsts tiesību akti, ar ko paredz administratīvo sodu un kriminālsodu par tiem pašiem faktiem saistībā ar PVN nemaksāšanu – Ne bis in idem principa pārkāpums – Faktu identiskums – Procedūru vai sodu atkārtota piemērošana – Izņēmumi ne bis in idem aizliegumam – Pietiekami cieša saikne faktu un laika ziņā starp procedūrām
1. Ar kādiem nosacījumiem ir piemērojams ne bis in idem princips, ja dažu valstu tiesību aktos, lai sodītu par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) nemaksāšanu lielā apmērā, ir atļauts kumulatīvi piemērot administratīvos sodus un kriminālsodus? Tāda būtībā ir problēma, kas vēlreiz ir jāizskata Tiesai.
2. Tiesa ar 2013. gada 26. februāra spriedumu Åkerberg Fransson (2) noteica pamatnostādnes, kas valstu tiesām ir jāievēro attiecībā uz personas tiesībām netikt tiesātai divas reizes par viena un tā paša pienākuma maksāt PVN neizpildi. Tā arī iekļāva Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) rastos risinājumus, taču starp dažu dalībvalstu tiesām, piemēram, Itālijas tiesām, radās pretrunas un grūtības šajā spriedumā sniegtās atbildes piemērošanā.
3. Turklāt ECT 2016. gada 15. novembra spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju (3) ir būtiski grozījusi savu judikatūru attiecībā uz ne bis in idem principu. Tiesai būs jālemj, vai tā pieņems šo jauno nostāju, kas ir ierobežojošāka attiecībā pret ne bis in idem principu, vai arī tā atstās spēkā augstāku aizsardzības līmeni. Tāpēc, skaidrojot spriedumu Åkerberg Fransson, būs jālemj par to, vai Savienības tiesībās ir piemērojams ne bis in idem ierobežojums, ko nesen apstiprināja ECT.
4. Šie secinājumi ir sniegti vienlaikus ar secinājumiem lietās Garlsson Real State (C‑537/16), Di Puma (C‑596/16) un Consob (C‑597/16), ņemot vērā saikni starp tām.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā – “ECPAK”)
5. ECPAK pievienotā, Strasbūrā 1984. gada 22. novembrī parakstītā 7. protokola (turpmāk tekstā – “7. protokols”) 4. pantā “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam” ir noteikts šādi:
“1. Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt kriminālprocesā tās pašas valsts jurisdikcijā par noziegumu, par kuru viņš jau ir ticis galīgi attaisnots vai notiesāts saskaņā ar šīs valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem.
2. Iepriekšējā punkta nosacījumi neietekmē atkārtotu lietas ierosināšanu saskaņā ar attiecīgās valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem, ja ir pierādījumi par jauniem vai no jauna atklātiem apstākļiem, vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu.
3. Nevar būt atkāpes no šī panta saskaņā ar Konvencijas 15. pantu.”
B. Eiropas Savienības tiesības
6. Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantu:
“Nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.”
7. Hartas 51. pantā ir definēta tās piemērošanas joma:
“1. Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.
2. Ar šo Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetences, un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tās noteiktas Līgumos.”
8. 52. pantā Hartā atzīto tiesību un principu interpretācija un apjoms ir reglamentēti šādi:
“1. Visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.
[..]
3. Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.
4. Ciktāl šajā Hartā ir atzītas pamattiesības, kuru pamatā ir dalībvalstu kopējas konstitucionālās tradīcijas, šīs tiesības interpretē saskaņā ar minētajām tradīcijām.
[..]
6. Pilnībā ņem vērā valstu tiesību aktus un praksi, kā noteikts šajā Hartā.”
C. Itālijas tiesības
9. 1997. gada 18. decembra Leģislatīvā dekrēta Nr. 471 (4) 13. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ikvienam, kas pilnībā vai daļēji noteiktajā termiņā neveic avansa, periodiskus, izlīdzinošus vai nodokļa starpības maksājumus, kuri izriet no deklarācijas, pēc periodisko un avansa maksājumu summu atskaitīšanas šajā gadījumā, pat ja tās nav samaksātas, ir piemērojams administratīvs sods 30 % apmērā par katru nesamaksāto summu arī tad, ja pēc ikgadējās deklarācijas pārbaudē konstatēto būtisko vai aprēķina kļūdu koriģēšanas izrādās, ka maksājamā summa ir lielāka, vai arī ja piemērojamais atskaitījums ir mazāks. Par maksājumiem, kuri ir veikti ar nokavēšanos, kas nav ilgāka par 15 dienām, pirmajā teikumā paredzētais sods, neskarot 1997. gada 18. decembra Leģislatīvā dekrēta Nr. 472 13. panta 1. punkta noteikumus, ir samazināms līdz apmēram, kas atbilst vienai piecpadsmitajai daļai par katru nokavēto dienu. Tāds pats sods ir piemērojams gadījumos, kad ir notikusi palielināta nodokļa samaksa saskaņā ar Republikas prezidenta 1973. gada 29. septembra Dekrēta Nr. 600 36.a un 36.b pantu un Republikas prezidenta 1972. gada 26. oktobra Dekrēta Nr. 633 54.a pantu” (5).
10. 2000. gada 10. marta Leģislatīvā dekrēta Nr. 74/2000 par noziedzīgiem nodarījumiem tiešo nodokļu un PVN jomā (6) (turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 74/2000”) 10.b pantā “Izvairīšanās no PVN maksāšanas” ir noteikts šādi:
“10.a panta noteikumi tajā paredzētajās robežās ir piemērojami arī ikvienam, kurš nesamaksā pievienotās vērtības nodokli, kas ir jāmaksā, pamatojoties uz ikgadējo deklarāciju, termiņā, kāds ir paredzēts avansa maksājuma veikšanai attiecībā uz nākamo taksācijas laikposmu.
11. Saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 74/2000 10.a pantu:
“Ikvienam, kas nodokļa maksātāja starpnieka ikgadējās deklarācijas iesniegšanai paredzētajā termiņā nesamaksā ieturējuma nodokļus, kuri izriet no apstiprinājuma, kurš izdots nodokļa maksātājiem, par summu, kas pārsniedz piecdesmit tūkstošus euro attiecībā uz katru taksācijas periodu, tiek piespriesta brīvības atņemšana uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem.”
12. Leģislatīvā dekrēta Nr. 74/2000 19.–21. pantā, kurus apvieno virsraksts “Attiecības ar administratīvo sodu sistēmu un procesu starpā”, īsumā ir noteikts: a) ir piemērojama īpaša tiesību norma, ja par vienu un to pašu nodarījumu sods ir paredzēts II daļā ietvertajā tiesību normā un tiesību normā, kurā ir paredzēts administratīvais sods; b) kriminālprocess un administratīvais process norisinās atsevišķi, proti, neviens no abiem procesiem nav jāaptur, gaidot, līdz noslēgsies otrs; c) kompetentā iestāde uzliek administratīvos sodus par pārkāpumiem nodokļu jomā, kuri veido noziedzīgo nodarījumu, un d) šādi sodi tomēr nav izpildāmi, ja vien nav tā, ka kriminālprocess ir noslēdzies, nododot lietu arhīvā vai ar neatsaucamu attaisnojošu vai procesa pārtraukšanas spriedumu, kas izslēdz fakta krimināltiesisko raksturu, un šajā pēdējā gadījumā piedziņas termiņš sākas no dienas, kad iestādei tiek paziņots par attaisnojošo spriedumu.
13. Pēc darbību, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, norises Itālijas tiesību akti tika grozīti ar 2015. gada 24. septembra Leģislatīvo dekrētu Nr. 158 (7) (turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 158/2015”), kas skāra Leģislatīvā dekrēta Nr. 74/2000 10.a un 10.b pantu, un ar jaunu Leģislatīvā dekrēta Nr. 74/2000 13. pantu tika ieviests vēl viens sodīšanu izslēdzošs pamats.
14. Saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 158/2015 7. pantu Leģislatīvā dekrēta Nr. 74/2000 10.a pants tagad ir formulēts šādi:
“Ikvienam, kas ikgadējās deklarācijas iesniegšanai paredzētajā termiņā nesamaksā ieturējuma nodokļus, kuri jāmaksā atbilstoši šai deklarācijai vai kuri izriet no apstiprinājuma, kurš izdots nodokļa maksātājiem, par summu, kas pārsniedz simts piecdesmit tūkstošus euro attiecībā uz katru taksācijas periodu, tiek piespriesta brīvības atņemšana uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem.”
15. Saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 158/2015 8. pantu 2015. gada 22. oktobrī ir stājies spēkā Leģislatīvā dekrēta Nr. 74/2000 10.b panta formulējuma grozījums:
“Ikvienam, kurš iemaksai par nākamo taksācijas periodu noteiktajā termiņā nesamaksā pievienotās vērtības nodokli, kas jāmaksā uz gada deklarācijas pamata, par summu, kura pārsniedz EUR 250 000 attiecībā uz katru taksācijas periodu, tiek piespriesta brīvības atņemšana uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem.”
II. Valsts tiesvedība un prejudiciālais jautājums
16. Itālijas nodokļu iestāde veica pārbaudi attiecībā uz Luca Menci kā homonīma individuālā uzņēmuma īpašnieku saistībā ar PVN nemaksāšanu 2011. gada taksācijas periodā par kopējo summu EUR 282 495,76 apmērā. Pārbaude beidzās 2013. gada 6. novembrī ar attiecīgu paziņojumu par nodokli un naudas soda EUR 84 748,74 apmērā uzlikšanu L. Menci. Nodokļu iestāde pieņēma L. Menci pieteikumu veikt maksājumu pa daļām, un viņš veica pirmos maksājumus.
17. Kad noslēdzās administratīvā soda uzlikšanas procedūra un attiecīgais sods kļuva galīgs, prokuratūra 2014. gada 13. novembrī uzsāka kriminālprocesu pret L. Menci, jo PVN nemaksāšana saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 74/2000 10.b pantu bija sodāms noziedzīgs nodarījums.
18. Saistībā ar šo kriminālprocesu Tribunale di Bergamo (Bergamo tiesa, Itālija) uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Hartas] 50. pants, interpretējot to [ECPAK] 7. [protokola] 4. panta un attiecīgās Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras gaismā, liedz uzsākt kriminālprocesu par faktu (PVN maksāšanas pienākuma neizpilde), par kuru apsūdzētajam subjektam jau ir ticis piemērots galīgs administratīvais sods?”
19. Tiesa šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu apvienoja ar lietām Orsi (C‑217/15) un Baldetti (C‑350/15). Rakstveida apsvērumus iesniedza L. Menci pārstāvji, Itālijas valdība un Eiropas Komisija, savukārt tiesas sēde (attiecībā uz trim lietām) notika 2016. gada 8. septembrī.
20. Pirms secinājumu nolasīšanas, kas bija paredzēta 2016. gada 17. novembrī, tika publicēts ECT 2016. gada 15. novembra spriedums lietā A un B pret Norvēģiju. Pēc šī sprieduma pasludināšanas Tiesas ceturtā palāta 2016. gada 30. novembrī nolēma nodalīt lietu Menci no divām iepriekš minētajām lietām un ierosināja to nodot virspalātai (8).
21. Virspalāta ar 2017. gada 25. janvāra rīkojumu lika no jauna uzsākt mutvārdu procesu, un tiesas sēde notika 2017. gada 30. maijā vienlaikus ar tiesas sēdi attiecībā uz lietām Garlsson Real State (C‑537/16), Di Puma (C‑596/16) un Consob (C‑597/16) (9). Tiesas sēdē par jautājumiem saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu mutvārdu apsvērumus sniedza L. Menci, Komisija, kā arī Itālijas un Vācijas valdības.
III. Prejudiciālā jautājuma analīze
22. Tiesas metodoloģiskā pieeja, analizējot Hartas 50. pantu kopsakarā ar 7. protokola 4. pantu, 2017. gada 5. aprīļa sprieduma Orsi un Baldetti (10) 15. un 24. punktā ir atspoguļota šādi.
– “Uzdotais jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā tikai Hartā garantētās pamattiesības.”
– Šī izvērtējuma beigās norādīts, ka “atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam, ciktāl tās 50. pantā ir ietvertas tiesības, kas atbilst ECPAK 7. protokola 4. pantā paredzētajām tiesībām, ir jānodrošina, lai ar iepriekš minēto Hartas 50. panta interpretāciju netiktu pārkāpts ECPAK garantētais aizsardzības līmenis”.
23. Tādējādi, lai tostarp interpretētu Hartas 50. pantu, nedrīkst aizmirst, ka saskaņā ar tās 52. panta 3. punktu, “ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām” (11).
24. Tādēļ sākumā analizēšu Tiesas judikatūru attiecībā uz Hartas 50. pantu kā obligātu atsauci, lai piemērotu ne bis in idem gadījumiem, kuros nodokļa uzrēķins un kriminālsodi par PVN nemaksāšanu tiek piemēroti kumulatīvi.
25. Vēlāk paudīšu savu viedokli par ECT judikatūras, tostarp spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju, iespējamo ietekmi uz šo judikatūru. Turpinājumā aplūkošu iespēju Tiesai izstrādāt autonomu pieeju, lai analizētu jauktos procesus (kriminālprocesi un administratīvie procesi), kuriem ir pietiekama saikne faktu un laika ziņā.
26. Visbeidzot pēc šīs analīzes atkal pievērsīšos šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajiem faktiem, lai piedāvātu atbildi, kas ļautu valsts tiesai atrisināt strīdu.
A. Tiesas judikatūra par Hartas 50. panta piemērošanu nodokļa uzrēķina un kriminālsodu kumulatīvai noteikšanai
27. Savienības tiesībās ne bis in idem princips ir piemērots dažādi (12), un Tiesa vēl nav noteikusi tā vienveidīgu izmantošanu, lai gan daži ģenerāladvokāti šajā ziņā ir pauduši aicinājumus (13). Sīkāk neapskatīšu ne ierobežojošāko judikatūru, kurā šis princips ir interpretēts saistībā ar tiesību normām par brīvas konkurences aizsardzību, ne arī judikatūru attiecībā uz Šengenas nolīguma īstenošanas konvencijas 54. pantu, kura ir plašāka un kurā ir paredzēta plašāka aizdomās turēto tiesību aizsardzība šajā jomā.
28. Tiesas judikatūra par ne bis in idem principa piemērošanu gadījumos, kad kā valsts atbilde uz nodokļu (konkrēti PVN) nemaksāšanu kumulatīvi tiek piemērots nodokļu uzrēķins un kriminālsodi, tika izstrādāta spriedumā Åkerberg Fransson. Tiesa, izmantojusi Engel kritērijus, lai noskaidrotu, kad nodokļa uzrēķinam patiesībā piemīt “krimināltiesisks raksturs”, lai arī tas ir apzīmēts kā administratīvs sods, iekļāva tiešu atsauci uz sodu efektivitāti, kuras saskaņošana ar ECT judikatūru var radīt grūtības.
29. Spriedumā Åkerberg Fransson (14) Tiesa, atzinusi savu kompetenci atbildēt uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotajiem jautājumiem (15), apstiprināja, ka ne bis in idem principam “nav pretrunā tas, ka dalībvalsts par tiem pašiem faktiem saistībā ar deklarēšanas pienākumu PVN jomā neizpildi secīgi paredz nodokļa uzrēķinu un kriminālsodu, ciktāl pirmais sods nav krimināltiesiska rakstura, kas ir jāpārbauda valsts tiesai” (16). Dalībvalstu brīvība izvēlēties, kādus sodus piemērot, ir pamatota ar nepieciešamību garantēt pilnīgu ieņēmumu no PVN gūšanu un šādi aizsargāt Savienības finanšu intereses (17).
30. Taču Tiesa noteica ierobežojumus nodokļa uzrēķina un kriminālsodu kumulatīvai piemērošanai: “ja nodokļa uzrēķinam ir krimināltiesisks raksturs Hartas 50. panta izpratnē un tas ir kļuvis galīgs, tad šī tiesību norma nepieļauj to, ka kriminālvajāšana par tiem pašiem faktiem tiek veikta pret vienu un to pašu personu”. Tāpēc nodokļa uzrēķinu un kriminālsodus var piemērot vienlaicīgi, bet nedrīkst uzlikt sodu, kas ir nosaukts kā administratīvs sods, bet faktiski ir represīvs, kopā ar citu kriminālsodu (18).
31. Savukārt, kā jau esmu norādījis, lai noteiktu, vai nodokļa uzrēķinam ir krimināltiesisks raksturs, Tiesa ir izmantojusi “Engel kritērijus”, kurus tā agrāk bija iekļāvusi spriedumā Bonda (19). Tā pati nepiemēroja šos kritērijus tādiem valsts tiesību aktiem kā Zviedrijas tiesību akti, bet šī uzdevuma veikšanu tā uzticēja iesniedzējtiesai (20) ar caveat, saskaņā ar kuru tā tikai varēja secināt, ka nodokļa uzrēķina un kriminālsodu kumulatīva piemērošana bija pretrunā Hartas 50. pantam, ja pārējie sodi bija efektīvi, samērīgi un atturoši (21).
32. Tādējādi sodīšanas par krāpšanu efektivitāte un Savienības finanšu interešu aizsardzība ir pamatelementi, lai izvērtētu nodokļa uzrēķina un kriminālsodu kumulatīvas piemērošanas nesaderību ar ne bis in idem principu, ja ar attiecīgajiem nodokļiem ir skartas šīs intereses.
33. Sodu efektivitātes prasība saskaņā ar spriedumu Taricco u.c. (22) kļūst par nosacījumu, kurā ir niansēta dalībvalstu izvēles brīvība, jo “kriminālsodi tomēr var būt obligāti, lai efektīvi un atturoši apkarotu dažus liela apmēra PVN krāpšanas gadījumus”. Turklāt ierobežojuma pamatojums ir rodams LESD 325. pantā, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāapkaro prettiesiskas darbības, kas apdraud Savienības finanšu intereses, veicot atturošus un efektīvus pasākumus, un it īpaši, lai apkarotu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, tām ir jāveic tādi paši pasākumi, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud to pašu finanšu intereses (23).
34. Visbeidzot spriedumos Bonda (24) un Åkerberg Fransson Tiesa ir interpretējusi Hartas 50. pantu saskaņā ar ECT judikatūru (25) attiecībā uz ne bis idem, kas līdz tam bija dominējoša (26). Šī tuvināšanās bija loģiska, ņemot vērā līdzību starp ne bis in idem regulējumiem 7. protokola 4. pantā un Hartas 50. pantā (27).
B. ECT judikatūra attiecībā uz ne bis in idem principu un nodokļa uzrēķina un kriminālsodu kumulatīva piemērošana
35. Ne bis in idem principa aizsardzība Eiropas Padomē netiek nodrošināta, nesaskaroties ar sarežģījumiem. Šīs tiesības netika iekļautas Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītajā ECPAK, un to aizsardzība tika īstenota vēlāk ar 7. protokolu, kuru ir ratificējušas četrdesmit četras no četrdesmit septiņām Eiropas Padomes dalībvalstīm. Apvienotā Karaliste nav to parakstījusi, un Vācija un Nīderlande atturas to ratificēt. Vācija tā parakstīšanas brīdī, kā arī dažas citas valsts tā noslēgšanas brīdī (Austrija, Francija, Portugāle vai Itālija) savos ratifikācijas dokumentos ir formulējušas atrunas vai deklarācijas, nosakot ECT kompetenci tikai krimināltiesību jomā, tādējādi tās turpmāk var vienlaicīgi piemērot administratīvos sodus un kriminālsodus par tiem pašiem faktiem (28).
36. ECT judikatūrā šo atrunu vai deklarāciju sekas ir tikušas ierobežotas, saskaņā ar ECPAK 57. pantu attiecībā uz to spēkā esamību prasot ievērot šādus nosacījumus: tās ir jāformulē protokola parakstīšanas brīdī, tajās ir jānorāda atsauce uz ratifikācijas brīdī spēkā esošajām tiesību normām, aplūkotajām tiesību normām ir jābūt vispārējām un tajās ir jāiekļauj to kopsavilkums (29). Nospriežot, ka šie nosacījumi nebija izpildīti, ECT spriedumā lietā Grande Stevens u.c. pret Itāliju (30) par spēkā neesošu tika atzīta Itālijas deklarācija 7. protokola ratifikācijas dokumentā, kurā bija paredzēts to piemērot tikai sodiem un procedūrām, kas Itālijas tiesībās attiecīgi bija kvalificēti kā kriminālsodi un kriminālprocesi.
37. Saskaņā ar ECT judikatūru ne bis in idem princips aizliedz uzsākt divus vai vairākus kriminālprocesus (divkārša apsūdzība) un piemērot divus vai vairākus galīgus sodus krimināllietā (dubultā sodīšana) pret vienu un to pašu personu par vieniem un tiem pašiem faktiem. Šī principa mērķis ir liegt atkārtoti uzsākt jau pabeigtus kriminālprocesus, kā arī nodrošināt tiesisko noteiktību indivīdam, aizsargājot viņu no nedrošības saistībā ar iespēju tikt pakļautam divkāršai vajāšanai, atkārtotam procesam vai divkāršai notiesāšanai. Liela šīs ECT judikatūras daļa it īpaši attiecas uz nodokļa uzrēķina un kriminālsodu vienlaicīgu piemērošanu.
38. Lai piemērotu ne bis in idem principu, ECT prasa, ka ir jābūt izpildītiem četriem nosacījumiem, kas ir: 1) personas, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, vai sodītas personas identiskums, 2) vērtēto faktu identiskums (idem), 3) divkāršu sodu uzlikšanas procedūru esamība (bis) un 4) viens no diviem nolēmumiem ir kļuvis galīgs. Šajā lietā atbilstīgie nosacījumi, par kuriem ir izstrādāta lielākā un pretrunīgākā ECT judikatūras daļa, ir faktu identiskums (idem) un divkāršu sodu uzlikšanas procedūru esamība (bis)
1. Faktu identiskums (“idem”jēdziens)
39. Saskaņā ar šo ne bis in idem principa elementu ir jānosaka, vai atkārtotās procedūrās tikai ir jāaplūko viena un tā pati rīcība (idem factum) vai jāpiemēro tai arī tā pati juridiskā kvalifikācija (idem crimen).
40. Sākotnēji ECT judikatūra bija ļoti daudzveidīga, un dažos gadījumos nodokļa uzrēķina un kriminālsodu kumulatīvas piemērošanas gadījumos ECT lēma, ka par vieniem un tiem pašiem faktiem varēja uzlikt kriminālsodu un administratīvu sodu, jo abi sodi neattiecās uz tiem pašiem elementiem (31).
41. Ņemot vērā Tiesas judikatūru attiecībā uz Šengenas nolīguma īstenošanas konvencijas (32) 54. pantu, ECT veica savas judikatūras pārskatīšanu un pārveidošanu svarīgajā spriedumā lietā Zolotukhin pret Krieviju (33), kurā tā apstiprināja, ka ar 7. protokola 4. pantu ir aizliegts par otro noziedzīgo nodarījumu sodīt, balstoties uz identiskiem vai būtībā vienādiem faktiem, kas bija pirmā noziedzīgā nodarījuma pamatā, neatkarīgi no to juridiskās kvalifikācijas (idem factum skaidra izvēle un idem crimen noraidījums). ECT apraksta faktu identiskumu kā konkrētu apstākļu kopumu, kas attiecas uz vienu un to pašu pārkāpēju un ir cieši savstarpēji saistīts kā laika, tā arī vietas ziņā (34).
42. Savā turpmākajā judikatūrā (35) ECT saglabāja šo nostāju, kas ir labvēlīga indivīdam nodrošinātajām garantijām un ietver idem factum, nevis idem crimen vērtējumu. ECT Lielā palāta to vēlreiz apstiprināja spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju (36).
2. Atkārtota sodu uzlikšanas procedūru piemērošana (“bis” jēdziens)
43. Atkārtota krimināltiesiska rakstura sodu uzlikšanas procedūru piemērošana ir elements, kas 7. protokola 4. panta piemērošanā ir izraisījis vislielākās grūtības. Ja vienlaikus tiek piemērotas vairākas procedūras vai notiesāšanas par identiskiem faktiem lietās, kuras izskata krimināltiesas, šī principa piemērošana nerada lielas grūtības. Tomēr pastāv represīvas tiesību normas, kuras valsts likumdevēji var kvalificēt nevis kā krimināltiesību normas, bet kā normas par administratīvo tiesību sodiem, lai izvairītos no kriminālprocesos paredzēto garantiju un aizsardzības pasākumu piemērošanas (37).
a) ECT vispārējā judikatūra
44. Būtībā normu par administratīvo sodu ar represīvu raksturu uzlikšanu izplatīšanās ir izskaidrojama ar to, ka kopš sprieduma Engel u.c. pret Nīderlandi (38) pasludināšanas ECT ir izstrādājusi īpašus un autonomus kritērijus, lai skaidrotu ECPAK 6. pantā minēto jēdzienu “apsūdzība krimināllietā” un ECPAK 7. pantā iekļauto jēdzienu “sods”. Konkrēti, lai interpretētu 7. protokola 4. pantu, tā ir izmantojusi arī kritērijus, kas ir pazīstami kā “Engel kritēriji” (39), proti, tie ir pārkāpuma kvalifikācija valsts tiesībās; pārkāpuma būtība, pārkāpuma izdarītājam piemērotā soda intensitāte vai smagums. Pēdējie divi kritēriji var būt alternatīvi, bet atkarībā no lietas apstākļiem ECT var tos vērtēt kumulatīvi (40).
45. ECT spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju atkārtoti apstiprināja, ka ir jāizmanto tikai Engel kritēriji, lai arī dažas valstis, kas ir iestājušās šajā lietā, ierosināja citus papildu kritērijus, kas tiek piemēroti ne tikai krimināltiesību jomā (41).
46. Pirmais “Engel” kritērijs attiecas uz pārkāpuma kvalificēšanu saskaņā ar valsts tiesībām, kas, ECT skatījumā, ir tikai sākumpunkts, lai noskaidrotu, vai sodam ir “krimināltiesisks raksturs”. Tas nav izšķirošs noteikums, ja vien valsts tiesībās abi sodi nav klasificēti kā kriminālsodi, un šajā gadījumā ir loģiski, ka noteikti ir jāpiemēro ne bis in idem princips. Ja, gluži pretēji, valsts tiesību sistēmā sods tiek klasificēts kā administratīvs sods, ir jāveic analīze, ņemot vērā pārējos divus kritērijus, saskaņā ar kuriem ir jālemj par to, vai, neraugoties uz visu, tam ir “krimināltiesisks raksturs” 7. protokola 4. panta izpratnē.
47. Otrais “Engel” kritērijs attiecas uz pārkāpuma būtību. Atbilstoši ECT judikatūrai, lai izvērtētu, vai administratīvam pārkāpumam nodokļu jomā faktiski ir krimināltiesisks raksturs, ir jāizmanto tādi faktori kā: a) normas par sodu uzlikšanu adresāti, tāpēc, ja tā ir vērsta uz sabiedrību kopumā, nevis uz stingri noteiktu adresātu grupu, tai parasti būs “krimināltiesisks raksturs” (42); b) minētās normas mērķis tādējādi, ka pārkāpumam nebūs šāda rakstura, ja sods ir paredzēts zaudējumu atlīdzināšanai (43), un tai tāds būs, ja kriminālatbildība tiks noteikta represijas un prevencijas nolūkā (44), un c) ar valsts tiesību normu par sodu uzlikšanu tiesiski aizsargātas intereses, tādējādi, ka, ja tās mērķis ir nodrošināt tiesiskās intereses, kuru aizsardzība parasti ir garantēta ar krimināltiesību normām, tai būs krimināltiesisks raksturs (45).
48. Trešais “Engel”kritērijs attiecas uz soda būtību un smagumu. Brīvības atņemšanas sodiem pašiem par sevi ir krimināltiesisks raksturs (46), un tas pats ir attiecināms uz naudas sodiem, kuru vietā, ja tie netiek samaksāti, var tikt noteikts arests vai kuri tiek ierakstīti sodāmības reģistrā (47).
49. Piemērojot šos kritērijus nodokļa uzrēķinu un kriminālsodu kumulatīvai piemērošanai, ECT vairākās lietās uzskatīja, ka pirmajiem minētajiem ir “krimināltiesisks raksturs” ECPAK 6. un 7. panta un līdz ar to 7. protokola 4. panta izpratnē (48). Konkrēti, tā šādi lēma gadījumos, kad administratīvajos procesos attiecībā uz nodokļu nemaksāšanu tika uzlikti naudas sodi, lai arī tie nebija lieli (49). Lai to secinātu, tā pārbaudīja soda būtību un smagumu, izvērtējot tā pilnīgas piemērošanas iespēju, proti, neizsverot tā galīgo summu un neņemot vērā nodokļu iestādes iespējami piešķirtos samazinājumus (50). Šajā ziņā tā ir noteikusi, ka nav nozīmes tam, vai divkārša soda mīkstināšanas interesēs otrais sods ir ticis samazināts pirmajam sodam atbilstošā apmērā (51).
50. Savukārt ECT apgalvo, ka krimināltiesisks raksturs nepiemīt procesiem un pasākumiem nodokļu jomā, ja to mērķis ir atgūt nesamaksātos nodokļus un likt samaksāt nokavējuma procentus, neatkarīgi no to apmēra (52).
51. Citos nolēmumos ECT ir apstiprinājusi, ka ar ne bis in idem piešķirtā garantija ir piemērojama ne tikai divkāršai apsūdzībai, bet arī dubultai sodīšanai, proti, indivīdiem, kuriem tika izvirzīta apsūdzība, bet kuri netika notiesāti. Tā arī apstiprināja, ka nav nozīmes, vai administratīvais process ir bijis pirms vai pēc kriminālprocesa, vai pirmais sods ir izlīdzināts ar otrajā procesā piemēroto sodu vai ka attiecīgā persona tika attaisnota pirmā vai otrā procesa beigās (53).
52. Šīs ECT judikatūras plašais vis ir veicinājis privātpersonu aizsardzību pret valsts iestāžu represīvo varu. Iespējams, ka šis apstāklis izskaidro dažu valstu reakciju, kas ir jūtama apsvērumos, kurus tās bija paudušas lietā A un B pret Norvēģiju (54) un kurus ņēma vērā šī tiesa.
b) Izņēmums jauktos procesos ar pietiekami ciešu saikni faktu un laika ziņā: spriedums lietā A un B pret Norvēģiju
53. ECT spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju pieņēma, ka formāli administratīvu sodu ar krimināltiesisku raksturu gadījumā 7. protokola 4. pants netiek pārkāpts, ja kumulatīvi tiek piemēroti kriminālprocesi un administratīvo sodu uzlikšanas procedūras, ar nosacījumu, ka starp tiem ir pietiekami cieša saikne faktu un laika ziņā. Ja valsts pierāda, ka minētajām procedūrām ir šī saikne faktu un laika ziņā, “procedūru vai sodu (bis) atkārtota piemērošana” nepastāvot (55).
54. Saskaņā ar ECT viedokli, lai noskaidrotu, vai starp kriminālprocesiem un administratīvo sodu uzlikšanas procedūrām ir pietiekami cieša saikne faktu ziņā, itīpaši ir jāievēro šādi kritēriji (56):
– procedūru papildu mērķi un to saikne ar dažādajiem sabiedrībai kaitīgās rīcības aspektiem. Lielāka papildināmība un saskaņotība tiks panākta tad, ja administratīvajā procesā uzliktie sodi nebūs piederīgi “krimināltiesību stingrajam kodolam” un otrādi (57);
– procedūru divkārša piemērošana – juridiskā ziņā un praksē –, kad būs paredzamas sekas attiecībā uz to pašu sodāmo rīcību;
– papildināmība procedūru izmeklēšanā, ja pēc iespējas tiek novērsta atkārtota pierādījumu savākšana un to atkārtota izvērtēšana, mijiedarbojoties dažādām iestādēm, tādējādi vienā no procedūrām veiktais faktu konstatējums tiks iekļauts otrajā;
– pirmajā procedūrā noteiktais soda apmērs un tā ņemšana vērā, uzliekot sodu otrajā procedūrā, tādējādi privātpersonai uzliktais sods neietver pārmērīgu apgrūtinājumu, jo ar izlīdzināšanas procedūras esamību ir pietiekami, lai novērstu šo risku.
55. Attiecībā uz kritērijiem, lai pierādītu pietiekamu saikni starp procedūrām laika ziņā, ECT nav tik precīza. Tā tikai norāda, ka kriminālprocesam un administratīvajam procesam no to sākuma līdz beigām nav jānorisinās vienlaicīgi, un piebilst, ka valstij būs grūtāk sniegt pierādījumu, jo ilgāks laiks būs pagājis starp abām procedūrām (58).
56. Salīdzinot faktiskos apstākļus spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju, no vienas puses, un vēlāk pasludinātajā 2017. gada 18. maija spriedumā Jóhannesson u.c. pret Islandi (59), no otras puses, atklājas gandrīz nepārvarami šķēršļi, lai valsts tiesas ar minimālu noteiktību un paredzamību a priori noteiktu, kad rodas šī saikne laika ziņā.
C. Sprieduma lietā A un B pret Norvēģiju ietekme uz Savienības tiesībām
57. Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu Hartas 50. panta nozīme un apjoms ir “tāds pats kā” attiecīgajai ECPAK tiesību normai. To interpretējot, ar Hartas 50. pantu aizsargātās tiesības nav jānošķir no 7. protokola 4. pantā nostiprinātajām tiesībām, jo Tiesai nav jāņem vērā tas, ka atsevišķas valstis pēdējo minēto nav ratificējušas vai ir formulējušas attiecībā uz to atrunas un deklarācijas (60).
58. Šī nostāja ir netieši ievērota spriedumā Åkerberg Fransson, kurā netika pieņemts, ka Hartas 50. panta interpretācijā ECPAK protokols bija jāizmanto kā kritērijs, ņemot vērā tā ratifikācijas līmeni, lai arī šajā ziņā tika pausta piesardzība (61).
59. Paskaidrojumā attiecībā uz Hartas 52. panta 3. pantu ir norādīts, ka “atsauce uz ECPAK attiecas gan uz Konvenciju, gan tās protokoliem”. Netiek veikta nošķiršana atkarībā no tā, vai visām Savienības dalībvalstīm ar pēdējiem minētajiem ir uzlikts pienākums (62). Turklāt Hartu šīs diferenciācijas dēļ varētu interpretēt un piemērot neviendabīgi (63) atkarībā no tā, vai ECPAK pievienotais protokols ir saistošs attiecīgajai valstij.
60. Tādējādi judikatūras maiņa, ko ar spriedumu lietā A un B pret Norvēģiju ir veikusi ECT, rada būtisku problēmu Tiesai. Abu tiesu institucionālās sadarbības pienākums neļauj paust jebkādu kritisku komentāru (64), tomēr tas neliedz konstatēt, ka ar jauno pieeju ECT ir būtiski mainījusi apjomu, kas līdz šim bija noteikts ne bis in idem principam.
61. Šajā ziņā uzskatu, ka Tiesa var izvēlēties vienu no šādiem diviem risinājumiem:
– Pilnībā pieņemt spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju noteikto ne bis in idem principa ierobežojumu un to piemērot saistībā ar Hartas 50. pantu, ņemot vērā tās 52. panta 3. punktu.
– Noraidīt šo ierobežojumu un atstāt spēkā spriedumā Åkerberg Fransson noteikto aizsardzības līmeni, atsaucoties uz (agrāko) ECT vispārējo judikatūru. Tādējādi tiktu piemērots 52. panta 3. punkta beigu noteikums, saskaņā ar kuru pienākums vienoti interpretēt tās Hartas tiesību normas, kuru saturs ir līdzīgs ECPAK normām, “neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību”.
62. Neskarot šīs divas iespējas attiecībā uz spriedumu lietā A un B pret Norvēģiju, Tiesa, loģiski, var izstrādāt īpašu judikatūru, lai noteiktu, vai ar Hartas 50. pantu ir saderīgas tā sauktās “pietiekami saistītas jauktās procedūras (administratīvie un kriminālprocesi)”.
1. Saskaņošana ar jauno ECT judikatūru
63. Šāds risinājums nenoliedzami būtu saderīgs ar pienākumu saskaņoti interpretēt Hartu un ECPAK (un tās protokolus), pamatojoties uz Hartas 52. panta 3. punktu.
64. Vairākas valdības, kas ir iestājušās lietā, atbalsta šo saskaņotību, atsaucoties arī uz Hartas interpretācijas noteikumiem, kas minēti tās 52. panta 4. un 6. punktā. Pirmajā minētajā ir norādīts, ka, “ciktāl šajā Hartā ir atzītas pamattiesības, kuru pamatā ir dalībvalstu kopējas konstitucionālās tradīcijas, šīs tiesības interpretē saskaņā ar minētajām tradīcijām”. Saskaņā ar otro minēto noteikumu “pilnībā ņem vērā valstu tiesību aktus un praksi, kā noteikts šajā Hartā”.
65. Šīs valdības norāda, ka valstu tiesību akti un prakse ir atšķirīgi attiecībā uz iespēju piemērot administratīvus un kriminālsodus par tiem pašiem faktiem. Ņemot vērā šīs atšķirības, tās aizstāv šauru Hartas 50. panta interpretāciju, kas valstīm garantē atbilstīgu represīvu varu, kā ECT to esot noteikusi spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju.
66. Šiem argumentiem es nepiekrītu. 52. panta 6. punktā minētais interpretācijas noteikums nav piemērojams Hartas 50. pantam, jo, kā norādīja Komisija, šajā tiesību normā nav nevienas norādes uz valstu tiesību aktiem vai praksi (atšķirībā no tādām Hartas tiesību normām kā tās 16., 27., 28., 30., 34., 35. vai 36. pants).
67. Turklāt 52. panta 4. punktā paredzētais noteikums nav atbilstošs, lai noteiktu Hartas 50. panta apjomu. Pirmkārt, tās pašas valdības piekrīt, ka attiecībā uz šo tiesību saturu nav kopēju konstitucionālu tradīciju (65). Otrkārt, piemērojot to valstu tradīcijas, kuras atzīst ne bis in idem efektivitāti tikai krimināltiesībās, tiktu sniegta šaurāka 50. panta interpretācija, kas tostarp būtu vēl šaurāka nekā ECT sniegtā 7. protokola 4. panta interpretācija.
68. Šāds iznākums būtu nesaderīgs ar Hartas 52. panta 3. punktu tādējādi, ka kopējās konstitucionālās tradīcijas, kas pastāvētu šajā gadījumā, varētu izmantot kā Hartas 50. panta interpretācijas kritēriju tikai tad, ja tās nodrošinātu augstāku tiesību aizsardzības līmeni (66).
69. Savukārt es neredzu iemeslu un arī neuzskatu par neatbilstīgu to, ka Tiesa pievienojas ECT lēmumam samazināt privātpersonām ar ne bis in idem nodrošināto tiesību satura apjomu, kad par tiem pašiem faktiem divreiz tiek uzlikti tāda paša veida sodi (faktiski kriminālsodi). Uzskatu, ka ir grūti atteikties no aizsardzības līmeņa, kas jau ir sasniegts ar spriedumu Åkerberg Fransson, tikai tāpēc, ka ECT savā kompetences jomā ir mainījusi 7. protokola 4. panta interpretāciju (67).
70. Pirmkārt, pati ECT atzīst (68), ka vislabākais veids, kā ievērot 7. protokola 4. pantā noteikto ne bis in idem, ir viena soda uzlikšana, savukārt divkārša soda uzlikšana jauktu procedūru gadījumos ir uzskatāma par izņēmumu no vispārīgā noteikuma. Parasti ar divkāršu procedūru, lai arī tā ir jaukta, tiks pārkāpts ne bis in idem princips.
71. Otrkārt, lai saglabātu “jauktas procedūras ar pietiekami ciešu saikni faktu un laika ziņā”, judikatūras maiņas pamatā ir piekāpšanās ECPAK dalībvalstu argumentiem (69). ECT piešķir nozīmi tam, ka ne bis in idem nebija iekļauts ECPAK, un tas tika pievienots tai tikai 1984. gadā (pieņemot 7. protokolu), turklāt dažas parakstītājas valstis formulēja atrunas vai deklarācijas. Dažu valstu atturēšanās pieņemt ne bis in idem un valstu tiesību atšķirības, šķiet, ir ietekmējušas šī būtiskā izņēmuma piemērošanu (7. protokola 4. pantā tā – vismaz skaidri – nav paredzēta) (70).
72. Tomēr es joprojām neuzskatu, ka Tiesai būtu jāpievienojas ECT šajā ziņā. Hartas 50. panta interpretācija nevar būt atkarīga no lielākas vai mazākas valstu vēlmes ņemt vērā tās saturu, kas ir juridiski saistošs. Un, ja Tiesas judikatūrā tika konsolidēta doktrīna, saskaņā ar kuru divas paralēlas vai secīgas procedūras, kurās faktiski tiek uzlikti divi kriminālsodi par tiem pašiem faktiem, ir nevis viena, bet divas (bis) procedūras, neatrodu nevienu būtisku iemeslu, lai no tās atteiktos.
73. Turklāt, ja Savienības tiesībās tiktu ieviests Hartas 50. panta interpretācijas kritērijs, kas balstīts uz faktu un laika ziņā ciešāku vai mazāk ciešu saikni starp vienām (kriminālprocesi) un otrām (administratīvā soda uzlikšanas) procedūrām, tas radītu papildu nenoteiktību un sarežģītību personu tiesībās netikt notiesātam divas reizes par tiem pašiem faktiem. Hartā atzītajām pamattiesībām ir jābūt viegli saprotamām visiem, un to īstenošanai ir jānodrošina paredzamība un noteiktība, kas, manuprāt, nav saderīgs ar šo kritēriju.
2. “Ne bis in idem” principa augstāks aizsardzības līmenis Savienības tiesībās
74. Tiesa ir atkārtoti uzsvērusi, ka, lai arī ar Hartas 52. panta 3. punktu ir prasīts, ka tajā ietvertajām tiesībām, kas atbilst ar ECPAK garantētajām tiesībām, ir tāda pati nozīme un apjoms kā minētajā konvencijā noteiktajām, tomēr, tā kā Savienība nav pievienojusies šai konvencijai, tā nav juridisks instruments, kas ir oficiāli iekļauts Savienības tiesību sistēmā (71).
75. Šajā judikatūrā ir uzsvērta Tiesas autonomija, interpretējot Hartas tiesību normas, kas ir vienīgās piemērojamās normas Savienības tiesību jomā. Tādējādi ECT judikatūra nav jāņem vērā, ja Tiesas judikatūrā attiecībā uz Hartā noteiktajām tiesībām, kuru saturs ir līdzīgs ECPAK un tās protokolos paredzētajām tiesībām, ir noteikts augstāks aizsardzības līmenis ar nosacījumu, ka tas neapdraud citas ar Hartu garantētās tiesības (72).
76. Īstenojot šo autonomiju, Tiesa var sniegt savu Hartas 50. panta interpretāciju, kas nodrošina nepārtrauktību un atšķiras no judikatūras virziena, kas ir paredzēts ECT spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju. Pietiktu tikai pārliecināties, ka šajā interpretācijā ir nodrošināts (73) un pārsniegts ar 7. protokola 4. pantu garantētās aizsardzības līmenis, kā to saprot ECT.
77. Tā kā spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju attiecīgām personām ir mazinātas ar šo normu paredzētās garantijas, atļaujot iepriekš aprakstītajos apstākļos kumulatīvi piemērot procedūras, kriminālsodus un administratīvos sodus, kuriem faktiski ir kriminālsodu saturs, Tiesa nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni saistībā ar Hartas 50. pantu, bez atrunām atstājot spēkā savu agrāko judikatūru, kas izstrādāta spriedumā Åkerberg Fransson.
D. Vai ir autonoms veids, lai pielāgotu Hartas 50. panta apjomu?
78. Ar Hartas 50. pantu, tāpat kā 7. protokola 4. pantu, ne bis in idem ir nostiprinātas kā personas pamattiesības, kurām nav izņēmumu. Dažkārt šī īpašība netiek pienācīgi ņemta vērā un tiek dota priekšroka nevis šīm tiesībām, bet ekonomiskiem apsvērumiem (piemēram, valsts finanšu situācija), kas, lai arī citās jomās ir ļoti leģitīmi, nav pietiekami, lai pamatotu šo tiesību ierobežojumu (74).
79. Tādējādi spriedumā Spasic (75) Tiesa ir pieņēmusi dažus ierobežojumus ne bis in idem aizsardzībai saistībā ar Hartas 50. pantu. Konkrēti, tā ir nospriedusi, ka Šengenas nolīguma īstenošanas konvencijas 54. pants (saskaņā ar kuru šis princips tiek piemērots ar nosacījumu, ka notiesāšanas gadījumā sods “jau ir izciests”, “to izcieš” vai arī to vairs nevar izpildīt) ir saderīgs ar Hartas 50. pantu.
80. Vai šajā ziņā būtu jāpieņem kriminālsodu un nodokļa uzrēķina atkārtota piemērošana par tiem pašiem faktiem, kad runa ir par divām paralēlām procedūrām? Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punkta pirmo teikuma horizontālo noteikumu tiesību uz ne bis in idem ierobežojums ir jānosaka tiesību aktos un ir jāievēro to būtiskais saturs. Saskaņā ar minētā punkta otro teikumu ierobežojumus ne bis in idem atbilstoši samērīguma principam drīkst noteikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst Savienības atzītajiem vispārējo interešu mērķiem vai nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (76).
81. Pirmais un ceturtais no četriem obligātiem nosacījumiem, lai noteiktu pamattiesību ierobežojumu, šajā gadījumā nerada īpašas grūtības. Valsts tiesību aktos tiktu atļauta dubulta sodīšana, un tas atbilstu Savienības tiesībās atzītajiem vispārējo interešu mērķiem (proti, spriedumā Åkerberg Fransson minētā un vēlāk spriedumā Taricco u.c. (77) atkārtoti apstiprinātā prasība, ka sodiem par krāpšanu lielā apmērā nodokļu jomā jābūt efektīviem un atturošiem).
82. Tomēr es šaubos par to, ka šajā ziņā ir ievērots tiesību netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu pārkāpumu būtiskais saturs. Katrā ziņā – un tas ir galvenais faktors – pašlaik analizētais ierobežojums, manuprāt, nav nepieciešams Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.
83. Tas, ka dalībvalstu regulējumā ir rasti atšķirīgi risinājumi šajā jomā, manuprāt, pats par sevi ir pierādījums tam, ka šis ierobežojums nav nepieciešams. Ja tas faktiski būtu nepieciešams saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu, tas būtu nepieciešams visām, nevis tikai dažām dalībvalstīm.
84. Atšķirības dažādu Savienības dalībvalstu tiesiskajos regulējumos skaidri parāda, ka ir vismaz divu veidu sodu uzlikšanas sistēmas par PVN nemaksāšanu.
85. Pirmkārt, tās ir sistēmas, kuras var kvalificēt kā divējādas (Itālijā “doppio binario penale‑amministrativo in materia tributaria” vai Zviedrijas sistēma, kas tika aplūkota spriedumā Åkerberg Fransson) un kurās krāpšanas lielā apmērā gadījumā nodokļu iestādēm atļauts veikt administratīvo sodu uzlikšanas procedūras un prokuratūrai un tiesām vienlaikus izskatīt kriminālprocesus un ir dota iespēja kumulatīvi piemērot nodokļa uzrēķinu un kriminālsodus (tostarp brīvības atņemšanas sodus, naudas sodus vai citus tiesību atņemšanas sodus).
86. Otrkārt, tās ir sistēmas, kuras var kvalificēt kā vienīgā tiesību aizsardzības līdzekļa sistēmas un kurās par PVN nemaksāšanu lielā apmērā ir atļauts uzsākt procedūras un piemērot nodokļa uzrēķinu un kriminālsodus, bet ir aizliegts tos piemērot kumulatīvi. Ja krāpšanas apmērs pārsniedz noteiktu slieksni, bieži vien šī rīcība valsts tiesībās tiek uzskatīta par noziedzīgu un par to ir paredzēti tikai kriminālsodi (proti, brīvības atņemšanas sods, naudas sodi un citi sodi) (78), lai arī nodokļu administrācija attiecīgā gadījumā, protams, nosaka summu, ko PVN maksātājs nebija samaksājis.
87. Vienīgā tiesību aizsardzības līdzekļa sistēmās tiek ievērots Hartas 50. pantā noteiktais ne bis in idem princips, un nodokļu maksātājam ir sniegta garantija, ka kriminālsods par vienu un to pašu pārkāpumu viņam netiks piemērots divreiz. Noteiktība, ka liela apmēra krāpšana visbeidzot tiks efektīvi apkarota, nosakot kriminālsodus, kas var ietvert arī pārkāpēja sodīšanu ar brīvības atņemšanu, piešķir nepieciešamo atturošo iedarbību, kas ir prasīta, lai nodrošinātu Savienības finanšu interešu aizsardzību. Tas, manuprāt, nenotiek divējādās sistēmās.
88. Tādējādi divas paralēlas procedūras (administratīvie un kriminālprocesi), lai arī tās ir vairāk vai mazāk tuvas laikā un attiecīgi divi sodi ar krimināltiesisku raksturu, par ko lemj divas valsts represīvās iestādes saistībā ar tiem pašiem prettiesiskiem nodarījumiem, nav nepieciešama prasība, ar ko ir atļauts mazināt ar ne bis in idem aizsargātās tiesības, tostarp arī tad, ja ir tāds slavējams mērķis kā aizsargāt Savienības finanšu intereses un novērst nesodāmību par krāpšanu lielā apmērā.
89. Dalībvalstīm nekas neliedz par tiem pašiem faktiem uzlikt kriminālsodus kopā ar administratīviem sodiem, ja vien šiem pēdējiem minētajiem nav krimināltiesiska rakstura. Manuprāt, tai būtu jābūt strīda būtībai. Tā vietā, lai radītu neskaidrības attiecībā uz tiesībām, kas aizsargātas ar ne bis in idem, veicot pārmērīgi sarežģītus konstatējumus, pietiktu noskaidrot to, kas nodokļu iestāžu uzliktajiem naudas sodiem licis piešķirt krimināltiesisku raksturu.
90. Ja, gluži pretēji, tiek atstāts spēkā šo sodu faktiski krimināltiesiskais raksturs, ko es uzskatu par atbilstīgu, Hartas 50. pantā paredzētā garantija ir jānodrošina pilnībā tad, ja ar to pašu faktu vienlaikus tiek pārkāptas tiesību normas nodokļu jomā, uz kuru faktiski ir sniedzama krimināltiesiska atbilde, un pašas krimināltiesību normas (proti, kurās ir minēti noziedzīgi nodarījumi).
91. Šajās situācijās norisinās kas ļoti labi pazīstams represīvajās tiesībās: likumu vai normu (nevis noziedzīgu nodarījumu) sakritība, kas ir jāatrisina vienveidīgi. Proti, ja tam pašam faktam var piemērot divas (vai vairākas) tiesību normas, ar kurām par to ir paredzēts sods, represīvā atbilde ir atrodama vienā no tām, kuras piemērošanai ir jādod priekšroka (79).
92. Turklāt vienīgā represīvā atbilde uz vienu un to pašu faktu nemazina valsts likumdevēja plašās pilnvaras noteikt tiesisko regulējumu, lai precizētu tā saturu. Nekas neliedz, ka šajā atbildē, kas ir sniedzama, lai vienlaikus ievērotu ne bis in idem, tiktu paredzēti brīvības atņemšanas sodi, naudas sodi un tiesību liegšanas pasākumi (izslēgšana no publisko iepirkumu procedūrām, aizliegumi noslēgt līgumus vai veikt noteiktas darbības u.c.) (80). Turklāt, lai sasniegtu iebiedēšanas mērķi, kuru esmu minējis iepriekš, par liela apmēra krāpšanu nodokļu jomā varētu sodīt, nosakot vienlaikus vairākus sodus un ievērojot samērīguma principu.
93. Ja, kā esmu norādījis, iespēja vienīgajā atbildē iekļaut dažādus represīvu līdzekļu veidus, kliedē bažas par krāpnieku nodokļu jomā nesodāmību, nav nepieciešams ierobežot ne bis in idem jau izklāstītajā nozīmē, izslēdzot no jomas, kas ir aizsargāta ar šīm tiesībām, (divkāršus) sodus, kuri tiek uzlikti pēc izmeklēšanas (divās vai vairākās) procedūrās, lai arī tās tiktu sauktas par paralēlām, jauktām vai vienlaicīgām procedūrām, kopā ar sodiem, ar kuriem tiek veicināta sodīšana par tiem pašiem faktiem.
94. Kopumā ierosinu Tiesai pieņemt agrākajā judikatūrā sniegto Hartas 50. panta interpretāciju, bet kas nemazina šo tiesību saturu sprieduma lietā A un B pret Norvēģiju nozīmē, ne arī ietekmē Hartas 52. panta 1. punkta piemērošanu.
E. Atbilde uz prejudiciālo jautājumu
95. Pēc šīs garās, bet vajadzīgās ECT un Tiesas judikatūras attiecībā uz ne bis in idem analīzes no jauna aplūkošu Menci gadījumu, lai atbildētu uz tiesas a quo uzdoto jautājumu.
96. Pamatojoties uz spriedumu Åkerberg Fransson, varētu ierosināt, ka iesniedzējtiesai ir jāsniedz ļoti vienkārša atbilde, bet noteikti tā būtu maz noderīga: pietiktu, ja tai tiktu atgādināts šis spriedums un tā tiktu mudināta piemērot Engel kritērijus, nepiedāvājot tai nekādu citu vērtēšanas kritēriju.
97. Tomēr es uzskatu, ka, ņemot vērā pretrunas starp Itālijas tiesām (81) par sprieduma Åkerberg Fransson un ECT judikatūras šajā jomā, it īpaši pēc judikatūras maiņas spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju, ietekmi, Tiesai ir jāpiedāvā papildu risinājums, kas palīdzētu valsts tiesām piemērot Hartas 50. pantu.
98. Pamatojoties uz šo pieņēmumu, es ierosinu secīgi noskaidrot, vai uzdotajā prejudiciālajā jautājumā ir izpildīti nosacījumi par a) faktisko apstākļu identiskumu un b) atkārtotu sodu uzlikšanas procedūru piemērošanu. Nosacījumi par personas identiskumu un soda galīgo raksturu tādā gadījumā kā izskatāmajā lietā acīmredzami ir izpildīti, un sīkāki paskaidrojumi par tiem nav jāsniedz. Visbeidzot aplūkošu iespēju pieļaut izņēmumus 50. pantā noteiktajam aizliegumam tādējādi, kā to ir norādījusi ECT spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju vai Tiesa savā judikatūrā, kas izstrādāta spriedumā Spasic, atstājot brīvu izvēli (82).
1. Faktu identiskums (“idem”)
99. Attiecībā uz idem, proti, faktu identiskumu, Tiesas judikatūrā (it īpaši saistībā ar jau minēto Šengenas konvencijas 54. pantu) un ECT judikatūrā pēc sprieduma Zolotukhin pret Krieviju (83) pasludināšanas ir noteiktas pietiekamas norādes, kuras var attiecināt uz Hartas 50. panta piemērošanu gadījumā, ja par PVN nemaksāšanu kumulatīvi tiek piemērots nodokļa uzrēķins un kriminālsodi.
100. Atbilstoši šajā judikatūrā dominējošajam viedoklim atkārtotas sodīšanas aizliegšana skar tos pašus faktiskos apstākļus (idem factum), un ar to saprot konkrētu, savstarpēji nedalāmi saistītu apstākļu kopumu neatkarīgi no šo apstākļu vai aizsargājamo tiesisko interešu juridiskās kvalifikācijas (idem crimen).
101. Tiesai saskaņā ar izklāstīto normu ir jānoskaidro, vai nodokļa uzrēķins par PVN nemaksāšanu un kriminālsodi par ikgadēji maksājamā PVN nemaksāšanu ir piemērojami tiem pašiem faktiem.
102. Rakstveida apsvērumos Čehijas Republikas valdība uzskata, ka saskaņā ar Tiesas norādēm lietās saistībā ar konkurences aizsardzību minētais identiskums nodokļa uzrēķina un kriminālsodu kumulatīvas piemērošanas gadījumos būtu jāinterpretē šauri (84). Konkrēti, tā norāda uz trīskāršu – faktu, pārkāpēja un aizsargāto tiesisko interešu – identiskumu (85).
103. Lai arī es tāpat kā citi ģenerāladvokāti uzskatu, ka Tiesai būtu jāsaskaņo judikatūra attiecībā uz ne bis in idem principa piemērošanu konkurences aizsardzības jomā (86) ar judikatūru, kas izstrādāta attiecībā uz Šengenas konvencijas 54. pantu un citām tiesību normām par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (tas ir vēl jo aktuālāk kopš pārmaiņām, kas notikušas pēc ECT sprieduma lietā Zolotukhin pret Krieviju (87) pasludināšanas), nedomāju, ka nianšu atšķirībai, uz kuru norāda Čehijas Republikas valdība, ir svarīga nozīme šajā lietā. Pietiek atgādināt, ka, manā skatījumā, tiesiskās intereses, kas ir aizsargātas ar sodiem nodokļu jomā par PVN nemaksāšanu, atbilst interesēm, saistībā ar kurām ir uzlikti kriminālsodi par šo pašu pārkāpumu.
104. Lielākas grūtības rada Itālijas valdības apgalvojums, kura savam atbalstam min Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) judikatūru, saskaņā ar kuru nav faktu identiskuma, ja administratīvie sodi ir uzlikti par ikmēneša vai ceturkšņa PVN maksājuma neveikšanu pēc tā iekasējamības iestāšanās un ar kriminālsodu nodokļu jomā tiek sodīta izvairīšanās no maksāšanas (saskaņā ar attiecīgajā laikā piemērojamo likumu par summu, kas ir lielāka par EUR 50 000 vai EUR 250 000) par viena gada laikposmu. Tāpēc šī tiesa uzskata, ka šajos gadījumos nav prasītā identiskuma (88), un tā piebilst, ka ne bis in idem princips ir piemērojams tikai kriminālprocesos un tādējādi to nevar attiecināt uz vienlaicīgu administratīvo sodu un kriminālsodu piemērošanu, un tādējādi ar Itālijas tiesību aktiem nav pārkāpts Hartas 50. pants un 7. protokola 4. pants.
105. Savukārt Komisija savos rakstveida apsvērumos aizstāv pretēju nostāju, kurai es piekrītu, jo tā atbilst Tiesas un ECT judikatūrai attiecībā uz faktu identiskuma kritēriju.
106. Bezdarbības gadījumā, kas izpaužas kā PVN maksāšanas pienākuma neizpilde, nozīme ir konkrētu faktisko apstākļu kopumam, kas ir nesaraujami cieši saistīti laikā un telpā un ietver vienu un to pašu pārkāpēju. Tāpēc saskaņā ar Itālijas valdības viedokli gan pārkāpumu, gan noziedzīgu nodarījumu nodokļu jomā, kas aplūkoti pamatlietā, gadījumā atšķirībām, kuru pamatā ir abu veidu sodu piemērošana, ir nevis faktisks, bet gan juridisks raksturs (89). Faktiskais apstāklis vienmēr ir tāds pats, proti, PVN nemaksāšana lielā apmērā; un prasības, kas ir izvirzītas attiecībā uz šo nemaksāšanu, kā arī ikgadējas PVN deklarācijas iesniegšana, minimālais slieksnis un atsauces termiņš ir juridiski, nevis faktiski nosacījumi.
107. Tiesas (un ECT) judikatūrā, ko esmu minējis iepriekš (90), ir uzsvērts, ka, vērtējot faktu identiskumu, juridiskā kvalifikācija nav jāņem vērā. Nozīme ir nevis idem crimen, bet idem factum. Lai arī Itālijas valdībai saskaņā ar Corte di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) spriedumiem ir pamats norādīt, ka ir jāvērš uzmanība uz faktu “konkrētu vērtējumu”, mani nepārliecina tās apgalvojums, ka pamats interpretācijai, ka šajos gadījumos nav identiskuma attiecībā uz faktiem, par kuriem tika uzlikts divkāršs sods, ir “prettiesiskuma progresija” PVN nemaksāšanā. Tādējādi L. Menci gadījumā konkrētie faktiskie apstākļi, kuros tika noteikts nodokļa uzrēķins un kuros viņam var uzlikt arī kriminālsodu, ir tie paši: PVN nemaksāšana par taksācijas periodu no 2011. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim par summu EUR 282 495,76 apmērā. Nodokļa uzrēķins ir piemērojams šiem faktiem, izmantojot vienus juridiskos kritērijus, savukārt saistībā ar kriminālsodu ir jāvērtē citi juridiskie kritēriji, bet uzsveru, ka faktiskie apstākļi neatšķiras.
108. Vēl ir jāsniedz pēdējais apsvērums par manis ierosinātās interpretācijas saderību ar dalībvalstīm uzlikto pienākumu piemērot efektīvus, samērīgus un atturošus sodus, kas nodrošina PVN iekasēšanu un Savienības finanšu interešu aizsardzību. Kā esmu norādījis, divējādas sistēmas izmantošana, lai sodītu par krāpšanu PVN jomā, nav efektīvāka par viena tiesību aizsardzības līdzekļa sistēmas izmantošanu. Ja nepieciešamība izmantot divkāršas procedūras un divkāršus sodus būtībā izriet no trūkumiem administratīvajās un tiesu struktūrās, lai sodītu par krāpšanu PVN jomā, šos pašus mērķus varētu sasniegt, uzlabojot šīs procedūras, nevis atsakoties no pamattiesībām netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par vieniem un tiem pašiem faktiem.
2. Procedūru vai sodu atkārtota piemērošana (“bis”)
109. Kā esmu norādījis, saskaņā ar spriedumu Åkerberg Fransson ar Hartas 50. pantu:
– ir pieļaujama divējādas (administratīvas un krimināltiesiskas) sistēmas esamība, lai sodītu par krāpšanu saistībā ar PVN nemaksāšanu, jo dalībvalstīm ir piešķirta brīvība paredzēt noteikumus par krāpšanu PVN jomā;
– tomēr ar to nav saderīga divkārša sodīšana, nosakot kriminālsodu (vai ierosinot kriminālprocesu), no vienas puses, un nodokļa uzrēķinu (vai uzsākot procedūru), no otras puses, ja var apgalvot, ka šim pēdējam minētajam faktiski piemīt krimināltiesisks raksturs, lai gan valsts tiesībās tas kvalificēts tikai kā administratīvs sods. Šajā gadījumā vēlreiz uzsveru, ka “tikai tad, ja nodokļa uzrēķinam ir krimināltiesisks raksturs Hartas 50. panta izpratnē un tas ir kļuvis galīgs [(91)], šī tiesību norma nepieļauj to, ka kriminālvajāšana par tiem pašiem faktiem tiek veikta pret vienu un to pašu personu” (92).
110. Saskaņā ar šo pašu spriedumu iesniedzējtiesām ir jālemj par to, vai Itālijas nodokļu iestāžu noteiktajam nodokļa uzrēķinam faktiski ir krimināltiesisks raksturs. Kā esmu norādījis, “Engel kritēriji” tām būs jāpiemēro pašām, un tas ir loģisks risinājums (jo valsts tiesa labāk nekā Tiesa pārzina savas valsts tiesības), bet vienlaicīgi arī riskants risinājums (93). Tādēļ ir lietderīgi piedāvāt šīm tiesām dažas papildu interpretācijas norādes, kas attiecīgos strīdos tām palīdzēs labāk precizēt šo kritēriju, it īpaši otrā un trešā kritērija, iezīmes.
111. Pirmajam “Engel”kritērijam (pārkāpuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās) šajā lietā ir neliela nozīme, jo, kā apsvērumos paskaidroja Itālijas valdība, saskaņā ar Itālijas tiesībām nodokļa uzrēķins par PVN nemaksāšanu ir kvalificēts kā administratīvs [sods] gan attiecībā uz tā nosaukumu, gan iestādēm, kas to nosaka, gan veikto procedūru. Tomēr tas nedrīkst liegt veikt tā analīzi vēlāk, izmantojot pārējos divus kritērijus (94).
112. Otrais “Engel”kritērijs attiecas uz pārkāpuma juridisko būtību, kas ir jāpārbauda valsts tiesai, lai saskaņā ar ECT judikatūru, ko esmu minējis iepriekš (95), tā varētu ņemt vērā atšķirīgu elementu kopumu, no kuriem viens ir subjektīva joma, proti, normā paredzēto adresātu kopums. Administratīvie naudas sodi par pārkāpumiem nodokļu jomā saistībā par PVN nemaksāšanu tiek uzlikti visiem nodokļa maksātājiem, kuriem ir pienākums maksāt šo nodokli, nevis konkrētai slēgtai iespējamu krāpnieku grupai.
113. Ņemot to vērā, lielāka nozīme ir normas, ar ko uzliek sodu, mērķim, uz kuru, kā esmu to uzsvēris, atsaucas arī ECT (96) un Tiesa 2012. gada 5. jūnija spriedumā Bonda (97). Pārkāpuma krimināltiesisku raksturu pastiprina tas, ka sodīšana nozīmē ne tikai zaudējumu atlīdzību, bet arī prettiesiskas rīcības prevenciju un represiju. Tādējādi būtu grūti noliegt, ka normu par sodiem nodokļu jomā mērķis ir vienlaikus sodīt nodokļa maksātājus, kuru pārkāpumi tika konstatēti, un kļūt par brīdinājumu vai prevenciju pārējiem, lai novērstu viņu vēlmi nemaksāt nodokļus. Lai arī administratīvie sodi un kriminālsodi ir valsts ius puniendi atspulgs, neredzu, kā (izņemot mākslīgu, tīri dogmatisku konstrukciju) var noliegt to, ka pirmajiem minētajiem ir divkāršs preventīvs un represīvs mērķis, kura dēļ tie ir pielīdzināmi normām krimināltiesību jomā (98). Turklāt uzskatu, ka faktiski jebkurš sods ir daļēji represīvs un tā preventīva vai atturoša iedarbība izriet tieši no sodīšanas, kas no tā izriet (99).
114. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Itālijas valdība, nodokļa uzrēķina represīvais raksturs nezūd tāpēc, ka valsts tiesību aktos paredzētos gadījumos ir atļauts samazināt tā summu vēlāka nodokļa maksājuma dēļ vai arī iestāde ar zināmiem nosacījumiem drīkst no tā atteikties vai arī noslēgt nolīgumus, darījumus vai vienošanās ar pārkāpējiem, kas atzīst savu vainu un atturas no tā apstrīdēšanas. Šie pēdējie minētie pasākumi vai citi tiem līdzīgi var tikt noteikti arī kriminālprocesos (100), tādējādi netiek apšaubīts, ka Kriminālkodeksā (vai īpašajos likumos) paredzētajiem sodiem par noziedzīgiem nodarījumiem nodokļu jomā piemīt šis raksturs. Valstu tiesību sistēmās, piemēram, var novērot, ka situācijas koriģēšana nodokļu jomā ar zināmiem nosacījumiem ietver gan sākotnēji nodokļu maksāšanas pienākuma neizpildei piemītoša prettiesiskuma izzušanu (ar vēlāka apsūdzēšanas kriminālpārkāpumā izzušanu), gan soda mīkstināšanu.
115. Pēdējais elements, kas ir jāizsver, ņemot vērā ECT judikatūrā sniegto interpretāciju, ir tiesiskais labums, kas tiek aizsargāts ar valsts tiesību normu, ar ko nosaka sodu par pārkāpumu. Tai principā būs krimināltiesisks raksturs, ja tās mērķis ir saglabāt tiesiskās intereses, kuru aizsardzība parasti ir garantēta ar krimināltiesību normām (101).
116. Nodokļa uzrēķins par PVN nemaksāšanu tiek veikts tieši ar mērķi nodrošināt atbilstīgu šī nodokļa iekasēšanu un vienlaikus aizstāvēt valstu un Savienības finanšu intereses. Tādējādi tas ir tiesiskais labums, kas smagākos gadījumos ir jāaizsargā arī ar krimināltiesību palīdzību, kā to atkārtoti uzsvērusi Tiesa 2015. gada 8. septembra spriedumā Taricco u.c. (102), tālab dalībvalstīm krāpšana šajā jomā ir jāsoda efektīvi.
117. Ņemot vērā šo pienākumu, būtu jājautā, vai labāka izvēle būtu kumulatīvi piemērot nodokļa uzrēķinu un kriminālsodus par tiem pašiem faktiem, kas ar pietiekami lielu varbūtību palielinātu krāpšanas (vismaz lielākas krāpšanas) PVN jomā represijas efektivitāti. Vienlaikus šī dubultā sodīšana mazinātu priekšrocības, kuras nodokļa maksātājiem ar lielāku ekonomisku ietekmi tiktu nodrošinātas ar ne bis in idem principa piemērošanu, ja tiktu secināts, ka administratīvais sods ir šķērslis vēlākajam kriminālsodam par tiem pašiem faktiem (103).
118. Tomēr es neuzskatu, ka šis iebildums ir pārliecinošs. Nav nepieciešamības atkārtoti piemērot sodu uzlikšanas procedūras – administratīvu un kriminālprocesu – par tiem pašiem faktiem, jo atbilstīga smagāku noziedzīgu nodarījumu saistībā ar krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas klasifikācija kopā ar rūpīgu krimināltiesu darbību katrā valstī pietiekami nodrošina vislielāko atturošo efektivitāti to represijā, vienlaikus neaizskarot nodokļa maksātājam tik svarīgu garantiju kā tiesības netikt tiesātam vai notiesātam divreiz par vienu un to pašu pārkāpumu.
119. Trešais “Engel”kritērijs attiecas uz soda būtību un smagumu. Ņemot vērā ECT judikatūru, kas ir jāizmanto Hartas 50. panta interpretācijā, valstu tiesām ir jāatceras, ka saskaņā ar to, ko šī tiesa ir atgādinājusi, administratīvajās procedūrās uzliktie naudas sodi par nodokļu nemaksāšanu nezaudē krimināltiesisku raksturu to nelielā apmēra dēļ (104). Faktiski lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka 1997. gada 18. decembra Leģislatīvā dekrēta Nr. 471 13. pantā paredzētajam nodokļa uzrēķinam (30 % no nesamaksātās PVN summas) pēc tā rakstura un apjoma ir krimināltiesisks raksturs, lai arī nav šķēršļu tam, ka ar citiem sodiem šis apjoms var tikt palielināts līdz 100 % un vairāk (105).
3. Iespējamie ierobežojumi ne bis in idem aizliegumam šajā lietā
120. Ņemot vērā faktiskos apstākļus, kurus iesniedzējtiesa ir aprakstījusi savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un kuru galīgais novērtējums ir jāveic minētajai tiesai, ar divām procedūrām, kas uzsāktas pret L. Menci, par vienu un to pašu rīcību (PVN nemaksāšana), var tikt pārkāptas viņa tiesības netikt tiesātam un sodītam divreiz par vieniem un tiem pašiem faktiem.
121. Tā kā esmu noraidījis iespēju, ka saistībā ar ne bis in idem piemērošanu krāpšanai nodokļu jomā, kas ir reglamentēta Savienības tiesībās, var tikt pieņemts Hartas 52. panta 1. pantā paredzētais ierobežojums (spriedums Spasic) (106), es varētu tagad neaplūkot šo jautājumu.
122. Tomēr, ja Tiesa vēlētos izskatīt šo risinājumu, pakārtoti uzskatu, ka šī ierobežojuma piemērošana šajā lietā nav iespējama. Ierobežojums nav nepieciešams Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, turklāt arī valsts tiesībās paredzētā procedūru un sodu kumulatīva piemērošana neiztur samērīguma pārbaudi, lai atbilstu šai normai.
123. Samērīguma nolūkā varētu izvērtēt dažādu procedūru koordinēšanu, iestāžu sadarbību to norises gaitā un iespējamo sodu ieskaitīšanu. Tādējādi ar šiem elementiem, šķiet, pretrunā tādi Itālijas tiesību akti kā L. Menci piemērotie, jo i) nav noteikta kriminālprocesu un administratīvo procesu koordinēšana, ii) nav noteikta to iestāžu sadarbība, kas piedalās vienā un otrā procedūrā, lai novērstu pārmērīgos traucējumus privātpersonai, un iii) nav izveidots sodu koordinēšanas vai ieskaitīšanas mehānisms, paredzot tikai to, ka administratīvie sodi nav iekasējami līdz kriminālprocesa beigām.
124. Tāpat pakārtoti, ja Tiesa nolemtu ievērot ECT spriedumā lietā A un B pret Norvēģiju sniegtās norādes Hartas 50. panta interpretācijā, uzskatu, ka tādā gadījumā kā L. Menci gadījums šajā spriedumā izstrādātā judikatūra nevar tikt ievērota.
125. Lai to pierādītu, pietiek norādīt, ka saskaņā ar šajā gadījumā pieejamo informāciju šajā lietā, šķiet, nav izpildītas nedz procedūru (administratīvo un kriminālprocesu) papildināmības, nedz kopīgas izmeklēšanas prasības. Lai arī iesniedzējtiesai par to ir jāveic galīgs vērtējums, viss norāda uz to, ka administratīvā soda uzlikšanas procedūra bija acīmredzami nošķirta no kriminālprocesa. Tāpat nav konstatējama cieša saikne laika ziņā starp abām procedūrām (starp to norisi ir vismaz gada starpība, un kriminālprocess tika uzsākts pēc administratīvā procesa pabeigšanas, kad tajā uzliktais sods bija kļuvis galīgs).
IV. Secinājumi
126. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunale di Bergamo (Bergamo tiesa, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantu:
– ir prasīts, ka, lai to piemērotu, ir jābūt faktisko apstākļu identiskumam, kas neatkarīgi no to juridiskās kvalifikācijas ir pamats nodokļu uzrēķina un kriminālsodu piemērošanai;
– tas ir pārkāpts, ja tiek ierosināts kriminālprocess vai arī tiek uzlikts kriminālsods personai, kurai par to pašu faktu agrāk tika noteikts nodokļu uzrēķins, ja tam, neraugoties uz tā nosaukumu, faktiski ir krimināltiesisks raksturs. Iesniedzējtiesai būs jāizvērtē šis apstāklis, izmantojot šādus kritērijus: pārkāpuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās, tā būtība, ko izvērtē, ņemot vērā tiesību normas mērķi, adresātus un ar to aizsargāto tiesisko labumu, kā arī soda būtība un smagums.