Language of document : ECLI:EU:C:2020:591

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 16. jūlijā (1)

Lieta C160/19 P

Comune di Milano

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Valsts atbalsts – Atbalsts mātesuzņēmuma veiktas kapitāla palielināšanas formā – Lidlauka virszemes pakalpojumi Milānas‑Linates un Milānas‑Malpensas lidostās – Valsts līdzekļu attiecināmības pierādīšana – Netiešu pierādījumu vērtējums – Secīgu pasākumu uzskatīšana par vienu vienīgu pasākumu – Savienības tiesu pārbaudes apjoms saistībā ar Komisijas lēmumiem atbalsta jomā – Tirgus ekonomikas principu vadīta privāta ieguldītāja kritērijs – Pierādīšanas pienākuma sadale – Atbilstīgā informācija






I.      Ievads

1.        Kapitāla palielināšana, lai segtu meitasuzņēmuma zaudējumus, var atbilst valsts atbalsta nosacījumiem saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, ja ieguldījumus veicošais mātesuzņēmums pieder valstij. Taču atbalsts ir izslēgts, ja fiktīvs privātais ieguldītājs, kas darbojas tirgū, būtu tāpat veicis attiecīgo pasākumu.

2.        Šajā gadījumā dalībvalsts administratīvajā procedūrā nav iesniegusi Komisijai pietiekamus šajā periodā sagatavotus dokumentus saistībā ar mātesuzņēmuma lēmuma pieņemšanas procesu pirms meitasuzņēmuma labā veiktas kapitāla palielināšanas. Tāpēc, Vispārējās tiesas ieskatā, tirgus ekonomikas principu vadīta privāta ieguldītāja kritērijs nav izpildīts. Comune di Milano (Milānas pašvaldība, Itālija) apelācijas sūdzības priekšmets tostarp ir jautājums, vai Vispārējā tiesa šajā ziņā ir piemērojusi pareizos pierādījumiem izvirzītos standartus un it īpaši ir pareizi sadalījusi pierādīšanas pienākumu.

II.    Atbilstošās tiesību normas

3.        Vispārējā tiesa atsaucas ne tikai uz LESD 107. panta 1. punktu, bet arī uz Direktīvu 2006/111/EK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (2). Šīs direktīvas 2. panta b) punkta otrajā daļā attiecībā uz valsts uzņēmumiem ir paredzēts šāds prezumpcijas princips:

“Šajā direktīvā:

b)      “publiski uzņēmumi” ir uzņēmumi, kuros valsts iestādes var tieši vai netieši īstenot dominējošu ietekmi savu īpašumtiesību dēļ, finansiālas dalības dēļ vai to noteikumu dēļ, kas attiecas uz šiem uzņēmumiem.

Uzskata, ka valsts iestādēm ir dominējoša ietekme kādā uzņēmumā, ja šīs iestādes tieši vai netieši:

[..]

ii)      kontrolē balsu vairākumu, kas pienākas atbilstīgi uzņēmuma emitētām akcijām; [..].”

III. Fakti un tiesvedība

A.      Tiesvedības priekšvēsture

4.        SEA SpA (turpmāk tekstā – “SEA”) ir sabiedrība, kas apsaimnieko Milānas‑Linates un Milānas‑Malpensas (Itālija) lidostas. No 2002. līdz 2010. gadam tās kapitāldaļas gandrīz pilnībā piederēja valsts iestādēm, proti, apelācijas sūdzības iesniedzējai Milānas pašvaldībai – 84,56 % apmērā, Provincia di Milano (Milānas province, Itālija) – 14,56 % apmērā un citiem valsts un privātajiem akcionāriem – 0,88 % apmērā.

5.        Līdz 2002. gada 1. jūnijam pati SEA nodrošināja lidlauka virszemes pakalpojumus Milānas‑Linates un Milānas‑Malpensas lidostās. Pamatojoties uz jaunām Savienības tiesībās izvirzītām prasībām, SEA nodibināja sabiedrību, ko tā pilnībā kontrolēja, ar nosaukumu SEA Handling SpA (turpmāk tekstā – “SEA Handling”), kas kopš 2002. gada 1. jūnija sniedz lidlauka virszemes pakalpojumus Milānas‑Linates un Milānas‑Malpensas lidostās.

6.        2002. gada 26. martā Milānas pašvaldība, SEA un vairākas arodbiedrības noslēdza vienošanos (turpmāk tekstā – “2002. gada arodbiedrību līgums”), kurā Milānas pašvaldība tostarp apstiprināja, ka SEA vismaz nākamos piecus gadus būs vairākuma dalība SEA Handling un ka SEA uztur tās meitasuzņēmuma izmaksu un ieņēmumu līdzsvaru, “saglabājot tās pārvaldības spējas un būtiski uzlabojot iespējas piedalīties vietējos un starptautiskos tirgos”.

7.        Periodā no 2002. līdz 2010. gadam SEA veica kapitāla palielināšanu SEA Handling labā kopumā 359 644 000 EUR apmērā. Tajā pašā periodā SEA Handling cieta zaudējumus kopumā 339 784 000 EUR apmērā.

B.      Strīdīgais lēmums

8.        Pēc tam, kad Komisija, pamatojoties uz sūdzību, bija pārbaudījusi kapitāla palielināšanu, tā 2012. gada 19. decembrī pieņēma Lēmumu 2015/1225 par SEA kapitāla ieguldījumiem SEA Handling, kurš publicēts ar numuru C(2012) 9448 (3) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

9.        Strīdīgā lēmuma rezolutīvajā daļā Komisija tostarp konstatēja, ka kapitāla palielināšanai, ko SEA veica meitasuzņēmuma SEA Handling labā periodā no 2002. līdz 2010. gadam, ir valsts atbalsts LESD 107. panta izpratnē, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu un tāpēc ir jāatgūst.

C.      Tiesvedība Vispārējā tiesā

10.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja vērsās pret strīdīgo lēmumu ar 2013. gada 18. marta prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai. Sākotnēji iesniegto pieteikumu par pagaidu noregulējumu apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlāk atsauca.

11.      Ar 2018. gada 13. decembra spriedumu Comune di Milano/Komisija (T‑167/13, EU:T:2018:940) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) Vispārējā tiesa apstiprināja Komisijas lēmumu, tātad noraidīja prasību un piesprieda Milānas pašvaldībai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

D.      Apelācijas tiesvedība Tiesā

12.      Pret Vispārējās tiesas spriedumu Milānas pašvaldība vēršas ar šo 2019. gada 22. februāra apelācijas sūdzību.

13.      Milānas pašvaldības prasījumi ir šādi:

–        atcelt Vispārējās tiesas 2018. gada 13. decembra spriedumu lietā T‑167/13 Comune di Milano/Komisija;

–        atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu (ES) 2015/1225 (2012. gada 19. decembris) par uzņēmuma [SEA] SpA kapitāla ieguldījumiem uzņēmumā [SEA] Handling SpA (lieta SA.21420 (C 14/10) (ex NN 25/10));

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tiesāšanās izdevumus, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā lietā T‑167/13 R.

14.      Komisijas prasījumi ir šādi:

–        noraidīt apelācijas sūdzību pilnībā kā acīmredzami nepieņemamu un/vai nepamatotu;

–        piespriest Milānas pašvaldībai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un tiesvedībā pirmajā instancē, kā arī pagaidu noregulējuma tiesvedībā.

15.      Lietas dalībnieki iesniedza rakstveida apsvērumus un piedalījās 2020. gada 4. jūnija tiesas sēdē.

IV.    Juridiskais vērtējums

16.      Milānas pašvaldība savu apelācijas sūdzību balsta uz četriem apelācijas pamatiem, ar kuriem tā kopumā norāda, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi LESD 107. panta 1. punktā izvirzītās prasības, jo šajā gadījumā nav konstatējams valsts atbalsts.

17.      Valsts atbalsts saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ir jāpieņem, ja ir izpildīti četri kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, jāpastāv valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu piesaistīšanas faktam, otrkārt, pasākumam jāspēj iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, treškārt, tam jāsniedz priekšrocības tā saņēmējam, un, ceturtkārt, tam jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus.

18.      Pirmie trīs apelācijas pamati ir saistīti ar valsts līdzekļu vai attiecīgi līdzekļu attiecināmības uz valsti pazīmi (A, B un C daļa). Ceturtajā apelācijas pamatā runa ir par tirgus ekonomikas principu vadīta privāta ieguldītāja kritēriju, kam ir nozīme saistībā ar jautājumu, vai atbalsta saņēmējam tiek piešķirta priekšrocība (D daļa).

A.      Pirmais apelācijas pamats – valsts līdzekļi

19.      Atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē piešķir dalībvalsts vai tas tiek piešķirts no valsts līdzekļiem, ja piešķirtā priekšrocība, pirmkārt, ir piešķirta no valsts līdzekļiem un, otrkārt, priekšrocības pamatā esošais lēmums ir attiecināms uz valsti pārstāvošu iestādi (4).

20.      Ar pirmo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd to, ka saistībā ar šķietamajiem atbalsta pasākumiem tika izmantoti valsts līdzekļi (pirmā apelācijas pamata pirmā daļa), un vēršas pret metodi, kuru Vispārējā tiesa piemēroja, lai noteiktu, vai attiecīgie pasākumi ir attiecināmi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju (pirmā apelācijas pamata otrā daļa).

1.      Par pirmā apelācijas pamata pirmo daļu

a)      Par pirmā apelācijas pamata pirmās daļas pieņemamību

21.      Komisija apšauba, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija saistībā ar pirmā apelācijas pamata pirmo daļu ir pieņemama, jo Milānas pašvaldība izmantoto līdzekļu kā valstij piederošu līdzekļu raksturu pirmo reizi esot apstrīdējusi apelācijas sūdzībā. Tas, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā tomēr par to izlēma, esot lēmums ultra petita, kas savukārt nevarot sniegt apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju šī LESD 107. panta 1. punktā ietvertā nosacījuma esamību pirmo reizi apstrīdēt apelācijas sūdzībā.

22.      Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punkta otro teikumu apelācijas sūdzībā nedrīkst grozīt Vispārējā tiesā izskatītā strīda priekšmetu (5). Tātad, vērtējot atsevišķi, pirmā apelācijas pamata pirmā daļa varētu būt nepieņemama, jo ar to pirmo reizi expressis verbis tiek apstrīdēta Komisijas pārstāvētā un Vispārējās tiesas apstiprinātā pastāvīgās judikatūras par valsts līdzekļu jēdzienu izpratne.

23.      Taču Komisija apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju Vispārējā tiesā nesaprot pareizi.

24.      Ir tiesa, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā tiesvedības stadijā vēl nav izklāstījusi uz līdzekļu piederību valstij vērstu argumentāciju, bet galvenokārt ir analizējusi to, ka Komisija ir attiecinājusi pasākumus uz Itālijas iestādēm.

25.      Taču tā jau savā prasības pieteikumā (6) pirmajā instancē izklāstīja, ka nepiekrīt Komisijas vērtējumam par izmantoto līdzekļu valstisko raksturu. No pašas argumentācijas, taču it īpaši no prasības pamata apzīmējuma un – šķietami nepareizā – Komisijas lēmuma atspoguļojuma var skaidri secināt, ka tiek apstrīdēta ne tikai pasākumu attiecināmība, bet arī to izcelsme no valsts līdzekļiem.

26.      Ņemot vērā minēto, Vispārējās tiesas konstatējumi par izmantoto līdzekļu piederību valstij vēl ietilpst strīdus priekšmetā. Tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēja var apstrīdēt šos apsvērumus. Tai nav aizliegts veidot savu argumentāciju šādā veidā. Līdz ar to pirmā apelācijas pamata pirmā daļa ir pieņemama.

b)      Par pirmā apelācijas pamata pirmās daļas pamatotību – valsts līdzekļi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē

27.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumi pret kapitāla palielināšanā izmantoto līdzekļu kā valstij piederošu līdzekļu raksturu ir vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 63. un 65.–67. punktu.

28.      Pārsūdzētā sprieduma 63. punktā Vispārējā tiesa balstījās uz to, ka valsts iestādēm piederēja vairāk nekā 99 % SEA akciju, lai SEA Handling veiktās finansiālās iemaksas kvalificētu par valsts līdzekļiem. Pārsūdzētā sprieduma 65. punktā tā vērtēja SEA organizatoriski juridisko struktūru, lai pamatotu izmantoto līdzekļu atrašanos valsts kontrolē. Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65. un 66. punktā izklāstīja, ka, ņemot vērā organizatoriski juridisko struktūru un ar to saistītās Itālijas iestāžu kā vairākuma akcionāru tiesības un pienākumus, bija konstatējama dominējoša valsts ietekme un finanšu līdzekļi, kurus SEA piešķīra SEA Handling, atradās pastāvīgā valsts kontrolē. Šajā ziņā Vispārējā tiesa izmantoja arī Direktīvas 2006/111 2. panta b) punkta otrajā daļā ietverto prezumpciju, lai pamatotu kopsakaru starp Itālijas valsti kā vairākuma akcionāres statusu un dominējošo ietekmi uz SEA.

29.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā, pirmkārt, ar valsts kā vairākuma akcionāres uzņēmumā statusu nepietiek, lai pamatotu šī uzņēmuma rīcībā esošo līdzekļu piederību valstij, otrkārt, valsts līdzekļiem, lai tos par tādiem uzskatītu, ir jāatrodas pastāvīgā valsts kontrolē, un visbeidzot, treškārt, Vispārējā tiesa argumentāciju saistībā ar LESD 107. panta 1. punktu ir nepareizi balstījusi uz Direktīvu 2006/111, lai pamatotu, ka valstij ir dominējoša ietekme uzņēmumā. Šī direktīva attiecoties tikai uz tiesību normām par valsts uzņēmumiem saskaņā ar LESD 106. pantu.

30.      Apelācijas pamats ir jāatzīst par pamatotu, ja Vispārējās tiesas pamatojums ir nepareizs un tas ir sprieduma pamatā. Taču Vispārējās tiesas sniegtais pamatojums būtībā ir pareizs. Pat pieņemot, ka norāde uz Direktīvas 2006/111 2. panta b) punkta otrajā daļā ietverto prezumpciju varētu būt nepareiza, spriedums nav balstīts uz to.

31.      LESD 107. panta 1. punkts aptver visus finanšu līdzekļus, ko valsts iestādes var faktiski izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus, un šajā ziņā nav nozīmes tam, vai šie līdzekļi ir pastāvīgā valsts īpašumā vai nav (7). Šī faktiskā piekļuve ir konstatējama it īpaši tad, ja valstij ir dominējoša ietekme uz uzņēmumu, kas piešķir attiecīgos līdzekļus, un tādējādi tā vada līdzekļu izmantošanu (8). Savukārt dominējošā ietekme var izrietēt no valsts pārstāvošas iestādes dalības attiecībām attiecīgajā uzņēmumā (9).

32.      Pret šo secinājumu par kapitāla palielināšanas ar valsti saistīto raksturu, kas izriet no valsts kontroles pār SEA, apelācijas sūdzības iesniedzēja vēršas, atsaucoties uz lietu ENEA (10).

33.      Ir tiesa, ka šajā gadījumā minēto secinājumu nevarēja izdarīt no faktiski pastāvošajām valsts pārbaudes pilnvarām darbībās iesaistītajos uzņēmumos. Taču tas tā bija tādēļ, ka piešķirtā priekšrocība nebija nekādā veidā saistīta ar šo kontroli, bet gan bija likuma sekas: proti, runa bija par tiesisko regulējumu, ar kuru elektroenerģijas piegādātājiem bija noteikts pienākums pārdot tādu koģenerācijas režīmā iegūtas elektroenerģijas apjomu, kas veido 15 % no to ikgadējā galalietotājiem pārdotā elektroenerģijas apjoma. Lai gan dažus šos elektroenerģijas piegādātājus kontrolēja valsts, taču ar to maksājumi koģenerācijas režīmā iegūtas elektroenerģijas ražotājiem nekļuva par valsts līdzekļiem. Tas tādēļ, ka valsts neizmantoja savu kontroli pār šiem uzņēmumiem no sabiedrības tiesību viedokļa, lai uzdotu veikt maksājumu, bet gan likumdošanas kompetenci, kas nozīmē, ka iepirkšanas pienākums vienādi attiecās uz visiem elektroenerģijas piegādātājiem neatkarīgi no valsts dalības. Turpretim elektroenerģijas cenas izrietēja no situācijas tirgū (11).

34.      Taču šajā gadījumā šāda situācija nav konstatējama. Lēmumi par kapitāla palielināšanu SEA Handling labā nebija pamatoti uz likumu, bet gan SEA lēmumiem, kura, ņemot vērā tās kapitāldaļu struktūru, atradās Itālijas valsts iestāžu kontrolē. Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatējot kopsakaru starp kontroles pilnvarām un no tām izrietošo dominējošo ietekmi, no vienas puses, un līdzekļu piederību valstij, no otras puses. Tā ir pietiekami ņēmusi vērā šīs lietas kontekstu un, pamatojoties uz minēto, šajā ziņā atbilstīgo judikatūru.

35.      Ņemot vērā minēto, var neatbildēt uz jautājumu, vai Vispārējās tiesas atsaukšanās uz Direktīvas 2006/111 2. panta b) punkta otro daļu pārsūdzētā sprieduma 65. punktā bija tiesību kļūda. Nav gan skaidrs, vai Tiesa šajā direktīvā ietvertos vērtējumus joprojām uzskata par kritēriju, lai vērtētu arī LESD 107. pantā ietverto nosacījumu, jo tā – ciktāl secināms – uz priekšgājēju tiesisko regulējumu (12) ir balstījusies tikai vienu reizi (13). Taču šajā Vispārējās tiesas argumentā ir saskatāms tikai papildu pamatojums, kas nozīmē, ka šajā punktā pieļauta tiesību kļūda neliktu apšaubīt pārsūdzēto spriedumu (14).

2.      Par pirmā apelācijas pamata otro daļu – vērtējuma metode saistībā ar pasākuma attiecināmību uz valsti

36.      Pirmā apelācijas pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja galvenokārt norāda uz to, ka Vispārējā tiesa saistībā ar konstatējumu, ka kapitāla palielināšana esot attiecināma uz Itālijas iestādēm, ir kļūdījusies, piekrītot Komisijas vērtējumam. Tā pasākumu attiecināmību esot balstījusi uz vienkāršu prezumpciju par valsts iestāžu piedalīšanos lēmumos par kapitāla palielināšanu un neesot iesniegusi nevienu faktisku pierādījumu par attiecināmību.

37.      Ir tiesa, ka pasākumu, kurus veic valsts kontrolē esošs uzņēmums, attiecināmības priekšnoteikums ir valsts iestāžu piedalīšanās attiecīgā lēmuma pieņemšanā. Taču dalība nav jāpierāda konkrēti, piemēram, ar konkrētu rīkojumu (15). Attiecināmību var konstatēt drīzāk no tādu netiešu pierādījumu kopuma, kuri izriet no attiecīgā gadījuma apstākļiem un pasākuma veikšanas konteksta. Šajā ziņā var pat pietikt ar to, ka šie netiešie pierādījumi tikai ļauj uzskatīt par neiespējamu, ka valsts nav piedalījusies attiecīgo pasākumu veikšanā (16).

38.      Taču Vispārējā tiesa pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijai nav balstījusies tikai uz minēto: ciktāl tā izsaka pārmetumu, ka Vispārējā tiesa kapitāla palielināšanas attiecināmību uz Itālijas valsti ir secinājusi tikai no šķietamās pasākuma neiespējamības bez valsts dalības, minētais balstās uz nepareizu pārsūdzētā sprieduma izpratni. Proti, uz šo prezumpciju Vispārējā tiesa atsaucas tikai saistībā ar kopsakaru laikā starp konkrētiem netiešajiem pierādījumiem un vairākiem pasākumiem.

39.      Turpretim nav pamatota apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, ar kuru tā papildus 38. punktā izvirzītajam pārmetumam iebilst pret pasākumu attiecināmības kļūdainu pārbaudi. Lai konstatētu pasākumu attiecināmību, Vispārējā tiesa drīzāk ir vērtējusi virkni netiešu pierādījumu, kas var liecināt vai nu par, vai – attiecīgi – pret kapitāla palielināšanas attiecināmību uz Itālijas valsti, un tāpēc ir izpildījusi no judikatūras izrietošās prasības, kuras ir izvirzītas attiecībā uz šī “valsts līdzekļu” elementa LESD 107. panta 1. punkta izpratnē pierādīšanu.

40.      Starp pārbaudītajiem netiešajiem pierādījumiem ir atrodama it īpaši vienošanās starp arodbiedrībām, SEA un Milānas pašvaldību, proti, jau minētais 2002. gada arodbiedrību līgums, atbilstoši kuram SEA uzņemas pienākumu uzturēt tās meitasuzņēmuma izmaksu un ieņēmumu līdzsvaru (pārsūdzētā sprieduma 77.–83. punkts).

41.      Papildus – lai pamatotu radušos iespaidu – Vispārējā tiesa norādīja uz SEA Handling valdes sanāksmju protokoliem pēc to kā pierādījumu vērtības kritiskas pārbaudes. No tiem tostarp izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir piekritusi SEA Handling uzņēmējdarbības attīstības plānam par laikposmu no 2007. gada (pārsūdzētā sprieduma 85. punkts).

42.      Vispārējās tiesas veiktās pārbaudes papildu priekšmets ir Milānas mēra loma saistībā ar SEA direktoru valdes priekšsēdētāja atkāpšanos no amata 2006. gadā (pārsūdzētā sprieduma 86. punkts) un fakts, ka mērs saņēma tukšus SEA direktoru valdes locekļu atlūgumus (pārsūdzēta sprieduma 87. punkts). Ņemot vērā minēto, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. punktā varēja apstiprināt Komisijas secinājumu par SEA grupas stratēģijas ietvaros pieņemto lēmumu – kā netieša pierādījuma par kapitāla palielināšanas attiecināmību uz valsti – nozīmi.

43.      Visbeidzot Vispārējā tiesa konstatēja, ka netiešie pierādījumi, uz ko apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas patstāvīgi un neatkarīgi no Komisijas argumentācijas, nav piemēroti, lai atspēkotu norādes par ietekmes īstenošanu un tāpēc izslēgtu pasākumu attiecināmību. Šajā ziņā Vispārējā tiesa izvirzītos netiešos pierādījumus vērtē atsevišķi, bet to pārliecinošo raksturu – arī aplūkojot tos kopsakarā. Vispārējā tiesa vērtē apstākli, ka pašvaldības padomes loceklim konfidencialitātes apsvērumu dēļ tika atteikta piekļuve konkrētiem dokumentiem (pārsūdzētā sprieduma 90. punkts), kā arī ar to saistīto saraksti starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un SEA, no kuras izriet abu domstarpības (pārsūdzētā sprieduma 91. punkts). Turpinājumā Vispārējā tiesa pārbauda saraksti starp SEA un kādu pašvaldības padomes locekli (pārsūdzētā sprieduma 92. punkts), kā arī faktu, ka mēra vietniekam netika paziņoti konkrēti elementi attiecībā uz sarunām ar arodbiedrībām (pārsūdzētā sprieduma 93. punkts).

44.      Turklāt to pašu iemeslu dēļ šajā lietā nav konstatējama arī LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomas paplašināšana attiecībā uz visiem valsts kontrolētiem privātiem uzņēmumiem, par ko ir bažas apelācijas sūdzības iesniedzējai: Vispārējā tiesa, kā izklāstīts, pasākumus uz Itālijas iestādēm tieši nav attiecinājusi, pamatojoties tikai uz uzņēmumu grupas organizatoriski juridisko struktūru, bet gan pēc konkrēto apstākļu pārbaudes.

45.      Tā kā, ņemot vērā minēto, arī pirmā apelācijas pamata otrā daļa nav pamatota, pirmais apelācijas pamats ir jānoraida kopumā.

B.      Otrais apelācijas pamats – attiecināmības pierādīšana

46.      Ar otro apelācijas pamatu Milānas pašvaldība norāda, ka Vispārējā tiesa divējādā ziņā nav ievērojusi no judikatūras izrietošos principus saistībā ar attiecināmības pierādīšanu, proti, pirmkārt, tādējādi, ka tā pozitīvajai attiecināmības pierādīšanai izvirza mazāk stingras prasības nekā pierādījuma atspēkojumam (otrā apelācijas pamata pirmā daļa) un, otrkārt, tādējādi, ka tā nepieprasa absolūtu pierādījumu saistībā ar katras kapitāla palielināšanas attiecināmību (otrā apelācijas pamata otrā daļa).

47.      Konkrēti, apelācijas sūdzības iesniedzēja ar otrā apelācijas pamata pirmo daļu apstrīd to, ka Vispārējā tiesa no apelācijas sūdzības iesniedzējas pieprasa konkrētus netiešus pierādījumus, lai atspēkotu pasākumu attiecināmību uz Itālijas iestādēm, savukārt Komisija, to pierādot, var balstīties uz prezumpciju, un šajā ziņā norāda uz nevienlīdzīgu attieksmi.

48.      Tomēr šis pārmetums nav pamatots. Kā izklāstīts 38. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzēja nepareizi saprot pārsūdzētā sprieduma 75. un 80. punktu: tā pieņem, ka Vispārējā tiesa ir atļāvusi Komisijai attiecināmību balstīt tikai uz prezumpciju, ka nav ticami, ka Itālijas iestādes nav piedalījušās lēmuma pieņemšanā par attiecīgajiem pasākumiem. Faktiski Vispārējā tiesa attiecīgajos punktos minēto prezumpciju uzskata par vienu no vairākiem netiešiem pierādījumiem, kas kopumā liecina par kapitāla palielināšanas attiecināmību uz Itālijas iestādēm. Turklāt tā minēto prezumpciju izmanto tikai saistībā ar to kapitāla palielinājumu attiecināmību, kas netika veikti uzreiz pēc 2002. gada arodbiedrību līguma noslēgšanas. Papildus tam Vispārējā tiesa, ņemot vērā judikatūrā izstrādātos principus, ir vienādi analizējusi netiešos pierādījumus, kas liecina par pasākumu attiecināmību uz Itālijas valsti, kā arī tos, kas liecina pret to.

49.      Arī apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, ka tai ir vienkārši neiespējami atspēkot minēto prezumpciju, nepārliecina. Tas tāpēc, ka, pirmkārt, kā norādīts, nav jāatspēko prezumpcija kā tāda, bet gan kopējais iespaids, ko ir radījuši netiešie pierādījumi. Otrkārt, izšķiroša nozīme nav konkrētam pierādījuma atspēkojumam, bet gan tam, vai tiek izvirzīts pietiekams daudzums netiešu pierādījumu par pretējo. To, ka izvirzītie netiešie pierādījumi nepārliecināja Komisiju un Vispārējo tiesu, izskaidro šo netiešo pierādījumu vērtējums pēc būtības, nevis piemērotais pierādījumiem izvirzītais kritērijs.

50.      Līdz ar to otrā apelācijas pamata pirmā daļa nav pamatota.

51.      Tas pats attiecas uz otrā apelācijas pamata otro daļu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesību kļūdu saskata tajā, ka Vispārējā tiesa, pirmkārt, nav pārbaudījusi katras kapitāla palielināšanas attiecināmību un, otrkārt, kopsakarā ar minēto ir nepareizi piemērojusi judikatūru. Ir taisnība, ka Tiesa savā līdzšinējā judikatūrā secīgus pasākumus konkrētos apstākļos esot vērtējusi kā vienu vienīgu pasākumu. Taču tas esot noticis citā kopsakarā un tāpēc neesot obligāti pārnesams uz pasākumu attiecināmību uz valsti. Vispārējā tiesa šajā ziņā esot sagrozījusi judikatūru.

52.      Šī argumentācija droši vien ir balstīta uz apelācijas sūdzības iesniedzējas pieņēmumu, ka, veicot pasākumu atsevišķu vērtējumu, viens vai, iespējams, pat visi kapitāla palielinājumi netiktu attiecināti uz Itālijas valsti. Tā kā minēto nevar vienkārši noliegt, rodas jautājums, vai Komisija un Vispārējā tiesa atsevišķos kapitāla palielinājumus saistībā ar attiecināmību varēja vērtēt kā vienotu pasākumu.

53.      Kā atzīst arī Milānas pašvaldība, vairākus secīgus atbalsta pasākumus var uzskatīt par vienu vienīgu pasākumu, ja starp tiem, ievērojot to hronoloģiju, mērķi un uzņēmuma stāvokli pasākuma laikā, ir tik cieša saikne, ka nav iespējams tos nodalīt (17).

54.      Šī judikatūra gan tika izstrādāta lietās, kurās atbalsta tiesību jomā veiktas pārbaudes pamatā bija valsts līdzekļu jēdziens (18), pasākuma selektivitāte (19) vai attiecīgi tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritērija piemērošana (20). Taču pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītajam no minētā neizriet, ka šī judikatūra arī ir piemērojama tikai attiecībā uz šiem LESD 107. panta 1. punkta elementiem. Tas tāpēc, ka tā expressis verbis attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem kopumā (21) un attiecīgajos apsvērumos netiek nošķirti šīs tiesību normas atsevišķie elementi. Arī pasākuma attiecināmība kā jēdziena “valsts līdzekļi” daļējs aspekts ir LESD 107. panta 1. punkta elements. Tāpēc minētās judikatūras argumentācijas paraugi var arī tikt izmantoti, lai pārbaudītu, vai secīgus pasākumus saistībā ar to attiecināmību uz valsti var uzskatīt par vienu vienīgu pasākumu.

55.      Ņemot vērā minēto, arī šajā gadījumā nevar saskatīt Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu. Tā pārsūdzētā sprieduma 72. un 73. punktā ir pārbaudījusi Komisijas konstatējumus, ņemot vērā minētos kritērijus, un ir paskaidrojusi saikni laika ziņā ar pieņēmumu par ilggadēju stratēģiju (22) zaudējumu segšanai, uz kuras pamata tika veikti atsevišķie kapitāla palielinājumi. Šāda stratēģija ir piemērota, lai atsevišķos pasākumus savstarpēji sasaistītu tādējādi, ka tos nav iespējams nodalīt.

56.      Līdz ar to šajā ziņā arī apelācijas pamata otrā daļa nav pamatota. Papildu norāde, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja tostarp vēršas pret secinājumu par stratēģiju kā faktu sagrozīšanu, ir jāanalizē saistībā ar trešo apelācijas pamatu.

C.      Trešais apelācijas pamats – pierādījumu sagrozīšana, pierādot attiecināmību

57.      Ar trešo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pierādījumu sagrozīšanu, Vispārējai tiesai vērtējot netiešos pierādījumus, uz kuriem Komisija ir norādījusi, lai pamatotu šķietamo pasākumu attiecināmību uz Milānas pašvaldību. Šajā sakarā ir jāvērtē arī pierādījumu sagrozīšana, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai saistībā ar otro apelācijas pamatu.

58.      Atbilstoši LESD 256. pantam, lasot to kopā ar Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu, tā var pārbaudīt tikai juridisko kvalifikāciju un no tās atvedinātās juridiskās sekas saistībā ar faktiem, kurus Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai vērtējusi. Tādēļ faktu vērtējums, ja vien nav tikuši sagrozīti Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir jāpārbauda Tiesai (23).

59.      Šāda sagrozīšana ir notikusi tad, ja iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (24). Šajā ziņā sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādā veidā, lai nebūtu jāveic atkārtots faktu un pierādījumu novērtējums (25). Ņemot vērā pamata, kas attiecas uz faktu sagrozīšanu, izņēmuma raksturu saskaņā ar LESD 256. pantu, Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir konkrēti jānorāda, kurus elementus Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, un jānorāda kļūdas analīzē, kuru dēļ šī tiesa, pēc tā domām, ir izdarījusi šo sagrozīšanu (26).

60.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms saistībā ar otro apelācijas pamatu apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi tās argumentāciju tiesvedībā. Šajā ziņā tā, šķiet, atsaucas uz konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 72. punktā. Atbilstoši tam apelācijas sūdzības iesniedzēja, nepaskaidrojot sīkāk, esot tikai apgalvojusi, ka Komisija nav pierādījusi dažādo netiešo pierādījumu savstarpējo loģiku un saskaņotību, uz kuriem tā norādīja, lai visus aplūkotajā laikposmā pieņemtos pasākumus attiecinātu uz Itālijas valsti. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda, kuru argumentu Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi. Tāpēc šī argumentācija nav pieņemama.

61.      Turpinājumā apelācijas sūdzības iesniedzēja saistībā ar otro apelācijas pamatu norāda, ka Itālijas iestādes un SEA pretēji vēl vienam konstatējumam pārsūdzētā sprieduma 72. punktā nav atzinušas, ka būtu pastāvējusi “daudzgadu stratēģija par zaudējumu segšanu”. Drīzāk vairākos dokumentos esot bijusi runa tikai par sanācijas stratēģiju. Taču tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz galveno elementu, kas tiek apstrīdēts saistībā ar otro apelācijas pamatu: ikgadējie kapitāla palielinājumi ietilpst kopējā stratēģijā, tāpēc saskaņā ar tikko izklāstīto judikatūru (27) tos nevajag vērtēt atsevišķi. Tam, vai stratēģijas priekšmets ir konkrēti zaudējumu segšana vai tās mērķis, abstraktāk, ir sanācija, šajā ziņā nav izšķiroša nozīme. Līdz ar to šī argumentācija nav par lēmuma pieņemšanā nozīmīgu pierādījumu sagrozīšanu.

62.      Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēja saistībā ar otro apelācijas pamatu uzsver savu argumentāciju Vispārējā tiesā par to, ka katru kapitāla novirzījumu raksturo savs kopsakars. Tomēr saistībā ar šo argumentāciju tā Vispārējai tiesai patiesībā nepārmet sagrozīšanu, bet gan vēršas tikai pret to, ka Vispārējā tiesa nav piekritusi tās argumentācijai. Līdz ar to tās mērķis ir šī argumenta jauns vērtējums, kas apelācijā tomēr nav pieļaujams.

63.      Tāpēc saistībā ar otro apelācijas pamatu izvirzītais iebildums par pierādījumu sagrozīšanu ir jānoraida.

64.      Ar trešo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja izklāsta, ka 2002. gada arodbiedrību līgums nepieļauj Komisijas un Vispārējās tiesas secinājumus par pasākumu attiecināmību uz Itālijas iestādēm. Lēmums nevarot tikt saprasts tādējādi, ka SEA ar to kaut kādā veidā būtu ticis noteikts pienākums segt SEA Handling zaudējumus, veicot kapitāla palielināšanu.

65.      Tomēr arī ar šo argumentu apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz no jauna vērtēt faktus – šajā gadījumā 2002. gada arodbiedrību līgumu.

66.      Galvenokārt tā norāda, ka Vispārējā tiesa savā interpretācijā nav ņēmusi vērā arodbiedrību līguma hronoloģisko un juridisko kontekstu. Taču šādi apelācijas sūdzības iesniedzēja analizē tieši pierādījumu vērtējumu kā tādu. Turpretim, lai arguments būtu pieņemams, tai bija jāargumentē, ka arodbiedrību līgums per se nepieļauj Vispārējās tiesas izdarītos secinājumus.

67.      Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja izklāsta, ka 2002. gada arodbiedrību līgumā nav ietvertas nekādas norādes uz kapitāla palielināšanu un zaudējumiem, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu var saprast tādējādi, ka tas atbilst priekšnoteikumiem par pieņemamību, kas ir piemērojami apelācijas pamatam par pierādījumu sagrozīšanu. Tas tā būtu gadījumā, ja no apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojuma tiktu atvedināts viedoklis, ka bez minētajiem elementiem no arodbiedrību līguma nevar secināt SEA pienākumu segt SEA Handling zaudējumus.

68.      Taču Vispārējās tiesas vērtējums nav acīmredzami nepareizs, tāpēc ar to netiek sagrozīts pierādījums. Proti, nevar jau sākotnēji izslēgt secinājumu – ko arī Komisija un Vispārējā tiesa ir izdarījušas no pārsūdzētā sprieduma 77. punktā citētajām 2002. gada arodbiedrību līguma daļām, atbilstoši kurām SEA ir vairākus gadus jāuztur SEA Handling izmaksu/ieņēmumu līdzsvars –, ka SEA bija pienākums segt sava meitasuzņēmuma zaudējumus. It īpaši šajā ziņā nav nepieciešams, ka konkrēti tiek nosaukts veids, kādā ir jāuztur izmaksu/ieņēmumu līdzsvars. Līdz ar to tas, ka arodbiedrības lēmumā nav atsauces uz zaudējumu segšanu, veicot kapitālieguldījumus, nav pretrunā Komisijas un Vispārējās tiesas secinājumam. Tāpēc nav konstatējama arodbiedrības lēmuma sagrozīšana.

69.      Līdz ar to trešais apelācijas pamats arī ir jānoraida.

D.      Ceturtais apelācijas pamats – tirgus ekonomikas principu vadīts privāts ieguldītājs

70.      Ar ceturto apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Vispārējās tiesas apsvērumus par tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritēriju.

71.      Šis kritērijs ir balstīts uz apsvērumu, ka pasākums nav atbalsts LESD 107. panta izpratnē, ja valsts uzņēmums, kurš saņem labumu, varētu tādu pašu labumu kā to, kas ir nodots tā rīcībā no valsts līdzekļiem, saņemt apstākļos, kuri atbilst parastiem tirgus apstākļiem (28). Lai vērtētu šo jautājumu, par noteicošo ir jāizraugās saimnieciskās darbības subjekts, kas atrodas pēc iespējas līdzīgā situācijā kā attiecīgās valsts iestādes, tātad šajā gadījumā – fiktīvs privātais ieguldītājs (29).

72.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija galvenokārt attiecas uz, pirmkārt, Vispārējās tiesas piemēroto vērtēšanas kritēriju un, otrkārt, pierādīšanu. Tā ceturto apelācijas pamatu šajā ziņā sadala četrās daļās, proti, par 2002. gada arodbiedrību līguma vērtējumu (1. punkts), par Komisijas veikto tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritērija vērtējumu (2. punkts), par Savienības tiesu vērtēšanas kritēriju (3. punkts) un par pierādīšanas pienākumu (4. punkts).

1.      Ceturtā apelācijas pamata pirmā daļa – 2002. gada arodbiedrību līguma vērtējums

73.      Ar ceturtā apelācijas pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja arī ceturtā apelācijas sūdzības pamata ietvaros vēršas pret to, ka Komisija un Vispārējā tiesa ir pieņēmušas daudzgadu stratēģiju zaudējumu segšanai. Tā neizrietot nedz no 2002. gada arodbiedrību līguma, nedz no citiem dokumentiem. Tāpēc Komisija un Vispārējā tiesa nedrīkstot ņemt vērā šādu stratēģiju, vērtējot privātā ieguldītāja kritēriju.

74.      Tomēr, kā jau izklāstīts kopsakarā ar trešo apelācijas pamatu (30), šī argumentācija ir jānoraida, jo tā ir vērsta pret Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu. Nav acīmredzami nepareizi tas, ka Vispārējā tiesa ir piekritusi Komisijas izdarītajam secinājumam, atbilstoši kuram 2002. gada arodbiedrību līgums noteica SEA pienākumu vairākus gadus segt SEA Handling zaudējumus.

2.      Ceturtā apelācijas pamata trešā daļa – Savienības tiesu vērtēšanas kritērijs

75.      Ar ceturtā apelācijas pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārēja tiesa tika nepareizi pieņēmusi, ka tā tikai ierobežotā veidā var pārbaudīt Komisijas komplekso ekonomisko vērtējumu saistībā ar tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritēriju, un tāpēc no juridiskā viedokļa nepareizi tika pieprasījusi pierādījumu par acīmredzamu kļūdu Komisijas vērtējumā.

76.      Arī šī argumentācija ir jānoraida.

77.      Ir taisnība, ka Vispārējā tiesa atbilstoši LESD 263. panta otrajai daļai principā bez ierobežojumiem vērtē prasības par Savienības rīcību sakarā ar kompetences trūkumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem, Līgumu vai jebkuru ar to piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumiem, kā arī sakarā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu.

78.      Taču Komisijai, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju, ir jāveic visaptverošs vērtējums un šajā ziņā ir jāņem vērā katra attiecīgajā gadījumā būtiskā norāde, kas tai ļauj izdarīt konstatējumu, vai uzņēmums, kurš ir saņēmis priekšrocību, šādus atvieglojumus acīmredzami nebūtu saņēmis no privāta saimnieciskās darbības subjekta.

79.      Šāda visaptveroša vērtējuma pamatā esošs kompleksu ekonomisko situāciju vērtējums arī nav izslēgts no Savienības tiesas pārbaudes (31). Taču šāda pārbaude ir ierobežota tādējādi, ka Savienības tiesa nedrīkst aizstāt Komisijas veikto ekonomisko novērtējumu ar savējo un pēc būtības drīkst tikai pārbaudīt, vai nepastāv acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (32). Turklāt Savienības tiesas var pārbaudīt, vai ir ievērotas procesuālās normas un izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kā arī to, vai fakti ir saturiski pareizi konstatēti (33).

80.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāde uz judikatūru par sodiem aizliegtu vienošanos gadījumā (34) minētajā neko nemaina. Proti, šajā jomā Savienības tiesām atbilstoši LESD 261. pantam un atbilstošajām regulām ir neierobežotas pārskatīšanas pilnvaras (35). Turpretim, pārbaudot lēmumus par atbalstu, ir spēkā šajā gadījumā izklāstītie pārbaudes kritēriji.

81.      Līdz ar to pārsūdzētais spriedums nav nepareizs tāpēc, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā ir šādi ierobežojuši savu pārbaudi saistībā ar Komisijas vērtējumiem par tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu.

3.      Ceturtā apelācijas pamata otrā daļa – tirgus ekonomikas principu vadīta privāta ieguldītāja kritērijs

82.      Ceturtā apelācijas pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja vēršas pret to, ka Vispārējā tiesa ir akceptējusi fiktīvo privāto ieguldītāju, ar kuru Komisija ir salīdzinājusi SEA rīcību. SEA neesot jebkurš mātesuzņēmums, kuram ir jāizlemj, vai tas turpinās vadīt meitasuzņēmumu, kas darbojas ar zaudējumiem, bet gan divu lidostu ilgtermiņa apsaimniekošanas koncesijas īpašniece. Pamatojoties uz šādi nodrošinātiem ilgtermiņa ieņēmumiem, SEA Handling uzturēšanas priekšnoteikums neesot detalizēta plānošana vai tās īstermiņa ienesīgums.

83.      Taču šīs argumentācijas pamatā ir Komisijas vērtējums par kompleksām ekonomiskām situācijām, kuras raksturo kapitāla palielināšanu par labu SEA Handling. Daļa no vērtējuma ir arī noteikt salīdzinājuma kritēriju un šajā ziņā identificēt fiktīvu privātu ieguldītāju. Šajā ziņā Savienības tiesas, kā jau izklāstīts, nedrīkst aizstāt Komisijas veikto ekonomisko novērtējumu ar savējo un tāpēc drīkst tikai pārbaudīt, vai nepastāv acīmredzama kļūda vērtējumā (36).

84.      Tāpēc Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 120. punktā pilnīgi pareizi ir konstatējusi, ka pārsūdzētā sprieduma 97. punktā atspoguļotajos diferencētajos Komisijas apsvērumos par salīdzināmu privātu ieguldītāju nav saskatāma acīmredzama kļūda vērtējumā. Komisija, gluži pretēji, varēja pārstāvēt it īpaši viedokli, ka šāds ieguldītājs nebūtu īstenojis līdzīgu stratēģiju, ik gadus kompensējot būtiskus meitasuzņēmuma zaudējumus, šajā ziņā nenoteikdams sev maksimālo finansiālo robežu, nevērtēdams līdzšinējo maksājumu sekmīgumu un nepārbaudīdams alternatīvus scenārijus.

85.      Šajā ziņā Vispārējās tiesas izklāsts pārsūdzētā sprieduma 97. punktā un, vēl izteiktāk, šī izklāsta pamatā esošās strīdīgā lēmuma pamatojuma daļas pilnībā balstās uz ilggadējo SEA apsaimniekošanas koncesiju, kuru Vispārējā tiesa tostarp vismaz netieši ņem vērā 112. punktā. Tas tāpēc, ka, tikai ņemot vērā to, kļūst skaidra atsaukšanās uz ilggadējo uzņēmuma stratēģiju attiecībā uz SEA Handling, kuru gan Vispārējā tiesa, gan Komisija expressis verbis izmanto savos vērtējumos (37). Tas, ka Komisija galu galā no šīs situācijas nesecināja, ka apdomīgs privātais ieguldītājs ar ilggadēju apsaimniekošanas koncesiju būtu rīkojies kā SEA, pilnībā ietilpst tās novērtējuma brīvībā, kas nozīmē, ka Vispārējā tiesa to arī nevarēja apšaubīt.

86.      Tāpēc, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja vēršas pret to, ka Vispārējā tiesa piekrita Komisijas salīdzinājumā izmantotajam fiktīvajam ieguldītājam, ceturtā apelācijas pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

4.      Par ceturtā apelācijas pamata ceturto daļu – pierādīšanas pienākums un visu nozīmīgo viedokļu ņemšana vērā

87.      Tomēr ceturtā apelācijas pamata otrajā daļā ir ietverts cits iebildums, kas pavisam izpaužas tā ceturtajā daļā. Ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Vispārējās tiesas prezumēto pierādīšanas pienākumu un it īpaši tai adresēto argumentu, ka tā neesot atspēkojusi noteiktus Komisijas pieņēmumus. Turklāt tā iebilst pret to, ka tai par labu netika ņemts vērā tās iesniegts atzinums, kas tika sagatavots tikai pēc apstrīdēto pasākumu veikšanas.

a)      Par pārbaudes kritēriju

88.      Īpaši saistībā ar tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritēriju Tiesa uzsver, ka Komisijai ir jāveic visaptverošs novērtējums, ņemot vērā visus elementus, kuri ir būtiski konkrētajā lietā un kuri tai ļauj noteikt, vai uzņēmums, kas saņem labumu, salīdzināmus atvieglojumus acīmredzami nebūtu saņēmis no šāda privāta tirgus dalībnieka (38).

89.      Savienības tiesas pārbauda ne tikai iesniegto pierādījumu saturisko pareizību, ticamību un saskanību, bet arī pārliecinās, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo informāciju, kāda ir jāņem vērā, lai novērtētu kompleksu situāciju, un vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot no šīs informācijas izdarītos secinājumus (39). Turklāt, kā jau minēts, attiecīgā gadījumā ir jāpārbauda, vai ir ievērotas procesuālās normas un izpildīts pienākums norādīt pamatojumu (40).

90.      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pienācīgi pārbaudījusi Komisijas konstatējumus par tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritēriju.

b)      SEA īpašās situācijas ņemšana vērā

91.      Ņemot vērā Komisijas vērtējumam izvirzītās prasības, it īpaši SEA pazīmes, uz kurām apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda kopsakarā ar ceturtā apelācijas pamata otro daļu (41), ir pieskaitāmas pie aspektiem, kas Komisijai bija jāņem vērā, salīdzinot SEA rīcību ar prezumētā fiktīvā ieguldītāja rīcību.

92.      Vispārējā tiesa uz šo argumentāciju norāda tikai netieši pārsūdzētā sprieduma 112. punktā, kurā tā atsaucas uz stratēģiskiem apsvērumiem, uz ko esot norādījusi Itālija. Tomēr minētajā nav saskatāma tiesību kļūda un it īpaši kļūda pamatojumā. Pienākums norādīt pamatojumu nenozīmē, ka Vispārējai tiesai savos apsvērumos būtu izsmeļoši pēc kārtas jāizskata katrs no lietas dalībnieku izteiktajiem argumentiem. Pamatojums līdz ar to var būt arī netiešs, ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav apstiprinājusi to argumentus, un Tiesai iegūt pietiekamu informāciju, lai īstenotu savu pārbaudi (42).

93.      Šajā gadījumā tas tā ir, jo Vispārējās tiesas apsvērumi ļauj skaidri secināt, kādi elementi Komisijai būtu bijuši nepieciešami, lai lēmumu par kapitāla palielināšanu padarītu par saprātīgu arī no līdzīga tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja viedokļa. Tā, piemēram, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 113. punktā apstiprina Komisijas vērtējumu, ka tādēļ, lai rosinātu privātu ieguldītāju atkārtoti veikt kapitāla palielināšanu, ilgtermiņa ieguldījumu risks zaudējumu kompensēšanas nolūkā bija jāapraksta precīzāk gan attiecībā uz tā sagaidāmo apmēru, gan attiecībā uz peļņas iespējām.

94.      To, ka Komisija šo aspektu ir ņēmusi vērā, parāda tostarp strīdīgā lēmuma 225. apsvērums.

95.      Tāpēc argumentācija, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami ņēmusi vērā SEA situāciju, ir jānoraida kā nepamatota.

c)      Pierādījumu trūkums

96.      Vissvarīgākais apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildums ir vērsts pret vismaz pārprotamajiem Vispārējās tiesas apsvērumiem pārsūdzētā sprieduma 113.–117. punktā, kuros Vispārējā tiesa uzsver konkrētas informācijas trūkumu no Itālijas puses, un 121.–132. punktā, kuros tā konstatē, ka noteikti argumenti nevar atspēkot Komisijas konstatējumus. Šos Vispārējās tiesas apsvērumus varētu saprast tādējādi, ka dalībvalstij vai attiecīgi subjektiem, kuriem ar pasākumu tiek piešķirtas priekšrocības, jau sākotnēji ir jāpierāda, ka pasākumus būtu veicis arī līdzīgs privāts ieguldītājs.

97.      Šāda pierādīšanas pienākuma sadale nebūtu saderīga ar judikatūru par tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritēriju. Proti, Tiesa expressis verbis ir noraidījusi tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritērija uzskatīšanu par izņēmumu no atbalsta jēdziena (43).

98.      Gluži pretēji, tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritērijs pieder pie faktoriem, kuri Komisijai konkrētos gadījumos ir jāņem vērā, lai konstatētu atbalsta pastāvēšanu (44). Tiesa nesen minēto ir formulējusi tādējādi, ka pienākums pierādīt, vai tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas nosacījumi ir vai nav izpildīti, ir Komisijai (45). Minēto es saprotu tādējādi, ka Komisijai ir jānonāk pie skaidra lēmuma par to, vai privāts ieguldītājs būtu veicis attiecīgos pasākumus. Ja Komisijas rīcībā nav nepieciešamo pierādījumu, lai pieņemtu šo lēmumu, dalībvalstij nedrīkst tikt radīta nelabvēlīga situācija.

99.      Turpretim pierādīšanas pienākums par kritērija principiālu piemērojamību ir attiecīgajai dalībvalstij. Proti, piemērošanas priekšnoteikums ir tāds, ka attiecīgā dalībvalsts vispār ir rīkojusies kā privāts saimnieciskās darbības subjekts. It īpaši tad, ja attiecīgā dalībvalsts, pieņemot lēmumu par attiecīgajiem pasākumiem, izmanto savas publiskās varas pilnvaras, izdarīt minēto secinājumu ir drīzāk neiespējami. Šādu šaubu gadījumā Tiesa pieprasa no dalībvalsts, lai tā pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem apstiprina, ka īstenotais pasākums izriet no tās kā privāta saimnieciskās darbības subjekta statusa (46).

100. Taču arī rīkošanās šajā statusā obligāti nenozīmē, ka līdzīgs privāts ieguldītājs būtu rīkojies tāpat. Šī pārbaude joprojām ir jāveic Komisijai, kurai šajā ziņā ir pierādīšanas pienākums saskaņā ar izklāstītajiem kritērijiem.

101. Tomēr šajā gadījumā strīdīgā lēmuma 219. un nākamie apsvērumi, kā arī pārsūdzētā sprieduma 102. un nākamie punkti parāda, ka nedz Komisijai, nedz Vispārējai tiesai nebija šaubas par šī principa piemērojamību. Tas ir arī loģiski, jo meitasuzņēmumu kapitalizācija formāli ir pasākums, kuru veic arī privāti ieguldītāji.

102. Līdz ar to Komisijai bija jāpierāda, ka līdzīgs privātais ieguldītājs nebūtu veicis lietā apskatīto kapitāla palielināšanu, un šajā nolūkā bija jālūdz attiecīgajai dalībvalstij sniegt visu atbilstošo informāciju (47).

103. Vispārējai tiesai šajā ziņā it īpaši bija jāpārbauda, vai Komisija bija ņēmusi vērā visus nozīmīgos aspektus. Ja pārsūdzēto spriedumu aplūko kopumā, ir jāsecina, ka Vispārējā tiesa visā visumā tiešā tā ir rīkojusies.

104. Šajā ziņā izšķiroša nozīme ir faktiem, kurus Vispārējā tiesa papildus iepriekš izklāstītajiem pārprotamajiem apsvērumiem jau ir pozitīvi izklāstījusi kā Komisijas vērtējuma daļu. Nav strīda par to, ka SEA deviņu gadu laikā novirzīja uz SEA Handling būtiskas summas kopumā aptuveni 360 milj. EUR apmērā, savukārt zaudējumi bija lēšami aptuveni 340 milj. EUR apmērā (48). Kā jau izklāstīts, Vispārējā tiesa pamatoti apstiprināja Komisijas vērtējumu, ka kapitāla palielināšanas gadījumā runa bija par valsts līdzekļiem (49). Un apelācijas sūdzības iesniedzēja neveiksmīgi vērsās pret Vispārējās tiesas konstatējumu, ka 2002. gada arodbiedrību līgums bija galvenais šo pasākumu pamats (50).

105. Tātad Vispārējā tiesa konstatēja, ka SEA tās meitasuzņēmuma milzīgos zaudējumus vairāku gadu garumā bez pārtraukuma kompensēja, jo tai publisku interešu dēļ bija pienākums to darīt. Šie pozitīvi konstatētie fakti vispirms liek secināt, ka privāts ieguldītājs nebūtu automātiski tā rīkojies. Ņemot vērā minēto, arī citu lēmuma pamatu trūkumam ir pierādījuma vērtība, jo ir jāpieņem, ka privāts ieguldītājs būtu pamatīgi pārdomājis, pirms tas būtu pieņēmis līdzīgus lēmumus. Vispārējā tiesa, kā izklāstīts, pārsūdzētā sprieduma 113. un nākamajos punktos ir konstatējusi tieši šādu pārdomu trūkumu.

106. Neatbildēts var palikt jautājums, vai dalībvalstij ir pienākums pirms ieguldījuma veikšanas sagatavot atbilstošu sākotnējo novērtējumu par sava ieguldījuma rentabilitāti, kā to pieņem Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 110. punktā, atsaucoties uz Tiesu (51). Taču šāda novērtējuma neveikšana būtu vismaz pārliecinoši jāpaskaidro. Pretējā gadījumā tas ir netiešs pierādījums tam, ka līdzīgs privātais ieguldītājs maksājumus nebūtu veicis.

107. Šo apsvērumu apstiprina īpašā valsts uzņēmuma situācija. No vienas puses, dalībvalstīm ir jābūt iespējai veikt uzņēmējdarbību, un jau vienlīdzīgas attieksmes pret valsts un privātiem uzņēmumiem principa dēļ katra valsts (vairākuma) dalība uzņēmumā nevar nozīmēt to, ka jebkura priekšrocība, ko piešķir šis uzņēmums, atbilst LESD 107. panta 1. punktā izvirzītajiem nosacījumiem. No otras puses, tieši šīs iespējas sekas nevar būt tādas, ka tiek apiets primārajās tiesībās paredzētais atbalsta aizliegums (52). Lai būtu izpildīti abi aspekti, ir nepieciešams elastīgums, ko nodrošina tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritērijs. Minētais nozīmē, ka dalībvalstīm vai attiecīgi to īpašumā esošajiem uzņēmumiem savi lēmumi parasti ir jādokumentē tādā veidā, kas ļauj secināt, vai tie kā privātais akcionārs attiecīgajā situācijā ir rīkojušies saderīgi ar tirgu.

108. Vispārējās tiesas norādes uz to, ka nav iesniegta noteikta informācija, galvenokārt ir jāsaprot šajā nozīmē. Pamatojoties tikai uz iesniegto informāciju, Vispārējā tiesa nevarēja saprast, kāpēc kapitāla palielināšanai pretēji iespaidam, kas izrietēja no pozitīvi konstatētajiem apstākļiem, bija jāatbilst privāta ieguldītāja rīcībai.

109. Turklāt minētās norādes kopā ar apsvērumiem par konkrētu Komisijas konstatējumu neatspēkošanu parāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav izklāstījusi citus aspektus, kuri Komisijai savā vērtējumā papildus bija jāņem vērā.

110. Izvirzot plašākas prasības Komisijas veicamajai faktu noskaidrošanai, tiktu pārlieku apgrūtināta atbalsta pārbaude, kad dalībvalstis izmanto privāttiesiskas rīcības formas, lai piešķirtu selektīvas priekšrocības. Jo, kā gan citādi Komisija var uzzināt, vai rīcība ir atbilstoša tirgus nosacījumiem, kā vien no dokumentācijas par lēmumu pieņemšanu uzņēmumā, kas piešķir priekšrocību?

111. Minētajā neko nemaina arī apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmetums, ka Komisija nav pietiekami noskaidrojusi situāciju lidlauka virszemes pakalpojumu tirgū un it īpaši nav veikusi par to pati savu pētījumu. Ir tiesa, ka nevar gan izslēgt šādu noskaidrošanas pasākumu nepieciešamību konkrētos gadījumos, lai ņemtu vērā visus būtiskos aspektus. Taču šajā lietā tā nav acīmredzama kļūda vērtējumā, ja, pamatojoties uz konstatējumiem par kapitalizācijas pasākumu apmēru un ilgumu, kā arī paralēli tam gūtajiem zaudējumiem, tiek secināts, ka privāts ieguldītājs tā nebūtu rīkojies.

112. Tāpēc Vispārējai tiesai nebija jāatspēko Komisijas vērtējums, atbilstoši kuram līdzīgs privātais ieguldītājs strīda pamatā esošos pasākumus nebūtu veicis. Gluži pretēji, Komisija savus konstatējumus ir balstījusi uz būtiskām norādēm. Līdz ar to Vispārējā tiesa tos varēja apstiprināt.

113. Nav gan apsveicami, ka Vispārējā tiesa šo sava vērtējuma pamatojumu nav izklāstījusi skaidrāk, kad tā uzsvēra konkrētas informācijas trūkumu. Taču arī šajā ziņā ir spēkā atziņa, ka sprieduma pamatojumā var būt ietverti arī netieši konstatējumi vai attiecīgi netiešas norādes uz tā paša sprieduma citu punktu pamatojumu (53).

114. Tāpēc galu galā arī šī apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija ir jānoraida kā nepamatota.

d)      Pierādījumu iesniegšanas brīdis

115. Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēja vēršas pret to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 114. punktā atteicās ņemt vērā pētījumu, kas tika veikts pēc strīda pamatā esošo pasākumu īstenošanas.

116. Arī šis Vispārējās tiesas konstatējums nav uzskatāms par tiesību kļūdu, bet gan atbilst Komisijas pārbaudes pienākumam. Tā saskaņā ar Tiesas judikatūru pat var atteikties pārbaudīt informāciju, ja iesniegtie pierādījumi ir radušies pēc lēmuma pieņemšanas veikt attiecīgo kapitāla palielināšanu. Privātā ieguldītāja kritērija piemērošanā nozīme ir tikai brīdī, kad tiek pieņemts lēmums veikt ieguldījumu, pieejamajai informācijai un paredzamajām attīstības tendencēm (54).

117. Šis Tiesas izteikums tā absolūtajā formā gan ir pārāk plašs, jo var rasties situācija, ka pierādījumi, kas datējami ar laiku pēc attiecīgā pasākuma veikšanas, ļauj izdarīt secinājumus par lēmuma pieņemšanas brīdī pieejamo informāciju. Šajā ziņā varētu būt runa, piemēram, par vēlākiem lietas dalībnieku izteikumiem par vēsturisko lēmuma pieņemšanas procesu. Taču pareiza ir atziņa, ka nepilnības lēmuma pieņemšanas procesā nevar tikt novērstas vēlāk.

118. Tieši tā Vispārējā tiesa ir rīkojusies pārsūdzētā sprieduma 114. un 117. punktā. No vienas puses, tā pārbauda attiecīgajā atzinumā ietvertās norādes uz lēmuma pieņemšanas par kapitāla palielināšanu procesu, un, no otras puses, tā paskaidro, ka atzinums nevar aizstāt lēmuma pieņemšanas procesā neizdarītus apsvērumus.

119. Tāpēc arī šī argumentācija un līdz ar to ceturtais apelācijas pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatots.

V.      Par tiesāšanās izdevumiem

120. Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem tikai tad, ja apelācijas sūdzība nav pamatota. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs.

121. Tā kā spriedums apelācijas sūdzības iesniedzējai ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē.

VI.    Secinājumi

122. Ierosinu Tiesai lemt šādi:

1)      Milānas pašvaldības apelācijas sūdzību noraidīt.

2)      Milānas pašvaldība atlīdzina tiesāšanās izdevumus.


1      Oriģinālvaloda – vācu.


2      Komisijas 2006. gada 16. novembra direktīva (OV 2006, L 318, 17. lpp.).


3      Komisijas Lēmums (ES) 2015/1225 (2012. gada 19. decembris) par uzņēmuma [SEA] SpA kapitāla ieguldījumiem uzņēmumā [SEA] Handling SpA (Lieta Nr. SA.21420 (C 14/10) (ex NN 25/10) (ex CP 175/06)) (OV 2015, L 201, 1. lpp.).


4      Spriedumi, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294, 24. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2013. gada 19. decembris, Vent De Colère! u.c. (C‑262/12, EU:C:2013:851, 16. punkts).


5      Spriedumi, 1994. gada 1. jūnijs, Komisija/Brazzelli Lualdi u.c. (C‑136/92 P, EU:C:1994:211, 59. punkts); 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome (C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 95. punkts), un 2017. gada 16. novembris, LudwigBölkowSystemtechnik/Komisija (C‑250/16 P, EU:C:2017:871, 29. punkts).


6      Tā 11. un nākamie punkti.


7      Spriedumi, 2000. gada 16. maijs, Francija/Ladbroke Racing un Komisija (C‑83/98 P, EU:C:2000:248, 50. punkts); 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294, 37. punkts); 2008. gada 17. jūlijs, Essent Netwerk Noord u.c. (C‑206/06, EU:C:2008:413, 70. punkts); 2013. gada 19. decembris, Vent De Colère! u.c. (C‑262/12, EU:C:2013:851, 21. punkts), un 2017. gada 13. septembris, ENEA (C‑329/15, EU:C:2017:671, 25. punkts).


8      Spriedumi, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294, 38. punkts); 2017. gada 18. maijs, Fondul Proprietatea (C‑150/16, EU:C:2017:388, 17. punkts); 2017. gada 13. septembris, ENEA (C‑329/15, EU:C:2017:671, 31. punkts), un 2017. gada 9. novembris, Komisija/TV2/Danmark (C‑656/15 P, EU:C:2017:836, 47. punkts).


9      Spriedumi, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294, 38. punkts), un 2017. gada 18. maijs, Fondul Proprietatea (C‑150/16, EU:C:2017:388, 33. punkts).


10      Spriedums, 2017. gada 13. septembris, ENEA (C‑329/15, EU:C:2017:671).


11      Spriedums, 2017. gada 13. septembris, ENEA (C‑329/15, EU:C:2017:671, 27. un 31.–35. punkts).


12      Komisijas Direktīvas 80/723/EEK (1980. gada 25. jūnijs) par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību (OV 1980, L 195, 35. lpp.), Komisijas Direktīvas 93/84/EEK (1993. gada 30. septembris) (OV 1993, L 254, 16. lpp.) redakcijā, 2. panta 1. punkta otrais ievilkums.


13      Spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294, 34. punkts).


14      Skat. spriedumu, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Département du Loiret (C‑295/07 P, EU:C:2008:707, 74. punkts).


15      Spriedumi, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294, 52. un 53. punkts), un 2014. gada 17. septembris, Commerz Nederland (C‑242/13, EU:C:2014:2224, 31. un nākamie punkti).


16      Spriedumi, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294, 55. un 56. punkts), un 2014. gada 17. septembris, Commerz Nederland (C‑242/13, EU:C:2014:2224, 32. un 33. punkts).


17      Spriedumi, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija (C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 103. un 104. punkts); 2015. gada 4. jūnijs, Komisija/MOL (C‑15/14 P, EU:C:2015:362, 97. punkts), un 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 33. punkts).


18      Spriedums, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija (C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 89. un nākamie punkti).


19      Spriedums, 2015. gada 4. jūnijs, Komisija/MOL (C‑15/14 P, EU:C:2015:362, 88. un nākamie punkti).


20      Spriedums, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 27.–34. punkts).


21      Skat. 18. zemsvītras piezīmē norādītos spriedumus.


22      Šīs stratēģijas pieņēmums ir šo secinājumu 61., 64. un nākamajos punktos izklāstīto apsvērumu priekšmets.


23      Spriedums, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).


24      Spriedums, 2010. gada 17. jūnijs, Lafarge/Komisija (C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).


25      Spriedumi, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 80. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2019. gada 11. decembris, Mytilinaios Anonymos Etairia – Omilos Epicheiriseon/Komisija (C‑332/18 P, EU:C:2019:1065, 150. punkts).


26      Spriedumi, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija (C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 50. punkts); 2011. gada 20. oktobris, PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic (C‑281/10 P, EU:C:2011:679, 78. punkts); 2017. gada 9. novembris, TV2/Danmark/Komisija (C‑649/15 P, EU:C:2017:835, 51. punkts), un 2019. gada 16. janvāris, Polija/Stock Polska un EUIPO (C‑162/17 P, nav publicēts, EU:C:2019:27, 71. punkts).


27      Skat. iepriekš 53. un 54. punktu.


28      Spriedumi, 1991. gada 21. marts, Itālija/Komisija (C‑303/88, EU:C:1991:136, 20. punkts), un 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c. (C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 78. punkts).


29      Skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c. (C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 78. un 79. punkts), un 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 28. punkts).


30      Skat. iepriekš 64. un nākamos punktus.


31      Spriedumi, 2007. gada 22. novembris, Spānija/Lenzing (C‑525/04 P, EU:C:2007:698, 56. un 57. punkts); 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott (C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 64. un 65. punkts), un 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija (C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 75. punkts).


32      Spriedumi, 2007. gada 22. novembris, Spānija/Lenzing (C‑525/04 P, EU:C:2007:698, 59.–61. punkts); 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott (C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 64.–66. punkts); 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija (C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 74.–76. punkts), un 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 38.–41. punkts).


33      Spriedumi, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott (C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 66. punkts), un 2020. gada 7. maijs, BTB Holding Investments un Duferco Participations Holding/Komisija (C‑148/19 P, EU:C:2020:354, 56. punkts).


34      Tā atsaucas uz 2011. gada 8. decembra spriedumiem KME u.c./Komisija (C‑272/09 P, EU:C:2011:810, 94. punkts) un Chalkor/Komisija (C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 62. punkts).


35      Spriedumi, 2011. gada 8. decembris, KME u.c./Komisija (C‑272/09 P, EU:C:2011:810, 93. punkts), un Chalkor/Komisija (C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 63. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietā Frucona Košice/Komisija (C‑73/11 P, EU:C:2012:535, 80. punkts).


36      Skat. iepriekš 79. punktu.


37      Strīdīgā lēmuma 225., 226. un 229. apsvērums; pārsūdzētā sprieduma 97. un 112. punkts.


38      Spriedumi, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c. (C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 86. punkts); 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija (C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 73. punkts), un 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 29. punkts).


39      Spriedumi, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott (C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 65. punkts), un 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija (C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 76. punkts).


40      Spriedumi, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott (C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 66. punkts), un 2020. gada 7. maijs, BTB Holding Investments un Duferco Participations Holding/Komisija (C‑148/19 P, EU:C:2020:354, 56. punkts).


41      Šo secinājumu 82. punkts.


42      Spriedumi, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija (C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 372. punkts); 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija (C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 189. punkts), un 2019. gada 19. septembris, Polija/Komisija (C‑358/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:763, 75. punkts).


43      Spriedumi, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c. (C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 103. punkts); 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice (C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 23. punkts), un 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 64. punkts).


44      Spriedumi, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c. (C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 86. punkts), un 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 64. punkts).


45      Spriedums, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 65. punkts).


46      Spriedumi, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c. (C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 82. punkts), un 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 63. punkts).


47      Skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c. (C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 103. un 104. punkts), un 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 68. punkts).


48      Skat. iepriekš 7. punktu.


49      Skat. iepriekš 19. un nākamos punktus.


50      Skat. iepriekš 64. un nākamos punktus, kā arī 73. un 74. punktu.


51      Spriedums, 2017. gada 23. novembris, SACE un Sace BT/Komisija (C‑472/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:885, 107. punkts). Vispārējā tiesa sākotnēji šo formulējumu izstrādāja 2015. gada 25. jūnija spriedumā SACE un Sace BT/Komisija (T‑305/13, EU:T:2015:435, 182. punkts), un kopš tā laika ir to izmantojusi 2018. gada 16. janvāra spriedumā EDF/Komisija (T‑747/15, EU:T:2018:6), kā arī 2018. gada 11. decembra spriedumā BTB Holding Investments un Duferco Participations Holding/Komisija (T‑100/17, nav publicēts, EU:T:2018:900).


52      Spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294, 23., 68. un nākamie punkti).


53      Skat. iepriekš 92. punktu.


54      Spriedumi, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c. (C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 104. un 105. punkts); 2015. gada 1. oktobris, Electrabel un Dunamenti Erőmű/Komisija (C‑357/14 P, EU:C:2015:642, 103. punkts), un 2017. gada 23. novembris, SACE un Sace BT/Komisija (C‑472/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:885, 107. punkts).