EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(viena tiesneša sastāvā)

2015. gada 21. septembrī

Lieta F‑72/11

Anastasios Anagnostu un citi

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – 2010. un 2011. gada paaugstināšana amatā – Standarta reizināšanas likmes – Civildienesta noteikumu 6. panta 2. punkts – Pārejas pasākumi laikposmam no 2004. gada 1. maija līdz 2011. gada 30. aprīlim – Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 9. pants – Civildienesta noteikumu 45. panta vispārīgie īstenošanas noteikumi – Paaugstināšanas sliekšņu noteikšana – Neiekļaušana amatā paaugstināto ierēdņu sarakstā – Interese celt prasību

Priekšmets      Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru A. Anagnostu un 24 citi prasītāji galvenokārt lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – iecēlējinstitūcija) lēmumus, kuros 2010. un 2011. gada paaugstināšanai amatā ir noteikti paaugstināšanas AD 13 un AD 14 pakāpēs sliekšņi, un, otrkārt, atcelt 2010. gada paaugstināšanas amatā ietvaros AD 13 un AD 14 pakāpēs paaugstināto ierēdņu sarakstu, kā arī Komisijas iecēlējinstitūcijas netieši izteikto lēmumu atteikties paaugstināt AD 13 un AD 14 pakāpēs lielāku ierēdņu skaitu

Nolēmums      Atcelt Eiropas Komisijas 2010. gada 26. novembra lēmumus nepaaugstināt amatā Antoulas k‑gu, Bruni k‑dzi, Nicolaidou-Kallergis k‑dzi un Xanthopoulos k‑gu. Prasību pārējā daļā noraidīt. Eiropas Komisija sedz četras divdesmit piektās daļas savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina četras divdesmit piektās daļas prasītāju tiesāšanās izdevumu. Prasītāji, kas nav Antoulas k‑gs, Bruni k‑dze, Nicolaidou-Kallergis k‑dze un Xanthopoulos k‑gs, sedz divdesmit vienu divdesmit piekto daļu savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina divdesmit vienu divdesmit piekto daļu Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumu.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Lēmums par paaugstināšanas sliekšņu noteikšanu – Sagatavojošs tiesību akts – Izslēgšana – Tiesību akts, kas ir apstrīdams pakārtoti saistībā ar prasību atcelt lēmumu, ar ko izveido paaugstināto ierēdņu sarakstu

(Civildienesta noteikumu 45. pants un 90. panta 2. punkts)

2.      Ierēdņu celta prasība – Interese celt prasību – Standarta reizināšanas likmes – Lēmums par paaugstināšanas sliekšņu noteikšanu – Prasība par atteikumu paaugstināt amatā – Prasība pierādīt iespēju sasniegt paaugstināšanas slieksni – Personīgu iebildumu neesamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

1.      Akti vai lēmumi, par kuriem var celt prasību tos atcelt, ir vienīgi pasākumi ar juridiski saistošu iedarbību, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot viņa tiesisko stāvokli. Ja runa ir par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, it īpaši iekšējās procedūras ietvaros, piemēram, procedūrā paaugstināšanas amatā jomā, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 45. panta vispārīgajos īstenošanas noteikumos, apstrīdami ir tikai tie pasākumi, kuros galīgā veidā noteikta iestādes nostāja šīs procedūras beigās. Turpretī starppasākumi, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu, nav nelabvēlīgi Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, un tos var apstrīdēt tikai pakārtoti saistībā ar prasību par aktiem, kuru atcelšana ir iespējama.

Paaugstināšanas sliekšņu – pagaidu vai galīgo – noteikšana ir tikai viens no paaugstināšanas amatā procedūras secīgajiem posmiem, kura beigās tiek publicēts attiecīgās paaugstināšanas amatā ietvaros paaugstināto ierēdņu saraksts. Tomēr tikai šī saraksta publicēšanas brīdī var tikt skarts paaugstināmo ierēdņu tiesiskais stāvoklis. Līdz ar to lēmumi par paaugstināšanas sliekšņu noteikšanu ir iecēlējinstitūcijas lēmumu, ar ko apstiprina paaugstināto ierēdņu sarakstu, sagatavojoši tiesību akti.

Tomēr, pat ja par šādiem sagatavojošiem tiesību aktiem nevar celt atsevišķu prasību par atcelšanu, to tiesiskumu var apstrīdēt prasības, kas vērsta pret galīgo lēmumu, ietvaros.

Līdz ar to prasījums, kas ir vērsts uz to, lai atceltu lēmumus par paaugstināšanas sliekšņu noteikšanu, ir nepieņemams.

(skat. 38.–42. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: spriedumi, 2000. gada 9. marts, Vicente Nuñez/Komisija, T‑10/99, EU:T:2000:60, 28. punkts; 2003. gada 5. marts, Staelen/Parlaments, T‑24/01, EU:T:2003:52, 32. un 33. punkts un tajos minētā judikatūra; 2003. gada 19. marts, Tsarnavas/Komisija, no T‑188/01 līdz T‑190/01, EU:T:2003:77, 73. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2007. gada 3. maijs, Crespinet/Komisija, T‑261/04, EU:T:2007:122, 42. punkts un tajā minētā judikatūra.

Civildienesta tiesa: rīkojums, 2006. gada 13. decembris, Aimi u.c./Komisija, F‑47/06, EU:F:2006:134, 64. punkts.

2.      Ierēdnis nav tiesīgs celt prasību likuma vai iestāžu interesēs un, pamatojot prasību atcelt tiesību aktu, var izvirzīt tikai iebildumus, kas attiecas uz viņu personīgi. Lai pierādītu savu interesi par lēmuma nepaaugstināt viņu amatā atcelšanu, pamatojoties uz to, ka nebija ievērotas paaugstināšanas likmes, kas esot piemērojamas attiecīgajā pakāpē, ierēdnim ir jāpierāda, ka, ņemot vērā viņa personīgo situāciju un it īpaši kopumā saņemto paaugstināšanas amatā punktu skaitu, nav izslēgts, ka viņam bija iespēja sasniegt paaugstināšanas amatā slieksni, ja būtu tikusi piemērota minētā paaugstināšanas likme.

Tomēr katra paaugstināšana amatā noteikti ir neatkarīga no iepriekšējās vai nākamās paaugstināšanas amatā, jo ierēdņi, kuru nopelni ir jāsalīdzina, un noteiktie šīs salīdzināšanas kritēriji katrai paaugstināšanas amatā procedūrai ir savi. Tādējādi tas vien, ka tas, ka attiecīgās paaugstināšanas amatā ietvaros daudz lielāks ierēdņu skaits nav ticis paaugstināts attiecīgajās pakāpēs, var ietekmēt prasītāju vietu attiecīgo pakāpju nopelnu sarakstos turpmākajos paaugstināšanas amatā gados un tātad aizkavēt viņu paaugstināšanu amatā, neietekmē tieši un tūlītēji viņu tiesisko stāvokli.

(skat. 56., 57. un 63. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: spriedumi, 2009. gada 24. aprīlis, Sanchez Ferriz u.c./Komisija, T‑492/07 P, EU:F:2009:116, 26. un 39. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2014. gada 16. oktobris, Schönberger/Revīzijas palāta, T‑26/14 P, EU:F:2014:887, 39. punkts.