Prasība, kas celta 2018. gada 2. oktobrī – Ungārija/Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome
(Lieta C-620/18)
Tiesvedības valoda – ungāru
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Ungārija (pārstāvji: M.Z. Fehér, M.M. Tátrai un G. Tornyai)
Atbildētāji: Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome
Prasītājas prasījumi
Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:
atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/957 (2018. gada 28. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā; 1 pakārtoti:
atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/957 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurā ir noteikta Direktīvas 96/71 jaunā 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta un trešās daļas redakcija;
atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/957 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ar ko Direktīvas 96/71/EK 3. pantā tiek iekļauts 1.a punkts;
atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/957 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu;
atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/957 3. panta 3. punktu un
piespriest Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Ungārijas valdība prasības pamatošanai izvirza piecus pamatus.
1. Pirmkārt, Ungārijas valdība savā prasībā apgalvo, ka apstrīdētā direktīva nav tikusi pieņemta uz pareiza juridiskā pamata, jo, ņemot vērā tās mērķi un saturu, šī direktīva – atšķirībā no leģislatīvās atļaujas, kas attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību ir paredzēta LESD 53. panta 1. punktā un 62. pantā, kuri direktīvā minēti kā juridiskais pamats, – ir vērsta tikai vai vismaz galvenokārt uz darba ņēmēju aizsardzību, un tādēļ Savienības likumdevējam Direktīva bija jāpieņem, pamatojoties uz LESD 153. pantu vai vismaz galvenokārt atsaucoties uz šo pēdējo minēto juridisko pamatu (pirmais prasības pamats).
2. Otrkārt, Ungārijas valdības skatījumā apstrīdētā direktīva ir pretrunā LESD 153. panta 5. punktam, kurā ir izslēgta Savienības leģislatīvā kompetence jautājumā par atalgojuma regulējumu darba tiesiskajās attiecībās, lai gan Savienības likumdevējs, nosakot, ka darba ņēmēju atalgojumam ir jāatbilst norīkojuma dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem, ir pieņēmis tiesību normu, kura būtībā attiecas uz atalgojumu darba tiesiskajās attiecībās. Apstrīdētajā Direktīvā minētos juridiskos pamatus Savienības likumdevējs esot izvēlējies, apzinādamies, ka tikai šādi tas varētu reglamentēt Savienības kompetencē neietilpstošo jautājumu par atalgojumu, kas ir viens no galvenajiem šīs direktīvas elementiem, un šādi esot nepareizi izmantojis savas pilnvaras (otrais prasības pamats).
3. Treškārt, Ungārijas valdība uzskata, ka apstrīdētā Direktīva ir pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvību nostiprinošajam LESD 56. pantam, jo pienākumi un ierobežojumi, kas paredzēti šajā Direktīvā uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti dalībvalstī, kas norīko darba ņēmējus uz citu dalībvalsti, lai sniegtu pakalpojumus, esot diskriminējoši, nevajadzīgi un nesamērīgi salīdzinājumā ar sasniegt paredzēto mērķi. Turklāt ar apstrīdētās Direktīvas noteikumiem transporta jomā tiekot pārkāpts LESD 58. panta 1. punkts (trešais prasības pamats).
4. Ceturtkārt, Ungārijas valdība uzskata, ka apstrīdētā Direktīva ir pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvību nostiprinošajam LESD 56. pantam, jo Direktīvā no tās piemērošanas jomas ir izslēgta šīs brīvības īstenošana, ciktāl tā attiecas uz to, kā izmantojamas tiesības streikot vai veikt citu konkrētajās dalībvalstu darba attiecību sistēmās paredzēto rīcību, kā arī tiesības apspriest, slēgt un izpildīt koplīgumus un kolektīvi rīkoties (ceturtais prasības pamats).
5. Piektkārt, apstrīdētā Direktīva esot pretrunā Regulai (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām 2 , kā arī tiesiskās drošības un normatīvo aktu skaidrības principiem, jo ar to tiekot grozīta Regulas Nr. 593/2008 piemērojamība, negrozot tās formulējumu, tādējādi radot būtisku tiesisko nedrošību par pareizu šīs regulas piemērošanu. Tāpat tiekot pārkāpti arī normatīvo aktu skaidrības un līdz ar to – tiesiskās drošības – principi, jo neesot noteikts apstrīdētajā Direktīvā iekļautais atalgojuma jēdziens un neesot skaidrs, kā interpretēt šo jēdzienu (piektais prasības pamats).
____________
1 OV 2018, L 173, 16. lpp.
2 OV 2008, L 177, 6. lpp.