EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (plēnums)
2007. gada 11. jūlijā (*)
Civildienests – Ierēdņi – Pensijas – Pensiju programmas iemaksas likmes palielināšana, piemērojot Civildienesta noteikumu normas redakcijā, kas ir spēkā no 2004. gada 1. maija
Lieta F‑105/05
par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,
Dieter Wils, Eiropas Parlamenta ierēdnis, ar dzīvesvietu Altrīrā [Altrier] (Luksemburga), ko pārstāv Ž. Vandersandens [G. Vandersanden] un K. Ronsi [C. Ronzi], avocats,
prasītājs,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv J. F. de Vahters [J. F. De Wachter] un M. Mustafa Paša [M. Mustapha Pacha], pārstāvji,
atbildētājs,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Arpio Santakrūza [M. Arpio Santacruz] un M. Simma [M. Simm], pārstāves,
un
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un D. Martins [D. Martin], pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā.
CIVILDIENESTA TIESA (plēnums)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs P. Mahonijs [P. Mahoney], palātu priekšsēdētāji H. Krepels [H. Kreppel] un Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch], tiesneši I. Boruta [I. Boruta], H. Kanninens [H. Kanninen], H. Tagars [H. Tagaras] un S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents),
sekretāre V. Hakenberga [W. Hakenberg],
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 13. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas kancelejai nosūtīts pa 2005. gada 21. oktobra faksu (oriģināls iesniegts 28. oktobrī), Vilss [Wils] lūdz atcelt savu 2005. gada janvāra paziņojumu par algu, jo, piemērojot Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus redakcijā, kas ir spēkā kopš 2004. gada 1. maija (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi” vai “jaunie Civildienesta noteikumi”), šajā paziņojumā par algu iemaksu likme pensiju sistēmā ir palielināta līdz 9,75 % ar atpakaļejošu spēku no 2004. gada 1. jūlija.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 83. pantā redakcijā, kas bija spēkā līdz 2004. gada 1. maijam (turpmāk tekstā – “agrākie Civildienesta noteikumi”), bija noteikts:
“1. Pabalstus, ko izmaksā atbilstoši šai pensiju programmai, sedz no Kopienu budžeta. Dalībvalstis kopīgi garantē šo pabalstu samaksu atbilstīgi šādu izdevumu finansējuma apjomam.
[..]
2. Ierēdņiem jāfinansē viena trešdaļa no šādas pensiju programmas izmaksām. Iemaksu summa ir 8,25 % no ierēdņa pamatalgas, neņemot vērā 64. pantā paredzētos korekcijas koeficientus. To katru mēnesi atskaita no ierēdņu algām.
[..]
4. Ja pensiju programmas aktuārais novērtējums, ko pēc [Eiropas Savienības] Padomes lūguma veic viens vai vairāki kvalificēti eksperti, norāda, ka ierēdņu iemaksas nav pietiekamas, lai finansētu vienu trešdaļu no pabalstiem, ko maksā atbilstīgi pensiju programmai, budžeta lēmējinstitūcijas, rīkojoties saskaņā ar budžeta procedūru un pēc apspriešanās ar 10. pantā paredzēto Civildienesta noteikumu komiteju, nosaka, kādas izmaiņas jāveic iemaksu likmēs vai pensionēšanās vecumā.”
3 2004. gada 1. maijā stājās spēkā Padomes 2004. gada 22. marta Regula (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 124, 1. lpp.). Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 83. pantā redakcijā, kas ir spēkā kopš 2004. gada 1. maija, ir noteikts:
“1. Pabalstus, ko izmaksā atbilstoši šai pensiju programmai, sedz no Kopienu budžeta. Dalībvalstis kopīgi garantē šo pabalstu samaksu atbilstīgi šādu izdevumu finansējuma apjomam.
[..]
2. Ierēdņiem jāfinansē viena trešdaļa no šādas pensiju programmas izmaksām. Iemaksu summa ir 9,25 % no ierēdņa pamatalgas, neņemot vērā 64. pantā paredzētos korekcijas koeficientus. To katru mēnesi atskaita no ierēdņu algām. Iemaksu pielāgo saskaņā ar XII pielikumā paredzētajiem noteikumiem.
3. To ierēdņu pensiju aprēķināšanas kārtību, kuri daļu dienesta ir pavadījuši Eiropas Ogļu un tērauda kopienā vai kuri strādā Kopienu kopējās iestādēs vai struktūrvienībās, un šādu piešķīrumu izmaksu sadalījumu starp Eiropas Ogļu un tērauda kopienas pensiju fondu un Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas budžetiem nosaka Regula, kas izstrādāta, Padomēm un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas priekšsēdētāju komitejai vienojoties, pēc apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju.”
4 Turklāt ar Regulu Nr. 723/2004 Civildienesta noteikumi tika papildināti ar jaunu 83.a pantu, kurā ir noteikts:
“1. Programmu pielāgo saskaņā ar XII pielikumā noteiktajiem sīki izstrādātajiem noteikumiem.
2. Aģentūras, kas nesaņem subsīdijas no Eiropas Savienības vispārējā budžeta, veic iemaksas šajā budžetā pilnā apmērā, lai finansētu programmu.
3. Veicot aktuāro novērtēšanu reizi piecos gados saskaņā ar XII pielikumu un lai nodrošinātu programmas līdzsvaru, Padome pieņem lēmumu par iemaksu likmi un izmaiņām pensijas vecumā.
4. Katru gadu [Eiropas Kopienu] Komisija uzrāda Padomei aktuārā novērtējuma atjauninātu versiju saskaņā ar XII pielikuma 1. panta 2. punktu. Ja konstatē, ka pastāv vismaz 0,25 punktu atšķirība starp pašreiz piemēroto iemaksu likmi un to likmi, kas nepieciešama, lai uzturētu aktuāro līdzsvaru, Padome saskaņā ar XII pielikumā noteikto kārtību apsver, vai likmi vajadzētu pielāgot.
5. Lai realizētu šā panta 3. un 4. punktu, Padome rīkojas ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma, kā paredzēts Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 205. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā. Lai realizētu šā panta 3. punktu, pēc apspriedes ar Civildienesta noteikumu komiteju izklāsta Komisijas priekšlikumu.”
5 Civildienesta noteikumu 83.a panta izpildes noteikumi ir ietverti XII pielikumā, kura 1. pantā ir noteikts:
“1. Lai noteiktu Civildienesta noteikumu 83. panta 2. punktā minētās ierēdņu iemaksas pensiju programmā, Komisija, sākot no 2004. gada, ik pēc pieciem gadiem veic Civildienesta noteikumu 83.a panta 3. punktā minēto pensijas programmas līdzsvara aktuāro novērtējumu. Šis novērtējums norāda, vai ierēdņa iemaksas ir pietiekamas, lai finansētu vienu trešdaļu no pensijas programmas izmaksām.
2. Gatavojoties Civildienesta noteikumu 83.a panta 4. punktā minētajai pārbaudei, Komisija katru gadu atjaunina šo aktuāro novērtējumu, ņemot vērā izmaiņas šā pielikuma 9. pantā noteiktajā dalībnieku sastāvā/populācijā, šā pielikuma 10. pantā noteiktajā procentu likmē un šā pielikuma 11. pantā noteiktajā gada izmaiņu likmē EK ierēdņu algas skalā.
3. Novērtējumu un atjaunināšanu veic katrā gadā n, pamatojoties uz pensiju programmas aktīvo dalībnieku sastāvu/populāciju iepriekšējā gada (n–1) 31. decembrī.”
6 Civildienesta noteikumu XII pielikuma 2. pantā ir noteikts:
“1. Iemaksas likmes korekcija stājas spējā 1. jūlijā vienlaicīgi ar ikgadējo atalgojuma korekciju atbilstoši Civildienesta noteikumu 65. pantam. Korekcijas rezultātā iemaksas likme palielinās vai samazinās ne vairāk kā par vienu procentu punktu virs vai zem iepriekšējā gada likmes.
2. Korekcijas rezultātā, kas stājas spēkā 2004. gada 1. jūlijā, iemaksas likme palielinās ne vairāk kā par 9,75 %. Korekcijas rezultātā, kas stājas spēkā 2005. gada 1. jūlijā, iemaksas likme palielinās ne vairāk kā par 10,25 %.
3. Starpību, kas konstatēta starp iemaksu likmes korekciju, kas būtu radusies aktuārā aprēķina rezultātā, un korekciju, kas radusies no 2. punktā minētajām izmaiņām, nekad neatgūst vai attiecīgi neņem vērā turpmākos aktuārajos aprēķinos. Iemaksu likmi, kas būtu radusies aktuārā aprēķina rezultātā, norāda šā pielikuma 1. pantā paredzētajā novērtējuma ziņojumā.”
7 Civildienesta noteikumu XII pielikuma 4. pantā ir noteikts:
“1. Aktuāro līdzsvaru novērtē, pamatojoties uz šajā nodaļā noteikto aprēķina metodi.
2. Atbilstoši šai metodei pirms aprēķina dienas iegūto pensijas tiesību “aktuārā vērtība” atspoguļo pagājušā dienesta laika saistības, bet to pensiju tiesību aktuārā vērtība, kas tiks iegūtas dienesta gadā, kas sākas aprēķina dienā, atspoguļo “dienesta izmaksas”.
3. Pieņem, ka pensionēšanās (izņemot invaliditāti) notiks noteiktā vidējā vecumā (r). Vidējo pensionēšanās vecumu atjaunina, tikai veicot šā pielikuma 1. pantā minēto ik pēc pieciem gadiem veicamo aktuāro novērtējumu, un tas dažādām darbinieku grupām var būt atšķirīgs.
4. Nosakot aktuārās vērtības:
a) ņem vērā paredzamās izmaiņas katra ierēdņa pamatalgā starp aprēķina dienu un pieņemto pensionēšanās vecumu;
b) neņem vērā pensijas tiesības, kas iegūtas pirms aprēķina dienas (pagājušā/aizvadītā dienesta laika saistības).
5. Veicot dienesta izmaksu aktuāro novērtējumu, ņem vērā visus būtiskos noteikumus, kas paredzēti šajos Civildienesta noteikumos (jo īpaši VIII un XIII pielikumā).
6. Lai noteikto faktisko pazemināto likmi un gada izmaiņu likmi Kopienu ierēdņu algu skalā, piemēro izlīdzināšanas procesu. Nogludināšanu [izlīdzināšanu] panāk, izmantojot 12 gadu mainīgo vidējo lielumu procentu likmei un pieaugumam algu skalā.”
8 Civildienesta noteikumu XII pielikuma 10. pantā ir noteikts:
“1. Procentu likmes, kas jāņem vērā aktuārajos aprēķinos, balstās uz novērotajām vidējām gada procentu likmēm dalībvalstu ilgtermiņa valsts parādam, kā to publicējusi Komisija. Lai aprēķinātu atbilstošo procentu likmi, atskaitot inflāciju, kas nepieciešama aktuārajiem aprēķiniem, izmanto atbilstošu patēriņa cenu indeksu.
2. Faktiskā gada likme, kas jāņem vērā aktuārajos aprēķinos, ir reālo vidējo procentu likmju vidējais rādītājs par pēdējiem 12 gadiem pirms tekošā [pašreizējā] gada.”
9 Par XII pielikuma tehnisko īstenošanu atbild Statistikas birojs [Eurostat], kam palīdz viens vai vairāki kvalificēti neatkarīgi eksperti, lai veiktu akturāros novērtējumus. Civildienesta noteikumu XII pielikuma 13. pantā ir noteikts:
“[..]
3. Katru gadu 1. septembrī Statistikas birojs iesniedz ziņojumu par šā pielikuma 1. pantā minētajiem novērtējumiem un atjaunināšanu.
4. Jebkurus ar metodēm saistītos jautājumus, kas rodas šā pielikuma īstenošanas gaitā, Statistikas birojs izskata sadarbībā ar dalībvalstu atbilstošo departamentu ekspertiem un kvalificētu neatkarīgu ekspertu vai ekspertiem. Šai nolūkā Statistikas birojs vismaz reizi gadā sasauc šīs grupas sanāksmi. Taču, ja Statistikas birojs to uzskata par nepieciešamu, sanāksmes var sasaukt arī biežāk.”
10 Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā, ar ko izveido trīspusējas saskaņošanas procedūru attiecībās ar darbiniekiem (turpmāk tekstā – “1981. gada 23. jūnija lēmums”), ir noteikts:
“I. Saskaņošana saskaņošanas komitejā
1. Attiecības starp Padomi un darbiniekiem, kurus pārstāv arodbiedrības vai personāla apvienības, tiek veidotas, pamatojoties uz saskaņošanas procedūru, kurā piedalās iestāžu administratīvās pārvaldes un tamlīdzīgas struktūrvienības un kurā visa pieejamā informācija un pušu nostājas tiek izskatītas, lai pēc iespējas veicinātu nostāju tuvināšanu un nodrošinātu, lai dalībvalstu pārstāvjiem būtu zināmi darbinieku un administratīvo pārvalžu viedokļi, pirms tie pieņem galīgo nostāju.
2. a) Saskaņošana notiek saskaņošanas komitejā, kurā ir:
– viens pārstāvis no katras dalībvalsts;
– vienāds darbinieku pārstāvju skaits, kurus ieceļ arodbiedrības un personāla apvienības;
– katras iestādes administrācijas vadītājs (t.i., [Eiropas Kopienu] Tiesas sekretārs un pārējo iestāžu ģenerālsekretāri) vai viņa iecelts pārstāvis.
[..]
3. Saskaņošanas procedūru var piemērot tikai Padomei iesniegtajiem Komisijas priekšlikumiem par Civildienesta noteikumu grozījumiem [..] vai par Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, vai par minēto Civildienesta noteikumu vai nodarbināšanas kārtības normu par atalgojumu vai pensiju piemērošanu. Tā tiek piemērota šiem priekšlikumiem katru reizi, kad to pieprasa saskaņošanas komitejas loceklis.
[..]
7. Saskaņošanas komiteja sagatavo ziņojumu par tajā izskatītajiem priekšlikumiem, un šo ziņojumu tā nosūta [..] Pastāvīgo pārstāvju komitejai, lai to iesniegtu Padomei.” [Neoficiāls tulkojums]
Prāvas rašanās fakti
11 Prasītājs ir ierēdnis Eiropas Parlamentā, kur viņš strādā kopš 1991. gada. Pirms pāriešanas uz “Transporta un pārcelšanās” nodaļu viņš bija Parlamenta “Pensiju” dienesta priekšnieks.
12 Pēc jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā prasītājs konstatēja, ka Civildienesta noteikumu reforma var izraisīt viņa iemaksu palielināšanos Kopienu pensiju programmas finansēšanai.
13 Ar 2004. gada 23. jūlija vēstuli prasītājs Parlamenta ģenerālsekretāram nosūtīja 41 jautājumu un lūgumu it īpaši par jauno Civildienesta noteikumu un to XII pielikuma likumību.
14 Ar 2004. gada 30. novembra vēstuli Parlaments sniedza prasītājam daļēju atbildi, vairākiem jautājumiem un lūgumiem paliekot neatbildētiem vai neapmierinātiem.
15 Pēc iepriekš minētās 2004. gada 30. novembra vēstules saņemšanas prasītājs konstatēja, ka viņa 2005. gada janvāra paziņojumā par algu norādīts, ka viņa iemaksa pensiju programmā tika palielināta ar atpakaļejošu spēku no 2004. gada 1. jūlija un ka tā turpmāk ir palielināta līdz 9,75 %.
16 Ar 2005. gada 28. februāra vēstuli prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību, kurā viņš apstrīdēja Parlamenta sniegtās atbildes iepriekš minētajā 2004. gada 30. novembra vēstulē un lūdza atcelt savu 2005. gada janvāra paziņojumu par algu.
17 Ar 2005. gada 13. jūlija vēstuli Parlamenta priekšsēdētājs noraidīja prasītāja sūdzību.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
18 Šī prasība sākotnēji tika reģistrēta Pirmās instances tiesas kancelejā ar lietas numuru T‑399/05.
19 Ar 2005. gada 15. decembra rīkojumu Pirmās instances tiesa, piemērojot Padomes 2004. gada 2. novembra Lēmuma 2004/752/EK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (OV L 333, 7. lpp.), 3. panta 3. punktu, šo lietu nodeva Civildienesta tiesai. Prasības pieteikums Civildienesta tiesas kancelejā tika reģistrēts ar lietas numuru F‑105/05.
20 Ar dokumentu, ko Pirmās instances tiesas kanceleja saņēma pa 2005. gada 1. decembra faksu (dokumenta oriģināls tika iesniegts 5. decembrī), Padome iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā Parlamenta prasījumu atbalstam. Ar 2006. gada 22. februāra rīkojumu Civildienesta tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs pieņēma šo pieteikumu par iestāšanos lietā.
21 Ar atsevišķu dokumentu, kas Civildienesta tiesas kancelejai nosūtīts pa 2006. gada 3. aprīļa faksu (dokumenta oriģināls iesniegts 5. aprīlī), Padome cēla iebildi saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu, kas saskaņā ar Lēmuma 2004/752 3. panta 4. punktu mutatis mutandis ir piemērojams Civildienesta tiesai, iekams spēkā stājas šīs pēdējās tiesas Reglaments. Šajā aktā Civildienesta tiesai tika lūgts, lai no lietas materiāliem izņemtu Padomes juridiskā dienesta 2003. gada 10. aprīļa atzinumu, ko prasītājs bija pievienojis savas prasības pieteikuma pielikumā.
22 Ar 2006. gada 20. jūnija rīkojumu Civildienesta tiesa apmierināja Padomes prasījumu, svītrojot no lietas materiāliem juridiskā dienesta 2003. gada 10. aprīļa atzinumu un atliekot lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
23 Piemērojot Pirmās instances tiesas Reglamenta 51. panta 1. punktu, Civildienesta tiesa 2006. gada 4. oktobrī pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas nolēma lietu nodot plēnumam.
24 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, kas ir noteikti Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. pantā, Civildienesta tiesa lūdza lietas dalībniekus, personu, kas iestājusies lietā, Komisiju, kā arī trešās personas atbildēt uz rakstveida jautājumiem un iesniegt dokumentus.
25 Ar dokumentu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 7. decembrī, Komisija iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā Parlamenta prasījumu atbalstam. Piemērojot Pirmās instances tiesas Reglamenta 115. panta 1. punktu un 116. panta 6. punktu, Civildienesta tiesas priekšsēdētājs ar 2007. gada 10. janvāra rīkojumu atļāva Komisijai iestāties lietā mutvārdu procesā.
26 Ar faksu, ko Civildienesta tiesas kanceleja saņēmusi 2007. gada 8. februārī, Komisija trīs iestāžu vārdā, kas piedalās šajā tiesvedībā, lūdza atļaut Statistikas biroja ierēdnim tiesas sēdē sniegt paskaidrojumus par noteiktiem tehniskas dabas jautājumiem. Ņemot vērā strīdā izskatāmo jautājumu tehnisko raksturu, Civildienesta tiesa atzina, ka iestāžu pārstāvjiem tiesas sēdē aizstāvības nolūkos var palīdzēt Statistikas biroja ierēdnis. Pēc tam, kad Civildienesta tiesa ar 2007. gada 9. februāra faksu informēja prasītāja pārstāvi par minētā ierēdņa dalību tiesas sēdē, viņš necēla iebildumus, arī ne sēdes dienā, pret to, ka šis ierēdnis atbild uz Civildienesta tiesas uzdotajiem tehniska rakstura jautājumiem.
27 2007. gada 13. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Civildienesta tiesas uzdotajiem jautājumiem.
28 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt viņa 2005. gada janvāra paziņojumu par algu ar atpakaļejošu spēku, sākot no 2004. gada 1. jūlija;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Parlamenta prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atzīt prasības pieteikumu par daļēji nepieņemamu un pārējā daļā par nepamatotu;
– lemt par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši tiesību normām.
30 Padome un Komisija, personas, kas iestājušās lietā, atbalsta Parlamenta prasījumus.
Juridiskais pamatojums
31 Prasītājs apgalvo, ka iemaksu pensiju programmā likmes palielināšanai līdz 9,75 %, kas norādīta viņa 2005. gada janvāra paziņojumā par algu, nav likumīga juridiska pamata, jo šī iemaksu likme tiek noteikta saskaņā ar Civildienesta noteikumu XII pielikumu, par kuru prasītājs izvirza iebildi par prettiesiskumu.
32 Iebilde par prettiesiskumu, ko prasītājs izvirza par Civildienesta noteikumu XII pielikumu, būtībā tiek pamatota ar pieciem pamatiem. Pirmajā pamatā tiek apgalvots, ka Regula Nr. 723/2004 ir pieņemta, neievērojot 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzēto saskaņošanas procedūru. Otrajā pamatā tiek apgalvots, ka Civildienesta noteikumu XII pielikums ietver acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kas ir izraisījis tiesību kļūdu. Trešais pamats ir pamatots ar samērīguma principa pārkāpumu. Ceturtais pamats ir pamatots ar pilnvaru nepareizu izmantošanu. Piektais pamats ir pamatots ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.
1. Par interesi celt prasību
33 Komisija tiesas sēdē apgalvoja, ka prasības pieteikumā nekur nav minēts prasītāja personiskais stāvoklis, bet gan tikai institucionāli, politiski un arodbiedrību jautājumi. Prasības pieteikums esot iesniegts vienīgi tiesiskuma interesēs, un šī iemesla dēļ tas ir jānoraida kā nepieņemams.
34 Pirmkārt, ir tiesa, ka visi prasības pieteikuma pamati ir pamatoti ar Civildienesta noteikumu XII pielikuma prettiesiskumu, un šis pielikums prasītāju neskar individuāli tādā nozīmē, ka tas neaizskar prasītāju viņam raksturīgu īpašību dēļ vai faktisko apstākļu dēļ, kas viņu īpaši izceļ atšķirībā no citām personām, bet gan attiecas uz viņu tāpat kā uz visiem pārējiem ierēdņiem. Tādēļ saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu prasītāja tiešs lūgums atcelt minēto XII pielikumu nav pieņemams (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp.; Pirmās instances tiesas 2006. gada 29. novembra spriedums apvienotajās lietās T‑35/05, T‑61/05, T‑107/05, T‑108/05 un T‑139/05 Agne-Dapper u.c./Parlaments, Padome, Komisija, Revīzijas palāta un EESK, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑291. un II‑A‑2‑1497. lpp., 58. punkts).
35 Tomēr, piemērojot EKL 241. pantu, prasītājam izņēmuma kārtā ir iespēja izvirzīt iebildi par tādu Kopienu vispārpiemērojamo aktu, piemēram, Civildienesta noteikumu, prettiesiskumu, kas viņu kā ierēdni neskar individuāli. Kā ir noteikusi Tiesa, šāda iespēja nodrošina tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību ievērošanu (šajā sakarā skat. Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 40. punkts). Tādēļ nosacījums par tiešu un individuālu saikni starp prasītāju un vispārpiemērojamo aktu, ko viņš apstrīd, nav pretrunā blakus prasībai, kas ir celta saskaņā ar EKL 241. pantu.
36 Kopienu vispārpiemērojama akta apstrīdēšanas, kas izvirzīta blakus prasībā, pieņemamība ir pakļauta vienīgi divkāršam nosacījumam, proti, ka apstrīdētais individuālais akts ir pieņemts, tieši izpildot vispārpiemērojamo aktu (skat. Tiesas 2000. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑432/98 P un C‑433/98 P Padome/Chvatal u.c., Recueil, I‑8535. lpp., 33. punkts), un ka prasītājam ir interese apstrīdēt individuālo lēmumu, kas ir pamatprasības priekšmets (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Agne-Dapper u.c./Parlaments, Padome, Komisija, Revīzijas palāta un EESK, 42. un 43. punkts).
37 Šajā lietā nav apstrīdēts nedz tas, ka par pensiju iemaksu likmju palielināšanu, kas ir norādīta prasītāja 2005. gada janvāra paziņojumā par algu, ir nolemts, tieši piemērojot Civildienesta noteikumu XII pielikumu, nedz tas, ka prasītājam ir interese prasīt šāda palielinājuma atcelšanu.
38 Otrkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasītājs nevar celt prasību tiesiskuma vai iestāžu interesēs un prasības par tiesību akta atcelšanu pamatojumam var izvirzīt tikai tādus iebildumus, kas viņu skar personiski (Tiesas 1983. gada 30. jūnija spriedums lietā 85/82 Schloh/Padome, Recueil, 2105. lpp., 14. punkts). Taču šāds nosacījums nav jāsaprot tādā nozīmē, ka Kopienu tiesa iebilduma pieņemamību atzīst tikai gadījumā, ja tas ir saistīts vienīgi ar paša prasītāja personisko stāvokli. Tā kā prasība ir pieņemama tikai tad, ja prasītājam ir personiska interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. septembra spriedumu lietā T‑310/00 MCI/Komisija, Krājums, II‑3253. lpp., 44. punkts, un a contrario Pirmās instances tiesas 2000. gada 24. janvāra rīkojumu lietā T‑179/98 Cuenda Guijarro u.c./Padome, Recueil FP, I‑A‑1. un II‑1. lpp., 60. punkts), tāpat arī prasītāja iebildumi ir pieņemami tikai tad, ja ar tiem var pamatot tiesību akta atcelšanu, no kuras prasītājs gūst labumu, citiem vārdiem, par kuru viņam ir personiska interese (Tiesas 1973. gada 15. marta spriedums lietā 37/72 Marcato/Komisija, Recueil, 361. lpp., 7. punkts, un 1976. gada 16. decembra spriedums lietā 124/75 Perinciolo/Padome, Recueil, 1953. lpp., 26. punkts). Tāpat iebilde par prettiesiskumu ir pieņemama tikai tad, ja tās rezultātā labumu var gūt lietas dalībnieks, kas to izvirza (Pirmās instances tiesas 2006. gada 29. novembra spriedums lietā T‑135/05 Campoli/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑297. un II‑A‑2‑1527. lpp., 132. punkts).
39 Tiesa ir arī lēmusi, ka Padomes ierēdnim nebija intereses sūdzēties, ka strīdīgā amata vakance netika darīta zināma citu Kopienu iestāžu, izņemot Padomi, darbiniekiem, jo tas ir trūkums, kas viņu neaizskāra (iepriekš minētais spriedums lietā Schloh/Padome, 13. un 14. punkts). Arī Pirmās instances tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Campoli/Komisija (133. punkts) ir nolēmusi, ka prasītājs nav pierādījis, ka viņš varētu gūt finansiālu labumu no minētā tiesas sprieduma, ar ko par prettiesisku atzīst minimālā 100 % korekcijas koeficienta ieviešanu, kas piemērojams dalībvalstīm, kurās dzīves dārdzība nav tik liela, un līdz ar to šis iebildums, kas tika celts kā iebilde par Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 20. panta prettiesiskumu, nebija pieņemams.
40 Šajā strīdā prasītāja izvirzītie pamati iebildei par Civildienesta noteikumu XII pielikuma prettiesiskumu patiesi neskar viņa personisko stāvokli. Tomēr tie visi ir pamatoti ar nepilnībām, kas varēja viņam kaitēt. Prasītājam ir interese vērsties tiesā ar blakus prasību, ka minētais pielikums nav ticis pieņemts, ievērojot Padomes noteiktos saskaņošanas noteikumus, ka viņa pensiju iemaksas aprēķina metode ir acīmredzami kļūdaina un nepiemērota, lai panāktu pensiju programmas aktuāro līdzsvaru, vai izriet no pilnvaru nepareizas izmantošanas un ka pienācīgi jābūt aizsargātai viņa tiesiskai paļāvībai attiecībā uz minētās programmas finansēšanas noteikumiem.
41 Apstāklis, ka prasītāja izvirzītie iebildumi ir pamatoti ar iestāžu, politiskiem un arodbiedrību apsvērumiem un ka tie neattiecas uz viņa personisko stāvokli, nav pierādījums, ka šie iebildumi ir nepieņemami.
42 No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir noraidāma.
2. Par lietas būtību
Par pirmo pamatu – saskaņošanas procedūras pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
43 Prasītājs savā prasības pieteikumā (31. punktā un 9. zemsvītras piezīmē) apgalvo, ka Kopienu pensiju programmas reformas pieņemšanas procedūra nav spēkā, jo nav notikusi 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētā saskaņošana, pamatojoties uz oficiālu Komisijas priekšlikumu.
44 Kā Parlaments apgalvo savā iebildumu rakstā, prasītājs nav sniedzis pierādījumus, ka ar saskaņošanas komiteju var konsultēties, pamatojoties tikai uz oficiālu Komisijas priekšlikumu Padomei. 1981. gada 23. jūnija lēmumā šāda prasība nekur nav minēta.
45 Prasītājs savā replikas rakstā apstiprina, ka Civildienesta noteikumu XII pielikums ir pieņemts, pārkāpjot 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzēto saskaņošanas procedūru. Lai gan, ievērojot 1981. gada 23. jūnija lēmuma 3. pantu, saskaņošanas komiteja ir jāsasauc par katru Komisijas priekšlikumu Padomei, apspriešanās ar saskaņošanas komiteju ir notikusi tikai par Komisijas iesniegto sākotnējo XII pielikuma priekšlikumu un nevis par otro Komisijas priekšlikumu, kurā tika ņemta vērā 2003. gada 19. maijā paustā Padomes nostāja (Grieķijas prezidentūras kompromiss). Padomei vajadzēja tieši konsultēties ar saskaņošanas komiteju par minētās prezidentūras kompromisu. Komisija savu grozīto priekšlikumu iesniedza tikai 2003. gada novembrī un tā XII pielikuma galīgo versiju neiesniedza saskaņošanas komitejai, kā rezultātā netika saņemts personālu pārstāvošo organizāciju apstiprinājums.
46 Padome savā iestāšanās rakstā apgalvo – kā Kopienu iestāde, kas ir kompetenta grozīt Civildienesta noteikumus, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, kas ir grozīts ar 2003. gada 18. novembra dokumentu COM(2003) 721, un pēc apspriešanās ar attiecīgajām iestādēm, tā saskaņā ar EKL 283. pantu ir pieņēmusi Regulu Nr. 723/2004 Turklāt Padome atgādina, ka Komisijas sākotnējā 2002. gada 26. novembra priekšlikumā jau bija ietverts Civildienesta noteikumu jaunais XII pielikums, kurā bija noteikta pensiju programmas līdzsvara nodrošināšanas metode. Steidzamības apsvērumu dēļ Komisija šajā sākotnējā priekšlikumā neesot ietvērusi aprēķina metodes detaļas. Pēc pārrunām šī metode tomēr tika iekļauta Komisijas 2003. gada 18. novembra otrajā priekšlikumā. Civildienesta noteikumu XII pielikums līdz ar to ir pieņemts, pamatojoties uz oficiālu Komisijas priekšlikumu un pēc formālas apspriešanās ar saskaņošanas komiteju. Regulas Nr. 723/2004 preambulas 38. apsvērumā ir atzīts, ka jaunos pasākumus ir pieņēmušas “organizācijas, kas pārstāv darbiniekus, [..] apspriežoties ar Saskaņošanas komiteju, kas izveidota ar 1981. gada 23. jūnija [..] lēmumu”.
47 Savā atbildē uz repliku Parlaments primāri apgalvo, ka prasītājs tikai replikas stadijā ir formāli izvirzījis pamatu par saskaņošanas procedūras pārkāpumu un ka līdz ar to šis pamats ir jāatzīst par nepieņemamu. Pakārtoti Parlaments atgādina, ka procedūras pārkāpums var izraisīt lēmuma atcelšanu tikai tad, ja tiek pierādīts, ka šāda pārkāpuma neesamības gadījumā apstrīdētajam lēmumu būtu cits saturs. Šajā lietā prasītājs neesot izvirzījis nevienu argumentu, kas ļautu domāt, ka gadījumā, ja saskaņošanas komiteja būtu formāli sasaukta par otro, 2003. gada 18. novembra, regulas priekšlikumu, tad Civildienesta noteikumu XII pielikuma saturs būtu citāds. Visbeidzot, 1981. gada 23. jūnija lēmumā nav noteikts, ka saskaņošanas komitejai jāizskata regulu grozošs priekšlikums, pretējā gadījumā paredzot pieņemtās regulas prettiesiskumu.
48 Visbeidzot, kā Komisija ir paudusi tiesas sēdē, prasītājam nav personiskas intereses apstrīdēt saskaņošanas procedūras likumību un līdz ar to šis iebildums ir nepieņemams.
Civildienesta tiesas vērtējums
49 No lietas materiāliem izriet, ka Komisija 2002. gada aprīlī iesniedza pirmo priekšlikumu Padomes regulai, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus. Šis priekšlikums neparedzēja būtiskus grozījumus pensiju programmā. Ar 2003. gada 19. maija lēmumu Padome noteica pensiju programmas reformas nostādnes un nolēma šo reformu savienot ar Civildienesta noteikumu reformu. Saskaņošanas procedūra notika no 2003. gada jūnija līdz septembrim, pamatojoties uz pirmo Komisijas priekšlikumu un Padomes nostādnēm. Tā paša gada 18. novembrī Komisija iesniedza otru Padomes regulas priekšlikumu, ievērojot Padomes 2003. gada 19. maijā paustās nostādnes un saskaņošanas procedūras iznākumu.
50 Prasītāja argumentācija par saskaņošanas procedūras nelikumību ir iedalīta divās daļās. Pirmā daļa ir saistīta ar to, ka pretēji 1981. gada 23. jūnija lēmuma noteikumiem saskaņošana nav notikusi, pamatojoties uz formālu Komisijas priekšlikumu, bet gan pēc Padomes ierosmes un pamatojoties uz šīs pēdējās iestādes tieši izstrādātu tekstu. Kā norādīts otrajā daļā, Komisijas otrais priekšlikums, kurā ietverta Civildienesta noteikumu XII pielikuma jaunā redakcija, neesot apspriests saskaņošanas komitejā.
51 Pirmkārt, saskaņā ar 1981. gada 23. jūnija lēmuma I 3. punkta noteikumiem saskaņošanas procedūru var piemērot tikai Padomei iesniegtajiem Komisijas priekšlikumiem par Civildienesta noteikumu grozījumiem vai par Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, vai par minēto Civildienesta noteikumu vai nodarbināšanas kārtības normām par atalgojumu vai pensiju piemērošanu. Šie noteikumi paredz, ka saskaņošanas procedūra tiek veikta, ja ir izpildīti divi nosacījumi, proti, ir saņemts Komisijas priekšlikums Padomei par attiecīgo jautājumu un saskaņošanas komitejas locekļa lūgums. Savukārt šo noteikumu mērķis nav saskaņošanas komitejai aizliegt – kas turklāt būtu pretrunā procedūras mērķim – attiecināt saskaņošanu arī uz citiem, Komisijas priekšlikumā neietvertiem elementiem, un ņemt vērā visus atbilstošos elementus, ko ir iesniegušas arodbiedrības un profesionālās apvienības, dalībvalstis vai iestādes, lai nodrošinātu tās trīspusējās saskaņošanas uzdevumu. Līdz ar to pretēji prasītāja argumentu pirmajā daļā izvirzītajam apgalvojumam 1981. gada 23. jūnija lēmums nav šķērslis, kas saskaņošanas komitejai traucētu izskatīt grozījumus, kā šajā gadījumā, ko Padome plāno pieprasīt Komisijai iestrādāt tās pirmajā priekšlikumā.
52 Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņošanas procedūra ir piemērojama Komisijas priekšlikumiem tikai tad, ja to pieprasa saskaņošanas komitejas loceklis. Šī noteikuma mērķis ir novērst, ka saskaņošanas procedūra tiek ierosināta, ja tā nešķiet lietderīga tām personām, kurām ir pienākums to izpildīt. Šāds noteikums it īpaši var ļaut saskaņošanas komitejai izvairīties no Komisijas priekšlikumu grozījumu izvērtēšanas, ja par pirmo priekšlikumu veiktā saskaņošana ir atzīta par pietiekamu.
53 Šajā lietā Padome tiesas sēdē apgalvoja – kas netika apstrīdēts –, ka neviens saskaņošanas komitejas loceklis nav pieprasījis saskaņošanas procedūras piemērošanu Komisijas otrajam, grozošajam priekšlikumam, kas tika iesniegts 2003. gada 18. novembrī. Līdz ar to pretēji tam, kas norādīts prasītāja argumentācijas otrajā daļā, neesot bijis juridiska pienākuma ierosināt šī priekšlikuma saskaņošanas procedūru.
54 Turklāt un visbeidzot pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka akts var zaudēt spēku procedūras pārkāpumu dēļ tikai tad, ja pierāda, ka šādu pārkāpumu neesamības gadījumā minētajam aktam būtu cits saturs (skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 2003. gada 5. marta spriedumu lietā T‑24/01 Staelen/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑79. un II‑423. lpp., 53. punkts).
55 No lietas materiāliem neizriet, ka, tā kā Komisijas otrajam, 2003. gada 18. novembra, priekšlikumam netika piemērota saskaņošana, šāds fakts varēja ietekmēt Civildienesta noteikumu XII pielikuma saturu. Lai gan prasītājs tiesas sēdē apgalvoja, ka saskaņošana nevarēja attiekties uz minētā XII pielikuma jauno redakciju, kas tika formalizēta Komisijas otrajā priekšlikumā, viņš precīzi nenorādīja, kuri elementi tieši šī fakta dēļ netika saskaņoti. Turpretī no saskaņošanas komitejas rezultātu ziņojuma 18. punkta, ko Padome pa 2006. gada 8. decembra faksu nosūtīja Civildienesta tiesai, atbildot uz Civildienesta tiesas 2006. gada 26. oktobra rakstveida jautājumiem, izriet, ka saskaņošanas komiteja ir apstiprinājusi aktuāro metodi, kas galu galā tika iekļauta Civildienesta noteikumu XII pielikumā, proti, metodi, kas izrietēja no Statistikas biroja 2003. gada septembra pētījuma un kura tika mainīta trīs punktos. Vairums arodbiedrību ir īpaši izteikušas savu piekrišanu reformai, kā to Padome atgādināja tiesas sēdē.
56 No tā izriet – nav pierādīts, ka Civildienesta noteikumu XII pielikumam varētu būt citāds saturs, ja otrajam Komisijas priekšlikumam būtu piemērota saskaņošanas procedūra. Līdz ar to, pat pieņemot, ka Civildienesta noteikumu XII pielikums ir pieņemts, pārkāpjot procedūru, šāds pārkāpums katrā ziņā minēto pielikumu nevar padarīt par spēkā neesošu.
57 No visa iepriekš minētā izriet, ka pamats par saskaņošanas procedūras pārkāpumu ir jānoraida un nav vajadzības lemt par tā pieņemamību.
Par otro un trešo pamatu – acīmredzamu kļūdu vērtējumā un samērīguma principa pārkāpumu
58 Šo divu iebildumu ciešās saiknes dēļ šajā lietā tie ir jāizskata kopā.
Lietas dalībnieku argumenti
59 Pirmkārt, runājot par pamatu, kas ir saistīts ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā, šāda kļūda, kā apgalvo prasītājs, pārkāpj Civildienesta noteikumu XII pielikuma 10. panta 2. punktā paredzēto iespēju faktisko gada likmi aprēķināt par pēdējiem 12 gadiem pirms pašreizējā gada. 2003. gadā veiktajā aktuārajā novērtējumā Statistikas biroja un valsts ekspertu grupa vienojās par pēdējo divdesmit gadu periodu pirms pašreizējā gada. Divpadsmit gadu atskaites periods esot pieņemts, lai aprēķina rezultātā iegūtu lielāku ierēdņu iemaksu likmi. Prasītājs norāda, ka ekspertu grupas, kurai saskaņā ar Civildienesta noteikumu XII pielikuma 13. panta 4. punktu ir uzticēts sadarboties ar Statistikas biroju minētā pielikuma tehniskajā īstenošanā (turpmāk tekstā – ““83. panta” darba grupa”), 2004. gada 7. jūnija sanāksmes protokolā ir minēts, ka divdesmit gadu atskaites periods, lai gan tas tika ieteikts sabiedrības KPMG 1998. gadā veiktajā aktuārajā pētījumā un apstiprināts Statistikas biroja 2003. gada ziņojumā atbilstoši starptautiskajiem grāmatvedības standartiem IAS Nr. 19, pēc politiskām pārrunām tika aizstāts ar divpadsmit gadu atskaites periodu. Līdz ar to šis parametrs nav izvēlēts, lai nodrošinātu programmas aktuāro līdzsvaru. Parlamentam vai Padomei būtu jāizskaidro šādas izvēles pamatojums.
60 Parlaments apgalvo, ka pamats par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas izraisījusi tiesību kļūdu, netika izvirzīts sūdzībā un līdz ar to tas nav pieņemams. Spriežot pēc būtības, ievērojot rīcības brīvību, kāda Padomei kā likumdevējai iestādei ir Civildienesta noteikumu jomā, tiesa var pārbaudīt tikai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, un izvēle par divpadsmit gadu atskaites periodu nav šāda kļūda. Neatkarīgs eksperts, sabiedrība Ernst & Young Actuaires-Conseils, turklāt esot apstiprinājis piemēroto procedūru un aktuāro pieņēmumu atbilstību un uzticamību.
61 Padome savā iestāšanās rakstā apgalvo – lai gan patiesi atskaites perioda samazināšana no divdesmit līdz divpadsmit gadiem nozīmēja 2003. gada 31. decembra aktuārajā novērtējumā izmantotās diskonta likmes samazināšanos (3,9 %, nevis 4,7 %) un šāda diskonta likmes samazināšanās daļēji izskaidro iemaksu likmes palielināšanos (līdz 10,43 % pirms normas par ierobežojuma noteikšanu 9,75 % apmērā, kas ir noteikts Civildienesta noteikumu XII pielikuma 2. panta 2. punktā), šāds konstatējums neļauj secināt, ka pieņemtais pasākums nav piemērots pensiju programmas aktuārā līdzsvara garantēšanai.
62 Padome atzīst, ka vērā ņemamo gadu skaita samazinājums faktiskās procentu likmes aprēķinā šo likmi, kā arī iemaksu likmi padara mainīgāku, bet Padome apgalvo, ka šāda izvēle ilgtermiņā neietekmē pensiju programmas līdzsvaru, jo procentu likmes tiek pārrēķinātas katru gadu, kas reizi gadā ļauj pielāgot iemaksu likmi, lai nodrošinātu aktuāro līdzsvaru. Nav pamata apstiprināt, ka vidējā faktiskā procentu likme, kas tiek aprēķināta par divpadsmit gadiem, nākotnē būs sistemātiski mazāka par vidējo faktisko procentu likmi, kas aprēķināta par divdesmit gadiem. Padome turklāt norāda, ka Civildienesta noteikumu XII pielikuma 4. panta 6. punktā tiek ievērots divpadsmit gadu periods, lai noteiktu vispārējo algu palielinājuma likmi, kas ir jāievēro aktuārajos aprēķinos.
63 Aktuārā līdzsvara pamatojums pamatojas uz ilgtermiņa apsvērumiem. Nav iespējams secināt, ka Civildienesta noteikumu XII pielikuma normas nav piemērotas tikai tā fakta dēļ, ka aktuārie aprēķini kādā konkrētā gadā izraisa pensiju iemaksu likmes palielināšanos.
64 Otrkārt, runājot par samērīguma principa pārkāpumu, kā apgalvo prasītāja, šāds pārkāpums izriet no tā, ka palielinās ierēdņu iemaksas pensiju programmā, un tas neesot ne vajadzīgs, ne piemērots, lai nodrošinātu aktuāro līdzsvaru. Ņemot vērā likumdevējam pieejamās ziņas, it īpaši Statistikas biroja 2003. gada ziņojumu, iemaksu likmes palielinājums šķiet acīmredzami nesamērīgs. Minētais Statistikas biroja ziņojums pierādot, ka iemaksu likmes palielinājums līdz 8,7 % bija pietiekams, lai nodrošinātu aktuāro līdzsvaru. Prasītājs apgalvo, ka tieši izvēle izmantot divpadsmit gadu periodu, lai aprēķinātu vidējo faktisko procentu likmi, nevis divdesmit gadu periodu, izraisīja to, ka aprēķinos ieguva acīmredzami lielāku iemaksu likmi. Kā norādīts aktuāra EIS Belgium ziņojumā, ko bija pasūtījis prasītājs, divpadsmit gadu periods esot mazāk piemērots.
65 Parlaments uzskata, ka pamats par samērīguma principa neievērošanu ir jāatzīst par nepieņemamu, jo tas nav skaidri norādīts prasītāja sākotnējā sūdzībā, un šajā sūdzībā neesot nevienas norādes, no kurām Parlaments varētu secināt, ka prasītājs vēlējies izvirzīt šādu pamatu.
66 Pakārtoti Parlaments atgādina, ka saskaņā ar judikatūru likumdevējam ekonomikas jomā ir liela rīcības brīvība. Šī judikatūra attiecas arī uz Civildienesta jomu, runājot par pensiju programmas aktuārā līdzsvara novērtējumu. Līdz ar to tikai šajā jomā veikta pasākuma acīmredzami nepiemērotais raksturs attiecībā uz kompetento iestāžu noteikto mērķi varētu ietekmēt šāda pasākuma likumību. Civildienesta noteikumu XII pielikuma metode un tās parametri, it īpaši divpadsmit gadu references perioda noteikšana vidējās faktiskās procentu likmes aprēķināšanai, nav acīmredzami nepiemēroti, ja ņem vērā sasniedzamo mērķi, proti, nodrošināt aktuāro līdzsvaru.
Civildienesta tiesas vērtējums
– Par tiesas pārbaudes apjomu par Civildienesta noteikumu XII pielikuma normām
67 Kopienu tiesa principā veic pilnīgu pārbaudi pēc būtības pār akta likumību, proti, tādu pārbaudi, kas attiecas gan uz akta tiesisko un faktisko pamatojumu, gan uz tā saturu. Šajā gadījumā Kopienu tiesa it īpaši pārbauda akta autora faktu novērtējuma pamatotību.
68 Tomēr jomās, kurās veicams sarežģīts novērtējums, it īpaši ar ekonomiku saistītās situācijās (skat. Tiesas 1998. gada 19. novembra spriedumu lietā C‑150/94 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, I‑7235. lpp., 54. punkts) vai par statistikas metodēm (skat. par algu korekcijas koeficientu pielāgojumiem Pirmās instances tiesas 2000. gada 8. novembra spriedumu lietā T‑158/98 Bareyt u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑235. un II‑1085. lpp., 57. punkts, un 2002. gada 25. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑201/00 un T‑384/00 Ajour u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑167. un II‑885. lpp., 48. punkts), kā arī par līgumos piešķirtās politiskās atbildības īstenošanu (skat. Tiesas 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑310/04 Spānija/Padome, Krājums, I‑7285. lpp., 96. punkts; Pirmās instances tiesas 1999. gada 1. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑125/96 un T‑152/96 Boehringer/Padome un Komisija, Recueil, II‑3427. lpp., 74. punkts), Kopienu tiesa iestādēm atzīst lielu rīcības brīvību.
69 Tādēļ, veicot šādas rīcības brīvības īstenošanas pārbaudi, tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai tās pārbaudei pakļautajā aktā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vai pilnvaru nepareiza izmantošana un vai attiecīgā iestāde nav acīmredzami pārsniegusi savu rīcības brīvību (skat. Tiesas 1979. gada 25. janvāra spriedumu lietā 98/78 Racke, Recueil, 69. lpp., 5. punkts; 1985. gada 17. janvāra spriedumu lietā 11/82 Piraiki-Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 40. punkts, un 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑120/99 Itālija/Padome, Recueil, I‑7997. lpp., 44. un 45. punkts).
70 Šajā gadījumā Kopienu pensiju programmas, kuras kārtība ir noteikta Civildienesta noteikumu XII pielikumā, aktuārais līdzsvars paredz ilgtermiņā ievērot ekonomisko attīstību un finanšu mainīgos lielumus un prasa sarežģītus statistikas aprēķinus. Tādēļ Kopienu likumdevējam, pieņemot minētās pensiju programmas aktuārā līdzsvara kārtību, ir liela rīcības brīvība. Pirmās instances tiesa turklāt ir nolēmusi, ka Padomei, lai pielāgotu jauno Kopienu pensiju programmu, ir liela rīcības brīvība, kas atbilst tās Līgumā noteiktajai politiskajai atbildībai (iepriekš minētais spriedums lietā Campoli/Komisija, 143. un 144. punkts).
71 No iepriekš minētā izriet, ka Civildienesta tiesa pārbauda tikai to, vai Civildienesta noteikumu XII pielikuma normās, par kurām prasītājs izvirza iebildi par prettiesiskumu, it īpaši 10. panta 2. punktā, nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.
72 Saskaņā ar samērīguma principu Kopienu tiesiskā regulējuma likumība ir pakļauta arī nosacījumam, ka tajā paredzētajiem līdzekļiem jābūt piemērotiem, lai sasniegtu attiecīgajā regulējumā leģitīmi izvirzīto mērķi, un tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, ar to saprotot, ka vairāku piemērotu pasākumu izvēles gadījumā principā ir jāizvēlas mazāk ierobežojošs pasākums (Pirmās instances tiesas 1996. gada 5. jūnija spriedums lietā T‑162/94 NMB France u.c./Komisija, Recueil, II‑427. lpp., 69. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Tomēr pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka jomā, kurā Kopienu likumdevējam, kā šajā gadījumā, ir liela rīcības brīvība, kas atbilst tā Līgumā noteiktajai politiskajai atbildībai, samērīguma kontrole ir veicama tikai par attiecīgā pasākuma acīmredzami nepiemēroto raksturu attiecībā pret mērķi, kura sasniegšana ir uzticēta kompetentajai iestādei (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Itālija/Padome, 44. un 45. punkts; lietā NMB France u.c./Komisija, 70. punkts, un lietā Campoli/Komisija, 143. punkts).
74 Runājot par ierobežoto pārbaudi, ko tiesa veic pār attiecīgajiem tiesību noteikumiem, Komisija tiesas sēdē pauda bažas par lietas dalībniekiem un personām, kas iestājušās lietā, uzdoto Civildienesta tiesas rakstveida jautājumu precizitāti un tehnisko dabu, kā arī par dokumentu pieprasījuma tvērumu, apgalvojot, ka prasītājs pretēji pierādīšanas pienākumam neesot iesniedzis pierādījumus, ka šajā gadījumā Kopienu likumdevējs ir pārkāpis augstāka juridiska spēka tiesības. Kā norāda šī iestāde, Civildienesta tiesas veiktie procesa organizatoriskie pasākumi pat var aizskart tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, jo Civildienesta tiesa pati riskē izstrādāt strīda risinājumu ārpus lietas dalībnieku argumentiem.
75 Šādu argumentāciju šajā lietā nevar pieņemt. Šāda tiesas pārbaude, pat ja tā ir ierobežota, tomēr ir saistīta ar nosacījumu, ka Padomei, kas ir pieņēmusi attiecīgo tiesību aktu, ir jāspēj Kopienu tiesā pierādīt, ka tiesību akts tika pieņemts, efektīvi īstenojot savu rīcības brīvību, kas nozīmē, ka tika ņemti vērā visi atbilstošie pierādījumi un apstākļi, kas pastāvēja situācijā, kuru ir paredzēts reglamentēt ar šo tiesību aktu (iepriekš minētais 2006. gada 7. septembra spriedums lietā Spānija/Padome, 122. punkts).
76 No tā izriet, ka Padomei vismaz ir jāspēj skaidri un nepārprotami izklāstīt pamata faktiskos apstākļus, kas bija jāņem vērā, lai pamatotu šajā tiesību aktā iekļautos pasākumus, kas ir apstrīdēti, un no kuriem bija atkarīga tām piešķirtās rīcības brīvības īstenošana (iepriekš minētais 2006. gada 7. septembra spriedums lietā Spānija/Padome, 123. punkts).
77 Prasītājs, lai pamatotu pamatus par acīmredzamu kļūdu vērtējumā un samērīguma principa pārkāpumu, ir iesniedzis pietiekami precīzus, objektīvus un atbilstošus pierādījumus, kas attaisno, ka Civildienesta tiesa tieši iesaistās pierādījumu savākšanā (šajā sakarā skat. Tiesas 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 113. punkts), lai pārbaudītu, vai Padome nav acīmredzami kļūdaini vai nepiemēroti izmantojusi savu plašo rīcības brīvību.
78 Prasītājs savus argumentus ir pamatojis ar virkni dokumentu, proti, dažādiem rakstiem pievienoti 47 dokumenti, un lūdzis aktuāram EIS Belgium veikt salīdzinošu pētījumu par aktuārajām metodēm, kas izmantotas Statistikas biroja 2003. gada septembra un 2004. gada septembra ziņojumos. Viņš tāpat ir sniedzis maksimāli iespējamo informāciju, kas viņam bija pieejama, kā arī dokumentu, ko viņš nebija tiesīgs iesniegt un kuru Civildienesta tiesa ar 2006. gada 20. jūnija rīkojumu nolēma izņemt no lietas materiāliem.
79 Savukārt iestādes nav sniegušas vispār vai tikai spontāni ir iesniegušas dažus dokumentus: Parlaments nav iesniedzis nevienu pielikumu un Padome savam iestāšanās rakstam ir pievienojusi divus dokumentus.
80 Divi no trim aktuārajiem pētījumiem, uz kuriem pamatojoties tika izstrādāta pensiju programmas reforma, proti, sabiedrības KPMG veiktais 1998. gada decembra pētījums un aktuāra Watson Wyatt Brans & Co 2002. gada decembra pētījums netika iekļauti lietas materiālos, lai gan lietas dalībnieki uz tiem bija vairākkārt atsaukušies un Padome tos uzskatāmības labad bija minējusi savā iestāšanās rakstā. Tāpat lietas dalībnieki debatēja par pienākumiem, kas Padomei izriet no 1981. gada 23. jūnija lēmuma un starptautisko grāmatvedības standartu IAS Nr. 19, šos tekstus nepaziņojot. Tādēļ Civildienesta tiesa prasīja, lai šie dokumenti tiktu pievienoti lietas materiāliem.
81 Turklāt, tā kā ne Parlaments, ne Padome savos procesuālajos rakstos nav norādījuši, kādu iemeslu dēļ likumdevējs izvēlējās divpadsmit gadu atskaites periodu, atsaucoties vienīgi uz Padomes lielo rīcības brīvību, Civildienesta tiesa uzskatīja, ka tai šie iemesli ir jānoskaidro Civildienesta noteikumu XII pielikuma sagatavošanas darbos un tādēļ jāpieprasa to iesniegšana, lai pati, zinot iemeslus, varētu novērtēt to iebildumu pamatotību, kas ir saistīti ar acīmredzami kļūdainu vai acīmredzami nepiemērotu šāda atskaites perioda izvēli.
82 Turklāt apstāklis, ka Civildienesta tiesa, uzskatīdama, ka tai nav pietiekamu skaidrojumu par dažiem punktiem, pareizas tiesvedības nolūkā nolēma uzdot Parlamentam un Padomei vairākus rakstveida jautājumus, nav uzskatāms par nesaderīgu ar tiesībām uz aizstāvību.
83 Visbeidzot, to pašu iemeslu dēļ Civildienesta tiesa, ņemot vērā Komisijas, it īpaši Statistikas biroja lomu Civildienesta noteikumu XII pielikuma izstrādē, uzskatīja par vajadzīgu uzdot jautājumus arī šai iestādei.
– Par divpadsmit gadu atskaites periodu
84 Kā izriet no Civildienesta noteikumu 83.a panta 1. punkta un Civildienesta noteikumu XII pielikuma 4. panta 1. punkta, šajā pielikumā izklāstītās aprēķina metodes mērķis ir nodrošināt Kopienu pensiju programmas aktuāro līdzsvaru. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu XII pielikuma 1. panta 1. punktu un 5. pantu ierēdņa iemaksu likme ir jānosaka pietiekamā līmenī, lai finansētu vienu trešdaļu no pensijas programmas izmaksām, kas tiek aprēķinātas, pamatojoties uz aktuārajām vērtībām.
85 Atšķirībā no tā sauktajām “pārdales” sistēmām, kuru līdzsvars, kas ir noteikts budžeta veidā, tiek panākts, ja visi darba devēju un darbinieku gada laikā iemaksātie līdzekļi nosedz visas tajā pašā gadā pensionāriem izmaksātās pensijas, Kopienu pensiju programma ir līdzsvarā Civildienesta noteikumu XII pielikumā noteiktajā aktuārajā nozīmē, ja nodarbināto ierēdņu katru gadu maksājamo iemaksu līmenis ļauj nākotnē finansēt pensijas tiesības, ko šie ierēdņi ir ieguvuši tajā pašā gadā. Atšķirībā no budžeta pieejas, aktuārā pieeja līdz ar to paredz pensiju programmas finansēšanu ilgtermiņā. Civildienesta noteikumu 83. panta 2. punktā ir noteikts, ka ierēdņi finansē vienu trešdaļu no pensiju programmas izmaksām, bet divas trešdaļas finansē iestādes.
86 Civildienesta noteikumu XII pielikumā ir izmantota tā sauktā “plānotās vienības kredītmetode”, kas ir ieteikta starptautiskajā grāmatvedības standartā IAS Nr. 19. Saskaņā ar šo metodi nodarbināto personu gada laikā iegūto pensijas tiesību aktuārās vērtības summa, ko aktuāri sauc par “dienesta izmaksām”, attiecas uz šo personu kopējo gada pamatalgu. Ierēdņu iemaksu likme ir viena trešdaļa no šīs attiecības, ievērojot no Civildienesta noteikumu 83. panta 2. punkta izrietošo finansējuma sadales skalu. Dienesta izmaksu aprēķinā ir jāveic aktuāra pieņēmumi, proti, aplēses par vairāku parametru nākotnes vērtību (procentu likmes, mirstība, algas palielinājumi, utt.). Lai ņemtu vērā faktiski konstatētās vērtības, aktuārā līdzsvara dēļ jāveic šo pieņēmumu periodiska pielāgošana, un Civildienesta noteikumu XII pielikuma 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka tas ir jāveic katru gadu.
87 Kā apgalvo visi lietas dalībnieki un visas personas, kas iestājušās lietā, pensiju iemaksu likmes ir īpaši jutīgas pret faktisko procentu likmju svārstībām, kas tiek izmantotas aktuārajos aprēķinos. Ja vērā tiek ņemtas zemas faktiskās procentu likmes, ievērojami palielinās pensiju iemaksu likme. Un otrādi – ja aktuārā aprēķinā tiek izmantotas augstas faktisko procentu likmes, iemaksu likme ievērojami samazinās. Ņemot vērā iemaksu likmju jutību pret faktisko procentu likmju svārstībām un lai izvairītos no biežiem grozījumiem un pat ievērojamām iemaksu likmju izmaiņām, aktuāri iesaka izmantot vidējo faktisko procentu likmi, kas tiek aprēķināta par ilgāku periodu.
88 Tādējādi Civildienesta noteikumu XII pielikuma 10. panta 2. punktā procentu likme, kas ir jāievēro aktuārajos aprēķinos, ir noteikta kā reālo vidējo procentu likmju vidējais rādītājs par pēdējiem 12 gadiem līdz pašreizējam gadam.
89 Prasītājs apstrīd šāda perioda izvēli. Viņš pamatoti apgalvo, ka visi aktuārie pētījumi, ko Padome izmantoja, lemjot par Civildienesta noteikumu XII pielikuma metodi, pamatojās uz ilgāku, divdesmit gadu, periodu, lai aprēķinātu vidējo faktisko procentu likmi. Tas attiecas uz sabiedrības KPMG 1998. gada pētījumu, aktuāra Watson Wyatt Brans & Co 2002. gada decembra pētījumu un pat uz Statistikas biroja 2003. gada septembra pētījumu. Līdz ar to šķiet, ka Civildienesta noteikumu XII pielikums šajā aspektā atšķiras no aktuāru parastās prakses.
90 Turklāt Civildienesta tiesas noteiktajos procesa organizatoriskajos pasākumos tika pierādīts, ka Padomes rīcībā, pieņemot Civildienesta noteikumu XII pielikumu, nebija neviena aktuārā pētījuma par Kopienu pensiju programmu, kurā būtu ņemts vērā divpadsmit gadu periods. Turpretī no “83. panta” darba grupas 2004. gada 7. jūnija sanāksmes ziņojuma, kas ir pievienots replikas rakstam, izriet, ka “pēc politiskajām pārrunām” periods tika samazināts no divdesmit uz divpadsmit gadiem.
91 Iestāšanās rakstā apgalvodama tikai to, ka divpadsmit gadu perioda izvēle atbilst tās lielajai rīcības brīvībai, Padome atbildē uz Civildienesta tiesas rakstveida jautājumu paskaidroja iemeslus, kādēļ tā ir novērsusies no trijos pētījumos, kas bija tās rīcībā, minētās aktuāru prakses: divpadsmit gadu perioda izvēle ir kompromiss, ko ir apstiprinājušas personālu pārstāvošās organizācijas, starp Komisijas ieteikto divdesmit gadu periodu un dažu dalībvalstu ieteikto piecu gadu periodu.
92 Šos skaidrojumus papildināja lietas materiāli un it īpaši prezidentūras Pastāvīgo pārstāvju komitejas (Coreper) 2003. gada 23. septembra neoficiālais dokuments, “non‑paper”, ko Padome iesniedza, atsaucoties uz Civildienesta tiesas dokumentu pieprasījumu. Tā kā ikgadējās procentu likmes līdz 2004. gadam bija īpaši zemas, vidējā faktiskā procentu likme būtu nedaudz lielāka, ja to aprēķinātu, pamatojoties uz īsu periodu pirms minētā gada. Tā kā šo likmi izmanto, lai aprēķinātu nākotnes vērtību ierēdņu veiktajām iemaksām par pašreizējo gadu, tad, jo zemāka ir šī likme, jo lielākām ir jābūt ierēdņu iemaksām, lai nodrošinātu programmas aktuāro līdzsvaru. No 2003. gada 23. septembra neoficiālā dokumenta izriet, ka, visiem pārējiem faktiem paliekot nemainīgiem, piecu gadu perioda izvēle vidējās faktiskās procentu likmes aprēķināšanai izraisītu iemaksu likmes noteikšanu 12,4 % apmērā 2004. gada 1. janvārī, nevis 8,9 % apmērā, ja tiktu pieņemts divdesmit gadu periods. No šī salīdzinājuma izriet, ka lēmums par atskaites perioda saīsināšanu, visbeidzot samazinot to līdz divpadsmit gadiem, tika pieņemts, lai nekavējoties iegūtu lielāku ierēdņu iemaksu likmes palielinājumu.
93 Šāds konstatējums turklāt nenozīmē, ka divpadsmit gadu periods būtu jāuzskata par acīmredzami kļūdainu vai acīmredzami nepieņemamu parametru, lai veiktu aktuāro aprēķinu.
94 Pirmkārt, lai gan aktuāri drīzāk izmantotu divdesmit gadu periodu, šādai viņu praksei nav obligātas normas rakstura. It īpaši starptautiskais grāmatvedības standarts IAS Nr. 19, uz kuru atsaucas prasītājs un kam attiecībā uz Kopienu likumdevēju nav saistoša spēka, neiesaka izlīdzināt vidējo faktisko procentu likmi noteiktā periodā.
95 Otrkārt, kā jau ir minēts šī sprieduma 87. punktā, vidējās procentu likmes par noteiktu periodu pirms pašreizējā gada tiek aprēķinātas, lai novērstu iemaksu likmju ikgadējās svārstības kopā ar ikgadējo procentu likmi. Taču fakts, ka tiek izmantots divpadsmit gadu, nevis divdesmit gadu vidējais rādītājs, neapšauba aktuāro līdzsvaru.
96 Protams, pati Padome savā iestāšanās rakstā atzīst, ka vērā ņemamo gadu skaita samazināšana vidējās faktiskās likmes aprēķinā padara šo likmi, kā arī pensiju iemaksu likmi “svārstīgāku”. Atskaites perioda mērķis ir tieši ierobežot iemaksu likmju svārstību un līdz ar to, kā tas ir apgalvots EIS Belgium aktuāra pētījumā, ko prasītājs ir pievienojis lietas materiāliem, divdesmit gadu periods ir daudz piemērotāks nekā divpadsmit gadu periods.
97 Turklāt divpadsmit gadu atskaites perioda izvēle neietekmē Padomes noteiktās aktuārās metodes spēkā esamību. No vienas puses, vidējās faktiskās procentu likmes, kas aprēķināta par iepriekšējo periodu, nākotnes vērtība katrā ziņā ir aptuvena neatkarīgi no šāda perioda ilguma. No otras puses, kā jau minēts iepriekš, atskaites perioda ilgums nevar ietekmēt aktuāro līdzsvaru ar nosacījumu, ka parametri netiek mainīti ilgā termiņā. Kā Statistikas biroja ierēdnis skaidroja tiesas sēdē, tikai tad, ja nākotnē šī perioda ilgums, ņemot vērā procentu likmju veidošanos, tiktu pagarināts vai samazināts, lai saglabātu zemas vidējās faktiskās procentu likmes, ko izmanto aktuārajos aprēķinos, un lai tādējādi saglabātu augstu ierēdņu iemaksu likmi, tiktu apšaubīta aprēķina metodes objektivitāte un ietekmēts mērķis nodrošināt aktuāro līdzsvaru, pamatojoties uz pārskatāmiem un neapstrīdamiem pamatiem.
98 No iepriekš minētā izriet, ka divpadsmit gadu periods, kas ir noteikts Civildienesta noteikumu XII pielikuma 10. panta 2. punktā un 4. panta 6. punktā, nav ne acīmredzami kļūdains, ne acīmredzami nepiemērots. Tādēļ pamati par to, ka Civildienesta noteikumu XII pielikuma aktuārā metode šajā sakarā neesot spēkā acīmredzamas kļūdas vērtējumā un samērīguma principa pārkāpuma dēļ, ir jānoraida, un līdz ar to nav jālemj par šķēršļiem tiesas procesam, kas izvirzīti pret šiem pamatiem.
Par ceturto pamatu – pilnvaru nepareizu izmantošanu
Lietas dalībnieku argumenti
99 Prasītājs norāda, ka aprēķina metode Civildienesta noteikumu XII pielikumā, kas šķietami izstrādāta, lai nodrošinātu Kopienu pensiju programmas aktuāro līdzsvaru, faktiski esot izstrādāta, lai pamatotu ierēdņu iemaksu likmes palielināšanu pensiju programmā. Šāda palielinājuma mērķis, no vienas puses, esot panākt, ka ierēdņi sedz pensiju programmas deficītu, kas uzkrājies, jo dalībvalstis esot ilgi atturējušās no savu iemaksu ieskaitīšanas programmā, un, no otras puses, pielāgot Kopienu programmu valsts programmām, kas ir mazāk izdevīgas.
100 Civildienesta noteikumu XII pielikums, no vienas puses, esot pretrunā agrāko Civildienesta noteikumu 83. panta 4. punktam, kurā ir noteikts, ka ierēdņu iemaksas programmā var palielināt tikai, lai nodrošinātu pensiju programmas aktuāro līdzsvaru, un, no otras puses, šis pielikums pieņemts, pārkāpjot procedūras noteikumus.
101 Dalībvalstis esot iecerējušas, ka ierēdņi sedz pensiju programmas deficītu, lai gan pēdējiem šādu pienākumu nevar uzlikt. Tas, ka pirms Civildienesta noteikumu reformas bija uzkrājies deficīts, izrietot no Parlamenta Budžeta komitejas galvenās referentes Dīrkopas Dīrkopas [Dührkop Dührkop] ziņojuma par Eiropas Savienības 1999. gada vispārējā budžeta projektu (turpmāk tekstā – “Dīrkopas Dīrkopas ziņojums”), saskaņā ar kuru šis deficīts 1997. gada 31. decembrī aprēķināts EUR 14,3 miljardu apmērā. Šajā ziņojumā esot konstatēts, ka līdz 1997. gadam dalībvalstis neesot vai neesot pilnā apmērā maksājušas savas iemaksas pensiju programmā, kas ir jādara darba devējam. Līdz 1982. gadam pensiju programmā nav veiktas nekādas darba devēja iemaksas un no 1982. gada līdz 1998. gadam šādi maksājumi veikti tikai daļēji. Dīrkopas Dīrkopas ziņojumā ir teikts, ka “Kopienu ierēdņu skaits ir nepārtraukti palielinājies vienlaicīgi ar Kopienu kompetenču un Savienības paplašināšanos [..], sistēmas “bioloģiskā produktivitāte” līdz nesenam datumam bija pietiekama, lai nodrošinātu programmas līdzsvaru, tas ir, visu saskaņā ar pensijas programmu izmaksāto pabalstu summa nepārsniedza darbinieku un darba devēju iemaksu summu [;] turklāt līdz 1982. gadam no algām veiktās iemaksas, kas veidoja vienu trešdaļu finansējuma, bija pašas par sevi pietiekamas, lai segtu visus pabalstus, kas izmaksāti saskaņā ar pensiju programmu [;] 1998. gadā visu izmaksāto pabalstu summa [pārsniedza] teorētisko kopsummu [..], ko veido no algām veiktās pensiju [iemaksas], [..] hipotētiskā vai nominālā darba devēja iemaksu daļa un [..] valsts sistēmās iegūto pensijas tiesību izpirkums”.
102 Civildienesta noteikumu XII pielikumā definētā metode esot “politiskās tirgošanās” rezultāts, jo vairākas dalībvalstis esot pieprasījušas, ka izdevumi, kas pārsniedz pensiju programmu, esot jāsedz pašiem ierēdņiem. Padomei adresētajā Civildienesta noteikumu XII pielikuma Komisijas sākotnējā priekšlikumā esot minēti tikai vispārēji principi, bet, kad tika konstatēts, ka 2003. gadā noteiktā metodoloģija neatbilst iemaksu likmes palielināšanas galvenajam mērķim, tika nolemts minētajā XII pielikumā iekļaut sīki izstrādātu metodi ar patvaļīgi izvēlētiem parametriem. Tādēļ Civildienesta noteikumos paredzētos ierēdņu iemaksu likmes palielinājumus nevarēja secināt no Statistikas biroja 2003. gada pētījumiem atbilstoši starptautiskajam grāmatvedības standartam IAS Nr. 19, un to vienīgais mērķis nevarēja būt programmas aktuārā līdzsvara nodrošinājums.
103 Parlaments savā iebildumu rakstā norāda – apgalvojot, ka Civildienesta noteikumu XII pielikums ir prettiesisks, prasītājs izvirza pamatu, kas ir saistīts ar Līgumu pārkāpumu vai ar tādas normas pārkāpumu, kurai ir augstāks juridisks spēks nekā minētā XII pielikuma noteikumiem. Prasītājs neesot precizējis, kāda norma ar augstāku juridisku spēku par šo pielikumu neesot ievērota. Agrāko Civildienesta noteikumu 83. panta 4. punkta normām nav augstāka juridiska spēka pār jaunajām normām, ko Padome pieņēmusi minēto Civildienesta noteikumu XII pielikumā. Tādēļ bez konkrēta juridiska pamatojuma šis pamats nav pieņemams. Ja minētais pamats tiktu interpretēts kā procedūras nepareizas piemērošanas denuncēšana, Parlaments apgalvo, ka tas nav skaidri minēts sākotnējās sūdzības stadijā un ka tas tāpat būtu noraidāms kā nepieņemams.
104 Pēc būtības Parlaments apgalvo, ka ierēdņu iemaksu likmes palielināšana esot bijusi nepieciešama, lai saglabātu Kopienu pensiju programmas aktuāro līdzsvaru. Šādu palielinājumu, par ko nolēma Padome, pieņēma pēc Komisijas priekšlikuma, kas izstrādāts, pamatojoties uz ziņojumu par pensiju programmas aktuāro novērtējumu. Šajā ziņojumā ir teikts – “lai nodrošinātu pensiju sistēmas līdzsvaru, iemaksu likme, kas ir nepieciešama, lai finansētu vienu trešdaļu no [Kopienu] pensiju programmā paredzētajiem pabalstiem, [..] [bija] 10,43 % no pamatalgas”. Līdz ar to iemaksu likmes palielinājuma pamats bija aktuārais pētījums, kas tika veikts saskaņā ar Civildienesta noteikumu XII pielikuma principiem un vispārpieņemto aktuāru praksi.
105 Parlaments visbeidzot atgādina, ka pilnvaru nepareiza izmantošana ir tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, piemērotām un atbilstošām pazīmēm, var secināt, ka apstrīdētais akts ir pieņemts tikai un vienīgi vai galvenokārt, lai sasniegtu citus, nevis izvirzītos mērķus. Prasītājs nav pierādījis nedz to, ka pensiju programmas budžeta deficīta dzēšana būtu vienīgais vai galvenais Civildienesta noteikumu XII pielikuma pieņemšanas mērķis, nedz to, ka šī pielikuma pieņemšana atbilstu vienīgajam vai galvenajam mērķim samazināt Kopienu pensiju programmu, lai to tuvinātu valsts programmām. Šajā sakarā Parlaments apgalvo, ka prasītāja iesniegtie dokumenti nekādā ziņā nav pietiekami pierādījumi, ar kuriem varētu skaidri pierādīt, ka Civildienesta noteikumu XII pielikums noteiktu citus, neizvirzītus mērķus. Pat pieņemot, kas tā nav, ka esot notikusi “politiska tirgošanās”, kā to apgalvo prasītājs, Civildienesta noteikumu XII pielikuma galvenais mērķis esot bijis procedūras noteikšana, kas ļautu garantēt pensiju programmas aktuāro līdzsvaru.
106 Prasītājs savā replikas rakstā norāda, ka viņš savā sākotnējā sūdzībā netieši ir atsaucies uz procedūras nepareizu izmantošanu, lai gan viņa argumenti neesot formulēti juridiski precīzi. Saskaņā ar judikatūru nevar izvirzīt prasību, ka sākotnējās sūdzības pamatošanai izvirzītajiem iebildumiem jābūt izteiktiem šādā veidā.
107 Prasītājs atsaucas uz pētījumu, ko viņš uzdevis veikt aktuāram EIS Belgium, kas savukārt ir novērtējis aktuārās metodes izmaiņas 2003. un 2004. gadā un atšķirīgos rezultātus, kas iegūti ar vienu vai otru metodi. Pat esot prasītāja lūgumiem, Parlaments neesot sniedzis nevienu paskaidrojumu par metodes izmaiņas iemesliem. Prasītājs ierosina, lai Civildienesta tiesa pieprasa iesniegt dokumentus, kas paskaidrotu šādu pavērsienu.
108 Pretēji Parlamenta apgalvojumiem Ernst & Young Actuaires-Conseils 2004. gada ziņojums, kas izstrādāts pēc Statistikas biroja pieprasījuma, neapstiprina, ka Civildienesta noteikumu XII pielikumā minētā metode atbilstu aktuāru praksei. Šajā ziņojumā esot bijusi tikai viena pārbaude par aktuāro līdzsvaru, kā tas ir noteikts Civildienesta noteikumu XII pielikumā, kura veikta, pamatojoties uz Statistikas biroja sniegto informāciju.
109 Prasītājs apstrīd, ka likumdevējs diskrecionārā veidā var lemt par aktuārā līdzsvara aprēķina metodi. Tā kā tas atsaucas uz aktuāro līdzsvaru, likumdevējam ir jāievēro principi, ko tā aprēķināšanai izmanto speciālisti.
110 Padome savā iestāšanās rakstā norāda, ka Civildienesta noteikumu XII pielikumā izstrādātās aprēķina kārtības vienīgais mērķis, kas ir kopējs gan agrākajiem, gan jaunajiem Civildienesta noteikumiem, ir nodrošināt pensiju programmas aktuāro līdzsvaru.
111 Padome atbalsta Parlamenta argumentus. Turklāt tā uzskata, ka, ievērojot Kopienu ierēdņu pensiju programmas raksturu, prasītāja argumenti par dalībvalstu iemaksu iespējamo nepietiekamību ir kļūdaini. Nav tādu dalībvalstu “iemaksu”, kas atbilst noteiktai procentuālai daļai no pensiju kopsummas, kā tas varētu būt pensiju fondu sistēmā. Savukārt dalībvalstīm esot pienākums finansēt Kopienu budžetu, lai tādējādi minētais budžets varētu nodrošināt pensiju izmaksu neatkarīgi no to summas.
112 Regulas Nr. 723/2004 pieņemšanā Padome esot uzskatījusi, ka Civildienesta noteikumos vajadzētu iekļaut tādu aprēķina metodi, kas nodrošinātu Kopienu pensiju programmas aktuāro līdzsvaru. Tomēr, tā kā vērā ņemamie ekonomiskie parametri ir mainīgi, Padomei ir rīcības brīvība šādas metodes definēšanā. Prasītājs neesot paskaidrojis ne to, kā Civildienesta noteikumu XII pielikumā paredzētā metode ir pārsniegusi šo rīcības brīvību, ne to, kurš minētā XII pielikuma noteikums ir pieņemts, lai ierēdņu iemaksas pensiju programmā izmantotu citiem mērķiem, nevis aktuārā līdzsvara nodrošināšanai.
113 Prasītājam neesot pamata apgalvot, atsaucoties uz Statistikas biroja 2003. gada septembra ziņojumu un īpaši 8.2.3.1. punktā veikto statistikas analīzi, ka ierēdņu iemaksu likmei, kas piemērojama, lai nodrošinātu aktuāro līdzsvaru, esot jābūt mazākai, nekā galu galā tika noteikts Civildienesta noteikumos, proti, 9,25 %. Daži Civildienesta noteikumos paredzētie pasākumi, kā, piemēram, pensijas tiesību gada uzkrājuma procentu likmes samazināšana (1,9 %, nevis 2 %), tikai ilgtermiņā rada tādas sekas, kuru rezultātā samazinās iemaksu likme. Tāpat liela daļa Civildienesta noteikumos paredzēto izmaiņu neradīs tūlītējas sekas, jo šīs izmaiņas nav piemērojamas vai nav piemērojamas pilnībā ierēdņiem, kas ir pieņemti darbā pirms Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā. Turpretī grozījumiem noteikumos par faktiskās procentu likmes aprēķināšanu, kas izmantojama aktuārajos aprēķinos (vidēji, pamatojoties uz divpadsmit, nevis divdesmit gadiem), esot tieša ietekme uz aprēķināto iemaksu likmi.
114 Apsvērumos par Padomes iestāšanās rakstu prasītājs apgalvo, ka Civildienesta noteikumu XII pielikuma metode kopumā esot izstrādāta tā, lai pamatotu iemaksu likmes palielināšanu. Tādējādi iemaksu likme tika noteikta 9,25 % apmērā, lai gan Statistikas biroja 2003. gada septembra ziņojumā ir skaidri norādīts, ka iemaksu likme 8,91 % apmērā esot pietiekama, lai nodrošinātu aktuāro līdzsvaru, un pat paredzēts, ka jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā ļautu šo likmi samazināt līdz apmēram 8,7 %.
115 Kopienu likumdevēja rīcības brīvība nepamato patvaļīgu rīcību. Šajā sakarā Padome neesot sniegusi nevienu paskaidrojumu par likumdevēja izvēli samazināt atskaites periodu no divdesmit līdz divpadsmit gadiem, lai aprēķinātu vidējo faktisko procentu likmi, kas ir definēta kā faktisko procentu likmju atskaites periodā vidējais lielums.
116 Parlaments savā atbildē uz repliku apgalvo – kad Kopienu tiesa pārbauda Kopienu tiesību akta normas, kuru pamatā ir sarežģīti novērtējumi, likumību, tās pārbaude ir ierobežota ar acīmredzamām vai rupjām kļūdām. EIS Belgium pētījumā, ko ir iesniedzis prasītājs, nav atklāta neviena rupja vai acīmredzama kļūda Civildienesta noteikumu XII pielikumā. Runājot par divpadsmit gadu periodu, kas šajā pielikumā ir noteikts vidējās faktiskās procentu likmes aprēķināšanai, pētījuma autors ir tikai norādījis, ka divdesmit gadu periods būtu bijis piemērotāks. Neviens grāmatvedības noteikums šādam aprēķinam neliedzot izmantot divpadsmit gadu atskaites periodu.
117 Iemesls, kādēļ Statistikas biroja 2003. gada septembra ziņojumā izmantotā metode galu galā nav pieņemta, ir vienkāršs: likumdevējs esot izmantojis savu rīcības brīvību attiecībā uz aktuārā līdzsvara aprēķināšanas metodes izvēli.
Civildienesta tiesas vērtējums
118 Ievadā ir jānoraida arguments par Civildienesta noteikumu XII pielikuma esamību pretrunā ar agrāko Civildienesta noteikumu 83. panta 4. punktu. Tā kā šie noteikumi tika atcelti, stājoties spēkā jaunajiem Civildienesta noteikumiem, prasītājam katrā ziņā nav pamata uz tiem atsaukties (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 17. septembra rīkojumu lietā T‑26/97 Antillean Rice Mills/Komisija, Recueil, II‑1347. lpp., 14.–16. punkts).
119 Kā Tiesa to ir vairākkārt lēmusi, tiesību akts ir pieņemts, nepareizi izmantojot pilnvaras, tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus, iepriekš nenorādītus mērķus vai izvairītos no Līgumā īpaši paredzētas procedūras (skat. Tiesas 1958. gada 21. jūnija spriedumu lietā 8/57 Groupement des hauts fourneaux et aciéries belges/Augstā Iestāde, Recueil, 223. un 256. lpp.; skat. par Kopienu likumdevēja tiesību aktiem Tiesas 2005. gada 10. marta spriedumu lietā C‑342/03 Spānija/Padome, Krājums, I‑1975. lpp., 64. punkts, un iepriekš minēto 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā Spānija/Padome, 69. punkts).
120 Civildienesta noteikumu XII pielikuma mērķis, kā jau ir minēts šīs sprieduma 84. punktā un kā tas izriet no Regulas Nr. 723/2004 preambulas 28. apsvēruma, ir nodrošināt Kopienu pensiju programmas aktuāro līdzsvaru, ievērojot šīs programmas finansējuma sadalījuma skalu, aprēķinot tādu ierēdņu iemaksu likmi, kas ir pietiekama vienas trešdaļas dienesta izmaksu finansēšanai.
121 Prasītājs apgalvo, ka Padomes veiktajiem pasākumiem, it īpaši izvēlei aprēķināt vidējo faktisko procentu likmi par divpadsmit, nevis divdesmit gadiem, nav sakara ar šīs iestādes izvirzīto sasniedzamo mērķi, tā kā neatliekamie budžeta apsvērumi lika tai, ievērojot objektīvākus pamatus, noteikt aktuārā līdzsvara aprēķinu.
122 Šajā sakarā, lai cik pārliecinoši būtu Padomes noliegumi tiesas sēdē, no lietas materiāliem izriet, ka budžeta apsvērumi faktiski ietekmēja divpadsmit gadu perioda izvēli, kā tas jau tika minēts šī sprieduma 92. punktā.
123 Pirmkārt, šāda izvēle atkāpjas no ierastās prakses aktuāru aprēķinu jomā – lai iegūtu labāku mainīgo lielumu izlīdzinājumu, vidējā procentu likme tiek aprēķināta par ilgāku periodu, t.i., par divdesmit gadiem. Otrkārt, no Statistikas biroja 2003. gada septembra pētījuma izriet, ka iemaksu likmes palielināšana līdz 8,9 %, pat 8,7 %, ņemot vērā plānotos grozījumus Civildienesta noteikumos, 2004. gada 1. janvārī bija pietiekama, lai nodrošinātu pensiju programmas aktuāro līdzsvaru, ja tiktu saglabāta vidējā faktiskā procentu likme, kas aprēķināta par iepriekšējiem divdesmit gadiem pirms pašreizējā gada. Treškārt, aktuāra EIS Belgium pētījums pierāda, ka atskaites perioda izvēle būtībā izskaidro, ka Statistikas birojs savā 2004. gada septembra ziņojumā iemaksu likmi varēja aprēķināt 10,43 % apmērā. Visbeidzot, pensiju reformas sagatavošanas darbi, it īpaši Padomes 2003. gada 7. marta apraksts, kas pievienots prasības pieteikumam, atklāj vairāku dalībvalstu apstiprinātu vēlmi palielināt ierēdņu iemaksas, lai samazinātu pensiju programmas budžeta izdevumus.
124 Tomēr šķiet, ka budžeta apsvērumi nav būtiski ietekmējuši Civildienesta noteikumu XII pielikuma metodi. Aktuārās metodes iekļaušana Civildienesta noteikumos pati par sevi rada šķērsli tam, ka ierēdņu iemaksas tiek mainītas saistībā ar budžeta stāvokli, jo tieši saistībā ar pensiju programmas finansējumu nākotnē, kas ir objektīvi definēts saskaņā ar minēto aktuāro metodi, pašreizējā gada iemaksas tiek aprēķinātas uz priekšu.
125 Vidējās faktiskās procentu likmes aprēķinam par ilgāku vai īsāku periodu pašam par sevi nav nekādas ietekmes uz aktuāro līdzsvaru, kā tas jau ir minēts šī sprieduma 95.–97. punktā, jo šī perioda vienīgā nozīme ir nodrošināt procentu likmes un līdz ar to iemaksu likmes izlīdzināšanu laikā. Turklāt divpadsmit gadu perioda izvēle pati par sevi neapdraud atskaites perioda izlīdzināšanas nozīmi, kā to varētu darīt patiesi īsa perioda izvēle, piemēram, pieci gadi, ko bija ieteikušas dažas delegācijas Padomē, lai 2004. gadā iegūtu lielākas iemaksu likmes. Izvēloties starp iemaksu likmes stabilitāti, ko garantē pietiekami ilgs atskaites periods, un tūlītēju iemaksu likmes ievērojamu palielināšanu, Padome deva priekšroku pirmajam mērķim. Līdz ar to nevar apgalvot, ka divpadsmit gadu periods ir noteikts tikai un vienīgi budžeta apsvērumu dēļ.
126 Visbeidzot, no Civildienesta noteikumiem neizriet, ka, likumdevējam īstenojot savu lielo rīcības brīvību, lai nodrošinātu Kopienu pensiju programmas aktuāro līdzsvaru, tas, ka Padomes ņēmusi vērā visus budžeta apsvērumus, būtu prettiesiski. Šāda ievērošana pat ir vajadzīga, jo, tā kā nav Kopienu pensiju fonda, pensiju izmaksa tiek veikta no Kopienu budžeta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 83. panta 1. punktu, tāpat kā ierēdņu iemaksas tajā uzskata par ienākumiem. Turklāt Civildienesta noteikumu XII pielikuma 14. panta 2. punktā ir noteikts, ka, ik pēc pieciem gadiem veicot aktuāro novērtējumu, Padome var pārskatīt minēto XII pielikumu, lai ievērotu ne tikai aktuāro līdzsvaru, bet arī “budžeta apsvērumus”.
127 Ievērojot visu iepriekš minēto, ir jānoraida pamats par to, ka Padome, pieņemot Civildienesta noteikumu XII pielikumu, ir galvenokārt rīkojusies budžeta interesēs un ka līdz ar to minētais pielikums pieņemts, nepareizi izmantojot pilnvaras, un nav nepieciešamības lemt par šī pamata pieņemamību.
Par piekto pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
128 Prasītājs savā prasības pieteikumā apgalvo, ka Civildienesta noteikumu XII pielikuma metode esot noteikta, pārkāpjot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
129 Tā kā Parlaments vairākkārt saviem ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem ir apliecinājis, ka viņu iemaksa palielināsies tikai tik daudz, cik ir nepieciešams aktuārā līdzsvara saglabāšanai, šī iemaksa ir palielināta, to ievērojami pārsniedzot, mākslīgā veidā un pretēji aktuārā līdzsvara principam. Tādējādi Parlaments nav ievērojis apliecinājumus, ko tas ir devis saviem ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem, un līdz ar to pārkāpis šo pēdējo tiesisko paļāvību uz Parlamentu.
130 Turklāt prasītājs uzskata, ka, nepamatoti palielinot iemaksu likmi, darba devējs Kopienu pensiju programmas parādu ir novirzījis uz ierēdņiem, lai gan tam pašam tas bija jāsedz. Vairāku gadu garumā algu iemaksas vien bija pietiekamas, lai segtu pensiju programmas izdevumus, kamēr darba devējs nav veicis vajadzīgās iemaksas minētās programmas finansēšanai. Prasītājs norāda, ka 2001. gada vēstulē Komisijas priekšsēdētājs esot atzinis nozīmīgu iegūto pensiju tiesību esamību, kas atbilst agrākām pensiju iemaksām un kuras vēl ir jāizmaksā, un apliecinājis, ka “iespējamās iemaksu palielināšanas iemesls katrā ziņā nevar būt šo iegūto pensiju tiesību finansēšana”.
131 Parlaments savā iebildumu rakstā atgādina, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums ir iespējams tikai gadījumā, ja precīzi, beznosacījuma un saskanīgi apliecinājumi no kompetentiem un uzticamiem avotiem ir radījuši ieinteresētajai personai pamatotu paļāvību. Šajā gadījumā tā nav, jo Parlaments, kam nav kompetences pieņemt Civildienesta noteikumus un ar kuru tikai konsultējās Regulas Nr. 723/2004 pieņemšanas procedūrā, nekādā ziņā pensiju programmas reformas laikā nevarēja sniegt šādus beznosacījuma apliecinājumus. Tādēļ iespējamie apliecinājumi, ko prasītājs esot saņēmis no Parlamenta, nevarēja viņam radīt pamatotu tiesisko paļāvību, ka Kopienu pensiju programmas iemaksu likme netiks palielināta.
132 Parlaments arī apgalvo, ka ierēdņi nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu jaunas tiesiskā regulējuma normas likumību, it īpaši tādā jomā, kurā nepārtraukti ir jāveic pielāgojumi saistībā ar ekonomiskā stāvokļa pārmaiņām.
133 Prasītājs savā replikas rakstā apstiprina, ka nav nozīmes tam, ka Civildienesta noteikumus ir pieņēmusi Padome, nevis Parlaments, ar kuru tikai konsultējās. Parlamenta atzinums ir būtisks un neizbēgams procedūras elements, bez kura nebūtu iespējams pieņemt jaunos Civildienesta noteikumus. Sniedzot atzinīgu atzinumu par XII pielikuma metodi, Parlaments nav ievērojis apliecinājumus, ko sniedzis saviem ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem.
134 Turklāt prasītājs apgalvo, ka viņa tiesiskā paļāvība izriet ne tikai no apliecinājumiem, ko Parlamenta augstāk stāvošā vadība esot viņam sniegusi, bet arī no Civildienesta noteikumu teksta.
135 Padome savā iestāšanās rakstā atbild uz prasītāja apsvērumiem, ka iemaksu pensiju programmā likmes palielināšanas iemesls nevarēja būt jau iegūto pensiju tiesību finansēšana. Jauno Civildienesta noteikumu pieņemšana un dalībvalstu solidārās garantijas maksāt pensijas saglabāšana de facto nostiprina aktuāro līdzsvaru 2004. gada 30. aprīlī. Kopienu pensiju programmas rakstura dēļ ierēdņi un iestādes esot seguši kopējās ierēdņu un pagaidu darbinieku pensiju tiesības šajā datumā. Jaunajos Civildienesta noteikumos neesot paredzēta iespējamo pozitīvo vai negatīvo atšķirību dzēšana, ko radījušas hipotētiskas kļūdas iemaksu likmes pielāgošanā. Civildienesta noteikumu XII pielikumā definētā aktuārā novērtējuma metode tikai nodrošina, lai pēc 2004. gada 1. maija piemērojamās iemaksu likmes būtu pietiekamas, lai segtu pensiju tiesības, ko ierēdņi būs ieguvuši, sākot no šī datuma.
136 Prasītājs savos apsvērumos par Padomes iestāšanās rakstu konstatē, ka visi lietas dalībnieki atzīst, ka ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem ir jāpārskaita tikai viena trešdaļa no vajadzīgajām iemaksām, lai nākotnē nodrošinātu pensiju tiesību izmaksāšanu, ko viņi iegūst pašlaik, un ka pagātnes deficīts pilnībā ir jāfinansē dalībvalstīm ar Kopienu budžeta starpniecību. Domstarpības attiecas uz šī principa īstenošanu. Pretēji Padomes apgalvojumiem Civildienesta noteikumu XII pielikuma metode esot mākslīgi palielinājusi ierēdņu un pagaidu darbinieku iemaksas.
137 Parlaments savā atbildē uz repliku apgalvo, ka aktuārā līdzsvara ievērošana ir sarežģīta joma, kurā nepārtraukti ir jāveic pielāgojumi saistībā ar ekonomiskā stāvokļa pārmaiņām. Turklāt iemaksu līmeņa mainīgais raksturs skaidri izrietot no Civildienesta noteikumiem, it īpaši agrāko Civildienesta noteikumu 83. panta 4. punkta. Tādēļ prasītājs nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu jauno Civildienesta noteikumu normu par aktuārā līdzsvara aprēķina metodi tiesiskumu.
Civildienesta tiesas vērtējums
138 Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips judikatūrā ir atzīts par “augstāku tiesību normu” (Tiesas 1975. gada 14. maija spriedums lietā 74/74 CNTA/Komisija, Recueil, 533. lpp., 44. punkts), par vienu no “Kopienu pamatprincipiem” (Tiesas 1999. gada 14. oktobra spriedums lietā C‑104/97 P Atlanta/Eiropas Kopiena, Recueil, I‑6983. lpp., 52. punkts, un 2005. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑17/03 VEMW u.c., I‑4983. lpp., 73. punkts) vai par vispārēju principu (Tiesas 2001. gada 4. oktobra spriedums lietā C‑403/99 Itālija/Komisija, Recueil, I‑6883. lpp., 35. punkts).
139 Šis princips izriet no tiesiskās drošības principa, saskaņā ar kuru Kopienu tiesību aktiem ir jābūt skaidriem un to piemērošanai indivīdiem jābūt paredzamai tādā nozīmē, ka tiesību normas grozījumu gadījumā tas nodrošina vienas vai vairāku fizisku vai juridisku personu iepriekš leģitīmi iegūtu stāvokļu aizsardzību (skat. šajā sakarā Tiesas 1996. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑63/93 Duff u.c., Recueil, I‑569. lpp., 20. punkts, un 2000. gada 18. maija spriedumu lietā C‑107/97 Rombi & Arkopharma, Recueil, I‑3367. lpp., 66. punkts; Pirmās instances tiesas 1999. gada 16. septembra spriedumu lietā T‑182/96 Partex/Komisija, Recueil, II‑2673. lpp., 191. punkts).
140 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības prasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību piemīt ikvienam, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Kopienas iestāde, sniedzot tam konkrētus apliecinājumus, ir devusi tam pamatotas cerības (Pirmās instances tiesas 1997. gada 5. februāra spriedums lietā T‑211/95 Petit-Laurent/Komisija, Recueil FP, I‑A‑21. un II‑57. lpp., 72. punkts, un 2002. gada 5. novembra spriedums lietā T‑205/01 Ronsse/Komisija, Recueil FP, I‑A‑211. un II‑1065. lpp., 54. punkts).
141 Saskaņā ar pamata pirmo daļu prasītājs apgalvo, ka Parlaments saviem ierēdņiem par pensiju reformas saturu nākotnē ir sniedzis apliecinājumus, kas neesot izpildīti, tādējādi pārkāpjot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
142 Tomēr tikai precīzi kompetentās iestādes apliecinājumi piešķirt, ko tā ir solījusi, var pamatot attiecīgā ierēdņa tiesisko paļāvību (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 8. decembra spriedumu lietā T‑237/00 Reynolds/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑385. un II‑1731. lpp., 146. punkts).
143 Taču Civildienesta noteikumu pieņemšanas vai pārskatīšanas procesā Parlamentam ir tikai konsultatīva loma. Patiesībā saskaņā ar EKL 283. panta noteikumiem “Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar pārējām attiecīgām iestādēm, ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem [..] Civildienesta noteikumus un [Eiropas] Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību”. Tādēļ nevar apgalvot, neriskējot noliegt Līgumu noteikumus par pilnvaru sadalījumu starp iestādēm, ka Parlaments saviem ierēdņiem par Kopienu pensiju programmas reformu varēja sniegt apliecinājumus, kas vēlāk būtu saistoši Padomei.
144 Šādos apstākļos Parlamenta izteikumi pētījumā par Kopienu pensiju programmas reformu nevarēja prasītājam radīt pamatotas cerības.
145 Saskaņā ar pamata otro daļu prasītājs apgalvo, ka viņa paļāvība uz ierēdņu iemaksu pensijām mazāku palielinājumu pamatojas uz Civildienesta noteikumiem, kuros šī iemaksa tiek ierobežota līdz vienai trešdaļai no vajadzīgā Kopienu pensiju programmas finansējuma, un uz faktu, ka pagātnē ierēdņu iemaksas pārsniedza šo robežu. Pretēji Padomes apgalvojumiem tiesas sēdē prasītāja izvirzītā paļāvība līdz ar to netiek pamatota ar vienkāršu praksi.
146 Agrāko Civildienesta noteikumu 83. panta 2. punkta normas, kas ir saglabātas jaunajos Civildienesta noteikumos, jau paredzēja, ka ierēdņu iemaksas ir viena trešdaļa no pensiju programmas finansējuma. Pat pirms jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā Kopienu pensiju programma divu trešdaļu apmērā bija jāfinansē Kopienu darba devējam un pēdējā trešdaļa tika segta ar ierēdņu un pārējo darbinieku iemaksām.
147 Prasītājs uzskata, ka Civildienesta noteikumu XII pielikuma metode aizskar šo finansējuma sadalījuma skalu attiecībā uz pagātni.
148 Pirmkārt, Parlaments iebilst – prasītājs nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pret Civildienesta noteikumu XII pielikuma normām.
149 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierēdņi nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu jaunas tiesiskā regulējuma normas likumību, it īpaši tādā jomā, kurā nepārtraukti jāveic pielāgojumi saistībā ar ekonomiskā stāvokļa pārmaiņām (Pirmās instances tiesas 1994. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑98/92 un T‑99/92 Di Marzio un Lebedef/Komisija, Recueil FP, I‑A‑167. un II‑541. lpp., 68. punkts, un 1996. gada 11. decembra spriedums lietā T‑177/95 Barraux u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑541. un II‑1451. lpp., 47. punkts). It īpaši tas attiecas uz Kopienu sociālās nodrošinājuma sistēmas organizēšanu, kurā likumdevējam turklāt ir liela rīcības brīvība par reformu nepieciešamību (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Campoli/Komisija, 71. un 72. punkts).
150 Tomēr, lai gan likumdevējam ir brīvība jebkurā brīdī veikt Civildienesta noteikumos grozījumus, ko tas uzskata par atbilstošiem vispārējām interesēm, un pieņemt attiecīgajiem ierēdņiem mazāk labvēlīgus Civildienesta noteikumus ar nosacījumu, ka vajadzības gadījumā tiek noteikts pietiekams pārejas periods, to var darīt ar nosacījumu, ka lemj par nākotni (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Campoli/Komisija, 85. punkts), t.i., ar nosacījumu, ka jaunais tiesiskais regulējums ir piemērojams tikai jaunām situācijām un tādu situāciju sekām nākotnē, kas ir radušās agrākā tiesiskā regulējuma ietvaros (skat. a contrario Tiesas 1979. gada 16. maija spriedumu lietā 84/78 Tomadini, Recueil, 1801. lpp., 21. punkts, un 1981. gada 5. maija spriedumu lietā 112/80 Dürbeck, Recueil, 1095. lpp., 48. punkts, un civildienesta jomā – Pirmās instances tiesas 1993. gada 26. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑6/92 un T‑52/92 Reinarz/Komisija, Recueil, II‑1047. lpp., 85. punkts).
151 Tomēr jākonstatē, ka šādi noteiktais ierobežojums par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa neiespējamo izmantošanu pret jaunu tiesiskā regulējuma normu šajā gadījumā nav izvirzāms pret prasītāju.
152 Patiesībā prasītājs neapgalvo, ka viņš būtu aizskarts nākotnē saistībā ar agrāko Civildienesta noteikumu 83. panta 2. punktā noteikto sadalījuma skalu, tādējādi pārkāpjot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Kā jau ir minēts šī sprieduma 146. punktā, attiecīgās normas bez izmaiņām tika pārņemtas jauno Civildienesta noteikumu 83. panta 2. punktā. Iebildums, ko prasītājs izvirza pret Civildienesta noteikumu XII pielikumu, ir aizskārums attiecībā uz finansējuma sadalījuma skalu par periodu pirms minētā pielikuma stāšanās spēkā, t.i., tikai atpakaļejošā veidā.
153 Tādēļ pretēji Parlamenta apgalvojumam iepriekš minētā judikatūra par jaunām tiesiskā regulējuma normām nav piemērojama šai lietai un tādējādi uz to nevar lietderīgi atsaukties, lai prasītājam liegtu tiesības izmantot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tiesa, gluži pretēji, 1991. gada 11. jūlija spriedumā lietā C‑368/89 Crispoltoni (Recueil, I‑3695. lpp., 21. punkts) aizliedza tirgus dalībnieku tiesiskās paļāvības aizskārumu ar divām Kopienu regulām to atpakaļejošā spēka dēļ.
154 Otrkārt, jāpārbauda, vai, kā to apgalvo prasītājs, Civildienesta noteikumu XII pielikums par periodu pirms 2004. gada 1. maija patiesi ir aizskāris Kopienu pensiju programmas finansējuma kārtību.
155 No Dīrkopas Dīrkopas ziņojuma izriet, ka iestādes līdz 1982. gadam Kopienu pensiju programmā nav veikušas nekādas iemaksas un tikai no 1998. gada ir pilnībā maksājušas Kopienu darba devēja daļu.
156 Kā Padome klāsta savā iestāšanās rakstā, Civildienesta noteikumu XII pielikumā definētā aktuārā metode tikai nodrošina, lai pēc 2004. gada 1. maija piemērojamā iemaksu likme būtu pietiekama, lai segtu pensiju tiesības, ko ierēdņi būs ieguvuši, sākot no šī datuma. Tam, ka Civildienesta noteikumu XII pielikumā netiek ņemta vērā pagātne, ir divas neizbēgamas sekas, kas jānošķir prasītāja argumentācijas pārbaudē.
157 Pirmkārt, saskaņā ar Civildienesta noteikumu XII pielikuma 4. panta 4. punkta b) apakšpunktu aktuārajā līdzsvarā netiek ņemtas vērā pensiju tiesības, kas ir iegūtas pirms aprēķina datuma. Šis noteikums nodrošina, ka pretēji prasītāja apgalvojumam Kopienu pensiju programmas deficītu, kas, iespējams, uzkrājies līdz 2004. gada 1. maijam, nesedz ierēdņi un ka iemaksu likmes palielinājuma iemesls tādējādi nevar būt to pensiju tiesību finansēšana, ko šie pēdējie jau ir ieguvuši.
158 Otrkārt, Civildienesta noteikumi neparedz arī iespējamās pozitīvās vai negatīvās atšķirības piedziņu, kas ir izveidojusies iemaksu likmes nepiemērotības dēļ pagātnē. Citiem vārdiem, Civildienesta noteikumu XII pielikumā minētā aktuārā līdzsvara definīcija abstrahējas no iemaksām, kas veiktas līdz 2004. gada 30. aprīlim, un nosaka, ka līdz šim datumam iegūtās pensijas tiesības ir tikušas segtas saskaņā ar finansējuma sadalījuma skalu.
159 Taču prasītājs pamatojas uz Dīrkopas Dīrkopas ziņojumu, lai apgalvotu, ka Kopienu darba devējs tikai kopš 1998. gada finansē pensiju programmu noteikto divu trešdaļu apmērā un ka ierēdņi pagātnē ir maksājuši vairāk kā vienu trešdaļu no šīs programmas finansējuma.
160 Tomēr Dīrkopas Dīrkopas ziņojums, tā kā tas nav pamatots ar pensiju programmas aktuāro novērtējumu, aprobežojas ar konstatējumu, ka ierēdņu ikgadējās iemaksas jau sen ir pārsniegušas Kopienu pensiju programmas ikgadējā budžeta izmaksu trešo daļu. Agrāko Civildienesta noteikumu 83. panta 2. punkta normas, kas tāpat kā jauno Civildienesta noteikumu normas noteic, ka ierēdņi maksā vienu trešdaļu no programmas finansējuma, ir jāsaprot aktuārā un nevis budžeta nozīmē, kā tas skaidri izriet no agrāko Civildienesta noteikumu 83. panta 4. punkta normām. Šīs normas nozīmē, ka ierēdņiem ir jāfinansē viena trešdaļa no to pensijas tiesību aktuārās vērtības summas, ko visi nodarbinātie ir ieguvuši gada laikā, t.i., viena trešdaļa no dienesta izmaksām.
161 Konstatējums, ka desmitgades laikā, kamēr Kopienu pensiju programmā bija vēl neliels skaits pensionāru, ierēdņu iemaksu summa ir ievērojami pārsniegusi vienu trešdaļu no šīs programmas budžeta izmaksām, neļauj apstiprināt, ka ierēdņu iemaksas arī ir pārsniegušas vienu trešdaļu no dienesta izmaksām.
162 Vispirms ir jānorāda, ka šādu secinājumu var pamatot tikai ar aktuāru novērtējumu. Komisija tiesas sēdē apgalvoja, ko neviens neapstrīdēja, ka līdz 1998. gadam netika veikts neviens Kopienu pensiju programmas aktuārais novērtējums. Turpinot, nav droši skaidrs, ka ar 6,75 % un pēc tam 8,25 % apmērā noteiktu iemaksu likmi ierēdņi pagātnē būtu finansējuši vairāk kā vienu trešdaļu no dienesta izmaksām. Visbeidzot, pat pieņemot, ka finansējuma skalas ievērošanu var pārbaudīt, pamatojoties uz budžeta datiem, un ka secinājums Dīrkopas Dīrkopas ziņojumā, ka darba devēja iemaksas līdz 1998. gadam veiktas tikai daļēji, līdz ar to var tikt pieņemts, tomēr vēl jāpārliecinās, ka apgalvotais ierēdņu iemaksu pārpalikums līdz šim datumam nav ticis kompensēts ar Kopienu iemaksu pārpalikumu no 1998. līdz 2004. gadam.
163 Līdz ar to nav pierādīts, ka jaunais tiesiskais regulējums ar atpakaļejošu spēku aizskar Kopienu pensiju programmas finansējuma skalu.
164 Tādēļ, netieši pieņemot, ka šī norma ir ievērota līdz Civildienesta noteikumu XII pielikuma stāšanās spēkā, nevar uzskatīt, ka Padome būtu aizskārusi ierēdņu tiesisko paļāvību par šīs normas ievērošanu.
165 No iepriekš minētā izriet, ka visas pamata par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu daļas ir jānoraida.
166 Ievērojot visu iepriekš minēto, prasība ir jānoraida kā nepamatota.
Par tiesāšanās izdevumiem
167 Kā jau Civildienesta tiesa ir lēmusi sava 2006. gada 26. aprīļa spriedumā lietā F‑16/05 Falcione/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑3. un II‑A‑1‑7. lpp., 77.–86. punkts), kamēr nav stājies spēkā Civildienesta tiesas Reglaments un it īpaši konkrētie noteikumi par tiesāšanās izdevumiem, pareizas tiesvedības dēļ un lai nodrošinātu personām pietiekamu paredzamību par tiesāšanās izdevumu noteikumiem, ir jāpiemēro Pirmās instances tiesas Reglaments.
168 Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Taču saskaņā ar tā paša reglamenta 88. pantu tiesvedībā, kurā puses ir Kopienas un to darbinieki, iestādes sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
169 Turklāt saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 3. punkta pirmo daļu Pirmās instances tiesa izņēmuma apstākļu dēļ var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala.
170 Šajā lietā Parlaments ir tikai daļēji atbildējis uz sūdzību, savos rakstveida apsvērumos nav sniedzis paskaidrojumus par divpadsmit gadu perioda izvēli, ko vērā ņemami un precīzi apstrīdēja prasītājs, un saviem apsvērumiem nav pievienojis nevienu dokumentu atbildei uz sīki izstrādātiem argumentiem. Lai sagatavotu lietas materiālus un noskaidrotu apstrīdēto tiesību normu ratio legis, Civildienesta tiesa bija spiesta izdot vairākus rīkojumus par procesa organizatoriskiem pasākumiem.
171 Šādos apstākļos Parlamentam jāsedz ne tikai savi tiesāšanās izdevumi, bet arī jāatlīdzina puse no prasītāja tiesāšanās izdevumiem. Prasītājs sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem pats.
172 Visbeidzot, piemērojot Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo daļu, Padome un Komisija, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (plēnums)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Eiropas Parlaments sedz savus un atlīdzina pusi no Vilsa tiesāšanās izdevumiem;
3) Vilss sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem;
4) Eiropas Savienības Padome un Eiropas Kopienu Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Mahoney | Kreppel | Van Raepenbusch |
Boruta | Kanninen | Tagaras Gervasoni |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2007. gada 11. jūlijā.
Šī nolēmuma teksts un tajā minētie, bet vēl nepublicētie Kopienu tiesu nolēmumi ir pieejami Kopienu Tiesas mājas lapā: www.curia.europa.eu