Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 21. februārī CJ iesniedza par Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2017. gada 13. decembra spriedumu lietā T-602/16 CJ/Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC)
(lieta C-139/18 P)
Tiesvedības valoda – angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: CJ (pārstāvji: V. Kolias, Δικηγόρος)
Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC)
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:
pilnībā atcelt Vispārējās tiesas 2017. gada 13. decembra spriedumu lietā T-602/16 CJ/ECDC (EU:T:2017:893);
līdz ar to, ja apelācijas sūdzība tiks atzīta par pamatotu, atcelt apstrīdēto 2015. gada 21. septembra novērtējuma ziņojumu;
piespriest ECDC atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza četrus pamatus.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa:
ir kļūdaini interpretējusi ECDC Īstenošanas noteikumu Nr. 20 3. panta 1. punktu, skatītu kopā ar 3. panta 3. punktu, nosakot, ka novērtētājam apelācijas instancē nav jābūt valdes priekšsēdētājam tādos gadījumos kā aplūkotais,
ir pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā, secinādama, ka katrā ziņā ir mazticams, ka valdes priekšsēdētājs būtu pieņēmis apelācijas sūdzības iesniedzējai labvēlīgu lēmumu,
ir kļūdaini interpretējusi argumentu, saskaņā ar kuru novērtētāja padotais nevar būt novērtētājs apelācijas instancē, jo viņš nav neatkarīgs attiecībā pret novērtētāju.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa:
ir kļūdaini interpretējusi ECDC Īstenošanas noteikumu Nr. 20 7. panta 1. punktu un 8. panta 3. un 4. punktu, nosakot, ka ierēdnim iepriekšējā novērtējuma periodā izvirzītos mērķus un snieguma rādītājus novērtētājs var neņemt vērā,
pakārtoti, ir pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā, secinot, ka mērķus un snieguma rādītājus novērtētājs ir rūpīgi ņēmis vērā.
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa:
ir kļūdaini interpretējusi jēdzienu “dialogs” ECDC Īstenošanas noteikumu 8. panta 9. punkta izpratnē,
pakārtoti, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pie novērtējuma “dialoga” juridiskas klasifikācijas, nospriežot, ka par šādu dialogu no ECDC skatupunkta var uzskatīt situāciju, kad apstiprinātājs tikai ierēdnim pieprasa dokumentu, kas jau ir pirmā minētā rīcībā; ar mobilā telefona starpniecību ierēdnim uzdodot jautājumu “kurus no snieguma vērtējuma aspektiem Jūs vērtējat kā nepareizus?”; un neuzdodot tālākus jautājumus pēc tam, kad ierēdnis ir atbildējis pēc būtības un ir piedāvājis sniegt papildu specifisku informāciju, kuru pirmais minētais varētu pieprasīt.
Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa:
ir kļūdaini interpretējusi Civildienesta noteikumu 22.a pantu, būtībā secinot, ka pat, ja ierēdnis izsaka apgalvojumu in tempore non suspecto par nepareizu finanšu pārvaldību, vismaz palīdz atrast tam pierādījumus un šie apgalvojumi ir patiesi, aģentūrai ir tiesības ļaut minētā ierēdņa gada sniegumu novērtēt tām personām, uz kurām šie apgalvojumi attiecas,
pakārtoti, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumus juridiski klasificējot tādējādi, ka tie neesot nedz in tempore non suspecto, nedz arī ir patiesi vai pamatoti ar pierādījumiem un ka tajos minētās personas tik un tā ir spējīgas neitrāli novērtēt apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegumu.
____________