Lieta C‑518/15
Ville de Nivelles
pret
Rudy Matzak
(tribunal du travail de Liège lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2003/88/EK – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – 2. punkts – Jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” – 17. pants – Atkāpes – Ugunsdzēsēji – Dežūras laiks – Dežūra mājās
Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2018. gada 21. februāra spriedums
1. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – “Darba ņēmēja” jēdziens – Brīvprātīgais ugunsdzēsējs, kurš ir nodarbināts valsts ugunsdzēsības dienestā – Iekļaušana – Nosacījumi – Valsts tiesas veikta pārbaude
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/88)
2. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Atkāpes – Ugunsdzēsēji, kas pieņemti darbā valsts ugunsdzēsības dienestā – Neiespējamība dalībvalstīm atkāpties no jēdzienu “darba laiks” un “atpūtas laiks” definīcijām
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 2. pants un 17. panta 3. punkta c) apakšpunkta iii) daļa)
3. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Labvēlīgākas valsts tiesību normas – Apjoms – Mazāk ierobežojoša jēdziena “darba laiks” definīcija – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 1., 2. un 15. pants)
4. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Piemērošanas joma – Atalgojums – Izslēgšana – Dalībvalstu pienākums noteikt atalgojumu par dežūru mājās laikposmiem atkarībā no šo laikposmu iepriekšējas kvalificēšanas par “darba laiku” un “atpūtas laiku” – Neesamība
(LESD 153. panta 5. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 2. pants)
5. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Darba laiks – Jēdziens – Dežūras laiks, kuru darba ņēmējs pavada mājās, ar pienākumu 8 minūšu laikā atsaukties uz darba devēja izsaukumu, kas ļoti būtiski ierobežo iespējas veikt citas darbības – Iekļaušana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/88 2. pants)
1. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 28.–31. punktu)
2. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, 17. panta 3. punkta c) apakšpunkta iii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm attiecībā uz noteiktām ugunsdzēsēju, kuri pieņemti darbā valsts ugunsdzēsības dienestā, kategorijām nav atļauts atkāpties no visiem no šīs direktīvas tiesību normām izrietošajiem pienākumiem, tostarp no tās 2. panta, kurā it īpaši ir definēti jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks”.
(skat. 39. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
3. Direktīvas 2003/88 15. pants ir interpretējams tādējādi, ka ar to dalībvalstīm nav atļauts saglabāt vai pieņemt mazāk ierobežojošu “darba laika” definīciju par to, kas ir minēta šīs direktīvas 2. pantā.
Saskaņā ar Direktīvas 2003/88 15. panta formulējumu dalībvalstīm ir tiesības piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai. No šī panta izriet, ka valsts tiesību normas, uz kurām tajā ir atsauce, ir tās, kuras var tikt salīdzinātas ar Direktīvā 2003/88 paredzētajām tiesību normām saistībā ar darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību.
Šīs pēdējās minētās tiesību normas var būt vienīgi tās tiesību normas, kuru uzdevums un mērķis ir noteikt minimālo darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības līmeni. Tas tā ir attiecībā uz tiesību normām, kuras izriet no šī direktīvas 2. un 3. nodaļas. Turpretī minētās direktīvas 1. nodaļas, kurā ietilpst tās 1. un 2. pants, tiesību normām ir cits raksturs. Proti, šajās tiesību normās nav paredzēti nedz minimālie atpūtas laiku laikposmi, nedz arī tās attiecas uz citiem darba laika organizācijas aspektiem, bet gan ir noteiktas definīcijas, kas nepieciešamas, lai norobežotu Direktīvas 2003/88 priekšmetu, kā arī tās piemērošanas jomu.
Tātad no Direktīvas 2003/88 15. panta, lasot to, ņemot vērā tajā ieviesto sistēmu, formulējuma izriet, ka pēdējā minētajā pantā paredzētā izvēles iespēja nav piemērojama šīs direktīvas 2. pantā ietilpstošajai “darba laika” jēdziena definīcijai.
(skat. 42.–44., 47. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
4. Direktīvas 2003/88 2. pants ir interpretējams tādējādi, ka ar to dalībvalstīm nav uzlikts pienākums noteikt atalgojumu par tādu dežūru mājās laikposmiem kā pamatlietās aplūkotie atkarībā no šo laikposmu iepriekšējas kvalificēšanas par “darba laiku” un “atpūtas laiku”.
Šajā ziņā ir jāatgādina, kā to ir norādījusi arī iesniedzējtiesa, ka nav strīda par to, ka Direktīvā 2003/88 nav reglamentēts jautājums par darba ņēmēju atalgojumu, jo šis aspekts saskaņā ar LESD 153. panta 5. punktu neietilpst Savienības kompetencē.
Tātad, lai gan dalībvalstis ir tiesīgas noteikt Direktīvas 2003/88 piemērošanas jomā ietilpstošo darba ņēmēju atalgojumu atkarībā no šīs direktīvas 2. pantā ietverto jēdzienu “darba laiks” un “atpūtas laiks” definīcijas, tām tomēr nav pienākuma to darīt.
(skat. 49., 50., 52. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
5. Direktīvas 2003/88 2. pants ir interpretējams tādējādi, ka dežūras laiks, kuru darba ņēmējs pavada mājās, ar pienākumu 8 minūšu laikā atsaukties uz darba devēja izsaukumu, kas ļoti būtiski ierobežo iespējas veikt citas darbības, ir uzskatāms par “darba laiku”.
Proti, ja no jēdziena “darba laiks” tiktu izslēgts dežūras laikposms fiziskās klātesamības darba vietā formā, tiktu apdraudēts Direktīvas 2003/88 mērķis nodrošināt darba ņēmēju drošību un veselību, ļaujot tiem izmantot minimālos atpūtas laikposmus un atbilstīgus pārtraukumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 3. oktobris, Simap, C‑303/98, EU:C:2000:528, 49. punkts).
Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka noteicošais faktors “darba laika” kvalificēšanai Direktīvas 2003/88 izpratnē ir fakts, ka darba ņēmējam ir pienākums fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejamam darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus. Proti, šis pienākums, kā dēļ attiecīgie darba ņēmēji nevar brīvi noteikt savu atrašanās vietu dežūras laikā, ir uzskatāms par viņu uzdevumu veikšanas sastāvdaļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 63. punkts, kā arī rīkojumu, 2011. gada 4. marts, Grigore, C‑258/10, nav publicēts, EU:C:2011:122, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
Visbeidzot, ir jānorāda, ka citādi ir situācijā, kurā darba ņēmējs dežūru veic atbilstoši izsaukuma sistēmai, kas nozīmē, ka viņam visu laiku ir jābūt sasniedzamam, tomēr tam nav pienākuma būt klātesošam darba vietā. Proti, pat ja darba ņēmējs ir sava darba devēja rīcībā, ciktāl viņam šajā situācijā ir jābūt sasniedzamam, darba ņēmējs var savu laiku organizēt mazāk ierobežojoši un veltīt to pats savām interesēm. Šādos apstākļos vienīgi laiks, kurš ir saistīts ar reālu pakalpojumu sniegšanu, Direktīvas 2003/88 izpratnē ir uzskatāms par “darba laiku” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
(skat. 58.–60., 66. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)