Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 1. oktobrī iesniedza Giudice di pace di L'Aquila (Itālija) – Gabriele Di Girolamo/Ministero della Giustizia
(Lieta C-618/18)
Tiesvedības valoda – itāļu
Iesniedzējtiesa
Giudice di pace di L'Aquila (Itālija)
Pamatlietas puses
Prasītājs: Gabriele Di Girolamo
Atbildētājs: Ministero della Giustizia
Prejudiciālie jautājumi
Vai tādi šobrīd spēkā esošo Eiropas Savienības tiesību vispārējie principi kā Savienības tiesību pārākums, tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības aizsardzības, pušu vienlīdzības, efektīvas tiesiskās aizsardzības tiesā, tiesību uz neatkarīgu tiesu un, vispārīgāk, tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu principi, kuri minēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu, ievērojot ES Tiesas judikatūru Itālijas valsts atbildības jomā par to, ka [tās] pēdējās instances tiesa acīmredzami ir pārkāpusi Kopienu tiesisko regulējumu, šādos spriedumos [2003. gada 30. septembris, Köbler, C-224/01, EU:C:2003:513; 2006. gada 13. jūnijs, Traghetti del Mediterraneo, C-173/03, EU:C:2006:391, un 2011. gada 24. novembris, Komisija/Itālija, C-379/10, EU:C:2011:775], ir jāinterpretē tādējādi, ka minētās tiesību normas un minētā Tiesas judikatūra liedz dalībvalstij sevis vai savas valsts pārvaldes iestāžu labā – kā tas ir aplūkojamajā gadījumā – pieņemt tādas tiesību normas, kādas tiek ieviestas ar Likumu Nr. 18/2015, ar deklarētu ieceri īstenot minētos ES Tiesas nolēmumus, bet ar būtisko mērķi likvidēt to sekas un ietekmēt valsts tiesu darbību, kur 1988. gada 13. aprīļa Likuma Nr. 117 par tiesnešu civiltiesisko atbildību 2. panta 3. un 3.a punkta jaunajā tekstā ievieš jēdzienu par atbildību pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumos, “ja tiek acīmredzami pārkāpts likums, kā arī Eiropas Savienības tiesības”? Minētā valsts tiesību norma tik tiešām liek valsts tiesai izvēlēties – un jebkura izvēle būs pamats civiltiesiskajai un disciplinārajai atbildībai attiecībā pret valsti lietās, kurās būtisks dalībnieks ir tā pati valsts pārvaldes iestāde –, kā aplūkojamajā gadījumā, vai pārkāpt valsts tiesību normu, nepiemērojot to, un piemērot Eiropas Savienības tiesības, kā tās interpretējusi Tiesa, vai savukārt pārkāpt Eiropas Savienības tiesības, piemērojot valsts tiesību normas, kuras liedz atzīt [tiesību] efektīvu aizsardzību un ir pretrunā Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punktam un 7. pantam, Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas transponēts ar Direktīvu 1999/70, 2. un 4. klauzulai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktam, interpretējot Tiesas judikatūru spriedumos [2012. gada 1. marts, O’Brien, C-393/10, EU:C:2012:110, un 2017. gada 29. novembris, King, C-214/16, EU:C:2017:914]?
Tikai tad, ja atbilde uz 1) punktā minēto jautājumu ir apstiprinoša, un ņemot vērā nostāju, ko paudusi Corte costituzionale italiana (Itālijas Konstitucionālā tiesa) 2017. gada 14. decembra [spriedumā] Nr. 269/2017 pēc [Tiesas] sprieduma [2010. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B., C-42/17, EU:C:2017:936], ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu un 47. pantu, LESD 267. pantu un Līguma par Eiropas Savienību 4. pantu, vai nolēmums, ko Tiesa pieņemtu šajā prejudiciālajā tiesvedībā, norādot uz pretrunu starp Eiropas Savienības tiesībām un 1988. gada 13. aprīļa Likuma Nr. 117 2. panta 3. un 3.a punktu, pamatlietā, kurā atbildētāja ir valsts pārvaldes iestāde, var tikt pielīdzināts Eiropas Savienības tiesību normai, kam piemīt tieša iedarbība un kas valsts tiesai jāpiemēro, un kas ļauj nepiemērot liegumu nosakošo valsts tiesību normu?
Tikai tad, ja atbilde uz 1) punktā minēto jautājumu ir apstiprinoša, vai vispārējās jurisdikcijas tiesnesis [Ordinario] jeb tiesnesis “mantijā” var tikt uzskatīts par pastāvīgo darba ņēmēju, kas salīdzināms ar “miertiesnesi” – noteikta laika darba ņēmēju, kura profesionālais stāžs ir vienāds ar vispārējās jurisdikcijas tiesneša stāžu, nolūkā piemērot Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas transponēts ar Direktīvu 1999/70 1 , 4. klauzulu, ja īstenotās tiesu funkcijas ir tādas pašas, bet atšķiras funkciju veikšanas [iecelšanas amatā] konkursa procedūras vispārējās jurisdikcijas tiesnešiem (ar kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem un pārbaudījumiem pieņemšanai pastāvīgā darbā, kur būtībā pastāvīgā darba attiecības ir nemainīgas, izņemot retus gadījumus, kad tiek ļoti nopietni pārkāpti dienesta pienākumi) un miertiesnešiem (ar kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem darbā pieņemšanai uz laiku, kas ir atjaunojama diskrecionāri pēc Consiglio superiore della magistratura (Augstākā tieslietu padome; turpmāk tekstā – “CSM”) periodiska pozitīva izvērtējuma un ir tūlīt atsaucama pēc goda tiesneša darbības negatīva izvērtējuma)?
____________
1 Padomes Direktīva 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.)..