EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2012. gada 20. jūnijā (*)
Civildienests – Atklāts konkurss – Konkursa atlases komisijas lēmums nepielaist vērtēšanas centra pārbaudījumiem – Tiesību aizsardzības līdzekļi – Prasība tiesā, kas celta, nesagaidot lēmumu par administratīvu sūdzību – Pieņemamība – Īpašie nosacījumi pielaišanai konkursam – Prasītā darba pieredze
Lieta F‑66/11
par prasību, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš EAEK līgumam ir piemērojams saskaņā ar LESD 106.a pantu,
Alma Yael Cristina ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv S. Rodrigues, A. Blot un C. Bernard‑Glanz, avocats,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja B. Eggers un P. Pecho, pēc tam B. Eggers, pārstāvji,
atbildētāja.
Civildienesta TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch], tiesneši R. Barentss [R. Barents] un K. Brādlijs [K. Bradley] (referents),
sekretāre K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 29. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts 2011. gada 12. jūlijā, A. Y. Cristina cēla šo prasību, pirmkārt, atcelt atklātā konkursa EPSO/AST/111/10 atlases komisijas lēmumu nepielaist dalībai minētā konkursa vērtēšanas centra pārbaudījumos un, otrkārt, piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt zaudējumus, kas viņai esot nodarīti šā lēmuma dēļ.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktā ir noteikts:
“Ikviena persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, var iesniegt iecēlējinstitūcijai, sūdzību par jebkuru aktu, kurā ietverta sūdzība pret konkrēto personu [kas tai nav labvēlīgs], gadījumos, kad minētā iestāde ir pieņēmusi lēmumu, vai tā nav veikusi kādu pasākumu, ko nosaka Civildienesta noteikumi. Sūdzība jāiesniedz triju mēnešu laikā. [..].”
3 Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punkts ir formulēts šādi:
“Apelāciju Eiropas Savienības tiesā var iesniegt [prasība, kas celta Eiropas Savienības tiesā, ir pieņemama] tikai tad, ja:
– iecēlējinstitūcija ir iepriekš iesniegusi tai sūdzību [iecēlējinstitūcijai iepriekš ir tikusi iesniegta sūdzība] atbilstīgi 90. panta 2. punktam tajā norādītajā termiņā, un
– sūdzība ir noraidīta ar tiešu vai netiešu lēmumu.”
4 Civildienesta noteikumu III pielikuma 2. pantā par Civildienesta noteikumu 29. pantā minēto konkursa procedūru ir noteikts:
“Kandidāti aizpilda iecēlējinstitūcijas noteikto veidlapu.
Kandidātiem var lūgt iesniegt papildu dokumentus vai informāciju.”
5 2010. gada 17. novembrī Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par atklātu konkursu EPSO/AST/111/10 AST 1 pakāpes asistentu rezerves saraksta izveidošanai sekretariāta jomā (OV C 312 A, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par konkursu”).
6 Paziņojuma par konkursu II sadaļa ar nosaukumu “Pienākumi” bija formulēta šādi:
“Pienākumos ietilpst šādi uzdevumi:
– sanāksmju organizēšana un koordinēšana, tostarp lietas materiālu un darba dokumentu sagatavošana,
– telefona zvanu saņemšana, šķirošana un atbildēšana uz tiem, sarakstes izskatīšana un vispārīgas informācijas sniegšana zvanītājiem,
– pasta šķirošana un e‑pastu izskatīšana,
– darba grafika uzturēšana, maksājumu termiņu grafika uzraudzīšana, termiņu ievērošanas nodrošināšana,
– vispārīga administratīva atbalsta sniegšana, tostarp dokumentu uzturēšanai (dokumentu un vēstuļu saņemšana, izskatīšana, uzraudzīšana un kārtošana),
– sagatavot un vadīt komandējumus; uzraudzīt prombūtnes gadījumus,
– iesniegt un pārbaudīt dokumentus (izvietošana lapā, formatēšana, tabulas),
– paziņojumu, vēstuļu, protokolu rakstīšana (sekretariāta līmenī),
– citu administratīvo sekretariāta darbu veikšana saistībā ar lietu pārvaldību un informācijas meklēšanu, izmantojot informācijas tehnoloģijas,
– tulkošanas dienestos: tulkojuma pieprasījuma saņemšana, pārvaldība un izskatīšana un tostarp dokumentu sagatavošana, izskatīšana un pabeigšana, galvenokārt ar tulkošanas programmas palīdzību, tulkošanas atmiņu papildināšana un atjaunināšana, kā arī drukāšanas, izvietošanas lapā un formatēšanas darbu veikšana.
[..]”
7 Īpašajos pielaišanas konkursam nosacījumos, kas noteikti paziņojuma par konkursu III sadaļas 2. punktā, attiecībā uz diplomu ir paredzēts, ka kandidātiem ir jābūt izglītības līmenim, kas atbilst pabeigtai augstākajai izglītībai, ko apliecina studiju beigu diploms, kas ir tiešā saistībā ar pienākumiem (III.2.1. punkta a) apakšpunkts), vai arī vidusskolas izglītībai, ko apliecina attiecīgs diploms un kas ļauj turpināt mācības augstākā mācību iestādē, kā arī vismaz trīs gadus ilga darba pieredze, kas ir tiešā saistībā ar pienākumiem (III.2.1. punkta b) apakšpunkts).
8 Paziņojuma par konkursu IV sadaļas 1. punktā ir norādīts, ka uz priekšatlases testiem tiks uzaicināti tikai tie kandidāti, kuri, aizpildot elektronisku pieteikumu, būs apliecinājuši, ka atbilst paziņojuma par konkursu III sadaļas vispārīgajiem un īpašajiem nosacījumiem.
9 Paziņojuma par konkursu V sadaļas 1. punktā ir norādīts, ka vērtēšanas centra pārbaudījumiem tiks pielaisti kandidāti, kuri ne tikai būs ieguvuši minimālo nepieciešamo punktu skaitu un lielāko punktu skaitu priekšatlases testos, bet arī, ņemot vērā elektroniskās reģistrācijas brīdī sniegtās ziņas, atbilst paziņojuma par konkursu III sadaļas vispārīgajiem un īpašajiem nosacījumiem.
10 Šajā pašā tiesību normā ir precizēts, ka pielaišana vērtēšanas centra pārbaudījumiem tiks apstiprināta pēc katra kandidāta lietas materiāliem pievienoto apliecinošo dokumentu pārbaudes.
11 Paziņojuma par konkursu VII sadaļas 2. punktā ir precizēts, ka kandidāti, kuri pielaisti vērtēšanas centra pārbaudījumiem, tiks aicināti atnest pilnu pieteikumu (parakstītu elektronisko pieteikumu un apliecinošos dokumentus).
12 Paziņojumā par konkursu tāpat ir ierāmēta un treknrakstā uzrakstīta šāda sākotnēja norāde:
“Pirms piesakāties, rūpīgi izlasiet atklāto konkursu rokasgrāmatu, kas publicēta Oficiālā Vēstneša 2010. gada 8. jūlija numurā C 184 A un EPSO interneta vietnē.
Šī rokasgrāmata ir paziņojuma par konkursu neatņemama sastāvdaļa un palīdzēs jums izprast procedūrai piemērojamos noteikumus un reģistrēšanās kārtību.” [Neoficiāls tulkojums]
13 Atklāto konkursu rokasgrāmatas – redakcijā, kas bija spēkā notikumu laikā (OV 2010, C 184 A, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “kandidātu rokasgrāmata”), – 6.3. punktā ar nosaukumu “Pārsūdzības iespējas” ir noteikts:
“Visos konkursa procedūras posmos, ja jūs uzskatāt, ka EPSO vai atlases komisija nav ievērojusi vienlīdzību vai
– konkursa procedūras noteikumus, vai
– paziņojuma par konkursu noteikumus,
un jūs uzskatāt, ka lēmums attiecībā uz jums ir nepareizs, jūs varat to apstrīdēt šādos veidos:
– nosūtīt administratīvu sūdzību, pamatojoties uz [..] Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu,
pa pastu uz šādu adresi:
Office européen de sélection du personnel (EPSO)
[..],
vai izmantojot lapu “Kontakti” EPSO interneta vietnē.
Kā vēstules tematu norādiet:
– konkursa numuru,
– savu kandidāta numuru,
– pēc izvēles vārdus “réclamation article 90, §2”, “complaint article 90 §2”, “Beschwerde Artikel 90, Absatz 2”,
– attiecīgo konkursa posmu [..].
Lūdzam ievērot, ka atlases komisijām ir plašas vērtēšanas pilnvaras.
Nav lietderīgi iesniegt sūdzību par atlases komisijas lēmumu, jo tā darbojas pilnīgi neatkarīgi un EPSO direktors nevar grozīt tās lēmumus. Atlases komisiju plašās vērtēšanas pilnvaras tiek pakļautas kontrolei tikai tad, kad ir acīmredzami pārkāpti noteikumi, kas regulē to darbu. Šajā pēdējā gadījumā atlases komisijas lēmumu var apstrīdēt tieši kādā no Eiropas Savienības tiesām tikai tādā gadījumā, ja pirms tam ir iesniegta sūdzība Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta nozīmē.
– Jūs varat iesniegt pārsūdzību tiesā, pamatojoties uz [LESD] 270. pantu un [..] Civildienesta noteikumu 91. pantu, vēršoties:
Tribunal de la fonction publique de l’Union européenne
[..]
Lūdzam ievērot, ka [..] Civildienesta tiesā netiek pieņemtas pārsūdzības, kas attiecas kļūdām, izvērtējot vispārējos pieņemšanas kritērijus, kuri nav konkursa atlases komisijas kompetencē, ja vien pirms tam nav tikusi iesniegta administratīva sūdzība saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā aprakstītajiem nosacījumiem.
Sīkāk par pārsūdzības iespējām var uzzināt [..] Civildienesta tiesas interneta vietnē [..].
Šīm abām procedūrām paredzētie laika termiņi [Civildienesta noteikumos] sākas no dienas, kad ir paziņots par darbību, uz ko attiecas sūdzība.”
Tiesvedības rašanās fakti
14 2010. gada 18. novembrī prasītāja, aizpildot atbilstošo elektronisko pieteikuma veidlapu, pieteica savu kandidatūru atklātam konkursam EPSO/AST/111/10 (turpmāk tekstā – “konkurss”).
15 2011. gada 17. martā EPSO informēja prasītāju, ka viņa ir veiksmīgi izturējusi priekšatlases testus.
16 Tomēr 2011. gada 7. aprīļa vēstulē EPSO paziņoja prasītājai, ka, ņemot vērā pieteikuma veidlapas vērtējumu, atlases komisija nolēma viņai neļaut piedalīties vērtēšanas centra pārbaudījumos, jo uzskatīja, ka viņa neatbilst īpašajiem nosacījumiem pielaišanai konkursam.
17 Prasītāja apstrīdēja savu izslēgšanu no konkursa ar divām – 2011. gada 7. un 8. aprīļa – vēstulēm.
18 EPSO atbildēja prasītājai ar 2011. gada 6. jūnija vēstuli, norādot, ka atlases komisija bija atkārtoti izskatījusi viņas lietas materiālus, tomēr saglabā savu lēmumu neļaut viņai piedalīties vērtēšanas centra pārbaudījumos. Proti, konkursa atlases komisija uzskatīja, ka prasītājas diploms neattiecas uz konkursa jomu un ka tādēļ prasītājai bija jābūt vismaz trīs gadu darba pieredzei tiešā saistībā ar attiecīgā amata pienākumiem. Tomēr, tā kā pieteikuma veidlapā viņa nebija norādījusi nekādu detalizētu informāciju par savu darba pieredzi asistentes amatā, konkursa atlases komisija nav varējusi uzskatīt, ka viņa atbilst darba pieredzes nosacījumam.
19 Ar 2011. gada 9. jūnija e‑pastu prasītāja atbildēja EPSO, ka 2011. gada 6. jūnija vēstulē nebija sniegta lietderīga atbilde, un, uzskatot, ka viņa atbilst visiem vajadzīgajiem kritērijiem, lūdza viņai ļaut piedalīties turpmākajos konkursa pārbaudījumos. Uz šo e‑pastu netika sniegta atbilde.
20 2011. gada 11. jūlijā prasītāja, “veicot aizsargājošu darbību” un pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par atlases komisijas lēmumu neļaut viņai piedalīties vērtēšanas centra pārbaudījumos, un nākamajā dienā – 2011. gada 12. jūlijā – viņa vērsās Civildienesta tiesā.
21 Tiesas sēdē prasītāja informēja Civildienesta tiesu, ka 2011. gada 11. oktobrī iecēlējinstitūcija [..] noraidīja viņas sūdzību un ka viņa šo lēmumu nav pārsūdzējusi.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība
22 Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
1) galvenokārt:
– atcelt 2011. gada 7. aprīļa lēmumu, ar kuru viņai liegtas tiesības piedalīties konkursa vērtēšanas centra pārbaudījumos;
– līdz ar to nospriest, ka viņa ir jāatjauno noritošajā pieņemšanas darbā procesā, kas notiek ar konkursa palīdzību, vajadzības gadījumā organizējot jaunus vērtēšanas centra pārbaudījumos;
2) pakārtoti gadījumā, ja galvenā prasība netiktu apmierināta, piespriest atbildētājai samaksāt pagaidu kārtā noteikto summu ex æquo et bono EUR 20 000 apmērā kā atlīdzību par materiālajiem zaudējumiem, pieskaitot kavējuma procentus ar likumisko likmi no dienas, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā;
3) jebkurā gadījumā piespriest atbildētājai samaksāt pagaidu kārtā noteikto summu ex æquo et bono EUR 20 000 apmērā kā atlīdzību par morālo kaitējumu, pieskaitot kavējuma procentus ar likumisko likmi no dienas, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā;
4) piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
23 Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Ar 2011. gada 21. oktobra un 2012. gada 30. janvāra vēstulēm Civildienesta tiesa aicināja lietas dalībniekus izpildīt procesa organizatoriskos pasākumus. Lietas dalībnieki izpildīja Civildienesta tiesas prasību noteiktajā termiņā.
25 Ar Civildienesta tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2012. gada 26. janvāra rīkojumu šī lieta mutvārdu procesam tika apvienota ar lietu, kas reģistrēta ar numuru F‑83/11 A. Y. Cristina/Komisija.
Par strīda priekšmetu un galvenokārt izvirzīto prasījumu otrās daļas pieņemamību
26 Pirmkārt, lai arī prasītāja lūdz atcelt atlases komisijas sākotnējo lēmumu, kas paziņots EPSO 2011. gada 7. aprīļa vēstulē, ņemot vērā pastāvīgo judikatūru, ir jākonstatē, ka prasītajai ir nelabvēlīgs tikai atlases komisijas lēmums neļaut viņai piedalīties vērtēšanas centra pārbaudījumos, kas pieņemts pēc atkārtotas izskatīšanas un kas paziņots EPSO 2011. gada 6. jūnija vēstulē (it īpaši skat. Civildienesta tiesas 2010. gada 4. februāra spriedumu lietā F‑15/08 Wiame/Komisija, 20. punkts), un ka tādēļ ir jāuzskata, ka prasītāja lūdz atcelt šo pēdējo minēto lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
27 Otrkārt, Civildienesta tiesa konstatē, ka galvenokārt izvirzīto prasījumu otrā daļa būtībā ir vērsta uz to, lai lūgtu administrācijai atjaunot prasītāju pieņemšanas darbā procesā, kas notiek ar konkursa palīdzību.
28 Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesa, pārbaudot tiesiskumu, nedrīkst izdot rīkojumus Savienības iestādēm vai rīkoties to vietā (Pirmās instances tiesas 2005. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑336/02 Christensen/Komisija, 17. punkts; Civildienesta tiesas 2010. gada 23. novembra spriedums lietā F‑50/08 Bartha/Komisija, 50. punkts).
29 Līdz ar to šī prasījumu daļa ir jānoraida kā nepieņemama.
Par prasības pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
30 Komisija savā aizstāvības rakstā skaidri atzina, ka “konkursu kandidātiem ir tiesības vērsties [Savienības tiesā] un pirms tam nav vajadzības iesniegt sūdzību, ja viņi apstrīd atlases komisijas lēmumu”. Tomēr tā uzskata, ka šī prasība ir acīmredzami nepieņemama tādēļ, ka pirms tās saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktu netika iesniegta sūdzība par tiešu vai netiešu noraidošu lēmumu.
31 Komisija norāda, ka, lai arī kandidāti var tieši pārsūdzēt atlases komisijas lēmumu tiesā, tomēr saskaņā ar judikatūru, ja sūdzība tika iesniegta, prasības celšanas termiņš saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu sāk ritēt no lēmuma par sūdzību paziņošanas dienas un vēlāk celtas prasības tiesā pieņemamība ir atkarīga no tā, vai ieinteresētā persona ir ievērojusi visas procesuālās prasības, kas ir saistītas ar iepriekš iesniegtas sūdzības līdzekļa izmantošanu.
32 Komisija uzskata, ka viena no šīm procesuālajām prasībām ir ieinteresētās personas pienākums sagaidīt pirmstiesas procedūras beigas, lai varētu celt prasību tiesā.
33 Tādēļ Komisija uzskata, ka, tā kā prasītāja bija iesniegusi sūdzību par atlases komisijas lēmumu neļaut viņai piedalīties vērtēšanas centra pārbaudījumos, viņai pirms šīs prasības celšanas bija jāsagaida iecēlējinstitūcijas atbilde.
34 Visbeidzot Komisija apgalvo, ka, atzīstot par pieņemamu prasību, kas celta Civildienesta tiesā par atlases komisijas lēmumu, nesagaidot pirmstiesas procedūras iznākumu, kas tostarp var būt izlīgums, tiktu pārkāpts tiesiskās noteiktības un labas pārvaldības princips.
35 Tiesas sēdē, atbildot uz Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, prasītāja atgādināja, ka Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa savā 1990. gada 20. jūnija spriedumā lietā T‑133/89 Burban/Parlaments atzina par pieņemamu prasību, kas celta šai lietai pēc būtības līdzīgos apstākļos.
Civildienesta tiesas vērtējums
36 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktu prasība Eiropas Savienības Tiesā ir pieņemama tikai tad, ja iecēlējinstitūcijai ir iepriekš tikusi iesniegta sūdzība un ja šī sūdzība ir tikusi noraidīta ar tiešu vai netiešu lēmumu.
37 Tomēr, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, administratīvās sūdzības procesam nav nozīmes, ja iebildumi tiek vērsti pret atlases komisijas lēmumiem, jo iecēlējinstitūcija tos nevar grozīt (skat. Tiesas 1978. gada 16. marta spriedumu lietā 7/77 Ritter von Wüllerstorff und Urbair/Komisija, 7. punkts, un 1983. gada 14. jūlija spriedumu lietā 144/82 Detti/Tiesa, 16. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 23. janvāra spriedumu lietā T‑386/00 Gonçalves/Parlaments, 34. punkts). Šādos apstākļos Konkursa atlases komisijas lēmuma pārsūdzības līdzeklis parasti ir vēršanās Savienības tiesā, iepriekš neiesniedzot sūdzību (turpmāk tekstā – “tieša prasība”, skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bartha/Komisija, 25. punkts).
38 Līdz ar to, ja noraidītais kandidāts apstrīd konkursa atlases komisijas lēmumu, nav iepriekš jāiesniedz sūdzība par lēmumu, kuru viņš apstrīd, un vēl jo mazāk jāiesniedz šāda sūdzība, “veicot aizsargājošu darbību”, kā šajā lietā izdarīja prasītāja.
39 Tomēr ne no Civildienesta noteikumiem, ne judikatūras neizriet, ka konkursa kandidāts, kurš tomēr ir vērsies iecēlējinstitūcijā ar sūdzību par minētā konkursa atlases komisijas lēmumu, nevarētu tieši vērsties tiesā, nesagaidot iecēlējinstitūcijas lēmumu par savu sūdzību.
40 Tieši otrādi, Savienības tiesa jau ir skaidri pieļāvusi, ka, ja konkursa kandidāts, iesniedzot administratīvu sūdzību, vēršas iecēlējinstitūcijā, šādas rīcības, lai arī kāda tam būtu juridiska nozīme, rezultātā kandidātam nevar atņemt tiesības tieši vērsties tiesā (Tiesas 1978. gada 30. novembra spriedums apvienotajās lietās 4/78, 19/78 un 28/78 Salerno u.c./Komisija, 10. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Burban/Parlaments, 17. punkts).
41 Līdz ar to, ja konkursa kandidāts nolemj tieši vērsties Civildienesta tiesā, tai ir jānosaka, vai prasība ir celta trīs mēnešu un desmit dienu laikā no dienas, kad prasītājam paziņots tam nelabvēlīgs lēmums (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Burban/Parlaments, 18. punkts).
42 Turpretī šādas prasības pieņemamība tiesā nevar tikt pakļauta nosacījumam, ka iepriekš ir jāpabeidz Civildienesta noteikumu 91. pantā paredzētā pirmstiesas procedūra, jo šāds nosacījums ir piemērojams tikai prasībām, attiecībā uz kurām ir obligāti jāiesniedz administratīva sūdzība. Komisijas piedāvātais risinājums ir pielīdzināms tam, ka tiešas prasības celšana tiesā tiek pakļauta papildu pieņemamības nosacījumam, kas patiesībā ir piemērojams tikai tad, ja pirms prasības celšanas tiesā ir jāiesniedz sūdzība.
43 Šim secinājumam nav pretrunā kandidātu rokasgrāmatas 6.3. punkts, kurā ir norādīts, ka kandidāti var apstrīdēt konkursa atlases komisijas lēmumus administratīvā kārtībā un ceļot prasību tiesā, un tajā nav precizēts, ka sūdzības iesniegšanas gadījumā nevar celt tiešu prasību tiesā.
44 Turklāt Civildienesta tiesa konstatē, ka šis secinājums nav apstrīdams tās judikatūras dēļ, ko savos rakstveida apsvērumos minējusi Komisija un kas tiks analizēta turpinājumā, nedz arī tiesas sēdē izklāstīto argumentu dēļ.
45 Protams, kā norādīja Komisija, patiešām saskaņā ar apjomīgu judikatūru strīdos par konkursu atlases komisiju lēmumiem, pirmkārt, ja prasītājs izvēlas iepriekš vērsties administrācijā, iesniedzot administratīvu sūdzību, vēlāk celtas prasības tiesā pieņemamība ir atkarīga no tā, vai ir izpildītas visas procesuālās prasības, kas ir saistītas ar iepriekš iesniegtu sūdzību (Civildienesta tiesas 2007. gada 13. decembra spriedums lietā F‑73/06 Van Neyghem/Komisija, 37. punkts), un, otrkārt, ja par konkursa atlases komisijas lēmumu tika iesniegta sūdzība, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu prasības celšanas termiņš sāk ritēt no dienas, kurā ir paziņots lēmums par sūdzību (iepriekš minētais spriedums lietā Detti/Tiesa, 17. punkts; Pirmās instances tiesas 1991. gada 27. jūnija spriedums lietā T‑156/89 Valverde Mordt/Tiesa, 90. punkts; 1998. gada 16. septembra spriedums lietā T‑215/97 Jouhki/Komisija, 22. punkts; 2005. gada 31. maija spriedums lietā T‑294/03 Gibault/Komisija, 22. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 2. novembra rīkojums lietā T‑41/04 Pérez‑Díaz/Komisija, 32. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 8. jūnija spriedums lietā T‑156/03 Pérez‑Díaz/Komisija, 26. punkts; Civildienesta tiesas 2009. gada 12. marta spriedums lietā F‑4/08 Hambura/Parlaments, 24. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Bartha/Komisija, 26. punkts).
46 Tomēr ir jākonstatē, ka visi šie spriedumi ar vienu izņēmumu attiecas uz tādas prasības pieņemamību, kas celta pēc sūdzības noraidīšanas un pēc tiešas prasības celšanas tiesā termiņa beigām. Līdz ar to runa ir par judikatūru, kas attiecas uz pieņemamības nosacījumu prasībām, kuras celtas pēc Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktā paredzētās procedūras.
47 Attiecībā uz iepriekš minēto spriedumu lietā Pérez‑Díaz/Komisija Pirmās instances tiesa konstatēja, ka sūdzības un prasības priekšmets atšķiras. Proti, sūdzībā tiek apstrīdēts Komisijas lēmums rīkot jaunu mutvārdu pārbaudījumu pēc atlases komisijas lēmuma izslēgt prasītāju no rezerves saraksta atcelšanas ar Pirmās instances tiesas 2002. gada 24. septembra spriedumu lietā T‑102/01 Pérez‑Díaz/Komisija, bet prasībā tiesā tika apstrīdēts jaunais konkursa atlases komisijas lēmums neiekļaut prasītāju rezerves sarakstā jaunā mutvārdu procesa beigās. No minētā izriet, ka šajā lietā Pirmās instances tiesai nebija jānospriež, ka prasība atcelt tiesību aktu, kas celta pirms, noraidot sūdzību, pabeigta administratīvā pirmstiesas procedūra, kura uzsākta par apstrīdēto aktu, šajā gadījumā – Komisijas lēmumu rīkot jaunu mutvārdu pārbaudījumu – ir priekšlaicīga, jo Pirmās instances tiesa bija konstatējusi, ka prasība tiesā nav uzskatāma par tādu, pirms kuras tika iesniegta administratīva sūdzība (iepriekš minētais spriedums lietā T‑156/03 Pérez‑Díaz/Komisija, 27. un 34. punkts).
48 Līdz ar to šā sprieduma 45. un 47. punktā atgādinātā judikatūra par faktiskām un tiesiskām situācijām, kuras būtiski atšķiras no situācijas šajā lietā, nav piemērojama šajā gadījumā.
49 Turklāt Komisija apgalvo, ka šī prasība ir jāatzīst par nepieņemamu saistībā ar tiesiskās noteiktības un pareizas tiesvedības iemesliem.
50 Tomēr, pirmkārt, ar tiesiskās noteiktības prasību ievērošanu nevar attaisnot tāda pieņemamības nosacījuma piemērošanu tiešai prasībai tiesā, kurš uz to neattiecas, jo citādi tiktu ierobežotas noraidīto kandidātu tiesības tieši pārsūdzēt tiesā konkursa atlases komisijas lēmumu. Turklāt ir jākonstatē, ka gadījumā, ja konkursa kandidāts pirms prasības tiešas celšanas tiesā iesniedz sūdzību un, pirms Civildienesta tiesa taisa spriedumu par prasību, tiek pieņemts labvēlīgs lēmums par sūdzību, prasītājam zustu interese celt prasību tiesā un tādēļ viņa prasībai zustu priekšmets. Tomēr, ja lēmums viņam nebūtu labvēlīgs, prasītājam katrā ziņā būtu tiesības uz to, lai Civildienesta tiesa taisītu spriedumu par strīdu starp viņu un administrāciju.
51 Attiecībā uz pareizas tiesvedības principa ievērošanu Civildienesta tiesa uzskata, ka vislabākais veids, kā šo principu ievērot, ir izskatīt tajā celto tiešo prasību, neņemot vērā neparedzamo sūdzību, kas tai nav iesniegta.
52 Visbeidzot Komisijas tiesas sēdē iebildes par nepieņemamību, kas saistīta ar šīs prasība priekšlaicīgo raksturu, pamatojumam izklāstītie argumenti tāpat nav pieņemami.
53 Proti, pirmkārt, Komisija apgalvoja, ka risinājums iepriekš minētajā spriedumā lietā Burban/Parlaments esot ticis atcelts ar turpmāko judikatūru. Tomēr, kā Civildienesta tiesa skaidroja šā sprieduma 45.–48. punktā, Komisijas minētā judikatūra nav piemērojama šajā gadījumā, jo tā attiecas uz prasībām, kas tiek celtas pēc sūdzības iesniegšanas, bet iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Salerno u.c./Komisija un lietā Burban/Parlaments – tieši otrādi – tika pasludināti saistībā ar faktiem, kas pēc būtības ir identiski faktiem šajā lietā.
54 Otrkārt, Komisija norādīja, ka lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums Burban/Parlaments, prasītājs bija “galīgi” izvēlējies tiešas prasības celšanu tiesā (iepriekš minētais spriedums lietā Burban/Parlaments, 18. punkts), bet šajā lietā prasītāja mēģināja vienlaicīgi izmantot abus tiesību aizsardzības līdzekļus. Šajos argumentos netiek ņemts vērā, ka šajā gadījumā prasītāja – tāpat kā prasītāji lietās, kurās tika pasludināti iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Salerno u.c./Komisija un lietā Burban/Parlaments, – izvēlējās celt tiešu prasību tiesā, kas gan noticis, nesagaidot administrācijas lēmumu par viņas sūdzību, bet prasības celšanai paredzētajā trīs mēnešu un desmit dienu laikā no konkursa atlases komisijas lēmuma paziņošanas dienas.
55 Treškārt, lai nošķirtu šo lietu no lietas, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Burban/Parlaments, Komisija uzsvēra, ka šajā gadījumā, iesniedzot sūdzību, prasītāju pārstāvēja advokāti. Tomēr šādam argumentam nav nozīmes, jo tas, ka advokāti palīdzēja prasītājai uzrakstīt sūdzību, nekādi neietekmē viņas tiesības celt tiešu prasību Civildienesta tiesā.
56 Ceturtkārt, Komisija apgalvoja, ka darbā pieņemšanas un atlases procedūras būtiski ir attīstījušās sarežģītības ziņā un tostarp attiecībā uz noraidītā kandidāta iespēju uzzināt par atlases komisijas lēmumiem un vajadzības gadījumā tos apstrīdēt. Tomēr Komisija nav pierādījusi šo faktu konstatējuma nozīmi saistībā ar tādas prasības tiesā pieņemamību, kas katrā ziņā tiktu celta pēc visu konkursa kandidātiem piedāvāto īpašo pārsūdzības līdzekļu izmantošanas.
57 Piektkārt un visbeidzot, Komisija gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē apgalvoja, ka daudzos gadījumos lēmumā par sūdzību noraidītajiem kandidātiem tiek sniegta “apmierinoša” atbilde, kas pierādot to, ka Civildienesta tiesā celto prasību skaits ir daudz mazāks par to Komisijas izskatāmo sūdzību skaitu, kas attiecas uz konkursu atlases komisiju lēmumiem.
58 Tomēr, pirmkārt, Civildienesta tiesa konstatē, ka Komisija šos apgalvojumus nav pamatojusi, iesniedzot kādus pierādījumus. Otrkārt, pat ja šie apgalvojumi būtu pareizi, Komisija atzina, ka tikai retos gadījumos konkursa atlases komisijai ir jāmaina sava sākotnējā nostāja nepielaist kandidātu dalībai konkursā. Treškārt, kandidātu rokasgrāmatas 6.3. punktā par pārsūdzības līdzekļiem ir skaidri norādīts, ka “nav lietderīgi iesniegt sūdzību par atlases komisijas lēmumu, jo tā darbojas neatkarīgi un EPSO direktors nevar grozīt tās lēmumus”. Ceturtkārt, pat ja Komisijas apgalvojumi tiktu pierādīti, ar tiem netiktu atcelta pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu 91. pantā paredzētā obligāta iepriekšēja administratīva sūdzība attiecas tikai uz aktiem, kurus iecēlējinstitūcija vajadzības gadījumā var grozīt, un iecēlējinstitūcija nevar grozīt konkursa atlases komisijas lēmumu. Piektkārt, Komisijas arguments ir pretrunīgs, jo tādas prasības nepieņemamības dēļ, kas celta pirms atbildes uz iepriekšēju sūdzību sniegšanas termiņa beigām, noraidītos kandidātus neiedrošinātu iesniegt šādas sūdzības, bet pati Komisija apgalvoja, ka šīs noraidīto kandidātu sūdzības var tikt apmierinātas vismaz noteiktos gadījumos.
59 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jānosaka, vai šajā gadījumā tieša prasība Civildienesta tiesā ir celta trīs mēnešu un desmit dienu termiņā no prasītājai nelabvēlīga lēmuma paziņošanas dienas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Burban/Parlaments, 17. punkts).
60 Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja saņēma apstrīdēto lēmumu 2011. gada 6. jūnijā un ka prasība tika celta 2011. gada 12. jūlijā.
61 Ņemot vērā izklāstīto, ir jānospriež, ka prasība nav priekšlaicīga.
Par lietas būtību
Par prasījumiem atcelt tiesību aktu
62 Savu prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumā prasītāja izvirza divus pamatus attiecīgi par konkursa atlases komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā un par labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kurš attiecas uz konkursa atlases komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā
– Lietas dalībnieku argumenti
63 Prasītāja apgalvo, ka, neņemot vērā pieteikuma veidlapā norādīto informāciju par viņas izglītību un darba pieredzi, konkursa atlases komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
64 Prasītāja tostarp norāda, ka, pamatojoties uz viņas norādīto informāciju pieteikuma veidlapā, konkursa atlases komisijai bija viņai jālūdz iesniegt apliecinošus dokumentus gan par viņas izglītības līmeni, gan par viņas profesionālo kvalifikāciju un jāpārliecinās par viņas diploma vai darba pieredzes atbilstību paziņojumā par konkursu minētajiem pienākumiem.
65 Komisija atbild, ka prasītāja konkursa pieteikuma sadaļā “Darba pieredze” bija norādījusi 2 mēnešu un 17 dienu darba pieredzi. Tā kā konkursa atlases komisijai esot bijis pamats ņemt vērā tikai šo periodu, lai izvērtētu prasītājas darba pieredzi, bez vajadzības saņemt no viņas detalizētāku informāciju, tā, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, esot uzskatījusi, ka šī darba pieredze nav pietiekama, lai izpildītu nosacījumu par vismaz trīs gadu darba pieredzi.
66 Tādējādi Komisija uzskata, ka pirmais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.
– Civildienesta tiesas vērtējums
67 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru konkursa atlases komisija ir atbildīga par izvērtēšanu katrā atsevišķajā gadījumā, vai katra kandidāta darba pieredze atbilst paziņojumā par konkursu prasītajam līmenim. Šajā ziņā atlases komisijai saskaņā ar Civildienesta noteikumiem par konkursa procedūrām ir novērtējuma brīvība attiecībā gan uz kandidāta iepriekšējās darba pieredzes būtības un ilguma vērtējumu, gan uz iespējamo daudz maz ciešo saistību ar amata pienākumiem (Pirmās instances tiesas 2004. gada 25. marta spriedums lietā T‑145/02 Petrich/Komisija, 37. punkts, un 2006. gada 31. janvāra spriedums lietā T‑293/03 Giulietti/Komisija, 65. un 66. punkts).
68 Tādējādi, veicot tiesiskuma pārbaudi, Civildienesta tiesai ir tikai jāpārliecinās, ka šīs brīvības īstenošanā netika pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā (Pirmās instances tiesas 2000. gada 21. novembra spriedums lietā T‑214/99 Carrasco Benítez/Komisija, 71. punkts; Civildienesta tiesas 2010. gada 1. jūlija spriedums lietā F‑40/09 Časta/Komisija, 58. punkts).
69 Turklāt judikatūrā tika precizēts, ka, lai pārliecinātos, vai ir izpildīti pielaišanas nosacījumi, konkursa atlases komisija var ņemt vērā tikai norādes, ko kandidāti ir snieguši savos pieteikumos, un apliecinošos dokumentus, kas viņiem ir jāiesniedz to pamatojumam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Časta/Komisija, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).
70 Apstrīdētajā lēmumā konkursa atlases komisija secināja, ka, tā kā prasītājas diplomam Eiropas Savienības tiesībās un ekonomikā nav tiešas saistības ar konkursa jomu, proti, sekretariātu, viņai saskaņā ar paziņojuma par konkursu III.2.1. punkta b) apakšpunktu bija jābūt vismaz trīs gadu sekretāra darba pieredzei. Tomēr, tā kā pieteikumā viņa nebija norādījusi nekādu detalizētu informāciju par savu darba pieredzi, izņemot 2 mēnešu un 17 dienu ilgu darba pieredzi, konkursa atlases komisija uzskatīja, ka nosacījums par darba pieredzi netika izpildīts, un tādēļ atteicās pielaist prasītāju dalībai konkursā.
71 Prasītāja precizēja tiesas sēdē, ka viņa neapstrīd, ka viņas diplomam nav tiešas saistības ar paziņojumā par konkursu minētajiem pienākumiem un ka viņai tādēļ bija jāatbilst īpašajiem nosacījumiem, kas paredzēti paziņojuma par konkursu III.2.1. punkta b) apakšpunktā.
72 Tāpat prasītāja neapstrīd, ka pieteikuma veidlapas sadaļā par darba pieredzi viņa norādīja tikai 2 mēnešu un 17 dienu asistentes darbu Komisijā. Tomēr tiesas sēdē viņa atzina, ka ir acīmredzami pārrakstījusies, norādot savu darba pieredzi pieteikuma veidlapas sadaļā par motivāciju.
73 Šajā ziņā Civildienesta tiesa patiešām konstatē, ka pieteikuma veidlapas sadaļā par motivāciju prasītāja vienkārši norādīja, ka ir strādājusi kā administratīva sekretāre vairāk nekā desmit gadus. Tomēr viņas pieteikumā nebija citas informācijas, kas konkursa atlases komisijai ļautu pārbaudīt šīs darba pieredzes ilgumu un atbilstību pielaišanas konkursam nosacījumiem.
74 Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, konkursa atlases komisijai nevar pārmest, ka tā nelūdza prasītāju iesniegt papildu dokumentus vai ka tā pati neveica papildu izmeklēšanu saistībā ar šo informāciju par prasītājas darba pieredzi, kas nebija pamatota ar nekādiem pārbaudāmiem pierādījumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Carrasco Benítez/Komisija, 77. un 78. punkts).
75 Līdz ar to konkursa atlases komisija, pamatojoties uz prasītājas pieteikumā sniegto informāciju, uzskatīdama, ka nosacījums par darba pieredzi nav izpildīts, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
76 Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu, kas attiecas uz labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
77 Prasītāja pārmet konkursa atlases komisijai, ka tā nebija ņēmusi vērā visu informāciju, kas varētu ietekmēt viņas lēmumu, tostarp ne tikai dienesta intereses, bet arī viņas personisko interesi, un apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma dēļ tika izslēgta kandidāte, kas no visiem aspektiem atbilst dienesta interesēm.
78 Komisija lūdz noraidīt pamatu kā acīmredzami nepamatotu.
– Civildienesta tiesas vērtējums
79 Pirmkārt, Civildienesta tiesa norāda, ka kandidātu rokasgrāmatas, kura ir paziņojuma par konkursu neatņemama sastāvdaļa un kuru prasītāja turklāt ir pievienojusi prasības pieteikumam, 2.1.3.1. punktā ir skaidri paredzēts, ka pieteikumā atklātam konkursam prasītā informācija tostarp attiecas uz: “darba pieredze (ja tāda tiek prasīta): darba devēja nosaukums, adrese, pildīto uzdevumu būtība, tās sākuma un beigu datums”. Šajā gadījumā patiešām paziņojumā par konkursu tika prasīts norādīt darba pieredzi.
80 Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 67.–69. punktā atgādināto judikatūru konkursa atlases komisijai nav pienākuma lūgt kandidātiem iesniegt papildu dokumentus vai pašai veikt pētījumus, lai pārbaudītu, vai ieinteresētā persona atbilst visiem paziņojuma par konkursu nosacījumiem.
81 Treškārt, no Civildienesta noteikumu III pielikuma 2. panta otrās daļas izriet, ka konkursa atlases komisijai ir vienkārši iespēja lūgt kandidātiem iesniegt papildu informāciju, ja tai rodas šaubas par iesniegtā dokumenta nozīmīgumu. Šajā ziņā nav jāpārvērš par pienākumu tas, ko likumdevējs ir paredzējis kā vienkāršu konkursa atlases komisijas iespēju (iepriekš minētais spriedums lietā Carrasco Benítez/Komisija, 78. punkts).
82 Ceturtkārt, saskaņā ar paziņojuma par konkursu V sadaļas 1. punktu un VII sadaļas 2. punktu pilna pieteikuma atnešana un pievienoto apliecinošo dokumentu pārbaude ir otrais etaps konkursa norisē, kuram tiek pielaisti tikai kandidāti, kas ir saņēmuši minimālo nepieciešamo punktu skaitu un lielāko punktu skaitu priekšatlases testos un kas, ņemot vērā elektroniskās reģistrācijas brīdī sniegtās ziņas, atbilst paziņojuma par konkursu III sadaļas vispārīgajiem un īpašajiem nosacījumiem.
83 Piektkārt un visbeidzot, pat pieņemot, ka prasītājas vienkāršais apgalvojums, kurš nav pamatots ar pierādījumiem un saskaņā ar kuru viņa no visiem aspektiem atbilst dienesta interesēm sava diploma un darba pieredzes dēļ, tiktu pierādīts, konkursa atlases komisijai nevar pārmest, ka tā, pieņemot lēmumu, kas balstīts uz to, ka prasītāja savā pieteikumā nebija norādījusi pietiekamu informāciju, lai minētajai komisijai ļautu konstatēt, ka viņa atbilst īpašajiem pielaišanas nosacījumiem, būtu pārkāpusi labas pārvaldības principu. Tāpat rūpības pienākums nekādi neparedz to, ka konkursa atlases komisijai ir jāļauj piedalīties konkursā visiem kandidātiem, kuri atbilstoši pašu uzskatiem atbilst amata pienākumiem.
84 Līdz ar to konkursa atlases komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, iepriekš nepieprasot informāciju papildus kandidātes pieteikuma veidlapā sniegtajiem datiem, kas nav bijuši pietiekami, lai ļautu atlases komisijai konstatēt, ka viņa atbilst konkursa īpašajiem pielaišanas nosacījumiem, nav pārkāpusi labas pārvaldības principu un rūpības pienākumu.
85 Tādējādi otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzināšanu
86 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru civildienesta lietās prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida, ja tie ir cieši saistīti ar prasījumiem atcelt tiesību aktus, kas ir tikuši noraidīti kā nepamatoti (Civildienesta tiesas 2010. gada 23. novembra spriedums lietā F‑75/09 Wenig/Komisija, 71. punkts).
87 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu ir cieši saistīti ar prasījumiem atcelt tiesību aktus, kuri ir tikuši noraidīti kā nepamatoti. Tā kā, izvērtējot prasījumus atcelt tiesību aktu, netika atklāts nekāds pārkāpums, par kuru varētu būt atbildīga iestāde, prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida gan attiecībā uz materiālo, gan morālā kaitējumu.
88 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir pilnībā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
89 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 1. punktu, ievērojot citus šā reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šā paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.
90 No iepriekš minētā pamatojuma izriet, ka prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Komisija savos prasījumos ir skaidri lūgusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā šīs lietas apstākļos Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošana nav attaisnota, prasītājai ir jāsedz savi un jāatlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumi.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) A. Y. Cristina sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Van Raepenbusch | Barents | Bradley |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 20. jūnijā.
W. Hakenberg | | S. Van Raepenbusch |