Language of document : ECLI:EU:C:2014:108

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2014. gada 27. februārī (*)

Netiešie nodokļi – Akcīzes nodoklis – Direktīva 92/12/EEK – 3. panta 2. punkts – Naftas produkti – Nodoklis par mazumtirdzniecību – Jēdziens “īpašs nolūks” – Kompetenču nodošana autonomajām kopienām – Finansējums – Iepriekš noteikts mērķis – Izdevumi par veselības aprūpes un vides aizsardzības pasākumiem

Lieta C‑82/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 29. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 16. februārī, tiesvedībā

Transportes Jordi Besora SL

pret

Generalitat de Catalunya.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents), K. Toadere [C. Toader] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],

ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 26. jūnija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Transportes Jordi Besora SL vārdā – C. Jover Ribalta un I. Mallol Bosch, abogadas,

–        Generalitat de Catalunya vārdā – M. Nieto García un N. París Doménech, abogadas de la Generalitat,

–        Spānijas valdības vārdā – N. Díaz Abad, pārstāve,

–        Grieķijas valdības vārdā – G. Papagianni, pārstāvis,

–        Francijas valdības vārdā – J.‑S. Pilczer, pārstāvis,

–        Portugāles valdības vārdā – A. Cunha, kā arī L. Inez Fernandes un R. Collaço, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – W. Mölls un J. Baquero Cruz, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2013. gada 24. oktobra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvas 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV L 76, 1. lpp.) 3. panta 2. punktu.

2        Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Transportes Jordi Besora SL (turpmāk tekstā – “TJB”) un Generalitat de Catalunya [Katalonijas reģionālo valdību] par Oficina Gestora de Impuestos Especiales de Tarragona (Taragonas Akcīzes nodokļu pārvalde, turpmāk tekstā – “Akcīzes nodokļu pārvalde”) atteikumu atmaksāt nodokli par noteiktu naftas produktu pārdošanu (Impuesto sobre las Ventas Minoristas de Determinados Hidrocarburos, turpmāk tekstā – “IVMDH”).

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Direktīvas 92/12 3. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Šo direktīvu Kopienas līmenī piemēro šādām precēm, kā tās definētas attiecīgās direktīvās:

–        Minerāleļļām,

[..]

2.      Pirmajā punktā uzskaitītajām precēm īpašos nolūkos var uzlikt citus netiešos nodokļus, ja vien šie nodokļi atbilst nodokļu noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim un pievienotās vērtības nodoklim [turpmāk tekstā – “PVN”] saistībā ar nodokļu bāzes noteikšanu, nodokļa aprēķināšanu, iekasējamību un pārraudzību.”

 Spānijas tiesības

4        Ar 2001. gada 27. decembra Likuma 24/2001 par nodokļu, pārvaldes un sociālās jomas pasākumiem (Ley 24/2001 de Medidas Fiscales, Administrativas y del Orden Social, 2001. gada 31. decembra BOE Nr. 313, 50493. lpp.), kas grozīts ar 2002. gada 30. decembra Likuma 53/2002 par nodokļu, pārvaldes un sociālās jomas pasākumiem (Ley 53/2002, de Medidas Fiscales, Administrativas y del Orden Social; 2002. gada 31. decembra BOE Nr. 313, 46086. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums 24/2001”) 7. pantu, 9. panta noteikumiem Spānijas likumdevējs ir ieviesis IVMDH, šim nodoklim stājoties spēkā 2002. gada 1. janvārī.

5        Likuma 24/2001 1. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunktā ir noteikts:

“1.      [IVMDH] ir netiešs nodoklis, ar ko apliek [noteiktu naftas produktu] patēriņu, iekasējot tikai vienā tā piemērojamības objektu lokā esošo preču mazumtirdzniecības posmā saskaņā ar šī likuma noteikumiem.

2.      Nodokļa nodošana autonomajām kopienām tiek reglamentēta ar noteikumiem, kas ietverti tiesību normās, ar kurām paredz valsts nodokļu nodošanu autonomajām kopienām, un katra [nodokļa] piemērošanas jomu un nosacījumus attiecībā uz katru kopienu ietver attiecīgais likums par nodošanu.

3.      No šā nodokļa gūtie ieņēmumi pilnā apmērā ir paredzēti, lai finansētu veselības aprūpes izmaksas atbilstoši valsts mērogā noteiktiem objektīviem kritērijiem. Tomēr daļu no resursiem, kas gūti no autonomo [kopienu] nodokļa likmēm, drīkst izmantot, lai finansētu vides aizsardzības pasākumus, kuriem arī ir jāatbilst tāda paša veida objektīviem kritērijiem.”

6        Saskaņā ar šī paša likuma 9. panta 3. punktu naftas produkti, uz kuriem attiecas IVMDH piemērošanas joma, tostarp ir benzīns, dīzeļdegviela, mazuts un petroleja, ko neizmanto par kurināmo.

7        Minētā likuma 9. panta 4. punkta 1. apakšpunktā mazumtirdzniecība ir definēta kā šādas darbības:

“a)      to preču pārdošana vai piegāde, kas ietverti materiālajā piemērošanas jomā un kas paredzētas pircēju tiešajam patēriņam. Katrā ziņā par “mazumtirdzniecību” tiek uzskatīta tirdzniecība, kas īstenota mazumtirdzniecības pārdošanas vietās sabiedrībai, kuras paredzētas turpmāk 2. punkta a) apakšpunktā, neatkarīgi no tā, kāds ir pircēju iegādāto preču galamērķis;

b)      preču, kas ietvertas materiālās piemērošanas jomā, imports un pirkšana Kopienas iekšienē, ja tās ir tieši paredzētas importētāja vai pircēja uzņēmuma paša patēriņam.”

8        Likuma 24/2001 9. panta 8. punktā IVMDH iekasējamība ir definēta šādi:

“1.      Nodokli iekasē brīdī, kad tā materiālās piemērošanas jomā ietilpstošās preces tiek nodotas pircēju rīcībā vai attiecīgi tiek patērētas savām vajadzībām, ja vien ir pabeigta nodokļu atlikšana, kas paredzēta 1992. gada 28. decembra Likuma  38/1992 par akcīzes nodokļiem 4. panta 20. punktā.

2.      Attiecībā uz 4. punkta 1. apakšpunkta b) punktā paredzēto importu attiecīgais nodoklis ir maksājams, ja preces, kas ir iekļautas materiālās piemērošanas jomā, tiek nodotas importētāju rīcībā, ar nosacījumu, ka ir pabeigta attiecīgā importēšana, kuras mērķis ir šo preču patērēšana un nodokļu atlikšana, kas paredzēta Likuma 38/1992 par akcīzes nodokļiem 4. panta 20. punktā.”

9        Likuma 24/2001 9. panta 9. punktā it īpaši ir paredzēts, ka aprēķina bāze ir ar nodokli apliekamo preču apjoms.

10      Šī likuma 9. panta 10. punktā nodokļa likme ir definēta šādi:

“1.      Katrai apliekamajai precei piemērojamo nodokļa likmi veido, valsts likmei pieskaitot [autonomās kopienas likmi].

2.      Valsts nodokļu likme ir šāda:

[..]

3.      Autonomās [kopienas] likme ir tā, kuru ir apstiprinājusi attiecīgā autonomā kopiena atbilstoši 2001. gada 27. decembra likumam [21/2001], kurā ir noteikti fiskālie un administratīvie pasākumi autonomo kopienu un pilsētu, kurām ir autonoms statuss, jaunajai finansēšanas sistēmai [Ley 21/2001 por la que se regulan las medidas fiscales y administrativas del nuevo sistema de financiación de las Comunidades Autónomas de Régimen Común y Ciudades con Estatuto de Autonomía, 2001. gada 31. decembra BOE Nr. 313, 50383. lpp.]. Ja autonomā kopiena nav noteikusi nevienu likmi, vienīgā piemērojamā likme ir valsts noteiktā likme.

[..]”

11      Likuma 24/2001 9. panta 11. punktā ir paredzēts, ka iekasējamā nodokļa summas nodokļa maksātāji pārnes preču pircējiem, kuriem ir pienākums tās segt, izņemot gadījumus, kad šo preču galapatērētājs ir pats nodokļa maksātājs.

12      IVMDH tika nodots autonomajām kopienām, piemērojot Likumu 21/2001.

13      Autonomā IVMDH piemērošanas likme, kas piemērojama Katalonijas autonomajā kopienā no 2004. gada 1. augusta, ir paredzēta 2004. gada 16. jūlija Likumā 7/2004, kurā noteikti fiskālie un administratīvie pasākumi (Ley 7/2004 de medidas fiscales y administrativas, 2004. gada 29. septembra BOE Nr. 235, 32391. lpp.).

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

14      Pārvadājumu sabiedrība TJB, kas dibināta Katalonijas autonomajā kopienā, kā galapatērētājs bija samaksājusi summu EUR 45 632,38 apmērā kā IVMDH par 2005.–2008. finanšu gadu.

15      2009. gada 30. novembrī TJB lūdza akcīzes nodokļu pārvaldei atmaksāt minētās summas, jo šī sabiedrība uzskatīja, ka IVMDH ir pretrunā Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktam, jo šim nodoklim ir tikai budžeta ieņēmumu nodrošināšanas mērķis un tas neatbilst ne PVN regulējumam Savienībā, ne akcīzes nodokļa regulējumam attiecībā uz tā piemērošanu.

16      Ar 2009. gada 1. decembra lēmumu akcīzes nodokļu pārvalde noraidīja šo prasību.

17      Ar 2010. gada 10. jūnija nolēmumu Tribunal Económico‑Administrativo Regional de Cataluña (Katalonijas Reģionālā ekonomikas un administratīvo jautājumu tiesa) noraidīja sūdzību, ko TJB iesniedza par minēto lēmumu.

18      Izskatot prasību, ar kuru apstrīdēts šis nolēmums, Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstākā tiesa) pauž šaubas par IVMDH saderīgumu ar Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktu. It īpaši šī tiesa vēlas uzzināt, vai šāds nodoklis var tikt uzskatīts par tādu, kuram ir īpašs mērķis attiecīgā noteikuma izpratnē, jo tas ir paredzēts, lai finansētu ne tikai vajadzības gadījumā vides izdevumus, bet arī jaunās autonomajām kopienām nodotās kompetences veselības aizsardzības jomā, lai gan šajā direktīvā noteiktais akcīzes nodoklis jau ir paredzēts veselības un vides aizsardzībai. Iesniedzējtiesa turklāt uzskata, ka ar IVMDH piemērošanas noteikumiem netiek ievēroti ne noteikumi attiecībā uz akcīzi, jo šis nodoklis ir iekasējams, pārdodot preci galapatērētājam, ne arī noteikumi, kas saistīti ar PVN, jo minētais nodoklis netiek iekasēts katrā ražošanas un izplatīšanas posmā.

19      Šādos apstākļos Tribunal Superior de Justicia de Cataluña nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Direktīvas 92/12] 3. panta 2. punkts, konkrēti, nosacījums par noteikta nodokļa “īpašu nolūku”,

a)      ir jāinterpretē tādējādi, ka izvirzīto mērķi nevar sasniegt ar kādu citu saskaņotu nodokli?

b)      ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja nodoklis ir ieviests vienlaicīgi ar kādu kompetenču nodošanu autonomajām kopienām, kurām savukārt tiek atdoti no nodokļa iekasēšanas gūtie ieņēmumi, lai daļēji segtu nodoto kompetenču dēļ radušās izmaksas, un nodokļa likmes katras autonomās kopienas teritorijā var tikt noteiktas dažādā apmērā, šā nodokļa mērķis ir tikai un vienīgi budžeta ieņēmumu nodrošināšana?

c)      Vai – gadījumā, ja uz iepriekšējo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, – jēdziens “īpašs nolūks” ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir jābūt vienam vienīgam mērķim vai arī, gluži pretēji, ir pieļaujams, ka ir vairāki atšķirīgi mērķi, kuru vidū ir arī tikai un vienīgi budžeta ieņēmumu nodrošināšanas mērķis, lai gūtu finansējumu noteiktām jomām?

d)      Cik būtiskam gadījumā, ja uz iepriekšējo jautājumu tiek atbildēts, ka ir pieļaujama dažādu mērķu sasniegšana, ir jābūt konkrētajam mērķim Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta izpratnē, lai tiktu izpildīts nosacījums, ka nodoklim ir jāatbilst “īpašam nolūkam” Tiesas judikatūras atzītajā izpratnē, un kādi būtu kritēriji, pēc kuriem pamatmērķi varētu nošķirt no pakārtotā mērķa?

2)      Vai [Direktīvas 92/12] 3. panta 2. punkts, konkrēti, nosacījums par atbilstību nodokļu noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim vai [PVN], saistībā ar iekasējamības noteikšanu,

a)      aizliedz netiešu nesaskaņotu nodokli (tādu kā IVMDH), kas kļūst iekasējams brīdī, kad degviela mazumtirdzniecībā tiek pārdota galapatērētājam, atšķirībā no saskaņotā nodokļa (nodoklis naftas produktiem, kurš ir iekasējams, kad preces tiek izvestas no pēdējās akcīzes preču noliktavas) vai [PVN] (kurš, lai gan arī ir iekasējams brīdī, kad notiek pēdējā pārdošana mazumtirdzniecībā, ir maksājams katrā ražošanas un izplatīšanas posmā), jo tiek uzskatīts, ka tas – izsakoties kā [2000. gada 9. marta] spriedumā [lietā C‑437/97 EKW un Wein & Co, Recueil, I‑1157. lpp.,] (47. punkts) – neatbilst vienas vai otras iepriekš minētās taksācijas metodes vispārīgajai sistēmai, kāda tā ir noteikta Kopienas regulējumā?

b)      Gadījumā, ja uz iepriekšējo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, vai [konkrētā noteikuma] interpretācijai ir jābūt tādai, ka minētais atbilstības nosacījums ir izpildīts arī bez vajadzības, lai to starpā būtu atbilstība iekasējamības ziņā, jau tāpēc vien, ka netiešais nesaskaņotais nodoklis (šajā gadījumā – IVMDH) neietekmē – proti, nedz aizkavē, nedz apgrūtina – akcīzes nodokļu vai [PVN] normālu iekasēšanas gaitu?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

20      Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tādi valsts tiesību akti, ar kuriem paredz nodokli naftas produktu mazumtirdzniecībai, kāds ir pamatlietā apskatītais IVMDH.

21      Saistībā ar minēto ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktu minerāleļļām [naftas produktiem] var uzlikt citus netiešos nodokļus, nekā šajā direktīvā paredzēto akcīzes nodokli, ja, pirmkārt, tiem ir viens vai vairāki īpaši mērķi un ja, otrkārt, tie atbilst nodokļu noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim vai PVN saistībā ar nodokļu bāzes noteikšanu, nodokļa aprēķināšanu, iekasējamību un pārraudzību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā EKW un Wein & Co, 30. punkts).

22      Šiem diviem nosacījumiem, ar kuriem paredzēts novērst papildu netiešo nodokļu piemērošanu, kas neatbilstoši kavētu tirdzniecību (2000. gada 24. februāra spriedums lietā C‑434/97 Komisija/Francija, Recueil, I‑1129. lpp., 26. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā EKW un Wein & Co, 46. punkts), kā tas izriet arī no paša minētā noteikuma nosaukuma, ir kumulatīvs raksturs.

23      Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem no Tiesas judikatūras izriet, ka “īpašs nolūks Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta izpratnē nav tāds, kas attiecināms tikai uz budžetu” (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Francija, 19. punkts; lietā EKW un Wein & Co., 31. punkts, kā arī 2005. gada 10. marta spriedumu lietā C‑491/03 Hermann, I‑2025. lpp., 16. punkts).

24      Šajā situācijā nav strīda par to, ka ieņēmumi no IVMDH tika piešķirti autonomajām kopienām, lai finansētu dažu to kompetenču īstenošanu. Kā tas izriet arī no Tiesas rīcībā esošās informācijas, šī nodokļa piemērošanas likme ir valstī noteiktā fiksētā piemērošanas likme un piemērošanas likme, ko noteikusi konkrētā autonomā kopiena.

25      Saistībā ar minēto ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka pašvaldību autonomijas atjaunošana, piešķirot tām tiesības saņemt ienākumus no nodokļiem, pati par sevi ietver tikai budžeta papildināšanas nolūku, kas pats par sevi nevar ietvert īpašu nolūku Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā EKW un Wein & Co., 33. punkts).

26      Generalitat de Catalunya un Spānijas valdība, ko atbalsta Grieķijas un Francijas valdības, tomēr uzsver, ka ieņēmumi no IVMDH tiek piešķirti autonomajām kopienām, nevis vispārīgi tikai budžeta nolūkā, lai palielinātu to finanšu kapacitāti, bet būtībā, lai līdzsvarotu slogu, kas tām rodas, īstenojot tām nodotās kompetences veselības aizsardzības un vides jomā. Tādējādi saskaņā ar Likuma 24/2001 9. panta 1. punkta 3. apakšpunktu ieņēmumi no šiem nodokļiem, kas rodas no valstī noteiktās fiksētās piemērošanas likmes un attiecīgās autonomās kopienas noteiktās piemērošanas likmes, noteikti ir jāpiešķir veselības aizsardzības izdevumu segšanai, vienlaicīgi attiecībā uz daļu, kas rodas no šīs pēdējās minētās likmes, šajā gadījumā tie var tikt piešķirti vides izdevumu segšanai. Pretēji akcīzes nodoklim, kura mērķis esot tieši atgūt ieņēmumus, kuriem ir tikai budžeta ieņēmumu palielināšanas nolūks, IVMDH, ņemot vērā tā raksturu un ietekmi, sniedz ieguldījumu īpaša nolūka, proti, samazināt sociālās izmaksas, kas saistītas ar naftas produktu patēriņu, sasniegšanā.

27      Saistībā ar minēto vispirms ir jākonstatē, ka, tā kā visiem nodokļiem ir budžeta papildināšanas mērķis, tas apstāklis vien, ka tādam nodoklim kā IVMDH ir budžeta papildināšanas mērķis, pats par sevi nevar būt pietiekams, lai izslēgtu iespēju, ka šo nodokli varētu uzskatīt par tādu, kam ir īpašs nolūks šī noteikuma izpratnē, pretējā gadījumā tiktu atņemta jēga Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktam (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā EKW un Wein & Co., 33. punkts).

28      Turklāt, kā to būtībā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 26. un 27. punktā, iepriekš noteikts ieņēmumu, kas saņemti no tāda nodokļa kā IVMDH, mērķis, lai reģionālās pašvaldības, kādas ir autonomās kopienas, varētu finansēt to kompetenču īstenošanu, ko tām nodevusi valsts veselības aizsardzības un vides jomā, varētu būt fakts, kas jāņem vērā, lai identificētu īpaša nolūka pastāvēšanu Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā EKW un Wein & Co., 35. punkts).

29      Tomēr šāds mērķis, kas ataino vienkāršu dalībvalsts budžeta organizācijas veidu, pats par sevi nevar būt šajā ziņā pietiekams nosacījums, jo katra dalībvalsts var nolemt piemērot precei nodokli, lai finansētu konkrētus izdevumus, neatkarīgi no mērķa. Pretējā gadījumā ikviens nolūks varētu tikt uzskatīts par īpašu Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta izpratnē, kas atņemtu ar šo direktīvu noteiktajam saskaņotajam akcīzes nodoklim visu lietderīgo iedarbību un būtu pretrunā principam, saskaņā ar kuru atkāpe, kāda ir noteikta 3. panta 2. punktā, ir jāinterpretē šauri.

30      Lai varētu uzskatīt, ka pastāv īpašs nolūks minētā noteikuma izpratnē, tomēr ir būtiski, lai tāds nodoklis kā IVMDH pats par sevi būtu paredzēts, lai nodrošinātu veselības un vides aizsardzību. Tā tas it īpaši būtu tad, kā to būtībā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 28. un 29. punktā, ja ieņēmumi no šī nodokļa noteikti būtu jāizlieto, lai samazinātu sociālās un vides izmaksas, kas saistītas ar īpašo naftas produktu, kuriem piemēro minēto nodokli, izmantošanas veidu tā, lai pastāvētu tieša saikne starp šo ieņēmumu izmantošanu un aplūkotā nodokļa nolūku.

31      Tomēr pamatlietā nav strīda par to, ka ieņēmumi no IVMDH autonomajām kopienām ir jāpiešķir vispārīgi veselības aizsardzības izdevumiem, nevis tiem, kas īpaši saistīti ar naftas produktu, kuriem piemēro šo nodokli, izmantošanu. Šos vispārīgos izdevumus var finansēt ar visa veida nodokļu ieņēmumiem.

32      Turklāt no Tiesas rīcībā esošajiem faktiem izriet, ka apskatāmajās valsts tiesību normās nav paredzēts neviens iepriekš noteikts mehānisms, lai ieņēmumus no IVMDH izmantotu vides nolūkos. Nepastāvot šādam iepriekš noteiktam mērķim, nevar uzskatīt, ka tāds nodoklis kā IVMDH, kā to būtībā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 25. un 26. punktā, pats par sevi ir paredzēts, lai nodrošinātu vides aizsardzību, un tādējādi to var uzskatīt par tādu, kuram ir īpašs nolūks Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta izpratnē, tikai tad, ja šis nodoklis būtu izveidots, runājot par tā struktūru, jo īpaši, ņemot vērā ar to apliekamo objektu vai piemērošanas likmi, tā, ka tas atturētu nodokļa maksātājus no naftas produktu izmantošanas vai veicinātu citu produktu izmantošanu, kuru ietekme uz vidi ir mazāk kaitīga.

33      Tomēr no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka šāda situācija ir pamatlietā izskatāmajā gadījumā, un turklāt Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos nekur nav apgalvots, ka tādas būtu IVMDH raksturīgās iezīmes.

34      No minētā izriet, ka tāds nodoklis kā IVMDH, kas tiek apskatīts pamatlietā, attiecībā uz kuru no Tiesas rīcībā esošajiem faktiem izriet, ka šobrīd tas ir iekļauts saskaņotā akcīzes nodokļa likmē, nevar tikt uzskatīts par tādu, kuram ir īpašs nolūks Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta izpratnē.

35      Tādējādi bez nepieciešamības pārbaudīt, vai ir izpildīts minētā 3. panta 2. punktā paredzētais otrais nosacījums attiecībā uz akcīzes nodokļu vai PVN jomā piemērojamo nodokļu noteikumu ievērošanu, ir jāsecina, ka šis noteikums ir jāinterpretē kā tāds, kuram ir pretrunā tas, ka tāds nodoklis kā IVMDH varētu tikt uzskatīts par šī noteikuma prasībām atbilstošu.

36      Tādējādi uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tādi valsts tiesību akti, ar kuriem paredz nodokli naftas produktu mazumtirdzniecībai, kāds ir pamatlietā apskatītais IVMDH, jo šādu nodokli nevar uzskatīt par tādu, kuram ir īpašs nolūks minētā noteikuma izpratnē, jo šis nodoklis, kurš ir paredzēts, lai finansētu attiecīgo teritoriālo kopienu kompetenču īstenošanu veselības aizsardzības un vides jomā, pats par sevi nav paredzēts veselības un vides aizsardzības nodrošināšanai.

 Par šī sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā

37      Savos rakstveida apsvērumos Generalitat de Catalunya un Spānijas valdība ir lūgušas Tiesai ierobežot šī sprieduma iedarbību laikā, ja tā konstatētu, ka Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktam pretrunā ir tāda nodokļa ieviešana, kāds ir pamatlietā apskatītais IVMDH.

38      Sava lūguma atbalstam Generalitat de Catalunya un Spānijas valdība, pirmkārt, vērš Tiesas uzmanību uz nopietnajām finansiālajām sekām, kas būs spriedumam, kurā būs šāda konstatācija. IVMDH esot radījis attiecīgo strīdu. Pienākums atmaksāt šo nodokli, no kura ieņēmumi laikā no 2002. līdz 2011. gadam ir sasnieguši apmēram EUR 13 miljardus, apdraudētu sabiedrības veselības nozares finansējumu autonomajās kopienās.

39      Otrkārt, tās norāda, ka, ņemot vērā Eiropas Komisijas rīcību, tās bija labā ticībā ieguvušas pārliecību, ka minētais nodoklis atbilda Savienības tiesībām. Komisijas dienesti, ar kuriem konsultējās Spānijas atbildīgās iestādes pirms šī nodokļa ieviešanas, viedoklī, ko tie snieguši pēdējām minētajām 2001. gada 14. jūnijā, nav apstrīdējuši iespēju izveidot nodokli naftas produktiem, kura nolūks būtu finansēt kompetenču, kas nodotas autonomajām kopienām veselības un vides jomā, izpildi, bet tie tikai paredzēja nosacījumus, kuru izpilde padarītu IVMDH saderīgu ar Savienības tiesībām. Turklāt Spānijas tiesas nekad neesot apšaubījušas šī nodokļa atbilstību Savienības tiesībām. Turklāt pienākumu neizpildes procedūra, ko Komisija ierosināja 2002. gadā, jau vairākus gadus esot apturēta. Visbeidzot pēc tam, kad Komisija iesaistījās šajā procesā, Spānijas atbildīgās iestādes ar 2012. gada 27. aprīļa Pamatlikumu 2/2012 par budžeta stabilitāti un finansiālo dzīvotspēju (Ley Orgánica 2/2012 de Estabilidad Presupuestaria y Sostenibilidad Financiera; 2012. gada 30. aprīļa BOE Nr. 103, 32653. lpp.) iekļāva IVMDH akcīzes nodoklī naftas produktiem.

40      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācija, ko sniedz Tiesa LESD 267. pantā noteiktās kompetences ietvaros, izskaidro un precizē šīs tiesību normas jēgu un apjomu, kādā tā ir jāsaprot un jāpiemēro vai kādā to būtu bijis jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža. No minētā izriet, ka šo normu, šādi interpretētu, pati tiesa var piemērot un tai ir jāpiemēro tiesiskām attiecībām, kas radās un tika nodibinātas pirms lūguma sniegt interpretāciju, ja turklāt nosacījumi tāda strīda, kas attiecas uz šī noteikuma piemērošanu, izskatīšanai kompetentās tiesās ir izpildīti (it īpaši skat. 2005. gada 17. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑453/02 un C‑462/02 Linneweber un Akritidis, Krājums, I‑1131. lpp., 41. punkts; 2007. gada 6. marta spriedumu lietā C‑292/04 Meilicke u.c., Krājums, I‑1835. lpp., 34. punkts, kā arī 2012. gada 10. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑338/11 līdz C‑347/11 Santander Asset Management SGIIC u.c., 58. punkts).

41      Tiesa tikai izņēmuma kārtā, piemērojot Savienības tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās noteiktības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz tiesību normu, kuru tā ir interpretējusi, lai apstrīdētu labā ticībā nodibinātas tiesiskās attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu, ir jāievēro divi pamatnosacījumi, proti, ieinteresēto personu labas ticības esamība un būtisku traucējumu rašanās risks (it īpaši skat. 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑402/03 Skov un Bilka, Krājums, I‑199. lpp., 51. punkts; 2010. gada 3. jūnija spriedumu lietā C‑2/09 Kalinchev, Krājums, I‑4939. lpp., 50. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Santander Asset Management SGIIC u.c., 59. punkts).

42      Konkrētāk, Tiesa ir izmantojusi šādu risinājumu tikai ļoti konkrētos apstākļos, tostarp, kad pastāvēja risks, ka varētu iestāties smagas ekonomiskas sekas, it īpaši saistībā ar ļoti daudzām tiesiskām attiecībām, kas nodibinātas labā ticībā, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kurš tika uzskatīts par spēkā esošu, un izrādījās, ka privātpersonas un valsts iestādes bija iesaistītas rīcībā, kas neatbilda Savienības tiesiskajam regulējumam saistībā ar objektīvu un būtisku nenoteiktību attiecībā uz Savienības tiesību normu piemērojamību; šo nenoteiktību varēja veicināt tāda pati rīcība no citu dalībvalstu vai Komisijas puses (it īpaši skat. 2006. gada 27. aprīļa spriedumu lietā C‑423/04 Richards, Krājums, I‑3585. lpp., 42. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Kalinchev, 51. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Santander Asset Management SGIIC u.c., 60. punkts).

43      Attiecībā uz pirmo nosacījumu par labu ticību šajā gadījumā ir jāsecina, ka papildus tam, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā EKW un Wein & Co, kas pieņemts 2000. gadā, Tiesa jau bija lēmusi par nodokli, kuram piemita līdzvērtīgas iezīmes kā IVMDH, attiecībā uz Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktu, no Generalitat de Catalunya un Spānijas valdības sniegtajiem apsvērumiem, pretēji to apgalvotajam, nekādā ziņā neizriet, ka Komisija kādā brīdī būtu norādījusi šīm iestādēm, ka IVMDH atbilst attiecīgajam noteikumam.

44      Saistībā ar minēto ir jāsecina, ka Komisijas dienestu sniegtajā viedoklī, uz kuru atsaucas Generalitat de Catalunya un Spānijas valdība, ir skaidri secināts, ka nodokļa ieviešana naftas produktiem, kura apmērs atšķiroties dažādās autonomajās kopienās un kuru ierosinājušas Spānijas atbildīgās iestādes, ir pretrunā Savienības tiesībām. It īpaši minētie dienesti uzsvēra, ka šādu nodokli var uzskatīt par saderīgu ar Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta noteikumiem tikai tad, ja pastāv saskaņota saikne starp šī nodokļa apmēru un veselības vai vides aizsardzības problēmām, kuras ar to ir paredzēts risināt, un ar nosacījumu, ka tas nav piemērojams brīdī, kad naftas produkti tiek laisti tirgū. Turklāt ir jākonstatē, ka no 2003. gada, proti, no nākamā gada pēc IVMDH ieviešanas, Komisija uzsāka pienākumu neizpildes procedūru pret Spānijas Karalisti attiecībā uz šo nodokli.

45      Šādos apstākļos nevar atzīt, ka Generalitat de Catalunya un Spānijas valdība ir rīkojušās labā ticībā, atstājot spēkā IVMDH ilgāk nekā desmit gadus. Fakts, ka tās bija ieguvušas pārliecību, ka šis nodoklis atbilda Savienības tiesībām, nevar apšaubīt šo secinājumu.

46      Saistībā ar minēto, pretēji Spānijas valdības apgalvotajam, zūd nozīme faktam, ka Komisija, ļaujot citai dalībvalstij 2004. gadā šīs valsts pašvaldības iestādēm izsniegt atļaujas palielināt akcīzes nodokli naftas produktiem, ir pieņēmusi līdzvērtīgu nodokļu pasākumu tam, ko Spānijas atbildīgās iestādes izklāstīja Komisijas dienestiem pirms IVMDH pieņemšanas.

47      Tā kā pirmais šī sprieduma 41. punktā minētais kritērijs nav izpildīts, nav jāpārbauda, vai ir izpildīts otrs šajā pašā punktā minētais kritērijs par būtisku traucējumu rašanās risku.

48      Tomēr ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka finansiālās sekas, kas dalībvalstij varētu rasties sakarā ar prejudiciālu nolēmumu, nav pietiekams pamats ierobežot minētā sprieduma iedarbību laikā (2001. gada 20. septembra spriedums lietā C‑184/99 Grzelczyk, Recueil, I‑6193. lpp., 52. punkts; 2005. gada 15. marta spriedums lietā C‑209/03 Bidar, Krājums, I‑2119. lpp., 68. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Kalinchev, 52. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Santander Asset Management SGIIC u.c., 62. punkts).

49      Pretējā gadījumā pret smagākiem Kopienu tiesību pārkāpumiem būtu labvēlīgāka attieksme, jo tieši šāda veida pārkāpumi dalībvalstīs var izraisīt visnozīmīgākās finansiālās sekas. Turklāt tikai un vienīgi uz šādu pamatojumu balstīts sprieduma iedarbības laikā ierobežojums izraisītu to, ka būtiski tiktu ierobežotas tiesiskās aizsardzības iespējas, kas nodokļa maksātājiem izriet no Savienības nodokļu regulējuma (1995. gada 11. augusta spriedums apvienotajās lietās no C‑367/93 līdz C‑377/93 Roders u.c., Recueil, I‑2229. lpp., 48. punkts).

50      No šiem apsvērumiem izriet, ka šī sprieduma iedarbība laikā nav jāierobežo.

 Par tiesāšanās izdevumiem

51      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvas 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesību regulējums, ar kuru tiek ieviests nodoklis par naftas produktu mazumtirdzniecību, kāds ir pamatlietā apskatītais nodoklis par noteiktu naftas produktu pārdošanu (Impuesto sobre las Ventas Minoristas de Determinados Hidrocarburos), šādu nodokli nevar uzskatīt par tādu, kuram ir īpašs nolūks šī noteikuma izpratnē, jo šis nodoklis, kurš ir paredzēts, lai finansētu teritoriālo kopienu kompetenču īstenošanu veselības aizsardzības un vides jomā, nodrošinātu veselības un vides aizsardzību, pats par sevi nav paredzēts veselības un vides aizsardzības nodrošināšanai.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – spāņu.