ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 17. janvārī (1)
Lieta C‑706/17
Achema AB
Orlen Lietuva AB
AB “Lifosa”
pret
Valstybinė kainų ir energetikos kontrolės komisiją (VKEKK),
piedaloties
Lietuvos Respublikos energetikos ministerija,
UAB, “BALTPOOL”
(Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Valsts atbalsts – Jēdziens “valsts līdzekļi” – Selektivitāte – Iespaids uz tirdzniecību – Konkurences izkropļošana – Sabiedrisko interešu pakalpojumi elektroenerģijas nozarē – Altmark nosacījumi
1. Uzdodot prejudiciālos jautājumus, Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) būtībā vaicā, vai noteikti aspekti Lietuvas režīmā attiecībā uz sabiedrisko interešu pakalpojumu (turpmāk tekstā – “SIP”) sniegšanu elektroenerģijas nozarē un to finansēšanas mehānismu (turpmāk tekstā – “SIP shēma”) ir jāuzskata par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
2. Šī lieta sniedz Tiesai iespēju precizēt tās judikatūru it īpaši attiecībā uz jēdzienu “valsts līdzekļi” un uz judikatūrā paredzētajiem nosacījumiem, kas izriet no Tiesas 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (turpmāk tekstā – “Altmark”) (2).
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Lietuvas tiesības
3. Iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecīgās valsts tiesību normas ir noteiktas šādos tiesību aktos, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās brīdī: Elektros energijos įstatymas, n°VIII 1881 (Lietuvas Republikas Elektroenerģijas likums Nr. VIII 1881) (2000. gada 20. jūlijs); Lietuvos Respublikos atsinaujinančių išteklių energetikos įstatymo nºXI 1375 (Lietuvas Republikas Atjaunojamo energoresursu likums Nr. XI 1375) (2011. gada 12. maijs); Lietuvos Respublikos elektros energetikos sistemos integracijos į Europos elektros energetikos sistemas įstatymas Nr. XI 2052 (Lietuvas Republikas Likums par elektroenerģijas sistēmas integrāciju Eiropas elektroenerģijas sistēmās Nr. XI 2052) (2012. gada 12. jūnijs); Lietuvos Respublikos atsinaujinančių išteklių energetikos įstatymo 2, 11, 13, 14, 16, 20, 21 straipsnių pakeitimo ir papildymo įstatymas Nr. XII 169 (Lietuvas Republikas Likums, ar kuru ievieš Likumu, ar ko groza un papildina Atjaunojamo energoresursu likuma 2., 11., 13., 14., 16., 20. un 21. pantu Nr. XII 169) (2013. gada 17. janvāris), un tiesību akti, ar kuriem tos īsteno, tostarp Lietuvos Respublikos Vyriausybės nutarimo Nr. 916 dėl viešuosius interesus atitinkančių paslaugų elektros energetikos sektoriuje teikimo tvarkos aprašo patvirtinimo (Sabiedrisko interešu pakalpojumu sniegšanas kārtība elektroenerģijas nozarē, kas apstiprināta ar Lietuvas Republikas valdības Lēmumu Nr. 916) (2012. gada 18. jūlijs), un Vyriausybės Nutarimas Nr. 1157 “Viešuosius interesus atitinkančių paslaugų elektros energetikos sektoriuje lėšų administravimo tvarkos aprašas” (Naudas līdzekļu pārvaldīšanas kārtība sabiedrisko interešu pakalpojumiem elektroenerģijas nozarē, kas apstiprināta ar Lietuvas Republikas valdības Lēmumu Nr. 1157) (2012. gada 19. septembris) (turpmāk tekstā – “attiecīgais valsts tiesiskais regulējums”).
4. Minēto tiesību aktu normas, ciktāl tās attiecas uz šo tiesvedību, tiks apkopotas turpmāk 12. līdz 15. punktā.
II. Fakti, tiesvedība un uzdotie prejudiciālie jautājumi
5. Prasītājas pamatlietā – Achema AB, Orlen Lietuva AB un AB “Lifosa” (turpmāk tekstā – “Achema u.c.”) – ir uzņēmumi, kas reģistrēti un darbojas Lietuvas Republikā un kas tostarp vada koģenerācijas staciju darbību. Šajās iekārtās ražotā elektroenerģija tiek patērēta pašu vajadzībām vai piegādāta citiem uzņēmumiem. Šie uzņēmumi arī iegādājas elektroenerģiju no neatkarīgiem piegādātājiem, kas darbojas Lietuvā.
6. Saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem Achema u.c. kā jebkuram citam elektroenerģijas patērētājam bija jāmaksā noteikta summa par tai sniegtajiem SIP 2014. gadā.
7. Achema u.c. cēla prasību Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva), lūdzot atcelt 1.2.–1.4., 1.7., 2. un 3. punktu Lietuvas Valsts Enerģētikas un cenu kontroles komisijas (turpmāk tekstā – “VECKK”) 2013. gada 11. oktobra lēmumā (kurā grozījumi izdarīti ar 2013. gada 22. novembra Lēmumu Nr. O3‑704) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Ar apstrīdēto lēmumu VKEKK noteica SIP naudas līdzekļus 2014. gadam elektroenerģijas uzņēmumiem, kas sniedz SIP (turpmāk tekstā – “ražotāji, kas sniedz SIP”) (1. punkts), un SIP cenu Lietuvas elektroenerģijas (gala-)patērētājiem, tostarp prasītājām (2. un 3. punkts).
8. Ar 2016. gada 9. februāra spriedumu minētā tiesa noraidīja Achema u.c. celtās prasības kā nepamatotas.
9. Achema u.c. iesniedza apelācijas sūdzības Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa). Pastāvot šaubām par Savienības tiesību pareizu interpretāciju, minētā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“Vai tiesiskais regulējums attiecībā uz [SIP shēmu] – ko nosaka [attiecīgais valsts tiesiskais regulējums] –, kurš bija spēkā 2014. gadā, vai tā daļa ir uzskatāma par valsts atbalstu (valsts atbalsta shēmu) [LESD] 107. panta 1. punkta izpratnē, ietverot tostarp turpmāk minētos jautājumus.
– Vai lietā pastāvošajos apstākļos LESD 107. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka SIP naudas līdzekļi ir vai nav uzskatāmi par valsts līdzekļiem?
– Vai LESD 107. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lieta, kurā tīkla operatoriem (uzņēmumiem) ir uzlikts pienākums pirkt elektroenerģiju no elektroenerģijas ražotājiem par fiksētu cenu (likmi) un/vai līdzsvarot elektroenerģiju, un zaudējumi, kas tīkla operatoriem rodas saistībā ar šo pienākumu, tiek kompensēti no naudas līdzekļiem, kuri, iespējams, ir attiecināmi uz valsts līdzekļiem, nav uzskatāma par “atbalstu, ko piešķir elektroenerģijas ražotājiem” no valsts līdzekļiem?
– Vai LESD 107. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lietā pastāvošajos apstākļos turpmāk minēto atbalstu var vai nevar uzskatīt par selektīvu un/vai tādu, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm – atbalstu, kurš piešķirts uzņēmumam, kas īsteno stratēģiski svarīgu projektu, piemēram, NordBalt; atbalstu, kurš piešķirts uzņēmumiem, kam uzticēts nodrošināt elektroenerģijas piegādes drošību noteiktā laika posmā; atbalstu, lai kompensētu zaudējumus, kas atspoguļo tirgus apstākļus un faktiski radušies personām, piemēram, saules fotoelementu iekārtu izstrādātājiem, kuru argumenti tiek apstrīdēti, sakarā ar valsts atteikumu pildīt uzņemtās saistības (sakarā ar valsts tiesiskā regulējuma grozījumiem); atbalstu uzņēmumiem (tīkla operatoriem), kura mērķis ir kompensēt faktiskos zaudējumus, kas radušies, izpildot pienākumu pirkt elektroenerģiju par fiksētu cenu no elektroenerģijas ražotājiem, kuri sniedz SIP, un līdzsvarot elektroenerģiju?
– Vai LESD 107. panta 1. punkts, piemērojot to kopā ar LESD 106. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka lietā pastāvošajos apstākļos attiecīgā SIP shēma (vai tās daļa) ir vai nav uzskatāma par tādu, kas atbilst kritērijiem, kuri noteikti Eiropas Savienības Tiesas sprieduma Altmark 88.–93. punktā?
– Vai LESD 107. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lietā pastāvošajos apstākļos SIP shēmu (vai tās daļu) var vai nevar uzskatīt par tādu, kas izkropļo vai draud izkropļot konkurenci?”
10. Rakstveida apsvērumus šajā lietā iesniedza Achema, Baltpool, Lietuvas valdība, kā arī Komisija. Minētās lietas dalībnieces 2018. gada 6. novembra Tiesas sēdē sniedza arī mutvārdu apsvērumus.
III. Analīze
11. Pirms izskatu šajā tiesvedībā uzdotos konkrētos jautājumus, man šķiet lietderīgi īsumā ieskicēt Lietuvas SIP režīma galvenos aspektus elektroenerģijas nozarē, kā paskaidrojusi iesniedzējtiesa, un pēc tam sniegt dažas ievada piezīmes.
A. Lietuvas SIP shēma
12. Kā norāda iesniedzējtiesa, SIP būtībā ir pakalpojumi, ko sniedz, vai darbības, kuras veic vispārējās interesēs saskaņā ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu. Laika posmā, kas attiecas uz šo tiesvedību, SIP tostarp ietvēra: elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, un tās līdzsvarošanu; elektroenerģijas ražošanu koģenerācijas režīmā koģenerācijas stacijās, ja šādas iekārtas piegādā siltumu centralizētās siltumapgādes sistēmām un primārās enerģijas ietaupījumi ir tādi, ka kombinētā siltuma un elektroenerģijas ražošana var tikt uzskatīta par efektīvu; elektroenerģijas ražošanu noteiktās ražotnēs, kur elektroenerģijas ražošana ir nepieciešama, lai nodrošinātu elektroenerģijas piegādes drošību; stratēģisku projektu īstenošanu elektroenerģijas nozarē, kas saistīti ar energodrošības uzlabošanu, uzstādot starpsavienojumus ar citu valstu elektroenerģijas sistēmām un/vai savienojot Lietuvas Republikas elektroenerģijas sistēmas ar citu dalībvalstu elektroenerģijas sistēmām (piemēram, projekts “Starpsistēmu elektroenerģijas savienojums starp Lietuvu un Zviedriju” (kas pazīstams arī kā NordBalt)), un saules fotoelementu iekārtu projekta izstrādi.
13. Katru gadu saskaņā ar tiesību normās paredzētajām procedūrām Lietuvas kompetentās valsts iestādes izvēlas ražotājus, kas sniedz SIP, definē SIP izmantošanas jomu un nosaka reglamentējošos nosacījumus un kompensācijas summu, kuru jāmaksā par sniegtajiem SIP. Visi elektroenerģijas patērētāji maksā SIP maksu VKEKK noteiktajā apmērā, pamatojoties uz savu vajadzību apmierināšanai faktiski patērēto elektroenerģijas daudzumu. SIP maksa ir vai nu iekļauta iepirktās elektroenerģijas cenā, vai to tīkla operatoriem maksā atsevišķi.
14. Lietuvas elektroenerģijas tīkla operatori pārskaita no elektroenerģijas patērētājiem iekasētos naudas līdzekļus (turpmāk tekstā – “SIP naudas līdzekļi”) SIP naudas līdzekļu administratoram, UAB Baltpool, valsts kontrolētam privāto tiesību subjektam. Savukārt Baltpool maksā ražotājam, kas sniedz SIP, par to pakalpojumiem atbilstīgi tiesībās noteiktajai procedūrai. Baltpool nesaņem finansējumu no valsts budžeta – tā administratīvās izmaksas tiek segtas no tiem pašiem SIP naudas līdzekļiem.
15. SIP naudas līdzekļus nevar izmantot citiem mērķiem kā vien maksājumiem par SIP sniegšanu, un tā nav daļa no valsts budžeta. Nesamaksātās summas no patērētājiem, kas nav samaksājuši SIP maksu, tiek atgūtas saskaņā ar civillietās paredzēto vispārējo procedūru. Šiem patērētājiem saskaņā ar publisko tiesību normām atbildība nav noteikta.
B. Ievada piezīmes
16. Šai situācijā vispirms ir jāuzsver, ka, tiklīdz Tiesai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, tās pienākums ir informēt valsts tiesu par attiecīgo ES noteikumu tvērumu, lai tā varētu pareizi piemērot šos noteikumus faktiem lietā, ko minētā tiesa izskata, nevis pašai veikt šo piemērošanu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Tiesai nav pieejama visa informācija, kas šajā nolūkā būtu nepieciešama (3). Šajā sakarā Tiesa ir konsekventi lēmusi, ka valsts tiesas ir tiesīgas interpretēt un piemērot “valsts atbalsta” jēdzienu un šajās tiesās izskatītajos strīdos tām ir pienākums pārbaudīt, vai ir izpildītas LESD 107. panta 1. punktā uzskaitītās prasības (4).
17. Šī “darba dalīšana” starp Tiesu un valsts tiesām ir ārkārtīgi svarīga. Vēl jo svarīgāk tas ir tādā lietā kā šī – valsts tiesiskais regulējums, kas piemērojams pamatlietā, ir diezgan sarežģīts un ietver vairākus pasākumus, kas vismaz potenciāli varētu būt atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam. Turklāt, uzdodot dažus jautājumus, valsts tiesa izjautā šo Tiesu par aspektiem, kas galvenokārt attiecas uz faktiem un ir diezgan tehniska rakstura, būtībā lūdzot Tiesu apstiprināt savu analīzi. Taču, kā Tiesas sēdē pareizi norādīja Baltpool, Tiesai trūkst datu un citas ar faktiem saistītās informācijas, lai apstiprinātu vai atspēkotu valsts tiesas sākotnējos konstatējumus. Tāpēc attiecībā uz minētajiem aspektiem galīgie lēmumi būs jāpieņem valsts tiesai, ņemot vērā norādes, kuras sniegs Tiesa, par LESD 107. panta 1. punkta jēgu un piemērošanas jomu.
18. Turklāt varētu arī būt lietderīgi uzsvērt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pasākumu varētu kvalificēt par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir nepieciešams, lai būtu izpildīti visi šajā tiesību normā uzskaitītie nosacījumi. Pirmkārt, pasākumam ir jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šim pasākumam jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība atbalsta saņēmējam. Ceturtkārt, tam ir jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot (5).
19. Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad pievērsīšos uzdotajos prejudiciālajos jautājumos ietverto juridisko jautājumu analīzei.
C. Pirmais prejudiciālais jautājums
20. Pirmais uzdotais prejudiciālais jautājums attiecas uz pirmo nosacījumu, kas norādīts iepriekš 18. punktā. Uzdodot šo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa jautā, vai LESD 107. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nozīmē, ka tādi līdzekļi kā SIP naudas līdzekļi būtu jāuzskata par valsts līdzekļiem.
21. Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.
22. Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai priekšrocības varētu kvalificēt kā valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām jābūt gan tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem, gan jābūt valsts piešķirtām (6).
23. Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka to pasākumu izcelsme, kas tiek uzskatīti par atbalstu, ir likumdošanas un reglamentējoši pasākumi, kurus pieņēmušas Lietuvas iestādes. Tātad šos pasākumus var attiecināt uz valsti.
24. Taču faktiski jautājums ir par to, vai šie pasākumi ietver valsts līdzekļus LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
25. Ir skaidrs, ka jēdziens “valsts līdzekļi” aptver visus finanšu līdzekļus, ko valsts var izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus, – tas aptver ne tikai naudas līdzekļus, kas tieši vai netieši nāk no valsts kases, vai ieņēmumus, no kuriem valsts atsakās, bet arī līdzekļus, kas, lai gan nepārtraukti nav valsts kases rīcībā, taču pastāvīgi ir valsts kontrolē (7). Vienkārši sakot, tie ir līdzekļi, kurus, pat ja to izcelsme ir no privātpersonām, ir iekasējusi valsts, kuri iekasēti valsts vārdā vai valstij iesaistoties un kuri ir pieejami kompetentajām valsts iestādēm, kam ir pilnvaras lemt par to galīgo izmantošanu.
26. Tas, šķiet, ir gadījums attiecībā uz SIP naudas līdzekļiem saistībā ar Lietuvas SIP shēmu.
27. No brīža, kad šie naudas līdzekļi tiek iekasēti no elektroenerģijas patērētājiem, līdz brīdim, kad tie tiek sadalīti ražotājiem, kas sniedz SIP, SIP naudas līdzekļi ir valsts kontrolē. Proti, tieši valsts iestādes katru gadu nosaka pakalpojumus, kas ir jāuzskata par SIP, un izvēlas uzņēmumus, kas tiks klasificēti kā ražotāji, kuri sniedz SIP. Valsts struktūra – NCECP – arī nosaka summu, kas jāiekasē no elektroenerģijas patērētājiem par SIP. Kad elektroenerģijas tīkla operatori ir iekasējuši SIP naudas līdzekļus, tos pārskaita Baltpool – struktūrai, kuru, lai gan tā dibināta kā privāts uzņēmums, kontrolē valsts. Baltpool pārvalda saņemtos līdzekļus, sadalot tos ražotājiem, kas sniedz SIP, saskaņā ar tiesību aktos noteiktiem kritērijiem, vienlaikus paturot daļu šo līdzekļu savu administratīvo izmaksu segšanai. Tādējādi viss SIP naudas līdzekļu dzīves cikls ir stingri reglamentēts.
28. Tāpēc situācija, kas tiek aplūkota šajā tiesvedībā, ir jānošķir no situācijām, ko Tiesa ir izskatījusi citās lietās, piemēram, PreussenElektra (8) un ENEA (9), kuras attiecās arī uz atjaunojamās enerģijas valsts atbalsta shēmām. Minētajās lietās Tiesa konstatēja, ka tikai pienākums, ko privātiem uzņēmumiem uzlikusi valsts, iegādāties elektroenerģiju par cenu, kura var būt augstāka par parasto tirgus cenu, nav uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Galvenais šajās lietās bija tas, ka – atšķirībā no SIP shēmas – nebija valsts pārvaldīta finansēšanas mehānisma. Nenotika elektroenerģijas patērētāju samaksāto naudas līdzekļu vākšana un sadalīšana, attiecībā uz kuru valsts varētu īstenot zināma veida kontroli.
29. Lietuvas SIP shēma nav salīdzināma arī ar pasākumiem, ko Tiesa izskatīja lietās Pearle u.c. (10) un Doux Élevage (11).
30. Minētajās lietās, neraugoties uz to, ka atsevišķiem uzņēmumiem piemērotās finanšu iemaksas bija noteiktas tiesību aktos un ka tās iekasēja un pārvaldīja struktūras, kurām valsts bija piešķīrusi noteiktas pilnvaras, Tiesa tomēr nosprieda, ka attiecīgie pasākumi neietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Tomēr abos gadījumos struktūra, kas pārvaldīja līdzekļus, kalpoja vienīgi kā instruments, lai iekasētu un piešķirtu līdzekļus, kuri bija paredzēti darbībām, kas veiktas to pašu uzņēmumu komerciālās interesēs, kuriem bija jāmaksā iemaksas (12). Tādējādi obligātās iemaksas bija noteiktas pēc privātu uzņēmumu ierosmes, kas arī lēma par to galīgo izmantošanu. Nedz lietā Pearle u.c., nedz lietā Doux Élevage iekasētā nauda nebija jāizmanto atbilstīgi valsts iestāžu norādījumiem vai lai sekmētu šo iestāžu noteikta sabiedrisko interešu mērķa sasniegšanu (13).
31. Turpretim saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem Baltpool nekādi nevar uzskatīt par “instrumentu”, kas darbojas to struktūru vadībā, kuru pienākums ir veikt iemaksas, un saskaņā ar to komerciālajām interesēm. Tik tiešām, Baltpool izmanto iekasētos līdzekļus, lai sekmētu valsts noteiktās rīcības programmas īstenošanu. No ekonomiskā viedokļa raugoties, labuma guvēji no subsidētajām darbībām nav tās pašas personas, kas finansē atbalsta pasākumus. Proti, valsts iestāžu vadībā līdzekļi tiek nodoti no patērētājiem konkrētiem uzņēmumiem.
32. Tas, ka Baltpool nav nekādas rīcības brīvības, lai izvēlētos, kā iekasētos līdzekļus izmantot, neizslēdz to, ka lēmumus šajā sakarā pieņem valsts iestādes (14). Kā paskaidrots iepriekš 27. punktā, iekasētie līdzekļi ir jāizmanto vienīgi mērķiem, kas paredzēti attiecīgajā tiesību normā. Patiesībā tas pierāda, ka SIP naudas līdzekļi ir valsts kontrolē.
33. Tāpat faktam, ka gadījumā, kad patērētāji nemaksā maksājumus, kas tiem ir jāmaksā, Baltpool saskaņā ar parastajām procedūrām vēršas civiltiesās, šajā situācijā nav lielas nozīmes. Es uzskatu, ka tas ir nesaraujami saistīts ar to, ka Lietuvas iestādes ir nolēmušas uzticēt SIP naudas līdzekļu iekasēšanu tīkla operatoriem un šīs naudas pārvaldību – uzņēmumam, kas dibināts saskaņā ar privāttiesībām. Šim aspektam, ko Tiesa ņēma vērā, nosakot privāto tiesību starpnozaru organizāciju apvienību veidu lietā Doux Élevage (15), šajā lietā nav nozīmes. Patiešām, nav nekādu šaubu par to, ka Baltpool, lai arī dibināta kā privāttiesību sabiedrība, atrodas valsts kontrolē un attiecībā uz SIP naudas līdzekļu izmantošanu tai ir jārīkojas, kā paredzēts attiecīgajās valsts tiesību normās (16).
34. Būtībā es uzskatu, ka Lietuvas SIP shēma ļoti līdzinās Francijas elektroenerģijas režīmam, ko Tiesa izskatīja lietā Association Vent de Colère! u.c. (17). Minētajā lietā Tiesa nosprieda, ka uzņēmumiem noteikto papildu izmaksu, kas izriet no pienākuma iepirkt vēja ģeneratoru ražotu elektroenerģiju par cenu, kura ir augstāka par tirgus cenu, pilnīgas kompensācijas mehānisms, ko finansē galapatērētāji, ir jāuzskata par valsts intervenci vai valsts līdzekļu izmantošanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Manuprāt, galvenais iemesls, kāpēc tika pieņemts šāds secinājums, bija tāds, ka no patērētājiem iekasētās summas – enerģētikas ministra noteiktajā apmērā – bija uzticētas Caisse des dépôts et consignations, valsts struktūrai, kas darbojās kā starpniece šo līdzekļu pārvaldībā (18). Faktiski uz Tiesas sēdē uzdoto jautājumu par to, vai pastāv kādas būtiskas faktu atšķirības starp situāciju, ko Tiesa izvērtēja lietā Association Vent de Colère! u.c. un pamatlietā aplūkotajā lietā, ne Lietuvas valdība, ne Baltpool nevarēja sniegt jēgpilnu atbildi.
35. Tiesas spriedums Essent Netwerk Noord u.c. (19) papildus pamato nostāju, ka SIP naudas līdzekļi saskaņā ar ES valsts atbalsta tiesību normām ir valsts līdzekļi. Šajā lietā – atsauce no Nīderlandes tiesas – Tiesa nosprieda, ka valsts tiesību normas, ar kurām noteikta piemaksa elektroenerģijas piegādes cenai, kas jāsedz patērētājiem un ko iekasē tīkla operatori un pārskaita izraudzītajai sabiedrībai, kura savukārt ir atbildīga par naudas pārvaldību un sadalīšanu, ietvēra valsts līdzekļus LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
36. Ir taisnība, ka, raugoties vienīgi no ekonomiskā viedokļa, Tiesas izskatītie pasākumi tādās lietās kā PreussenElektra un ENEA (20) un pasākumi, kas izskatīti tādās lietās kā Essent Netwerk Noord u.c. un Association Vent de Colère! u.c. (21), var šķist ļoti līdzīgi. Tomēr, kā paskaidroja ģenerāladvokāts P. Mengoci secinājumos lietā Essent Netwerk Noord u.c., šie pasākumi, raugoties no juridiskā viedokļa, ir klasificējami diezgan atšķirīgi (22). Lai gan LESD 107. panta 1. punkts attiecas tikai uz valsts pasākuma radīto ietekmi, ir vispārzināms, ka no veida, kādā pasākums ir strukturēts un darbojas, var būt atkarīgs tam piemērojamais tiesiskais regulējums. Piemēram, valsts pasākumu var neklasificēt kā atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, bet atkarībā no apstākļiem var būt nepieciešams arī pārbaudīt tā atbilstību Līgumiem, ņemot vērā citas Savienības tiesību normas, piemēram iekšējā tirgus noteikumus (23).
37. Ņemot vērā iepriekš minēto, atbildei uz pirmo prejudiciālo jautājumu, manuprāt, būtu jābūt tādai, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, LESD 107. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādi SIP naudas līdzekļi, kas aplūkoti pamatlietā, ir uzskatāmi par valsts līdzekļiem.
D. Otrais prejudiciālais jautājums
38. Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, kādas struktūras būtu jāuzskata par labuma guvējām no atbalsta, kas sniegts, izmantojot SIP naudas līdzekļus, ja ar attiecīgajiem pasākumiem SIP shēmas ietvaros elektroenerģijas tīkla operatoriem tiek uzlikts pienākums pirkt elektroenerģiju no ražotājiem, kuri sniedz SIP, par fiksētu cenu un līdzsvarot elektroenerģiju. Proti, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai tie ir tīkla operatori vai elektroenerģijas ražotāji, kas no SIP naudas līdzekļiem gūst ekonomiskas priekšrocības.
39. Mans viedoklis ir, ka (netiešie) labuma guvēji no šāda pasākuma ir elektroenerģijas ražotāji, nevis tīkla operatori.
40. Patiešām, saistībā ar pasākumu, kas ir otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets, SIP naudas līdzekļi, kā es saprotu, bija paredzēti tikai, lai kompensētu papildu izmaksas, kuras var rasties tīkla operatoriem sakarā ar tiem uzlikto pienākumu iepirkt noteiktu daudzumu elektroenerģijas par fiksētām cenām, kas var būt augstākas par normālajām tirgus cenām. Šajā lietā nekas nenorāda uz iespējamo tīro peļņu, ko tīkla operatori varētu iegūt no SIP naudas līdzekļiem. Turklāt, ņemot vērā Lietuvas valdības un Baltpool Tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus, šķiet, ka tīkla operatori nevar pārnest (dažas vai visas) papildu izmaksas uz saviem klientiem, kas būtu varējis radīt risku, ka operatori saņem pārmērīgu kompensāciju (24).
41. Savukārt, kompensējot tīkla operatoru papildu izmaksas, kas rodas, pildot iepriekš minēto pirkšanas pienākumu, SIP naudas līdzekļi ļauj dažiem elektroenerģijas ražotājiem pārdot noteiktu daudzumu elektroenerģijas par cenu, kas ir augstāka par parasto tirgus cenu, vai katrā gadījumā pārdot lielākus daudzumus. Tādējādi šie elektroenerģijas ražotāji var gūt lielākus ieņēmumus, nekā tie būtu guvuši normālos tirgus apstākļos. Līdz ar to, lai gan SIP naudas līdzekļus reāli var samaksāt citiem tīkla operatoriem, elektroenerģijas ražotāji ir netiešie labuma guvēji no šiem naudas līdzekļiem (25).
42. Šo iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai uz uzdoto otro prejudiciālo jautājumu atbildēt tā, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā – kad valsts pasākums paredz, ka elektroenerģijas tīkla operatoram elektroenerģija no elektroenerģijas ražotājiem ir jāiepērk par fiksētu cenu un jālīdzsvaro to ražotā elektroenerģija, paredzot, ka papildu izmaksas, kas jāsedz šiem operatoriem, kompensē ar iemaksām, kuras maksā galalietotāji, – elektroenerģijas ražotāji ir uzskatāmi par atbalsta saņēmējiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
E. Trešais un piektais prejudiciālais jautājums
43. Uzdodot trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atbalsts, kas no SIP naudas līdzekļiem piešķirts noteiktām darbībām, kuras Lietuvā tiek veiktas elektroenerģijas nozarē, atbilst selektivitātes un iespaida uz tirdzniecību starp dalībvalstīm kritērijiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Uzdodot piekto prejudiciālo jautājumu, kuru es uzskatu par lietderīgu izskatīt pēc trešā prejudiciālā jautājuma, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai LESD 107. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, SIP shēma ir uzskatāma par tādu, kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus.
44. Pasākumi, kurus Tiesai ir lūgts izskatīt no šāda viedokļa, ir: i) atbalsts, kas piešķirts tādam uzņēmumam, kurš īsteno stratēģiskas nozīmes projektu, piemēram, NordBalt; ii) atbalsts, kas piešķirts uzņēmumiem, kuriem dotajā laikposmā ir uzticēts nodrošināt elektroapgādes drošumu; iii) atbalsts, kas piešķirts, lai kompensētu zaudējumus, kuri faktiski radušies tādiem uzņēmumiem kā saules fotoelementu iekārtu ražotājiem, un iv) atbalsts, kas piešķirts tīkla operatoriem ar mērķi kompensēt faktiskos zaudējumus, kuri tiem radušies, pildot pienākumu iepirkt elektroenerģiju par fiksētu cenu no elektroenerģijas ražotājiem, kas sniedz SIP, un līdzsvarot elektroenerģiju (turpmāk tekstā – “apstrīdētie pasākumi”).
45. Kā paskaidrots iepriekš 16. un 17. punktā, galīgo lēmumu pieņemšana par šiem jautājumiem ir iesniedzējtiesas kompetencē. Tomēr, lai nodrošinātu iesniedzējtiesai visus vajadzīgos elementus piemērojamo Savienības tiesību normu interpretēšanai, es rīkošos šādi. Pirmkārt, izklāstīšu visatbilstīgāko judikatūru un, pamatojoties uz to, mēģināšu iesniedzējtiesai dot konkrētākus norādījumus par apstākļiem, kādos apstrīdētie pasākumi var atbilst selektivitātes, iespaida uz tirdzniecību un konkurences izkropļojuma kritērijiem.
46. Iesākumā vēlos norādīt – lai novērtētu, vai ir izpildīts selektivitātes kritērijs, ir jānosaka, vai saskaņā ar konkrētu tiesisko shēmu (kas pazīstama arī kā “atsauces sistēma”) minētais pasākums ir tāds, ar kuru tiek dota priekšroka konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuru faktiskā un juridiskā situācija ir salīdzināma, ņemot vērā attiecīgā pasākuma mērķi (26). Un otrādi – vispārēji pasākumi, kas bez izšķirības attiecas uz visiem saimnieciskās darbības veicējiem dalībvalstī un rada priekšrocību, kura ir pieejama ikvienam, atbilstot tā nosacījumiem, nav selektīvi un tādējādi neietilpst LESD 107. panta 1. punkta darbības jomā (27).
47. Attiecībā uz iespaidu uz tirdzniecību ir jāpatur prātā, ka, lai valsts pasākumu kvalificētu par valsts atbalstu, nav jākonstatē atbalsta reālā ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, bet gan tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts varētu iespaidot šādu tirdzniecību. Tomēr tirdzniecība starp dalībvalstīm nevar tikt iespaidota tikai pilnībā hipotētiski vai iedomāti. Tādēļ ir jānosaka, vai – un, ja jā, tad kā – attiecīgais pasākums ar savu paredzamo ietekmi var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm. Konkrētāk, ja dalībvalsts piešķirtais atbalsts stiprina kāda uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri konkurē Kopienas iekšējā tirgū, ir jāuzskata, ka atbalsts iespaido šo tirdzniecību. Šajā ziņā nav nepieciešams, lai uzņēmumi, kas saņem atbalstu, paši piedalītos Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Kad dalībvalsts piešķir atbalstu uzņēmumiem, to darbība valsts iekšienē var saglabāties vai pieaugt, tādējādi samazinot citās dalībvalstīs reģistrētu uzņēmumu iespējas iekļūt šīs dalībvalsts tirgū (28).
48. Visbeidzot, attiecībā uz konkurences izkropļošanas nosacījumu ir jāuzsver, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsts, kura mērķis ir atbrīvot uzņēmumu no izmaksām, kas tam parasti būtu jāsedz, īstenojot savas ikdienas pārvaldības vai ierastās darbības, izkropļo konkurences apstākļus (29).
49. Iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus trešajā prejudiciālajā jautājumā es iztirzāšu šajā kontekstā.
1. Selektivitāte
50. Pirmkārt, atbalsts, kas piešķirts uzņēmumiem, kuriem attiecīgajā laikposmā ir uzticēts nodrošināt elektroapgādes drošumu, atbalsts, kas piešķirts, lai kompensētu zaudējumus, kuri faktiski radušies tādiem uzņēmumiem kā saules fotoelementu iekārtu ražotāji un atbalsts, kas piešķirts tīkla operatoriem ar mērķi kompensēt faktiskos zaudējumus, kuri tiem radušies, pildot pienākumu iepirkt elektroenerģiju par fiksētu cenu no elektroenerģijas ražotājiem, kas sniedz SIP, un līdzsvarot elektroenerģiju prima facie šķiet tādi pasākumi, kas dod labumu tikai tādiem uzņēmumiem, kuri darbojas konkrētā nozarē vai sniedz konkrēta veida pakalpojumus.
51. Man šķiet, ka šie pasākumi ir paredzēti, lai atbrīvotu labuma guvējus uzņēmumus no dažām izmaksām, kas citkārt tiem būtu jāsedz pašiem. Iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pati apraksta kā “neapstrīdamu” faktu to, ka vairāki pasākumi SIP shēmas ietvaros nodrošina labuma guvējiem uzņēmumiem noteiktu bezriska peļņu.
52. Ir taisnība, ka lietā Asteris Tiesa konstatēja, ka zaudējumu atlīdzība, ko valsts iestādēm var uzdot maksāt uzņēmumiem kā kompensāciju par zaudējumiem, kurus tās ir izraisījušas, nav valsts atbalsts (tagadējā) LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (30). Taču minētajā gadījumā Tiesa atsaucās uz summām, kas samaksātas vai kas jāmaksā saistībā ar dalībvalsts ārpuslīguma saistībām. Iemesls ir acīmredzams – summa, kas ir paredzēta tikai tam, lai atlīdzinātu personai nodarītos zaudējumus sakarā ar to, ka valsts iestāde ir nepareizi īstenojusi kādu civila vai administratīva rakstura darbību, stingri ņemot, nerada šai personai nekādu ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
53. Taču minētā judikatūra nav izmantojama šajā lietā. Cik saprotu, netiek apgalvots, ka zaudējumi, ko kompensē attiecīgie valsts pasākumi, būtu radušies valsts iestāžu prettiesiskas rīcības rezultātā. Šie zaudējumi ir tikai izmaksas, kas attiecīgajiem uzņēmumiem radušās saistībā ar to saimniecisko darbību.
54. Šajos apstākļos jāpiebilst, ka nav nozīmes tam, vai atbalsta saņēmēju lēmumus attiecībā uz ieguldījumiem vai iepirkumiem izraisīja vai veicināja valsts iestāžu solījums piešķirt valsts atbalstu. Fakts, ka tad, ja attiecīgo pasākumu nebūtu, daži saimnieciskās darbības veicēji būtu izdarījuši citādas izvēles saistībā ar uzņēmējdarbību, šiem pasākumiem neatņem atbalsta raksturu. Lielākajai daļai atbalsta shēmu ir tieši šāds mērķis – veicināt noteikta veida saimnieciskas darbības, kuras iestādes uzskata par sabiedrisko interešu darbībām. Taču valsts iejaukšanās iemesliem un nolūkiem saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu nav nozīmes – šajā normā pasākumi kā atbalsts ir definēti vienīgi saistībā ar to radīto iespaidu uz vienoto tirgu (31).
55. Visbeidzot, tādiem uzņēmumiem, kas īsteno stratēģiskas nozīmes projektus, piemēram, NordBalt, piešķirtā atbalsta veidu selektivitātes izvērtēšanas analīze ir sarežģītāka.
56. Vispirms ir jāpatur prātā, ka finanšu atbalsts būvniecības infrastruktūrai, kas paredzēta vispārējai lietošanai (pretstatā īpašam mērķim paredzētai) un kam tādējādi nav konkrēta izmantotāja, parasti netiek uzskatīts par selektīvu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (32). Manuprāt, visticamāk tas tā ir arī gadījumā ar infrastruktūru, kas savieno Lietuvas un Zviedrijas elektroenerģijas tīklus.
57. Tomēr tas nenozīmē, ka finanšu atbalsts, kas piešķirts uzņēmumam, kurš būvē šo infrastruktūru, nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Ir skaidrs, ka tad, ja Lietuvas iestādes būtu tikai pirkušas pakalpojumu (noteiktas infrastruktūras būvniecību) no konkrēta uzņēmuma starp daudzajiem, kas ir pieejami tirgū un kas spēj sniegt šo pakalpojumu, atbalsta esamība galvenokārt būtu atkarīga no iepirkuma procesā apstiprinātās cenas un nosacījumiem saskaņā ar iepirkumu procedūru, kura jāievēro, lai izraudzītos pakalpojuma sniedzēju. Šīs analīzes veikšanai norādes varētu sniegt labi iedibinātais princips par privātu ieguldītāju tirgus ekonomikā (turpmāk tekstā – “MEOP”) (33).
58. Taču no lietas materiālos iekļautās informācijas es saprotu, ka NordBalt projekts ir izraudzīts kā stratēģiskas nozīmes projekts un nepieciešamie būvdarbi saskaņā ar tiesību aktu tika uzdoti konkrētam uzņēmumam (LITGRID AB). Par šāda veida projekta īstenošanu tā apmēra, izmaksu un nozīmīguma dēļ parasti ir atbildīga valsts. Tas nav neparasti, ka valsts iestādes svarīgu infrastruktūru izveidi uztic sabiedrībām, kuras izveidotas saskaņā ar privātajām tiesībām, bet kuru akciju turētājas tās ir (34). Kā es to saprotu, tad galvenais jautājums drīzāk varētu būt jautājums par valsts iepirkumu. Tomēr attiecībā uz citiem pamatlietā aplūkoto pasākumu faktiskajiem aspektiem Tiesas rīcībā nav nepieciešamās informācijas, lai veiktu galīgos konstatējumus saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu.
2. Iespaids uz dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību
59. Lietā Fondul Proprietatea (35) Tiesai tika lūgts izvērtēt pasākuma, kas pieņemts, lai atbalstītu uzņēmumu, kurš darbojas elektroenerģijas nozarē, iespējamo atbalsta raksturu. Šajā sakarā Tiesa uzsvēra, ka fakts, ka kāda ekonomikas nozare, piemēram, enerģētikas nozare, ir tikusi liberalizēta Savienības līmenī, var kalpot tam, lai noteiktu, ka valsts pasākums, kas tiek uzskatīts par atbalstu, var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tiesa norādīja, ka, pateicoties šādai liberalizācijai, notiek elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecība. Rezultātā Tiesa secināja, ka valsts tiesā pārbaudāmais Rumānijas iestāžu pieņemtais pasākums atbalsta sniegšanai uzņēmumam, kas darbojas elektroenerģijas nozarē, atbilst prasībai par “iespaidu uz tirdzniecību”.
60. Šajā lietā es neredzu nevienu objektīvu iemeslu, lai atkāptos no Tiesas secinājumiem, kas sniegti lietā Fondul Proprietatea.
61. Nav nozīmes faktam, ka atbalsta saņēmēji uzņēmumi var nedarboties ārpus valsts robežām. Patiešām, stiprinot vietējos tirgus dalībniekus, attiecīgie pasākumi var aizkavēt ārvalstu uzņēmumu piekļuvi Lietuvas enerģētikas tirgum. Taču situācija var atšķirties attiecībā uz atbalstu, kas piešķirts uzņēmumam, kuram ir uzticēta stratēģiskas nozīmes projekta īstenošana, piemēram, NordBalt, kā skaidrots iepriekš 58. punktā.
3. Konkurences izkropļojumi
62. Visbeidzot, attiecībā uz nosacījumu par konkurences izkropļošanu var būt pietiekami vēlreiz atsaukties uz nesen pasludināto spriedumu Fondul Proprietatea (36).
63. Šajā lietā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa secināja, ka aplūkotais atbalsta pasākums principā spēj izkropļot konkurenci elektroenerģijas tirgū. Tiesa norādīja, ka tautsaimniecības nozare, piemēram enerģētikas nozare, kas ir tikusi liberalizēta Savienības līmenī, var palīdzēt noteikt, vai aplūkotajam atbalstam ir reāla vai potenciāla ietekme uz konkurenci un vai tas iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.
64. Es uzskatu, ka šie apsvērumi ir vienlīdz spēkā esoši arī šīs tiesvedības ietvaros. Patiesībā mani nepārliecina arguments, ko izvirzījusi Lietuvas valdība, saskaņā ar kuru 2014. gadā Lietuvas elektroenerģijas tirgus vēl bija salīdzinoši izolēts. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pati iesniedzējtiesa uzsver, ka attiecīgajā laikposmā Lietuvas elektroenerģijas tīkls bija savienots ar citu dalībvalstu (piemēram, Igaunijas) tīklu un tirgū bija spraiga konkurence. Jebkurā gadījumā valsts atbalsta pasākumi, kas sniedz priekšrocības vēsturiskajiem operatoriem, var radīt ilgstošu kropļojošu iespaidu tirgū, kas pakāpeniski tiek atvērts ārvalstu konkurencei.
65. Uzņēmumi, kas nodarbojas ar elektroenerģijas ražošanu vai saules fotoelementu iekārtu projektu izstrādi un kas atrodas Lietuvā, nepārprotami konkurē ar līdzīgiem uzņēmumiem, kas atrodas citās dalībvalstīs. Taču iepriekš 58. un 61. punktā izskaidroto iemeslu dēļ situācija attiecībā uz uzņēmumiem, kam uzticēti stratēģiski svarīgi projekti, piemēram, NordBalt, var atšķirties.
66. Noslēdzot – es ierosinu Tiesai uz uzdoto trešo un piekto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi.
67. Pirmkārt, pasākumi, kas dod labumu tikai tādiem uzņēmumiem, kuri darbojas konkrētā nozarē vai kuri sniedz konkrēta veida pakalpojumus, atbrīvojot šos uzņēmumus no noteiktām izmaksām, kas citādi tiem būtu jāsedz, LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir selektīvi. Otrkārt, atbalsta pasākumi uzņēmumiem, kas darbojas tādā tautsaimniecības nozarē, piemēram, enerģētikas nozarē, kura ir tikusi liberalizēta Savienības līmenī, principā var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un radīt konkurences izkropļojumus LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Treškārt, galu galā iesniedzējtiesai ir jāizlemj, vai attiecībā uz strīdīgajiem pasākumiem šie nosacījumi ir izpildīti.
F. Ceturtais prejudiciālais jautājums
68. Visbeidzot, uzdodot ceturto prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā, vai LESD 107. panta 1. punkts, piemērojot to kopā ar LESD 106. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā lietā pastāvošajos apstākļos SIP shēma ir uzskatāma par tādu, kas atbilst kritērijiem, kuri noteikti sprieduma Altmark 88. līdz 93. punktā.
69. Šajā spriedumā Tiesa precizēja, kad uzņēmumi, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus (turpmāk tekstā – “SPSP”), nesaņem reālas finanšu priekšrocības no kompensācijas, kas saņemta kā atlīdzība par šo pienākumu izpildi, un līdz ar to nav labvēlīgākā konkurences situācijā par saviem konkurentiem. Šajā nolūkā Tiesa noteica četrus kumulatīvus nosacījumus (turpmāk tekstā – “Altmark nosacījumi”), kas, ja tiek izpildīti, nodrošina, ka kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (37).
70. Taču komentētāji bieži ir norādījuši, ka, ņemot vērā to stingro raksturu, Altmark nosacījumi ir grūti izpildāmi (38). Tāpēc šajā situācijā ir svarīgi norādīt, ka pat pasākums, kas neatbilst šiem nosacījumiem, tomēr var būt pamatots saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu. Un, kā Tiesa ir ļoti skaidri norādījusi lietā Viasat, Altmark nosacījumiem nav nozīmes, novērtējot sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam nodrošināto atbalsta pasākumu saderību ar iekšējo tirgu (39).
71. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums principā attiecas uz visiem četriem Altmark nosacījumiem. Taču lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstītie argumenti galvenokārt attiecas uz pirmo no šiem nosacījumiem. Attiecībā uz pārējiem trim nosacījumiem iesniedzējtiesa tikai ir diezgan īsi paskaidrojusi, kāpēc tā uzskata, ka šie nosacījumi ir izpildīti attiecībā uz katru no aplūkotajiem pasākumiem. Tomēr, kā paskaidrots iepriekš 16. un 17. punktā, par šiem jautājumiem būs jālemj iesniedzējtiesai, ne tikai saskaņā ar Līgumos noteikto darbu sadali starp Tiesu un valsts tiesām, bet arī tāpēc, ka lietas materiālos trūkst faktu, lai Tiesa varētu vai nu apstiprināt, vai noraidīt valsts tiesas novērtējumu.
72. Ņemot to vērā un lai cik vien iespējams palīdzētu iesniedzējtiesai, es vēlētos paust turpmāk izklāstītos secinājumus.
1. Par pirmo Altmark nosacījumu
73. Pirmais Altmark nosacījums prasa novērtēt, vai uzņēmumam, kas saņem kompensāciju, reāli ir jāpilda SPSP un vai šie pienākumi ir skaidri definēti. Tādējādi šim nosacījumam ir vairāki, kaut arī savstarpēji nesaraujami saistīti aspekti, kas būtībā atbilst šādiem jautājumiem: i) vai valsts iestādes ir likumīgi apzīmējušas pakalpojumu sniegšanu kā “pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi” LESD 14. panta un 106. panta 2. punkta nozīmē, ii) vai saistībā ar minēto pakalpojumu sniegšanu SPSP sniegšanas pienākums ir ticis uzticēts vienam (vai vairākiem) konkrētam(-iem) uzņēmumam(-iem) un iii) vai SPSP ir skaidri definēti.
74. Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība noteikt, ko tās uzskata par sabiedriskiem pakalpojumiem, un līdz ar to šādu pakalpojumu definīciju var apšaubīt tikai acīmredzamas kļūdas gadījumā (40). Tas ir apstiprināts arī protokola Nr. 26 par sabiedriskiem pakalpojumiem 1. pantā, saskaņā ar kuru Savienības kopējās vērtības attiecībā uz sabiedriskiem pakalpojumiem jo īpaši ietver “valsts, reģionālo un vietējo iestāžu būtisko nozīmi un lielo rīcības brīvību, nodrošinot, pasūtot un organizējot sabiedriskus pakalpojumus, lai cik vien iespējams ievērotu patērētāju vajadzības” (41).
75. Tomēr liela rīcības brīvība nav neierobežota rīcības brīvība. Lai novērstu to, ka kopīgos noteikumus varētu viegli apiet vai ka tie lielā mērā varētu zaudēt efektivitāti, Līgumos ir noteikti zināmi ierobežojumi attiecībā uz dalībvalstu rīcības brīvību. Attiecībā uz Savienības konkurences noteikumiem LESD 106. panta 2. punktā ir noteikts, ka uz uzņēmumiem, kam uzticēti sabiedriski pakalpojumi, attiecas minētie noteikumi, “ja šo noteikumu piemērošana de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus”, un ka tie nedrīkst “ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Savienības interesēm”.
76. Saskaņā ar šīm normām un ņemot vērā tādus vispārējos tiesību principus kā lojālas sadarbības un proporcionalitātes principi, arī es uzskatu, ka dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu definēšanu nevar “patvaļīgi izmantot tikai, lai konkrētai [tautsaimniecības] nozarei [..] varētu nepiemērot konkurences noteikumus” (42). Neraugoties uz valsts iestāžu mērķi, man ir skaidrs, ka nebūt ne jebkuru pakalpojumu var apzīmēt kā sabiedrisku pakalpojumu – sabiedriskajam pakalpojumam jābūt ar “īpašām iezīmēm” salīdzinājumā ar citiem pakalpojumiem, ko parasti sniedz tirgū (43).
77. Šīs īpašās iezīmes, pirmkārt, attiecas uz sniegtā pakalpojuma raksturu. Proti, iestādēm ir jābūt pamatotam iemeslam uzskatīt, ka tad, ja nenotiktu valsts iejaukšanās, attiecīgais pakalpojums, iespējams, netiktu sniegts vispār vai netiktu sniegts tādā līmenī, kas uzskatāms par vispiemērotāko (44). Tādējādi valsts iejaukšanās mērķim ir jābūt apmierināt patiesu vajadzību sabiedrībā attiecībā uz kādu konkrētu pakalpojumu, kuru pienācīgi nesniedz (un tuvākajā nākotnē nesniegs) uzņēmumi, kas darbojas normālos tirgus apstākļos (45). Šajā sakarā es gribētu norādīt, ka Direktīvā 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (46), jo īpaši tās 3. panta 2. punktā, ir noteikts, ka dalībvalstis uzņēmumiem, kas darbojas elektroenerģijas nozarē, var vispārējās ekonomikas interesēs piemērot sabiedrisko pakalpojumu saistības, kuras var attiekties uz daudzām šajā punktā minētajām darbībām.
78. Šīs sabiedrisko pakalpojumu īpašās iezīmes, otrkārt, attiecas uz veidu, kādā tiek sniegts pakalpojums. Proti, pakalpojums ir jāsniedz zināmā mērā universāli un obligāti (47). Ar vārdu “universāli” es saprotu, ka pakalpojums vismaz potenciāli ir jāsniedz visām personām, kas to var pieprasīt. Ar vārdu “obligāti” es atsaucos uz faktu, ka ir jābūt pienākumam sniegt šo pakalpojumu, jo šajā nolūkā nepietiek ar vienkāršu atļauju sniegt attiecīgo pakalpojumu. Turklāt, ja pakalpojums tiek sniegts ar zināmu nepārtrauktību, saskaņā ar vienotiem un pārredzamiem nosacījumiem un par pieņemamām cenām, var būt arī svarīgi noteikt, vai šis pakalpojums patiešām tiek sniegts vispārējās interesēs (48).
79. Noslēdzot šo tēmu, lai pakalpojumu varētu likumīgi kvalificēt kā sabiedrisko pakalpojumu, ir jānodrošina atbilstība diviem galvenajiem nosacījumiem – no vienas puses, ir jābūt objektīviem iemesliem, kāpēc valsts iestādes uzskata, ka ir vajadzīga valsts iejaukšanās, lai nodrošinātu minētā pakalpojuma sniegšanu, un, no otras puses, pakalpojums ir jāsniedz universāli un obligāti. Šo nosacījumu izpildi, protams, atkarībā no apstākļiem var pārskatīt valsts tiesas (49) vai Eiropas Savienības tiesas (50), lai gan – ņemot vērā valsts iestāžu lielo rīcības brīvību – tikai tad, ja ir acīmredzama kļūda vērtējumā (51).
80. Otrkārt, ir jāpatur prātā, ka tas vien, ka pakalpojums valsts tiesībās ir noteikts kā sabiedrisks pakalpojums, nenozīmē, ka jebkuram operatoram, kas to sniedz, ir uzticēta skaidri definētu sabiedrisko pakalpojumu saistību izpilde lietas Altmark judikatūras izpratnē (52). SPSP ir jāuztic vienam vai vairākiem konkrētiem uzņēmumiem ar valsts iestādes sagatavotu aktu (vai vairākiem aktiem). Šis tiesību akts var būt dažādās formās, parasti tas ir valsts tiesību akts (piemēram, likumdošanas, reglamentējošs vai administratīvs) (53), kaut arī zināmos apstākļos skaidrs sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildes pilnvarojums var izrietēt no līguma (54). Taču neatkarīgi no tiesību akta rakstura pilnvarojumam ir jābūt skaidram un nepārprotamam – šajā tiesību aktā pietiekami precīzi būtu jādefinē attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu saistību veids, ilgums un tvērums (55).
81. Strīdu gadījumos, protams, arī šos aspektus var pakļaut tiesiskuma kontrolei kompetentajās valsts tiesās vai Eiropas Savienības tiesās. Tomēr, ciktāl šie aspekti ir tehniski vai saistīti ar faktiem, tiesiskuma pārbaude nav ierobežota ar pārbaudes minimālo standartu (56).
82. Attiecībā uz minēto principu piemērošanu šajā lietā es vēlētos izteikt šādas divas piezīmes.
83. Pirmkārt, var būt saimnieciskas darbības, kuru veicināšanu valsts var uzskatīt par pamatotu (piemēram, videi nekaitīgas enerģijas ražošana vai videi nekaitīgu tehnoloģiju izstrāde), sniedzot tiešu finansiālu palīdzību vai izmantojot citus atbalsta pasākumus, taču kuras neietver pakalpojumu sniegšanu Altmark judikatūras izpratnē. Parastais Altmark scenārijs ir tāds, ka vienam vai vairākiem uzņēmumiem (sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem) ir ar tiesību aktu noteikts pienākums sniegt konkrētu sabiedrisko pakalpojumu, iespējams, ļoti daudziem saņēmējiem. Parasti saņēmējiem par saņemtajiem pakalpojumiem ir jāmaksā noteikta maksa, kas tomēr var būt zemāka par parasto (vai hipotētisko) tirgus likmi, pateicoties kompensācijai, kuru valsts piešķir sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Altmark principi viegli neiekļaujas tādā scenārijā, kurā, stingri ņemot, nav paredzēti saimnieciski darījumi, kas ietver pakalpojumu sniegšanu. Piemēram, manuprāt, ir apšaubāms tas, ka visas darbības, kas apzīmētas kā SIP saskaņā ar SIP shēmu (piemēram, tikai publiskas infrastruktūras būvniecību vai saules fotoelementu iekārtu projektu izstrādi) var uzskatīt par pakalpojumu sniegšanu Altmark judikatūras izpratnē.
84. Otrkārt, var būt saimnieciskas darbības, kuras pat tad, ja tās faktiski ietver pakalpojumu sniegšanu, uzņēmumi veic brīvprātīgi bez īpaša pilnvarojuma no valsts. Kā ģenerāladvokāts M. Špunars ir norādījis lietā Renerga, kas attiecās uz valsts tiesiskā regulējuma, kurš tiek aplūkots šajā lietā, noteiktu aspektu saderību ar Savienības tiesību normām, ar to vien, ka kāda darbība ir skaidri un likumīgi apzīmēta kā “pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi”, nepietiek Altmark judikatūras piemērošanai (57). Ir jābūt arī valsts tiesību aktam, ar ko vienam vai vairākiem uzņēmumiem tiek uzticēts pienākums zināmā mērā universāli un obligāti (58) sniegt attiecīgos pakalpojumus. Attiecībā uz pamatlietā aplūkoto lietu nav skaidrs, vai saskaņā ar SIP shēmu visiem uzņēmumiem, kas izraudzīti kā SIP sniedzēji, Savienības tiesību izpratnē faktiski attiecas SPSP (59).
85. Ja tas ir tā, jautājumu par to, vai darījumi starp valsti un attiecīgajiem uzņēmumiem slēpj kādu atbalsta veidu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, var izlemt ārpus Altmark paradigmas. Varētu būt lietderīgi vēlreiz uzsvērt, ka pēdējā attiecas tikai uz uzņēmumiem, kas pilda SPSP. Tādējādi sabiedriskie pasākumi, uz kuriem neattiecas Altmark judikatūra, ir jāizskata, ņemot vērā tirgus ekonomikas operatora principu, kā minēts iepriekš 57. punktā.
2. Par otro un trešo Altmark nosacījumu
86. Otrais Altmark nosacījums attiecas uz kompensācijas aprēķināšanas pamatā esošajiem parametriem – tie ir jānosaka iepriekš objektīvi un pārskatāmi, lai izvairītos no tā, ka šī kompensācija varētu ietvert ekonomisku priekšrocību, atbalstot ieguvēju uzņēmumu salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem.
87. Savukārt saskaņā ar trešo Altmark nosacījumu kompensācija nedrīkst pārsniegt summu, kas nepieciešama, lai nosegtu visus izdevumus vai daļu izdevumu, kuri radušies, izpildot SPSP, ņemot vērā atbilstošos rēķinus un saprātīgu peļņu saistībā ar šo saistību izpildi.
88. Šie divi nosacījumi, kas ir papildinoša rakstura, tiecas sasniegt to pašu mērķi – nodrošināt, lai uzņēmumiem, kam uzticēti SPSP, netiktu izmaksātas pārmērīgi lielas kompensācijas.
89. Iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecībā uz apstrīdētajiem pasākumiem abi nosacījumi ir izpildīti. Pēc tās domām, attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ietver īpašas normas par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem pienākas kompensācija, par maksājamās kompensācijas summu vai par procedūrām, kas jāizmanto, lai šo summu aprēķinātu, un par mehānismu, kurš paredzēts pārsūtīto līdzekļu izmantošanas kontrolei. Attiecībā uz summām, kas pienākas kā kompensācija, tiesiskajā regulējumā ir ietvertas normas, kuras paredzētas, lai nodrošinātu, ka tiek ņemti vērā tikai nepieciešamie ieguldījumi, pakalpojumu sniegšanas izmaksas un “mērena peļņa”.
90. Taču, kā izskaidrots iepriekš 71. punktā, minēto novērtējumu apstiprināt vai noraidīt nav šīs Tiesas kompetencē. Iesniedzējtiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai pastāv pietiekami skaidrs un visaptverošs tiesību normu kopums, kas nodrošina, ka pakalpojumu sniedzējiem netiek maksāta pārmērīga kompensācija un ātri un efektīvi tiek izlabotas iespējamās kļūdas šajā sakarā.
3. Par ceturto Altmark nosacījumu
91. Saskaņā ar ceturto Altmark nosacījumu, ja uzņēmuma, kam uzdots pildīt SPSP, izraudzīšanās nav notikusi saskaņā ar publiskā iepirkuma procedūru, nepieciešamā kompensācija ir jānosaka, pamatojoties uz izmaksu analīzi vidējā labi strādājošā uzņēmumā, kas tiek labi pārvaldīts un atbilstoši apgādāts ar nepieciešamajiem līdzekļiem, lai varētu atbilst prasītajiem sabiedriskā pakalpojuma nosacījumiem, kuri noteikti, lai šos pienākumus varētu veikt, ņemot vērā ar tiem saistītos ienākumus, kā arī samērīgu peļņu par šo pienākumu veikšanu.
92. No visiem četriem Altmark nosacījumiem šo izpētīt, iespējams, ir vissarežģītāk.
93. Iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecībā uz aplūkotajiem pasākumiem arī šis nosacījums, šķiet, ir izpildīts. Pirmkārt, minētā tiesa norāda, ka SIP pakalpojumu sniedzēji saistībā ar elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem tiek atlasīti konkursa kārtībā, pamatojoties uz cenu, kura ir zemākā piedāvājuma cena, bet kura nav augstāka par VKEKK noteikto cenu, kas arī nosaka fiksēto likmi visiem pārējiem elektroenerģijas ražotājiem, kuri ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem. Attiecībā uz atbalstu koģenerācijas stacijām valsts tiesa apgalvo, ka tas tiek sniegts visām elektrostacijām, kuras piegādā saražoto siltumenerģiju rajona siltumapgādes sistēmām, ja elektrostacija atbilst attiecīgajām prasībām, tostarp efektivitātes prasībām, un ir iesniegusi pieteikumu, un uzskata, ka tādas koģenerācijas stacijas, kuras nav iesaistītas attiecīgajā koģenerācijā, vai spēkstacijas, kas nespēj nodrošināt efektīvu koģenerāciju, nevar vērtēt vienādi. Tā arī uzsver, ka konkrētais SIP shēmas pasākums attiecas uz koģenerācijas stacijām, kuru galvenais uzdevums ir nodrošināt siltumenerģiju iedzīvotājiem, un atbalsts tiek piešķirts tikai elektroenerģijai, kas saražota apkures sezonā.
94. Attiecībā uz NordBalt projekta īstenošanu iesniedzējtiesa norāda, ka šis projekts tiek finansēts, pamatojoties uz patiesajām un faktiskajām izmaksām, kas galvenokārt rodas, samaksājot par precēm un pakalpojumiem, kuri iegādāti publiskā iepirkuma procedūrā. Saules enerģijas spēkstaciju izstrādātājiem un iepriekšminētajiem tīklu operatoriem tiek kompensētas arī izmaksas, kas nav lielākas par faktiskajām izmaksām un atbilst vidējām tirgus cenām.
95. Tāpat kā otrā un trešā Altmark kritērija gadījumā man šķiet, ka arī par šo jautājumu lietas materiālos nav nekā tāda, kas radītu šaubas par sākotnējo novērtējumu, kuru veikusi iesniedzējtiesa. No otras puses, Tiesai arī nav pietiekami daudz informācijas, lai apstiprinātu šo novērtējumu.
96. Tādējādi nodrošināt, lai SIP sniedzēji tiktu izraudzīti, pamatojoties uz vienu vai diviem alternatīviem scenārijiem, kas ļautu garantēt atbilstību ceturtajam Altmark nosacījumam, ir iesniedzējtiesas uzdevums. SIP sniedzējus var izraudzīties arī saskaņā ar valsts iepirkuma procedūru – tas nozīmē pietiekami atklātu un īstu konkurenci (60) –, kas ļauj izraudzīties tādu kandidātu, kurš spēj sniegt attiecīgos pakalpojumus par viszemākajām izmaksām pašvaldībai. SIP sniedzējus var izraudzīties arī bez reālas konkursa procedūras pēc tam, kad ir izstrādāta sīka un pārredzama to izmaksu analīze, kas rentablam uzņēmumam, kurš darbojas šajā nozarē, varētu rasties savu pienākumu izpildes procesā.
97. Noslēdzot – atbilde uz ceturto prejudiciālo jautājumu, manuprāt, ir tāda, ka iesniedzējtiesas uzdevums ir noteikt, vai pamatlietā aplūkotie pasākumi atbilst kritērijiem, kas izklāstīti Tiesas sprieduma Altmark 88. līdz 93. punktā. Šajā nolūkā iesniedzējtiesai jo īpaši būtu jāpārbauda:
– vai pastāv publisks akts, kurā SIP sniedzējiem tiek uzticēts pienākums sniegt šos pakalpojumus zināmā mērā universāli un obligāti un kurā ir pietiekami precīzi norādīts vismaz SIP veids, ilgums un tvērums,
– vai pastāv pietiekami skaidrs un visaptverošs tiesību normu kopums, kas nodrošina, ka pakalpojumu sniedzējiem netiek maksāta pārmērīga kompensācija un ātri un efektīvi izlabot iespējamās kļūdas šajā sakarā,
– ka SIP sniedzēji ir izraudzīti vai nu, pamatojoties uz pietiekami atklātu un īstu konkurenci, vai pēc tam, kad ir izstrādāta sīka un pārredzama to izmaksu analīze, kas rentablam uzņēmumam, kurš darbojas šajā nozarē, varētu rasties savu pienākumu izpildes procesā.
IV. Secinājumi
98. Noslēgumā es ierosinu Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem, ko lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzdevusi Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa), atbildēt, ka LESD 107. panta 1. punkts pareizi ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– līdzekļi, kurus izmanto, lai finansētu Lietuvas sabiedrisko interešu sniegšanas pakalpojumu režīmu elektroenerģijas nozarē, ir uzskatāmi par valsts līdzekļiem;
– ja valsts pasākums paredz, ka elektroenerģijas tīkla operatoram elektroenerģija no elektroenerģijas ražotājiem ir jāiepērk par fiksētu cenu un jālīdzsvaro to ražotā elektroenerģija, paredzot, ka papildu izmaksas, kas jāsedz šiem operatoriem, kompensē ar iemaksām, kuras maksā galalietotāji, elektroenerģijas ražotāji ir uzskatāmi par atbalsta saņēmējiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē;
– pasākumi, kas dod labumu tikai tādiem uzņēmumiem, kuri darbojas konkrētā nozarē vai kuri sniedz konkrēta veida pakalpojumus, atbrīvojot šos uzņēmumus no noteiktām izmaksām, kas citādi tiem būtu bijis jāsedz, principā ir selektīvi; atbalsta pasākumi uzņēmumiem, kas darbojas enerģētikas nozarē, principā var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci iekšējā tirgū; iesniedzējtiesas kompetencē ir noteikt, vai pamatlietā aplūkotie pasākumi atbilst šim nosacījumiem;
– iesniedzējtiesas kompetencē ir noteikt, vai pamatlietā aplūkotie pasākumi atbilst kritērijiem, kas noteikti Tiesas 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 88. līdz 93. punktā. Šajā nolūkā iesniedzējtiesai jo īpaši būtu jāpārbauda:
– vai pastāv publisks akts, kurā sabiedrisko interešu pakalpojumu sniedzējiem tiek uzticēts pienākums sniegt šos pakalpojumus zināmā mērā universāli un obligāti un kurā ir pietiekami precīzi norādīts vismaz sabiedrisko interešu pakalpojumu sniegšanas veids, ilgums un tvērums,
– vai pastāv pietiekami skaidrs un visaptverošs tiesību normu kopums, kas ļauj izvairīties no tā, ka pakalpojumu sniedzējiem tiek maksāta pārmērīga kompensācija, un ātri un efektīvi izlabot iespējamās kļūdas šajā sakarā,
– ka sabiedrisko interešu pakalpojumu sniedzēji ir izraudzīti vai nu, pamatojoties uz pietiekami atklātu un īstu konkurenci, vai pēc tam, kad ir izstrādāta sīka un pārredzama to izmaksu analīze, kas rentablam uzņēmumam, kurš darbojas šajā nozarē, varētu rasties savu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu izpildes procesā.