EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2013. gada 26. jūnijā

Lieta F‑21/12

Mohammed Achab

pret

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK)

Civildienests – Ierēdņi – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētais nosacījums – Nepamatotu maksājumu atgūšana

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, ar ko M. Achab lūdz atcelt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2011. gada 9. jūnija lēmumu, ar kuru aptur ekspatriācijas pabalsta maksāšanu prasītājam, sākot ar 2010. gada 1. jūliju, un sāk viņam kopš minētās dienas izmaksātā ekspatriācijas pabalsta atgūšanu

Nolēmums      Atcelt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 9. jūnija lēmumu, ciktāl ar to, sākot ar 2010. gada 1. jūliju, ir dots rīkojums no M. Achab atgūt izmaksāto ekspatriācijas pabalstu. Prasību pārējā daļā noraidīt. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina pusi no M. Achab tiesāšanās izdevumiem. M. Achab sedz pusi savu tiesāšanās izdevumu.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Notikums, kas attaisno administrācijas veiktu saņēmēja stāvokļa pārskatīšanu – Piemērojamība – Pilsonības maiņa

(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkts)

2.      Ierēdņi – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Nosacījumi – Acīmredzami nepamatots maksājums – Ieinteresētās personas zināšana

(Civildienesta noteikumu 85. pants)

1.      Attiecībā uz pabalstu, kas reizi mēnesī tiek izmaksāts ierēdņiem, kuri atbilst tā nosacījumiem, un kura mērķis ir kompensēt personai izmaksas vai īpašu nepieciešamību, ja šīs izmaksas vai īpašā nepieciešamība beidz pastāvēt, administrācija nevar turpināt izmaksāt šai personai attiecīgo pabalstu. Tātad, ja iestājas notikums, kas var būtiski grozīt personas, kura saņem pabalstu, faktisko vai tiesisko stāvokli, administrācija var pārskatīt, un tai pat ir jāpārskata šīs personas stāvoklis.

Šajā ziņā, tā kā attiecīgās personas pilsonība ir viens no parametriem, kuri ir jāņem vērā, piešķirot ekspatriācijas pabalstu atbilstoši Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktam, ierēdņa pilsonības maiņa var tikt uzskatīta par notikumu, kas var būtiski grozīt viņa stāvokli, un tātad ir fakts, kas attaisno viņa stāvokļa pārskatīšanu.

Turklāt apstāklis, ka ierēdnis, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts – pretēji ierēdnim, uz kuru attiecas tā paša panta 1. punkta a) apakšpunkts, – ir izveidojis pastāvīgo dzīvesvietu – ar šo jēdzienu ir jāsaprot, ka tas apzīmē viņa interešu centru – valstī, kurā viņš ir iecelts amatā, kaut vai uz ļoti īsu laiku atsauces perioda gaitā, automātiski atņem viņam ekspatriācijas pabalstu. Šajā ziņā minētā 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumu piemērošanas nosacījumi atšķiras no tā 1. punkta a) apakšpunkta noteikumu piemērošanas nosacījumiem. Ja ierēdņi, kuri nav savas darba vietas valsts pilsoņi, ekspatriācijas pabalstu zaudē vai tas viņiem tiek atteikts tikai gadījumā, ja ieinteresētās personas pastāvīgā dzīvesvieta tās nākamajā darba vietas valstī ir ilgusi visu piecus gadus ilgo atsauces periodu, tad savukārt ierēdņiem, kuriem ir darba vietas valsts pilsonība, ar apstākli, ka viņi šajā valstī ir saglabājuši vai izveidojuši pastāvīgo dzīvesvietu – pat ja tas bijis tikai ļoti īsu laiku desmit gadu ilgajā atsauces periodā, – pietiek, lai viņi zaudētu šo pabalstu vai viņiem tas tiktu atteikts.

(sal. ar 26., 27., 34. un 35. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2007. gada 11. jūlijs, F‑7/06 B/Komisija, 38. punkts; 2008. gada 25. februāris, F‑85/07 Anselmo u.c./Padome, 25. punkts.

2.      Civildienesta noteikumu 85. pantā ir paredzēts, ka administrācija var atgūt jebkuru nepamatoti saņemtu summu divos gadījumos, proti, ja saņēmējs ir zinājis, ka maksājums ir nepamatots, vai ja šī nepamatotība bijusi tik acīmredzama, ka viņš nav varējis to nezināt.

Saistībā ar pirmo no minētajiem gadījumiem administrācijai ir jāpierāda, ka saņēmējs ir faktiski zinājis par maksājuma nepamatotību.

Saistībā ar otro minēto gadījumu samērā rūpīgs ierēdnis nevar nepamanīt attiecīgo nepamatotību. Šajā ziņā katrā atsevišķā gadījumā ir jāņem vērā attiecīgā ierēdņa spēja veikt nepieciešamās pārbaudes.

(sal. ar 43.–45. punktu)

Atsauce

Tiesa: 1989. gada 17. janvāris, 310/87 Stempels/Komisija, 10. un 11. punkts.