TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2019. gada 8. maijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Finanšu instrumentu tirgi – Direktīva 2004/39/EK – 8., 23., 50. un 51. pants – Piemērošanas joma – Finanšu konsultants, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus – Aģents ar apsūdzētā statusu kriminālprocesā – Valsts tiesību aktos paredzēta iespēja noteikt darbības pagaidu aizliegumu – Pamatbrīvības – Pilnībā iekšēja situācija – Nepiemērojamība
Lietā C‑53/18
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 7. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 29. janvārī, tiesvedībā
Antonio Pasquale Mastromartino
pret
Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Consob),
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), E. Levits, K. Vajda [C. Vajda] un P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– A. P. Mastromartino vārdā – G. Fonderico un H. Bonura, avvocati,
– Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Consob) vārdā – P. Palmisano, S. Providenti un E. Garzia, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz D. Del Gaizo, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – V. Di Bucci un T. Scharf, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/39/EK (2004. gada 21. aprīlis), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (OV 2004, L 145, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/78/ES (2010. gada 24. novembris) (OV 2010, L 331, 120. lpp.) (turpmāk tekstā – “FITD direktīva”), konkrētāk, tās 8., 23. un 51. pantu, kā arī Līgumu principus un noteikumus par nediskrimināciju, samērīgumu, pakalpojumu sniegšanas brīvību un tiesībām veikt uzņēmējdarbību.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Antonio Pasquale Mastromartino un Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Consob) (Sabiedrību un biržas uzraudzības valsts komisija, Itālija) par to, vai tiesisks ir pēdējās minētās pieņemtais lēmums attiecībā uz prasītāju pamatlietā noteikt pagaidu aizliegumu veikt finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus, darbību.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 FITD direktīvas 36. un 38. apsvērumā ir teikts:
“(36) Personas, kas sniedz ieguldījumu pakalpojumus vairāk nekā vienas ieguldījumu sabiedrības vārdā, nav jāuzskata par saistītiem aģentiem, bet gan par ieguldījumu sabiedrībām, ja tās atbilst šajā direktīvā minētajai definīcijai, izņemot dažas personas, uz kurām šis nosacījums neattiecas.
[..]
(38) Šī direktīva nav jāattiecina uz nosacījumiem darbību veikšanai ārpus ieguldījumu sabiedrības telpām (iznēsājumtirdzniecība).”
4 Šīs direktīvas 1. pantā “Darbības joma” ir noteikts:
“1. Šī direktīva attiecas uz ieguldījumu sabiedrībām un regulētiem tirgiem.
2. Turpmāk uzskaitītie noteikumi attiecas arī uz kredītiestādēm, kam atļauja izsniegta saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvu 2000/12/EK [(2000. gada 20. marts) par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (OV 2000, L 126, 1. lpp.)], ja tās sniedz vienu vai vairākus ieguldījumu pakalpojumus un/vai veic ieguldījumu darbības [..]”.
5 Minētās direktīvas 4. panta 1. punkta 1), 14) un 25) apakšpunkts ir izteikti šādā redakcijā:
“1. Šajā direktīvā piemēro turpmāk sniegtās definīcijas:
1) “Ieguldījumu sabiedrība” ir jebkura juridiska persona, kuras pastāvīgā nodarbošanās vai darbība ir profesionāla viena vai vairāku ieguldījumu pakalpojumu sniegšana trešām personām un/vai profesionāla vienas vai vairāku ieguldījumu darbību veikšana.
Dalībvalstis var ietvert ieguldījumu sabiedrību definīcijā uzņēmumus, kas nav juridiskas personas [..]:
[..]
Tomēr, ja fiziska persona sniedz pakalpojumus, kas ir trešo personu kapitāla vai pārvedamu vērtspapīru turējums, viņu var uzskatīt par ieguldījumu sabiedrību šīs direktīvas nozīmē tikai tad, ja neatkarīgi no citām prasībām, ko paredz šī direktīva un Direktīva 93/6/EEK, tā atbilst šādiem nosacījumiem:
a) jābūt aizsargātām trešo personu īpašuma tiesībām attiecībā uz instrumentiem un līdzekļiem [..];
b) uz sabiedrību jāattiecas noteikumiem, kas paredzēti, lai uzraudzītu sabiedrības un tās īpašnieku maksātspēju;
c) sabiedrības gada pārskatu revīzija jāveic [..];
d) ja uzņēmumam ir tikai viens īpašnieks, viņam jāparedz ieguldītāju aizsardzība gadījumā, kad uzņēmums pārtrauc darbību viņa nāves, darba nespējas vai citā līdzīgā gadījumā.
[..]
14) “Regulēts tirgus” ir daudzpusēja sistēma, ko izmanto vai vada tirgus dalībnieks, kurš apvieno trešo personu pirkšanas un pārdošanas intereses attiecībā uz finanšu instrumentiem vai veicina šādu interešu apvienošanu – sistēmā un atbilstoši tās nediskrecionāriem noteikumiem – tā, ka rezultātā tiek noslēgts līgums attiecībā uz finanšu instrumentiem, kuru tirdzniecība ir atļauta saskaņā ar tā noteikumiem un/vai sistēmām, un kam ir piešķirta atļauja, un kas pastāvīgi darbojas saskaņā ar III sadaļas noteikumiem;
[..]
25) “Saistītais aģents” ir fiziska vai juridiska persona, kas tikai vienas tās ieguldījumu sabiedrības beznosacījumu pilnīgā pārziņā, kuras vārdā tā rīkojas, sekmē ieguldījumu pakalpojumu un/vai papildpakalpojumu sniegšanu klientiem vai iespējamiem klientiem, saņem un nosūta norādījumus un pasūtījumus no klientiem attiecībā uz ieguldījumu pakalpojumiem vai finanšu instrumentiem, izvieto finanšu instrumentus un/vai sniedz konsultācijas klientiem vai iespējamiem klientiem attiecībā uz minētajiem finanšu instrumentiem vai pakalpojumiem.”
6 Saskaņā ar FITD direktīvas 5. panta 1. punktu katrai dalībvalstij profesionālu ieguldījumu pakalpojumu sniegšana vai ieguldījumu darbību veikšana kā pastāvīga nodarbošanās vai uzņēmējdarbība ir jādara atkarīga no iepriekšējas atļaujas izsniegšanas. Šīs direktīvas 8. pantā ir minēti apstākļi, kādos kompetentās iestādes var atsaukt atļauju, kas izsniegta šādai sabiedrībai.
7 Minētās direktīvas 13. panta “Organizatoriskas prasības” 2. punktā ir noteikts:
“Ieguldījumu sabiedrība izveido atbilstošu politiku un procedūras, kas ir pietiekamas, lai nodrošinātu to, ka uzņēmums, tostarp tā vadītāji, darbinieki un saistītie aģenti, pilda savus pienākumus, kas paredzēti šīs direktīvas noteikumos, kā arī attiecīgos noteikumos, kas reglamentē šādu personu individuālos darījumus.”
8 FITD direktīvas 23. pantā “Ieguldījumu sabiedrību pienākumi, izraugoties saistītos aģentus” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis var nolemt atļaut ieguldījumu sabiedrībai izraudzīties saistītos aģentus, lai veicinātu ieguldījumu sabiedrības pakalpojumus, piedāvātu pakalpojumus vai saņemtu pasūtījumus no klientiem vai potenciāliem klientiem un nosūtītu šos pasūtījumus, izvietotu finanšu instrumentus un sniegtu konsultācijas attiecībā uz šādiem finanšu instrumentiem un pakalpojumiem, ko piedāvā minētā ieguldījumu sabiedrība.
2. Dalībvalstis pieprasa, lai gadījumā, kad ieguldījumu sabiedrība nolemj iecelt saistītu aģentu, tā joprojām ir pilnīgi un bez nosacījumiem atbildīga par visām darbībām vai trūkumiem no saistītā aģenta puses, kad tas rīkojas sabiedrības vārdā. Dalībvalstis pieprasa, lai ieguldījumu sabiedrība nodrošina, ka saistīts aģents atklāj, kāda ir viņa kompetence un kādu sabiedrību viņš pārstāv gadījumos, kad viņš sazinās ar jebkuru klientu vai potenciālo klientu vai pirms viņš uzsāk veikt darījumus ar jebkuru klientu vai potenciālo klientu.
[..]
Dalībvalstis pieprasa, lai ieguldījumu sabiedrības, darbojoties ar saistīto aģentu starpniecību, uzrauga savu saistīto aģentu darbības, lai nodrošinātu, ka tie arī turpmāk izpilda šīs direktīvas prasības.
3. Dalībvalstis, kas nolemj atļaut ieguldījumu sabiedrībām izraudzīties saistītos aģentus, izveido publisku reģistru. Saistītos aģentus reģistrē publiskajā reģistrā dalībvalstī, kurā tie veic uzņēmējdarbību. [..]
[..]
Dalībvalstis nodrošina, ka saistītos aģentus reģistrē publiskajā reģistrā tikai tad, ja ir konstatēts, ka viņiem ir pietiekoši laba reputācija un attiecīgas vispārīgas, komerciālās un profesionālās zināšanas, lai viņi varētu klientam vai potenciālam klientam precīzi darīt zināmu visu attiecīgo informāciju par piedāvāto pakalpojumu.
[..]
4. Dalībvalstis pieprasa, lai ieguldījumu sabiedrības, kas ieceļ saistītos aģentus, veic atbilstošus pasākumus, lai novērstu negatīvu ietekmi, kas saistītā aģenta darbībām, uz kurām neattiecas šīs direktīvas darbības joma, varētu būt attiecībā uz darbībām, ko veic saistītais aģents ieguldījumu sabiedrības vārdā.
[..]
5. Dalībvalstis pieprasa, lai ieguldījumu sabiedrības izraugās tikai tos saistītos aģentus, kas reģistrēti 3. punktā minētajos publiskajos reģistros.
6. Dalībvalstis var pastiprināt prasības, kas norādītas šajā pantā, vai noteikt papildu prasības attiecībā uz saistītiem aģentiem, kas reģistrēti to teritorijā.”
9 Saskaņā ar šīs direktīvas 50. panta 1. punktu un 2. punkta g) apakšpunktu kompetentām iestādēm piešķir visas uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras, kuras ir vajadzīgas to funkciju izpildei un kuras īsteno saskaņā ar valstu tiesību aktiem, un tās ietver vismaz tiesības “pieprasīt profesionālās darbības pagaidu aizliegšanu”.
10 Minētās direktīvas 51. panta “Administratīvi sodi” 1. punktā ir noteikts:
“Neskarot atļaujas atsaukšanas procedūras vai dalībvalstu tiesības piespriest kriminālsodus, dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem nodrošina, ka var veikt attiecīgos administratīvos pasākumus vai piemērot administratīvus sodus atbildīgajām personām, ja nav ievēroti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo direktīvu. Dalībvalsts nodrošina, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērīgi un preventīvi.”
Itālijas tiesības
11 1998. gada 24. februāra decreto legislativo n. 58 – Testo unico delle disposizioni in materia di intermediazione finanziaria, ai sensi degli articoli 8 e 21 della legge 6 febbraio 1996, n. 52 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 58, ar ko kodificētas tiesību normas attiecībā uz finanšu starpniecību 1996. gada 6. februāra Likuma Nr. 52 8. un 21. panta izpratnē) (1998. gada 26. marta GURI Nr. 71 kārtējais pielikums) (turpmāk tekstā – “TUF”) 31. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Lai veiktu darbību ārpus sabiedrības telpām, sabiedrības, kuras saņēmušas atļauju, iesaista finanšu konsultantus, kas pilnvaroti ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus. [..]
2. Ikviens finanšu konsultants, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus, savu darbību veic vienīgi attiecīgās sabiedrības, kura saņēmusi atļauju, interesēs. Ikviens finanšu konsultants, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus, sekmē ieguldījumu pakalpojumu un/vai papildpakalpojumu sniegšanu klientiem vai iespējamiem klientiem, saņem un nodod tālāk norādījumus un rīkojumus no klientiem attiecībā uz finanšu instrumentiem vai ieguldījumu pakalpojumiem, popularizē finanšu instrumentus un veic to izvietošanu un/vai sniedz klientiem vai potenciāliem klientiem konsultācijas par minētajiem instrumentiem vai pakalpojumiem ieguldījumu jomā. [..]”
12 Saskaņā ar TUF 55. panta 2. punktu Consob ar preventīvu pasākumu var augstākais uz vienu gadu apturēt finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus, darbības veikšanu, it īpaši tad, ja saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 60. pantu viņam piešķirts apsūdzētā statuss saistībā ar šajā 55. panta 2. punktā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
13 Ar Consob 2007. gada 29. oktobra lēmumu Nr. 16190 pieņemtā regolamento recante norme di attuazione del decreto legislativo 24 febbraio 1998, n. 58 in materia di intermediari (Noteikumi par 1998. gada 24. februāra Leģislatīvā dekrēta Nr. 58 īstenošanu starpniecības jomā) 111. panta 2. punktā ir noteikts:
“Lai, iespējams, pieņemtu [TUF] 55. panta 2. punktā minētos drošības pasākumus, Consob tai likumā piešķirto pilnvaru robežās izvērtē apstākļus, kuru dēļ finanšu konsultants, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus, [..] ir ieguvis apsūdzētā krimināllietas iztiesāšanas stadijā statusu par kādu no iepriekš minētajā tiesību normā norādītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, un it īpaši ņem vērā noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju un to, kā minētie apstākļi var kaitēt specifiskajām interesēm, kuras saistītas ar finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus, darbības veikšanu.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14 A. P. Mastromartino veic finanšu konsultanta darbību ārpus sabiedrības telpām. Consob, pamatojoties uz TUF 55. panta 2. punktu, 2015. gada 11. novembrī pieņēma lēmumu, ar ko attiecībā uz viņu noteica pagaidu aizliegumu uz 1 gadu veikt šo darbību – ar pamatojumu, ka pret viņu ir uzsākts kriminālprocess.
15 A. P. Mastromartino šo lēmumu pārsūdzēja Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija). Šajā tiesā viņš apgalvoja, ka TUF 55. panta 2. punkts, kas izmantots kā tiesiskais pamats pamatlietā aplūkotajam pagaidu aizliegumam veikt finanšu konsultanta darbību, nav saderīgs ar FITD direktīvas noteikumiem. Turklāt, valsts tiesiskajā regulējumā nosakot tvērumu Consob rīcības brīvībai piemērot šādu pagaidu aizliegumu, neesot pienācīgi ievēroti Tiesas judikatūrā attiecībā uz pamatbrīvībām nostiprinātie pārskatāmības un objektivitātes principi.
16 Consob šo argumentāciju apstrīd, tādēļ ka minētā direktīva pamatlietas strīdam neesot piemērojama.
17 Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai saistītais aģents (tied agent) ietilpst [FITD direktīvā] noteiktajā saskaņošanas jomā un kādos aspektos?
2) Vai [FITD direktīvai], it īpaši tās 8., 23. un 51. pantam, kā arī Līgumu principiem un noteikumiem nediskriminācijas, samērīguma, pakalpojumu sniegšanas brīvības un tiesību veikt uzņēmējdarbību jomā ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, kas izriet no [TUF] 55. panta 2. punkta un turpmākajiem grozījumiem, kā arī no [Noteikumu par 1998. gada 24. februāra Leģislatīvā dekrēta Nr. 58 īstenošanu starpniecības jomā, kas pieņemti ar Consob 2007. gada 29. oktobra lēmumu Nr. 16190,] 111. panta 2. punkta, kurā:
a) atļauts “diskrecionāri” aizliegt “saistītā aģenta” (finanšu konsultants, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus – agrāk finanšu mākleris) darbības veikšanu saistībā ar apstākļiem, kas neizraisa labas reputācijas zaudēšanu, kā tā definēta valsts tiesībās, un kas vienlaikus neattiecas uz [šo] direktīvu transponējošo normu ievērošanu;
b) atļauts “diskrecionāri” līdz pat vienam gadam aizliegt “saistītā aģenta” (finanšu konsultants, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus) darbības veikšanu procedūrā, kuras mērķis ir novērst “strepitus”, kas izriet no apsūdzības izvirzīšanas kriminālprocesā, kura ilgums parasti ievērojami pārsniedz vienu gadu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
18 Ar šiem jautājumiem, kurus nepieciešams aplūkot kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai FITD direktīva, konkrētāk, tās 8., 23., 50. un 51. pants, LESD noteikumi brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā, kā arī nediskriminācijas un samērīguma principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz piemērot pagaidu aizliegumu veikt tādu finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus, darbību kā pamatlietā aplūkotā.
Par FITD direktīvu
19 Lai sniegtu atbildi uz šiem jautājumiem, vispirms ir jāpārbauda, vai šāds aizliegums ietilpst FITD direktīvas piemērošanas jomā.
20 FITD direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka tā attiecas uz ieguldījumu sabiedrībām un regulētiem tirgiem. Saskaņā ar šā 1. panta 2. punktu konkrēti minētās direktīvas noteikumi attiecas arī uz kredītiestādēm, kam atļauja izsniegta saskaņā ar Direktīvu 2000/12, ja tās sniedz vienu vai vairākus ieguldījumu pakalpojumus un/vai veic vienu vai vairākas ieguldījumu darbības.
21 Tā kā pamatlietā aplūkojamais pagaidu aizliegums veikt “finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus,” darbību katrā ziņā nav saistīts ar regulēta tirgus pārvaldību FITD direktīvas 4. panta 1. punkta 14) apakšpunkta izpratnē un neattiecas uz šādu kredītiestādi, rodas jautājums, vai šāds konsultants ietilpst jēdziena “ieguldījumu sabiedrība” – šīs direktīvas izpratnē – tvērumā.
22 Saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punkta 1) apakšpunkta pirmo daļu šis jēdziens aptver jebkuru juridisko personu, kuras pastāvīgā nodarbošanās vai darbība ir profesionāla viena vai vairāku ieguldījumu pakalpojumu sniegšana trešajām personām un/vai profesionāla vienas vai vairāku ieguldījumu darbību veikšana. Lai gan arī fiziska persona šā 1) apakšpunkta otrajā un trešajā daļā paredzētajos apstākļos var tikt uzskatīta par ieguldījumu sabiedrību, tas tā nav, ja par šīs personas darbību atbildīga ir tikai viena ieguldījumu sabiedrība un ja šī darbība notiek uz tās rēķina.
23 Šāda persona ir nevis “ieguldījumu sabiedrība” FITD direktīvas 4. panta 1. punkta 1) apakšpunkta izpratnē, bet gan ietilpst atšķirīga jēdziena – “saistītais aģents” šā 4. panta 1. punkta 25) apakšpunkta izpratnē – tvērumā. Šajā pēdējā minētajā tiesību normā “saistītais aģents” ir definēts kā “fiziska vai juridiska persona, kas tikai vienas tās ieguldījumu sabiedrības beznosacījumu pilnīgā pārziņā, kuras vārdā tā rīkojas, sekmē ieguldījumu pakalpojumu un/vai papildpakalpojumu sniegšanu klientiem vai iespējamiem klientiem, saņem un nosūta norādījumus un pasūtījumus no klientiem attiecībā uz ieguldījumu pakalpojumiem vai finanšu instrumentiem, izvieto finanšu instrumentus un/vai sniedz konsultācijas klientiem vai iespējamiem klientiem attiecībā uz minētajiem finanšu instrumentiem vai pakalpojumiem”.
24 No šīs direktīvas 4. panta 1. punkta 1) un 25) apakšpunkta izriet, ka ar to ir ieviests skaidrs nošķīrums starp jēdzieniem “ieguldījumu sabiedrība” un “saistītais aģents”; šo pēdējo jēdzienu būtībā raksturo tas, ka par saistītā aģenta darbību atbildīga ir tikai viena ieguldījumu sabiedrība un ka šī darbība notiek uz tās rēķina. Šīs pašas direktīvas 36. apsvērumā šajā ziņā ir precizēts, ka “personas, kas sniedz ieguldījumu pakalpojumus vairāk nekā vienas ieguldījumu sabiedrības vārdā, nav jāuzskata par saistītiem aģentiem, bet gan par ieguldījumu sabiedrībām, ja tās atbilst šajā direktīvā minētajai definīcijai, izņemot dažas personas, uz kurām šis nosacījums neattiecas”.
25 Šajā gadījumā, lai gan iesniedzējtiesai vienīgajai, ņemot vērā tajā izskatāmās lietas apstākļus, ir jāpieņem nolēmums par “finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus,” kvalifikāciju, Tiesai tomēr ir kompetence izsecināt kritērijus, kas valsts tiesai šajā nolūkā ir jāpiemēro (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. novembris, Robeco Hollands Bezit u.c., C‑658/15, EU:C:2017:870, 25. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
26 Kā norādīts lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu, “finanšu konsultants, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus,” pamatlietā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma izpratnē veicina un nodrošina, piemēram, ieguldījumu pakalpojumu un/vai papildpakalpojumu sniegšanu, kā arī ieguldījumu konsultācijas esošiem vai potenciāliem klientiem, turklāt tikai vienas ieguldījumu sabiedrības interesēs. Tādēļ šķiet, ka šāds konsultants, ņemot vērā viņa veiktās funkcijas, ir uzskatāms par “saistīto aģentu” FITD direktīvas 4. panta 1. punkta 25) apakšpunkta izpratnē, nevis par “ieguldījumu sabiedrību” šīs normas 1) apakšpunkta izpratnē.
27 Attiecībā uz jautājumu, vai FITD direktīvas 8., 23. un 51. pants, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa, ir piemērojami pamatlietā, vispirms var konstatēt, ka tās 8. pantā ir minēti apstākļi, kādos kompetentā iestāde var atsaukt ieguldījumu sabiedrībai izsniegtu atļauju, no kuras dalībvalstīm ir jādara atkarīga šādas sabiedrības ieguldījumu pakalpojumu sniegšana vai darbību veikšana ieguldījumu jomā. Turpretī attiecībā uz “saistīto aģentu” darbību minētajā direktīvā nav paredzēta iepriekš iegūstama atļauja, un līdz ar to pamatlietā aplūkojamais pagaidu aizliegums veikt “finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus,” darbību neietilpst šā 8. panta tvērumā.
28 Turklāt, kā savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija, FITD direktīvas 23. pantā nav nereglamentēta saistīto aģentu darbība pati par sevi, bet ir izklāstīti apstākļi, kādos ieguldījumu sabiedrības var iesaistīt šādus aģentus. Konkrētāk, šīs direktīvas 23. panta 2. punkta trešajā daļā kopsakarā ar tās 13. panta 2. punktu ir noteikts, ka ieguldījumu sabiedrības ievieš politikas, procedūras un kontroles, kas ir pietiekamas, lai nodrošinātu, ka, šīm sabiedrībām veicot savu darbību ar saistīto aģentu starpniecību, bet nenosakot apstākļus, kādos šie aģenti var veikt savu darbību, tās ievērotu savus pienākumus, kas izriet no minētās direktīvas.
29 Tāpat, kā izriet no FITD direktīvas 23. panta 3. un 5. punkta, prasības reģistrēt saistīto aģentu publiskā reģistrā ir izvirzītas kā nosacījums, kas ieguldījumu sabiedrībai ir jāievēro, lai tā varētu iesaistīt šādus aģentus. Turklāt ir jānorāda, ka viens no galvenajiem šādas reģistrācijas priekšnosacījumiem ir pietiekami laba reģistrējamās personas reputācija. Taču pamatlietā aplūkojamais darbības aizliegums – kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu – nav balstīts uz apgalvojumu par A. P. Mastromartino neatbilstīgu reputāciju, bet gan uz apstākli, ka pret viņu ir uzsākts kriminālprocess.
30 Bez tam FITD direktīvas 23. pantā nav noteikts, kādos apstākļos valsts iestādes var piemērot pagaidu aizliegumu veikt saistītā aģenta darbību. Šajā ziņā šā 23. panta 6. punktā ir tieši formulēts, ka dalībvalstis var pastiprināt šajā 23. pantā minētās prasības vai attiecībā uz saistītiem aģentiem, kas reģistrēti to teritorijā, noteikt papildu prasības, tostarp, piemēram, šādu pagaidu aizliegumu.
31 Vēl jo vairāk uz šādu pagaidu aizliegumu neattiecas FITD direktīvas 50. pants. Proti, lai arī kompetentajām iestādēm, pamatojoties uz šā panta 1. punktu un 2. punkta g) apakšpunktu, ir jābūt tiesībām pieprasīt profesionālās darbības pagaidu aizliegšanu, no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem tomēr izriet, ka šajā direktīvā “saistīto aģentu” darbība nav reglamentēta. Jāņem vērā, ka minētās direktīvas 38. apsvērumā ir precizēts, ka tā nav jāattiecina uz nosacījumiem darbības veikšanai ārpus ieguldījumu sabiedrības telpām. Savukārt pamatlietā aplūkojamais pagaidu aizliegums konkrēti attiecas uz finanšu konsultanta darbību “ārpus sabiedrības telpām”, kurai FITD direktīva nav piemērojama.
32 Visbeidzot šīs direktīvas 51. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm attiecībā uz atbildīgajām personām ir jāparedz atbilstīgi administratīvi sodi par to normu pārkāpumiem, kuras pieņemtas, īstenojot minēto direktīvu. Taču, kā liecina lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iekļautā informācija, fakti, uz kuriem balstīts pamatlietā aplūkojamais pagaidu aizliegums veikt “finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus,” darbību, nav saistīti ar minēto direktīvu transponējošo normu neievērošanu. Tātad runa ir par faktiem, uz kuriem šā 51. panta 1. punkts neattiecas.
33 Atbilstoši tam tāds pagaidu aizliegums veikt “finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus,” darbību kā pamatlietā aplūkotais neietilpst FITD direktīvas piemērošanas jomā, kas iesniedzējtiesai tomēr būtu jāpārbauda, ņemot vērā pamatlietas konkrētos apstākļus. Tātad atkarībā no šādas pārbaudes rezultātiem minētā direktīva šo aizliegumu neietekmē.
Par LESD noteikumiem brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā, kā arī par nediskriminācijas un samērīguma principiem
34 Ir jāatgādina, ka LESD noteikumi brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā nav piemērojami situācijā, kurā visi fakti ir radušies tikai vienas dalībvalsts ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 14. novembris, NKBM, C‑215/17, EU:C:2018:901, 41. punkts).
35 Šajā ziņā ir jānorāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzdots jautājums par to, vai pagaidu aizliegums veikt tādu “finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus,” darbību kā pamatlietā aplūkotā atbilst pamatbrīvībām, kuras, kā šķiet, iesniedzējtiesa uzskata par piemērojamām pamatlietas apstākļos, it īpaši ņemot vērā to, kā šāds aizliegums var ietekmēt attiecīgā konsultanta darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pārrobežu darbība.
36 Lai arī sākotnēji nav iespējams izslēgt, ka valsts tiesiskais regulējums, kas piemērojams bez atšķirības gan šāda konsultanta darbībai iekšzemē, gan viņa pārrobežu darbībai, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, varētu radīt sekas, kas nav saistītas ar vienu vienīgu dalībvalsti, Tiesa jau ir spriedusi, ka šādā gadījumā, ja iesniedzējtiesa ir norādījusi tikai to, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir piemērojams bez atšķirības, nav uzskatāms, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz LESD normām par pamatbrīvībām tai ir nepieciešams, lai atrisinātu strīdu, ko tā izskata (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 50. un 54. punkts, kā arī 2018. gada 14. novembris, NKBM, C‑215/17, EU:C:2018:901, 42.–44. punkts).
37 Taču šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet neviens konkrēts elements, kas dotu iespēju konstatēt saikni starp pamatlietas priekšmetu vai apstākļiem un A. P. Mastromartino veiktu – pat tikai potenciālu – LESD 49. un 56. pantā garantēto pamatbrīvību īstenošanu.
38 Turklāt, ciktāl A. P. Mastromartino savos rakstveida apsvērumos uzsver, ka pagaidu aizliegums veikt tādu “finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus,” darbību kā pamatlietā aplūkotā varētu – pavisam abstrakti – ietekmēt iespējas veikt šo darbību visā Savienībā, no viņa apsvērumiem tomēr neizriet, ka šādas sekas jelkādā ziņā būtu nozīmīgas pamatlietas atrisināšanai.
39 Tādēļ LESD 49. un 56. pantā garantētās pamatbrīvības nav piemērojamas attiecībā uz pagaidu aizliegumu veikt tādu “finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus,” darbību kā pamatlietā aplūkotā, un līdz ar to tās šo aizliegumu neietekmē.
40 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka FITD direktīva, it īpaši tās 8., 23., 50. un 51. pants, LESD 49. un 56. pants, kā arī nediskriminācijas un samērīguma principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie pagaidu aizliegums veikt finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus, darbību neietilpst nedz šīs direktīvas, nedz LESD 49. un 56. panta, nedz arī nediskriminācijas un samērīguma principu piemērošanas jomā. Šādos apstākļos nedz šīs direktīvas 8., 23., 50. un 51. pants, nedz LESD 49. un 56. pants, nedz arī nediskriminācijas un samērīguma principi neliedz piemērot šādu aizliegumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
41 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/39/EK (2004. gada 21. aprīlis), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/78/ES (2010. gada 24. novembris), it īpaši tās 8., 23., 50. un 51. pants, LESD 49. un 56. pants, kā arī nediskriminācijas un samērīguma principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie pagaidu aizliegums veikt finanšu konsultanta, kas pilnvarots ārpus sabiedrības telpām piedāvāt pakalpojumus, darbību neietilpst nedz šīs direktīvas, nedz LESD 49. un 56. panta, nedz arī nediskriminācijas un samērīguma principu piemērošanas jomā. Šādos apstākļos nedz šīs direktīvas 8., 23., 50. un 51. pants, nedz LESD 49. un 56. pants, nedz arī nediskriminācijas un samērīguma principi neliedz piemērot šādu aizliegumu.
[Paraksti]