EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2016. gada 21. jūlijā

Lieta F‑125/15

HB

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – 2014. gada paaugstināšana amatā – Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkts – Nopelnu salīdzināšana – 2011. un 2012. gada novērtējuma ziņojumi – Vairāku mēnešu prombūtne grūtniecības un dzemdību dēļ 2013. gadā – Novērtējuma ziņojums, kurā nav ietverts nekāds būtisks vērtējums par attiecīgo gadu – Lēmums nepaaugstināt prasītāju amatā 2014. gadā – Pienākums norādīt pamatojumu – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Apvienotās paaugstināšanas amatā komitejas rekomendācijas neesamība – Piekļuve prasītājas elektroniskajai personas lietai – Apvienotās paaugstināšanas amatā komitejas sastāvs – Diskriminācija dzimuma dēļ – Morālais kaitējums

Priekšmets      Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru HB lūdz atcelt Eiropas Komisijas iecēlējinstitūcijas lēmumu, kas šīs iestādes personālam paziņots 2014. gada 14. novembrī, nepaaugstināt viņu amatā AD 8 pakāpē 2014. gada paaugstināšanas amatā ietvaros, kā arī atlīdzināt viņai nodarīto morālo kaitējumu

Nolēmums      Prasību noraidīt. HB sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem pati. Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina pusi no HB tiesāšanās izdevumiem.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Amatā nepaaugstināta kandidāta sūdzība – Noraidošs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

2.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Administrācijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

3.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Iepazīšanās ar kandidātu personas lietām – Pieejamās informācijas izmantošanas pamatojums – Administrācijas pienākums – Neesamība

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

4.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Noteikumi – Apvienotās paaugstināšanas amatā komitejas iejaukšanās – Apstāklis, ka tā nav sagatavojusi rekomendācijas – Sekas – Administrācijas pienākums to labot

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

5.      Ierēdņi – Vienlīdzīga attieksme – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešu dzimuma un sieviešu dzimuma ierēdņiem – Pamattiesības – Ievērošana, ko nodrošina Savienības tiesa – Lēmums par nepaaugstināšanu amatā – Diskriminācija grūtniecības dēļ – Pierādīšanas pienākums

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. panta 1. punkts; Padomes Direktīva 76/207)

1.      Lai gan lēmumos par paaugstināšanu amatā iecēlējinstitūcijai nav jānorāda pamatojums attiecībā uz ierēdņiem, kas nav paaugstināti amatā, tai savukārt ir jāpamato lēmums noraidīt amatā nepaaugstināta ierēdņa sūdzību par lēmumu viņu nepaaugstināt amatā, jo šī lēmuma noraidīt sūdzību pamatojums tiek uzskatīts par to pašu, kas ir ietverts lēmumā, par kuru ir iesniegta sūdzība.

Turklāt, tā kā paaugstināšana amatā notiek pēc izvēles, pietiek, ja lēmuma noraidīt sūdzību pamatojums attiecas uz to, vai ir izpildīti juridiskie nosacījumi, kas Civildienesta noteikumos ir paredzēti likumīgai paaugstināšanai.

It īpaši iecēlējinstitūcijai nav pienākuma atklāt noraidītajam kandidātam salīdzinošo vērtējumu, ko tā ir veikusi attiecībā uz viņu un attiecībā uz amatā paaugstinātajiem kandidātiem. Pietiek, ka lēmumā par sūdzības noraidīšanu iecēlējinstitūcija attiecīgajam ierēdnim norāda individuālu un atbilstošu iemeslu, kas pamato viņa kandidatūras noraidīšanu. Turklāt iecēlējinstitūcijai nekādā ziņā noraidītajam kandidātam nav jāpaskaidro, kādu iemeslu dēļ ikvienam no paaugstinātajiem ierēdņiem bija lielāki nopelni nekā viņam.

(skat. 29., 30. un 33. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedums, 1990. gada 7. februāris, Culin/Komisija, C‑343/87, EU:C:1990:49, 13. punkts, un rīkojums, 2007. gada 25. oktobris, Nijs/Revīzijas palāta, C‑495/06 P, EU:C:2007:644.

Pirmās instances tiesa: spriedums, 2006. gada 3. oktobris, Nijs/Revīzijas palāta, T‑171/05, EU:T:2006:288, 42. punkts.

Vispārējā tiesa: rīkojums, 2013. gada 16. septembris, Bouillez/Padome, T‑31/13 P, EU:T:2013:521, 26. punkts.

Civildienesta tiesa: spriedumi, 2011. gada 15. decembris, Sabbag Afota/Padome, F‑9/11, EU:F:2011:196, 62. punkts, un 2015. gada 15. decembris, Bonazzi/Komisija, F‑88/15, EU:F:2015:150, 98. un 99. punkts un tajos minētā judikatūra.

2.      Lai veiktu paaugstināšanai amatā izvirzīto kandidātu salīdzinošu nopelnu izvērtējumu, iecēlējinstitūcijai ir plaša rīcības brīvība, un šajā jomā Savienības tiesas kontrolei ir jāattiecas vienīgi uz to, vai, ņemot vērā veidu un līdzekļus, kurus izmantojot administrācija varēja nonākt pie vērtējuma, tā ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav acīmredzami kļūdaini izmantojusi savas pilnvaras. Tādējādi Savienības tiesa nevar ar savu vērtējumu aizstāt iecēlējinstitūcijas vērtējumu attiecībā uz minēto ierēdņu kvalifikāciju un nopelniem.

Lai saglabātu rīcības brīvības, ko likumdevējs ir vēlējies piešķirt iecēlējinstitūcijai amatā paaugstināšanas jomā, lietderīgo iedarbību, Savienības tiesa nedrīkst atcelt tās lēmumu tikai tāpēc, ka tā uzskata, ka pastāv fakti, kas rada pamatotas šaubas par iecelējinstitūcijas veikto izvērtējumu vai pat pierāda, ka pastāv kļūda vērtējumā. Faktiski tikai acīmredzamas kļūdas konstatējums var izraisīt lēmuma atcelšanu amatā paaugstināšanas jomā un šajā ziņā pierādījumiem, kas ir jāsniedz prasītājam, ir jābūt pietiekamiem, lai ticamību zaudētu faktu vērtējums, kas ir veikts lēmumā nepaaugstināt amatā attiecīgo ierēdni. Citiem vārdiem sakot, iebildums, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir jānoraida, ja, neraugoties uz prasītāja sniegtajiem pierādījumiem, apstrīdētais vērtējums var tikt atzīts par ticamu.

Taču iecēlējinstitūcijai piešķirto plašo rīcības brīvību ierobežo nepieciešamība salīdzinošo kandidātu lietu izvērtēšanu veikt rūpīgi un objektīvi, dienesta interesēs un atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam. Praksē šī pārbaude ir jāveic uz vienlīdzības pamata un atbilstoši salīdzināmiem informācijas un ziņu avotiem.

(skat. 44.–46. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: spriedums, 2014. gada 15. janvāris, Stols/Padome, T‑95/12 P, EU:T:2014:3, 29. un 32. punkts.

Civildienesta tiesa: spriedumi, 2015. gada 15. decembris, Bonazzi/Komisija, F‑88/15, EU:F:2015:150, 48. punkts, un 2016. gada 2. marts, Loescher/Padome, F‑84/15, EU:F:2016:29, 56., 57. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra.

3.      Lai arī ierēdņu, kuri var tikt paaugstināti amatā, personas lietām ir jābūt iecēlējinstitūcijas rīcībā, no šīs institūcijas tomēr nevar prasīt, lai tā pamatotu to, kā katrā atsevišķajā gadījumā tā ir izmantojusi tās rīcībā esošo informāciju.

(skat. 57. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: spriedums, 2015. gada 15. decembris, Bonazzi/Komisija, F‑88/15, EU:F:2015:150, 52. punkts.

4.      Tas, ka amatā paaugstināšanas procedūrā nav nekādu apvienotās paaugstināšanas amatā komitejas rekomendāciju, nekādā ziņā nenozīmē, ka nav ticis veikts nekāds faktisks nopelnu salīdzinājums, jo tas katrā atsevišķā gadījumā ir jāveic pašai iecēlējinstitūcijai. Šajā ziņā apvienotās paaugstināšanas amatā komitejas bezdarbība neizraisa amatā paaugstināšanas procedūras prettiesiskumu, jo lēmumi par paaugstināšanu amatā un salīdzinošais nopelnu izvērtējums saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. pantu katrā ziņā ir tikai iecēlējinstitūcijas kompetencē.

(skat. 58. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: spriedums, 2015. gada 15. decembris, Bonazzi/Komisija, F‑88/15, EU:F:2015:150, 82. un 83. punkts.

5.      Vienlīdzīgas attieksmes pret sievietēm un vīriešiem nodarbinātības jomā princips un attiecīgi jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas neesamība dzimuma dēļ, kā tas ir paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. panta 1. punktā, ir pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina Savienības tiesa.

Tādējādi Civildienesta noteikumu ietvaros ir jānodrošina vienlīdzība saistībā ar darba nosacījumiem darba ņēmējiem vīriešiem un darba ņēmējām sievietēm, kas tiek nodarbināti pašā Savienībā, ņemot vērā, ka prasības, ko šis princips nosaka Savienības iestāžu attiecībās ar to darbiniekiem, ir ne tikai tās, kuras izriet no Līgumiem un Savienības direktīvām, kas ir pieņemtas šajā jomā.

Turklāt Direktīva 76/207 par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas sievietei liedz tiesības tikt novērtētai un līdz ar to saņemt paaugstinājumu amatā tāpēc, ka grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ viņa bijusi prombūtnē.

Tomēr to, ka pastāv diskriminācija dzimuma dēļ, nevar prezumēt no grūtniecības fakta vien. Tieši pretēji, ieinteresētajai personai ir jāsniedz vismaz tādi pierādījumi, kas ļauj prezumēt šādas diskriminācijas esamību, proti, šajā gadījumā, pierādījumi, kas var ļaut domāt, ka iecēlējinstitūcija ir pieņēmusi lēmumu par nepaaugstināšanu amatā grūtniecības dēļ un prombūtnes dēļ, ko šī grūtniecība izraisīja.

(skat. 74.–76. un 78. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedumi, 1978. gada 15. jūnijs, Defrenne, 149/77, EU:C:1978:130, 29. punkts; 1984. gada 20. marts, Razzouk un Beydoun/Komisija, 75/82 un 117/82, EU:C:1984:116, 17. punkts, un 1998. gada 30. aprīlis, Thibault, C‑136/95, EU:C:1998:178, 33. punkts.

Pirmās instances tiesa: spriedums, 2003. gada 23. janvāris, Hectors/Parlaments, T‑181/01, EU:T:2003:13, 117. un 124. punkts.