Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 25. janvārī Banco Santander, S.A. un Santusa Holding, S.L. iesniedza par Vispārējās tiesas (devītā palāta paplašinātā sastāvā) 2018. gada 15. novembra spriedumu lietā T-399/11 RENV, Banco Santander un Santusa/Komisija

(Lieta C-53/19 P)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Banco Santander, S.A. un Santusa Holding, S.L. (pārstāvji: J. Buendía Sierra, E. Abad Valdenebro, R. Calvo Salinero un A. Lamadrid de Pablo, advokāti)

Personas, kas iestājušās lietā prasītāju prasījumu atbalstam pirmajā instancē: Spānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika un Īrija

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi

atcelt Vispārējās tiesas 2018. gada 15. novembra spriedumu;

apmierināt šo prasību par atcelšanu un atcelt apstrīdēto lēmumu galīgi; un

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

2018. gada 15. novembrī Vispārējā tiesa pasludināja spriedumu lietā T-399/11 RENV, Banco Santander, S.A. y Santusa Holding, S.L./ Eiropas Komisija 1 , par kuru ir iesniegta šī apelācijas sūdzība. Ar šo spriedumu tika noraidīta prasītājas celtā prasība pret Eiropas Komisijas 2011. gada 12. janvāra lēmumu 2 par “finanšu nemateriālo vērtību”, kura ir reglamentēta Spānijas likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli 12.5. pantā.

Savas apelācijas sūdzības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza vienu vienīgu pamatu attiecībā uz spriedumā pieļautām kļūdām tiesību piemērošanā saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā ietvertā jēdziena “selektivitāte” interpretāciju.

Apelācijas sūdzībā tiek apgalvots, ka pārsūdzētajā spriedumā esot pieļautas kļūdas, it īpaši:

attiecībā uz selektivitātes analīzes pirmajā posmā piemērotās atsauces sistēmas noteikšanu;

attiecībā uz tā mērķa, kurš ir pamatā dažādo faktisko un tiesisko situāciju salīdzinājumam selektivitātes analīzes otrajā posmā;

rezultātā, spriedumā ir arī pieļauta kļūda saistībā ar pierādīšanas pienākumu un samērīguma principa piemērošanu;

pakārtoti, tajā veiktajā analīzē saistībā ar to, ka neesot pierādījumi par cēloņsakarību starp uzņēmumu nespēju apvienoties ārvalstīs un līdzdalību ieguvi ārvalstīs; un

pakārtoti, izslēdzot pasākuma nošķiramību atkarībā no kontroles intensitātes.

Papildus juridiski nepareizai argumentācijai, spriedumā vairākos no minētājiem punktiem esot aizstāta lēmumā minētā argumentācija ar atšķirīgu Vispārējās tiesas argumentāciju, tādējādi spriedumā esot pieļautas arī papildu kļūdas tiesību piemērošanā.

____________

1 Spriedums, 2018. gada 15. novembris, Banco Santander un Santusa/Komisija (T-399/11 RENV, EU:T:2018:787).

2 Komisijas Lēmums 2011/282/ES (2011. gada 12. janvāris) par finanšu nemateriālās vērtības amortizāciju nodokļu vajadzībām saistībā ar līdzdalības iegādi ārvalstīs Nr. C 45/07 (ex NN 51/07, ex CP 9/07), ko īstenojusi Spānija (OV 2011, L 135, 1. lpp.).