ĢENERĀLADVOKĀTA
M. POJAREŠA MADURU [M. POIARES MADURO] SECINĀJUMI,
sniegti 2008. gada 18. septembrī 1(1)
Lieta C‑161/07
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Austrijas Republiku
Uzņēmumu reģistrācijas nosacījumi – Trešo valstu valstspiederīgie
1. Šī lieta attiecas uz atkāpēm no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības, kas pārejas posmā atļautas attiecībā uz dalībvalstīm, kuras Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gadā (“jaunās” dalībvalstis), un to, cik lielā mērā tās var skart brīvību veikt uzņēmējdarbību, no kuras šādas atkāpes nav atļautas.
2. Izmantodama minēto pārejas posmu, Austrija ir turpinājusi uz gandrīz visiem darba ņēmējiem no “jaunajām” dalībvalstīm attiecināt to pašu regulējumu, kas piemērojams darba ņēmējiem no trešām valstīm. Lai novērstu likuma apiešanu, tiek pieņemts, ka visi personālsabiedrību biedri un dalībnieki sabiedrībās ar ierobežotu atbildību, kuru līdzdalība ir mazāka par 25 % (“mazākumdalībnieki”), ir darba ņēmēji. Kamēr viņi nav atspēkojuši šo pieņēmumu, viņi nevar nedz veikt darbību, nedz reģistrēt Austrijā personālsabiedrības vai [kapitāl]sabiedrības.
3. Komisija uzskata, ka, piemērojot šos tiesību aktus dalībniekiem no “jaunajām” dalībvalstīm, Austrija ir aizskārusi brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tādēļ rodas jautājums par to, cik lielā mērā dalībvalstis var rīkoties, lai nodrošinātu tām atļautās atkāpes no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības.
I – Lietas faktiskie un juridiskie apstākļi
4. Labi zināms, ka 2004. gada 1. maijā Eiropas Savienībai pievienojās Čehijas Republika, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Slovēnija un Slovākija.
5. Pievienošanās akta 24. pantā atļauti pārejas posma pasākumi, kas sīki izklāstīti vairākos pielikumos, ieskaitot atkāpes no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības: piecus gadus pēc pievienošanās dienas “vecajām” dalībvalstīm ir ļauts turpināt piemērot valsts pasākumus, ar ko regulē darba ņēmēju no “jaunajām” dalībvalstīm piekļuvi to darba tirgum (2). Šo pārejas posmu ir izmantojušas daudzas “vecās” dalībvalstis, tostarp arī Austrija (3).
6. Ausländerbeschäftigungsgesetz (Austrijas likums par ārvalstnieku nodarbinātību, turpmāk tekstā – “AuslBG”) regulē piekļuvi Austrijas darba tirgum (4). Tas ir paredzēts darba ņēmējiem no trešām valstīm un principā neattiecas uz Kopienas darba ņēmējiem. Tomēr pārejas posma noteikums to padara piemērojamu darba ņēmējiem no “jaunajām” dalībvalstīm, izņemot Kipru un Maltu (5).
7. AuslBG tiek definēta “nodarbinātība”, lai noteiktu, kas var būt darba ņēmējs un tādēļ ietilpt tā piemērošanas jomā. Tā sākumā diezgan vispārīgi noteikts, ka nodarbinātība ir darbība “darba tiesiskajās attiecībās” vai “darba attiecībām pielīdzināmās attiecībās” (6). Tajā arī vērsta uzmanība uz to, ka šo attiecību novērtējumā “noteicošais ir faktu patiesais saimnieciskais saturs un nevis to ārējā izpausme” (7).
8. Tomēr nodarbinātības pastāvēšana tiek pieņemta vienā atsevišķā gadījumā, proti, personālsabiedrības dalībnieki un sabiedrības ar ierobežotu atbildību mazākumdalībnieki ir uzskatāmi par darba ņēmējiem, ja viņi veic darbību par labu savai personālsabiedrībai vai [kapitāl]sabiedrībai. AuslBG 2. panta 4. punktā noteikts:
“[..] Nodarbinātība [kā definēta iepriekš] pastāv it īpaši tad, ja:
1. personālsabiedrības dalībnieks personālsabiedrības kopīgā mērķa sasniegšanai vai
2. sabiedrības ar ierobežotu atbildību dalībnieks, kura līdzdalība ir mazāka par 25 %,
par labu attiecīgajai sabiedrībai veic darbības, kuras parasti tiek veiktas darba tiesiskajās attiecībās.”
9. Austrija apgalvo, ka šis pieņēmums paredzēts, lai cīnītos pret AuslBG apiešanu, izveidojot personālsabiedrības vai [kapitāl]sabiedrības. Austrija, piemēram, apgalvo, ka “ir izveidotas daudzas sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kurās ir liels skaits dalībnieku, kuri, veicot savu darbību, faktiski uzvedas kā darba ņēmēji, jo saistībā ar šīm darbībām viņi ievēro norādījumus, ko sniedz viens dalībnieks, kurš parasti ir austrietis un kuram ir noteicošā ietekme saskaņā ar sabiedrības līgumu”.
10. Lai atspēkotu šo nodarbinātības pieņēmumu, dalībniekam jālūdz reģionālajai Arbeitsmarktservice (“nodarbinātības dienests”) nodaļai apliecināt, ka viņš “personīgi īsteno būtisku ietekmi” attiecībā uz personālsabiedrības vai [kapitāl]sabiedrības vadību, pierādīšanas pienākumam gulstoties uz dalībnieku (8).
11. Ja nodarbinātības dienests nepieņem lēmumu trīs mēnešu laikā, dalībnieks drīkst veikt darbību (9). Tiek pieņemts, ka dalībnieks drīkst to darīt arī gadījumā, ja lūgums tiek apmierināts agrāk.
12. Turpretim atteikums liedz dalībniekam veikt darbību, kamēr viņam netiek atļauts piedalīties Austrijas darba tirgū kā darba ņēmējam atbilstoši AuslBG vispārīgajiem nosacījumiem. Faktiski atteikums pat pēc noteiktā termiņa beigām liek dalībniekam vienas nedēļas laikā darbību izbeigt (10).
13. Komisija ir apgalvojusi un Austrija nav apstrīdējusi, ka nodarbinātības pieņēmums vēl jo vairāk sarežģī personālsabiedrību un [kapitāl]sabiedrību reģistrāciju atbilstoši Austrijas tiesību aktiem.
14. Ja “jaunās” dalībvalsts pilsonis lūdz reģistrēt personālsabiedrību vai [kapitāl]sabiedrību, Austrijas iestādes pieprasa iepriekš minēto nodarbinātības dienesta konstatāciju vai atbrīvojuma apliecību. Lai varētu saņemt pēdējo no tām, pilsonim jābūt Austrijā bijušam likumīgi nodarbinātam vismaz piecus no pēdējiem astoņiem gadiem un tur likumīgi jādzīvo, šiem nosacījumiem esot reti kad izpildītiem (11).
15. Tomēr tiesas sēdē kļuva zināms, ka par reģistrāciju atbildīgajām Austrijas iestādēm AuslBG piemērošanā ir zināma ieskatu brīvība. Šķiet, ka tās ne vienmēr pieprasa iepriekš minētos dokumentus, bet gan uzmanību pievērš tikai noteiktām nozarēm, konkrēti, būvniecības nozarei. Tādēļ nodarbinātības dienesta konstatēto pašnodarbinātības statusa gadījumu skaits ir mazs (12).
II – Pirmstiesas procedūra
16. 2005. gada 16. marta vēstulē Komisija paziņoja Austrijai, ka tā uzskata, ka personālsabiedrību biedru un sabiedrību ar ierobežotu atbildību mazākumdalībnieku uzskatīšana par darba ņēmējiem saskaņā ar AuslBG radīja brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu EKL 43. panta izpratnē. Tā aicināja Austriju sniegt apsvērumus divu mēnešu laikā.
17. 2005. gada 19. maija atbildē Austrija noliedza šāda brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma esamību. Uzskatīšana par darba ņēmējiem esot paredzēta, lai novērstu AuslBG apiešanu, un tas ir valsts pasākums, kas atļauts atbilstoši pārejas posma atkāpei no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības. Tādējādi tas esot pamatots un samērīgs.
18. 2006. gada 4. jūlijā Komisija [Austrijas iestādēm] nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā tika noraidīts Austrijas izvirzītais pamatojums. Tā atvēlēja Austrijai divu mēnešu termiņu, lai veiktu apgalvotā brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma novēršanai vajadzīgos pasākumus.
19. 2006. gada 7. septembra atbildē Austrija saglabāja savu nostāju, ka ierobežojums attiecoties uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un pamatots ar vajadzību nodrošināt pienācīgu darba tirgus darbību.
20. Sakarā ar to Komisija cēla šo prasību saskaņā ar EKL 226. pantu. Lietuva lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
21. Tādējādi Komisija lūdz Tiesu “atzīt, ka sabiedrību reģistrēšanai [..] pēc Eiropas Savienības jauno dalībvalstu, izņemot Maltu un Kipru, pilsoņu pieteikuma pieprasot pašnodarbinātas personas statusa konstatēšanu nodarbinātības dienestā vai atbrīvojuma apliecinājuma uzrādīšanu, saistībā ar ko [..] pašnodarbinātas personas statusa konstatēšanai [..] veic procedūru, [..] kuras laikā [..] nav atļauta pašnodarbinātas personas darbība, Austrijas Republika ir pārkāpusi EKL 43. pantu”.
III – Vērtējums
22. Vairāki Austrijas sistēmas aspekti skar Kopienu tiesību jautājumus: a) tā ir vērsta uz “jauno” dalībvalstu pilsoņiem; b) liedzot viņiem reģistrēt personālsabiedrības un [kapitāl]sabiedrības; c) aizliedzot viņiem veikt darbību; d) tāpēc, ka viņi tiek uzskatīti par darba ņēmējiem; e) balstoties uz pieņēmumu, kura atspēkošanai nodarbinātības dienestam jāveic konstatācijas procedūra. Šie ir tiesību veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi, kas turklāt tiek attiecināti tikai uz dažiem Kopienas valstspiederīgajiem.
23. Neraugoties uz diskriminējošo raksturu, šie ierobežojumi var būt pamatoti ar to, ka tie ir vajadzīgi, lai nodrošinātu darba ņēmēju no “jaunajām” dalībvalstīm pārvietošanās brīvības pārejas posma laikā pieļauto ierobežojumu iedarbību. Tādēļ jautājums ir par to, kā nošķirt darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojumus, kuri šajā gadījumā, domājams, ir atļauti, no Līgumā garantētās brīvības veikt uzņēmējdarbību, kura jāsaglabā.
24. Komisija uzmanību galvenokārt vērš uz prasībām, ko “jauno” dalībvalstu pilsoņiem saistībā ar personālsabiedrības vai [kapitāl]sabiedrības reģistrēšanu izvirza Austrijas iestādes. Šīs reģistrācijas prasības katrā ziņā ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību (13). Tomēr tās pēc būtības ir saistītas arī ar citu ierobežojumu, proti, aizliegumu dalībniekiem veikt darbību.
25. Atbilstoši Austrijas tiesību aktiem no “jaunajām” dalībvalstīm esošajiem personālsabiedrību biedriem un mazākumdalībniekiem sabiedrībās ar ierobežotu atbildību ir aizliegts veikt savu darbību, kamēr Austrijas nodarbinātības dienests nav konstatējis, ka viņi nav nodarbinātības attiecībās, vai viņi nesaņem atbrīvojuma apliecību. Neatkarīgi no reģistrācijas prasībām šis aizliegums ierobežo dalībnieku brīvību veikt uzņēmējdarbību (14).
26. Minēto ierobežojošo pasākumu pamatā ir Austrijas tiesību aktos paredzētais pieņēmums, ka šādi dalībnieki uzskatāmi par darba ņēmējiem. Šā iedalījuma dēļ viņi nevar veikt darbību un reģistrēt savas personālsabiedrības un [kapitāl]sabiedrības un, lai to darītu, viņiem jāpierāda nodarbinātības dienestam, ka viņi “personīgi īsteno būtisku ietekmi” attiecībā uz personālsabiedrības vai [kapitāl]sabiedrības vadību. Tiesību veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu pamatā ir nodarbinātības pieņēmums un nosacījumi, kuriem pastāvot, to var atspēkot.
27. Austrija apgalvo, ka šie ierobežojumi esot vajadzīgi, lai uzraudzītu piekļuvi tās darba tirgum. Pievienošanās aktā Austrijai pārejas posmā ļauts saglabāt attiecīgo piekļuvi regulējošos valsts pasākumus. Tā rodas pirmais jautājums, kuru iztirzāšu turpinājumā esošajā A sadaļā, proti, vai aizliegums dalībniekiem no “jaunajām” dalībvalstīm veikt darbību, kamēr viņi nav atspēkojuši nodarbinātības pieņēmumu, kas liedz viņiem reģistrēt personālsabiedrības un [kapitāl]sabiedrības, var būt pamatots?
28. Tomēr šis jautājums izriet no neparastiem apstākļiem. Personas, kas saskaņā ar Līgumu apveltītas ar brīvību veikt uzņēmējdarbību, atbilstoši Austrijas tiesību aktiem var tikt uzskatītas par darba ņēmējiem. Tas neizbēgami rada otru jautājumu, kuru aplūkošu B sadaļā, proti, vai šī uzskatīšana par darba ņēmējiem ir likumīga atbilstoši Kopienu tiesībām?
29. Šis jautājums, kas skar darba ņēmēju pārvietošanās brīvību no brīvības veikt uzņēmējdarbību šķirtni, ir svarīgs ne tikai Pievienošanās akta un tā pārejas posma pasākumu kontekstā.
A – Vai aizliegums dalībniekiem no “jaunajām” dalībvalstīm veikt darbību, kamēr viņi neatspēko nodarbinātības pieņēmumu, kas liedz viņiem reģistrēt personālsabiedrības un [kapitāl]sabiedrības, var būt pamatots?
30. Atbilstoši Austrijā noteiktajai kārtībai dalībnieki no “jaunajām” dalībvalstīm nevar nedz brīvi veikt darbību, nedz reģistrēt personālsabiedrības vai [kapitāl]sabiedrības. Lai to darītu un ievērojot grūtos nosacījumus, ar kādiem var saņemt atbrīvojuma apliecību, kas viņiem to ļautu, viņiem nodarbinātības dienestam jāpierāda, ka viņi nav nodarbinātības attiecībās. Šāda kārtība ir klaji diskriminējoša un tādēļ var būt pamatota, tikai atsaucoties uz kādu Līguma noteikumu.
31. Komisija apgalvo, ka, tā kā pasākumi ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību, atbilstīgais Līguma noteikums ir EKL 46. pants un neviens no minētajā tiesību normā paredzētajiem pamatojumiem nav piemērojams. Austrija apgalvo, ka pasākumi var būt pamatoti ar Pievienošanās aktā paredzēto atkāpi no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības.
32. Pievienošanās aktā “vecajām” dalībvalstīm, kurām pieskaitāma Austrija, ļauts paturēt spēkā valsts pasākumus, kas regulē to darba tirgu pieejamību darba ņēmējiem no “jaunajām” dalībvalstīm. Šī atkāpe nepārprotami ir ārkārtēja un interpretējama šauri. To drīkst izmantot, lai regulētu piekļuvi tikai un vienīgi darba tirgum, nevis kādai citai saimnieciskai darbībai; tomēr attiecībā uz darba tirgu tā jāpiemēro iedarbīgi.
33. Taču allaž jāpatur prātā, ka šāda atkāpe liedz pilsoņiem no “jaunajām” dalībvalstīm izmantot pamatbrīvību un tādējādi pilnībā baudīt Kopienas pilsoņu tiesisko statusu. Jābūt īpaši uzmanīgiem, lai nepieļautu atkāpei izvērsties citās pamatbrīvībās. Ar dziļām aizdomām jāraugās uz ikvienu gadījumu, kad attiecībā uz pilsoņiem no “jaunajām” dalībvalstīm pieļautās atkāpes tiek izmantotas, lai pamatotu papildu ierobežojumus – it īpaši attiecībā uz citām pamatbrīvībām – kuriem nav pakļauti citi Kopienas pilsoņi.
34. Ja dalībnieki no “jaunajām” dalībvalstīm veic darbību Austrijas darba tirgū kā darba ņēmēji un sāncensībā ar citiem darba ņēmējiem, Austrijai ir no Līguma izrietošas tiesības saskaņā ar Pievienošanās aktu šādu darbību aizliegt.
35. Tā ir, ja pieņem, ka viņu uzskatīšana par darba ņēmējiem Austrijas tiesībās ir pareiza un likumīga atbilstoši Kopienu tiesībām, un šo jautājumu iztirzāšu B sadaļā. Kā izklāstīšu arī [šajā sadaļā], ja dalībnieki no “jaunajām” dalībvalstīm patiešām ir darba ņēmēji, attiecībā uz savas darbības veikšanu viņi nevar pamatoties uz brīvību veikt uzņēmējdarbību. Pašsaprotami, ka šādā gadījumā nav jautājuma par attiecīgās darbības aizlieguma pamatošanu, jo brīvība veikt uzņēmējdarbību nebūs skarta.
36. Turpretim, ja dalībnieki no “jaunajām” dalībvalstīm nav darba ņēmēji un tas, ka Austrija viņus tajos ierindojusi, nav pareizi, jautājums attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību. Lai aizliegtu dalībniekiem veikt darbību, vajadzīgs pamatojums, bet Austrija vairs nevarēs pamatoties uz Pievienošanās aktā atļauto sava darba tirgus regulējumu, jo dalībnieki nav darba ņēmēji (15).
37. Lai gan dalībniekiem jāvar veikt darbību kā darba ņēmējiem vai izmantojot brīvību veikt uzņēmējdarbību, tā tas nav attiecībā uz sabiedrību vai uzņēmumu reģistrēšanu. Uz reģistrāciju, kas ir solis uzņēmuma izveidošanai citā dalībvalstī, vienmēr attiecas brīvība veikt uzņēmējdarbību (16).
38. Tādēļ personālsabiedrības vai [kapitāl]sabiedrības reģistrēšanas liegšana ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, kuram jābūt pamatotam. Tomēr šāds aizliegums arī izriet no Austrijas tiesību aktos izdarītā pieņēmuma, ka reģistrējošais dalībnieks ir darba ņēmējs. Vai to var pamatot ar Pievienošanās aktā paredzēto atkāpi no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības?
39. Ļaujot Austrijai turpināt regulēt piekļuvi savam darba tirgum, Pievienošanās aktā tai arī jābūt ļautam izmantot vajadzīgos mehānismus attiecīgā regulējuma īstenošanai. Ja dalībnieki no “jaunajām” dalībvalstīm patiešām ir darba ņēmēji, tad, aizliedzot viņiem reģistrēt personālsabiedrības un [kapitāl]sabiedrības, viņiem tiek atņemtas tiesības veikt darbību. Tomēr šis izpildes mehānisms ir nesamērīgs, nepiemērots un pat patvaļīgs.
40. Reģistrācijas aizliegums ir nesamērīgs, jo kavē juridiskas personas dibināšanu, neraugoties uz jebkādu pamatotu apgalvojumu, ka tā iesaistīta Austrijas tiesību aktu apiešanā. Tas tiek gluži vienkārši balstīts uz pieņēmumu, ka šādā nodarījumā iesaistīsies ikviena personālsabiedrība vai [kapitāl]sabiedrība, kuras dalībnieki ir no “jaunajām” dalībvalstīm. Turklāt šķiet, ka to, vai kāds konkrēti veic darbību kā darba ņēmējs, Austrijas iestādēm ir iespējams konstatēt ex post (17). Faktiski šis novērtējums būtu izdarāms vienkāršāk un precīzāk, kad darbība jau tiek veikta.
41. Pasākums šķiet nepiemērots arī tādēļ, ka dalībnieka statuss var mainīties pēc tam, kad reģistrācijas ceļā dalībniekam ļauts uzsākt darbību (18). Visbeidzot, Austrijas iestādes šķiet piemērojam tiesību aktus pēc saviem ieskatiem, tos pietaupot tādām nozarēm kā būvniecība – domājams, kādu politisku un saimniecisku apsvērumu dēļ, kuri gan neatbilst tiesiskās drošības, pārskatāmības un paredzamības prasībām (19).
42. Īsumā sakot, liegums dalībniekiem reģistrēt personālsabiedrības vai [kapitāl]sabiedrības, pamatojoties uz pieņēmumu, ka viņi ir nodarbināti, vienmēr ir nepamatots brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums. Savukārt aizliegums dalībniekiem veikt darbību var neattiekties uz brīvību veikt uzņēmējdarbību vai arī būt nepamatots šīs brīvības ierobežojums atkarībā no tā, vai dalībnieki tiek vai netiek pareizi uzskatīti par darba ņēmējiem. Tādēļ pievēršos šim jautājumam.
B – Vai dalībnieku no “jaunajām” dalībvalstīm uzskatīšana par darba ņēmējiem ir likumīga?
43. Šajā gadījumā dalībniekiem no kādas “jaunās” dalībvalsts ir aizliegts veikt darbību Austrijā tāpēc, ka viņi tiek uzskatīti par darba ņēmējiem. Tas rada vai nu pieļautu atkāpi no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības, vai nepamatotu brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu.
44. Šajos apstākļos jautājums par to, kas ir darba ņēmējs, vairs nav Austrijas tiesību aktu ziņā un tas jāpārbauda atbilstoši Kopienu tiesībām. Uz to var atbildēt vienīgi ar atsauci uz darba ņēmēja definīciju Kopienā, kuru, interpretējot noteikumus par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, izvērsusi Tiesa.
45. Tā kā sastopamies ar robežu, kurā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība saskaras ar brīvību veikt uzņēmējdarbību, attiecīgais vērtējums it īpaši saistīts ar padotības jēdzienu. Kopienas pilsoņi, kas vēlas veikt darbību citā dalībvalstī, to var darīt vai nu kā darba ņēmēji, izmantojot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, vai kā pašnodarbinātas personas, atsaucoties uz brīvību veikt uzņēmējdarbību (20). Lai būtu pašnodarbināti, viņiem jāstrādā bez padotības attiecībām un jābūt atbildīgiem par darbību (21). Savukārt, ja viņi strādā padotības attiecībās, viņus uzskata par darba ņēmējiem (22).
46. Šī nošķiršana jāturpina ievērot valsts tiesībās, piemērojot pieļautu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojumu. Ja piemērojamā darba ņēmēja definīcija valsts tiesībās izrādās pārlieku plaša un ietver personas, kas bauda brīvību veikt uzņēmējdarbību, no tās izrietētu nepamatots ierobežojums. Tādēļ jautājums ir par to, cik lielā mērā šī nošķiršana tiek ievērota Austrijas tiesībās.
47. Uzskatīšana par darba ņēmējiem Austrijas tiesībās šajā gadījumā nav balstīta uz padotības kritērijiem. Gadījumā, kad pilsoņi no “jaunajām” dalībvalstīm ir personālsabiedrības biedri vai sabiedrības ar ierobežotu atbildību mazākumdalībnieki, tiek pieņemts, ka viņi ir darba ņēmēji, ja viņi par labu savai personālsabiedrībai vai [kapitāl]sabiedrībai veic darbību, ko “parasti veic darba tiesiskajās attiecībās”.
48. Šī kritērija apjoms Austrijas tiesībās ir gandrīz neizmērojams. Darbību, kuru var veikt nodarbinātības attiecībās, principā var veikt arī patstāvīgi. Tādējādi kritērijs, šķiet, norāda uz Austrijas sabiedrisko kārtību un tās paražām saistībā ar darbību, ko veic nodarbinātības attiecībās vai patstāvīgi. Nav brīnums, ka Austrijas iestādes šķiet baudām visplašāko rīcības brīvību, kad tām jāpiemēro šis noteikums.
49. Tādējādi dalībnieki no “jaunajām” dalībvalstīm, kuri veic darbību, kuru parasti Austrijā veic algoti darbinieki, Austrijas tiesībās tiek uzskatīti par darba ņēmējiem, neraugoties uz to, vai viņi to dara padotības attiecībās. Šis iedalījums noteikti ietver dalībniekus, kuri veic darbību ārpus padotības attiecībām un uz kuriem tādējādi attiecināma brīvība veikt uzņēmējdarbību.
50. Šajos apstākļos es uzskatu, ka šajā ziņā personu kā darba ņēmēju klasifikācija Austrijas tiesībās rada nepamatotu brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu.
51. Nav nozīmes tam, ka dalībnieki no “jaunajām” dalībvalstīm var lūgt nodarbinātības dienestam apliecināt, ka viņi nav nodarbinātības attiecībās. Pirmkārt, pieņēmums, ka viņi ir darba ņēmēji, pats par sevi ir nepamatots brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, kas netiek attiecināts uz citiem Kopienas pilsoņiem. Otrkārt, kritēriji, pamatojoties uz kuriem tiek izdots minētais apliecinājums un atspēkots pieņēmums, arī nav saistīti ar padotību un nevar nodrošināt, ka netiek aizskartas personas, kas bauda brīvību veikt uzņēmējdarbību.
52. Austrijas tiesību aktos tiek prasīts, lai dalībnieki pierādītu, ka viņi “personīgi īsteno būtisku ietekmi” personālsabiedrības vai [kapitāl]sabiedrības vadībā. Taču dalībnieks, kurš veic darbību ārpus padotības attiecībām, var arī nebūt ieinteresēts vadībā un vadības uzdevumus var nodot citu dalībnieku ziņā, joprojām uzņemdamies ar darbību saistīto risku. Savukārt atrašanās padotības attiecībās neizslēdz ietekmi uz vadību (23).
IV – Secinājumi
53. Noslēgumā ierosinu Tiesai atzīt, ka, pieņemot, ka dalībvalstu, kuras Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gada 1. maijā, izņemot Maltu un Kipru, [pilsoņi], kas ir personālsabiedrību biedri un sabiedrību ar ierobežotu atbildību dalībnieki, kuru līdzdalība ir mazāka par 25 %, ir nodarbinātības attiecībās un, aizliedzot viņiem veikt darbību, kā arī liedzot viņiem reģistrēt personālsabiedrības un [kapitāl]sabiedrības, ja vien viņi šo pieņēmumu neatspēko, Austrija nav izpildījusi EKL 43. pantā paredzēto pienākumu.