CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2011. gada 14. septembrī
Lieta F‑12/09
A
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Arodslimība – Attiecības starp Civildienesta noteikumu 73. un 78. pantā paredzētajām procedūrām – Provizoriska atlīdzība – Medicīnisko izdevumu atlīdzināšana – Piekļuve personas lietai
Priekšmets Prasība, kas iesniegta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam un ar ko A. būtībā lūdz atcelt iecēlējinstitūcijas 2008. gada 28. aprīļa lēmumu atteikties paust nostāju par Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta b) apakšpunkta “piemērošanu” attiecībā uz A., atcelt 2008. gada 29. maija lēmumu, ar kuru iecēlējinstitūcija ir atteikusies paziņot A. noteiktus dokumentus, kas ir vai kam jābūt šīs personas medicīniskajā lietā, atcelt 2008. gada 29. maija un 14. jūlija lēmumus, ar kuriem viņam ir atteikts atlīdzināt noteiktus ceļa izdevumus, un piespriest atlīdzināt kaitējumu, kas viņam radīts ar visiem pārkāpumiem, ko viņa ieskatā esot pieļāvusi Komisija, pārvaldot procedūru par viņa slimības atzīšanu par arodslimību
Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītājs atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Invaliditāte – Pabalsts – Tiesības uz samaksu – Nosacījumi – Visu bojājumu nostiprināšanās
(Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkts; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 19. panta 3. un 4. punkts)
2. Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Sūdzības, kas balstās uz tiem pašiem pamatiem, bet kurām ir juridiski atšķirīgs priekšmets – Pieļaujamība
(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)
3. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Darbnespēja – Pilnīga pastāvīga invaliditāte – Atšķirīgi jēdzieni
(Civildienesta noteikumu 73. un 78. pants)
4. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Slimības profesionālās izcelsmes noteikšana – Procedūra – Ierēdņa piekļuve medicīniskās lietas dokumentiem – Netieša piekļuve
(Civildienesta noteikumu 26. un 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 17. pants)
5. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Izdevumu atlīdzība
(Civildienesta noteikumu 72. pants un 73. panta 2. punkts; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 9. pants)
1. Saskaņā ar Noteikumu par ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 19. panta 3. punktu lēmums, ar ko nosaka invaliditātes pakāpi, tiek pieņemts pēc tam, kad apdrošinātās personas bojājumi ir nostiprinājušies. Līdz ar to tiesības uz to pabalstu samaksu, kas paredzēti Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā attiecīgi pilnīgas pastāvīgas invaliditātes un daļējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā, var rasties tikai pēc apdrošinātās personas bojājumu nostiprināšanās.
Tomēr Noteikumu par apdrošināšanu 19. panta 4. punktā ir paredzēts, ka arodslimības esamības atzīšanas gadījumā iecēlējinstitūcija piešķir provizorisku pabalstu, kas atbilst neapstrīdētajai pastāvīgās invaliditātes pakāpes daļai, šo pabalstu [vēlāk] atskaitot no galīgajiem maksājumiem. Lai arī Noteikumu par apdrošināšanu 19. panta 4. punkta tekstā tas nav tieši norādīts, no šīs tiesību normas sistēmiskās interpretācijas izriet, ka tā ir jāuzskata par piemērojamu gadījumos, kad arodslimības fakts ir atzīts, bet šīs slimības sekas vēl nav nostiprinājušās. Proti, Noteikumu par apdrošināšanu 19. panta 4. punkts seko tieši šo pašu noteikumu 19. panta 3. punktam, t.i., tiesību normai, saskaņā ar kuru lēmums par invaliditātes pakāpes noteikšanu tiek pieņemts pēc apdrošinātās personas bojājumu nostiprināšanās.
No šīm tiesību normām izriet, ka gadījumā, ja administrācija ir atzinusi apdrošinātās personas slimības profesionālo izcelsmi, tās pienākumi atšķiras atkarībā no tā, vai šīs slimības sekas ir vai nav nostiprinājušās. Pirmajā minētajā gadījumā administrācijai ir pienākums noteikt kaitējumu apdrošinātās personas fiziskai un psiholoģiskai integritātei. Šis pienākums nenosaka šajā ziņā pieņemamā lēmuma saturu, jo var gadīties, ka apdrošinātajai personai, kura cieš no šīs arodslimības, šāds kaitējums nav radies. Otrajā minētajā gadījumā administrācijai ir pienākums pārbaudīt, vai apdrošinātajai personai ir atzīstama neapstrīdēta daļa no pastāvīgās invaliditātes pakāpes, kas rada viņai tiesības uz provizoriskā pabalsta samaksu. Arī tad administrācijas pienākums nenosaka šajā ziņā pieņemamā lēmuma saturu, jo nav izslēgts, ka pēc šīs pārbaudes tiks secināts, ka nevar konstatēt pastāvīgās invaliditātes daļu, kas jau tagad būtu atzīstama par galīgu.
Tātad gadījumā, ja administrācija ir atzinusi apdrošinātās personas slimības profesionālo izcelsmi, tai ir pienākums paust nostāju par finansiālā rakstura tiesībām, kas paredzētas Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punktā un Noteikumu par apdrošināšanu 19. panta 4. punktā. Administrācijai ar Civildienesta noteikumu 73. pantu un ar Noteikumiem par apdrošināšanu piešķirtā kompetence nav pilnībā izmantota, ja, saņēmusi apdrošinātās personas lūgumu atzīt viņas slimības profesionālo izcelsmi, tā vienīgi veic šo atzīšanu, bet nenosaka ar to saistītas iespējamās finansiālās sekas.
(skat. 99.–102. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2011. gada 17. februāris, F‑119/07 Strack/Komisija, 89. punkts.
2. Ierēdnim ir tiesības izvirzīt vienu un to pašu pamatu, argumentu vai faktu, lai pamatotu vairākas sūdzības, kurām ir juridiski atšķirīgi priekšmeti.
(skat. 136. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2010. gada 13. janvāris, F‑124/05 un F‑96/06 A un G/Komisija, 205. punkts.
3. Pastāv būtiska atšķirība starp pastāvīgo invaliditāti Civildienesta noteikumu 78. panta izpratnē, t.i., jēdzienu, kas ir līdzvērtīgs darba nespējai un līdz ar to ir pamats aizstāšanās ienākumu piešķiršanai invaliditātes pabalsta formā, un pastāvīgo invaliditāti Civildienesta noteikumu 73. panta izpratnē, kas nozīmē kaitējumu fiziskai un psiholoģiskai integritātei, bet ne vienmēr rada jautājumu par darba nespēju un tātad arī aizstāšanas ienākumu izmaksu. Tādējādi pilnīgā darba nespēja – nespēja, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumu 78. pants, – un pilnīga pastāvīga invaliditāte saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu ir divas pilnībā atšķirīgas lietas. Proti, lai gan pilnīgā invaliditāte minētā 73. panta izpratnē parasti izraisa pilnīgu darbnespēju, pretējais apgalvojums ne vienmēr atbilstu patiesībai, jo ierēdnim var būt pilnīgā darbnespēja minētā 78. panta izpratnē, kaut arī viņš cieš tikai no nelielas daļējas pastāvīgas invaliditātes minētā 73. panta izpratnē.
(skat. 149. un 150. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2000. gada 27. jūnijs, T‑47/97 Plug/Komisija, 73. un 74. punkts.
4. Civildienesta noteikumu 26. pantā ir paredzēts, ka attiecībā uz katru ierēdni ir jābūt viņa personas lietai, kurā jābūt visiem dokumentiem, kas apliecina tā administratīvo statusu, un visiem ziņojumiem, kas attiecas uz viņa spējām, efektivitāti un uzvedību, kā arī ierēdņa apsvērumiem par minētajiem dokumentiem. Iestāde nedrīkst izmantot dokumentus vai atsaukties uz tiem attiecībā pret ierēdni, ja ierēdnim tie nav darīti zināmi pirms reģistrēšanas [personas lietā]. Šo normu mērķis ir nodrošināt ierēdnim tiesības uz aizstāvību.
Attiecībā uz piekļuvi medicīniska rakstura dokumentiem procedūrā saistībā ar slimības atzīšanu par arodslimību Noteikumos par ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem ir izveidota īpaša kārtība, kas paredz pilna medicīniskā atzinuma, ar kuru iecēlējinstitūcija ir paredzējusi pamatot savu lēmumu, nosūtīšanu ierēdņa izraudzītajam ārstam, kā arī ārstu komisijas, kuras sastāvā ir ierēdņa izraudzītais ārsts, iesaistīšanu. Proti, ierēdņa tiesību ievērošana prasa, lai tiktu atzīta viņa iespēja piekļūt viņu skarošiem medicīniska rakstura dokumentiem. Tomēr šīs ierēdnim atzītās piekļuves tiesības ir jāsaskaņo ar ārsta noslēpuma prasībām, kas nozīmē, ka katram ārstam ir jāizvērtē iespēja informēt personas, kuras viņš ārstē vai apskata, par viņu iespējamo slimību raksturu. Noteikumi par apdrošināšanu, paredzot netiešu piekļuvi medicīniska rakstura dokumentiem ar ierēdņa izraudzītā ārsta, kuram viņš uzticas, starpniecību, saskaņo ierēdņa tiesības ar ārsta noslēpuma prasībām.
Ierēdņa tiesību ievērošana prasa, lai tiktu atzīta viņa iespēja piekļūt ne vien medicīniska rakstura dokumentiem, bet arī faktu konstatējumiem, ar kuriem tiek pamatots paredzētais lēmums. Tādējādi par medicīniska rakstura dokumentiem ir jāatzīst arī tie dokumenti, kas attiecas uz faktu konstatējumiem saistībā ar darbā notikušu starpgadījumu, kurus var izmantot kā pamatojumu procedūrā attiecībā uz nelaimes gadījuma darbā vai arodslimības fakta atzīšanu Noteikumu par apdrošināšanu izpratnē.
Turklāt atsevišķu dokumentu medicīniskais raksturs neizslēdz, ka tie attiecīgā gadījumā var ietekmēt ierēdņa administratīvo situāciju. Šādā gadījumā šiem dokumentiem ir jābūt iekļautiem attiecīgā ierēdņa personas lietā.
Tādējādi, pirmkārt, dokumentiem, kurus iestādes norīkotais ārsts vai ārstu komisija izmanto kā pamatu, lai izvērtētu slimības profesionālo cēloni, ir medicīnisks raksturs un ar tiem var iepazīties vienīgi netieši, ar ierēdņa izraudzītā ārsta starpniecību, un, otrkārt, administratīva rakstura elementiem, kas var būt ietverti šajos dokumentos un var ietekmēt ierēdņa administratīvo situāciju, ir jābūt iekļautiem arī personas lietā, ar kuru atbilstoši Civildienesta noteikumu 26. pantam ierēdnis var iepazīties tieši. Visi dokumenti, kas nosūtīti iestādes norīkotajam ārstam vai ārstu komisijai, ietilpst tātad Noteikumos par apdrošināšanu paredzētajā sistēmā. Tādēļ daži no šiem dokumentiem ir jāiekļauj ierēdņa personas lietā, kā arī šim ierēdnim jānodrošina iespēja ar tiem iepazīties vienīgi tad, ja iestāde, kurā ierēdnis strādā, izmanto šos dokumentus, lai izvērtētu vai grozītu viņa administratīvo situāciju.
(skat. 189.–195. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1972. gada 28. jūnijs, 88/71 Brasseur/Parlaments, 11. punkts; 1987. gada 7. oktobris, 140/86 Strack/Komisija, 7. un 9.–13. punkts; 1991. gada 1. oktobris, C‑283/90 P Vidrányi/Komisija, 20.–22., 24. un 25. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1990. gada 12. jūlijs, T‑154/89 Vidrányi/Komisija, 33. un 36. punkts; 2004. gada 3. marts, T‑48/01 Vainker/Parlaments, 136. un 137. punkts.
5. Kamēr Civildienesta noteikumu 73. panta 3. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka izdevumus, kuri radušies arodslimības dēļ, atlīdzina vienīgi tad, ja summa, kas ierēdnim samaksāta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 72. pantu, pilnībā nesedz radušos izdevumus, Noteikumu par ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 9. panta 1. punkta trešajā daļā ir noteikts, ka nelaimes gadījuma dēļ radušos izdevumus atlīdzina pēc tam, kad no Civildienesta noteikumu 72. pantā paredzētās veselības apdrošināšanas sistēmas ir segta daļa no izdevumiem, kas no šīs sistēmas ir jāatlīdzina atbilstoši tajā paredzētajiem noteikumiem.
Līdz ar to gan Civildienesta noteikumu 73. panta 3. punkts, gan Noteikumu par apdrošināšanu 9. panta 1. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir paredzēta tikai to izdevumu papildu atlīdzināšana, kuri ir radušies par Civildienesta noteikumu 72. pantā minētajiem pakalpojumiem, pēc tam, kad atlīdzināta daļa no izdevumiem, kas sedzama no veselības apdrošināšanas sistēmas. Nelaimes gadījumu apdrošināšanas sistēma ir papildinoša, un līdz ar to tajā nav paredzēta nekāda veida to izdevumu atlīdzināšana, kas ir radušies par pakalpojumiem, uz kuriem neattiecas veselības apdrošināšanas sistēma, un kas tādēļ nav atlīdzināmi saskaņā ar veselības apdrošināšanas sistēmu.
(skat. 206. un 207. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2010. gada 1. decembris, F‑89/09 Gagalis/Padome, 42. punkts.