EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2009. gada 17. novembrī (*)
Civildienests – Atklāts konkurss – Krāpšanas apkarošanas joma – Paziņojumi par konkursu EPSO/AD/116/08 un EPSO/AD/117/08 – Neiespējamība kandidātiem reģistrēties vairākiem konkursiem vienlaicīgi – Prasītājas kandidatūras noraidīšana konkursam EPSO/AD/117/08
Lieta F‑99/08
par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,
Rita Di Prospero, Eiropas Kopienu Komisijas pagaidu darbiniece ar dzīvesvietu Uklē [Uccle] (Beļģija), ko pārstāv S. Rodrigess [S. Rodrigues] un K. Bernārs-Glanss [C. Bernard-Glanz], avocats,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv K. Berardisa-Kaizere [C. Berardis-Kayser] un B. Egersa [B. Eggers], pārstāves,
atbildētāju.
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta),
šādā sastāvā: tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] (priekšsēdētājs), H. Krepels [H. Kreppel] un H. Tagars [H. Tagaras] (referents),
sekretārs R. Skjano [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 18. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kurš Civildienesta tiesas kancelejā saņemts 2008. gada 12. decembrī pa faksu (oriģināls saņemts 15. decembrī), Di Prospero [Di Prospero] kundze cēla šo prasību atcelt Eiropas Kopienu personāla atlases biroja (EPSO) lēmumu, ar kuru tai tiek liegts reģistrēties konkursam EPSO/AD/117/08 un kurš izriet no 2008. gada 23. janvāra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 16 A, 1. lpp.) publicētajiem divu konkursa paziņojumiem, kuros ir paredzēta divu atklātu konkursu organizēšana – EPSO/AD/116/08 nolūkā pieņemt darbā administratorus (AD 8) krāpšanas apkarošanas jomā un EPSO/AD/117/08 nolūkā pieņemt darbā galvenos administratorus (AD 11) šajā pašā jomā (turpmāk tekstā – “konkursa paziņojumi”) – tos lasot kopā, un no EPSO 2008. gada 26. un 27. februāra elektroniskā pasta vēstulēm prasītājai.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 4. pantā ir noteikts:
“Amatā neieceļ un nepaaugstina cita iemesla dēļ, kā tikai, lai ieņemtu vakantu amatu, kā paredzēts šajos Civildienesta noteikumos.
Par vakantajiem amatiem iestādē paziņo šīs iestādes personālam tad, ja iecēlējinstitūcija nolemj, ka vakance ir jāaizpilda.
Ja vakanci nevar aizpildīt, pārceļot citā amatā, norīkojot amatā saskaņā ar 45.a pantu vai paaugstinot amatā, par to paziņo citu iestāžu personālam, un/vai rīko iekšēju konkursu.”
3 Civildienesta noteikumu 27. pantā ir noteikts:
“Iecelšana amatā ir virzīta uz to, lai iestāde saņemtu pakalpojumus, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodīgākie ierēdņi, kas iecelti amatā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un izraudzīti no Kopienu dalībvalstu pilsoņiem.
Neviens amats netiek rezervēts kādas konkrētas dalībvalsts pilsoņiem.”
4 Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Pirms iecelšanas vakantajā amatā iestādē iecēlējinstitūcija vispirms ņem vērā:
a) vai amatu var aizpildīt:
i) pārceļot amatā vai
ii) ieceļot amatā saskaņā ar 45.a pantu, vai
iii) paaugstinot amatā
iestādē;
b) vai ir saņemti pieprasījumi pārcelt amatā no tās pašas pakāpes ierēdņiem citās iestādēs, un/vai rīkot iestādes iekšēju konkursu, kas ir atklāts vienīgi ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem, kā definēts Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbinātības kārtības 2. pantā;
un pēc tam ievēro konkursu kārtību, pamatojoties uz kvalifikāciju vai pārbaudījumiem, vai gan uz kvalifikāciju, gan pārbaudījumiem. Konkursa kārtība noteikta III pielikumā.
Līdzīgu kārtību var ievērot, lai veidotu rezervi turpmākai iecelšanai amatā.”
5 Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Paziņojumu par konkursiem sagatavo iecēlējinstitūcija pēc apspriešanās ar Apvienoto komiteju.
Tajā jānorāda:
a) konkursa veids (attiecīgās iestādes slēgts [iekšējais] konkurss, visu iestāžu slēgts [iekšējais] konkurss, atklāts konkurss, kas vajadzības gadījumā kopīgs divām vai [vairākām] iestādēm);
b) konkursa procedūra (balstoties uz kvalifikāciju vai pārbaudījumiem[,] vai kvalifikāciju un pārbaudījumiem);
c) ar ieņemamo amatu saistīto pienākumu un uzdevumu veids un piedāvātā funkciju grupa un pakāpe;
d) ieņemamajiem amatiem nepieciešamie diplomi un citi dokumentāri pierādījumi par kvalifikāciju vai pieredzi saskaņā ar Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punktu;
e) ja konkurss notiek, pamatojoties uz pārbaudījumiem, kādi tie būs un kā tos vērtēs;
f) vajadzības gadījumā, īpašā ieņemamo amatu veida dēļ nepieciešamās valodu zināšanas;
g) vajadzības gadījumā, vecuma ierobežojumi vai to pagarinājumi attiecībā uz Kopienu darbiniekiem, kuri dienestā nostrādājuši vismaz vienu gadu;
h) pieteikumu iesniegšanas termiņš;
i) jebkuri izņēmumi, ievērojot Civildienesta noteikumu 28. panta a) punktu.
[..]”
6 Konkursa paziņojumā ir paredzēts organizēt [divus] vispārējos konkursus – EPSO/AD/116/08 administratoru (AD 8) un EPSO/AD/117/08 galveno administratoru (AD 11) pieņemšanai darbā krāpšanas apkarošanas jomā. Paralēli EPSO šajā pašā krāpšanas apkarošanas jomā organizēja arī konkursu EPSO/AST/45/08, lai pieņemtu darbā asistentus (AST 4), paziņojums par kuru arī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2008. gada 23. janvārī (OV C 16 A, 16. lpp.).
7 Konkursa paziņojuma I sadaļas piektā daļa ar nosaukumu “Pienākumu raksturs un nosacījumi par pielaišanu” (turpmāk tekstā – “apstrīdētais noteikums”) ir izteikta šādi:
“Kandidātu uzmanība tiek pievērsta tam, ka konkursu [EPSO/AD/116/08, EPSO/AD/117/08 un EPSO/AST/45/08] pārbaudījumi varētu tikt organizēti vienlaicīgi. Līdz ar to kandidāti var reģistrēties tikai vienam no šiem trim konkursiem. Izvēle jāizdara elektroniskās reģistrācijas brīdī, un to nevar mainīt pēc reģistrēšanās pēdējās dienas.”
8 Konkursa paziņojuma I sadaļas B punkta b) apakšpunktā, kas attiecas uz īpašajiem nosacījumiem par pielaišanu, ir paredzēts:
“[..]
2. Darba pieredze
EPSO/AD/116/08 Administratori (AD 8) Kandidātiem ir jābūt: – pēc pieprasītā diploma saņemšanas [..] [vai] – pēc pieprasītā diploma un darba pieredzes [..] darba pieredzei vismaz deviņu gadu garumā, tostarp vismaz pusei no tās jābūt amatā, kas saistīts ar krāpšanas apkarošanu. | EPSO/AD/117/08 Galvenie administratori (AD 11) Kandidātiem ir jābūt: – pēc pieprasītā diploma saņemšanas [..] [vai] – pēc pieprasītā diploma un darba pieredzes [..] darba pieredzei vismaz sešpadsmit gadu garumā, tostarp vismaz pusei no tās jābūt amatā, kas saistīts ar krāpšanas apkarošanu. |
[..]”
9 Elektroniskās reģistrēšanās konkursiem EPSO/AD/116/08 un EPSO/AD/117/08 pēdējā diena bija 2008. gada 26. februāris.
Prāvas rašanās fakti
10 Prasītāja, Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) pagaidu darbiniece, 2008. gada 26. februārī pieteica savu kandidatūru konkursam EPSO/AD/116/08. Kad pēc tam viņa vēlējās reģistrēties konkursam EPSO/AD/117/08, viņa to nevarēja izdarīt, jo EPSO interneta vietne to nepieļāva. Ar vēstuli tai pašā dienā viņa lūdza EPSO pieņemt reģistrāciju šim pēdējam konkursam, uz ko EPSO atbildēja – tai pašā dienā, 26. februārī – ka konkursa paziņojumā ir noteikts, ka kandidāti var pieteikt kandidatūras tikai vienam no trim konkursiem. Nākamajā dienā, 2008. gada 27. februārī, EPSO prasītājai apstiprināja šo informāciju.
11 2008. gada 26. maijā prasītāja iesniedza sūdzību par EPSO lēmumu, ar kuru bija atteikts viņu reģistrēt konkursam EPSO/AD/117/08. Ar 2008. gada 2. septembra paziņojumu, kurš tika darīts zināms 4. septembrī, EPSO šo sūdzību noraidīja.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība
12 Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atzīt prasības pieteikumu par pieņemamu;
– atcelt EPSO lēmumu, ar kuru viņai netika atļauts pieteikt savu kandidatūru konkursam EPSO/AD/117/08;
– piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Procedūras organizatorisko pasākumu ietvaros, kas tika pieņemti atbilstoši Reglamenta 56. pantam un paziņoti lietas dalībniekiem 2009. gada 6. aprīļa vēstulēs, Civildienesta tiesa Komisijai lūdza sniegt precizējumus. Komisija izpildīja šos pasākumus noteiktajā termiņā.
Lietas dalībnieku argumenti
15 Savu prasījumu atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītāja norāda divus pamatus. Pirmais pamats ir par Civildienesta noteikumu 4. un 29. panta, kā arī šo noteikumu III pielikuma 1. panta kombinētu pārkāpumu, jo ar apstrīdēto noteikumu “tiesībām piedalīties konkursā” “netieši, bet noteikti” ticis pievienots nosacījums, kurš nav nedz paredzēts, nedz atļauts Civildienesta noteikumos. Otrais pamats ir par Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas, kā arī to principu pārkāpumu, kuri izriet no [Civildienesta noteikumu] īstenošanas, jo apstrīdētā noteikuma rezultātā – pēc prasītājas uzskata – pirmkārt, netika pieļauta tāda personāla pieņemšana darbā, kuram ir “vislabākās kompetences, izstrādes un integritātes īpašības”, un, otrkārt, tika liegts pieņemt darbā uz “[..] pēc iespējas plašāka pamata”.
16 Komisija pēc tam, kad tā, pirmkārt, bija norādījusi, ka prasītāja attiecībā uz apstrīdēto noteikumu izvirza iebildi par prettiesiskumu, un, otrkārt, tostarp tiesas sēdes laikā bija apšaubījusi prasītājas interesi celt prasību, lūdza noraidīt šos pamatus kā nepamatotus. Tā it īpaši norādīja, ka apstrīdētais noteikums nav nesaderīgs ar Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajā daļā norādīto mērķi un ka tas ir ticis pieņemts dienesta interesēs, kā arī atbilstoši samērīguma un labas pārvaldības principiem.
Civildienesta tiesas vērtējums
Par interesi celt prasību
17 Netieši savos rakstveida apsvērumos un vēlāk tieši tiesas sēdē Komisija norādīja uz jautājumu par prasītājas interesi celt prasību. Tā uzskatīja, ka prasītāja katrā ziņā neatbilda īpašajiem nosacījumiem, lai to pielaistu konkursam EPSO/AD/117/08, proti, darba pieredzes prasībai, jo viņa neesot varējusi pierādīt sešpadsmit gadu darba pieredzi, tā kā laiks, kuru viņa veltīja savas doktora disertācijas rakstīšanai, nav ieskaitāms šajā pieredzē.
18 Šajā sakarā no prasītājas kandidatūras pieteikuma konkursam EPSO/AD/116/08 izriet, ka viņai ir trīspadsmit gadu un sešu mēnešu darba pieredze, no kuriem – saskaņā ar viņas apgalvoto – deviņi gadi un divi mēneši ir krāpšanas apkarošanas jomā, neskaitot trīs viņas studiju gadus doktorantūrā, kuru laikā viņa divus gadus bija asistente universitātē; turklāt no lietas materiāliem izriet, ka attiecībā uz šo doktorantūras laikposmu prasītāja 2008. gada 1. februārī (pirms reģistrēšanās konkursam) ir uzdevusi jautājumu EPSO par iespēju ņemt to vērā kā darba pieredzi, uz ko EPSO atbildēja, ka šo jautājumu izskatīs konkursa atlases komisija.
19 Saskaņā ar judikatūru prasītās darba pieredzes jēdziens ir jāinterpretē, ņemot vērā tikai tos attiecīgā konkursa mērķus, kādi izriet no veicamo uzdevumu vispārīgā apraksta (skat. Civildienesta tiesas 2008. gada 22. maija spriedumu lietā F‑145/06 Pascual-García/Komisija, Krājums‑CDL, II‑0000. lpp., 64. punkts).
20 Ir taisnība, ka, atbildot tiesvedības organizatorisko pasākumu ietvaros, Komisija ir norādījusi, ka, lai pielaistu kandidātus konkursiem EPSO/AD/116/08 un EPSO/AD/117/08, atlases komisija kā pieprasīto darba pieredzi ieskaita tikai to “faktisko darba pieredzi, kuru parasti pamato darba līgums”, un ka viens vai vairāki gadi, kas ir veltīti doktora disertācijas rakstīšanai, netiek ņemti vērā, izņemot “(nepilna) laika darbu, uz kuru attiecas darba līgums, piemēram, universitātes asistentes amatā”. Tomēr tiktāl, ciktāl par prasītājas nepielaišanu konkursam EPSO/AD/117/08 nav pieņemts atlases komisijas lēmums, kurā būtu konstatēts, ka viņa neatbilst nosacījumam par sešpadsmit gadu darba pieredzi, bet pastāv tikai vienkārša un skaidra neiespējamība reģistrēties šim konkursam, kas ir praktiska, no EPSO ieviestās reģistrēšanās šiem konkursiem (iepriekš minēti šī sprieduma 6. punktā) informātikas sistēmas izrietoša neiespējamība un kuru EPSO apstiprinājis un paskaidrojis 2008. gada 26. un 27. februāra vēstulēs, vienkāršs iepriekš minētais Komisijas apgalvojums nav pietiekams, lai liktu Civildienesta tiesai secināt, ka prasība būtu jānoraida kā nepieņemama intereses celt prasību neesamības dēļ.
21 Pirmkārt, Komisijas apgalvojumam nav pievienots atlases komisijas rakstveida apstiprinājums, kas apliecinātu tās norādīto attiecībā uz doktora disertācijas izstrādāšanai veltīto gadu kā darba pieredzes ņemšanu vērā, nedz arī citi pierādījumi, piemēram, konkrētas atsauces uz prasītājas gadījumam līdzīgiem vai identiskiem gadījumiem, proti, kad konkursam EPSO/AD/117/08 reģistrēto kandidātu kandidatūra nebūtu pieņemta tādēļ, ka nav izpildīts nosacījums par darba pieredzi, jo doktora disertācijas izstrādāšanu, par ko nav ticis noslēgts universitātes asistenta darba līgums, nevarot ņemt vērā kā šādu pieredzi. Savukārt tiesas sēdē prasītāja apgalvoja (ko Komisija, protams, neapstiprināja, bet pret to arī neiebilda, tikai vienkārši norādot, ka ir iespējams veikt tālāku pārbaudi), ka viens no konkursa EPSO/AD/117/08 veiksmīgajiem kandidātiem ir norādījis, ka viņš vienu gadu no savas darba pieredzes ir pavadījis Anglijas “law school”.
22 Otrkārt, konkursu atlases komisijām principā, protams, ir rīcības brīvība kandidātu iepriekšējās darba pieredzes kā nosacījuma pielaišanai pie konkursa izvērtēšanā gan attiecībā uz tās raksturu un ilgumu, gan attiecībā uz lielāku vai mazāku saistību ar ieņemamo amatu un, šajā sakarā veicot likumības pārbaudi, Kopienu tiesai ir tikai jāpārliecinās, ka šīs brīvības izmantošanā nav pieļauta acīmredzama kļūda (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pascual-García/Komisija, 55. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, pat pieņemot, ka šajā lietā konkursa atlases komisija bija noteikusi izvērtēšanas kritēriju, saskaņā ar kuru doktora disertācijas izstrādāšanai veltītais laiks nav ieskaitāms darba pieredzē, ka šis kritērijs tika strikti ievērots un piemērots pieņemamām kandidatūrām (attiecībā uz kurām atlases komisijai bija jāpārbauda nosacījuma par darba pieredzi izpilde) un katrā ziņā prasītājas (vai attiecīgi – citu personu, kuras nevarēja reģistrēties konkursam EPSO/AD/117/08) īpašais gadījums netika ņemts vērā, pastāv iespēja, ka šo pēdējo minēto personu, tostarp prasītājas, darba pieredzei bija tāda veida īpašības, kuras lika konkursa atlases komisijai citādāk novērtēt nosacījumu par darba pieredzi. Tādējādi nav izslēgts, ka, ja atlases komisija būtu zinājusi par prasītājas (vai citu personu, kurām reģistrācija varētu būt atteikta) darba pieredzi, tā būtu noteikusi vai nu atšķirīgu vērtēšanas kritēriju, piekrītot iespējai kā darba pieredzi ņemt vērā noteiktu laika posmu no doktora disertācijas izstrādes laika, par ko nav bijis rakstveida darba līguma ar darba samaksu, pat ja tas ir ar nosacījumu (piemēram, ka tikai izstrādei veltītais laiks nepārsniedz konkrētu procentu no laika, kurā, izstrādājot disertāciju, šī persona ir ieņēmusi apmaksātu universitātes asistenta vai citu amatu), vai arī būtu piekritusi atkāpei īpašos gadījumos (piemēram, ja disertācijas temats ir cieši saistīts ar šī konkursa paziņojuma jomu).
23 Treškārt, lai gan ir taisnība, ka Civildienesta tiesa, atbildot uz analogu jautājumu, lai nospriestu, ka doktorantūras studiju laikposmu pamatoti var ieskaitīt darba pieredzē, skaidri ir atsaukusies uz apstākli, ka minētās darba izstrādes darbības bijušas ne tikai patiesas un faktiskas, bet par tām tikusi maksāta arī atlīdzība, Civildienesta tiesas argumentācijā vai tās lēmumā, kurš tika pieņemts īpašos faktiskos apstākļos, nav nekā tāda, kas ļautu sniegt tādu interpretāciju, ka, lai darbības saistībā ar doktora disertācijas izstrādi varētu kvalificēt kā darba pieredzi, tām katrā ziņā ir jābūt arī atalgotām un ka konkursa atlases komisijas pretējas dabas lēmums būtu acīmredzama kļūda (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pascual-García/Komisija, 57., 65. un 66. punkts).
24 Ceturtkārt, prasību noraidīt kā nepieņemamu tāpēc, ka nepastāv interese prasības celšanā, nozīmētu atņemt prasītājai tiesības uz to, ka atlases komisija īpašajā tās iesniegtās kandidatūras kontekstā izskata vispārēju jautājumu, vai konkursa paziņojumā pieprasītās darba pieredzes ietvaros var ņemt vērā laiku, kas ticis veltīts doktora disertācijas izstrādei; tas tā ir it īpaši tādēļ, ka konkursa atlases komisijai darba pieredzes novērtēšanā ir rīcības brīvība, par šo jautājumu nav skaidras un vispārpiemērojamas judikatūras un tādēļ, ka EPSO uz prasītājas uzdoto jautājumu nevarēja atbildēt un tikai vienkārši norādīja, ka jautājumu izskatīs konkursa atlases komisija (skat. šī sprieduma 18. punktu).
25 No tā izriet, ka prasība ir pieņemama.
Par prasījumiem atcelt tiesību aktu
Par Civildienesta noteikumu 27. panta pirmo daļu un judikatūru attiecībā uz rīcības brīvību un dienesta interesēm
26 Nav strīda par to, ka Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas noteikumu, saskaņā ar kuriem pieņemšanai darbā ir jābūt virzītai uz to, lai iestāde saņemtu pakalpojumus, ko sniedz viskompetentākie, ar labākajām snieguma un integritātes īpašībām apveltīti ierēdņi, pamatā ir galvenais mērķis – nodrošināt, lai Eiropas Kopienu ierēdņi būtu apveltīti ar vislabākajām īpašībām.
27 Patiešām, iecēlējinstitūcijai ir plaša rīcības brīvība, lai noteiktu vakantiem amatiem pieprasītos atbilstības kritērijus un lai, ņemot vērā šos kritērijus un dienesta intereses, sīkāk noteiktu konkursa organizēšanas nosacījumus un kārtību (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. februāra spriedumu lietā T‑256/01 Pyres/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑23. un II‑99. lpp., 36. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑420/04 Blackler/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑185. un II‑A‑2‑943. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Kopienu tiesa uzskata, ka Civildienesta noteikumu 4. un 29. pants iecēlējinstitūcijai dod vairākas iespējas īstenot šādas pilnvaras, ja runa ir par iecelšanu vakantajos amatos iestādē; tāpat Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. pantā iecēlējinstitūcijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība attiecībā uz konkursu organizēšanu (skat. Pirmās instances tiesas 1990. gada 8. novembra spriedumu lietā T‑56/89 Bataille u.c./Parlaments, Recueil, II‑597. lpp., 42. punkts).
28 Tomēr iestādēm esošās rīcības brīvības, kas tām ir konkursu organizēšanas jomā, īstenošanu, it īpaši attiecībā uz kandidātu pielaišanas nosacījumu noteikšanu, ierobežo saderības prasība Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajā daļā. “27. panta pirmajā daļā jebkuras pieņemšanas darbā mērķis ir definēts obligātā veidā” (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bataille u.c./Parlaments, 48. punkts, un Pirmās instances tiesas 1997. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑40/96 un T‑55/96 Kerros un Kohn-Bergé/Komisija, Recueil FP, I‑A‑47. un II‑135. lpp., 40. punkts; šajos spriedumos ir atsauce arī uz Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punktu).
29 It īpaši runājot par nosacījumiem pielaišanai pie konkursa, pat nerunājot par iestādes pienākumu, pirmkārt, izdarīt rūpīgu izvēli savas plašās rīcības brīvības ietvaros saistībā ar prasībām iecelšanai vakantajos amatos, bet vispārīgāk – ar dienesta interesēm un, otrkārt, konstatēt, vai pastāv pietiekama saikne starp apstrīdēto noteikumu un šīm prasībām un interesi celt prasību (skat. spriedumu lietā T‑60/92 Noonan/Komisija, Recueil, II‑215. lpp., 43. punkts, un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Kerros un Kohn-Bergé/Komisija, 42. punkts), tika nospriests, ka iecēlējinstitūcijai ir jāievēro Civildienesta noteikumu 27. panta pirmā daļa un gan prasības attiecībā uz vakantajiem amatiem, gan dienesta intereses var izstrādāt, tikai pilnībā ievērojot šo normu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Kerros un Kohn-Bergé/Komisija, 51. punkts). Tādējādi nosacījumiem pielaišanai pie konkursiem, kuri izriet no iepriekš minētajām prasībām un interesēm, ir katrā ziņā jāpaliek saderīgiem ar Civildienesta noteikumu 27. panta pirmo daļu.
30 Tomēr, lai gan noteikumi, ar kuriem kandidātu reģistrēšanās konkursam tiek ierobežota, var ierobežot iestādes iespējas pieņemt darbā labākos kandidātus Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas nozīmē, no tā tomēr neizriet, ka jebkurš šādi ierobežojošs noteikums ir pretrunā iepriekš minētajam pantam. Administrācijas rīcības brīvība konkursu organizēšanā un, vispārīgāk, dienesta intereses, dod iestādei tiesības noteikt nosacījumus, kurus tā uzskata par atbilstošiem un kuri, ierobežojot kandidātu piekļuvi konkursam un līdz ar to arī samazinot konkursam reģistrēto kandidātu skaitu, tomēr neietver risku, ka tiks kompromitēts mērķis nodrošināt tādu kandidātu reģistrēšanos, kuriem piemīt vislabākās īpašības kompetences, snieguma un integritātes aspektā Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas nozīmē.
31 Tādējādi attiecībā uz nosacījumu par trīs gadus ilgu darba pieredzi pagaidu darbinieka statusā, kuru Komisija ievietoja štata darbinieku konkursa paziņojumā, uzskatot, ka “ir saprotams, ka pagaidu darbiniekiem piemīt vislabākās īpašības, kādas tiek pieprasītas [Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajā daļā]”, Pirmās instances tiesa piekrita, ka šis nosacījums atbilst Civildienesta noteikumiem, cita starpā norādot, ka darbinieki, kuri tika pielaisti piedalīties štata darbinieku pieņemšanas darbā procedūrā, “ar savu sniegumu pagaidu darbinieka statusā pierādīja [..], ka ir pelnījuši” iespēju tikt apstiprinātiem štata ierēdņu amatos (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Kerros un Kohn-Bergé/Komisija, 45. un 47. punkts).
32 Savukārt, ja nosacījumi, kas ierobežo kandidātu piekļuvi konkursam, ietver 30. punktā minēto risku, proti, risku, ka mērķis nodrošināt tādu kandidātu reģistrēšanu, kuriem ir vislabākā kvalitāte, tiek kompromitēts, tad minētie nosacījumi ir uzskatāmi par pretējiem Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajai daļai.
33 Tādējādi tika nospriests, pirmkārt, konkrēti attiecībā uz dienesta interesēm, ka tiktāl, ciktāl šī sprieduma 31. punktā minētais nosacījums, kas ir saistīts ar darba pieredzi trīs gadu garumā, turklāt paredz, ka darba pieredzei iestādē jābūt nepārtrauktai, šis papildu nosacījums bija pamatots tikai ar iestādes piedzīvotajām praktiskas dabas grūtībām iekšējo konkursu organizēšanas laikā, ņemot vērā lielo darbinieku skaitu, kuri atbilda vienkāršajam trīs gadu darba pieredzes nosacījumam, un tādēļ [šis nosacījums] neatbilda Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajai daļai un pats par sevi nevarēja būt iestādes likumīgo interešu pamatā (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Kerros un Kohn-Bergé/Komisija, 48.–51. punkts). No tā izriet, ka dienesta interesēs neietilpst tīri praktiskas dabas apsvērumi, kas ir saistīti ar materiālām konkursu organizēšanas un norises grūtībām.
34 Otrkārt, nedaudz vispārīgākā veidā tika nospriests, ka iestādes pagaidu darbinieku, kuri nav pieņemti darbā no ārējo atklāto konkursu rezultātā izveidotajiem rezerves sarakstiem, izslēgšana no konkursiem nav piemērots līdzeklis Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajā daļā minētā mērķa sasniegšanai un tas pat varētu novest pie šī panta mērķim pretēja rezultāta, proti, pie tā, ka kandidāts ar vienādām vai, iespējams, labākām īpašībām nekā citi konkursam pielaistie kandidāti netiek pielaists konkursam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bataille u.c./Parlaments, 48. punkts). Turklāt dienesta intereses, – ņemot vērā, ka visai darbā pieņemšanas procedūrai ir jānoved pie viskompetentākā, ar labākajām snieguma un integritātes īpašībām apveltīta ierēdņa iecelšanas amatā, neesot norādēm par to, ka nepielaistajiem ierēdņiem nav vienlīdzīgas, vai pat labākas pieredzes salīdzinājumā ar attiecīgajiem pagaidu darbiniekiem, – nevar pamatot iestādes lēmumu atļaut piekļuvi iekšējam konkursam tikai pagaidu darbiniekiem un neatļaut ierēdņiem (skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 12. novembra spriedumu lietā T‑294/97 Carrasco Benítez/Komisija, Recueil FP, I‑A‑601. un II‑1819. lpp., 51. punkts).
35 No tā izriet, ka, lai norma par pielaišanu konkursam būtu likumīga, tai ir jāizpilda dubults nosacījums, saskaņā ar kura pirmo daļu normai jābūt pamatotai ar prasībām, kas ir saistītas ar vakantajiem amatiem, vispārīgāk, ar dienesta interesēm, un saskaņā ar otro daļu tai ir jābūt atbilstošai Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas mērķim. Lai gan šīs divas daļas bieži vien pārklājas, tās tomēr attiecas uz dažādiem jēdzieniem.
Par aplūkojamo lietu
36 Vispirms jānorāda, ka, izvirzot pamatu par Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas pārkāpumu, lai pamatotu savus prasījumus atcelt EPSO lēmumu, ar kuru prasītājai netika atļauts reģistrēt savu kandidatūru konkursam EPSO/AD/117/08, prasītāja patiesībā ir izvirzījusi iebildi par apstrīdētā noteikuma prettiesiskumu.
37 Attiecībā uz gadījumu, kad pastāv divi vai vairāki konkursi (vai vairākas viena konkursa daļas), kuri tiek organizēti vienlaicīgi un kuri ir par vakantajiem amatiem vienā un tajā pašā Kopienas darbības jomā, vienīgai atšķirībai starp šiem konkursiem (vai konkursa daļām) esot šajā jomā pieprasītajam izglītības līmenim un/vai darba pieredzei un tādēļ ierēdņa pieņemšanas darbā kategorijai un grādam, ir jānorāda divi vispārējas dabas apsvērumi. Tāds ir gadījums šajā lietā, runājot par konkursiem EPSO/AD/116/08, EPSO/AD/117/08 un EPSO/AST/45/08, kuri vakantajiem amatiem tika organizēti vienlaicīgi, proti, asistentiem (AST 4), administratoriem (AD 8) un galvenajiem administratoriem (AD 11) OLAF ietvaros ļoti īpašā – krāpšanas apkarošanas jomā.
38 Pirmais apsvērums it īpaši attiecas uz konkursu skaidri nodalītā Kopienas darbības jomā, kā tas ir šajā lietā, un ietver divus konstatējumus. Pirmkārt, lai gan nav apstrīdams, ka kandidātu iespēja vienlaicīgi piekļūt vairākiem paralēli organizētiem konkursiem (vai viena konkursa daļām) atļautu daudz lielāka kandidātu skaita reģistrēšanu katrā no šiem konkursiem un tādēļ ierēdņu pieņemšanu darbā saskaņā ar “pēc iespējas plašāku pamatu”, kura nepieciešamība judikatūrā tikusi vairākkārtēji apstiprināta (Tiesas 1965. gada 31. marta spriedums lietā 16/64 Rauch/Komisija, Recueil, 179. un 190. lpp.; Pirmās instances tiesas 2003. gada 23. janvāra spriedums lietā T‑53/00 Angioli/Komisija, Recueil FP, I‑A‑13. un II‑73. lpp., 50. punkts, un 2006. gada 8. novembra spriedums lietā T‑357/04 Chetcuti/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑255. un II‑A‑2‑1323. lpp., 48. punkts), šis skaits, ņemot vērā, ka konkursā skaidri norobežota joma, uz kuru tas attiecas, nevar būt pārāk liels. Otrkārt, lai gan vajadzība sameklēt un pieņemt darbā labākos kandidātus visiem kandidātiem, kuri atbilst pieņemšanas nosacījumiem, noteikti pamato atvērtu piekļuvi konkursiem, tas jo vairāk ir spēkā attiecībā uz konkursiem skaidri norobežotās Kopienas darbības jomās, jo jau pēc definīcijas konkursa paziņojumā, kas attiecas uz šīm jomām, pieprasītā īpašā izglītība un darba pieredze ir tikai nelielam personu skaitam.
39 Otrais apsvērums ir par kandidātu paredzamo reakciju uz iespēju vienlaicīgi reģistrēties vairākiem konkursiem (vai viena konkursa daļām), kas norisinās vienlaicīgi. Ja to nav iespējams izdarīt, abstrakti pieņemot, ka kandidāti izmantotu šādu iespēju, ir jākonstatē, ka kandidātu, kuri atbilst viena konkursa pielaišanas nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ir nepieciešama mazāka kompetence, interese reģistrēties citiem konkursiem, kuros pieprasītās kompetences līmenis ir daudz augstāks, nav pamatota un līdz ar to viņiem nav nekāda iemesla to darīt (tas tā ir tādēļ, ka viņi var sagaidīt tikai savas kandidatūras noraidījumu pieprasīto nosacījumu neizpildes dēļ), un jautājums var rasties tikai attiecībā uz tām personām, kuru izglītība un darba pieredze konkursos, kuros ir noteikti stingrāki nosacījumi (kā tas ir ar prasītāju aplūkojamajā lietā), ir “uz [prasību] robežas”; bet šie kandidāti parasti veido procentuāli ļoti nelielu skaitu no visu kandidātu kopējā skaita. Protams, runājot par kandidātiem, kuri, atbilstot stingrākām konkursa prasībām, atbilst arī – pēc definīcijas – zemāka līmeņa konkursa prasībām, var apgalvot (un Komisija to darīja tiesas sēdes laikā), ka it īpaši ekonomiskās krīzes laikā un, ņemot vērā priekšrocības, kādas ir karjerai iestādēs, tiem ir interese tikt reģistrētiem kā kandidātiem arī šim pēdējam konkursam, jo tas palielina viņu iespējas tikt pieņemtiem darbā Kopienu iestādēs. Tomēr tikpat iespējams ir tas, ka lielākā daļa šo kandidātu (it īpaši tie, kuru izglītības līmenis un pieredze ir nepārprotami augstāki nekā konkursa ar mazākām prasībām paziņojumā noteiktais minimums) vēlas, lai tieši viņu kompetences un darba pieredzes augstā līmeņa dēļ viņi tiktu reģistrēti tikai tiem konkursiem, kuros pielaišanas noteikumi ir stingrāki un kuros vakantie amati, pirmkārt, ļauj piekļūt amatam augstākā pakāpē, otrkārt, pieprasa augstāku kompetenci un, visbeidzot, uzliek lielāku atbildību; turklāt nekādā veidā nav pierādīts (piemēram, ar pētījumiem, statistiku u.c.), ka ievērojams šo kandidātu skaits pieteiktos uz zemāka līmeņa konkursu, kurš tiem dotu iespējas strādāt tikai tādā amatā, kura pakāpe ir zemāka nekā viņu izglītība un darba pieredze, kas šai gadījumā ir augstāka.
40 Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka, pirmkārt, ja būtu bijusi iespēja vienlaicīgi reģistrēties konkursiem EPSO/AD/116/08, EPSO/AD/117/08 un EPSO/AST/45/08, būtu reģistrējies lielāks skaits kandidātu un ka, otrkārt, līdz ar to apstrīdētais noteikums ierobežo iespējamo kandidātu piekļuvi minētajiem konkursiem. Lai gan ir taisnība, ka apstrīdētā noteikuma tūlītējs un tiešs rezultāts nav tāds, ka kandidāts pilnībā tiek izslēgts no minētajiem konkursiem, un ka tas, kā norāda Komisija, liek [kandidātam] izvēlēties tikai vienu no konkursiem, tomēr šāds noteikums kandidātam, kuram attiecīgā konkursa nolūkam ir tāda pati vai labāka kvalifikācija – salīdzinājumā ar citiem konkursam pielaistajiem kandidātiem –, neļauj reģistrēties kādam no minētajiem konkursiem; it īpaši šādā situācijā ir tie kandidāti, kuri, atbilstot konkursa EPSO/AD/117/08 nosacījumiem, ir reģistrējušies vienam no diviem AD pakāpes konkursiem un otram konkursam vairs nevar piereģistrēties, kā arī tie, tostarp arī prasītāja, kuri atbilst konkursa EPSO/AD/116/08 nosacījumiem, bet kuri, šaubīdamies, vai viņi atbilst vai neatbilst konkursa EPSO/AD/117/08 pielaišanas nosacījumiem, ir reģistrējušies pirmajam konkursam, bet nav varējuši izmēģināt savas iespējas otrajā konkursā.
41 Tomēr ir jāpārbauda, vai ar apstrīdēto noteikumu noteiktais ierobežojums šajā lietā ir pieskaitāms šī sprieduma 30. punktā minētajiem gadījumiem un, vispārīgāk, vai tas atbilst dubultajam nosacījumam, kas ir norādīts šī sprieduma 35. punktā, proti, ierobežojot kandidātu piekļuvi konkursam un līdz ar to ievērojami samazinot reģistrēto kandidātu skaitu, pirmkārt, tas tiek pamatots ar prasībām, kas saistītas ar vakantajiem amatiem, it īpaši dienesta interesēm un, otrkārt, tas atbilst Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas mērķim.
42 Komisija uz šo jautājumu atbild apstiprinoši, norādot uz vairākiem pamatiem, kuri it īpaši pierādot, ka dienesta intereses pamato apstrīdēto noteikumu. It īpaši Komisija uzskata, ka apstrīdētais noteikums, pirmkārt, ļāva paātrināt atlases un pieņemšanas darbā procedūru, otrkārt, sekmēja vienveidīgu konkurenci starp katram konkursam reģistrēto kandidātu grupām, treškārt, ļāva novērst kandidātu, kuri izturētu abus minētos AD līmeņa konkursus, pārklāšanos, ceturtkārt, ļāva novērst risku saistībā ar pārbaužu organizēšanas datumu, kas dažādiem konkursiem varētu būt vienā dienā, piektkārt, ļāva ievērot vienlīdzību starp kandidātiem tiktāl, ciktāl daži no tiem varētu vieglāk saņemt brīvdienas un tādēļ vieglāk piedalīties visos konkursos, tai pat laikā citiem nebūtu tādu pašu iespēju saņemt brīvdienas un tiem būtu jāizvēlas starp konkursiem, sestkārt, ļāva novērst papildu izdevumus par telpu īri un materiālu iegādi, kā arī izdevumus saistībā ar jautājumiem, kurus sagatavoja un Komisijai piegādāja ārējie konsultanti un kuru cena tika aprēķināta par vienību un pēc augstiem tarifiem.
43 Pirmais pamats nav atbalstāms, jo, lai gan mērķis saistībā ar atlases un darbā pieņemšanas procedūru ātrumu var būt dienesta interesēs tiktāl, ciktāl šim mērķim nav tikai organizatorisks raksturs (skat. šī sprieduma 33. punktu), šīs lietas apstākļos nav ticis pieminēts, bet vēl mazāk – pierādīts, ka šis mērķis neietekmē Civildienesta noteikumu 27. panta pirmo daļu, kuras obligātais raksturs vairākkārt ticis atzīts judikatūrā; tieši pretēji, Komisijas argumentāciju var interpretēt tikai tādējādi, ka tā ir devusi priekšroku [procedūras] ātruma mērķim salīdzinājumā ar tādu kandidātu pieņemšanu darbā, kuri atbilst vislabākajai kvalitātei Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas izpratnē. Katrā ziņā ar apstrīdēto noteikumu pieļautā laika ekonomija ir relatīvi ierobežota un tai trūkst samērīguma attiecībā uz ar Civildienesta noteikumu 27. panta pirmo daļu nodarīto kaitējumu un tiesību piekļūt konkursiem ierobežojumu, kuru ir radījis šis pats noteikums. Protams, savas argumentācijas pamatojumam Komisija tiesas sēdē tostarp norādīja, ka lielāks katram konkursam reģistrēto kandidātu skaits būtu pagarinājis abu konkursu, kuriem prasītāja vēlējās reģistrēties, pirmsatlases pārbaudījumu labošanas laiku, it īpaši posmu, kurā kandidātiem ir iespēja apstrīdēt tiem piešķirto novērtējumu – tie ir strīdi, kuros iestādei katrs gadījums ir jāpārbauda atsevišķi. Tomēr, kā turklāt tiesas sēdē ir atzinusi arī Komisija, pirmsatlases pārbaudījumu pārbaude ir automātiska un informatizēta; attiecībā uz apgalvojumiem saistībā ar kavējumiem, kuri izrietētu no iespējamās rezultātu apstrīdēšanas un ar to saistītās pārbaudes daudzos apstrīdēšanas gadījumos un pārbaudēs, ir jākonstatē, ka šie apgalvojumi ir balstīti uz nepamatotu premisu (skat. pirmo šī sprieduma 38. punktā izdarīto konstatējumu un tā 39. punktā sniegtos apsvērumus) un Komisija tos nekādā veidā nav pierādījusi. Tā, lai pamatotu savu nostāju, nevar norādīt arī apsvērumus, kuri ir balstīti uz vajadzību paātrināt atlases un darbā pieņemšanas procedūras.
44 Ar otro dienesta interešu pamatojumam norādīto pamatu Komisija apgalvo, ka apstrīdētais noteikums ļauj sekmēt vienveidīgu konkurenci to kandidātu grupas ietvaros, kuri ir reģistrēti katram konkursam, jo tas nosaka pienākumu kandidātiem izdarīt izvēli, tādējādi ļaujot organizēt divus cieši saistītus konkursus ar vienlīdzīgāku konkurenci, lai saņemtu vakantajiem amatiem atbilstošākus rezultātus. Šāds pamatojums varētu būt saderīgs ar Civildienesta noteikumu 27. panta pirmo daļu tiktāl, ciktāl kandidātu, kuriem piemīt vislabākā kvalitāte, sniegums un integritāte, meklējumus nevar veikt abstrakti, bet tikai, ņemot vērā vakantos amatus; tomēr administrācijas rīcības brīvības, kas tai piemīt konkursu jomā, ietvaros tā var uzskatīt, ka kandidāti, kas ir pārāk kvalificēti salīdzinājumā ar amatiem, kurus tie ieņem, nevar piedāvāt iestādei savas “vislabākās īpašības”, vai, vispārīgāk runājot, ka konkursu procedūra, kas pēc sava rakstura ir salīdzinoša, var notikt tikai starp kandidātiem ar salīdzināmiem profiliem. Tomēr šajā ziņā un, runājot par konkursa paziņojumu, kurš attiecas uz C kategorijas amatiem (kas atbilst tādiem pienākumiem, kuru izpildei ir nepieciešamas vidējā izglītības līmeņa zināšanas vai atbilstoša darba pieredze) un liedz piekļuvi konkursam kandidātiem, kuriem ir augstākās izglītības diploms, jau ir ticis nospriests, ņemot vērā obligāto Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajā daļā norādīto mērķi, ka augstākās izglītības diploma esamība nevar, pirmkārt, liegt šiem kandidātiem izpildīt pienākumus saistībā ar vakantajiem amatiem vai, otrkārt, negatīvi ietekmēt attiecīgo personu darba kvalitāti vai to sniegumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Noonan/Komisija, 34. un 38.–42. punkts). Runājot par iestādes argumentu, saskaņā ar kuru, ja tā neliegtu piekļuvi kandidātiem ar augstākās izglītības diplomu, tad rastos risks, ka citi kandidāti būtu sekmīgi mazākā skaitā vai pat visi tiktu noraidīti, Kopienu tiesa piebilda, ka šāds arguments nav atbalstāms, jo nepastāv ne mazāko šaubu, ka kandidāti ar augstākās izglītības diplomu var izpildīt turpmākos konkursus izturējušo darbinieku pienākumus tāpat kā citi kandidāti un viņi atbilst Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajā daļā norādītajam kritērijam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Noonan/Komisija, 36. punkts). Tāpat Kopienu tiesa ir norādījusi, ka, ja katras iekšējā konkursa procedūras laikā iecēlējinstitūcijai būtu jānosaka atlases kritēriji saskaņā ar dienesta interesēm, Komisija nevarētu nepielaist konkursam apstrīdētajā noteikumā norādītos kandidātus, norādot pamatojumu, ka tiem ir lielākās izredzes būt sekmīgiem salīdzinājumā ar citiem kandidātiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Noonan/Komisija, 36. un 37. punkts); katrā ziņā Kopienu tiesa ir ievērojusi premisu, ka, sākot no brīža, kad kandidāti atbilst pielaišanas konkursam nosacījumiem, tas, ka viņu profili nav vienādi vai salīdzināmi, nekādā veidā nav apstāklis, kurš varētu traucēt konkursa norisi atbilstoši tā mērķim un izpildīt tā uzdevumus.
45 Šajā lietā, it īpaši ņemot vērā minēto judikatūru, nav elementu, kuri ļautu secināt, ka kandidātiem, kuri atbilda konkursa EPSO/AD/117/08 pielaišanas nosacījumiem, nevarēja būt profila, kurš būtu piemērots arī vakantajiem amatiem konkursā EPSO/AD/116/08; tāpat nevar apgalvot, ka kandidātiem, kuri atbilda tikai konkursa EPSO/AD/116/08 pielaišanas noteikumiem, nevis tiem, kuri vienlaicīgi atbilda arī konkursa EPSO/AD/117/08 nosacījumiem, noteikti bija vakantajiem amatiem piemērotāks profils pirmā minētā konkursa ietvaros. Turklāt jākonstatē, ka iepriekš minētā sprieduma lietā Noonan/Komisija premisa, kura ir norādīta un atgādināta iepriekšējā punktā, ir jo vairāk derīga šajā lietā, ņemot vērā, ka kandidātu, kuri atbilda konkursu EPSO/AD/116/08 un EPSO/AD/117/08 pielaišanas nosacījumiem, profili vispār ir ļoti līdzīgi, ko nevar teikt par atšķirīgiem profiliem iepriekš minētajā Pirmās instances tiesas spriedumā attiecībā uz augstākās izglītības diploma esamību vai neesamību, jo tikai pieprasītā darba pieredze nošķir kandidātus, kuri atbilst abu šeit aplūkojamo konkursu pielaišanas nosacījumiem, no kandidātiem, kuri atbilst tikai konkursa EPSO/AD/116/08 pielaišanas nosacījumiem. Tādējādi nekādi nevar apgalvot, ka visu iespējamo kandidātu piedalīšanās abos divos konkursos (it īpaši konkursā EPSO/AD/116/08) liegtu konkursam noritēt atbilstoši tā mērķim, kurš it īpaši ir objektīvas un salīdzinošas atlases procedūras rezultātā pieņemt darbā kandidātus, kuriem piemīt vislabākās īpašības Civildienesta 27. panta pirmās daļas izpratnē.
46 Ar trešo izvirzīto pamatu Komisija norāda, ka apstrīdētais noteikums ir vērsts uz to, lai novērstu kandidātu, kuri vienlaicīgi izturētu abus konkursus, “pārklāšanos”. Lai gan šāds “pārklāšanās” risks patiešām pastāv, it īpaši attiecībā uz to, ka vienas un tās pašas personas var būt reģistrētas kā konkursam EPSO/AD/117/08, tā konkursam EPSO/AD/116/08 un ka pēc šo personu pieņemšanas darbā AD 11 amatā no pirmā saraksta otrais saraksts AD 8 amatiem būtu izsmelts, līdz ar to neļaujot administrācijai apmierināt tās vajadzības pieņemt darbā ierēdņus AD 8 pakāpē, jānorāda, ka šāds risks pastāv katram EPSO organizētajam konkursam un diezgan bieži situācija ir tāda, ka kandidāts ir reģistrēts vienlaicīgi vairāku konkursu rezerves sarakstos; šādā situācijā, lai novērstu iespējamo kandidātu trūkumu, kandidātu skaita palielināšana rezerves sarakstā ļauj viegli novērst šo risku. Katrā ziņā šis Komisijas norādītais pamats apstrīdētā noteikuma atbalstam nav saderīgs ar Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas mērķiem un nešķiet esam pietiekami samērīgs, lai pamatotu apstrīdētā noteikuma radītās sekas, turklāt ir iespējams atrast citu risinājumu, kurš mazāk ietekmētu piekļuvi konkursiem, kurus organizē, lai pieņemtu darbā Kopienu iestādēs.
47 Attiecībā uz ceturto norādīto pamatu saistībā ar pārbaudījumu organizēšanas datumiem, proti, ka dažādi konkursi varētu notikt vienā datumā un ka tādējādi kandidātiem vienā dienā būtu jāierodas dažādu konkursu pārbaudījumu kārtošanai, no lietas materiāliem izriet, ka priekšatlases pārbaudījumu kārtošanas datumu kandidāti varēja izvēlēties noteikta laika posma robežās – no 2008. gada 26. marta līdz 9. aprīlim. Turklāt attiecībā uz vienā dienā notiekošajiem rakstiskajiem pārbaudījumiem, proti, 2008. gada 21. oktobri, kā arī mutiskajiem pārbaudījumiem, ņemot vērā, ka šiem pārbaudījumiem pielaisto kandidātu skaits bija daudz mazāks nekā priekšatlases pārbaudījumu kārtojošo personu skaits, nevar piekrist, ka šāda šķēršļa novēršana Komisijai būtu bijis smags un nesamērīgs administratīvs uzdevums; Komisija varēja paredzēt tuvus, bet dažādus pārbaudījumu datumus. Katrā ziņā šis pamats nav pilnībā juridiski pamatots, jo, tā kā tas ir tikai organizatoriskas dabas, tas acīmredzami neatbilst dienesta interesēm (skat. šī sprieduma 33. punktu) un ir pretējs Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajai daļai.
48 Tādu pašu iemeslu dēļ, kādi izklāstīti iepriekšējā punkta beigās, piektais un sestais norādītais pamats nav juridiski pamatoti. Turklāt pirmais no tiem ir tikai hipotētisks faktu ziņā, jo Komisija nav iesniegusi nekādus pierādījumus apgalvojumam, ka konkrēti kandidāti nebūtu varējuši saņemt papildu brīvdienas dalībai divos konkursos, kuriem prasītāja vēlējās piereģistrēties. Attiecībā uz pamatu par papildu administratīvajām izmaksām par telpu īri un materiālu iegādi, ja, kā prasītāja norādīja tiesas sēdē un ko Komisija neapstrīdēja, 1974 kandidāti tika pielaisti dalībai konkursā EPSO/AD/116/08 un 427 kandidāti – dalībai konkursā EPSO/AD/117/08, šie ciparos izteiktie dati pierāda un apstiprina, ka, pat pieņemot, pretēji pirmajam konstatējumam šī sprieduma 38. punktā un apsvērumiem šī sprieduma 39. punktā, ka visi konkursam EPSO/AD/117/08 reģistrētie kandidāti būtu reģistrējušies konkursam EPSO/AD/116/08 un ka daļa no šim pēdējam konkursam reģistrēto kandidātu (atšķirībā no prasītājas, uzskatot, ka viņu darba pieredze ir pietiekama, lai tos pielaistu konkursam uz vakantajiem AD 11 amatiem) būtu reģistrējušies arī konkursam EPSO/AD/117/08, papildu izmaksas telpu īrei un materiālu iegādei, kā arī papildu jautājumiem būtu salīdzinoši nelielas; šis novērojums ir līdzīgs arī apsvērumam par pirmo pamatu, proti, ka veiktais ietaupījums nav samērīgs attiecībā pret Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas aizskārumu un apstrīdētā noteikuma radīto piekļuves konkursam ierobežojumu.
49 Izklāstītie apsvērumi attiecībā uz pirmo un sesto pamatu vēl jo vairāk ir spēkā, ja, kā tas tika norādīts tiesas sēdē (lai gan jāatzīst – Komisija to formāli nevarēja apstiprināt), priekšatlases pārbaudījumi bija vienādi grūti konkursam vakantajiem amatiem AD 8 pakāpē un konkursam vakantajiem amatiem AD 11 pakāpē, kas nozīmē, ka persona, kas vēlējās piedalīties abos konkursos, būtu varējusi nokārtot vienu pārbaudījumu, kura rezultāts būtu derīgs abiem konkursiem.
50 Turklāt, ņemot vērā Civildienesta tiesas argumentāciju šī sprieduma 42.–47. punktā, kuros katrs no Komisijas norādītajiem pamatiem tika noraidīts, ir skaidrs, ka, pat aplūkojot šos pamatus kopumā, tie tik un tā nevar pamatot apstrīdēto noteikumu (it īpaši tādēļ, ka Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajai daļai ir obligāts raksturs un attiecīgie konkursi ir šauri norobežotā jomā – it īpaši skat. šī sprieduma 28. punktu, kā arī apsvērumus sprieduma 38. punktā).
51 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājas pamats par noteikuma, kurš aizliedz vienlaicīgu reģistrēšanos atklātajiem konkursiem EPSO/AD/116/08 un EPSO/AD/117/08 attiecīgi administratoru (AD 8) un galveno administratoru (AD 11) pieņemšanai darbā krāpšanas apkarošanas jomā, nesaderību ar Civildienesta noteikumu 27. panta pirmo daļu ir pamatots.
52 No tā, neesot vajadzībai lemt par otru prasītājas norādīto pamatu, izriet, ka EPSO lēmums, ar kuru tika piemērots apstrīdētais noteikums, neatļaujot viņai reģistrēt savu kandidatūru konkursam EPSO/AD/117/08, ir jāatceļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
53 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot citus šī reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši šī paša panta 2. punktam, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.
54 Šajā lietā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītāja savos prasījumos ir skaidri lūgusi, lai Komisijai piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi nepamato Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, Komisijai ir jāpiespriež atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Kopienu personāla atlases biroja (EPSO) lēmumu neļaut Di Prospero kundzei reģistrēties konkursam EPSO/AD/117/08;
2) Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 17. novembrī.
W. Hakenberg | | S. Gervasoni |
Šī nolēmuma teksts, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu nolēmumu teksti ir pieejami Tiesas interneta vietnē www.curia.europa.eu