CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2009. gada 18. maijā
Apvienotās lietas F‑138/06 un F‑37/08
Herbert Meister
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)
Civildienests – Ierēdņi – Novērtēšana – 2001./2002., 2003./2004. un 2004./2005. gada novērtēšanas ziņojumi – Novēlota sastādīšana – Kompetence – Saruna – Paaugstināšana amatā – Paaugstināšanas amatā punkti – Psiholoģiska vardarbība – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība par zaudējumu atlīdzību
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru H. Meister lūdz pamatā, pirmkārt, atcelt viņa novērtējuma ziņojumus par laika posmu no 2001. gada 1. aprīļa līdz 2002. gada 31. decembrim, no 2003. gada 1. janvāra līdz 2004. gada 30. septembrim un no 2004. gada 1. oktobra līdz 2005. gada 30. septembrim, otrkārt, atcelt lēmumus par paaugstināšanas punktu piešķiršanu 2006. un 2007. gada paaugstināšanā amatā, treškārt, atcelt lēmumu, ar kuru noraidīts viņa lūgums sniegt palīdzību atbilstoši Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 24. pantam redakcijā, kas izriet no Padomes 2004. gada 22. marta Regulas (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 124, 1. lpp.), ceturtkārt, atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) lēmumu, ar kuru noraida viņa lūgumu ieviest individuālu personāla attīstības programmu, kura paredzēta personāla darbiniekiem, kas pirms pieņemšanas darbā ITSB bijuši nodarbināti citur, piektkārt, piespriest ISTB viņam atlīdzināt zaudējumus
Nolēmums Atcelt prasītāja karjeras attīstības ziņojumu par laika posmu no 2001. gada 1. aprīļa līdz 2002. gada 31. decembrim. Atcelt prasītāja karjeras attīstības ziņojumu par laika posmu no 2004. gada 1. oktobra līdz 2005. gada 30. septembrim. Atcelt lēmumu par paaugstināšanas punktu piešķiršanu prasītājam 2006. gada paaugstināšanā amatā. Piespriest ISTB samaksāt prasītājam summu EUR 5000 apmērā. Pārējā daļā prasības pieteikumu lietā F‑138/06 un F‑37/08 noraidīt. Lietā F‑138/06 ISTB sedz savus un atlīdzina divas trešdaļas no prasītāja tiesāšanās izdevumiem. Lietā F‑37/08 prasītājs sedz savus un arī atlīdzina ISTB tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Piemērošanas joma – Piemērojamība
(Civildienesta noteikumu 24. pants)
2. Ierēdņi – Individuāla rakstura lēmums – Noraidoša lēmuma paziņošana – Akta sagatavošana tādā valodā, kas ļauj ieinteresētai personai ar to lietderīgi iepazīties
3. Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība, kas vērsta uz ieinteresētās personas diskreditēšanu vai tās darba apstākļu pasliktināšanu
(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. un 4. punkts; Padomes Direktīvas 2000/78 1. pants un 2. panta 3. punkts)
4. Ierēdņi – Civildienesta noteikumi – Atkāpe vispārējos piemērošanas noteikumos – Nepieļaujamība
(Civildienesta noteikumu 43. panta 1. daļa un 90. panta 2. punkts)
5. Ierēdņi – Pārsūdzība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Priekšmeta un pamata identiskums – Pamati un argumenti, kas nav iekļauti sūdzībā, bet kas ar to ir cieši saistīti
(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)
6. Ierēdņi – Novērtējums – Karjeras attīstības ziņojums – Apstiprinātāja iejaukšanās novērtēšanas procedūrā
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
7. Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Pieņemšana
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
8. Ierēdņi – Pārsūdzība – Iepriekšējs administratīvais process – Atbildes termiņu neievērošana no administrācijas puses
(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)
1. Saskaņā ar pienākumu sniegt palīdzību, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 24. pantā, tad, ja notiek ar dienesta kārtību un vienmērīgu dienesta gaitu nesaderīgs starpgadījums, administrācijai ir jāiejaucas tik aktīvi, cik nepieciešams, un jāreaģē ātri un uzmanīgi atbilstoši konkrētā gadījuma apstākļiem, lai noskaidrotu faktus un attiecīgi, pilnībā pārzinot lietu, izdarītu atbilstošus secinājumus.
Lai gan apstāklis, ka iecēlējinstitūcija, pārkāpjot pienākumu sniegt palīdzību uz lūgumu sniegt palīdzību, nav atbildējusi ar vajadzīgo steidzamību, var izraisīt attiecīgās iestādes atbildību par, iespējams, ieinteresētajai personai radīto zaudējumu, tas tomēr nevar ietekmēt skaidro lēmumu par šī lūguma noraidīšanu. Ja šāds lēmums būtu jāatceļ tikai tādēļ, ka tas ir novēlots, jaunais lēmums, ar ko aizvieto atcelto lēmumu, nekādi nevarētu būt mazāk novēlots par jau esošo.
(skat. 73. un 76. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1989. gada 26. janvāris, 224/87 Koutchoumoff/Komisija, Recueil, 99. lpp., 15. un 16. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1993. gada 21. aprīlis, T‑5/92 Tallarico/Parlaments, Recueil, II‑477. lpp., 31. punkts; 1997. gada 6. novembris, T‑15/96 Liao/Padome, Recueil FP, I‑A‑329. un II‑897. lpp., 34. punkts; 2000. gada 5. decembris, T‑136/98 Campogrande/Komisija, Recueil FP, I‑A‑267. un II‑1225. lpp., 42. punkts; 2007. gada 25. oktobris, T‑154/05 Lo Giudice/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑0000. un II‑A‑2‑0000. lpp., 136. punkts.
2. Lai lēmums būtu atbilstoši paziņots, tam ir ne tikai jābūt paziņotam tā adresātam, bet arī adresātam ir bijis jābūt iespējai atbilstoši iepazīties ar tā saturu. Tādējādi lēmums par atteikumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta 24. pantam, kas ir sastādīts valodā, kura nav nedz ierēdņa dzimtā valoda, nedz arī valoda, kurā ir iesniegts lūgums sniegt palīdzību, ir likumīgs ar nosacījumu, ka ieinteresētā persona var ar to lietderīgā veidā iepazīties.
(skat. 84. un 85. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1994. gada 9. jūnijs, T‑94/92 X/Komisija, Recueil FP, I‑A‑149. un II‑481. lpp., 24. punkts; 2000. gada 23. marts, T‑197/98 Rudolph/Komisija, Recueil FP, I‑A‑55. un II‑241. lpp., 44. punkts; 2001. gada 7. februāris, T‑118/99 Bonaiti Brighina/Komisija, Recueil FP, I‑A‑25. un II‑97. lpp., 16. un 17. punkts.
3. Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā psiholoģiskā uzmākšanās [vardarbība] ir definēta kā ir “nepiedienīga rīcība”, kuras pierādīšanai ir nepieciešams, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmais nosacījums ir saistīts ar to, ka pastāv fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība, kura izpaužas “kādā laika posmā, [..] atkārtojas vai ir sistemātiska”, kas nozīmē, ka psiholoģiskā vardarbība ir jāsaprot kā process, kurš noteikti turpinās laikā un kurš saistīts ar atkārtotām vai turpinātām darbībām, un kurš ir “tīšs”. Otrais nosacījums, kas no pirmā ir nošķirts ar saikli “un”, paredz, ka šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība rada kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei.
Tas, ka īpašības vārds “tīšs” attiecas uz pirmo nosacījumu, nevis uz otro, nozīmē, ka, pirmkārt, fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai, kas ir pieminēta Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā, ir jābūt brīvprātīgai, kas no šīs normas piemērošanas izslēdz rīcību, kas ir notikusi nejauši. Otrkārt, savukārt netiek pieprasīts, ka šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt izdarītai ar nodomu radīt kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. Citiem vārdiem sakot, psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē var pastāvēt, kaut arī ietekmētājam nav bijis nodoma diskreditēt cietušo vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek vien ar to, ka šī rīcība, kas ir īstenota labprātīgi, objektīvi ir radījusi šādas sekas.
Šādu interpretāciju nevar likt apšaubīt Civildienesta noteikumu 12.a panta 4. punkta pirmā teikuma noteikumi, kuros ir noteikts, ka ““seksuāla uzmākšanās” ir rīcība, kura saistīta ar seksu, ko vērš pret personu, kas to nevēlas, un kuras nolūks vai sekas ir aizskart šo personu vai radīt iebiedējošu, bīstamu, aizvainojošu vai traucējošu vidi”. Lai gan frāze “kuras nolūks vai sekas” ir iekļauta Civildienesta noteikumu 12.a panta 4. punkta pirmajā teikumā, bet tādas nav Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā, šādu trūkumu nevar interpretēt tādējādi, ka tas nozīmē, ka par psiholoģisku vardarbību ir atzīstama tikai tāda rīcība, kuras “mērķis” ir diskreditēt personu vai pasliktināt viņas darba apstākļus.
Visbeidzot tāda Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta interpretācija, kas ir pamatota ar iespējamā ietekmētāja nelabvēlīgo nodomu, neatbilstu “vardarbības” definīcijai, kas sniegta Direktīvā 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju. Tas, ka Direktīvā 2000/78 ir izmantots izteiciens “kuras mērķis vai rezultāts”, liecina par to, ka Kopienu likumdevējs ir vēlējies no psiholoģiskas vardarbības cietušajiem garantēt “atbilstīgu tiesisko aizsardzību”.
(skat. 102., 104.–108. un 111.–113. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2008. gada 9. decembris, F‑52/05 Q/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 135. un 144. punkts, pārsūdzēts Pirmās instances tiesā, lieta T‑80/00 P.
4. Novērtējuma ziņojums ir nelabvēlīgs akts, pret kuru ierēdnis var celt vai nu prasību tieši Civildienesta tiesā, vai iesniegt sūdzību atbilstoši Civildienesta 90. panta 2. punktam. Lai gan parasti ir ieteicams izmantot iekšējās procedūras, kuras ievieš ar Civildienesta noteikumu 43. panta piemērošanas noteikumiem, šādi noteikumi nevar atkāpties no iepriekš minētajām Civildienesta noteikumos noteiktajām tiesībām, kas ļauj ierēdņiem celt prasību Civildienesta tiesā vai iesniegt sūdzību par novērtējuma ziņojumu, iepriekš neizmantojot šīs iekšējās procedūras.
Iestādes nav tiesīgas atkāpties no tiešas Civildienesta noteikumu normas, pamatojoties uz kādu no īstenošanas noteikumiem.
(skat. 138.–140. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1994. gada 1. decembris, T‑54/92 Schneider/Komisija, Recueil FP, I‑A‑281. un II‑887. lpp., 22. punkts; 2005. gada 4. maijs, T‑398/03 Castets/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑109. un II‑507. lpp., 32. punkts.
5. Noteikums par atbilstību starp iepriekšēju administratīvu sūdzību un prasību paredz, ka Kopienu tiesā izvirzīts prasības pamats ir pieņemams tikai tad, ja tas ir bijis izvirzīts jau pirmstiesas procedūrā, lai iecēlējinstitūcija pietiekami precīzi zinātu iebildumus, ko ieinteresētā persona ceļ pret apstrīdēto lēmumu. Kaut arī Kopienu tiesā iesniegtie prasījumi var ietvert tikai tos “iebildumus”, kas balstās uz to pašu pamatojumu, uz ko balstās sūdzībā izvirzītie iebildumi, tomēr Kopienu tiesā šie iebildumi var tikt izvērsti, norādot pamatus un argumentus, kas nav obligāti iekļauti sūdzībā, bet kas ar to ir cieši saistīti.
(skat. 145. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 1995. gada 8. jūnijs, T‑496/93 Allo/Komisija, Recueil FP, I‑A‑127. un II‑405. lpp., 26. punkts.
6. Kārtība, kura paredz, ka novērtējuma ziņojumu sastāda novērtētājs un līdzparaksta apstiprinātājs un ka gadījumā, ja pēdējais nepiekrīt novērtētājam, tad apstiprinātājs pieņem galīgo lēmumu, tādējādi apstiprinātājam kļūstot par novērtētāju tiešā nozīmē, ir jāuzskata par tāda veida garantiju, ar kuru tiek neitralizēts iespējamais novērtētāja personīgais neobjektivitātes risks.
(skat. 156. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2007. gada 13. decembris, F‑28/06 Sequeira Wandschneider/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 43. punkts.
7. Ja vien nepastāv īpaši apstākļi, novērtējuma ziņojumu nevar atcelt tikai tādēļ, ka tas ir pieņemts novēloti. Ja novērtējuma ziņojuma novēlotas pieņemšanas dēļ attiecīgā gadījumā var attiecīgajam ierēdnim rasties tiesības uz atlīdzinājumu, tas nedz ietekmē ziņojuma spēkā esamību, nedz arī pamato tā vēlāku atcelšanu.
(skat. 171. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2007. gada 20. novembris, T‑205/04 Ianniello/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑0000. un II‑A‑2‑0000. lpp., 139. punkts.
8. Termiņu, kas ir paredzēti Civildienesta noteikumu 90. pantā, neievērošana var būt pamatā attiecīgās institūcijas atbildībai par ieinteresētajām personām, iespējams, nodarīto zaudējumu.
(skat. 212. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2005. gada 26. janvāris, T‑267/03 Roccato/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1. un II‑1. lpp., 84. punkts.