TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2013. gada 12. septembrī (*)
Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 1. panta 1. punkts – Piemērošanas joma – “Civillietu un komerclietu” jēdziens – Valsts iestādes celta prasība – Zaudējumi, kas radušies saistībā ar trešās personas, kura pati nav PVN maksātāja, dalību nodokļu jomā īstenotā krāpšanā
Lieta C‑49/12
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Østre Landsret (Dānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 25. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 31. janvārī, tiesvedībā
The Commissioners for Her Majesty’s Revenue & Customs
pret
Sunico ApS,
M & B Holding ApS,
Sunil Kumar Harwani.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši E. Jarašūns [E. Jarašiūnas], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], K. Toadere [C. Toader] (referente) un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 21. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Sunico ApS, M & B Holding ApS un Sunil Kumar Harwani vārdā – O. Spiermann, advokat,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – L. Christie un S. Ossowski, kā arī S. Lee, pārstāvji, kuriem palīdz A. Henshaw, barrister,
– Šveices valdības vārdā – D. Klingele, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un C. Barslev, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2013. gada 11. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 1. panta 1. punkta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs (Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes Viņas Augstības Ienākumu un muitas dienests; turpmāk tekstā – “Commissioners”) un Sunico ApS, M & B Holding ApS, kā arī S. K. Harwani (turpmāk tekstā visi kopā – “Sunico”) attiecībā uz procedūru par Sunico piederošo aktīvu, kuri atrodas Dānijas teritorijā, apķīlāšanas, kas ir veikta pēc Commissioners lūguma, spēkā esamību.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula Nr. 44/2001
3 Regulas Nr. 44/2001 preambulas 6. un 7. apsvērumā ir noteikts:
“(6) Lai panāktu spriedumu [nolēmumu] brīvu apriti civillietās un komerclietās, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka normas, kas nosaka jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi, reglamentē kāds Kopienas juridiskais instruments, kas ir saistošs un tieši piemērojams.
(7) Ir svarīgi šīs regulas darbības jomā ietvert galvenos civillietu un komerclietu jautājumus, izņemot dažus skaidri noteiktus jautājumus.”
4 Šīs regulas 1. panta 1. punktā tās materiālā piemērošanas joma ir definēta šādi:
“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām.”
EK un Dānijas nolīgums
5 Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas 2005. gada 19. oktobrī parakstīts Briselē (OV L 299, 62. lpp.; turpmāk tekstā – “EK un Dānijas nolīgums”) un Eiropas Savienības vārdā apstiprināts ar Padomes 2006. gada 27. aprīļa Lēmumu 2006/325/EK (OV L 120, 22. lpp.), mērķis ir Eiropas Savienības un Dānijas Karalistes attiecībām piemērot Regulu Nr. 44/2001 un tās īstenošanas pasākumus. Tas atbilstoši EK un Dānijas nolīguma 12. panta 2. punktam stājās spēkā 2007. gada 1. jūlijā (OV 2007, L 94, 70. punkts).
6 Šī nolīguma preambula ir formulēta šādi:
“[..]
ņemot vērā, ka Eiropas [Savienības] Tiesai ar tādiem pašiem nosacījumiem vajadzīga kompetence pieņemt prejudiciālus nolēmumus par jautājumiem, kas saistīti ar Nolīguma spēkā esamību un interpretāciju un ko iesniegusi Dānijas tiesa vai tribunāls, un ka Dānijas tiesas un tribunāli tādēļ iesniedz lūgumu pieņemt prejudiciālus nolēmumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, ar kādiem pārējo dalībvalstu tiesas un tribunāli, attiecībā uz [Regulas Nr. 44/2001] interpretāciju un tās īstenošanas pasākumiem,
[..].”
7 Saskaņā ar minētā nolīguma 2. panta, kura nosaukums ir “Jurisdikcija un spriedumu [nolēmumu] atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās”, 1. punktu:
“[Regulas Nr. 44/2001] noteikumi, kas pievienoti Nolīgumam un ir tā daļa, kopā ar tās īstenošanas pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar regulas 74. panta 2. punktu un – attiecībā uz īstenošanas pasākumiem, kuri pieņemti pēc Nolīguma stāšanās spēkā – kurus īsteno [Dānijas Karaliste], kā minēts Nolīguma 4. pantā, un pasākumi, ko, ievērojot regulas 74. panta 1. punktu, pieņem dalībvalstis, saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem attiecas uz [Savienības] un [Dānijas Karalistes] attiecībām.”
8 Šī paša nolīguma 6. panta ar nosaukumu “Eiropas [Savienības] Tiesas kompetence saistībā ar Nolīguma interpretāciju” 1. un 6. punktā ir paredzēts:
“1. Ja Dānijas tiesā vai tribunālā tiek iesniegs jautājums par Nolīguma spēkā esamību vai interpretāciju, minētā tiesa vai tribunāls lūdz Tiesu sniegt nolēmumu par šo jautājumu, ja tādos pašos apstākļos citas Eiropas Savienības dalībvalsts tiesa vai tribunāls to lūgtu attiecībā uz [Regulu Nr. 44/2001] un tās īstenošanas pasākumiem, kas minēti šā Nolīguma 2. panta 1. punktā.
[..]
6. Ja [EK] līguma noteikumi, kas attiecas uz Tiesas nolēmumiem, tiek grozīti tā, ka tas ietekmē nolēmumus, kuri attiecas uz [Regulu Nr. 44/2001], [Dānijas Karaliste] var paziņot Komisijai lēmumu piemērot grozījumus saistībā ar Nolīgumu. Paziņojumu sniedz laikā, kad stājas spēkā grozījumi, vai 60 dienu laikā no to stāšanās spēkā.
Tādā gadījumā Nolīgumu uzskata par izbeigtu. Izbeigšana stājas spēkā trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma.”
Dānijas tiesības
9 Civilprocesa kodeksa (retsplejeloven) 634. panta 1. punktā ir noteikts:
“Vienas nedēļas laikā pēc rīkojuma par mantas apķīlāšanu izdošanas kreditoram ir jāiesniedz prasība attiecībā uz prasījumu, kura nodrošinājumam ir ticis izdots apķīlāšanas rīkojums, ja vien parādnieks mantas apķīlāšanas procedūras laikā vai pēc tās neatsakās no procesa virzīšanas. Ar šo prasību kreditoram ir jāiesniedz arī atsevišķs pieteikums par apķīlāšanas apstiprināšanu.”
10 Šī kodeksa 634. panta 5. punktā ir paredzēts:
“Ja ārvalsts tiesā norisinās tiesvedība par attiecīgo prasījumu un ja attiecīgajam nolēmumam Dānijā var būt saistoša iedarbība, tad nolēmuma pieņemšana tiesvedībā, kas uzsākta saskaņā ar 1. punktu, ir jāatliek līdz dienai, kad ārvalsts tiesvedībā tiek pieņemts galīgs nolēmums. Taču tiesa var nekavējoties izskatīt jautājumu, vai rīkojums par apķīlāšanu ir apstiprināms.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
11 Pēc iespējamās “karuseļveida” krāpšanas pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) jomā, kas bija ļāvusi izvairīties no šā par veiktajām piegādēm maksājamā nodokļa, radot kaitējumu Anglijas valsts kasei, Commissioners ierosināja tiesvedības gan Apvienotajā Karalistē, gan Dānijā.
12 Pirmkārt, saistībā ar Apvienotajā Karalistē ierosināto tiesvedību Commissioners 2010. gada 17. maijā cēla prasību High Court of Justice (England & Wales), (Chancery Division) (Apvienotā Karaliste) pret vairākām Dānijā reģistrētām fiziskām un juridiskām personām, tostarp arī Sunico.
13 Jautājums, par kuru radās strīds šajā tiesā, bija par to, vai Commissioners ir tiesības prasības par zaudējumu atlīdzību (“claim for damages”) ietvaros pieprasīt tādiem nerezidentiem kā Sunico atlīdzināt zaudējumus, kas atbilst PVN summai, ko šā nodokļa maksātājs nav samaksājis Apvienotajā Karalistē, ņemot vērā, ka šie nerezidenti Commissioners ieskatā ir piedalījušies “organizētā grupā īstenotā krāpšanā” (“tortious conspiracy to defraud”) Anglijas tiesību izpratnē. Konkrētāk – Commissioners apgalvo, ka minētie nerezidenti Apvienotās Karalistes teritorijā ir atzīstami par vainīgiem PVN jomā īstenotā “karuseļveida” krāpšanā. Commissioners ir arī norādījuši, ka šie paši nerezidenti, nebūdami PVN maksātāji Apvienotajā Karalistē, ir bijuši faktiskie to summu saņēmēji, kas tika iegūtas ar šī izvairīšanās no nodokļu maksāšanas mehānisma palīdzību.
14 Šajā PVN karuselī iesaistītais Apvienotajā Karalistē reģistrētais PVN maksātājs nav lietas dalībnieks nedz High Court of Justice izskatāmajā lietā, nedz pamatlietā.
15 Tā kā attiecīgie nerezidenti nebija saukti pie atbildības atbilstoši Apvienotajā Karalistē PVN jomā pastāvošajiem tiesību aktiem, Commissioners savu High Court of Justice celto prasību bija pamatojuši ar šīs dalībvalsts tiesību aktu noteikumiem, kas nosaka atbildību par neatļautu darbību vai kvazideliktu (“tort”) un kas ir piemērojami organizētas krāpnieku grupas darbībām, izmantojot prettiesiskus līdzekļus (“unlawful means conspiracy”).
16 Lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pieņemšanas brīdī High Court of Justice celtā prasība vēl joprojām atradās izskatīšanas stadijā.
17 Pirms šīs prasības celšanas, pamatojoties uz Commissioners lūgumu, Dānijas nodokļu iestādes tiem bija nosūtījušas informāciju par nerezidentiem, attiecībā uz kuriem bija celta prasība High Court of Justice, atbilstoši Padomes 2003. gada 7. oktobra Regulai (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā un Regulas (EEK) Nr. 218/92 atcelšanu (OV L 264, 1. lpp.).
18 Otrkārt, Commissioners ierosināja tiesvedības arī Dānijā.
19 2010. gada 18. maijā, pamatojoties uz Commissioners prasības pieteikumu, Fogedret i København (Kopenhāgenas Piedziņas lietu tiesa, Dānija) pieņēma rīkojumus par Sunico piederošo aktīvu, kas atrodas Dānijas teritorijā, apķīlāšanu, lai nodrošinātu Commissioners prasību par zaudējumu piedziņu.
20 Sunico par šiem apķīlāšanas rīkojumiem iesniedza apelācijas sūdzību, kuru Østre Landsret (Dānija) 2010. gada 2. jūlijā noraidīja.
21 Ar atsevišķu prasījumu, kas Københavns byret (Kopenhāgenas pilsētas tiesa, Dānija) iesniegts 2010. gada 25. maijā, Commissioners saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 634. panta 1. punktu lūdza šai tiesai atzīt apķīlāšanas, ko bija atļāvusi veikt Fogedret i København, spēkā esamību, kā arī piespriest samaksāt 40 391 100,01 sterliņu mārciņu (GBP), kas atbilst izkrāptajai PVN summai.
22 Sunico lūdza, pirmkārt, noraidīt Commissioners prasību par samaksu kā nepieņemamu vai katrā kā nepamatotu un, otrkārt, attiecībā uz to prasības pieteikuma daļu, kas attiecas uz apķīlāšanu, atcelt šos aizsardzības pasākumus.
23 Ar 2010. gada 8. septembra rīkojumu Københavns byret nodeva lietu atpakaļ iesniedzējtiesai.
24 Iesniedzējtiesa nolēma atsevišķi izvērtēt jautājumu par to, vai saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 634. panta 5. punktu ir jāaptur tiesvedība tajā izskatāmajās lietās līdz brīdim, kad tiks pabeigta High Court of Justice ierosinātā tiesvedība.
25 Iesniedzējtiesa tostarp vēlas noskaidrot, vai tāda prasība kā tā, kas 2010. gada 17. maijā ir celta Apvienotās Karalistes tiesās, ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā, kā rezultātā šo tiesu taisītais spriedums varētu tikt atzīts un izpildīts Dānijā atbilstoši šai regulai un EK un Dānijas nolīgumam.
26 Šādos apstākļos Østre Landsret nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Regulas Nr. 44/2001 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs regulas piemērošanas joma attiecas arī uz tādu prasību par zaudējumu atlīdzību, kuru dalībvalsts iestādes ir cēlušas pret uzņēmumiem un fiziskām personām, kuru domicils ir citā dalībvalstī, pamatojoties uz apgalvojumu – kas izteikts saskaņā ar pirmās dalībvalsts tiesībām – par organizētas krāpnieku grupas veiktām darbībām, kas ietver izvairīšanos no PVN samaksas pirmajā dalībvalstī?”
Par prejudiciālo jautājumu
27 Vispirms ir jākonstatē, ka Tiesai ir kompetence izskatīt šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
28 Būtībā, kā Tiesā notikušajā tiesas sēdē ir apstiprinājusi Komisija, pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās, ar kuru tika atcelts EKL 68. pants, Dānijas Karaliste nav izmantojusi EK un Dānijas nolīguma 6. panta 6. punktā paredzēto iespēju 60 dienu laikā no to stāšanās spēkā paziņot Komisijai par savu lēmumu nepiemērot šos EK līguma grozījumus. No tā izriet, ka pēc EKL 68. panta atcelšanas iespējas uzdot prejudiciālus jautājumus attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās attiecināšana arī uz tām tiesām, kuru pieņemtos nolēmumus var pārsūdzēt, attiecas arī uz iesniedzējtiesu.
29 Ar savu jautājumu tā būtībā vēlas noskaidrot, vai “civillietu un komerclietu” jēdziens Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz tādu prasību par zaudējumu atlīdzību, ko dalībvalsts iestāde ir cēlusi pret fiziskām un juridiskām personām, kuru domicils ir citā dalībvalstī, par organizētas krāpnieku grupas veiktām darbībām, kuru mērķis ir bijusi krāpnieciskas darbības īstenošana saistībā ar pirmajā dalībvalstī maksājamo PVN.
30 Sunico, kas vēlas, lai iesniedzējtiesā ierosinātās tiesvedības tiktu turpinātas, ir norādījusi, ka spriedums, ko Apvienotās Karalistes tiesas ir pieņēmušas attiecībā pret to celtas prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros, nevar radīt saistošas sekas Dānijā. Šāds spriedums atbilstoši Regulai Nr. 44/2001 neesot izpildāms Dānijā, ciktāl Commissioners prasība par zaudējumu atlīdzību ir pamatota ar to, ka kāda trešā persona, kas ir PVN maksātāja Apvienotajā Karalistē, nav samaksājusi šo nodokli, un tādējādi šo prasību reglamentējot PVN jomā pastāvošās Anglijas tiesības. Līdz ar to Sunico apgalvo, ka šāda prasība neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, jo nodokļu prasības ir tieši izslēgtas no tās.
31 Commissioners, kas ir lūguši apturēt iesniedzējtiesā ierosinātās tiesvedības, ir norādījuši, ka spriedumam, ko Apvienotās Karalistes tiesas ir pieņēmušas pret Sunico celtas prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros, atbilstoši Regulai Nr. 44/2001 un EK un Dānijas nolīgumam ir jābūt izpildāmam Dānijā.
32 Vispirms ir jāatgādina, ka, tā kā Regula Nr. 44/2001 attiecībās starp dalībvalstīm tagad aizstāj 1968. gada 27. septembra konvenciju par jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), Tiesas veiktā šīs konvencijas interpretācija ir attiecināma arī uz minēto regulu, ciktāl var uzskatīt, ka tās normas ir vienādas ar Briseles konvencijas normām (skat. it īpaši 2013. gada 11. aprīļa spriedumu lietā C‑645/11 Sapir u.c., 31. punkts). Turklāt no Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvēruma izriet, ka Briseles konvencijas un šīs regulas interpretācijā ir jānodrošina nepārtrauktība.
33 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas joma tāpat kā Briseles konvencijas piemērošanas joma ir ierobežota ar jēdzienu “civillietas un komerclietas”. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī piemērošanas joma būtībā tiek definēta atbilstoši apstākļiem, kuri raksturo tiesiskās attiecības starp lietas dalībniekiem vai tiesvedības priekšmetu (skat. it īpaši 2011. gada 18. oktobra spriedumu lietā C‑406/09 Realchemie Nederland, Krājums, I‑9773. lpp., 39. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Sapir u.c., 32. punkts).
34 Tādējādi Tiesa ir uzskatījusi, ka, lai gan noteiktas tiesvedības starp valsts iestādi un privāttiesību subjektu var ietilpt Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā, tas tā nav gadījumā, ja valsts iestāde rīkojas, īstenojot valsts varu (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Sapir u.c., 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Lai noteiktu, vai tas tā ir arī strīdā, par ko ir pamatlieta, ir jāpārbauda Commissioners High Court of Justice Apvienotajā Karalistē ierosinātās tiesvedības pamatojums un īstenošanas nosacījumi (skat. pēc analoģijas 2002. gada 14. novembra spriedumu lietā C‑271/00 Baten, Krājums, I‑10489. lpp., 31. punkts, un 2003. gada 15. maija spriedumu lietā C‑266/01 Préservatrice foncière TIARD, Krājums, I‑4867. lpp., 23. punkts).
36 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šajā tiesā celtās prasības faktiskais pamatojums ir iespējamā krāpnieciskā rīcība, ko ir īstenojuši Sunico un pārējie nerezidenti, attiecībā uz kuriem ir ierosināta tiesvedība minētajā tiesā un kuriem Apvienotās Karalistes teritorijā ir inkriminēta dalība preču pārdošanas darījumu ķēdē, kuras mērķis ir bijis izvairīšanās no nodokļu maksāšanas mehānisma organizēšana, kas ir īstenota “PVN karuseļa” veidā un ir ļāvusi izvairīties no šā nodokļa par veiktajām piegādēm, kas bija jāmaksā kādam šīs dalībvalsts nodokļu maksātājam, un kuri tādējādi ir atzīstami par faktiskajiem to summu saņēmējiem, kas tika iegūtas ar šīs izvairīšanās no nodokļu maksāšanas palīdzību.
37 Attiecībā uz Commissioners celtās prasības juridisko pamatojumu ir jānorāda, ka prasības, ko Commissioners ir cēluši pret Sunico, pamatā ir nevis PVN jomā pastāvošie Apvienotās Karalistes tiesību akti, bet gan Sunico iespējamā līdzdalība organizētā krāpnieku grupā, kuras mērķis ir bijusi krāpšana, uz kuru ir attiecināmas šīs dalībvalsts tiesības, kas nosaka civiltiesisko atbildību par neatļautu darbību vai kvazideliktu.
38 Tāpat no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka Sunico un pārējie nerezidenti, attiecībā uz kuriem ir ierosināta tiesvedība High Court of Justice, nav PVN maksātāji Apvienotajā Karalistē, un tādējādi tie nav šā nodokļa parādnieki atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību aktiem.
39 Kā norādījusi Komisija un Apvienotās Karalistes valdība, šajās tiesiskajās attiecībās Commissioners nav nekādu ārkārtēju pilnvaru, kas atšķirtos no noteikumiem, kuri pastāv attiecībās starp privātpersonām. It īpaši, kā savu secinājumu 44. punktā ir uzsvērusi ģenerāladvokāte, Commissioners nav iespējas, kā tas parasti ir apstākļos, kad tie īsteno savas valsts varas funkcijas, pašiem izdot izpildrakstu, kas ļautu tiem veikt sava prasījuma piedziņu, bet tiem šim nolūkam tādā situācijā kā šajā lietā ir jāizmanto parastā tiesvedība.
40 No tā izriet, ka tiesiskās attiecības, kas pastāv starp Commissioners un Sunico, nav publiskajās tiesībās, šajā gadījumā – nodokļu tiesībās, balstītas tiesiskās attiecības, kas ietver valsts varas funkciju īstenošanu.
41 Nenoliedzami no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka Commissioners pieprasītā zaudējumu summa atbilst par veiktajām piegādēm maksājamajai PVN summai, kas ir jāmaksā kādam šā nodokļa maksātājam Apvienotajā Karalistē. Tomēr to, ka Sunico atbildības par neatļautu darbību attiecībā pret Commissioners apmērs un nodokļu prasījuma, kas tiem pastāv attiecībā pret nodokļu maksātāju, summa savstarpēji sakrīt, nevar uzskatīt par pierādījumu tam, ka High Court of Justice celtā Commissioners prasība ir saistīta ar to īstenotu valsts varas funkciju attiecībā pret Sunico, jo ir vispārzināms, ka starp Commissioners un Sunico pastāvošās tiesiskās attiecības reglamentē nevis PVN jomā pastāvošie Apvienotās Karalistes tiesību akti, bet gan šīs dalībvalsts tiesību akti, kas nosaka atbildību par neatļautu darbību vai kvazideliktu.
42 Visbeidzot attiecībā uz jautājumu par to, vai lūgums sniegt informāciju, ko Commissioners pirms vēršanās High Court of Justice ir nosūtījuši Dānijas iestādēm, pamatojoties uz Regulu Nr. 1798/2003, ir ietekmējis Commissioners un Sunico starpā pastāvošo tiesisko attiecību raksturu, ir jānorāda, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka High Court of Justice notiekošajā tiesvedībā Commissioners būtu izmantojuši pierādījumus, kas būtu iegūti ar to valsts varas funkciju īstenošanas palīdzību.
43 Tomēr iesniedzējtiesai, kā savu secinājumu 45. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, ir jāpārbauda, vai tas tā patiešām nav bijis un vai attiecīgā gadījumā Commissioners saistībā ar prasību, ko tie ir cēluši pret Sunico un pārējiem nerezidentiem, attiecībā uz kuriem ir ierosināta tiesvedība High Court of Justice, atradās tādā pašā situācijā kā persona, kas ir privāttiesību subjekts.
44 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka “civillietu un komerclietu” jēdziens Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz tādu prasību par zaudējumu atlīdzību, ko dalībvalsts iestāde ir cēlusi pret fiziskām un juridiskām personām, kuru domicils ir citā dalībvalstī, par organizētas krāpnieku grupas veiktām darbībām, kuru mērķis ir bijusi krāpnieciskas darbības īstenošana saistībā ar pirmajā dalībvalstī maksājamo PVN.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
“Civillietu un komerclietu” jēdziens Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz tādu prasību par zaudējumu atlīdzību, ko dalībvalsts iestāde ir cēlusi pret fiziskām un juridiskām personām, kuru domicils ir citā dalībvalstī, par organizētas krāpnieku grupas veiktām darbībām, kuru mērķis ir bijusi krāpnieciskas darbības īstenošana saistībā ar pirmajā dalībvalstī maksājamo pievienotās vērtības nodokli.
[Paraksti]