EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)
2012. gada 6. novembrī
Lieta F‑41/06 RENV
Luigi Marcuccio
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Lietas nodošana atpakaļ Civildienesta tiesai pēc atcelšanas – Invaliditāte – Pensionēšanās invaliditātes dēļ – Invaliditātes komitejas sastāvs – Tiesiskums – Nosacījumi
Priekšmets Prasības, kas sākotnēji celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam, nodošana atpakaļ Civildienesta tiesai ar Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 8. jūnija spriedumu lietā T‑20/09 P Komisija/Marcuccio (turpmāk tekstā – “spriedums par lietas nodošanu”), ar kuru daļēji ir atcelts Civildienesta tiesas 2008. gada 4. novembra spriedums lietā F‑41/06 Marcuccio/Komisija (turpmāk tekstā – “sākotnējais spriedums”), kurā bija lemts par prasību, kas reģistrēta Vispārējās tiesas kancelejā 2006. gada 12. aprīlī un ar ko L. Marcuccio lūdza, pirmkārt, atcelt Komisijas 2005. gada 30. maija lēmumu, ar kuru viņu pensionē invaliditātes dēļ, kā arī virkni ar šo lēmumu saistīto aktu, un, otrkārt, piespriest Komisijai atlīdzināt viņam zaudējumus
Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītājs sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanas izdevumus lietās F‑41/06, F‑41/06 RENV un T‑20/09 P.
Kopsavilkums
1. Ierēdņu celta prasība – Pamats, kas ir balstīts uz nelabvēlīgā akta autora kompetences neesamību, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un nepietiekamu pamatojumu – Absolūts pamats
2. Ierēdņi – Individuāls lēmums – Iekšējs administratīvs lēmums – Pienākums precizēt iekšējās tiesību normas, kas piemērojamas attiecībā uz aizvietošanu – Neesamība
(EKL 253. pants; Civildienesta noteikumu 25. pants)
3. Ierēdņi – Invaliditāte – Invaliditātes komiteja – Ierēdņa procesuālās tiesības
(Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. un 9. pants)
4. Ierēdņi – Invaliditāte – Invaliditātes komiteja – Sastāvs – Pārbaude tiesā – Apjoms
(Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. pants)
5. Ierēdņi – Invaliditāte – Invaliditātes komiteja – Sastāvs – Ierēdni pārstāvošā ārsta atteikšanās no pilnvarām – Citu komisijas locekļu vai iestādes pienākums pārbaudīt, vai ierēdnis ir informēts par šo atteikšanos no pilnvarām – Neesamība – Izņēmumi
(Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. pants)
6. Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Pienākums būt lojālam – Jēdziens – Apjoms – Pienākums ierasties invaliditātes komitejā pēc tās lūguma
(Civildienesta noteikumu 21. pants)
7. Ierēdņi – Invaliditāte – Vēršanās invaliditātes komitejā – Pilnvaru strikta ierobežošana saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. pantu
(Civildienesta noteikumu 59. panta 4. punkts)
8. Ierēdņi – Invaliditāte – Invaliditātes komiteja – Sastāvs – Ārstu iecelšana – Izmaiņas izdarītajā izvēlē – Pieļaujamība
(Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. pants)
9. Ierēdņi – Slimības atvaļinājums – Medicīniskā apskate – Saturs – Administrācijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Piemērojamība
(Civildienesta noteikumu 59. panta 1. un 4. punkts)
10. Ierēdņi – Invaliditāte – Invaliditātes komiteja – Sastāvs – Trešā ārsta, kuru pēc savas ierosmes ir iecēlis Tiesas priekšsēdētājs, aizstāšana ar ārstu, kuru pēc savstarpējas vienošanās ir izvēlējušies divi citi ārsti – Pieļaujamība – Nosacījumi
(Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. pants)
11. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Invaliditātes pensija – Iespēja invaliditātes komitejai regulāri kontrolēt ierēdņa situācijas attīstību – Apjoms
(Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 15. pants)
12. Ierēdņi – Invaliditāte – Invaliditātes komiteja – Sēžu aizklātības ievērošana – Piemērojamība
(Civildienesta noteikumu 26.a pants, 78. panta piektā daļa un II pielikuma 9. panta otrā un trešā daļa)
1. Pamati, kas ir balstīti uz nelabvēlīgā akta autora kompetences neesamību, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu vai pamatojuma neesamību, ir absolūti pamati, kuri ir jāizvērtē Savienības tiesai pēc savas ierosmes.
(skat. 65. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2011. gada 8. decembris, C‑386/10 P Chalkor/Komisija, 64. punkts.
Eiropas Savienības Vispārējā tiesa: 2010. gada 8. jūlijs, T‑160/08 P Komisija/Putterie-De‑Beukelaer, 61. punkts un tajā minētā judikatūra.
2. Iestādei nav pienākuma iekšējā administratīvā lēmumā, kuru tās dienesti ir adresējuši kādam no tās ierēdņiem, ne konkrēti norādīt atsauces uz iekšējām tiesību normām, kas piemērojamas attiecībā uz aizstāšanas kārtību, ne arī a fortiori citēt šo normu saturu.
(skat. 74. punktu)
3. Invaliditātes komisijas darbs neietilpst pret ierēdni uzsāktajā inter partes administratīvajā procesā un nav vērsts arī uz konflikta atrisināšanu starp iestādi un tās darbinieku. Invaliditātes komisijas darba mērķis ir veikt medicīniskus konstatējumus, kas ļauj administrācijai izlemt, vai un cik lielā mērā attiecīgais ierēdnis cieš no invaliditātes. Tāpēc principi saistībā ar tiesībām uz aizstāvību neuzliek pienākumu šādai komitejai uzklausīt ierēdni.
Turpretim tādā speciālā administratīvā procedūrā kā procedūrā saistībā ar invaliditātes atzīšanu attiecīgais ierēdnis var atsaukties uz procesuālajām tiesībām, kuras ir raksturīgas šīm procedūrām un līdz ar to atšķiras no tiesībām uz aizstāvību.
Tādējādi invaliditātes komisijas darba ietvaros ierēdņa intereses, pirmkārt, pārstāv un aizsargā viņu pārstāvošais ārsts ar savu klātbūtni komisijā saskaņā ar Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. pantu. Otrkārt, trešā ārsta iecelšana, ko veic katra lietas dalībnieka izvēlēti divi [komisijas] locekļi pēc savstarpējas vienošanās vai, ja vienošanās netiek panākta, Tiesas priekšsēdētājs, ir garantija invaliditātes komisijas darba objektivitātei. Treškārt, saskaņā ar Civildienesta noteikumu II pielikuma 9. pantu attiecīgais ierēdnis var iesniegt invaliditātes komisijai visu to ārstu ziņojumus vai izziņas, pie kuriem viņš ir konsultējies.
(skat. 79.–81. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1988. gada 19. janvāris, 2/87 Biedermann/Revīzijas palāta, 10. un 16. punkts.
Civildienesta tiesa: 2012. gada 16. maijs, F‑42/10 Skareby/Komisija, 48. punkts.
4. Lomas nozīmīguma un pilnvaru dēļ, ko atbilstošie Civildienesta noteikumi piešķir invaliditātes komisijai, Savienības tiesa tiek aicināta stingri kontrolēt normas attiecībā uz šīs komisijas izveidi un tās pareizu darbību. Vissvarīgākā no šīm normām ir ietverta Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. pantā, kura nodrošina ierēdņa tiesību un interešu aizsardzību ar ārsta, kuram viņš uzticas, klātbūtni komisijā. Līdz ar to nosacījumi, kas attaisno šī ārsta iecelšanu pēc savas ierosmes, ir rūpīgi jāpārbauda, ņemot vērā ne tikai attiecīgā ierēdņa rīcību, bet visus lietderīgos elementus, kas ir Savienības tiesas rīcībā.
(skat. 85. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 1996. gada 21. marts, T‑376/94 Otten/Komisija, 47. punkts.
5. Uz informāciju, ar kuru procedūrā saistībā ar invaliditātes atzīšanu var apmainīties ierēdnis un ieceltais ārsts, ko ierēdnis ir izvēlējies, lai viņu pārstāvētu invaliditātes komisijā, it īpaši jautājumā par šādi izvēlētā ārsta pilnvaru esamību vai saglabāšanu vai minēto pilnvaru īstenošanas kārtību, attiecas starp šo ārstu un ierēdni, kuru šis ārsts pārstāv, pastāvošās līgumiskas attiecības un paļāvība. Tādējādi, izņemot nopietnas šaubas un acīmredzamas norādes attiecībā uz paziņojumu, kurus invaliditātes komisijas locekļi vai iestādes kompetentie dienesti tieši saņem no ārsta, kuru ir izvēlējies prasītājs, faktisko izcelsmi, šī ārsta lēmums, ar kuru viņš informē pārējos komisijas locekļus par atteikšanos no pilnvarām, kuras viņam piešķīris ierēdnis, neuzliek komisijas locekļiem vai iestādes dienestiem pienākumu pārbaudīt, vai ar šo lēmumu tika iepazīstināts arī ierēdnis, kuru šim ārstam jāpārstāv. Minēto līgumisko attiecību un paļāvības, kāda pastāv starp ārstu un ierēdni, kuru šis ārsts pārstāv, ietvaros fakts, ka minētais ierēdnis par šādu lēmumu ir informēts, tiek uztverts kā pašsaprotams.
(skat. 91. punktu)
6. Gadījumā, ja invaliditātes komisija uzskata par vajadzīgu veikt ierēdņa pārbaudi, tad šim ierēdnim, pildot savu lojālas sadarbības pienākumu, kāds ir ikvienam ierēdnim saskaņā ar Civildienesta noteikumu 21. pantu, ir jāizrāda visa nepieciešamā gatavība, lai atbildētu uz uzaicinājumu ierasties invaliditātes komisijā.
(skat. 98. punktu)
7. Ierēdņa, kura slimības atvaļinājumi triju gadu laikā kopā pārsniedz 12 mēnešus, gadījumā vēršanās invaliditātes komisijā neietilpst iecēlējinstitūcijas rīcības brīvībā. Tieši pretēji, šāda rīcības brīvība ir stingri ierobežota un tās īstenošana pakļauta Civildienesta noteikumu 59. panta 4. punktā minētajiem nosacījumiem.
(skat. 104. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2000. gada 16. jūnijs, T‑84/98 C/Padome, 66. punkts.
8. Ne Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. panta formulējums, ne tā jēga neliedz iestādei vai ierēdnim vajadzības gadījumā mainīt izvēlēto ārstu, kas ir atbildīgs par tā pārstāvību invaliditātes komitejā, it īpaši, ja šis ārsts vairāk nav pieejams.
Līdz ar to, ja minētais izrādās nepieciešams, iecēlējinstitūcijas individuāli lēmumi attiecībā uz invaliditātes komisijas sastāvu ratione personae var tikt grozīti šīs komisijas darba gaitā.
Tādējādi viena vai vairāku invaliditātes komisijas locekļu pakāpeniska aizstāšana, kā rezultātā var pat pilnībā tikt mainīts tās sastāvs, nevar automātiski izraisīt ne šīs komitejas darbības izbeigšanu, ne arī ar tās pilnvaru zaudēšanu, un tas nebūt nenozīmē, ka iecēlējinstitūcija tobrīd būtu vērsusies divās dažādās invaliditātes komitejās.
(skat. 119., 120. un 134. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2004. gada 23. novembris, T‑376/02 O/Komisija, 42. punkts.
9. Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkts ļauj iestādei jebkurā brīdī noteikt ierēdnim, kurš atrodas slimības atvaļinājumā, medicīnisko pārbaudi, kuru ir vai nav apstiprinājusi šī paša panta 4. punktā paredzētā invaliditātes komisija. Runājot par šīs pārbaudes saturu, iestādes, kurā strādā ierēdnis, medicīniskajam dienestam ir jāizlemj, ņemot vērā ierēdņa veselības stāvokli, kāda veida pārbaudes izrādīsies atbilstošas un nepieciešamas. Sava rakstura dēļ šāds lēmums nav pakļauts Civildienesta tiesas pārbaudei, izņemot acīmredzamas kļūdas gadījumā.
(skat. 124. punktu)
10. Par ierēdņa pārstāvēšanu invaliditātes komisijā atbildīgā ārsta nozīmēšana, ko pēc savas ierosmes veic Tiesas priekšsēdētājs, nenozīmē, ka šādi ieceltajam ārstam nav jārīkojas ierēdņa, par kura pārstāvību viņš ir atbildīgs, vārdā un interesēs. Tieši pretēji, īstenojot savas likumā noteiktās pilnvaras, šis ārsts rīkojas ierēdņa, kuru viņš pārstāv, interesēs, un līdz ar to šādā statusā viņš ir pilnībā tiesīgs, piemērojot Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. panta pirmo daļu un konsultējoties ar iestādes iecelto ārstu, norīkot trešo ārstu.
Tādējādi jāatzīst, ka no brīža, kad pirmajam un otrajam ārstam ir jāuzsāk darbs invaliditātes komisijā, vienam – iestādes interesēs, otram – ierēdņa interesēs, šiem diviem ārstiem ir jābūt arī iespējai pilnībā īstenot viņiem Civildienesta noteikumos atzītās priekšrocības. Tāpēc brīdī, kad viņi tiek aicināti uzņemties invaliditātes komisijas locekļu pilnvaras, šiem diviem ārstiem ir jābūt iespējai noteikt trešo ārstu konkrēti invaliditātes komisijas efektīva darba interesēs, vai nu nolemjot paturēt jau iecelto trešo ārstu tāpēc, ka piemēram, viņi vēlas ārstu ar citu specializāciju, vai arī pēc savstarpējas vienošanās nolemjot iecelt viņu uzticības trešo ārstu.
Turklāt trešā ārsta iecelšana pēc Tiesas priekšsēdētāja ierosmes ir nevis tiesas akts, bet gan administratīvs akts, kam sava šī rakstura dēļ ne vienmēr ir jāizslēdz visas iespējas panākt vienošanos starp attiecīgajiem ārstiem. Turklāt, kā norādīts Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. pantā, divu ārstu vienošanās par trešo ārstu tiek panākta pirms tā iecelšanas, ko veic Tiesas priekšsēdētājs pēc savas ierosmes, kurš tādējādi neiejaucas un šī iecelšana ir spēkā tikai tad, ja starp šiem abiem ārstiem netiek panākta vienošanās.
Tā kā Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. panta mērķis ir pēc iespējas nodrošināt, lai trešajam ārstam būtu gan iestādes noteiktā ārsta, gan attiecīgā ierēdņa izvēlētā ārsta uzticība, diviem invaliditātes komitejas locekļiem, kuri ir atbildīgi attiecīgi par iestādes un ieinteresētā ierēdņa pārstāvēšanu, nevar atņemt kompetenci, kāda tiem ir saskaņā ar minētā panta pirmo punktu, proti, tiesības pēc savstarpējas vienošanās iecelt trešo ārstu, tāpēc, ka iecelšanu jau ir veicis Tiesas priekšsēdētājs pēc savas ierosmes.
Turpretim ar invaliditātes komitejas vienprātīgu atzinumu nevar a posteriori likumīgi noregulēt iespējamo pārkāpumu, kas ietekmē šīs komisijas sastāva likumību.
(skat. 135., 136. un 138.–141. punktu)
Atsauces
Tiesa: Biedermann/Revīzijas palāta, minēts iepriekš 10. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1997. gada 3. jūnijs, T‑196/95 H/Komisija, 80. punkts.
Civildienesta tiesa: 2011. gada 14. septembris, F‑47/10 Hecq/Komisija, 52. punkts.
11. Ierēdņa, kam ir atzīta pilnīga pastāvīga invaliditāte, darbība ir vienīgi apturēta, jo viņa stāvokļa attīstība iestādēs ir pakļauta nosacījumam par to, ka turpinās tie nosacījumi, kas pamato šo invaliditāti. Šo situāciju var kontrolēt, veicot regulāras pārbaudes.
Tāpēc invaliditātes komiteja var ieteikt attiecīgajai iestādei – šim ieteikumam neesot saistošam iecēlējinstitūcijai – pēc diviem gadiem un pēc tam ikgadēji veikt jaunu periodisku ierēdņa pārbaudi.
(skat. 145. un 146. punktu)
Atsauce
Tiesa: 2008. gada 22. decembris, C‑198/07 P Gordon/Komisija, 47. punkts.
12. Civildienesta noteikumu II pielikuma 9. panta otrajā daļā ir nepārprotami nošķirti “komisijas secinājumi”, kas tiek nosūtīti iecēlējinstitūcijai un attiecīgajam ierēdnim, no šī panta trešajā daļā minētā “komitejas darba”, kurš turpretim ir un kuram ir jāpaliek “slepenam”.
Invaliditātes komitejas sēžu aizklātais raksturs ir izskaidrojams ar šo sēžu būtību, saturu un medicīniska rakstura sekām. Tāpēc par invaliditātes komisijas sēdēm nevar informēt ne minēto iestādi, ne arī attiecīgo ierēdni. Turpretim nav pamata attiecināt prasību par medicīnisko noslēpumu uz šīs pašas komisijas administratīva vai procesuāla rakstura aktiem, kuri netiek pieņemti tās medicīniska rakstura pienākumu īstenošanas rezultātā, piemēram, uz balsu galīgo sadali tās ietvaros vai secinājumiem, kādus tā izdara savās sēdēs, un par tiem var informēt iecēlējinstitūciju un attiecīgo ierēdni.
(skat. 150. un 151. punktu)