Lieta C‑346/06

Dirk Rüffert, Objekt      und      Bauregie GmbH & Co. KG maksātnespējas procesa administrators

pret

Land      Niedersachsen

(OberlandesgerichtCelle lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EKL 49. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Direktīva 96/71/EK – Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas jomā – Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras – Darba ņēmēju sociālā aizsardzība

Sprieduma kopsavilkums

1.        Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas jomā – Direktīva 96/71

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 8. punkts)

2.        Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas jomā – Direktīva 96/71

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 96/71 3. pants)

3.        Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas jomā – Direktīva 96/71

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71)

4.        Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas jomā

(EKL 49. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts)

1.        Tiesību akti, kuros līgumslēdzējai iestādei ir noteikts būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības piešķirt tikai tādiem uzņēmumiem, kas, iesniedzot piedāvājumu, rakstiski apliecinājuši, ka par attiecīgo pakalpojuma sniegšanu saviem darbiniekiem izmaksās vismaz minēto pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā koplīgumā noteikto atlīdzību, nepastāvot iespējai minēto koplīgumu kvalificēt kā vispārēji piemērojamu, algas likmi nenosaka saskaņā ar Direktīvas 96/71 par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā 3. panta 1. punkta pirmās daļas pirmajā un otrajā ievilkumā un 8. punkta otrajā daļā paredzēto kārtību. Tādējādi šādu algas likmi nevar uzskatīt par minimālo algas likmi šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta nozīmē, ko dalībvalstīm saskaņā ar to ir tiesības noteikt citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem, ja tie sniedz starptautiskus pakalpojumus.

(sal. ar 26., 30. un 31. punktu)

2.        Direktīvas 96/71 par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā 3. panta 7. punktu nevar interpretēt tādā veidā, ka tas ļauj uzņemošajai dalībvalstij pakalpojumu sniegšanu tās teritorijā pakārtot priekšnosacījumam ievērot darba noteikumus un nosacījumus, kas pārsniedz obligātos minimālās aizsardzības noteikumus.

Attiecībā uz jautājumiem, kas minēti Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā, šī direktīva skaidri paredz aizsardzības līmeni, kura ievērošanu uzņemošā dalībvalsts var prasīt uzņēmumiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, par labu to darba ņēmējiem, kas norīkoti darbā minētās uzņemošās dalībvalsts teritorijā. Līdz ar to, neizslēdzot iespēju citās dalībvalstīs reģistrētajiem uzņēmumiem brīvprātīgi – it īpaši saskaņā ar saistībām, ko tie uzņēmušies par labu saviem norīkotajiem darbiniekiem, – pievienoties uzņemošajā dalībvalstī koplīgumam, kas varētu būt labvēlīgāks, aizsardzības līmenis, kas jānodrošina uzņemošās dalībvalsts teritorijā norīkotiem darba ņēmējiem, principā ir ierobežots ar Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā paredzēto, ja vien minētajiem darba ņēmējiem nav jau piemērojami labvēlīgāki darba noteikumi un nosacījumi attiecībā uz minētajā normā paredzētajiem jautājumiem atbilstoši tiesību aktiem vai koplīgumiem izcelsmes dalībvalstī.

(sal. ar 33. un 34. punktu)

3.        Dalībvalstij nav tiesību saskaņā ar Direktīvu 96/71 citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem noteikt tādu algas likmi kā tā, kas ir paredzēta koplīgumā, kas ir piemērojams attiecīgo pakalpojumu sniegšanas vietā un kas nav atzīts par vispārēji piemērojamu, tiesību aktā nosakot, ka līgumslēdzējai iestādei būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības jāpiešķir tikai tādiem uzņēmumiem, kas, iesniedzot piedāvājumu, rakstiski apliecinājuši, ka par minēto pakalpojuma sniegšanu saviem darbiniekiem izmaksās vismaz minētajā koplīgumā noteikto atlīdzību.

(sal. ar 35. punktu)

4.        Direktīva 96/71 par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, kas interpretēta, ievērojot EKL 49. pantu, nepieļauj tādu dalībvalsts iestādes pieņemtu tiesību aktu, kurā līgumslēdzējai iestādei ir noteikts būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības piešķirt tikai tādiem uzņēmumiem, kuri, iesniedzot piedāvājumu, rakstiski apliecinājuši, ka par attiecīgo pakalpojuma sniegšanu izmaksās saviem darbiniekiem vismaz minēto pakalpojumu sniegšanas vietā piemērojamā koplīgumā paredzēto atlīdzību, jo minētā atlīdzība nav noteikta, izmantojot vienu no direktīvas 3. panta 1. un 8. punktā paredzētajiem veidiem.

Uzliekot pienākumu uzņēmumiem, kas ieguvuši būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un netieši arī to apakšuzņēmējiem izmaksāt vismaz tādu atalgojumu, kāds ir paredzēts kādā koplīgumā, šāds tiesību akts var uzlikt citā dalībvalstī, kurā minimālās algas likmes ir zemākas, reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem papildu saimnieciska rakstura izdevumus, kas var aizliegt, ierobežot vai padarīt mazāk pievilcīgu pakalpojumu sniegšanu uzņemošajā dalībvalstī. Tādējādi šāds pasākums var radīt ierobežojumu EKL 49. panta nozīmē.

Šādu ierobežojumu nevar uzskatīt par tādu, ko var pamatot ar mērķi aizsargāt darba ņēmējus, tāpēc ka algas likme, kas ir noteikta koplīgumā, saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem ir jāievēro tikai attiecībā uz daļu no būvniecības nozares, jo, pirmkārt, šie tiesību akti ir piemērojami tikai publiskā iepirkuma līgumiem, izslēdzot privātā iepirkuma līgumus, un, otrkārt, minētais koplīgums nav pasludināts par vispārēji piemērojamu, un tāpēc ka nav atrodama neviena norāde, kas ļautu secināt, ka aizsardzība, ko sniedz šāda algas likme, būvniecības nozarē nodarbinātam darba ņēmējam ir vajadzīga tikai tad, ja viņš ir nodarbināts atbilstoši būvdarbu publiskā iepirkuma līgumam, nevis ja viņš strādā atbilstoši privātam iepirkuma līgumam.

To pašu iemeslu dēļ minēto ierobežojumu arī nevar uzskatīt par tādu, ko var pamatot ar mērķi panākt, ka tiek aizsargāta arodbiedrību veiktā profesionālās dzīves autonomā organizēšana.

(sal. ar 36.–43. punktu un rezolutīvo daļu)