ĢENERĀLADVOKĀTA MigelA PojarešA Maduru SECINĀJUMI,
sniegti 2004. gada 6. maijā.(1)
Lieta C‑72/03
Carbonati Apuani Srl
pret
Comune di Carrara
[Commissione tributaria provinciale di Massa Carrara (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Preču brīva aprite – Maksājumi ar muitas nodoklim līdzīgu iedarbību – Nodoklis, ko iekasē par pašvaldības teritorijā iegūta marmora izvešanu ārpus pašvaldības teritorijas – Pilnīgi iekšēja situācija
1. Nav vairs retums, ka Tiesa tiek lūgta lemt par brīvas aprites noteikumu piemērošanu dalībvalstu iekšējās situācijās. Viens no atklātiem judikatūras jautājumiem šajā jomā ir noskaidrot, cik plaša ir Kopienu tiesību piemērojamība un līdz ar to, ciktāl Tiesa ir kompetenta atbildēt uz prejudiciālu jautājumu, kas skar šādas situācijas. Uzskatu, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dod Tiesai iespēju no jauna izsvērt šo jautājumu.
2. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Commissione tributaria provinciale di Massa Carrara (Itālija) faktiski lūdz Tiesu lemt par nodokļa, ko iekasē par preču izvešanu ārpus dalībvalsts pašvaldības teritorijas, vienādi attiecinot to uz precēm, ko eksportē uz citu dalībvalsti, un precēm, ko nosūta uz attiecīgās dalībvalsts citu daļu, saderīgumu ar Kopienu tiesībām(2). Vispirms rodas jautājums, vai ir jānodala gadījumi, kad preces tiek apliktas ar nodokli, eksportējot tās ārpus Itālijas, un gadījumi, kad preces tiek apliktas ar nodokli, nosūtot tās uz citu Itālijas teritorijas daļu.
3. Ja ņem vērā spriedumus, kas pasludināti lietās Lancry u.c. un Simitzi, atbilde šķiet vienkārša(3). Ja nodoklis tiek iekasēts sakarā ar robežas šķērsošanu, pat tad, ja tā ir iekšējā robeža, tas spēj veidot maksājumu ar muitas nodoklim līdzīgu iedarbību. Tādā gadījumā ir lietderīgi noskaidrot, vai nodoklis ietekmē tikai Kopienu tirdzniecību vai arī valsts iekšējo tirdzniecību. Pietiek ar to, ka ir notikusi robežas šķērsošana, un regulējums, ar kuru tiek iedibināts nodoklis, kā tāds un pilnā apmērā iestājas pret EKL 25. pantu. Tiesas judikatūra uz šajā lietā uzdoto jautājumu piedāvā šķietami vienkāršu un skaidru risinājumu.
4. Tomēr šis risinājums man nešķiet visai apmierinošs. Tiesas pastāvīgā judikatūra ir noteikusi principu, kas praktiski ir pretējs nodokļu ar līdzīgu iedarbību jomā esošajam principam. Līdz ar to brīvas aprites noteikumi nav piemērojami situācijā, kas skar tikai kādas dalībvalsts iekšējo tirdzniecību. Ja ir izdarīti izņēmumi, atkāpjoties no šī principa, tas ir darīts izņēmuma kārtā, ņemot vērā lietas sevišķos apstākļus, un vienmēr, saglabājot brīvas aprites noteikumu nepiemērojamību pilnīgi iekšējām situācijām(4). Tādēļ rodas jautājums, vai pieņemtais risinājums maksājumu ar līdzīgu iedarbību jomā joprojām ir pamatots, un, ja tā nav, vai nebūtu jāpieņem piemērotāka vienveidīga pieeja, kas spētu panākt to pašu rezultātu.
I – Atbilstošās tiesību normas, fakti un prejudiciālais jautājums
5. Šajā lietā aplūkotais nodoklis ir vēsturisks mantojums. Tā aizsākums ir meklējams 1846. gada 14. jūlija Lunidžānas–Estenses [Lunigiana Estense] provinces gubernatora izdotajā Notificazione Governatoriale. Pēc Itālijas Karalistes apvienošanās ar 1860. gada 19. septembra karaļa dekrētu tas tika iedibināts kā ceļa nodeva marmora pārvadāšanai pa Karāras ceļiem. Ar 1911. gada 15. jūlija Likumu Nr. 749 tas tika pārveidots par nodokli par pašvaldībā iegūta marmora izvešanu.
6. Šobrīd šo nodokli pamato sarežģīta sistēma. Likuma Nr. 749 vienīgais pants ar grozījumiem dažos tā noteikumos, kas izdarīti ar 1997. gada 27. decembra Likumu Nr. 449, faktisko apstākļu brīdī nosaka:
"Ar šo Karāras pašvaldības labā ievieš nodokli par marmoru, kas iegūts Karāras pašvaldības teritorijā un ko izved ārpus minētās teritorijas. Šo nodokli pašvaldība uzliek un iekasē brīdī, kad marmoru ved pāri tās robežai, saskaņā ar īpašiem noteikumiem, ko pieņēmusi pašvaldības dome pēc konsultēšanās ar sociālajiem partneriem.
Katru gadu, pieņemot pašvaldības budžeta projektu, pašvaldības dome nosaka likmi, pēc kādas nākošajā gadā iekasējams nodoklis. Taču, ja pašvaldībai jāuzņemas ilgstošas saistības, kas jāfinansē vai jānodrošina ar apliekamo preci, pašvaldības dome jau iepriekš var noteikt minētā nodokļa likmi vairākiem gadiem.
Pašvaldība ar pašvaldības domes lēmumu, formās, kas paredzētas pašvaldības un provinces likumos [pašvaldības un provinces likumos paredzētajā kārtībā], un ar Giunta provinciale amministrativa [provinces administratīvās komitejas] piekrišanu var nolemt, ka ar daļu ieņēmumu no apliekamajām precēm tiek segti izdevumi un pildītas saistības attiecībā uz Marina di Carrara ostas būvniecību un ekspluatāciju, attiecīgā gadījumā saskaņā ar 2003. gada 12. februāra Likumu Nr. 50 un ar šo daļu tiek veiktas iemaksas, uzņemot marmora nozares strādniekus par Cassa nazionale di previdenza per gli operai [Valsts strādnieku apdrošināšanas kases] biedriem."
7. Tālāk šis noteikums tika precizēts ar 1999. gada 26. janvāra Dekrētu–likumu Nr. 8, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1999. gada 25. marta Likumu Nr. 75, kurš nosaka:
"Likuma Nr. 749/1911 [..] vienīgais pants ir jāinterpretē tā, ka nodokli uzliek par marmoru un marmora blakusproduktiem un nosaka pēc nepieciešamajiem izdevumiem, kas tieši vai netieši saistīti ar vietējās marmora nozares darbību".
8. Visbeidzot, ir jāņem vērā 1999. gada 23. martā Comune di Carrara [Karāras pašvaldības] pieņemtie noteikumi, kas paredz, ka pašvaldības padome ik gadu nosaka nodokļa apmēru, jo īpaši ņemot vērā marmora rūpniecības radīto kaitējumu videi. Turpretī noteikumu un likumu grozījumi, kas varēja tikt pamatoti ar 2001. un 2004. gadā pieņemtajiem tiesību aktiem, nav nozīmīgi Tiesas šajā lietā veiktajā vērtējumā, jo ir pieņemti pēc faktu paziņošanas(5).
9. No rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka šī noteikuma piemērošanas rezultātā Karāras pašvaldības teritorijā iegūtais un izmantotais marmors no nodokļa ir atbrīvots, turpretī kaimiņu pašvaldībās izmantotais vai apstrādātais marmors no nodokļa var tikt atbrīvots vai nu daļēji vai arī pilnībā.
10. Lietas apstākļi ir šādi. Sabiedrība Carbonati Apuani Srl veic marmora šķembu ekskavāciju un transformēšanu un zemes ekskavāciju Karāras pašvaldībā. Ar 2001. gada 7. maija paziņojumu par aplikšanu ar nodokli Karāras pašvaldība pieprasīja nomaksāt nodokli par 2001. gada aprīlī ārpus pašvaldības teritorijas izvesto marmoru. Sabiedrība apstrīdēja šo paziņojumu valsts tiesā, norādot, ka tiesību akti, uz kuru pamata tika pieprasīta šī samaksa, iestājas pret Kopienu tiesībām.
11. Iesniedzējtiesas uzdotais jautājums konkrētajā lietā ir par šo tiesību aktu atbilstību EKL 23., 81., 85. un 86. pantam.
II – Ievada apsvērumi
12. Šie apsvērumi ir iedalāmi trīs daļās. Tie ļauj precizēt uzdotā jautājuma ietvarus.
A – Par uzdotā jautājuma pieņemamību
13. Savos rakstveida apsvērumos Komisija lūdz Tiesu lemt par uzdotā jautājuma pieņemamību. Pastāv jautājums par to, vai šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilst prasībām, kas izriet no Tiesas judikatūras, saskaņā ar kuru valsts tiesai ir pienākums definēt tās uzdotā jautājuma faktiskos un reglamentējošos ietvarus(6).
14. Šis iebildums nav pamatots. Faktiskā situācija nav īpaši sarežģīta, un, kaut arī tā nav sīki aprakstīta rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, pilns apraksts bez grūtībām saprotams, lasot lietas dalībnieku pamata lietā iesniegtos rakstveida apsvērumus. Attiecībā uz atbilstošajām tiesību normām tās ir skaidri atspoguļotas rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu(7). Šādos apstākļos būtu nevietā pieprasīt, ka Tiesas rīcībā jābūt visam strīdus faktu kopumam, lai novērtētu tai lūgtās interpretācijas lietderību. Vienkāršs fakts, ka Komisija spēja sniegt lietderīgus apsvērumus šajā lietā, vien ir pietiekams, lai uzskatāmi parādītu, ka rīkojums bijis pietiekami motivēts(8). Šajā lietā Tiesas rīcībā ir nepieciešamie fakti, lai lemtu par tai uzdoto tiesību jautājumu.
15. Prejudiciālā nolēmuma procesā jebkurā gadījumā būtu nepiesardzīgi paplašināt nepieņemamības motīvus ārpus faktiskajiem apstākļiem, ja strīdus priekšmets Tiesai nav zināms informācijas trūkuma dēļ(9) vai, gluži pretēji, tā tīri konstruktīvā rakstura dēļ(10). Šāds piesardzības noteikums šķiet atbilstošs EKL 234. pantā paredzētajam tiesu sadarbības veidam un mērķim, kas ir balstīts uz divu tiesu sadarbības nepieciešamību, lai atrisinātu vienu un to pašu strīdu.
B – Par lietā piemērojamo tiesību noteikšanu
16. Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu lemt par Itālijas tiesību normu atbilstību vienlaikus EKL 23. pantam attiecībā uz muitas savienību un EKL 81., 85. un 86. pantiem attiecībā uz uzņēmumiem piemērojamiem konkurences noteikumiem.
17. Vispirms ir jāatgādina, ka procedūras ietvaros, kas uzsākta saskaņā ar EKL 234. pantu, Tiesa nav kompetenta lemt par valsts noteikumu atbilstību Kopienu tiesībām. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šajā lietā uzdotais jautājums jāsaprot tādējādi, ka valsts tiesa lūdz Tiesu sniegt tai visus no Kopienu tiesībām izrietošos interpretācijas elementus, kas tai ļautu novērtēt šo tiesību normu saderību, lai izskatītu iesniegto lietu(11).
18. Tālāk lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir jāierobežo ar pirmo jautājuma daļu.
19. Tā kā šis punkts ir skaidrs, tas nav jāaplūko detalizēti. Pirmkārt, EKL 86. pants šajā lietā nav piemērojams, jo attiecīgais pasākums neskar ne publiskos uzņēmumus, ne īpašu vai ekskluzīvu uzņēmumiem piešķirtu tiesību īstenošanu.
20. Otrkārt, nodoklis ir valstisks pasākums, kam nav piemērojami EKL 81. un 82. pants. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uzņēmumiem piemērojamie konkurences noteikumi nav ņemami vērā, izvērtējot, vai Dalībvalsts tiesību normas vai regulējums atbilst Kopienu tiesībām(12). Protams, nav izslēgts, ka valstisks pasākums iestājas pret EKL 81. un 82. pantu, lasot kontekstā ar EKL 10. pantu, ja tas var novērst uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu lietderības iedarbību. Atbilstoši Tiesas uzskatam tas tā ir, ja kāda valsts uzspiež vai veicina vienošanos, kas iestājas pret EKL 81. pantu, noslēgšanu vai pastiprina tādu vienošanos iedarbību, vai regulējumam atņem tā valstisko raksturu, deleģējot privātiem tirgus dalībniekiem tiesības pieņemt lēmumus, ar ko tie iejaucas ekonomikas jomā(13). Vismaz nepieciešams, lai starp attiecīgo pasākumu un uzņēmuma pret konkurenci vērsto rīcību skaidri tiktu parādīta tieša saikne. Pamata lietas apstākļos nekas neļauj konstatēt šādas saiknes pastāvēšanu. Jebkurā gadījumā vienkārša norāde par "ietekmi uz brīvas konkurences pastāvēšanu", kā to norāda prasītāja pamata lietā, nav pietiekama, lai strīdus nodokli pakļautu minētajiem noteikumiem.
21. Principā pamata lietas apstākļos nav piemērojams EKL 81., 85. un 86. pants; uz tiem nevar atsaukties, novērtējot strīdus nodokļa atbilstību Kopienu tiesībām.
C – Par secinājumu turpmāko virzību
22. Šādi norobežotais uzdotais jautājums šķiet vienkārši atbildams. Šāda veida nodokļa neatbilstība Kopienu tiesībām Tiesas judikatūrā ir ierasta tēma. To ir viegli izvērtēt, piemērojot iepriekš minētos spriedumos lietā Lancry u.c. un lietā Simitzi noteiktos EKL 25. panta interpretācijas principus. Tāda būs arī turpmākā virzība.
23. Tomēr šāda virzība, šķiet, nav pietiekama. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru brīvas preču aprites noteikumi nav piemērojami situācijās, kuru fakti un iedarbība noris vienā dalībvalstī(14). Ja Tiesa apstiprinātu spriedumos lietā Lancry u.c. un lietā Simitzi noteikto interpretāciju, tiktu apdraudēta konsekvence brīvas preču aprites jomā. Kopienu tiesību noteikums nekad nebūtu interpretējams tā, ka tas rada nekonsekvenci Kopienu tiesību sistēmā, ja ir iespējama citāda interpretācija. Tādēļ turpmāk piedāvāju Tiesai šo citu interpretāciju.
III – Tiesas judikatūras par maksājuma ar līdzīgu iedarbību piemērošana strīdus nodoklim
A – Par judikatūras lietā Lancry u.c. un lietā Simitzi u.c. piemērošanu
24. Iepriekš minētā lieta Simitzi ir zināms precedents šai lietai. Lieta Simitzi bija par nodokli, ar ko vienlaikus apliek preces, ko importē ģeogrāfiski izolētā Grieķijas teritorijas daļā – Dodekanēsas [Dodécanèse] salās, un preces, kuras no tās eksportē. Saskaņā ar Legros u.c. un Lancry u.c. spriedumos veikto vērtējuma rezultātu Tiesa šajā lietā noteica līdzvērtības principu starp, no vienas puses, šķērsli, ko rada uz valsts robežas iekasēts nodoklis par precēm, ko eksportē no kādas dalībvalsts teritorijas kopumā, un, no otras puses, šķērsli, ko rada uz reģiona robežas iekasēts nodoklis par precēm, ko nosūta no kādas dalībvalsts viena reģiona uz tās pašas valsts citiem reģioniem(15). Tā kā šo divu veidu nodokļu ietekme ir vienāda, tie ir vienlīdz jāaizliedz.
25. Balstoties uz šādu principu, uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, var viegli atbildēt tādā nozīmē, ka nodoklis, ko pašvaldība iekasē par ārpus tās teritorijas izvestu preci, veido maksājumu ar izvedmuitas nodoklim līdzīgu iedarbību ne tikai tiktāl, ciktāl tas skar no dalībvalsts teritorijas, kurai šī pašvaldība pieder, eksportētās preces, bet tāpat, ciktāl tas tiek iekasēts par precēm, ko atstāj pašvaldību ar galamērķi šīs pašas valsts teritorijā citās daļās(16).
26. Tomēr Karāras pašvaldība pret šādu vērtējumu izvirzīja divus iebildumus. Pirmkārt, par to, ka atšķirībā no apstākļiem, kādos tika pieņemts spriedums lietā Simitzi, strīdus nodoklis skar tikai vienu preci – Karāras marmoru – nevis no pašvaldības eksportēto preču kopumu.
27. Šis pirmais iebildums nav pamatots. Maksājumu ar līdzīgu iedarbību jomā nepastāv nekādas prasības par strīdus nodokļa skarto preču skaitu. Līdzīga prasība izriet no Tiesas dotās jēdziena "iekšējs nodoklis" definīcijas EKL 90. panta izpratnē, ciktāl šis jēdziens attiecas uz "visu preču kategoriju kopumā", kas var tikt pakļauta "iekšējo nodokļu vispārējam režīmam"(17). Tomēr tai nav nozīmes maksājumu ar līdzīgu iedarbību jomā. Šajā jomā Līgums nosaka jebkādu tarifu šķēršļu atcelšanu tirdzniecībai, tātad pat tad, ja tas attiektos tikai uz vienu preci(18).
28. Otrs iebildums ir balstīts uz Karāras pašvaldības platību, kas ir salīdzinoši mazāka nekā reģions, kas tika skarts Simitzi lietā.
29. Arī šis iebildums nevar tikt atzīts. Šo divu lietu pamatā ir darbība, ar kuru kompetentās publiskās iestādes radīja tarifu šķērsli tirdzniecībai. Iepriekš minētajā lietā Simitzi izskatītajā gadījumā šī darbība vienkārši ir atkārtota vairākas reizes. Tomēr attiecīgajā vērtējumā jāņem vērā šādas darbības rezultāts, proti, finansiālu šķēršļu esamība tirdzniecībai kopējā tirgū, pat tad, ja tas būtu par nelielu, vai pat par ļoti mazu summu(19). Tātad nav pamata atšķirīgi vērtēt tādu nodokli, ko pašvaldības padome noteikusi pašvaldības teritorijā saskaņā ar valsts likumu, kā apstrīdētais nodoklis šajā lietā un tādiem nodokļiem, ko noteikušas reģiona lielpilsētu [chefs-lieux] pašvaldību padomes katrai teritorijas daļai, kur tiem saskaņā ar valdības dekrētu ir kompetence, kā Simitzi lietā noteiktais nodoklis.
B – Par aizstāvībai izvirzīto argumentu noraidīšanu
30. Pieņemot iepriekš minētās Simitzi judikatūras piemērojamības principu attiecīgajā gadījumā, atliek izvērtēt Karāras pašvaldības aizstāvības izvirzītos argumentus. Šie argumenti ir trīs veidu argumenti.
31. No vienas puses, tie uztur inkriminētā nodokļa iespējamo iedarbību. Pašvaldība uzskata, ka šim nodoklim nav nekādas konkurenci traucējošas iedarbības Kopienu tirgū.
32. Tomēr jāatgādina, ka maksājums ar līdzīgu iedarbību Līgumā tiek definēts kā jebkura vienpusēji uzlikta naudas nodeva, kas skar valsts vai ārvalstu preces, tām šķērsojot robežu, pat tad, ja tā netiktu iekasēta par labu valstij un tai nepiemistu diskriminējoša vai aizsargājoša iedarbība(20). Līdz ar to šī kvalifikācija nav atkarīga ne no iedarbības uz tirdzniecību Kopienu iekšienē, ne no konkurences traucējuma, ko šis maksājums var izraisīt. Tāpat no tā izriet, ka pašvaldības argumentam, saskaņā ar kuru apliktā prece neatrodas konkurences apstākļos ar precēm, kuru izcelsme ir ārpus pašvaldības teritorijas, nav nozīmes.
33. No otras puses pašvaldības argumentācija balstās uz mērķiem, kas izvirzīti, ieviešot maksājumu. Proti, tie ļautu iekārtot un uzturēt ceļu un ostu infrastruktūru, veikt vides aizsardzības pasākumus, veicināt kultūras iniciatīvas un, visbeidzot, finansēt strādnieku sociālā atbalsta pasākumus. Tas ir galvenais Itālijas Republikas izvirzītais arguments tiesas sēdes laikā. Tā papildina, ka šīs darbības ir tieši saistītas ar šo sektoru un marmora rūpniecības darbību.
34. Tomēr no aizlieguma vispārējā un absolūtā rakstura izriet, ka ir aizliegtas jebkādas muitas nodevas, kas piemērojamas precēm apritē starp dalībvalstīm, neatkarīgi no mērķa, saskaņā ar kuru tās tika ieviestas, tāpat kā ieņēmumu, ko tās rada, saņēmēja(21). Līdz ar to ne sociālais, vides, kultūras vai cits mērķis, saskaņā ar kuru tās ir ieviestas, ne fakts, ka ieņēmumus, ko tās rada, saņem marmora rūpniecības sektors, nav šķērslis apstrīdēto nodokli kvalificēt kā maksājumu ar muitas nodoklim līdzīgu iedarbību EKL 23. un 25. panta izpratnē(22).
35. Principā ir tikai viens Tiesas atzīts izņēmums no maksājumu ar līdzīgu iedarbību aizlieguma. Tiesa atzīst, ka "nav izslēgts, ka zināmos gadījumos noteikts un patiešām sniegts pakalpojums var būt iespējamā minētā pakalpojuma kompensācijas priekšmets"(23). Tomēr šādos gadījumos ir arī vajadzīgs, lai pakalpojums patiešām tiktu sniegts, lai tas attiecīgajiem dalībniekiem būtu individuāli piešķirts, un lai uzliktās nodevas summa būtu stingri proporcionāla minētajam pakalpojumam(24). Ja šie kumulatīvie apstākļi ir izpildīti, tad ir likumīgi uzskatīt, ka uzliktā nodeva nav vienkārši attiecīgās dalībvalsts aizsardzības instruments.
36. Par to, vai šie nosacījumi ir izpildīti, ir jālemj valsts tiesai. Tomēr jāatgādina galvenie interpretācijas elementi, kas var būt lietderīgi šajā vērtējumā, ciktāl tie izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem. Atsaucoties uz šī izņēmuma priekšrocību, pašvaldība savos apsvērumos atzīst, ka no Likuma Nr. 75/1999, kas sniedz autentisku likuma, ar kuru tiek ieviests apstrīdētais nodoklis, interpretāciju, izriet, ka sektora uzņēmēji nav «tiešie maksājuma ieņēmumu saņēmēji»(25). Netieši nodoklis atbilst šīs industrijas uzņēmēju kopuma interesēm. Vispirms ir jāpārbauda, vai šī nodokļa ieņēmumi tiek izmantoti ar marmora rūpniecības sektoru saistītiem izdevumiem. Bet, pat pieņemot, ka tā ir, no šī nodokļa iespējamā iegūtā peļņa jebkurā gadījumā attiektos uz eksportētāju kopuma vispārējām interesēm, nevis uz patiešām un individuāli sniegtu pakalpojumu(26). Šis secinājums pastiprināti izriet no fakta, ka eksportētāju maksājamā nodeva tiek noteikta, tikai ņemot vērā izvedamā marmora daudzumu. Tātad praktiski šķiet, ka tai nav nekādas saistības ar individuālā veidā sniegta pakalpojuma, lai kāds tas būtu, reālām izmaksām(27).
37. No šī vērtējuma izriet, ka neviens no Karāras pašvaldības aizstāvības izvirzītajiem argumentiem nav pieņemams.
C – Par nodokļa kā iekšēja nodokļa kvalifikācijas noraidīšanu
38. Pēdējā vērtējumā Karāras pašvaldība piedāvā kvalificēt apstrīdēto nodokli kā iekšēju nodokli EKL 90. panta izpratnē. Tā galvenokārt balstās uz faktu, ka vispār vai vismaz nozīmīgā daudzumā nepastāv marmora izstrādājumi, kas paliktu pašvaldības teritorijā. No tā loģiski izriet, ka nodoklis jāsaprot kā vispārējas nozīmes iekšējs nodoklis, vienkārši piemērojot izņēmumu statusu marmoram, kas paliek pašvaldībā. Turklāt ar šo nodokli vienādā veidā un vienādā tirdzniecības stadijā ir apliekams gan marmors, kas paliek Itālijas teritorijā, gan marmors, kas tiek eksportēts. Tā kā šādam režīmam nav nekādu diskriminējoša rakstura pazīmju, tas ir jāuzskata par atbilstošu Līguma noteikumiem.
39. Šis arguments nav pārliecinošs. No vienas puses, to, ka vietējie izstrādājumi, kas paliek pašvaldības teritorijā, patiesi ir nenozīmīgi, lietas dalībnieki nav konstatējuši. Un, no otras puses, šādu faktu apgalvojumam nav nekādas ietekmes uz apstrīdētā nodokļa kvalifikāciju. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 90. pants regulē tādas finansiālās nodevas, kas ir atkarīgas no iekšējo nodokļu vispārējās sistēmas un ar ko sistemātiski tiek apliktas valsts un ārvalstu preces pēc vienādiem kritērijiem(28). Šajā lietā ir skaidrs, ka Karāras pašvaldības teritorijā ražotās un paliekošās preces apstrīdētais nodoklis neskar. Pretēji tam, ko tiesas sēdē apstiprināja Karāras pašvaldība un Itālijas Republika, preču galamērķis ir izšķirošs nosacījums aplikšanai ar nodokli. Lai apliktu ar nodokli, nepietiek, ka marmors tiek iegūts pašvaldībā. Vēl ir vajadzīgs, lai šis marmors būtu neapstrādātā veidā vai izstrādājumu veidā, vai izvests ārpus tās teritorijas. Tātad no apstrīdētā regulējuma skaidri izriet, ka fakts, uz kura pamata tiek veikta aplikšana, balstās uz pašvaldības robežu šķērsošanu. Tātad šis nodokļu mehānisms ir ieviests tādā veidā, ka tas īpaši attiecas uz transportu un eksportu. Tāds ir objektīvais kritērijs, uz kuru tas ir pamatots. Fakts, ka preces, kas nav paredzētas eksportam, ir nelielā daudzumā, nemaina šī tiesiskā režīma raksturu, kas ir vienīgais nozīmīgais elements, veicot attiecīgo kvalifikāciju.
40. Tomēr, vai pieņemot, ka vietējās lietošanas un izmantošanas neesamību var uzskatīt par nozīmīgu nosacījumu šī vērtējuma ietvaros, pašvaldībai ir pamats apgalvot, ka šie apstākļi apstiprina apstrīdētā nodokļa iekšējo nodokļu raksturu?
41. Ir pamats to apšaubīt. Tiesa konstatēja, ka gadījumā, ja nodeva attiecas uz no citas dalībvalsts ievestu preci, identiskas vai līdzīgas vietējās preces neesamība neizslēdz šo nodokli no EKL 90. panta piemērojamības, ja attiecīgais nodoklis izriet no iekšējo nodokļu vispārējā tiesiskā režīma(29). Turpretī gadījumā, ja atklātos, ka nodeva faktiski ir paredzēta, lai īpaši apgrūtinātu preču importu un eksportu, šis nodoklis būtu kvalificējams kā maksājums ar līdzīgu iedarbību(30). Taču apstrīdētā nodokļa uzbūves pārbaude šajā lietā neatstāj vietu nopietnām šaubām par tā mērķi un par likumdevēja nolūku, to iedibinot(31). Nodoklis īpaši attiecas uz eksportētajām precēm. Līdz ar to tas nav kvalificējams kā iekšējs nodoklis EKL 90. panta izpratnē.
42. Šādos apstākļos apgalvojums, saskaņā ar kuru nodoklis vienādā veidā un vienā un tajā pašā tirdzniecības stadijā attiecas gan uz Itālijas, gan eksportētajām precēm, ir nenozīmīgs. Pieņemot, ka EKL 25. pants tiek piemērots nodevām, ko iekasē par precēm, kad tiek šķērsota kādas dalībvalsts iekšējā pašvaldības robeža, salīdzinājums nav jāveic starp Itālijas precēm un eksportētām precēm, bet starp precēm, kuras ir paredzēts atstāt kādā Itālijas teritorijas daļā, un precēm, kas tiek izvestas ārpus tās. Tātad no šāda viedokļa nodoklis par eksportēto marmoru acīmredzami ietekmē Kopienu muitas teritoriju un veido EKL 25. panta pārkāpumu.
43. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētais nodoklis kā tāds ir kvalificējams maksājumu ar muitas nodoklim līdzīgu iedarbību kategorijā neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz vietējo tirdzniecību vai Kopienu tirdzniecību. Tādēļ tas ir pakļauts principiālajam aizliegumam, ko tāda veida nodevām nosaka EK līgums.
IV – Cita pieeja
A – "Lancry risinājuma" negatīvie aspekti
44. Risinājums, kas izklāstīts, balstoties uz lietā piemērojamo Tiesas judikatūru, proti, lietā Lancry u.c., dod priekšrocību nodrošināt kopējās muitas teritorijas viengabalainību, kā arī Līguma noteikumu par muitas savienību piemērošanas vienveidību. Faktiski būtu paradoksāli pieņemt, kā to atgādināja ģenerāladvokāts Tezauro [Tesauro] savos lietā Lancry u.c. sniegtajos secinājumos, ka kopējā tirgū "ir aizliegts likt šķēršļus tirdzniecībai starp Portugāli un Dāniju, kamēr šķēršļi tirdzniecībai starp Neapoli [Naples] un Kapri [Capri] netiktu ņemti vērā"(32). Taču, no otras puses, tas parāda ievērojamus negatīvos aspektus. Manuprāt, trīs no tiem ir būtiski.
45. Pirmkārt, šīs judikatūras pamati ir trausli. Lai to pierādītu, pietiek vienkārši lasīt Līguma noteikumus, uz kuriem tā pamatojas. EKL tā 23. un 25. pantā paredz tarifu šķēršļu atcelšanu tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Tātad nešķiet, ka šie noteikumi būtu piemērojami tirdzniecībai starp kādas dalībvalsts teritorijas daļām.
46. Bez šaubām, Lancry judikatūra balstās uz ideju, ka šķērsošanas nodoklis pēc būtības ietekmē "Kopienu muitas teritorijas vienotību"(33). Teorētiski tas varbūt ir pareizi, bet praksē tas izraisa nenovēršams sekas. EKL 23. pants pauž tikai Kopienas dibinātājvalstu vēlmi ierobežot dalībvalstu kompetenci muitas lietās. Tomēr tām nebija nolūka tādā veidā atņemt šīm valstīm to kompetenci regulēt situācijas, kas ir saistītas tikai un vienīgi ar to teritoriju. Tātad no brīvas aprites principa, kas regulē starpvalstu situācijas, Tiesa faktiski izsecināja principu, kas regulē pārrobežu situācijas, pielīdzinot reģionu robežas valsts robežām(34). Tomēr muitas savienības tiesiskais režīms pirmām kārtām attiecas uz brīvas preču aprites tiesisko režīmu starp dalībvalstīm, nevis uz robežu šķērsošanas tiesisko režīmu. Pielīdzinot šos abus tiesiskos režīmus, Tiesa piemēro brīvas preču aprites principu nodevām, kas iekasētas situācijās, kam ar to nav nekāda sakara.
47. Otrkārt, spriedums lietā Lancry u.c. un judikatūra, kas no tā izriet, norāda uz Tiesas lēmumu nekonsekvenci. Faktiski varēja paredzēt, ka "Lancry risinājuma" piemērošana tiks izvērsta uz ar brīvas aprites noteikumiem saistīto lietu kopumu(35). Šķiet, nekas nebija iebilstams pret to, ka minētās lietas pamatā esošie apsvērumi tiktu piemēroti citu tirdzniecības šķēršļu gadījumos. Kopienu muitas teritorijas viengabalainības apdraudējuma vietā pietiktu, lai tas radītu apdraudējumu iekšējam tirgum(36) vai pat Ekonomiskās un monetārās savienības radītajai ekonomiskai vienotībai(37). Teorētiski šiem jēdzieniem varētu būt vienāda praktiskā iedarbība. Tomēr Tiesas pieņemtais risinājums nebija šāds. Visās šajās jomās tā izvēlējās sekot klasiskajam principam, proti, ka brīvas aprites noteikumi nav piemērojami tīri iekšējām situācijām.
48. Tātad starp Tiesas attiecībā uz maksājuma ar līdzīgu iedarbību jomā pausto nostāju un tās vispārējo nostāju citās jomās saglabājas pretruna, ko, kā šķiet, nekas neattaisno(38). Neapšaubāmi, ka jaunākā judikatūra veicina atšķirību starp muitas savienību un citiem brīvas aprites tiesiskajiem režīmiem samazināšanu. Tiesa nesen centās paplašināt savas kompetences robežas attiecībā uz Kopienu tiesību piemērošanu iekšējām situācijām, kas ir saistītas ar Kopienu tiesībām pakļautām situācijām(39). Tomēr šajā gadījumā tā neatcēla Kopienu tiesību nepiemērošanas principu tīri iekšējām situācijām. Tiesas lēmums nenovirzīties no šī principa, manuprāt, ir balstīts uz tiesisko piesardzību attiecībā uz risku patvaļīgi paplašināt Kopienu tiesību piemērošanas jomu.
49. Visbeidzot, pēdējais arguments Lancry risinājuma nepiemērošanai ir tāds, ka pastāv nopietni iemesli, lai atgrieztos pie pasākumu ar līdzīgu iedarbību jomā pastāvošās judikatūras. No vienas puses, šī judikatūra ir saskaņā ar brīvas preču aprites regulējuma jēgu un mērķi, kas nav paredzēts piemērošanai tīri iekšējām situācijām. No otras puses, man šķiet, ka tā atbilst Tiesas vispārējai vēlmei neinterpretēt brīvas preču aprites regulējumu, ņemot vērā brīvas tirdzniecības darbību veikšanas principu. Viens no svarīgākajiem iemesliem, kas pamato brīvas preču aprites regulējuma piemērošanas jomas ierobežošanu, attiecinot to tikai uz starpvalstu situācijām, ir saglabāt šī regulējuma piemērojamību tikai tirdzniecības liberalizācijas perspektīvā(40).
50. Manuprāt, visi šie iemesli norāda uz to, ka šobrīd būtu piemērojama jauna pieeja, tajā pat laikā neapstrīdot tiesiskos apsvērumus, kas ir Lancry u.c. judikatūras pamatā.
B – Iespējamie risinājumi
51. Saskaņā ar klasisko pieeju apstrīdētais nodoklis ir sarežģīta struktūra, kas ir jāiedala dažādos elementos, vienos, uz kuriem ir attiecināmi Kopienu noteikumi brīvas preču aprites jomā, un otros, uz kuriem tie nav attiecināmi. Tas nozīmē, ka attiecīgais regulējums jāaplūko nevis kopumā, bet gan atsevišķi atkarībā no tā, vai tas ietekmē vai neietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību(41).
52. Ciktāl apstrīdētais nodoklis tiek piemērots ārpus Itālijas valsts teritorijas izvestām precēm, tas ir pakļauts EKL 25. pantā paredzētajam aizliegumam. Šajā daļā valsts regulējumam jāpiemēro šo secinājumu 24. – 43. punktā veiktais vērtējums. Bet ciktāl ar minēto nodokli tiek apliktas Itālijā paliekošās preces, Kopienu muitas savienības tiesiskais režīms uz to neattiecas.
53. Šajā sakarā Tiesai teorētiski tiek piedāvāti trīs risinājumi.
54. Pirmais risinājums būtu atjaunot Kopienu tiesību nepiemērojamību attiecībā uz kādas dalībvalsts iekasētajiem nodokļiem par tās teritorijā veikto iekšējo tirdzniecību. Tādējādi Tiesa sekotu ģenerāladvokāta Tezauro sniegtajos secinājumos Lancry u.c. lietā ieteiktajam risinājumam.
55. Šis risinājums šķiet kritizējams, jo tas neņem vērā "Lancry risinājuma" pamatā esošos tiesiskos apsvērumus. Vispirms tas attiecas uz praktiskām grūtībām noteikt Kopienas apritē esošo preču izcelsmi vai galamērķi(42). Tāpat tas attiecas arī uz grūtībām, ko rada tā sauktā "atgriezeniskā diskriminācija"(43). Šis izteiciens jo īpaši norāda uz gadījumiem, kuros kādas dalībvalsts pilsonis, neizmantojis ar līgumu piešķirtās aprites brīvības, atrodas tiesiski nelabvēlīgākā situācijā nekā pilsoņi, kas īstenojuši no šīm brīvībām izrietošās tiesības. Kā zināms, Tiesa kā saistošu pieņēmusi noteikumu neizskatīt lietas, kas balstītas uz tīri iekšēju situāciju, un izslēdz tās no Kopienu tiesību piemērošanas jomas(44). Līdz ar to šādas situācijas izskata tikai valsts tiesa(45). Tomēr šī paziņojuma par kompetences neesamību rezultātā valsts tiesas var tiek nostādītās diskriminējošos apstākļos, kas radušies Kopienu tiesību piemērošanas rezultātā(46). Ir grūti izprast, kādēļ Kopienu tiesības atstāj bez ievērības apstākļus, ko tās pašas veicinājušas. Šādā gadījumā, Kopienu tiesības rada problēmas, kādas, bez šaubām, valsts tiesībās nepastāvētu un netiktu saglabātas bez Kopienu tiesību iedarbības un pret kurām, var gadīties, valsts tiesības ir bezspēcīgas.
56. Lai izvairītos no šīm grūtībām, ir iespējams otrs risinājums, proti, piemērot Tiesas 2000. gada 5. decembra spriedumā lietā Guimont izstrādāto risinājumu valsts iekšējā nodokļa daļai(47). Tādējādi tas piedāvā valsts tiesām piemērot risinājumu, kas izriet no maksājuma ar līdzīgu iedarbību aizlieguma, tiem gadījumiem, kuros attiecīgās Valsts iekšējām tiesības paredz, ka valsts iekšējiem tirgus dalībniekiem ir tādas pašas tiesības, kādas tādos pašos apstākļos ir eksportētājiem atbilstoši Kopienu tiesībām. Lai gan attiecībā uz Kopienu tiesību piemērošanu abas regulējuma puses atšķiras, tādējādi tām tieši vai netieši tiktu piemēroti vieni un tie paši brīvas preču aprites principi.
57. Lai arī šim risinājumam būtu dodama priekšroka, salīdzinot ar iepriekšējo, tas nešķiet pilnībā apmierinošs. No vienas puses, dodot priekšroku Tiesas kompetences attiecībā uz prejudiciālo nolēmumu paplašināšanai, pastāv risks pieļaut grūti pārvaldāmas Kopienu tiesību piemērojamības paplašināšanu. Sprieduma lietā Guimont formulējumiem ir ļoti plaša nozīme. Sekojot tiem, praktiski vairs nepastāvētu apstākļi, kuros Tiesai nebūtu kompetences vai vismaz netiešas Kopienu tiesību ietekmes. Faktiski būtu pietiekami, ja attiecīgajai situācijai būtu saikne ar kādu Kopienu tiesību interpretācijas jautājumu, kas nebūtu acīmredzami bez priekšmeta. Turklāt rast šāda veida saikni nešķiet pārlieku sarežģīti, jo īpaši, ja principā tikai valsts tiesneša kompetencē ir izvērtēt prejudiciālā jautājuma uzdošanas nozīmīgumu un nepieciešamību(48). No otras puses, šī risinājuma spēkā esamība ir pakļauta priekšnosacījumam, ka valsts tiesības pilnīgi iekšējā situācijā sniedz saviem pilsoņiem tādas pašas tiesības, kādas izriet no Kopienu tiesībām(49). Līdz ar to iespējamā atgriezeniskā diskriminācija ir atkarīga tikai no iekšējo tiesību satura un no tā, vai tajā pastāv atbilstoši tiesību instrumenti. Dažos gadījumos šādu risinājumu var kavēt šķēršļi, kas meklējami attiecīgo tiesību sistēmu raksturā(50).
58. Šī iemesla dēļ, manuprāt, noteikti ir jāizvēlas trešais risinājums, kam ir divas priekšrocības, proti, saglabāt brīvas apgrozības nepiemērojamības principu pilnīgi iekšējām situācijām un tomēr ņemt vērā grūtības, ko šis princips var radīt praksē. Tas ir, nodalīt valsts apstrīdēto regulējumu no iekšējās situācijas, kas no tā var izrietēt. Ja minētais regulējums ir daļēji atkarīgs no Kopienu noteikumiem par muitas savienību, tad attiecīgās situācijas, protams, nav. Tomēr no tā neizriet, ka uz tām pilnībā neattiecas Kopienu tiesību piemērojamība. Tā kā uz "pārējām" situācijām attiecas Līguma noteikumu piemērošanas iedarbība, regulējumā, kas to nosaka, manuprāt, tās paliek Kopienu tiesību vispārējo principu ietekmē.
C – Piedāvātais risinājums
59. Piedāvāju nodalīt Kopienu tiesību piemērojamības jautājumu iekšējās situācijās, tādās, kāda ir norādīta šajā gadījumā, no jautājuma par Kopienu tiesību instrumentiem, kas šādās situācijās var tikt piemēroti, jo šo divu jautājumu pamatā ir atšķirīgas problēmas.
1. Kopienu tiesību piemērojamība iekšējās situācijās, tādās, kāda norādīta šajā gadījumā
60. Ir jāatgādina par šādu principu, saskaņā ar kuru katra dalībvalsts ir brīva no EK līguma noteikumiem izrietošo pienākumu robežās ieviest nodokļu sistēmu, ko tā uzskata par piemērotāko attiecībā uz katru preci(51). Nevar tikt apstrīdēta dalībvalstīm piešķirtā fiskālās kompetences saglabāšana iekšējo nodokļu jomā. Tomēr tas nenozīmē, ka iekšējā situācija, kas izriet no Līguma noteikumu piemērošanas fiskālam regulējumam, būtu pilnīgi sveša Kopienu tiesībām.
61. Šeit ir runa par valsts regulējumu, kura nozīme mazināta, piemērojot brīvas preču aprites noteikumus, un kas attiecībā uz Kopienu tiesībām tomēr joprojām ir daudzu apstrīdēto situāciju pamatā. No vienas puses, valsts regulējums būtu jāatceļ par labu Kopienu brīvas preču aprites režīmam tiktāl, ciktāl tas skar Kopienu tirdzniecību. Tomēr, no otras puses tiktāl, ciktāl tā skar tīri iekšējas situācijas, tas joprojām paliek spēkā. Atkarībā no to galamērķa šajā regulējumā norādītajām precēm ir piemērojams atšķirīgs tiesiskais režīms. No tā var izrietēt diskriminācija, ko rada alternatīva Kopienu vai valsts noteikumu piemērošana acīmredzami līdzīgām situācijām(52). Tādējādi šajā gadījumā tiktu piemēroti divi atšķirīgi tiesiskie režīmi atkarībā no preču galamērķa, kaut gan jebkurā gadījumā ir jāizskata vienādas situācijas – preču izvešana ārpus kādas dalībvalsts pašvaldības teritorijas.
62. Šādā gadījumā ne valsts regulējums, ne Kopienu tiesības pašas par sevi neveido diskrimināciju. Tā rodas, daļēji piemērojot Kopienu tiesības attiecīgajam valsts regulējumam. Šī situācija ir Kopienu tiesību piemērošanas nepieciešamās sekas, pat ja tās nav ne gribētas, ne paredzētas. Pat ja tās galvenie elementi izriet no iekšējām tiesībām, šī situācija no Kopienu tiesību viedokļa arī ir pieskaitāma pie "pārējām" situācijām. Savas tīšās vai netīšās iedarbības rezultātā Kopienu tiesības kļūst par vienu no attiecīgās situācijas veidojošajiem elementiem.
63. Iespējams, ka šī saikne nešķiet pietiekami stipra, lai tajā saskatītu materiālās piesaistes faktoru Kopienu tiesībām un lai uzskatītu, ka situācijai ir piemērojamas Kopienu tiesības. Vispār, lai piemērotu Kopienu tiesības, nepietiek ar to, ka situācija ir radusies, piemērojot šīs tiesības. Vēl ir uzskatāmi jāpierāda, ka tā apdraud kādu no EK līguma īpašajiem mērķiem. Klasisks gadījums šajā sakarā ir tad, kad attiecīgā situācija ir šķērslis tirdzniecībai Kopienu iekšienē(53). Šajā gadījumā ir ļauts šo situāciju attiecināt uz noteikumiem par pamatbrīvībām un kopējā tirgus aizsardzību. Tomēr šajā gadījumā Līguma mērķi ir paplašināti. Manuprāt, mūsdienu Kopienu pamatmērķis ir izvairīties no jebkādas diskriminācijas rašanās Kopienu noteikumu piemērošanas rezultātā(54). No tā izriet, ka, piemērojot kādu no Kopienu tiesību normām, pēc iespējas vienmēr jāizvairās no nediskriminācijas principa pārkāpuma.
64. Gan situācijas, kāda ir norādīta konkrētajā gadījumā, rašanās, gan iedarbība ir saistīta ar Kopienu tiesībām. Līdz ar to tā nevar tikt izslēgta no Kopienu tiesību jomas.
2. Norādītajai situācijai piemērojamie Kopienu tiesību instrumenti
65. Kopienu tiesību vispārējie principi ir instrumenti, kas kalpo šai nosacītajai Kopienu tiesību piemērošanas jomas paplašināšanai. Šiem principiem piemīt Kopienu tiesību sistēmas pamatnoteikumu raksturs. Tie nosaka noteikumu un situāciju kopuma, ko regulē Kopienu tiesības, objektīvos ietvarus(55). Tāpat tie kalpo kā Kopienu tiesību aktu spēkā esamības vērtējuma kritēriji, kā arī tiesību aktu un situāciju, ko regulē Kopienu tiesības, interpretācijas kritēriji. Šādā aspektā ir jānovērtē Tiesas bieži lietotais formulējums, saskaņā ar kuru valstisks attaisnojums attiecībā uz valsts pasākumu, kas draud ierobežot ar Līgumu garantētās pamatbrīvības, ir "jāinterpretē tiesību un, jo īpaši, pamattiesību vispārējo principu kontekstā"(56). Manuprāt, ir pilnīgi iespējams šo formulējumu paplašināt, lai veiktu "pārējo" situāciju, kā tās iepriekš definētas, novērtēšanu, tiklīdz tiek konstatēts, ka tās ir pakļautas Kopienu tiesību regulējumam.
66. Šo novērtējumu jāveic kompetentajām valsts iestādēm. To rīcībā acīmredzot ir plašas iespējas izmantot un piemērot līdzekļus, ko minētajām iestādēm sniedz Kopienu tiesības. Tas izriet no tā, ka kompetentajām valsts iestādēm pilnībā valsts kontekstā ir jāņem vērā virkne konkrētu un pretrunīgu interešu. Ir skaidrs, ka lietu izskatošā valsts tiesa atrodas izdevīgākā pozīcijā, lai lemtu par to, vai šajā lietā pastāv diskriminācija. Tādā lietā, kā šī, tai, piemēram, ir jāpārbauda, vai atšķirīgu noteikumu piemērošana precēm, kas paliek valsts teritorijā, un precēm, kas paredzētas eksportam, ir pamatota. Tomēr var gadīties, ka valsts tiesības nepiešķir tai atbilstošus līdzekļus, lai konstatētu un novērstu tāda veida diskrimināciju(57). Tādā gadījumā, manuprāt, Kopienu tiesībām ir pamats kompetentajai valsts iestādei piedāvāt to rīcībā esošos normatīvos līdzekļus.
67. Starp šajā gadījumā piemērojamiem principiem jo īpaši jāmin vispārējais nediskriminācijas princips, ko Tiesa ir nostiprinājusi kā Kopienu tiesību pamatprincipu(58). Klasiski šajā principā saskata vienkāršu brīvas aprites noteikumu "funkcionālu plašinājumu"(59). Faktiski Kopienu tiesa Līgumā nostiprināto brīvību aizsardzības nolūkā parasti atsaucas uz šo principu. Tiesas klasiskajā izpratnē šis princips tiek uzskatīts par Līgumā aizsargāto ekonomisko brīvību īstenošanas instrumentu(60).
68. Šobrīd šķiet piemēroti atzīt šī principa neatkarīgu pastāvēšanu un piešķirt tam autonomu nozīmi. Var uzskatīt, ka nediskriminācijas principa piemērošanai nepieciešamais nosacījums vairs nav ekonomisko brīvību īstenošana. Šāds loģisks secinājums ir izdarīts spriedumā lietā Martínez Sala, lasot to kontekstā ar spriedumu lietā Baumbast un R(61). Lietā Martínez Sala Tiesa rūpīgi nodalīja nediskriminācijas principa piemērošanu no jebkuriem apsvērumiem saistībā ar ekonomisko darbību veikšanu. No lietas Baumbast un R izriet, ka Eiropas pilsonības tiesības tieši nonāk dalībvalstu pilsoņu kā Savienības pilsoņu personīgā īpašumā. Tātad starp šīm tiesībām ir arī tiesības neciest no nepamatotas diskriminācijas(62).
69. Šeit nav runa par Kopienu tiesību ietekmes paplašināšanu uz visām potenciāli diskriminējošām valsts situācijām. Tāpat kā Līguma noteikumu brīvas preču aprites jomā vai noteikumu par Savienības pilsonību(63) mērķis, arī nediskriminācijas principa mērķis nav paplašināt Kopienu tiesību materiālās piemērošanas jomu iekšējām situācijām, kam nav nekādas saiknes ar Kopienu tiesībām(64). Tomēr es uzskatu, ka pilsonis nedrīkst tikt diskriminēts, balstoties uz viņa preču izcelsmi vai galamērķi, uz Kopienu tiesību pamata radušās "pārējās" situācijas ietvaros, ja vien tas nav attaisnojams. Tam ir jābūt iespējai baudīt Kopienu aizsardzību, nevis piemērojot brīvas aprites noteikumus, bet ņemot vērā nediskriminācijas principu.
3. Vērtējuma secinājumi
70. Apkopojot šo vērtējumu, no tā izriet, ka:
1) attiecīgais nodoklis veido maksājumu ar muitas nodoklim līdzīgu iedarbību, tiklīdz tas ir piemērojams ārpus kādas dalībvalsts teritorijas eksportētām precēm.
2) situācijas, kas var rasties, attiecīgajam nodoklim piemērojot EKL 25. pantu, tiklīdz tās attiecas uz precēm, kas paliek valsts teritorijā, ir izvērtējamas Kopienu tiesību vispārējo principu un, jo īpaši, nediskriminācijas principa kontekstā.
71. Neatkarīgi no tā, vai Tiesa sekos vai nesekos šim priekšlikumam, vēlos vērst uzmanību uz to, ka ir jāizstrādā konsekvents risinājums attiecībā uz nodokļu ar līdzīgu iedarbību un citām brīvas preču aprites jomām. Ja Tiesa nolemtu sekotu manam priekšlikumam, tā turklāt varētu gūt divkāršu labumu. No vienas puses, tā principā uzturētu noteikumu, saskaņā ar kuru brīvas aprites noteikumi nav piemērojami situācijām, kurām ar tajos norādītajām situācijām nav nekādas saiknes. No otras puses, ievērojot kompetences robežas, kas tai ir nodotas saskaņā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Guimont, tai būtu iespēja sniegt valsts tiesām efektīvus instrumentus, lai noregulētu strīdus situācijas, kas radušās, piemērojot Kopienu tiesības.
V – Prejudiciālā sprieduma iedarbība laikā
72. Gadījumā, ja Tiesa konstatē marmoram uzliktā nodokļa nesaderību ar Kopienu tiesībām, Karāras pašvaldība lūdz, lai šī sprieduma iedarbība tiktu noteikta nākotnē. Šajā sakarā, no vienas puses, tā norāda uz attiecīgā nodokļa atbilstošo tiesību normu piemērojamības nenoteiktību un, no otras puses, uz smagām finanšu sekām, kas pašvaldībai var rasties šāda lēmuma rezultātā.
73. Principā Tiesas interpretēto noteikumu saskaņā ar EKL 234. pantu valsts tiesa var piemērot, un tas ir tai jāpiemēro tiesiskajām attiecībām, kas radušās un pastāvējušas pirms sprieduma, ar kuru tiek lemts par lūgumu sniegt interpretāciju(65). Tikai izņēmuma apstākļos, ņemot vērā primāros tiesiskās drošības iemeslus, Tiesa var ierobežot iespēju attiecīgajiem lietas dalībniekiem atsaukties uz attiecīgi interpretētu noteikumu, lai apstrīdētu labticīgi iedibinātas tiesiskās attiecības(66).
74. Šajā lietā veiktais vērtējums ir pierādījis, ka nav pastāvējušas objektīvas šaubas par EKL 25. panta nozīmi. Netika izvirzīts neviens nopietns arguments, uz kura pamata varētu tikt apšaubīta minētā nodokļa neatbilstība Kopienu tiesībām. Ir tikai jānošķir gadījumi, kādos nodoklis tika uzlikts pirms iepriekš minētā sprieduma lietā Legros u.c. pieņemšanas. Līdz šī sprieduma pasludināšanai pašvaldība varēja pamatoti uzskatīt, ka šis nodoklis nav Kopienu tiesībām neatbilstošs, vismaz tiktāl, ciktāl tas pilnīgi attiecās uz iekšējo tirdzniecību. Turpretī spriedumā Legros u.c. veiktajam vērtējumam bija jārada nopietnas šaubas par strīdus nodokļa spēkā esamību. Šādi Tiesa ir spriedusi iepriekš minētajā spriedumā Simitzi.
75. Attiecīgais nodoklis ir tāda paša veida nodoklis, kāds tika apskatīts minētajā spriedumā, un, manuprāt, tam būtu piemērojams tajā pieņemtais risinājums. Tātad Tiesa varētu spriest, ka uz EK līguma noteikumiem attiecībā uz maksājumiem ar muitas nodoklim līdzīgu iedarbību kā pamatojumu pieteikumiem atlīdzināt summas, kas kā strīdus nodoklis iekasēts pirms 1992. gada 16. jūlija, var atsaukties tikai tie prasītāji, kuri ir cēluši prasību tiesā vai iesnieguši atbilstošu sūdzību pirms šī datuma.
76. Turklāt ir jāpiebilst, ka, ja Tiesa nolemtu piemērot manis piedāvāto vērtējumu, šajā sakarā tai nevajadzētu nonākt pie atšķirīga risinājuma. No vienas puses, ir pareizi uzskatīt, ka iepriekš minētais spriedums lietā Legros u.c. šajā jomā radīja jaunu tiesisko situāciju, ko attiecīgie lietas dalībnieki var uzskatīt par stabilu un skaidru. No otras puses, piedāvātais risinājums neatšķiras no risinājuma spriedumā lietā Simitzi, pat ja vērtējuma pamatā ir jauns virziens.
VI – Secinājumi
77. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz šajā lietā uzdoto jautājumu atbildēt šādi:
1) kādas dalībvalsts iekasēts nodoklis par preču izvešanu ārpus šīs dalībvalsts pašvaldības teritorijas veido maksājumu ar muitas nodoklim līdzīgu iedarbību tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz precēm, kas tiek eksportētas uz citu dalībvalsti;
2) situācijas, kas izriet no EK līguma noteikumu attiecībā uz maksājumu ar muitas nodoklim līdzīgu iedarbību piemērošanas strīdus nodoklim attiecībā uz precēm, kas tiek izvestas uz citu valsts teritorijas daļu, ir jāizvērtē vispārējo Kopienu tiesību principu un, jo īpaši, nediskriminācijas principa kontekstā;
3) uz EK līguma noteikumiem attiecībā uz maksājumiem ar muitas nodoklim līdzīgu iedarbību kā pamatojumu pieteikumiem atlīdzināt summas, kas kā strīdus nodoklis iekasēts pirms 1992. gada 16. jūlija, var atsaukties tikai tie prasītāji, kuri ir cēluši prasību tiesā vai iesnieguši atbilstošu sūdzību pirms šī datuma.