CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2010. gada 23. novembrī

Lieta F‑65/09

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Veselības apdrošināšana – Smaga slimība – Iebilde par ārstu konsilija noteiktu kritēriju prettiesiskumu – Pieteikumu atlīdzināt medicīniskos izdevumus atteikums

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar ko L. Marcuccio tostarp lūdz, pirmkārt, atcelt Komisijas 2008. gada 5. augusta lēmumu, kas pieņemts, izpildot Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2008. gada 10. jūnija spriedumu lietā T‑18/04 Marcuccio/Komisija (Krājumā nav publicēts), un ar kuru tikusi noraidīta viņa 2002. gada 25. novembra prasība par medicīnisko izdevumu, kas radušies, lai ārstētu slimības, kuru dēļ viņš kopš 2002. gada 4. janvāra ir slimības atvaļinājumā, atlīdzināšanu pilnā apmērā, otrkārt, atcelt lēmumu, ar kuru tikusi noraidīta viņa sūdzība par minēto lēmumu, un, treškārt, piespriest Komisijai viņam izmaksāt summu EUR 25 000 apmērā kā zaudējumu atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam esot radušies šo lēmumu dēļ

Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītājs atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Sagatavojošs akts – Izslēgšana

(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)

2.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Veselības apdrošināšana – Smaga slimība – Noteikšana

(Civildienesta noteikumu 72. pants; Noteikumu par Eiropas Savienības ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem I pielikuma IV punkta 1. apakšpunkts)

3.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Veselības apdrošināšana – Smaga slimība – Noteikšana

(Civildienesta noteikumu 72. pants; Noteikumi par Eiropas Savienības ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem)

4.      Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Lūgums atzīt noteikta veida patoloģiju par smagu slimību – Atteikums, kas pamatots ar ārsta atzinumu

(Civildienesta noteikumu 72. pants)

5.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Veselības apdrošināšana – Smaga slimība – Noteikšana

(Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkts)

1.      Par nelabvēlīgiem ir atzīstami tikai tie tiesību akti vai pasākumi ar juridiski saistošu iedarbību, kas ietekmē prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko situāciju.

Lēmumu sagatavojoši akti nav nelabvēlīgi, un ierēdnis iepriekšējo, ar lēmumu cieši saistīto aktu pretlikumību var apstrīdēt, tikai ceļot prasību par lēmumu, kas pieņemts procedūras noslēgumā. Tādējādi, ja noteikti tīri sagatavojoši pasākumi var būt nelabvēlīgi ierēdnim tiktāl, ciktāl tie var ietekmēt vēlāk apstrīdamā akta saturu, par šiem pasākumiem nevar iesniegt atsevišķu prasību un tie ir jāapstrīd kopā ar prasību, kas celta par šo aktu.

Attiecībā uz procedūru saskaņā ar Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punktu par slimības atzīšanu par smagu slimību atbilstoši šai tiesību normai ir skaidrs, ka saskaņā ar noteikumiem par apdrošināšanu galīgo lēmumu pieņem iecēlējinstitūcija vai kompetentā slimokase, ja iepriekš minētā institūcija tai ir piešķīrusi šādu kompetenci, pēc šīs slimokases ārsta atzinuma. Ierēdņa tiesiskā situācija tiek skarta vienīgi šajā lēmuma pieņemšanas brīdī, nevis ārsta atzinuma pieņemšanas brīdī.

(skat. 41.–43. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1968. gada 11. jūlijs, 35/67 Van Eick/Komisija, Recueil, 481. un 500. lpp.; 1969. gada 10. decembris, 32/68 Grasselli/Komisija, Recueil, 505. lpp., 4.–7. punkts; 1988. gada 24. maijs, 78/87 un 220/87 Santarelli/Komisija, Recueil, 2699. lpp., 13. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 22. marts, T‑586/93 Kotzonis/EESK, Recueil, II‑665. lpp., 28. punkts; 1996. gada 25. oktobris, T‑26/96 Lopes/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑487. un II‑1357. lpp., 19. punkts.

2.      Ārsta noteiktu vispārējo kritēriju, lai noteiktu, vai patoloģiju var atzīt par smagu slimību, likumības pārbaudē atbilstoši noteikumu par Eiropas Savienības ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem I pielikuma IV punkta 1. apakšpunktā, kas ieviests, izpildot Civildienesta noteikumu 72. pantu, noteiktajam neietilpst vienīgi tīri medicīnisks novērtējums, kas neietilptu Tiesas kontrolē. Šajā gadījumā patiesībā nav jāanalizē, vai ir atbilstošs medicīnisks novērtējums par konkrētu gadījumu, piemēram, ir noteikta diagnoze vai ārsta izrakstīta terapija, bet gan jāpārbauda, vai vispārējie pasākumi, kas tiek veikti, īstenojot Civildienesta noteikumu 72. pantu, ir piemēroti, lai reaģētu uz likumdevēja gribu, proti, lai par nopietnām slimībām varētu atzīt tās slimības, kuras šajā pantā ir minētas kā “tikpat nopietnas”. Šāda tiesiskuma pārbaude tomēr nozīmē, ka tiek ņemti vērā medicīniska rakstura apsvērumi, attiecībā uz kuriem Tiesa nav vispiemērotākā, lai tos izvērtētu; tas attaisno to, lai tiesiskuma pārbaude tiktu ierobežota ar acīmredzamu kļūdu, kas būtu pieļautas, veicot vispārējus pasākumus, īstenojot Civildienesta noteikumu 72. pantu, novēršanu.

(skat. 50. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1988. gada 8. marts, 339/85 Brunotti/Komisija, Recueil, 1379. lpp.

Pirmās instances tiesa: 1993. gada 26. oktobris, T‑6/92 un T‑52/92 Reinarz/Komisija, Recueil, II‑1047. lpp., 54.–57. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 11. jūlijs, F‑105/05 Wils/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑207. un II‑A‑1‑1187. lpp., 68.–71. punkts un tajos minētā judikatūra; 2007. gada 18. septembris, F‑10/07 Botos/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑243. un II‑A‑1‑1345. lpp., 39.–41. un 62.–76. punkts.

3.      Civildienesta noteikumu 72. pantā minētajām slimībām, kam noteiktos gadījumos var būt sevišķi smagas fiziskas vai psihiskas sekas, piemīt ilgstošs vai hronisks raksturs un kuru ārstēšana ir sarežģīta, ir nepieciešama iepriekšēja skaidri noteikta diagnoze; tas nozīmē, ka ir jāveic noteikta veida analīzes vai izmeklēšana. Turklāt šīs slimības attiecīgajai personai var radīt smagas invaliditātes risku.

Gan no Civildienesta noteikumu 72. panta, gan no smagu slimību atzīšanas kārtības, kas ir paredzēta noteikumos par Eiropas Savienības ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem, skaidri izriet, ka šāda atzīšana ir pakļauta nosacījumam par attiecīgās personas veselības stāvokļa un attiecīgās patoloģijas ārstēšanas apstākļu izmeklēšanu.

Civildienesta noteikumu 72. pantā nav ietverts tikai smagu slimību saraksts, kuras par tādām tiek atzītas a priori un vispārīgi – neatkarīgi no attiecīgās personas stāvokļa. Šajā pantā ir noteikts, ka iecēlējinstitūcija var atzīt citas slimības par tikpat nopietnām. Šo pārējo smago slimību atzīšana ir atkarīga no detalizētas attiecīgās personas veselības stāvokļa izmeklēšanas, ko veic, pamatojoties uz šīs personas ārsta ziņojumu, ievērojot ārstu konsilija noteiktus kritērijus, kuriem kopīgs ir tas, ka tajos ir paredzēta precīza ieinteresētās personas stāvokļa analīze.

(skat. 52, 55. un 56. punktu)

4.      No lēmuma, ar kuru iestāde noraidījusi lūgumu atzīt noteiktu patoloģiju par smagu slimību, atsaucoties uz ārsta atzinumu, atbilstoši kuram nav bijuši izpildīti divi kumulatīvi kvalificēšanas kritēriji, lai slimību atzītu par smagu slimību, izriet faktiskie un juridiskie apstākļi, kuru dēļ ieinteresētās personas patoloģijai nav tikusi piemērota šī kvalifikācija. Šāds pamatojums ar atsauci, lai arī kodolīgs, tomēr ir pieņemams, vēl jo vairāk tādēļ, ka lēmums, kuru apstrīd ieinteresētā persona, ticis pieņemts attiecībā uz tādiem tiesību aktiem, kurus tā jau pārzina, tostarp tādēļ, ka viņa jau iepriekš ir iesniegusi analogas prasības. Šāda pamatojuma īsums tādējādi netraucē veikt kontroli, kas Tiesai jāveic par šādiem lēmumiem.

(skat. 61. un 62. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1998. gada 19. novembris, C‑316/97 P Parlaments/Gaspari, Recueil, I‑7597. lpp., 26.–29. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2008. gada 9. septembris, T‑143/08 Marcuccio/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑47. un II‑A‑2‑321. lpp.; 2000. gada 11. maijs, T‑34/99 Pipeaux/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑79. un II‑337. lpp., 8. punkts.

5.      No Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkta teksta izriet, ka tikai par sevišķi smagām slimībām ir tiesības saņemt atlīdzību pilnā apmērā par ar tām saistītiem medicīniskiem izdevumiem. Vispārīgais un neprecīzais šajā pantā minētais psihiskas slimības jēdziens tātad var attiekties vienīgi uz tādām slimībām, kurām objektīvi ir smags raksturs, nevis uz jebkāda veida psiholoģiskām vai psihiatriskām novirzēm neatkarīgi no to smaguma. Nav nekāda iemesla domāt, ka attiecībā uz šāda veida slimībām likumdevējs būtu vēlējies paredzēt mazāk ierobežojošu definīciju nekā attiecībā uz fizioloģiska rakstura slimībām.

Tā kā Civildienesta noteikumu 72. pantā attiecībā uz slimībām, ko var atzīt par psihiskām slimībām, atbilstoši šai tiesību normai nav sniegti jebkādi precizējumi, administrācijai katrā gadījumā atsevišķi atbilstoši ārstu konsilija noteiktajiem smagas slimības kritērijiem ir jānovērtē, vai ierēdni piemeklējušajai psihiskajai slimībai vai psiholoģiskajiem traucējumiem ir īpaši smags raksturs, jo tikai šādā gadījumā medicīniskos izdevumus var atlīdzināt pilnā apmērā.

Tikai fakts vien, ka ierēdnim ir šāda slimība, neļauj automātiski viņam atzīt tiesības saņemt ar šo slimību saistīto medicīnisko izdevumu atlīdzību pilnā apmērā.

(skat. 70., 71. un 73. punktu)