Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 19. februāra iesniedza Corte suprema di cassazione (Itālija) – Presidenza del Consiglio dei Ministri/BV
(Lieta C-129/19)
Tiesvedības valoda – itāļu
Iesniedzējtiesa
Corte suprema di cassazione
Pamatlietas puses
Prasītāja: Presidenza del Consiglio dei Ministri
Atbildētāja: BV
Prejudiciālie jautājumi
Tiesai tiek lūgts paskaidrot [īpašos pamatlietas apstākļos: saistībā ar zaudējumu atlīdzības prasību, ko Itālijā pastāvīgi dzīvojošā Itālijas pilsone iesniedza pret valsti – likumdevēju – par Padomes Direktīvā 2004/80/EK (2004. gada 29. aprīlis) “par kompensāciju noziegumos cietušajiem” 1 , paredzēto pienākumu un it īpaši tās 12. panta 2. punktā paredzētā dalībvalstu pienākuma līdz 2005. gada 1. jūlijam (saskaņā ar tās 18. panta 1. punktu) ieviest vispārēju kompensāciju sistēmu, kas ir piemērota, lai nodrošinātu samērīgu un taisnīgu atlīdzinājumu cietušajiem visu vardarbīgo un tīšo noziegumu (tostarp seksuālās vardarbības noziegumā, kurā ir cietusi lietas dalībniece) gadījumos, ja tieši atbildīgās personas nevar nodrošināt nodarīto zaudējumu pilnīgu atlīdzinājumu, neīstenošanu un/vai nepareizu, un/vai nepilnīgu īstenošanu]:
vai – saistībā ar situāciju, kad valsts tiesību sistēmā ir ar nokavēšanos (un/vai nepilnīgi) īstenota Padomes Direktīva 2004/80/EK (2004. gada 29. aprīlis) “par kompensāciju noziegumos cietušajiem”, kas nav self executing [tieši iedarbīga], attiecībā uz direktīvā paredzētās tādas kompensāciju sistēmas ieviešanu vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kura paredz dalībvalsts atbildību pret pārrobežu tiesību subjektiem, kuriem vienīgiem ir adresēta minētā direktīva, saskaņā ar principiem, kuri ir noteikti Tiesas judikatūrā (tostarp spriedumos “Francovich” un “Brasserie du Pecheur un Factortame III”) – Eiropas Savienības tiesībās ir prasīts paredzēt analogu dalībvalsts atbildību pret tiesību subjektiem, kuri nav pārrobežu tiesību subjekti (tātad, pastāvīgi dzīvojošiem tiesību subjektiem) un kuri nebūtu no direktīvas īstenošanas izrietošo priekšrocību tiešie saņēmēji, bet, lai novērstu vienlīdzības/nediskriminācijas vienas tiesību sistēmas (Eiropas Savienības tiesību sistēmas) ietvaros principa pārkāpumu, tiem bija jāsaņem un tie varētu saņemt kompensāciju – ja direktīva tiktu īstenota savlaicīgi un pilnībā – paplašinot pašas minētās direktīvas lietderīgo iedarbību (proti, minēto kompensāciju sistēmu)?
Ja atbilde uz iepriekšējo pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
vai kompensācija tīšos, vardarbīgos noziegumos (un it īpaši Itālijas Kriminālkodeksa 690.-bis pantā paredzētajā seksuālās vardarbības noziegumā) cietušajiem, kas ir paredzēta Iekšlietu ministra 2017. gada 31. augusta Dekrētā (kas ir pieņemts saskaņā ar 11. panta 3. punktu 2016. gada 7. jūlija Likumā Nr. 122 [Noteikumi par Itālijas pienākumu, kas izriet no dalības Eiropas Savienībā, izpildi – Eiropas likums 2015.–2016.], ar vēlākajiem grozījumiem, [kas izdarīti ar 2017. gada 20. novembra Likuma Nr. 167 6. pantu un ar 2018. gada 30. decembra Likuma Nr. 145 1. panta 593.–596. punktu]) kā “fiksēta summa 4800 EUR apmērā” var tikt uzskatīta par “taisnīgu un samērīgu kompensāciju cietušajiem”, īstenojot Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta prasības?
____________
1 Padomes Direktīva 2004/80/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kompensāciju noziegumos cietušajiem (OV 2004, L 261, 15. lpp.).