EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(pirmā palāta)
2015. gada 21. aprīlis
Lieta F‑31/11 DEP
BI
pret
Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centru
(Cedefop)
Civildienests – Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana – Savienības iestādes pārstāvība ar advokātu – Iepriekš noteikta vienreizēja atlīdzība – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Prasītāja ekonomiskā situācija
Priekšmets Pieteikums par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu, ko iesniedzis Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop), pēc Civildienesta tiesas 2012. gada 7. marta rīkojuma BI/Cedefop (F‑31/11, EU:F:2012:28)
Nolēmums Apmērs atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem, kas BI ir jāatlīdzina Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centram saistībā ar lietu F‑31/11 ir EUR 5000.
Kopsavilkums
1. Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Pieteikums par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu – Iesniegšanas termiņš – Pienākums iesniegt pieteikumu par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu saprātīgā termiņā
(Civildienesta tiesas Reglamenta 92. panta 1. punkts)
2. Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Jēdziens – Honorārs, ko iestāde, struktūra vai organizācija samaksā savam advokātam – Iekļaušana – Vienlīdzīgas attieksmes principa pret prasītājiem pārkāpšana ar to, ka dažās lietās tiek izmantoti advokāta pakalpojumi, bet citās tas netiek darīts – Neesamība
(Tiesas statūtu 19. panta pirmā daļa un I pielikuma 7. panta 1. punkts; Civildienesta tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)
3. Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Honorārs, ko iestāde samaksā savam advokātam – Iekļaušana – Tiesāšanās izdevumu noteikšanai vērā ņemami fakti – Lietas dalībnieka, kuram piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ekonomiskā situācija – Izslēgšana
(Tiesas statūtu 19. panta pirmā daļa un I pielikuma 7. panta 1. punkts; Civildienesta tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)
1. Pieteikums par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu jāiesniedz saprātīgā termiņā, pēc kura lietas dalībnieks, kuram ir piespriests tos segt, var pamatoti uzskatīt, ka lietas dalībnieks, kura izdevumi ir jāatlīdzina, ir atteicies no savām tiesībām. Turklāt termiņa saprātīgais raksturs jāvērtē, ievērojot visus apstākļus katrā lietā un it īpaši strīda iznākuma nozīmi ieinteresētajai personai, lietas sarežģītību un klātesošo lietas dalībnieku rīcību. Attiecībā uz lietas dalībnieku rīcību, lai gan apelācijas sūdzības iesniegšanai nav apturošas iedarbības, ir saprotami, ka lietas dalībnieks, kuram ir tiesības saņemt tiesāšanās izdevumu atlīdzību, varētu sagaidīt apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa beigas, pirms tas iesniedz savu pieteikumu par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu.
(skat. 14. un 16. punktu)
Atsauces
Tiesa: spriedums Pārskatīšana Arango Jaramillo u.c./EIB, C‑334/12 RX‑II, EU:C:2013:134, 28., 30. un 33. punkts, un rīkojums Dietz/Komisija, 126/76 DEP, EU:C:1979:158, 1. punkts.
Pirmās instances tiesa: rīkojums Air France/Komisija, T‑2/93 DEP, EU:T:1996:48, 10. un turpmākie punkti.
Civildienesta tiesa: rīkojums BI/Cedefop, F‑31/11, EU:F:2012:28.
2. No Tiesas statūtu, kas Civildienesta tiesai ir piemērojami saskaņā ar minēto Statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, 19. panta pirmās daļas izriet, ka Eiropas Savienības iestādes attiecībā uz veidu, kā tās tiek pārstāvētas Savienības tiesā vai kā tām tiek palīdzēts, var brīvi izlemt, vai tās vēlas izmantot advokāta palīdzību. Šajā ziņā advokāta atlīdzība ietilpst nepieciešamo izdevumu saistībā ar tiesvedību jēdzienā, un šai iestādei nav jāpierāda, ka šī advokāta palīdzība bijusi objektīvi pamatota. Minētā Tiesas statūtu noteikuma piemērošanai Savienības iestādes ir jāpielīdzina minētajām iestādēm.
Turklāt, fakts, ka Savienības iestādi pārstāvēja darbinieks un ārštata advokāts, neietekmē attiecīgos potenciāli atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, jo nekas principā neliedz šādu atlīdzināšanu. Tomēr tas var ietekmēt tiesāšanās izdevumu, kas radušies sakarā ar tiesvedību un kuri galu galā var tikt atlīdzināti, apmēra noteikšanu. Šajā ziņā nevar būt runas par vienlīdzīgas attieksmes principa pret prasītājiem pārkāpumu, ja Savienības iestāde vai struktūra dažās lietās nolemj izmantot advokāta pakalpojumus, lai gan citās lietās to pārstāv tās darbinieki.
Jebkura cita novērtēšana, kas pakļautu Savienības iestādes vai struktūras tiesības prasīt pilnīgu vai daļēju advokātam samaksāto honorāru atlīdzināšanu “objektīvas” nepieciešamības izmantot tā pakalpojumus pierādīšanai, realitātē būtu netieša Tiesas statūtu 19. panta pirmajā daļā nodrošinātās brīvības ierobežošana un radītu Savienības tiesai pienākumu iestāžu un struktūru, kas atbildīgas par savu dienestu organizēšanu, vērtējumu aizstāt ar savu. Šāds uzdevums nav saderīgs ne ar Tiesas statūtu 19. panta pirmo daļu, ne ar iekšējās organizācijas pilnvarām, kas piemīt Savienības iestādēm un aģentūrām attiecībā uz to lietu vešanu Savienības tiesās. No tā izriet, ka tam, ka Savienības struktūrvienībai ir juridiskais dienests, nav nozīmes attiecībā uz to tiesāšanās izdevumu atlīdzināmību, kurus veido atlīdzība, ko šī struktūrvienība ir samaksājusi advokātam, kas nav tās darbinieku štatu sarakstos.
(skat. 30.–33. punktu)
Atsauces:
Tiesa: rīkojums Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑554/11 P‑DEP, EU:C:2013:706, 17. punkts.
Vispārējā tiesa: rīkojums Longinidis/Cedefop, T‑283/08 P‑DEP, EU:T:2014:1083, 24.– 26. punkts, un tajos minētā judikatūra.
Civildienesta tiesa: rīkojums Chatzidoukakis/Komisija, F‑84/10 DEP, EU:F:2014:41, 21. punkts.
3. Nosakot atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summu, Savienības tiesa nav tiesīga noteikt honorāru, kāds lietas dalībniekiem ir jāmaksā viņu pašu advokātiem, bet ir tiesīga noteikt summu no šī honorāra, kāda ir jāatgūst no lietas dalībnieka, kam tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Izlemjot pieteikumu par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu, Savienības tiesai nav jāņem vērā nedz valstī pastāvošā likme, kas nosaka advokātu honorāru apmēru, nedz arī iespējamā vienošanās šajā sakarā starp attiecīgo lietas dalībnieku un viņa pārstāvjiem vai padomdevējiem.
Turklāt, tā kā nav Savienības tiesību normu, kas noteiktu vienotas samaksas likmes, tiesai ir brīvi jāizvērtē attiecīgie lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmi no Savienības tiesību viedokļa, kā arī grūtības šajā lietā, darba apjomu, kāds tiesvedības sakarā varēja rasties pārstāvjiem vai padomdevējiem, kuri iesaistījušies lietā, un ekonomiskās intereses, kādas strīdā bija lietas dalībniekiem.
Šajā sakarā, pat ja advokāta sniegtie pakalpojumi un tam veltītais laiks nav ticis uzskaitīts, un honorāri noteikti pēc vienotas likmes, jau tikai no aizstāvības raksta sastādīšanas vien var secināt, ka šis advokāts ir faktiski sastādījis aktus un sniedzis nepieciešamos pakalpojumus tiesvedībā Civildienesta tiesā. Turklāt, tas, ka atlīdzība ir iepriekš noteikta pēc vienotas likmes, neietekmē Civildienesta tiesas veikto atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra novērtēšanu, jo tiesa pamatojas uz saviem praksē izveidotajiem kritērijiem un precīzām norādēm, kuras lietas dalībniekiem tai ir jāsniedz. Lai arī šādas informācijas neesamība nerada šķēršļus Civildienesta tiesai, pamatojoties uz taisnīgu novērtēšanu, noteikt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tas tomēr nostāda tiesu noteikti stingras novērtēšanas situācijā attiecībā uz prasītāja pretenzijām.
Turklāt lietas dalībnieka, kuram piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ekonomiskais stāvoklis nav ietverams kritērijos, pēc kuriem Savienības tiesa nosaka atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summu tiesvedībā par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu noteikšanu.
(skat. 35., 36., 41., 42. un 48. punktu)
Atsauces
Vispārējā tiesa: rīkojumi Marcuccio/Komisija, T‑278/07 P‑DEP, EU:T:2013:269, 20. punkts, un Longinidis/Cedefop, EU:T:2014:1083, 67. punkts.
Civildienesta tiesa: spriedums Blais/ECB, F‑6/08, EU:F:2008:160, 111.– 116. punkts; rīkojumi Martinez Erades/EĀDD, F‑64/12 DEP, EU:F:2013:111, 21. punkts, un Chatzidoukakis/Komisija, EU:F:2014:41, 22. un 23. punkts un tajos minētā judikatūra.