Language of document : ECLI:EU:F:2008:65

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2008. gada 22. maijā (*)

Civildienests – Atklāts konkurss – Pielaišanas nosacījumi – Prasītā darba pieredze – Atteikšanās pieņemt darbā rezerves sarakstā ierakstītu kandidātu – Atlases komisijas un iecēlējinstitūcijas rīcības brīvība

Lieta F‑145/06

par prasību atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,

César Pascual García [Sēzars Paskuāls Garsija], ar dzīvesvietu Madridē (Spānija), ko pārstāv B. Kortēse [B. Cortese] un K. Kortēse [C. Cortese], advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un M. Belardo [M. Velardo], pārstāvji,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] (referents), tiesneši I. Boruta [I. Boruta] un H. Kanninens [H. Kanninen],

sekretārs R. Šiano [R. Schiano], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 6. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts pa faksu 2006. gada 22. decembrī (oriģināls saņemts 2007. gada 2. janvārī), Paskuāls Garsija, atklātā konkursa EPSO/B/23/04 (OV C 81 A, 2004. gada 31. marts, 17. lpp.) laureāts, lūdz it īpaši atcelt Eiropas Kopienu Komisijas Kopīgā pētniecības centra (KPC), kas atrodas Isprā (Itālija), ģenerāldirektora 2006. gada 7. aprīļa lēmumu neņemt vērā viņa kandidatūru amatam, par kuru izdots paziņojums par vakanci COM/2005/2969, un ievietot piezīmi minētā konkursa rezerves sarakstā, informējot dienestus par to, ka prasītājs neatbilst nosacījumiem, lai tiktu pielaists pie minētā konkursa (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Prāvas priekšvēsture

2        Prasītājs 1998. gada augustā Madrides Autonomajā universitātē (Universidad autonoma de Madrid, turpmāk tekstā – “UAM”) (Spānija) ieguva pirmā līmeņa augstākās izglītības diplomu fizikas zinātnē, bet 2000. gadā – pirmā līmeņa augstākās izglītības diplomu vielu zinātnē.

3        No 2001. gada 1. februāra līdz 2004. gada 31. janvārim viņš strādāja Pizas Augstākajā normālskolā (Scuola Normale Superiore, turpmāk tekstā – “SNS”) (Itālija) un Valsts Vielu fizikas institūtā (Istituto Nazionale per la Fisica della Materia, turpmāk tekstā – “INFM”) pilnveidošanās amatā kondensēto vielu fizikas jomā (posto di perfezionamento triennale in fisica della materia condensata, turpmāk tekstā – “pētnieciskā doktorantūra”). Šajā laika posmā viņš veica pētījumus pusvadītāju un nanozinātnes nozarēs “National Enterprise for nanoScience and nanoTechnology”, SNS un INFM (turpmāk tekstā – “NEST”) izveidotā kopīgā pētniecības uzņēmumā, kopumā apmeklējot 150 mācību stundas.

4        Jāmin, ka pēc pētnieciskās doktorantūras izveides Itālijā ar Decreto del Presidente della Repubblica 11 luglio 1980, n. 382, Riordinamento della docenza universitaria, relativa fascia di formazione nonché sperimentazione organizzativa e didattica (Republikas Prezidenta 1980. gada 11. jūlija Dekrēts Nr. 382 par akadēmiskās izglītības, mācību, organizatorisku eksperimentu un didaktikas reformu, GURI Nr. 209, 1980. gada 31. jūlijs) saskaņā ar Legge 18 giugno 1986, n. 308, Equipollenza del Diploma di Perfezionamento della Scuola Normale Superiore di Pisa con il titolo di Dottore di Ricerca (1986. gada 18. jūnija Likums Nr. 308, GURI Nr. 149, 1986. gada 30. jūnijs) SNS izdots pilnveidošanās diploms (diploma di perfezionamento) tika atzīts par vienlīdzīgu ar citu Itālijas universitāšu izdotiem pētniecības doktora (dottore di ricerca) diplomiem.

5        No 2004. gada 2. februāra līdz 2005. gada 1. februārim prasītājs turpināja strādāt SNS, šoreiz saskaņā ar līgumu par sadarbību pētniecības veikšanā (contratto di collaborazione ad attività di ricerca, turpmāk tekstā – “līgums par pētniecības veikšanu”).

 Atklātais konkurss EPSO/B/23/04

6        2004. gada 31. martā tika publicēts atklātā konkursa EPSO/B/23/04 paziņojums, lai izveidotu tehnisko darbinieku (B 5/B 4) rezerves sarakstu pētniecības un tehnikas jomās (turpmāk tekstā – “konkursa paziņojums”). Šis konkurss attiecās uz vairākām jomām, it īpaši “fizikas, vielu zinātnes, mehānikas un elektronikas” jomu, kurā prasītājs izvirzīja savu kandidatūru. Pieteikšanās termiņš beidzās 2004. gada 30. aprīlī.

7        Darba pienākumi “fizikas, vielu zinātnes, mehānikas un elektronikas” jomā konkursa paziņojuma A sadaļas I punktā bija aprakstīti šādi:

“Darba pienākumi galvenokārt ir:

–        eksperimentālu iekārtu ekspluatācija un izveide, pamatojoties uz instrukcijām, eksperimentālu pasākumu veikšana,

–        analītiskas tehnikas izstrāde un izmantošana,

–        rezultātu pārbaude un apstiprināšana,

–        kvalitātes nodrošināšanas metožu īstenošana iepriekš minētajās jomās.

[..]

It īpaši:

–        mēraparatūra, uzraudzības sistēmas, mērījumu un noteikšanas sistēmas vides, veselības, atjaunojamo energoresursu un emisiju jomās,

–        vielu analīze un apstrāde biomedicīnas tehnikai,

–        eksperimentālu iekārtu izstrāde un īstenošana,

–        instalācijas un hidraulisku, augsta spiediena, zema spiediena un krioģenēzes sistēmu uzturēšana,

–        metroloģija,

–        atbildība par elektronikas un elektrotehnikas laboratoriju,

–        atbildība par elektroniskām iekārtām un to uzturēšana,

–        datu ieguve un modelēšana.”

8        Konkursa paziņojuma A sadaļas II punktā bija precizēti pielaišanas nosacījumi saistībā ar grādiem vai diplomiem, darba pieredzi un valodu zināšanām, kādiem kandidātiem bija jāatbilst līdz pieteikšanās termiņa beigām. It īpaši attiecībā uz prasīto darba pieredzi 2. daļa bija formulēta šādi:

“Kandidātiem pēc diploma vai sertifikāta par otrā līmeņa augstāko izglītību iegūšanas ir jābūt vismaz četru gadu pilna darba laika darba pieredzei, turklāt diviem no tiem ir jābūt saistītiem ar darba pienākumu raksturu.

Kā darba pieredze, bet maksimāli divu gadu apmērā vērā tiek ņemti:

–        visi A sadaļas I punktā noteikto darba pienākumu izpildei sagatavojošas specializācijas un profesionālās pilnveidošanās prakses laika posmi, ja par tiem ir iesniegts pienācīgs apstiprinājums,

–        visi A sadaļas I punktā noteikto darba pienākumu izpildei sagatavojošu papildu mācību, studiju vai pētniecības laika posmi, par kuriem saņemts diploms, kas ir vismaz līdzvērtīgs tam, kas dod tiesības piedalīties konkursā.

Ja specializācijas un profesionālās pilnveidošanās prakses laika posms sakrīt ar profesionālās darbības laika posmu, atlases komisija vērā ņem tikai profesionālās darbības laika posmu.”

9        C sadaļas 3. daļā ar nosaukumu “Pilnīgs pieteikums” bija paredzēts, ka pilsonība, studijas, izglītība, prakse, pētījumi un darba pieredze ir sīki jāprecizē pieteikumā, kuram jāpievieno apliecinoši dokumenti un uz kura pamata atlases komisijai ir jāpārbauda, vai kandidāti atbilst konkursa paziņojuma A sadaļas II punktā norādītajiem nosacījumiem.

10      2005. gada 30. marta vēstulē Eiropas Kopienu Personāla atlases birojs (EPAB) informēja prasītāju, ka viņš atbilst visiem konkursa paziņojumā paredzētajiem noteikumiem, bet vēlāk 2005. gada 13. oktobra vēstulē EPAB viņam norādīja, ka viņa uzvārds ir ierakstīts rezerves sarakstā, kurš ir spēkā līdz 2007. gada 31. decembrim, bet tas viņam tomēr nedod iespējamas darbā pieņemšanas garantiju.

 Paziņojums par vakanci COM/2005/2969

11      KPC publicēja paziņojumu par vakanci COM/2005/2969 – B*3/B*11 (turpmāk tekstā – “paziņojums par vakanci”). 2005. gada 21. novembrī prasītājs tika ielūgts uz darba interviju Veselības un patērētāju aizsardzības institūtā Isprā (turpmāk tekstā – “ISPC”). Šī intervija notika 6. decembrī.

12      2005. gada 14. decembrī prasītājs tika ielūgts uz darba interviju arī KPC Transurāna institūtā Karlsrūē (Vācija). Par šīs intervijas datumu tika noteikts 2006. gada 17. janvāris.

13      2005. gada 16. decembra vēstulē Ispras KPC Personāla daļas vadītājs prasītāju informēja, ka viņš viņu pieņems darbā paziņojumā par vakanci minētajā amatā un ka viņa pieņemšana darbā vēl ir atkarīga no ārsta apskates un drošības pārbaudes rezultātiem.

14      Nākamajās dienās vairākās telefona sarunās un pa elektronisko pastu tika apstiprināts, ka prasītājs tiešām ir izraudzīts vakantajam amatam. No šīs saziņas izrietēja arī, ka, ja prasītājs piekristu ieņemt šo amatu, viņam būtu jāatsakās no Karlsrūes Transurāna institūta ielūguma uz darba interviju.

15      2006. gada 23. janvārī prasītājs izgāja ārsta apskati. Tajā pašā dienā viņš satikās ar ISPC nodaļas, nodaļas, kurā viņam būtu bijis jāveic darba pienākumi, atbildīgo zinātnieku. Par datumu, kurā viņam būs jāstājas amatā KPC, tika noteikts 2006. gada 1. aprīlis.

16      Prasītājs KPC Personāla nodaļā iesniedza arī visus savas lietas materiālus, kas bija paziņoti EPAB. Pēc tam viņš nolēma izbeigt darba tiesiskās attiecības ar SNS un nereaģēt uz citiem darba piedāvājumiem.

17      2006. gada 3. marta elektroniskā pasta ziņojumā no KPC Personāla daļas prasītājam tika lūgts iesniegt visus papildu dokumentus par viņa darba pieredzi, lai it īpaši noteiktu laiku, ko viņš pētnieciskajā doktorantūrā ir veltījis studijām, un laiku, ko viņš ir veltījis pētniecībai. Prasītājs šo lūgumu izpildīja.

18      2006. gada 20. martā, joprojām nesaņēmis oficiālu darba piedāvājumu, prasītājs ar elektroniskā pasta starpniecību sazinājās ar iepriekš minēto ISPC atbildīgo zinātnieku, kurš viņam apsolīja painteresēties kompetentajā dienestā.

19      2006. gada 21. martā, pēc telefoniskas intervijas ar KPC Personāla daļu prasītājs no tās saņēma elektroniskā pasta ziņojumu, kurā tika informēts, ka pēc lūgto papildu dokumentu iesniegšanas joprojām pastāv šaubas par to, vai viņš 2004. gada 30. aprīlī atbilda nosacījumiem, lai viņam varētu atļaut piedalīties konkursā EPSO/B/23/04.

20      2006. gada 25. martā prasītājs KPC iesniedza NEST direktora vēstuli, kurā bija apliecinātas pētnieciskās darbības, ko viņš bija veicis no 2001. gada 1. februāra līdz 2004. gada 30. aprīlim.

21      2006. gada 7. aprīļa lēmumā KPC ģenerāldirektors nolēma, ka prasītāja kandidatūru nevar ņemt vērā, jo viņš neatbilst nosacījumiem pielaišanai pie minētā konkursa. Tajā pašā laikā minētais direktors šajā sakarā nolēma minētā konkursa rezerves sarakstā pievienot piezīmi, lai par to informētu citus Komisijas dienestus. Šis lēmums prasītājam tika paziņots 2006. gada 17. aprīļa vēstulē.

22      2006. gada 19. jūnijā prasītājs, pamatojoties uz Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu, apgalvojot, ka šajā lēmumā nav pareizi novērtēts viņa darba pieredzes ilgums, kas ir pieci gadi un astoņi mēneši.

23      Prasītājs 2006. gada 21. augustā nosūtīja arī paskaidrojošu dokumentu, ko Komisija raksturoja kā sūdzības papildinājumu, kas iesniegts ar nokavēšanos un kurš, pēc tās domām, nevar likumīgi papildināt 2006. gada 19. jūnija sūdzību.

24      2006. gada 22. septembra lēmumā, kas prasītājam tika paziņots 2006. gada 13. novembrī, iecēlējinstitūcija sūdzību noraidīja.

25      Lēmumā par sūdzības noraidīšanu iecēlējinstitūcija par darba pieredzi konkursa paziņojuma izpratnē maksimāli divu gadu apmērā atbilstoši minētā paziņojuma A sadaļas II 2. punkta otrajai daļai uzskatīja prasītāja studiju gadus no 1993. gada septembra līdz 1998. gada augustam, lai iegūtu pirmā līmeņa augstākās izglītības diplomu fizikā, kā arī viena gada un septiņu mēnešu laika posmu no 1998. gada augusta līdz 2000. gada martam, kura laikā prasītājs kā algots darbinieks bija strādājis UAM. Savukārt tā atteicās ņemt vērā citus prasītāja nodarbinātības laika posmus, it īpaši:

–        36 mēnešus no 2001. gada 1. februāra līdz 2004. gada 30. janvārim, kad prasītājs sadarbojās ar NESTSNS pētnieciskajā doktorantūrā;

–        3 mēnešus no 2004. gada 2. februāra līdz 30. aprīlim, kas bija konkursa paziņojumā noteiktais termiņš pieteikumu iesniegšanai, kuru laikā prasītājam bija līgums ar SNS par pētniecības veikšanu.

26      Tādējādi iecēlējinstitūcija atzina, ka prasītāja darba pieredze ir tikai trīs gadi un septiņi mēneši, un secināja, ka viņam nav konkursa paziņojumā prasītās četru gadu pieredzes.

 Lietas dalībnieku prasījumi

27      Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        tiktāl, ciktāl vajadzīgs, atcelt iecēlējinstitūcijas 2006. gada 22. septembra lēmumu noraidīt viņa sūdzību;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28      Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        atbilstoši lemt par tiesāšanās izdevumiem.

 Juridiskais pamatojums

29      Prasības pamatojumā prasītājs izvirza četrus pamatus. Trīs no tiem ir, pirmkārt, par procesa pārkāpumiem, otrkārt, par konkursa paziņojumā noteiktā tiesiskā regulējuma pārkāpumu, kā arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pamatojuma nenorādīšanu, treškārt, par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu. Ceturtais pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti, ir par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

 Par diviem pirmajiem pamatiem, kas ir, pirmkārt, par procesa pārkāpumiem un, otrkārt, par konkursa paziņojumā noteiktā tiesiskā regulējuma pārkāpumu, kā arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pamatojuma nenorādīšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

30      Runājot par pirmo pamatu, prasītājs, atgādinājis tiesas kontroles pār konkursa atlases komisijas darbu ierobežojumus, jo Kopienu tiesa var sodīt tikai par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apgalvo, ka tādi paši ierobežojumi attiecas uz iecēlējinstitūcijas veikto kontroli pār atlases komisijas lēmumiem, it īpaši attiecībā uz pielaišanas attiecīgajam konkursam nosacījumiem.

31      Taču šajā lietā atlases komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, esot uzskatījusi, ka prasītājs atbilst nosacījumiem, lai tiktu pielaists pie konkursa, it īpaši tiem, kas attiecas uz darba pieredzes ilgumu.

32      Prasītājs uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanā ir pieļauts procesuāls pārkāpums, jo iecēlējinstitūcija ar savu vērtējumu ir aizstājusi atlases komisijas vērtējumu par ieinteresētās personas dokumentiem un darba pieredzi, lai gan atlases komisija nebija pieļāvusi nevienu acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

33      Komisija iebilst, ka, lai gan konkursa, kas norisinās uz dokumentu un pārbaudījumu pamata, atlases komisijai ir plaša rīcības brīvība kandidātu iesniegto diplomu un viņu darba pieredzes vērtējumā, iecēlējinstitūcijai tomēr saistībā ar atšķirīgu lēmumu, kas tai jāpieņem, nevarot būt saistošs nelikumīgs atlases komisijas lēmums (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. septembra spriedumu lietā T‑306/04 Luxem/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑263. un II‑1209. lpp., 23. punkts). Tāpēc iecēlējinstitūcija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, neesot pieļāvusi procesuālu pārkāpumu.

34      Runājot par otro pamatu, prasītājs galvenokārt apgalvo, ka iecēlējinstitūcija esot pārkāpusi konkursa paziņojumā noteikto tiesisko regulējumu saistībā ar jēdzienu “darba pieredze” un pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

35      Prasītājs apgalvo, ka konkursa kandidātiem prasītā darba pieredze saskaņā ar judikatūru ir jāinterpretē, ņemot vērā tikai attiecīgā konkursa mērķus, kas izriet no vispārīgā veicamo uzdevumu apraksta (Pirmās instances tiesas 1990. gada 22. maija spriedums lietā T‑50/89 Sparr/Komisija, Recueil, II‑207. lpp., 18. punkts; 1997. gada 6. novembra spriedums lietā T‑101/96 Wolf/Komisija, Recueil FP, I‑A‑351. un II‑949. lpp., 74. punkts, un 2005. gada 16. marta spriedums lietā T‑329/03 Ricci/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑69. un II‑315. lpp., 52. punkts).

36      Šajā lietā konkurss notika, lai “2. jomā: fizika, vielu zinātne, mehānika un elektronika” izveidotu tādu tehnisko darbinieku rezerves sarakstu, kam jāveic konkursa paziņojuma A sadaļas I punktā precizētie pienākumi.

37      Prasītājs atgādina, ka saskaņā ar konkursa paziņojuma A sadaļas II 1. punktu “Grādi un diplomi” “kandidātiem jābūt pilnībā pabeigušiem otrā līmeņa augstākās izglītības studijas un par to saņēmušiem diplomu”. Par darba pieredzi šīs pašas sadaļas II 2. punktā teikts, ka “kandidātiem pēc diploma vai sertifikāta par otrā līmeņa augstāko izglītību iegūšanas ir jābūt vismaz četru gadu pilna darba laika darba pieredzei, turklāt diviem no tiem ir jābūt saistītiem ar darba pienākumu raksturu”. Konkursa paziņojuma šī paša punkta otrajā ievilkumā vēl precizēts, ka “kā darba pieredze, bet maksimāli divu gadu apmērā vērā” “tiek ņemti visi A sadaļas I punktā noteikto darba pienākumu [šajā gadījumā fizikas u.c. jomās darbojošos tehnisko darbinieku pienākumu] izpildei sagatavojošu papildu mācību, studiju vai pētniecības laika posmi, par kuriem saņemts diploms, kas ir vismaz līdzvērtīgs tam, kas dod tiesības piedalīties konkursā”.

38      Savukārt konkursa paziņojuma A sadaļas II 2. punktā neesot paredzētas studijas, pētījumi, pilnveidošanās un specializēšanās, kas sagatavo svarīgāku pienākumu veikšanai nekā konkursa paziņojumā minētie darbi, piemēram, universitātes profesora, vadošā pētnieka vai komandas pētnieka pienākumu veikšanai, kā arī visas studijas, pētījumi, pilnveidošanās un specializēšanās, kas sagatavo vadības, projektēšanas un studiju pienākumu veikšanai, kuriem vajadzīgas akadēmiskas zināšanas vai līdzvērtīga darba pieredze. Šādas darbības esot jākvalificē kā atsevišķa darba pieredze, kas ir “saistīta ar darba pienākumu raksturu” konkursa paziņojuma izpratnē, ja tās ir saimnieciskas darbības EK līguma un Kopienu judikatūras par iekšējā tirgus brīvībām izpratnē.

39      Šajā lietā, sadarbojoties ar SNS un it īpaši ar NEST, no 2001. gada 1. februāra līdz 2004. gada 30. aprīlim prasītājs esot veicis pētniecību, nepārtraukti izmantojot konkursa paziņojumā minēto eksperimentālo tehniku, šādi sagatavojoties citu, nevis tehnisko darbinieku pienākumu veikšanai un atbildībai.

40      Prasītāja SNS veikto pētījumu un apgūtās pilnveidošanās mācību programmas priekšnosacījums esot bijusi māka rīkoties ar konkursa paziņojumā minēto eksperimentālo tehniku, un tās neesot mācības, studijas vai pētījumi, kas “sagatavo” šīs tehnikas izmantošanai. Tas, pēc prasītāja domām, attiecoties gan uz laika posmu, kad viņš studēja pētniecības doktorantūrā SNS un NEST, gan uz nākamo laika posmu, kad viņam bija līgums par pētniecības veikšanu.

41      Tādējādi, kvalificējot attiecīgās darbības kā “papildu mācību, studiju vai pētniecības laika posmus”, kas sagatavo konkursa paziņojumā noteikto pienākumu izpildei, iecēlējinstitūcija esot pārkāpusi konkursa paziņojumā noteikto tiesisko regulējumu un pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

42      Runājot par prasītāja veikto darbību saimniecisko raksturu, viņš pētnieciskās doktorantūras laikā esot saņēmis ikgadēju pārskaitījumu EUR 8000 apmērā (“contributo didattico”), proti, EUR 690 mēnesī kā atlīdzību par pētniecību, precizējot, ka tādus uzturēšanās izdevumus, kas saistīti ar ēdnīcas izmantošanu un dzīvesvietu, SNS īpaši apmaksāja un pārbaudīja atsevišķi, bet par mācībām un eksperimentālo iekārtu izmantošanu nebija jāmaksā. Prasītājs šajā sakarā atgādina, ka saskaņā ar judikatūru darba attiecību sui generis juridiskais raksturs un atalgojuma līdzekļu izcelsme vai to ierobežotais lielums neietekmē darba ņēmēja statusu Kopienu tiesību izpratnē (it īpaši skat. Tiesas 1982. gada 23. marta spriedumu lietā 53/81 Levin, Recueil, 1035. lpp., 16. punkts, un 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑456/02 Trojani, Krājums, I‑7573. lpp., 16. punkts).

43      Turklāt līgumā par pētniecības veikšanu bija paredzēta pētniecības stipendija (assegno di ricerca), kas bija noteikta EUR 15 493,71 apmērā gadā, proti, EUR 1291,15 mēnesī, kas atbilda parastai akadēmiska pētnieka algai Itālijā. Starp veiktajiem pētījumiem un par tiem pārskaitīto atalgojumu pastāvot abpusēja saite.

44      Prasītājs piebilst, ka Itālijas tiesību aktos, uz kuriem ietverta atsauce līguma par pētniecības veikšanu 2. punktā, ir paredzēts iekasēt sociālās iemaksas par jebkuru darbu, kas veikts turpinātas un koordinētas sadarbības formā, bet bez pakļautības attiecībām, kā tas bija šajā lietā. Saskaņā ar šiem tiesību aktiem, kas ir it īpaši piemērojami doktorantūras stipendijām, līguma par pētniecības veikšanu subjekts kā visi doktoranti netiek uzskatīts par studentu, bet gan par neatkarīgu darbinieku, kurš nav pakļauts sava darba devēja norādījumiem.

45      Pakārtoti prasītājs apgalvo, ka, pat ievērojot piemērojamo valsts tiesību kvalifikāciju, pētniecības doktorantūrā veiktā darbība saskaņā ar Itālijas tiesībām tiek uzskatīta par intelektuālu neatkarīgu profesionālu darbību.

46      Prasītājs secina, ka darbs, ko viņš ir veicis pētnieciskās doktorantūras un līguma par pētniecības veikšanu laikā, ir jākvalificē kā darba pieredze konkursa paziņojuma izpratnē.

47      Atbildot uz prasītāja galvenokārt izvirzītajiem argumentiem, Komisija uzskata, ka viņa iesniegtie apliecinājumi apstiprinot, ka viņa pētnieciskās doktorantūras un līguma par pētniecības veikšanu laikā veiktās darbības ir studijas un pētniecība, nevis darba pieredze konkursa paziņojuma izpratnē. Atlases komisija tāpēc esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izvērtējot prasītāja darba pieredzi, lai viņu pielaistu pie attiecīgā konkursa. Atbilstoši spriedumam lietā Luxem/Komisija (minēts iepriekš, 23. punkts) iecēlējinstitūcija, īstenojot savu kompetenci, esot bijusi spiesta neievērot atlases komisijas lēmumu.

48      It sevišķi nevienā no prasītāja iesniegtajiem apliecinājumiem neesot norādīts, ka viņš tiešām laika posmā no 2001. gada 1. februāra līdz 2004. gada 31. janvārim būtu veicis algotu darbu. Turklāt prasītāja iesniegtajā SNS direktora 2001. gada 29. janvāra vēstulē esot lietota īpaša terminoloģija (“studenti”, “studiju stipendija”, “studijas”, “studiju plāns”), kas ir raksturīga augstākās izglītības iegūšanai.

49      Runājot par prasītāja attiecīgajos laika posmos saņemtā “atalgojuma” raksturu, Komisija uzskata, ka tā ir studiju stipendija, kas izslēdz iespēju uzskatīt, ka prasītāja un SNS attiecības varētu tikt uzskatītas par darba tiesiskajām attiecībām.

50      Runājot it īpaši par līgumu par pētniecības veikšanu, Komisija apgalvo, ka saskaņā ar līguma noteikumiem ar to nodibinātajām sadarbības attiecībām nav pakļautības darba attiecību rakstura. Prasītājs minot tikai līguma 2. punktu par pienākumiem maksāt nodokļus un sociālā nodrošinājuma iemaksas, aizmirstot minēt tā 1. punktu, kurā skaidri norādīts, ka šis līgums nevar radīt darba tiesiskās attiecības.

51      Atbildot uz prasītāja pakārtoti izvirzītajiem argumentiem, Komisija apgalvo, ka konkursa paziņojumā minētās prasības gan par darba pieredzes ilgumu, gan raksturu esot atkarīgas no iecēlējinstitūcijas izvēles un minētajā paziņojumā iezīmētajā apmērā – no atlases komisijas plašās rīcības brīvības. Valsts tiesības esot svarīgas tikai tiktāl, ciktāl tās ir skaidri minētas konkursa paziņojumā, kas šajā lietā tā neesot bijis.

52      Katrā ziņā pat Itālijas tiesību aktu aspektā studijas doktorantūrā nevarot uzskatīt par īstu darba pieredzi, jo ir atzīts, ka šo studiju mērķis ir paplašināt studentu zināšanas ar studiju un pētniecības palīdzību. No SNS 2006. gada 16. jūnija vēstules faktiski izrietot, ka “[d]uring this whole period [the applicant] has carried out experimental research work [..] [d]uring his first and second year at [SNS], [the applicant] also attended about 150 hours of formal courses and successfully passed the subsequent examinations; [t]his together with his technical and scientific achievements allow him to be entitled to apply for the ‘Diploma di Perfezionamento’ of [SNS]” (Visā šajā laika posmā [prasītājs] veica eksperimentālās pētniecības darbu [..]. Pirmajos divos gados [SNS] [prasītājs] arī apmeklēja 150 oficiālas mācību stundas un veiksmīgi nokārtoja vēlākos eksāmenus. Tas kopā ar viņa sasniegumiem tehniskajā un zinātniskajā ziņā viņam dod tiesības pretendēt uz [SNS] pilnveidošanās diplomu).

53      Pat ja būtu pieļaujami argumentēt atbilstoši valsts tiesībām, tas prasītājam nekādi nevarot palīdzēt, jo Itālijas tiesību aktos pētniecības doktorantiem nav piešķirta neatkarīga darbinieka kvalifikācija. Tas, ka uz pētniecības doktorantu var attiekties sociālā nodrošinājuma sistēma, nepierādot, ka ieinteresētā persona šajā akadēmiskajā darbībā faktiski būtu guvusi darba pieredzi, jo tās pienākumos galvenokārt bija studēt un veikt pētniecību, kas tai ļāva pēc trīs gadiem iegūt akadēmisko grādu pētniecības doktorantūrā.

54      Visbeidzot, runājot par līgumu par pētniecības veikšanu, tas attiecoties tikai uz pētniecību, nevis darba tiesiskajām attiecībām.

 Civildienesta tiesas vērtējums

55      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka konkursu atlases komisijām principā ir rīcības brīvība kandidātu iepriekšējās darba pieredzes kā nosacījuma pielaišanai pie konkursa izvērtēšanā gan attiecībā uz tās raksturu un ilgumu, gan attiecībā uz lielāku vai mazāku saistību ar ieņemamo amatu (Pirmās instances tiesas 2000. gada 21. novembra spriedums lietā T‑214/99 Carrasco Benítez/Komisija, Recueil FP, I‑A‑257. un II‑1169. lpp., 70. punkts; 2004. gada 25. marta spriedums lietā T‑145/02 Petrich/Komisija, Recueil FP, I‑A‑101. un II‑447. lpp., 34. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Ricci/Komisija, 45. punkts). Veicot likumības pārbaudi, Kopienu tiesai ir tikai jāpārliecinās, ka šīs brīvības izpildē nav pieļauta acīmredzama kļūda (Tiesas 1987. gada 4. februāra spriedums lietā 417/85 Maurissen/Revīzijas palāta, Recueil, 551. lpp., 14. un 15. punkts; Pirmās instances tiesas 1990. gada 13. decembra spriedums lietā T‑115/89 GonzálezHolguera/Parlaments, Recueil, II‑831. lpp., publicēti fragmenti, 54. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Wolf/Komisija, 68. punkts; 1999. gada 11. februāra spriedums lietā T‑244/97 Mertens/Komisija, Recueil FP, I‑A‑23. un II‑91. lpp., 44. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Carrasco Benítez/Komisija, 71. punkts; 2002. gada 28. novembra spriedums lietā T‑332/01 Pujals Gomis/Komisija, Recueil FP, I‑A‑233. un II‑1155. lpp., 41. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Ricci/Komisija, 45. punkts).

56      Tādi paši principi attiecas uz iecēlējinstitūcijas veikto atlases komisijas lēmumu pārbaudi attiecībā uz pielaišanas pie konkursa nosacījumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Ricci/Komisija, 46. punkts). Tādējādi iecēlējinstitūcijai, īstenojot savu kompetenci, ir pienākums nerīkoties atbilstoši konkursa atlases komisijas lēmumam, ja tajā ir pieļauta acīmredzama kļūda prasītās darba pieredzes vērtējumā. Tādējādi, ja atlases komisija kļūdas pēc ļauj kandidātam piedalīties konkursā un vēlāk viņu ietver piemēroto kandidātu sarakstā, iecēlējinstitūcijai jāatsakās šo kandidātu iecelt amatā, izdodot lēmumu, kurā norādīts pamatojums, kas ļauj Civildienesta tiesai izvērtēt tā pamatotību (iepriekš minētie spriedumi lietā Ricci/Komisija, 35. punkts, un lietā Luxem/Komisija, 23. punkts).

57      Tādējādi šajā lietā Civildienesta tiesai, salīdzinot konkursa paziņojuma prasības un norādes, kas izriet no prasītāja iesniegtajiem apliecinošajiem dokumentiem, ir jāpārliecinās, vai atlases komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu prasītāja darba pieredzes vērtējumā. Šajā pārbaudē vienlaikus tiks noskaidrots, vai apstrīdētais lēmums, kas atšķiras no atlases komisijas nostājas, ir pamatots.

58      No konkursa paziņojuma A sadaļas II 2. punkta izriet, ka, lai kandidāts tiktu pielaists, viņam pēc valsts diploma vai sertifikāta par otrā līmeņa augstāko izglītību iegūšanas ir jābūt vismaz četru gadu pilna darba laika darba pieredzei, turklāt diviem no tiem ir jābūt saistītiem ar minētā paziņojuma A sadaļas I punktā minēto darba pienākumu raksturu.

59      Jāatgādina, ka šajā lietā iecēlējinstitūcija par prasītāja darba pieredzi ir atzinusi trīs gadu un septiņu mēnešu laika posmu, proti, divus gadus akadēmisko studiju saskaņā ar konkursa paziņojuma A sadaļas II 2. punktu saistībā ar ieinteresētās personas fizikas studijām no 1993. gada septembra līdz 1998. gada augustam un vienu gadu un septiņu mēnešu laika posmu saistībā ar tās algoto darbu no 1998. gada augusta līdz 2000. gada martam UAM.

60      Tiesvedība it īpaši attiecas uz diviem citiem prasītāja darbības laika posmiem:

–        pirmkārt, uz darbību pētnieciskajā doktorantūrā NEST no 2001. gada 1. februāra līdz 2004. gada 30. janvārim un,

–        otrkārt, uz laika posmu, kurā viņš saskaņā ar līgumu par pētniecības veikšanu, kas bija noslēgts ar SNS, strādāja no 2004. gada 2. februāra līdz 2004. gada 30. aprīlim, kas bija konkursa pieteikšanās termiņš.

61      Pirms jautājuma par to, vai attiecīgie laika posmi attiecas uz darba pieredzes jēdzienu konkursa paziņojuma izpratnē, izskatīšanas jāpārbauda, vai tos var uzskatīt par tādiem “specializācijas un profesionālās pilnveidošanās prakses” vai papildu “mācību, studiju vai pētniecības” laika posmiem konkursa paziņojuma A sadaļas II 2. punkta otrās daļas izpratnē, kurus var pielīdzināt maksimāli divu gadu darba pieredzei. Šajā lietā iecēlējinstitūcija attiecībā uz diviem gadiem jau ir ņēmusi vērā prasītāja fizikas studiju gadus no 1993. gada septembra līdz 1998. gada augustam.

62      Šajā sakarā strīdīgie laika posmi nevar atbilst konkursa paziņojuma A sadaļas II 2. punkta otrās daļas prasībām, jo, kā pareizi norādījis prasītājs, tajos kā tādos nevarēja notikt sagatavošana šīs pašas sadaļas I punktā minēto pienākumu izpildei. Jāatgādina, ka konkurss EPSO/B/23/04 bija paredzēts tehnisko darbinieku pieņemšanai darbā pakāpēs B 5/B 4 (vēlāk saskaņā ar Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 12. panta 3. punktu sauktā par pakāpi B*3, pēc tam – AST 3). Šajos apstākļos nav iespējams apgalvot, ka studijas doktorantūrā vai pēc universitātes pabeigšanas veikta pētniecība “sagatavo” tādu AST 3 funkciju grupas pienākumu veikšanai, kuri saskaņā ar Civildienesta noteikumu I pielikumu atbilst, piemēram, “tehniskā asistenta” pienākumiem.

63      Tāpēc ir jāpārbauda, vai prasītāja apstrīdētajos laika posmos veiktās darbības, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu, var tikt ietvertas darba pieredzes jēdzienā vārda tiešākajā nozīmē konkursa paziņojuma A sadaļas II 2. punkta pirmās daļas izpratnē. Komisija uzskata, ka tie nav algota vai neatalgota darba laika posmi, bet acīmredzami – studiju laika posmi; prasītājs uzskata, ka attiecīgie laika posmi acīmredzami ir neatalgota darba laika posmi.

64      Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru prasītās darba pieredzes jēdziens ir jāinterpretē, ņemot vērā tikai tos attiecīgā konkursa mērķus, kādi izriet no veicamo uzdevumu vispārīgā apraksta (iepriekš minētais spriedums lietā Ricci/Komisija, 52. punkts). Konkursa paziņojuma interpretācija, ņemot vērā valsts tiesību aktu īpatnības, nenovēršami ietvertu atšķirīgu attieksmi pret dažādas pilsonības kandidātiem, it īpaši ievērojot atšķirības dažādu valstu pēcdiploma studiju sistēmās (pēc analoģijas skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Sparr/Komisija, 18. punkts, un lietā Wolf/Komisija, 74. punkts).

65      Runājot, pirmkārt, par 36 mēnešu laika posmu pētniecības doktorantūrā, ir noskaidrots, ka, pat ja prasītājs, kā izriet no lietas materiāliem, šajā laika posmā ir apmeklējis 150 mācību stundas, viņš ir veicis augsta līmeņa pētījumus NEST vārdā kā fizikas pirmā līmeņa augstākās izglītības diploma un vielu zinātnes pirmā līmeņa augstākās izglītības diploma ieguvējs pusvadītāju un nanozinātnes jomās, kas ir darbības, kas ir tieši saistītas ar konkursa paziņojuma A sadaļas I punktā minēto pienākumu raksturu.

66      Šādas darbības, kas, kā Komisija atzina tiesas sēdē, ir līdzīgas tām darbībām, ko varētu veikt KPC, ir jāuzskata par ietilpstošām prasītajā darba pieredzē konkursa paziņojuma izpratnē, ja:

–        pirmkārt, tās ir reālas un efektīvas, izslēdzot pētījumus, kas veikti studiju laikā, ja tie ir tik nenozīmīgi, ka veido tikai pakārtotas vai blakus darbības, un,

–        otrkārt, tās ir atalgotas, turklāt atalgojuma lielums, pat ja tas ir mazāks par minimālo algu, nevar ietekmēt darba pieredzes kvalifikāciju (pēc analoģijas par reālas un efektīvas saimnieciskās darbības kvalifikāciju darba ņēmēju pārvietošanās brīvības aspektā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Trojani, 16. punkts).

67      Arī algota vai neatalgota darba tiesisko attiecību sui generis juridiskais raksturs valsts tiesību aspektā nevar būt izšķirošs prasītās darba pieredzes kvalifikācijā konkursa paziņojuma izpratnē ne vairāk kā atalgojuma līdzekļu avots vai nosaukums.

68      Nav apstrīdēts, ka prasītājs 36 mēnešus patiešām ir veicis augsta līmeņa pētniecību kopīgā pētniecības uzņēmumā, par to saņemot kaut arī mazu, tomēr īstu atlīdzību EUR 690 apmērā mēnesī, turklāt SNS tieši apmaksāja viņa uzturēšanās izdevumus.

69      Pat ņemot vērā laiku, ko prasītājs veltīja 150 mācību stundām, atlases komisija šādu darbības laika posmu varēja likumīgi, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ņemt vērā, lai aprēķinātu darba pieredzi kā laika posmu vismaz piecu mēnešu pilna darba laika apmērā, proti, laika posmu, kas prasītājam pietrūka, lai sasniegtu četru gadu darba pieredzi (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 31. janvāra spriedumu lietā T‑293/03 Giulietti/Komisija, Krājums‑CDL, II‑A‑2‑19. lpp., 72. punkts).

70      Tas vien, ka attiecīgās pētnieciskās darbības varēja veicināt prasītāja izglītību un dot viņam iespēju vēlāk iegūt doktora grādu, nevar liegt kvalificēt tās par darba pieredzi konkursa paziņojuma izpratnē.

71      Otrkārt, tāds pats secinājums vēl jo vairāk ir izdarāms attiecībā uz trim mēnešiem no 2004. gada februāra līdz aprīlim, kad prasītājam ar SNS bija noslēgts līgums par pētniecības veikšanu un viņš saņēma atlīdzību aptuveni EUR 1290 mēnesī.

72      Ņemot vērā iepriekš minēto un ievērojot lietas apstākļus, jāuzskata, ka iecēlējinstitūcija nepareizi ir uzskatījusi, ka atlases komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā gan attiecībā uz konkursa paziņojuma tekstu, gan attiecīgo darbību raksturu, prasītāja darba pieredzes aprēķinos ņemot vērā viņa darbības laika posmus pētniecības doktorantūrā un saskaņā ar līgumu par pētniecības veikšanu no 2001. gada februāra līdz 2004. gada aprīlim. Tādējādi apstrīdētais lēmums ir jāatceļ bez vajadzības izvērtēt abus pārējos prasības pamatojumā izvirzītos pamatus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

73      Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 122. pantam minētā reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumi par tiesāšanās izdevumiem un tiesai radītajiem izdevumiem ir piemērojami vienīgi lietām, kuras Civildienesta tiesā ir ierosinātas, sākot no šī reglamenta spēkā stāšanās dienas, proti, 2007. gada 1. novembra. Attiecīgie Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi šajā jomā ir piemērojami mutatis mutandis lietām, kuras tiek izskatītas Civildienesta tiesā pirms šī datuma.

74      Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Kopienu Komisijas Kopīgā pētniecības centra (KPC) ģenerāldirektora 2006. gada 7. aprīļa lēmumu neņemt vērā Paskuāla Garsijas kandidatūru amatam, par kuru izdots paziņojums par vakanci COM/2005/2969, un ievietot piezīmi atklātā konkursa EPSO/B/23/04 rezerves sarakstā, informējot dienestus par to, ka prasītājs neatbilst nosacījumiem, lai tiktu pielaists pie minētā atklātā konkursa;

2)      Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Van Raepenbusch

Boruta

Kanninen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2008. gada 22. maijā.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

W. Hakenberg

 

      S. Van Raepenbusch

Šī nolēmuma teksts, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu nolēmumu teksti ir pieejami Tiesas interneta vietnē www.curia.europa.eu


* Tiesvedības valoda – franču.