ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES [HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 6. decembrī (1)
Lieta C‑396/17
Martin Leitner
pret
Landespolizeidirektion Tirol
(Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2000/78/EK – Diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums – Ierēdņu karjeras virzības un atalgojuma valsts sistēma – Par diskriminējošu atzīts dalībvalsts tiesiskais regulējums – Jauna tiesiskā regulējuma pieņemšana, lai novērstu šo diskrimināciju – Noteikumi par attiecīgo personu pāreju uz jauno sistēmu – Atšķirīgās attieksmes saglabāšanās – Pamatojumi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesības uz kompensāciju – Pārākuma princips
I. Ievads
1. Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. un 47. pantu, kā arī Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (2), 1., 2., 6., 9., 16. un 17. pantu.
2. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz strīdu starp ierēdni un Austrijas administrāciju, kuras pakļautībā viņš ir, un tā priekšmets ir lēmums, kuru pieņēma administrācija saskaņā ar ierēdņu karjeras un virzības atalgojuma federālo sistēmu, kas tika pieņemta Austrijā 2015. gada sākumā pēc sprieduma Schmitzer (3) pasludināšanas, lai novērstu diskrimināciju vecuma dēļ.
3. Būtībā iesniedzējtiesa vispirms jautā Tiesai, vai ar noteikumiem, saskaņā ar kuriem notika esošo ierēdņu pāreja no vecās karjeras virzības un atalgojuma sistēmas uz šo jauno sistēmu, tiek saglabāta uz vecumu balstīta diskriminācija, kas Savienības tiesībās, it īpaši ar Direktīvas 2000/78 2. un 6. pantu, skatot tos kopsakarā ar Hartas 21. pantu, ir aizliegta. Es uzskatu, ka tas tā ir šajos secinājumos izklāstīto iemeslu dēļ.
4. Turpinājumā, atsaucoties uz šīm tiesību normām, kā arī Hartas 47. pantu, iesniedzējtiesai radās šaubas par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgs attiecīgais valsts tiesiskais regulējums, kurā, pēc tās domām, attiecīgā diskriminācija esot novērsta nevis konkrēti, bet deklaratīvi, un ar to neesot piešķirtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Es uzskatu, ka šiem apsvērumiem nebūtu jāietekmē minētais strīds.
5. Visbeidzot šī tiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2000/78 17. pants un Hartas 47. pants, nepieļauj attiecīgo tiesisko regulējumu. Apstiprinošas atbildes gadījumā tā jautā, vai Savienības tiesību pārākuma princips prasa, ka agrākā tiesiskā regulējuma normas, kas ir atceltas ar atpakaļejošu spēku, tomēr būtu jāpiemēro, lai novērstu jaunā tiesiskā regulējuma trūkumus. Es uzskatu, ka uz šiem diviem jautājumiem būtu jāsniedz niansēta atbilde, balstoties uz šīs direktīvas 16. pantu.
6. Es uzsveru, ka šī lieta ir cieši saistīta ar lietu C‑24/17 Österreichischer Gewerkschaftsbund, kurā ir sniegti citi secinājumi, bet tie ir sniegti vienā dienā ar šiem secinājumiem (4).
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
7. Direktīvas 2000/78 1. pantā ir noteikts, ka, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju [..] vecuma[..] dēļ”.
8. Šīs direktīvas 2. panta “Diskriminācijas jēdziens” 1. punktā vienlīdzīgas attieksmes princips ir definēts tādējādi, ka “nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls”. Tā 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka “tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ”.
9. Minētās direktīvas 6. panta “Tādas dažādas attieksmes attaisnojums, kuras pamatā ir cilvēka vecums” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka “neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi”. Tā otrajā daļā ir precizēts, ka “šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert [..] to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības”.
10. Šīs direktīvas 9. panta “Tiesību aizsardzība” 1. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina, lai tiesiskās un/vai administratīvās procedūras, arī tad, ja tās uzskata par atbilstīgām samierināšanas procedūrām, nolūkā panākt, ka izpilda šajā direktīvā paredzētos pienākumus, būtu pieejamas visām personām, kuras uzskata sevi par cietušām, jo viņām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, pat pēc tam, kad attiecības, kurās ir bijusi diskriminācija, ir beigušās”.
11. Direktīvas 2000/78 16. panta “Atbilstība” a) punktā ir noteikts, ka dalībvalstis “veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka [..] atceļ normatīvus un administratīvus aktus, kas ir pretrunā ar vienlīdzīgas attieksmes principu”.
12. Šīs direktīvas 17. pantā “Sankcijas” ir noteikts, ka “dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas piemēro. Sankcijām, kas ietver kompensācijas maksājumu upurim, jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām [..]”.
B. Austrijas tiesības
1. GehG 2010
13. Ierēdņu klasificēšanu karjeras virzības un atalgojuma skalā, kas principā notiek ik pēc diviem gadiem, reglamentē Gehaltsgesetz 1956 (5) (1956. gada Likums par atalgojumu, turpmāk tekstā – “GehG 1956”), kas vairākkārt tika grozīts, it īpaši, lai ņemtu vērā Tiesas spriedumus, kas pasludināti saistībā ar strīdiem par Austrijas tiesību normām šajā jomā.
14. Pēc sprieduma Hütter (6) pasludināšanas GehG 1956 tika grozīts ar federālo likumu, kas tika publicēts 2010. gada 30. augustā (7) (GehG 1956 redakcijā, kas izriet no šī likuma, turpmāk tekstā – “GehG 2010”).
15. GehG 2010 8. panta 1. punktā bija noteikts, ka “virzība tiek noteikta atkarībā no atsauces datuma” un ka, “ja šajā pantā nav noteikts citādi, tad vajadzīgais laikposms virzībai uz otro ikkatras nodarbinātības kategorijas līmeni ir pieci gadi un divi gadi citiem līmeņiem.”
16. GehG 2010 12. panta 1. punktā bija paredzēts, ka, “ievērojot 4.–8. punktā minētos ierobežojumus, vērā ņemamais atsauces datums virzībai nākamajā līmenī tiek aprēķināts, skaitot laiku no darbā pieņemšanas dienas, kas ir visi laikposmi pēc tā gada 30. jūnija, kurā ir tikuši pabeigti deviņi mācību gadi vai tie būtu pabeigti pēc uzņemšanas pirmajā mācību līmenī [..]”.
2. Grozītais GehG
17. Pēc sprieduma Schmitzer (8) pasludināšanas GehG 1956 8. un 12. pants atkal tika grozīts ar atpakaļejošu spēku saskaņā ar federālo likumu, kas ir publicēts 2015. gada 11. februārī (9) (GehG 1956 redakcijā, kas izriet no šī likuma, turpmāk tekstā – “GehG 2015”).
18. Turklāt, lai izpildītu Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa, Austrija) (10) spriedumu, ar 2016. gada 6. decembrī publicēto federālo likumu (11) atkārtoti tika grozīts GehG 1956 (redakcijā, kas izriet no šī likuma, turpmāk tekstā – “GehG 2016”, un, skatot to kopā ar GehG 2015 – “grozītais GehG”) attiecībā uz GehG 2015 8. un 12. panta spēkā stāšanās datumu.
19. GehG 2015 8. panta “Klasificēšana un virzība” 1. punktā ir paredzēts, ka “klasificēšana un turpmākā virzība atalgojuma skalā ir atkarīga no atalgojumu noteicošā izdienas stāža”.
20. GehG 2015 12. pantā “Atalgojumu noteicošais izdienas stāžs (atsauces vecums)” ir noteikts:
“1. Atalgojumu noteicošais izdienas stāžs ietver dienesta attiecībās pavadītos laikposmus, kas ir ņemami vērā virzības atalgojuma skalā noteikšanā, kā arī ieskaitāmos iepriekšējos nodarbinātības laikposmus.
2. Atalgojumu noteicošajā izdienas stāžā ieskaitāmie nodarbinātības laikposmi pirms dienesta uzsākšanas ir laikposmi, kas pabeigti:
1) dienesta attiecībās ar kādas Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts, Turcijas Republikas vai Šveices Konfederācijas pašvaldību vai pašvaldību apvienību;
2) dienesta attiecībās ar Eiropas Savienības struktūrvienību vai starpvalstu organizāciju, kuras dalībniece ir Austrija[s Republika];
3) kuros ierēdnei vai ierēdnim bija tiesības uz invaliditātes pensiju saskaņā ar Heeresversorgungsgesetz (Likums par armijas materiālo nodrošinājumu) [..], kā arī
4) laikposmi [..] militārajā dienestā [..], militārajā mācību dienestā [..], alternatīvajā dienestā [..], obligātajā militārajā dienestā [..].
3. Papildus 2. punktā minētajiem laikposmiem kā nodarbinātības laikposmi pirms dienesta uzsākšanas ir ieskaitāmi laikposmi, kuros ir veikta atbilstoša profesionālā darbība vai atbilstoša administratīvā prakse, kuru kopējais ilgums nepārsniedz desmit gadus. [..]”
21. Grozītā GehG 169.c panta “Esošo dienesta attiecību pāreja” 1.–9. punktā ir noteikts:
“1. Visi ierēdņi, kuri ir iekļauti 169.d pantā minētajās nodarbinātības un atalgojuma grupās un 2015. gada 11. februārī atradās dienestā, saskaņā ar turpmāk minētajiem noteikumiem pāriet uz ar šo federālo likumu izveidoto jauno atalgojuma sistēmu, pamatojoties tikai uz viņu līdzšinējo atalgojumu. Vispirms ierēdņi uz viņu līdzšinējā atalgojuma pamata tiek iekļauti kādā no jaunās atalgojuma sistēmas atalgojuma līmeņiem, saglabājot viņu līdzšinējo atalgojumu. [..]
2. Ierēdņu pāreju uz jauno atalgojuma sistēmu veic, vienoti nosakot viņu darba stāžu atalgojuma skalā. Pārejas summai, veicot vienoto noteikšanu, ir izšķiroša nozīme. Pārejas summa ir pilns atalgojuma apmērs, neņemot vērā iespējamu ārpuskārtas virzību atalgojuma skalā, uz kura pamata tika noteikts attiecīgā ierēdņa mēneša atalgojums par 2015. gada februāri (pārejas mēnesis). [..]
2.a Pārejas summa ir tā atalgojuma līmeņa atalgojuma bāze, kura bija faktiski noteicoša, aprēķinot par pārejas mēnesi izmaksājamo atalgojumu (klasifikācija saskaņā ar algas paziņojumu). Turklāt ne izmaksātā atalgojuma pamatojuma, ne tā apmēra atbilstības novērtējums nav jāveic. Izmaksātā atalgojuma vēlāka korekcija, nosakot pārejas summu, ir jāņem vērā tikai tad, ja
1) tādējādi tiek labotas faktiska rakstura kļūdas, kas ir radušās, ievadot datus automatizētā datu apstrādes sistēmā, un
2) kļūdaini ievadītie dati acīmredzami atšķiras no ievadīšanai paredzētajiem datiem, ko apliecina ievades brīdī jau eksistējuši dokumenti.
[..]
2.c Ar 2.a un 2.b punktu Austrijas tiesībās attiecībā uz federālās valsts dienestā nodarbinātajiem un federālo zemju pedagoģiskajiem darbiniekiem ir transponēti Direktīvas 2000/78 2. un 6. pants [...], kā tos ir interpretējusi Tiesa spriedumā [Specht u.c. (12)]. Atbilstoši minētajam ir noteikta kārtība tādu ierēdņu pārejai uz jauno atalgojuma sistēmu, kuri amatā tika iecelti pirms 2015. gada valsts atalgojuma reformas stāšanas spēkā, un ir paredzēts, ka, pirmkārt, atalgojuma līmenis, kurā tie turpmāk tiks ierindoti, tiks noteikts, pamatojoties tikai uz saskaņā ar veco atalgojuma sistēmu iegūto atalgojumu, lai gan šī vecā sistēma bija balstīta uz diskrimināciju ierēdņu vecuma dēļ, un, otrkārt, turpmāka virzība uz augstāku atalgojuma līmeni turpmāk tiks aprēķināta tikai atbilstoši profesionālajai pieredzei, kas ir iegūta kopš 2015. gada valsts atalgojuma reformas stāšanās spēkā.
3. Pārklasificējamā ierēdņa darba stāžu atalgojuma skalā nosaka, pamatojoties uz laikposmu, kas ir vajadzīgs, lai pavirzītos no pirmā atalgojuma līmeņa (sākot no 1. dienas) līdz tādam tās pašas nodarbinātības grupas atalgojuma līmenim, kurā saskaņā ar likuma redakciju, kas bija spēkā 2015. gada 12. februārī, bija paredzēts nākamais summas ziņā zemākais atalgojums pēc pārejas summas. Ja pārejas summa ir vienāda ar kādam tās pašas nodarbinātības grupas atalgojuma līmenim noteikto zemāko summu, noteicošs ir šis atalgojuma līmenis. Visas salīdzināmās summas aritmētiski jānoapaļo līdz veseliem euro.
[..]
6. [..] Ja ierēdņa jaunais atalgojums ir mazāks par pārejas summu, viņam papildus izmaksā [atalgojuma līmeņa] uzturēšanas piemaksu, kuras apmērs ir starpība ar summu, kas tika ņemta vērā izdienas pensijas aprēķinā [..], līdz brīdim, kad tiek sasniegts tāds atalgojuma līmenis, kas pārsniedz pārejas summu. Summu salīdzinājums ietver iespējamās piemaksas par darba stāžu vai ārpuskārtas karjeras virzību.
[..]
9. Lai aizsargātu paļāvību, kas saistīta ar turpmāko virzību, ārpuskārtas virzību vai piemaksu par izdienas stāžu vecajā sistēmā, saglabāšanas piemaksa, kas ir ņemta vērā izdienas pensijas aprēķinā, ir jāmaksā ierēdnim papildus [...], līdz tiek sasniegts pārejas līmenis [..].”
22. Saskaņā ar GehG 2016 175. panta 79. punkta 3. apakšpunktu “Federālā likuma redakcijā, kas publicēta BGBl. I, 32/2015,[..], 8. un 12. pants kopā ar virsrakstiem stājas spēkā 1956. gada 1. februārī; šīs tiesību normas visās pirms 2015. gada 11. februāra publicētajās redakcijās pašreizējās un turpmākajās procedūrās vairs nav piemērojamas [..]”.
III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
23. Līdz 2015. gada februārim Martin Leitner tika piemēroti Austrijas vecās ierēdņu karjeras virzības un atalgojuma sistēmas noteikumi, vēlāk viņš tika pārklasificēts jaunajā sistēmā, ko tajā laikā pieņēma Austrijas likumdevējs.
24. 2015. gada 27. janvārī viņš lūdza Landespolizeidirektion Tirol (Tiroles federālās zemes Policijas pārvalde, Austrija, turpmāk tekstā – “federālā pārvalde”) no jauna noteikt atbilstīgu atsauces datumu virzībai atalgojuma skalā un pozīciju atalgojuma skalā, kā arī attiecīgā gadījumā atgādināja, kāds atalgojums viņam bija jāizmaksā, ņemot vērā līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai iegūto darba pieredzi.
25. 2015. gada 30. aprīlī federālā pārvalde noraidīja M. Leitner lūgumu kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka, īstenojot GehG 1956 reformu 2015. gada sākumā (13), likumdevējs atcēla noteikumus par agrāko atsauces datumu izvirzīšanai augstākam līmenim, precizējot, ka līdz tam laikam spēkā esošie noteikumi vairs nebija piemērojami ar atpakaļejošu spēku ne pašreizējās, ne nākamajās procedūrās.
26. M. Leitner cēla prasību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa), apgalvojot, ka šis lēmums par lūguma noraidīšanu neesot saderīgs ar Savienības tiesību normām attiecībā uz diskriminācijas aizliegumu, kā tās ir interpretējusi Tiesa (14). 2016. gada 7. novembrī šī tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu un aicināja federālo pārvaldi lemt par attiecīgo lūgumu pēc būtības.
27. 2017. gada 9. janvārī federālā pārvalde atkārtoti lēma par šo lūgumu un to noraidīja, pamatojoties uz to, ka M. Leitner nevar izmantot vecajā karjeras virzības un atalgojuma sistēmā paredzētās tiesības, jo pēc iepriekš minētās reformas īstenošanas šo sistēmu nevar piemērot nevienā procedūrā.
28. 2017. gada 8. februārī M. Leitner cēla prasību par šo lēmumu tajā pašā tiesā, lai panāktu, ka viņa klasificēšana tiktu veikta un no tās izrietošais atalgojums tiktu noteikts saskaņā ar viņa 2015. gada 27. janvāra lūgumu.
29. Šajā kontekstā Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) ar 2017. gada 30. jūnija rīkojumu, kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 3. jūlijā, nolēma apturēt tiesvedību un iesniegt Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2000/78 [..] 1., 2. un 6. pants, lasot tos kopā ar [..] Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, ar ko dienestā esošo ierēdņu diskriminācijas novēršanai ir paredzēti pārejas noteikumi, saskaņā ar kuriem, izmantojot “pārejas summu”, kas gan tiek aprēķināta naudā, taču atbilst noteiktai, konkrēti attiecināmai klasifikācijai, tiek veikta pārklasificēšana no līdzšinējās divu gadu sistēmas uz jaunu (vienotu, jaunos ierēdņus nediskriminējoši piemērojamu) divu gadu sistēmu un līdz ar to attiecībā uz dienestā esošajiem ierēdņiem diskriminācija vecuma dēļ nemainīgi turpina pastāvēt?
2) Vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2000/78/EK 17. pants un [..] Hartas 47. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram dienestā esošajiem ierēdņiem atbilstoši spriedumā [Schmitzer (15)] sniegtajai šīs direktīvas 9. un 16. panta interpretācijai tiek liegts pieprasīt, lai viņu tiesiskais statuss no atalgojuma viedokļa, atsaucoties uz Direktīvas 2000/78 2. pantu, tiktu noteikts pirms pārejas uz jauno atalgojuma sistēmu, paredzot, ka atbilstošais juridiskais pamats vairs nav piemērojams ar atpakaļejošu spēku no tā vēsturiski sākotnējā likuma spēkā stāšanās brīža, un it īpaši izslēdzot to pirms nodarbinātības laikposmu pirms dienesta uzsākšanas ieskaitīšanu, kas ir pabeigti pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas?
3) Ja atbilde uz [otro jautājumu] ir apstiprinoša: vai spriedumā [Mangold (16)] un citos noteiktā Savienības tiesību prioritārā piemērojamība nozīmē, ka ar atpakaļejošu datumu spēku zaudējušās tiesību normas dienestā esošajiem ierēdņiem pirms pārejas ir jāturpina piemērot un šie ierēdņi tādējādi ar atpakaļejošu spēku bez diskriminācijas var tikt klasificēti vecajā sistēmā un līdz ar to bez diskriminācijas var pāriet jaunajā atalgojuma sistēmā?
4) Vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2000/78 1., 2. un 6. pants, lasot tos kopā ar [..] Hartas 21. un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, ar kuru pastāvošā diskriminācija vecuma dēļ (attiecībā uz to nodarbinātības laikposmu pirms dienesta uzsākšanas ieskaitīšanu, kas ir pabeigti pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas) tiek novērsta tikai deklaratīvi, nosakot, ka diskriminācijas apstākļos faktiski pabeigtie laikposmi ar atpakaļejošu spēku vairs nav jāuzskata par diskriminējošiem, lai gan diskriminācija faktiski nemainīgi turpina pastāvēt?”
30. Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza M. Leitner, Austrijas valdība, kā arī Komisija.
31. Tiesa ar 2018. gada 14. jūnija vēstulēm lūdza sniegt paskaidrojumus, ko iesniedzējtiesa izpildīja, un uzdeva jautājumu, uz kuru bija jāsniedz rakstveida atbilde, uz kuru atbildēja M. Leitner, Austrijas valdība un Komisija.
32. 2018. gada 12. septembra tiesas sēdē šie attiecīgie lietas dalībnieki sniedza mutvārdu apsvērumus.
IV. Vērtējums
A. Ievada apsvērumi
33. Šī lieta attiecas uz jauno Austrijas tiesisko regulējumu par noteikumiem, saskaņā ar kuriem pirms stāšanās dienestā iegūtā darba pieredze tiek ņemta vērā ierēdņu klasificēšanas un karjeras virzības mērķiem. Šī atalgojuma sistēma, kas izriet no 2015. gada sākumā veiktās GehG 1956 reformas, ir analoģiska tai, kas paralēli tika ieviesta civildienesta līgumdarbiniekiem (17).
34. Saskaņā ar šo jauno sistēmu ierēdņa klasificēšanu atalgojuma skalā un viņa turpmāko virzību uz nākamajiem līmeņiem nosaka nevis atkarībā no “atsauces datuma”, kas ir fiktīvs sākumpunkts, bet no “darba stāža” minētajā atalgojuma skalā (18). Lai aprēķinātu pēdējo minēto, tiek ieskaitīts ne tikai esošo darba tiesisko attiecību laikposms, bet arī iepriekšējās nodarbinātības laikposmi pirms stāšanās dienestā, ja tie tiek skaidri atzīti par atbilstīgiem, un tādējādi tas ir atkarīgs no darba devēja veida, proti, nodarbinātības laikposmus noteiktās valsts iestādēs ieskaita pilnībā, bet citos gadījumos – tikai ne vairāk kā desmit gadus (19).
35. Ierēdņi, kas bija dienestā laikā, kad stājās spēkā reforma (20), kas ir piemērojama ar atpakaļejošu spēku (21), pāriet uz jauno atalgojuma sistēmu, veicot viņu pārklasificēšanu, kas shematiski norisinās šādi (22). Vispirms visi attiecīgie ierēdņi tiek klasificēti šīs jaunās sistēmas līmenī, pamatojoties uz viņu iepriekšējo atalgojumu. Pēc tam vispārēji viņu darba stāžu nosaka atalgojuma skalā atkarībā no “pārejas summas”, kas atbilst faktiskajam atalgojuma līmenim, kuram ir izšķiroša ietekme uz atalgojumu, ko darba devējs bija samaksājis par 2015. gada februāri, tā saukto “pārejas mēnesi”, precizējot, ka šī atalgojuma likumību var pārbaudīt tikai gadījumos, kad ir pieļautas materiālas un acīmredzamas kļūdas (23).
36. Ar Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) uzdotajiem jautājumiem Tiesa būtībā ir aicināta noteikt, vai attiecīgajā jaunajā tiesiskajā regulējumā turpina pastāvēt Savienības tiesībās aizliegta diskriminācija vecuma dēļ, kas tika uzsvērts spriedumā Schmitzer (24), kā to apgalvo M. Leitner, vai arī tas tā nav, kā to aizstāv atbildētāja pamatlietā. Lai pamatotu savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, šī tiesa precizē, ka atzinumi, kurus šajā jautājumā ir sniegušas Austrijas augstākās tiesas, nav saskanīgi (25).
37. Iesniedzējtiesa sākumā jautā par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgi noteikumi, saskaņā ar kuriem norisinās ierēdņu pāreja no līdzšinējās karjeras virzības un atalgojuma sistēmas uz jauno sistēmu, pirmkārt, it īpaši attiecībā uz izvēlēto “pārejas summas” procedūru, un, otrkārt, attiecībā uz to, ka diskriminācija tiek novērsta tikai deklaratīvi (B daļa). Turpinājumā tā jautā, pirmkārt, vai Savienības tiesībām, un it īpaši Direktīvas 2000/78 17. pantam, kā arī Hartas 47. pantam pretrunā ir tas, ka ierēdņiem nav iespējas atsaukties uz šo direktīvu, lai noteiktu “pārejas summu”, un apstiprinošas atbildes gadījumā, otrkārt, vai saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu ir jāpiemēro atceltā sistēma, lai nodrošinātu nediskriminējošu pāreju uz jauno sistēmu (C daļa).
B. Par ierēdņu pāreju no līdzšinējās karjeras virzības un atalgojuma sistēmas uz jauno sistēmu (pirmais un ceturtais jautājums)
38. Ņemot vērā iesniedzējtiesas uzdotā pirmā un ceturtā jautājuma kopīgos elementus, tie, manuprāt, ir jāizskata kopā, lai arī man šķiet, ka atbildes ir jāsniedz atsevišķi.
1. Par diskriminācijas, ko izraisījusi izvēlētā pārejas sistēma, saglabāšanos (pirmais jautājums)
39. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2000/78 1., 2. un 6. pants, lasot tos kopsakarā ar Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru diskriminējoša atalgojuma sistēma tiek aizstāta ar jauno sistēmu, īstenojot visu dienestā esošo ierēdņu pāreju uz šo pēdējo minēto (26) tādā veidā, ka sākotnējā klasificēšana jaunajā sistēmā tiek veikta, pamatojoties uz atalgojumu, kas tika izmaksāts par konkrēto mēnesi un aprēķināts saskaņā ar veco sistēmu (27). Sākumā norādu, ka ar jautājuma beigās (28) minēto formulējumu šī tiesa skaidri norāda, ka tā a priori uzskata, ka agrākā diskriminācija attiecīgajā regulējumā nemainīgi turpina pastāvēt (29).
40. Šajā ziņā M. Leitner norāda, ka, tā kā pamatlietā aplūkotajā regulējumā ir paredzēts, ka dienestā esošo ierēdņu pārklasificēšana tiek veikta, pamatojoties uz atalgojumu, kas izmaksāts par 2015. gada februāri un kas ir noteikts diskriminējoši, vecajā atalgojuma sistēmā konstatētā diskriminācija vecuma dēļ turpina pastāvēt šīs saiknes dēļ (30) un šī regulējuma pamatojumam minētie pamati neesot saderīgi ar Savienības tiesībām. Austrijas valdība neapstrīd, ka vecajā sistēmā radītās diskriminācijas sekas tādējādi var turpināt pastāvēt, bet tā apgalvo, ka noteikumiem par minēto ierēdņu pāreju uz jauno atalgojuma sistēmu esot ne vien likumīgi mērķi, bet tie esot arī atbilstīgi un nepieciešami šo mērķu sasniegšanai. Savukārt Komisija uzskata, ka šis tiesiskais regulējums neatbilst Direktīvas 2000/78 2. un 6. punktā noteiktajām prasībām, ciktāl tajā ir turpina pastāvēt atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kas nav pienācīgi pamatota. Es arī piekrītu šim viedoklim turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.
41. Vispirms, runājot par šajā prejudiciālajā jautājumā minētajām tiesību normām, es norādu, ka uz diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma princips ir nostiprināts Hartas 21. pantā un konkretizēts Direktīvā 2000/78, bet šis jautājums pamatlietā ir jāizskata, ņemot vērā pēdējo minēto, jo attiecīgie valsts pasākumi ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā (31). Turklāt, tā kā izskatāmā lieta tieši neattiecas nedz uz Direktīvas 2000/78 priekšmetu, nedz ar to aizliegtajiem diskriminācijas faktoriem, kas ir definēti tās 1. pantā, Tiesai, manuprāt, nav jāsniedz šīs tiesību normas interpretācija.
42. Turpinājumā, runājot par iebildumiem pret pamatlietā aplūkojamo valsts tiesisko regulējumu, manuprāt, ir apstrīdēti tajā paredzētie noteikumi, saskaņā ar kuriem 2015. gada reformas īstenošanas laikā norisinās dienestā esošo ierēdņu pāreja no vecās, par diskriminējošu atzītās atalgojuma sistēmas (32) uz jauno sistēmu. Citiem vārdiem sakot, ir jānoskaidro, vai pastāv iespēja, ka, piemērojot attiecīgos noteikumus, turpina pastāvēt diskriminācija vecuma dēļ, kura izrietēja no vecās sistēmas, un vēlāk jāpārbauda, vai šie noteikumi ir objektīvi un saprātīgi pamatoti, un tādējādi uz tiem neattiecas Direktīvā 2000/78 paredzētais aizliegums.
43. Pirmkārt, attiecībā diskriminācijas vecuma dēļ pastāvēšanu es norādu, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu tieša diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu, tostarp vecuma dēļ.
44. Turklāt atgādinu, ka spriedumā Schmitzer (33), kas attiecas uz šajā lietā aplūkoto reformu (34), Tiesa ir nospriedusi, ka Austrijas tiesiskajā regulējumā, kas tika piemērots pirms šīs reformas, bija paredzēta tiešā veidā uz vecumu balstīta atšķirīga attieksme šīs tiesību normas izpratnē un šī atšķirīgā attieksme nebija pienācīgi pamatota ar likumīgiem mērķiem, tādējādi uz to attiecās minētā 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktais aizliegums.
45. Turklāt Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, ka, ja personu kategorijas pārklasificēšana jaunajā atalgojuma sistēmā norisinās, izmantojot tikai ar vecumu saistītu kritēriju, kas bija paredzēts vecajā sistēmā, šī veida valsts tiesību normas jaunajā sistēmā var saglabāt atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ (35).
46. Izskatāmajā lietā grozītā GehG 169.c pantā ir paredzēts, ka dienestā esošo ierēdņu pārklasificēšana tiek veikta, “pamatojoties tikai uz viņu līdzšinējo atalgojumu” (36), kas bija balstīts uz vecumu. Tādējādi ar šiem noteikumiem tiek saglabāta diskriminējoša situācija, kurā ierēdņi, pret kuriem līdzšinējā sistēmā bija nelabvēlīgāka attieksme, saņem mazāku atalgojumu nekā citi ierēdņi, lai arī viņu situācijas ir salīdzināmas, un tas tikai viņu vecuma dēļ, kad viņi veica savu iepriekšējo darbību, kas ir jāņem vērā.
47. Iesniedzējtiesa pauž tādu pašu viedokli. Atsaucoties uz iepriekš minēto Tiesas judikatūru, Austrijas valdība turklāt atzīst, ka šie jaunās atalgojuma sistēmas noteikumi paildzina līdzšinējās sistēmas diskriminējošās sekas (37). Turklāt Komisija norāda, ka no valsts sagatavošanas darbiem izriet, ka Austrijas likumdevējs esot apzināti izvēlējies metodi, kas rada šādas sekas (38).
48. Tādējādi, manuprāt, nav noliedzams, ka ar tādu tiesisko regulējumu kā šajā lietā aplūkoto tiek saglabāta diskriminējoša situācija, proti, atšķirīga attieksme, kas ir tieši balstīta uz vecumu Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kā to ir konstatējusi Tiesa spriedumā Schmitzer (39). Tādējādi diskriminācija, kas pastāvēja pirms attiecīgās reformas, turpina pastāvēt ne tikai kādu laiku, bet ilgstoši un pat pastāvīgi (40).
49. Otrkārt, attiecībā uz iespējamās atšķirīgās attieksmes, kas tādējādi turpina pastāvēt, pamatojumu ir jāatgādina, ka ar Direktīvas 2000/78 6. pantu ir atļauts nepiemērot tiešās diskriminācijas kvalifikāciju tās 2. punkta izpratnē un tātad no tā izrietošo aizliegumu, ja atšķirīga attieksme vecuma dēļ ir “objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi”, kas ir kāds no 6. pantā minētajiem mērķiem (41), un ja “šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi”.
50. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, lai arī beigu beigās tieši valsts tiesai, kurai vienīgajai ir kompetence izvērtēt faktus, ir jānoskaidro, vai un cik lielā mērā pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums atbilst šīm prasībām, Tiesas, kurai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīgas atbildes, kompetencē, pamatojoties uz pamatlietas materiāliem un tai iesniegtajiem apsvērumiem, ir sniegt norādes, kas ļautu minētajai tiesai pieņemt nolēmumu lietā, kuru tā izskata (42).
51. Attiecībā uz mērķiem, kas var attaisnot attiecīgā tiesiskā regulējuma tvērumu, iesniedzējtiesa (43) un Austrijas valdība norāda, ka 2015. gada reformā paredzēto pārejas noteikumu mērķis, pirmkārt, esot novērst iespējamās pārmērīgās grūtības atalgojuma noteikšanā katram no daudzajiem attiecīgajiem ierēdņiem (44), otrkārt, šis process valstij ir neitrāls izmaksu ziņā un, visbeidzot, nepieļaut būtisku šo ierēdņu atalgojuma līmeņa samazināšanos.
52. No Tiesas judikatūras izriet, ka uz iespējamām administratīvām grūtībām un finanšu sloga palielināšanos balstīti pamatojumi principā nevar attaisnot tādu pienākumu nepildīšanu, kas izriet no Direktīvā 2000/78 paredzētā diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma. Tomēr Tiesa ir pieļāvusi, ka nav jāpieprasa izskatīt katru gadījumu atsevišķi, lai individuāli noteiktu agrākās pieredzes laikposmus, ciktāl attiecīgās sistēmas pārvaldībai ir jāpaliek darboties spējīgai no tehniskā un ekonomiskā viedokļa (45).
53. Turklāt nav strīda, ka Austrijas likumdevēja skaidri paustā griba (46) garantēt vienai personu kategorijai pāreju uz jauno atalgojuma sistēmu bez finansiāliem zaudējumiem, tādējādi ievērojot iegūtās tiesības un nodrošinot tiesiskās paļāvības aizsardzību, kas ir nodarbinātības politikas un darba tirgus leģitīms mērķis (47), pārejas periodā var pamatot agrākā atalgojuma un līdz ar to vecuma dēļ diskriminējošās sistēmas spēkā paturēšanu (48).
54. Tā kā attiecīgā pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma mērķis faktiski ir likumīgs Direktīvas 2000/78 6. panta izpratnē, turpinājumā ir jāpārliecinās, vai šī mērķa sasniegšanai izmantotie līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi saskaņā ar šo tiesību normu.
55. Runājot par šo noteikumu atbilstīgumu, man, tāpat kā iesniedzējtiesai un Komisijai, ir lielas šaubas, ka apstrīdēto 2015. gada reformas noteikumu, proti, ka visu dienestā esošo ierēdņu pārklasificēšana ir jāveic, “pamatojoties tikai uz viņu līdzšinējo atalgojumu” (49), var uzskatīt par atbilstīgu, lai sasniegtu visu gan iegūto tiesību, gan tiesiskās paļāvības aizsardzības mērķi visiem ierēdņiem, kuriem ir piemērojami šie noteikumi.
56. No iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka Austrijas likumdevējs veica dažādus pasākumus, kuru mērķis bija novērst visiem šiem ierēdņiem neatkarīgi no tā, vai vecajā sistēmā viņi atradās labvēlīgā vai mazāk labvēlīgā situācijā, būtiskus atalgojuma zaudējumus, kas varētu rasties minētās reformas dēļ (50). Taču tikai apstāklis vien, ka šādi pārejas pasākumi bija jāveic papildus apstrīdētajam noteikumam, kas ir balstīts agrāko atalgojumu, ļauj pieņemt, ka ar to nevar saglabāt attiecīgo ierēdņu iegūtās tiesības un aizsargāt tiesisko paļāvību.
57. Turklāt attiecībā uz tādu noteikumu kā pamatlietā aplūkotie vajadzīgo raksturu es uzskatu, ka 2015. gadā pieņemtie noteikumi pārsniedz to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu iepriekš minēto mērķi. Kā norāda Komisija (51), un, neraugoties uz Austrijas valdības pretējo viedokli, bija iespējams veikt citus pasākumus, kas ir mazāk neizdevīgi ierēdņiem, kuri bija nelabvēlīgākā situācijā vecajā sistēmā (52), lai saglabātu visu attiecīgo ierēdņu iegūtās tiesības un nodrošinātu tiesisko paļāvību (53), attiecīgās sistēmas pārvaldībai, pēc manām domām, saglabājot funkcionalitāti no tehniskā un ekonomiskā viedokļa (54).
58. Manuprāt, šis konstatējums it īpaši attiecas uz jauno noteikumu neierobežoto ilgumu, kas neļauj pakāpeniski izlīdzināt atalgojumu, kas pienācās ierēdņiem, kuri vecajā sistēmā bija nelabvēlīgākā situācijā, ar labvēlīgākā situācijā esošajiem ierēdņiem paredzēto atalgojumu, tādējādi, ka pirmie minētie vidējā termiņā, pat īstermiņā un katrā ziņā pēc paredzama perioda, iegūtu tādas pašas priekšrocības, kas ir piešķirtas otrajiem minētajiem (55).
59. Šajā ziņā es atgādinu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka attiecīgais mērķis nevar attaisnot pasākumu, ar ko tāpat kā šajā lietā galīgi tiek saglabāta atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kuras novēršana ir diskriminējošās sistēmas reformas mērķis. Šāds pasākums, pat ja tas varētu nodrošināt iegūto tiesību saglabāšanu un tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecībā uz ierēdņiem, kurus iepriekšējā sistēma ir ietekmējusi labvēlīgi, tomēr nav piemērots tam, lai radītu nediskriminējošu sistēmu ierēdņiem, kurus minētā sistēma ir ietekmējusi nelabvēlīgi (56).
60. Visbeidzot es precizēju, ka Austrijas valdības izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru Gewerkschaft Öffentlicher Dienst (Civildienesta arodbiedrība, Austrija) esot apstiprinājusi attiecīgos reformas noteikumus, nevar atspēkot iepriekš minēto vērtējumu. Turklāt sociālajiem partneriem tāpat kā dalībvalstīm ir jāpilda Direktīvā 2000/78 noteiktie pienākumi (57), pat ja minētajiem partneriem var būt izšķiroša ietekme uz noteiktu tiesību normu izstrādi (58).
61. Tādējādi es uzskatu, ka, lai gan ir rīcības brīvība, kas ir atzīta dalībvalstīm un sociālajiem partneriem attiecībā uz izvēli ne tikai sasniegt noteiktu mērķi sociālās un nodarbinātības politikas jomā, bet arī nosakot veicamos pasākumus (59), Austrijas likumdevējs nevarēja pamatoti uzskatīt, ka tādas valsts tiesību normas kā grozītā GehG 169.c panta pieņemšana bija atbilstīgas un vajadzīgas.
62. Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 2000/78 2. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tādi noteikumi kā pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie, saskaņā ar kuriem notiek dienestā esošo ierēdņu pāreja no vecās diskriminējošās atalgojuma sistēmas uz tādu jauno sistēmu, kas ir paredzēta pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā.
2. Par valsts likumdevēja paziņojumu ietekmi un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (ceturtais jautājums)
63. Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa aicina Tiesu lemt par to, vai Direktīvas 2000/78 1., 2. un 6. pants, lasot tos kopsakarā ar Hartas 21. pantu, proti, pirmajā jautājumā aplūkotās tiesību normas, lasot tās kopsakarā ar Hartas 47. pantu, uz kuru attiecas arī citi jautājumi (60), neļauj ņemt vērā valsts likumdevēja kategoriskus paziņojumus, ka ar apstrīdēto reformu tiek pienācīgi novērsta diskriminācija, ko izraisīja agrāk piemērotā sistēma. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izriet, ka šis 47. pants ir minēts, lai Tiesa turklāt noteiktu, vai likumdevējs, pieņemot šo reformu, ir ievērojis tajā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
64. Vispirms precizēju, ka es tagad galvenokārt sniegšu Hartas 47. panta interpretāciju, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus (61), ciktāl ir runa par citām šajā jautājumā minētajām tiesību normām, lai tās piemērotu kopā ar šo pantu.
65. Vispirms attiecībā uz juridiska spēka piešķiršanu apstāklim, ka Austrijas likumdevējs “deklaratīvi” ir apgalvojis, ka diskriminācija vecuma dēļ ir novērsta, es norādu, ka, iesniedzējtiesas skatījumā, ar izvēlēto modeli šī diskriminācija neesot novērsta, īstenojot pasākumus, kas ļauj to izskaust konkrēti, bet tādējādi tiekot mēģināts novērst to ar atpakaļejošu spēku ar vienkāršiem paziņojumiem (62), ko neapstiprinot vecās un jaunās sistēmas salīdzinājums, kas parādot, ka pārklasificēšana esot attiecīgās diskriminācijas “paralēla pārvietošana” no vecās uz jauno sistēmu.
66. M. Leitner nav iesniedzis īpašus apsvērumus par to, vai saskaņā ar iepriekš minētajām Savienības tiesību normām ir atļauts valsts tiesiskajā regulējumā tikai paziņot, ka ar to ir novērsta aizliegtā diskriminācija, to nemainīgi saglabājot praksē.
67. Austrijas valdība norāda, ka izšķiroši ir noskaidrot nevis to, vai diskriminācija tika novērsta, iespējams, tikai deklaratīvi, bet to, vai piemērojamās valsts tiesību normas ir saderīgas ar Savienības tiesībām, kā tas tika aplūkots saistībā uz iepriekšējiem prejudiciālajiem jautājumiem. Šajā ziņā Komisija uzskata, ka tādas valsts tiesību aktos iekļautās norādes, kuras ir minējusi iesniedzējtiesa, neko nemaina attiecībā uz apstākli, ka ir jāpārbauda, vai šie tiesību akti faktiski tiek piemēroti saskaņā ar Savienības tiesībām.
68. Būtībā es piekrītu to paustajam viedoklim, atgādinot, ka Tiesas uzdevums prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā ir sniegt visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas ļauj iesniedzējtiesai pašai izvērtēt, vai valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Savienības tiesību normām, tostarp Hartu (63), turklāt, manuprāt, neraugoties uz iespējamiem valsts likumdevēja paziņojumiem saistībā ar šo saderību.
69. Runājot par iespējamo saderību ar Hartas 47. pantu (64), iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar ierēdņu karjeras virzības un atalgojuma jauno sistēmu attiecībā uz “pārejas summu”, kas ir noteikta, pamatojoties uz veco sistēmu, var veikt tikai ierobežotu pārbaudi (65). Tā vēlas noskaidrot, vai šīs valsts tiesību normas padara neefektīvas visas prasības, kuras ir balstītas uz nepareizu klasifikāciju, kas neizrādītos tikai datu ievades kļūda (66).
70. M. Leitner apgalvo, ka ar Hartas 47. pantu ir aizliegtas tādas tiesību normas kā attiecīgajā reformā pieņemtās, kurās ir paredzēts, ka pašreizējās un turpmākajās procedūrās vairs netiek piemērota vecā, par diskriminējošu atzītā karjeras virzības un atalgojuma sistēma (67). Komisija nepauž savu viedokli šajā jautājumā. Savukārt Austrijas valdība apgalvo, ka šīs valsts tiesību normas atbilst minētajā 47. pantā noteiktajām prasībām. Es arī piekrītu šim viedoklim turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ.
71. Vispirms es uzskatu, ka šī lieta neapstrīdami attiecas uz situāciju, kurā dalībvalsts piemēroja Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, tāpēc federālajam likumdevējam bija pienākums ievērot ar tās 47. pantu garantētās pamattiesības, it īpaši attiecīgo personu tiesības uz tām Savienības tiesībās paredzēto prerogatīvu efektīvu aizsardzību tiesā (68). Es norādu, ka šāda aizsardzība ir skaidri paredzēta arī Direktīvā 2000/78 (69), kuras transponēšana bija tieši šeit aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķis (70).
72. Papildus es atgādinu, ka katrai dalībvalstij ir zināma autonomija šajā jomā, kas tai ļauj paredzēt procesuālos noteikumus prasību celšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt privātpersonām Savienības tiesībās piešķirto tiesību aizsardzību, kas privātpersonām ir piešķirtas Savienības tiesībās, ja vien šajos noteikumos ir ievēroti divi Tiesas pastāvīgajā judikatūrā paredzētie ierobežojumi, proti, līdzvērtības princips un efektivitātes princips (71). Kā jau tika norādīts, prasības, kas izriet no Hartas 47. panta un kuras ir noteikusi Tiesa, ir gan ierobežotas, gan atkarīgas no vairākiem faktoriem, un it īpaši šķiet, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nenozīmē, ka kompetentajām valsts tiesām jebkuros apstākļos noteikti ir jāspēj pārskatīt visus apstrīdēto lēmumu elementus, uz kuriem pēdējie minētie ir balstīti (72).
73. Turklāt, tā kā pastāv saikne starp Hartas 47. panta pirmo daļu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (73) 13. pantu, ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra attiecībā uz pēdējo minēto tiesību normu (74). Taču no šīs judikatūras izriet, ka tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir jāļauj attiecīgām personām atsaukties uz minētajā konvencijā nostiprinātajām tiesībām un brīvībām, precizējot, ka šīs tiesības uzliek valstīm pienākumu, kura tvērums atšķiras atkarībā no prasītāja iebildumu būtības, un ka prasības efektivitāte nav atkarīga no drošības par attiecīgajai personai labvēlīgu iznākumu (75).
74. Šajā gadījumā es norādu, ka jaunajā Austrijas karjeras virzības un atalgojuma sistēmā materiāltiesiskas pārbaudes, ko kompetentās tiesas var veikt attiecībā uz “pārejas summu”, kas nosaka attiecīgo ierēdņu pārklasificēšanu (76), apjoms ir ierobežots (77). Proti, šī pārbaude attiecas tikai uz neprecizitātēm, kuru pamatā ir attiecīgo datu ievades kļūdas (78), nevis uz iespējamiem pārkāpumiem, aprēķinot atalgojumu, no kura izriet minētā summa; šo aprēķinu veic, pamatojoties uz veco atalgojuma sistēmu.
75. Tomēr, kā norāda Austrijas valdība, visām personām, kuras ir skārusi strīdīgā reforma – proti, dienestā esošajiem ierēdņiem, kas vecajā sistēmā bija labvēlīgākā vai nelabvēlīgākā situācijā, – ir pieejami tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļauj pārbaudīt tās sistēmas likumību, saskaņā ar kuru notika viņu pāreja uz jauno karjeras virzības un atalgojuma sistēmu (79). Šī attiecīgo tiesību normu spēkā esamības pārbaudi tiesā var veikt it īpaši, ņemot vērā Savienības tiesību prasības, lai varētu konstatēt iespējamo reformas nesaderību ar šīm prasībām. Pamatlietā celtā prasība, saistībā ar kuru ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, turklāt pierāda šo tiesību aizsardzības līdzekļu esamību un efektivitāti. Tātad attiecīgajām personām ir iespēja vērsties Austrijas tiesās, lai īstenotu savas tiesības, kas tām ir piešķirtas Savienības tiesībās, apstākļos, kas, manuprāt, ir saderīgi ar iepriekš minēto pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Hartas 47. panta izpratnē saturu, un it īpaši ļauj pildīt pienākumus, kas izriet no Direktīvas 2000/78.
76. Tādējādi uz ceturto jautājumu es ierosinu atbildēt, ka Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka atbilstoši tam ir pieļaujamas tādas valsts tiesību normas kā šajā jautājumā minētās.
C. Par iespējamo nesaderību ar Direktīvas 2000/78 17. pantu un iespējamās sekas ņemot vērā Savienības tiesību pārākuma principu (otrais un trešais jautājums)
77. Ņemot vērā saikni, ko iesniedzējtiesa ir noteikusi starp otro un trešo Tiesai uzdoto jautājumu, uz tiem, manuprāt, ir jāsniedz kopīga atbilde.
1. Par Direktīvas 2000/78 17. panta nozīmi (otrais jautājums)
78. Ar otro jautājumu Tiesa būtībā ir aicināta noteikt, vai “Direktīvas 2000/78 17. pants, kā arī Hartas 47. pants” (80) ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais.
79. Precīzāk, iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai attiecībā uz vienu un otru iepriekš minēto tiesību normu ir pieļaujams, ka valsts tiesiskais regulējums liedz dienestā esošajiem ierēdņiem atsaukties uz šīs direktīvas 2. pantu, lasot to kopsakarā ar tās 9. un 16. pantu atbilstoši spriedumam Schmitzer (81), lai “viņu tiesiskais statuss no atalgojuma viedokļa, atsaucoties [uz minēto 2. pantu], tiktu noteikts pirms pārejas uz jauno atalgojuma sistēmu”, ciktāl šajā regulējumā ir paredzēts, ka vecās sistēmas noteikumi vairs nav piemērojami ar atpakaļejošu spēku.
80. Lai arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tas nav skaidri norādīts, man šķiet, ka ir loģiski uzskatīt, ka šajā jautājumā aplūkotā problemātika būtu jāizskata tikai tad, ja Tiesa, atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu, nospriestu – kā es to ierosinu –, ka apstrīdētais tiesiskais regulējums nav saderīgs ar Direktīvas 2000/78 2.–6. pantā paredzētajām prasībām.
81. Runājot par šeit lūgto Hartas 47. panta interpretāciju, es norādu uz manu izklāstu par šo problemātiku saistībā ar ceturto jautājumu (82), kas arī attiecas uz šo 47. pantu, bet, manuprāt, tas ir balstīts uz skaidrākiem un atbilstīgākiem apsvērumiem nekā šis jautājums, jo tā galvenais priekšmets ir iepriekš minētās Direktīvas 2000/78 tiesību normas.
82. Attiecībā uz Direktīvas 2000/78 17. panta interpretāciju no iesniedzējtiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmuma pamatojuma, manuprāt, izriet, ka tā būtībā jautā, vai ar šo pantu ir noteikts pienākums piešķirt finansiālu kompensāciju (83) dienestā esošajiem ierēdņiem, kas vecajā karjeras virzības un atalgojuma sistēmā tika diskriminēti vecuma dēļ, ņemot vērā agrāk pasludinātos Tiesas spriedumus (84). Savā atbildē uz lūgumu sniegt paskaidrojumus šī tiesa precizēja, ka no sprieduma Schmitzer (85) tā secina, ka ierēdnim, “atsaucoties uz šīs direktīvas 2. pantu, ir jābūt iespējai apstrīdēt regulējuma diskriminējošās sekas, lai tās izbeigtu, neatkarīgi no tā, ka viņam šī iemesla dēļ viņam pienākas finansiāla kompensācija par iepriekšējo laiku”. Tā piebilst, ka, tāsprāt, Austrijas likumdevējs nav pienācīgi ņēmis vērā minētā 17. panta prasības, ciktāl tas ir izvēlējies nevis pasākumus, kas var efektīvi novērst diskrimināciju vecuma dēļ, bet pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt tikai izmaksu neitralitāti.
83. M. Leitner, kurš tieši neatsaucas uz Direktīvas 2000/78 17. pantu, apgalvo, ka, kamēr Savienības tiesības tiek īstenotas pareizi, personām, kuras bija nelabvēlīgākā situācijā, būtu jāpiešķir tādas pašas priekšrocības, kādas ir paredzētas personām, kuras ir labvēlīgākā situācijā. Turpretī Austrijas valdība apgalvo, ka Austrijas likumdevējs, pieņemot pamatlietā aplūkoto reformu, ir izpildījis ar Direktīvas 2000/78 16. pantu uzliktos pienākumus. Savukārt Komisija, kas savos apsvērumos it īpaši atsaucās uz šīs direktīvas 17. pantu un norādīja, ka šajā lietā, iespējams, būtu jāpiešķir finansiāla kompensācija, noslēgumā ierosina atbildēt, ka gadījumā, ja nav ar šo direktīvu saderīgas sistēmas, personām, kuras vecajā sistēmā atradās nelabvēlīgākā situācijā, ir jāpiešķir tādas pašas priekšrocības, kādas šajā sistēmā varēja izmantot labvēlīgākā situācijā esoši ierēdņi attiecībā ne tikai uz nodarbinātības laika pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas ņemšanu vērā, bet arī attiecībā uz virzību atalgojuma skalā.
84. Lai arī mans viedoklis būtībā sakrīt ar Komisijas pēdējo ierosinājumu, es tomēr uzskatu, ka Direktīvas 2000/78 17. pants, kas šajā prejudiciālajā jautājumā ir minēts saistībā ar citām šīs direktīvas tiesību normām, nav atbilstīgs juridiskais pamats, lai šajos apstākļos lemtu par nepieciešamību piešķirt finansiālu kompensāciju diskriminētajām personām (86).
85. Proti, es norādu, ka 17. pants, kas attiecas uz sankcijām, kuras dalībvalstīm ir jānosaka tad, ja tiek pārkāptas valsts tiesību normas, kas pieņemtas, lai transponētu šo direktīvu (87), nav piemērojams šajā gadījumā, kas attiecas uz veidu, kādā dalībvalstij ir jānovērš (88) diskriminācija, kas radusies nevis šo valsts tiesību normu pārkāpuma dēļ, par kura izdarīšanu būtu jānosaka atbilstīgi sodi (89), bet kas ir radusies tāpēc, ka ar pašām šīm valsts tiesību normām netika ievērotas Savienības tiesību prasības.
86. Es uzskatu, ka šajā gadījumā ir atbilstīgāk atsaukties uz Direktīvas 2000/78 16. panta noteikumiem, kas attiecas uz dalībvalstu pienākumu grozīt savas valsts tiesību normas, lai nodrošinātu to saderību ar diskriminācijas aizlieguma principu, kā to vairākkārt, tostarp nesen, ir darījusi Tiesa līdzīgā situācijā, kad diskriminācijas dēļ tika pārstrādātas valsts atalgojuma sistēmas (90). Tādējādi es ierosinu uz šo jautājumu atbildēt, ņemot vērā šīs direktīvas 16. panta noteikumus (91).
87. Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai arī ar minēto 16. pantu dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt savu valsts tiesisko regulējumu saderību ar Savienības tiesībām, tomēr ar to tām ir piešķirta brīvība no dažādiem pasākumiem izvēlēties pasākumu, kas ļauj izbeigt aizliegto diskrimināciju un kas, toprāt, ir visatbilstīgākais šajā ziņā. Saskaņā ar šo judikatūru tādas diskriminācijas vecuma dēļ novēršana kā pamatlietā aplūkotā noteikti nenozīmē, ka iepriekšējā tiesību sistēmā diskriminēts darba ņēmējs automātiski iegūst tiesības saņemt finansiālu kompensāciju ar atpakaļejošu spēku, kas atbilstu starpībai starp atalgojumu, ko viņš būtu saņēmis diskriminācijas neesamības gadījumā, un faktiski saņemto atalgojumu, vai tiesības uz turpmāk izmaksājamā atalgojuma palielinājumu. Tas tā ir vienīgi, ja un tikmēr, kamēr valsts likumdevējs ir veicis pasākumus, ar kuriem tiktu atjaunota vienlīdzīga attieksme. Šādā gadījumā vienlīdzības principa ievērošana var tikt nodrošināta vienīgi, piešķirot nelabvēlīgajā situācijā esošajai personu kategorijai tās pašas priekšrocības, kādas ir labvēlīgākajā situācijā esošajai personu kategorijai, kas ir režīms, kurš nepareizas Savienības tiesību piemērošanas gadījumā ir vienīgā derīgā atsauces sistēma (92).
88. Taču attiecīgais tiesiskais regulējums, manuprāt, atbilst šim gadījumam, jo es uzskatu, ka, ņemot vērā saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu izklāstītos iemeslus (93), Austrijas likumdevēja pieņemtie pasākumi, lai veiktu dienestā esošo ierēdņu pāreju uz jauno karjeras virzības un atalgojuma sistēmu, neļauj atjaunot vienlīdzīgu attieksmi pret ierēdņiem, kuri vecajā sistēmā bija nelabvēlīgākā situācijā (94). Tā kā jaunajā tiesiskajā regulējumā ir saglabāta agrākā tiesiskā regulējuma diskriminējoša iedarbība (95), vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana nozīmē piešķirt šīm personām tādas pašas priekšrocības, kuras ir saņēmuši vecajā sistēmā privileģēti ierēdņi, ciktāl tas attiecas uz nodarbinātības laikposmu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas vērā ņemšanu (96). Precīzāk, es uzskatu, ka iepriekš minētajā judikatūrā ir noteikts, ka vienlīdzīgas attieksmes atjaunošana var nozīmēt pat pienākumu pēc iespējas drīzāk piešķirt finansiālu kompensāciju ierēdņiem, ja viņu ienākumu līdzsvarošana nav panākta (97), izmantojot jebkuru citu līdzekli, lai sasniegtu Savienības tiesībās prasīto konverģenci.
89. Tādējādi, lai sniegtu lietderīgu atbildu uz otro prejudiciālo jautājumu, manuprāt, ir jāinterpretē Direktīvas 2000/78 16. pants.
2. Par Savienības tiesību pārākuma principa nozīmi (trešais jautājums)
90. Vispirms es uzsveru, ka trešais jautājums ir uzdots gadījumā, ja Tiesa uz otro jautājumu sniegtu apstiprinošu atbildi, kā to ir norādījusi iesniedzējtiesa.
91. Ar trešo jautājumu šī tiesa būtībā Tiesai jautā, cik lielā mērā ar Savienības tiesību pārākuma principa piemērošanu (98) varētu novērst pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma nesaderību ar šīm tiesībām, kas it īpaši izriet no tā, ka šīs tiesību normas ir pretrunā iepriekšējā jautājumā minētajiem Direktīvas 2000/78 17. panta noteikumiem. Tomēr es atgādinu, ka es ierosinu pārformulēt otro jautājumu, lai uz to sniegtu lietderīgu atbildi saistībā ar minētās direktīvas 16. pantu (99).
92. It īpaši šī tiesa jautā, vai, ņemot vērā Savienības tiesību pārākumu, vecās atalgojuma sistēmas noteikumi, kas tika atcelti ar atpakaļejošu spēku (100), tomēr būtu jāpiemēro arī turpmāk ierēdņiem, kas bija dienestā reformas pieņemšanas laikā, lai pēdējie minētie ar atpakaļejošu spēku tiktu nediskriminējoši klasificēti šajā vecajā sistēmā un tādējādi bez diskriminācijas tiktu veikta viņu pāreja uz jauno atalgojuma sistēmu.
93. M. Leitner par šo trešo prejudiciālo jautājumu savu nostāju nav paudis. Austrijas valdība uzskata, ka tas nav jāizskata, jo uz otro jautājumu būtu jāsniedz noraidoša atbilde nesaderības ar Savienības tiesībām dēļ, tomēr pakārtoti tā sniedz norādes, atsaucoties uz Tiesas judikatūru attiecībā uz [Savienības tiesību] pārākuma principu (101). Pēc Komisijas domām, uz otro un trešo jautājumu ir jāsniedz kopīga atbilde, jo būtībā tie ir uzdoti, lai noskaidrotu, vai ierēdņiem, kas vecajā, par diskriminējošu atzītajā sistēmā atradās nelabvēlīgākā situācijā, pamatojoties uz Savienības tiesību pārākumu vai arī saskaņā ar Direktīvas 2000/78 17. pantu, ir jāpiešķir finansiāla kompensācija.
94. Savukārt es uzskatu, ka Savienības tiesību pārākuma ievērošanu, novēršot ar tām aizliegto diskrimināciju, jau var nodrošināt, ja piemēro judikatūru attiecībā uz Direktīvas 2000/78 16. pantu, uz kuru es atsaucos, izskatot otro prejudiciālo jautājumu; no šīs judikatūras izriet, ka personām, kuras diskriminējošā sistēmā atradās nelabvēlīgākā situācijā, ir jāsaņem tādas pašas priekšrocības, kas bija piešķirtas šajā sistēmā labvēlīgākā situācijā esošām personām (102). Proti, man šķiet, ka Savienības tiesību pārākuma princips izpaužas Direktīvas 2000/78 tiesību normās jomā, uz kuru tā attiecas, un it īpaši tās 16. pantā minētajos pienākumos. Tādējādi es uzskatu, ka uz šo trešo jautājumu īpaša atbilde nav jāsniedz. Tomēr pilnības labad es sniegšu šādus apsvērumus.
95. Tādā situācijā kā izskatāmajā lietā aplūkotā, kurā ir celta prasība pret dalībvalsts administratīvo iestādi, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja valsts tiesa, kas izskata lietu, nevar sniegt ar Direktīvu 2000/78 saderīgu interpretāciju un nodrošināt ar to saderīgu valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, nerīkojoties contra legem, Savienības tiesību pārākuma princips prasa nepiemērot tiesisko regulējumu, kas neatbilst Savienības tiesību prasībām (103). Šajā gadījumā, lai nodrošinātu Savienības tiesību spēkā esamību pilnā apmērā, būtu jāatceļ jaunās atalgojuma sistēmas noteikumi, kuru rezultātā netiek izpildīti ar šo direktīvu uzliktie pienākumi, it īpaši attiecībā uz diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumu.
96. Saskaņā ar Austrijas valdības pakārtotām norādēm noteikums par vispārēju pāreju uz šo sistēmu (104) nebūtu jāpiemēro, un tātad darba stāža līmenis būtu jānosaka katram dienestā esošajam darbiniekam atsevišķi, atkārtoti aprēķinot agrākās nodarbinātības laikposmus un atbilstoši tiem klasificējot viņus atalgojuma skalā (105).
97. Manuprāt, valsts tiesai ir rīcības brīvība, lai noteiktu līdzekļus, kas ir piemērojami šajā kontekstā, ciktāl tie faktiski ļauj novērst diskrimināciju vecuma dēļ, uz kuru attiecas pamatlieta. Vispiemērotākā rīcība, manuprāt, ir svītrot no attiecīgā tiesiskā regulējuma noteikumus, ar kuriem tiek turpināta šī diskriminācija, proti, noteikumus, saskaņā ar kuriem pāreja tiek veikta, pamatojoties uz atalgojumu, kas ir noteikts saskaņā ar veco, par diskriminējošu atzīto atalgojuma sistēmu. Turpinājumā ir jāidentificē priekšrocības, kuras varēja izmantot sistēmā labvēlīgākā situācijā esošie ierēdņi, lai tādu pašu attieksmi nodrošinātu nelabvēlīgā situācijā esošiem ierēdņiem, kā to esmu norādījis saistībā ar Direktīvas 2000/78 16. panta interpretāciju (106).
98. Es precizēju, ka atšķirībā no tā, ko var saprast no trešā prejudiciālā jautājuma, judikatūras attiecībā uz pārākuma principu piemērošanas rezultātā, manuprāt, nebūtu jāpiemēro vecā atalgojuma sistēma, atkal piemērojot ar atpakaļejošu spēku atceltos noteikumus (107). Proti, Savienības tiesību pārākuma ievērošana nebūt nenozīmē valsts tiesas pienākumu piemērot tiesisko regulējumu, kuru dalībvalsts likumdevējs ir atcēlis. Turklāt šajā vecajā sistēmā ir ietverti noteikumi, par kuriem Tiesa ir nospriedusi, ka tie izraisīja diskrimināciju vecuma dēļ (108), tādējādi to nevar piemērot, lai tieši izbeigtu šo diskrimināciju.
V. Secinājumi
99. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru, lai ieskaitītu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas pabeigtus nodarbinātības laikposmus, par diskriminējošu vecuma dēļ atzītā sistēma tiek aizstāta ar jaunu atalgojuma sistēmu, taču tajā ir paredzēts, ka visu dienestā esošo ierēdņu pāreja uz to tiek īstenota, veicot viņu pirmo klasifikāciju jaunajā sistēmā, pamatojoties uz atalgojumu, kas ir samaksāts par konkrētu mēnesi un ir aprēķināts saskaņā ar veco sistēmu, un tādējādi diskriminācija vecuma dēļ turpina pastāvēt šajās finansiālajās sekās.
2) Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek ierobežota materāltiesiska pārbaude, ko kompetentās valsts tiesas var veikt par tajās apstrīdētajiem lēmumiem, bet kuras ietvaros tām atļauts pārbaudīt šo lēmumu tiesiskumu un tās ietvaros savukārt izvērtēt minētā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām.
3) Direktīvas 2000/78 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā gadījumā kā pamatlietā, kamēr nav pieņemta sistēma, ar ko tiek novērsta diskriminācija vecuma dēļ atbilstoši šajā direktīvā paredzētajam, vienlīdzīgas attieksmes atjaunošana prasa, lai darbiniekiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma, tiktu piešķirtas tādas pašas priekšrocības kā tās, kuras ir baudījuši šīs sistēmas labvēlīgi ietekmētie darbinieki, ne tikai attiecībā uz nodarbinātības laika pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas vērā ņemšanu, bet arī attiecībā uz virzību atalgojuma skalā.