Language of document : ECLI:EU:F:2011:55

CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2011. gada 12. maijā


Lieta F‑50/09


Livio Missir Mamachi di Lusignano

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Norma par lūguma, sūdzības un prasības saskaņotību zaudējumu atlīdzības jomā – Tiesvedības sacīkstes raksturs – Konfidenciāla dokumenta, kas klasificēts kā “Ierobežots ES”, izmantošana tiesā – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Atbildība par pārkāpumu – Cēloņsakarība – Kaitējuma rašanās iemeslu daudzveidība – Trešās personas darbība – Atbildība bez pārkāpuma – Pienākums sniegt palīdzību – Iestādes pienākums nodrošināt sava personāla aizsardzību – Ierēdņa un viņa sievas nogalināšana, ko izdarījusi trešā persona – Izdzīvošanas iespējas zudums

Priekšmets      Prasība, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam un ar kuru M. Missir Mamachi di Lusignano prasa it īpaši, pirmkārt, atcelt Komisijas 2009. gada 3. februāra lēmumu, ar kuru ir noraidīts viņa lūgums atlīdzināt materiālo un morālo kaitējumu, kas radies viņa dēla un vedeklas slepkavības dēļ 2006. gada 18. septembrī Rabatā (Maroka), un, otrkārt, piespriest Komisijai samaksāt viņam, kā arī viņa dēla tiesību pārņēmējiem dažādas summas, atlīdzinot mantiskus zaudējumus un nemantiska rakstura kaitējumu, kas radies šo slepkavību dēļ

Nolēmums      Prasību noraidīt. Konfidenciālā vēstulē ar norādi “klasificēts kā Ierobežots ES” nekavējoties nosūtīt atpakaļ Komisijai izvilkumus no 2006. gada dokumenta par drošības standartiem un kritērijiem, kurus Komisija tiesvedības laikā bija nosūtījusi Civildienesta tiesai. Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību, kas celta ārpus pirmstiesas procedūras atbilstoši Civildienesta noteikumiem – Nepieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Kaitējuma apmēra pielāgošana salīdzinājumā ar pirmstiesas pieteikumā minēto apmēru – Pieļaujamība – Nosacījumi

3.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Nelaimes gadījums darbā – Pamatatlīdzības kompensācija saskaņā ar Civildienesta noteikumiem – Prasība par papildu kompensāciju saskaņā ar Kopienu tiesībām – Pieļaujamība – Nosacījumi

(Civildienesta noteikumu 73. pants)

4.      Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Izcelsme – Nodarbinātības saikne

(EKL 236. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

5.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums

(EKL 236. pants)

6.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Ierēdnim vai darbiniekam radīta kaitējuma kompensēšana – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Piemērojamība

(EKL 236. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

7.      Ierēdņi – Drošības un veselības aizsardzība – Iestāžu pienākumi – Piemērojamība – Direktīva 89/391 par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 1. punkts; Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkts; Padomes Direktīva 89/391)

8.      Tiesvedība – Procesa organizatoriskie pasākumi – Prasība iesniegt dokumentu – Konfidencialitātes pārbaude

(Civildienesta tiesas Reglamenta 44. panta 1. un 2. punkts)

9.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Minimālo drošības prasību neieviešana trešajās valstīs strādājošu darbinieku mājokļiem – Dienesta pārkāpums

10.    Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība

11.    Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība

12.    Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Atbildība par tiesisku aktu – Savienības tiesībās neatzīts princips

(EKL 288. pants)

13.    Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Piemērojamība

(Civildienesta noteikumu 24. pants)

14.    Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Nepamatoti vai apzināti radīti izdevumi

(Civildienesta tiesas Reglamenta 87. panta 2. punkts un 88. pants)

1.      Saistībā ar ierēdņa prasību vienīgi kompensēt kaitējumu, kas, iespējams, radies no vairākiem pārkāpumiem vai bezdarbības, pamatojoties uz dažādiem kaitējuma pamatiem, kuri, tā kā tiem nav nekādas juridiskas ietekmes, nevar tikt kvalificēti par nelabvēlīgiem aktiem, Civildienesta tiesā prasījumi kompensēt kaitējumu ir pieņemami tikai tad, ja pirms tiem vispirms administrācijā ir iesniegta prasība, kurai ir tāds pats priekšmets un kura ir balstīta uz tādiem pašiem kaitējuma pamatiem, un pēc tam ir celta sūdzība pret lēmumu, kuru administrācija, kas minēto prasību izskatījusi, tieši vai netieši pieņēmusi. Prasību veidu sistēmā, kas noteikta Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā, ja prasība ir vienīgi prasība kompensēt kaitējumu, administratīvajam procesam obligāti – jo pretējā gadījumā vēlākais prasības pieteikums tiks uzskatīts par nepieņemamu – ir jāsākas ar ieinteresētās puses prasību iecēlējinstitūcijai kompensēt apgalvoto kaitējumu un vajadzības gadījumā jāturpinās ar sūdzību, kas vērsta pret lēmumu par prasības noraidīšanu.

Prasījumiem Savienības tiesai ir jābūt tādam pašam priekšmetam kā tiem, kas norādīti sūdzībā, un tiem ir jāietver tikai tādi apstrīdēšanas pamati, kuriem ir tāds pats pamatojums [pamats] kā sūdzībā minētajiem, jo šos apstrīdēšanas pamatus tiesvedībā var attīstīt, iesniedzot pamatus un argumentus, kam obligāti nav jābūt minētiem sūdzībā, bet kas ir ar to cieši saistīti. Šauri kompensācijas jomā aplūkojamais jēdziens, kas ir jāinterpretē plaši, tiek definēts saistībā ar apstrīdēšanas pamatiem, ko attiecīgais ierēdnis izvirzījis savā kompensācijas pieteikumā. Šie kaitējuma pamati nosaka ierēdņa lūgtās kaitējuma kompensācijas priekšmetu un līdz ar to arī tā lūguma priekšmetu, par kuru administrācijai ir jālemj.

(skat. 82.–85. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2002. gada 23. aprīlis, C‑62/01 P Campogrande/Komisija, 34. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 13. jūlijs, T‑44/93 Saby/Komisija, 31. punkts.

Civildienesta tiesa: 2010. gada 1. jūlijs, F‑45/07 Mandt/Parlaments, 119. punkts.

2.      Saistībā ar prasību kompensēt kaitējumu ierēdnis savā prasības pieteikumā var pielāgot prasījumu summu, kas minēta prasībā administrācijai, tostarp tad, ja zaudējumi vēlāk kļuvuši lielāki vai ja zaudējumu apjoms nav zināms, vai arī tos var novērtēt tikai pēc prasības celšanas, bet ar nosacījumu, ka kaitējuma pamati, uz kuriem balstoties viņš prasa atlīdzību, ir norādīti minētajā prasībā.

(skat. 86. punktu)

Atsauce

Tiesa: 2004. gada 23. septembris, C‑150/03 P Hectors/Parlaments, 62. punkts.

3.      Tā kā Civildienesta noteikumos paredzētajiem pabalstiem miruša ierēdņa tiesību pārņēmējiem ir iepriekš noteikts raksturs, šiem tiesību pārņēmējiem ir pamats lūgt papildu zaudējumu atlīdzību iestādei, ja tā var tikt uzskatīta par atbildīgu par ierēdņa nāvi un ja Civildienesta noteikumos paredzētie pabalsti nav pietiekami, lai pilnā apjomā atlīdzinātu radušos zaudējumus.

(skat. 106. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1986. gada 8. oktobris, 169/83 un 136/84 Leussink/Komisija, 13. punkts; 1999. gada 9. septembris, C‑257/98 P Lucaccioni/Komisija, 22. un 23. punkts.

4.      Strīds starp ierēdni un iestādi, no kuras viņš ir atkarīgs vai bija atkarīgs un kurai tiek prasīts atlīdzināt zaudējumus, ja tas rodas nodarbinātības attiecībās, kas saista vai saistīja šo personu ar iestādi, ietilpst EKL 236. panta un Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta piemērošanas jomā un neietilpst EKL 235. un 288. panta piemērošanas jomā. Tas attiecas arī uz strīdu starp miruša ierēdņa tiesību pārņēmējiem vai viņu likumīgo pārstāvi un iestādi, no kuras šis ierēdnis bija atkarīgs, jo šis strīds ir radies nodarbinātības attiecībās starp šo pēdējo un minēto iestādi.

(skat. 116. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1975. gada 22. oktobris, 9/75 Meyer-Burckhardt/Komisija, 7. punkts; 1977. gada 17. februāris, 48/76 Reinarz/Komisija un Padome, 10. punkts; 1987. gada 10. jūnijs, 317/85 Pomar/Komisija, 7. punkts; 1987. gada 7. oktobris, 401/85 Schina/Komisija, 9. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2009. gada 26. jūnijs, T‑114/08 P Marcuccio/Komisija, 12., 13. un 24. punkts.

Civildienesta tiesa: 2010. gada 11. maijs, F‑30/08 Nanopoulos/Komisija, 130.–133. punkts, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑308/10 P.

5.      Lai iestātos iestādes atbildība atbilstoši EKL 236. pantam, ir jābūt izpildītam nosacījumu kopumam, tas ir, jābūt iestādes pieļautam dienesta pārkāpumam vai prettiesiskumam, skaidriem un novērtējamiem zaudējumiem, kā arī cēloņsakarībai starp pārkāpumu un apgalvotajiem zaudējumiem.

Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem Savienības tiesai to faktu vidū, kas ir atbilstīgi izskatāmajā lietā, ir jāņem vērā administrācijas rīcības brīvība lietas faktu norises laikā.

Šajā ziņā, ja iestādei ir plaša rīcības brīvība, tostarp tad, ja tai nav pienākuma rīkoties noteiktā veidā atbilstoši piemērojamajam tiesiskajam regulējumam, izšķirīgais kritērijs, lai noteiktu, vai pirmais nosacījums ir izpildīts, ir šai rīcības brīvībai noteiktu acīmredzamu un būtisku ierobežojumu pārkāpšana. Ja administrācija nav pieļāvusi nevienu acīmredzamu kļūdu, tai nevar pārmest nekādu prettiesiskumu un tās atbildība tādējādi ir izslēgta.

Turpretī, ja administrācijas rīcības brīvība ir ievērojami samazināta vai pat šādas rīcības brīvības nav, tikai ar Savienības tiesību pārkāpumu var pietikt, lai pierādītu pietiekami būtiska pārkāpuma esamību, kas var radīt iestādes atbildību. Tādējādi, ja administrācijai ir jāīsteno noteikta rīcība, kas tai noteikta spēkā esošajos tiesību aktos, ar vispārējo principu vai pamattiesību ievērošanu vai noteikumos, ko tā pati sev noteikusi, ar šāda pienākuma neizpildi vien pietiek, lai radītu attiecīgās iestādes atbildību.

(skat. 117.–120. punktu)

Atsauces

Tiesa: Lucaccioni/Komisija, minēts iepriekš, 14. punkts; 2000. gada 4. jūlijs, C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, 44. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1990. gada 13. decembris, T‑20/89 Moritz/Komisija, 19. punkts; 1994. gada 9. februāris, T‑82/91 Latham/Komisija, 72. punkts; 1995. gada 21. februāris, T‑506/93 Moat/Komisija, 46. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 2. maijs, F‑23/05 Giraudy/Komisija, 104., 105. un 167. punkts.

6.      Strīds civildienesta jomā atbilstoši EKL 236. pantam un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam, tostarp tāds, kas attiecas uz ierēdnim vai darbiniekam radītu zaudējumu atlīdzību, atbilst īpašiem noteikumiem salīdzinājumā ar noteikumiem, kas izriet no vispārējiem principiem, kuri regulē Savienības ārpuslīgumisko atbildību saistībā ar EKL 235. pantu un 288. panta otro daļu. Būtībā it īpaši no Civildienesta noteikumiem izriet, ka atšķirībā no visām citām privātpersonām Savienības ierēdnis vai darbinieks ar iestādi, no kuras viņš ir atkarīgs, ir saistīts ar juridiskām nodarbinātības attiecībām, kas atspoguļo līdzsvaru starp īpašām savstarpējām tiesībām un pienākumiem, kuri izpaužas iestādes rūpības pienākumā pret personu. Šis līdzsvars galvenokārt ir paredzēts, lai saglabātu uzticības attiecības, kādām jābūt starp iestādēm un viņu ierēdņiem, lai garantētu pilsoņiem labu to vispārējas nozīmes uzdevumu izpildi, kas uzticēti iestādēm. No tā izriet, ka tad, ja Savienība rīkojas kā darba devējs, tai ir lielāka atbildība, kas izpaužas kā pienākums atlīdzināt zaudējumus, kuri tās darbiniekiem radīti jebkāda prettiesiskuma dēļ, ko tā pieļāvusi kā darba devējs.

(skat. 123. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1994. gada 29. jūnijs, C‑298/93 P Klinke/Tiesa, 38. punkts; 2001. gada 6. marts, C‑274/99 P Connolly/Komisija, 44.–47. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2002. gada 12. jūnijs, T‑187/01 Mellone/Komisija, 74. punkts; 2004. gada 14. oktobris, T‑1/02 Polinsky/Tiesa, 47. punkts.

7.      Attiecībā uz darbinieku darba apstākļu drošību nav apstrīdams, ka iestādei, tāpat kā jebkuram publiskam vai privātam darba devējam, ir pienākums rīkoties. Šie darbinieki būtībā var atsaukties uz tiesībām uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem, kā tas atgādināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 1. punktā.

Turklāt no Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta un vairākām Eiropas direktīvām, it īpaši Direktīvas 89/391 par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā, izriet, ka darba devējam ir pienākums nodrošināt savu darbinieku drošību un veselības aizsardzību visos ar darbu saistītajos aspektos. Šajā jomā iestādes kā darba devēja pienākums nodrošināt savu darbinieku drošību ir īpaši stingrs un administrācijas rīcības brīvība šajā jomā, lai gan pastāv, ir ierobežota.

Lai arī cik plašs būtu šis pienākums nodrošināt savu darbinieku drošību, tas tomēr nevar noteikt attiecīgajai iestādei absolūtu pienākumu sasniegt rezultātu. It īpaši nevar tikt neievēroti budžeta, administratīvie vai tehniskie ierobežojumi, ar kuriem administrācija saskaras un kuri dažkārt padara grūtu vai pat neiespējamu arī steidzamu un nepieciešamu pasākumu ieviešanu īsā termiņā, lai gan ir kompetento iestāžu pūliņi. Turklāt šis drošības pienākums kļūst sarežģīts, ja attiecīgajam ierēdnim atšķirībā no darba ņēmēja, kas ieņem noteiktu darba vietu, trešajā valstī ir jāveic amata pienākumi un jāieņem amats, kas līdzīgs diplomāta amatam un ir pakļauts dažādiem riskiem, kurus ir grūtāk noteikt un novērst.

Šajā ziņā šāda ierēdņa mājoklis, pat ja tas ir nodots šī ierēdņa rīcībā viņa amata pienākumu dēļ un uz to ir attiecināti īpaši aizsardzības pasākumi, kas nepieciešami dažām delegācijām trešajās valstīs, tomēr nevar tikt pilnīgi uzskatīts par darba vietu Direktīvas 89/391 izpratnē. Šādos apstākļos uz iestādi attiecināmais drošības pienākums vispirms prasa, lai iestāde novērtētu riskus, kādiem ir pakļauti tās darbinieki, un veiktu integrētus aizsargpasākumus visos dienesta līmeņos, pēc tam – lai tā informētu attiecīgos darbiniekus par riskiem, kurus ir varēts noteikt, un lai pārliecinātos, ka darbinieki ir saņēmuši pienācīgus norādījumus par riskiem viņu drošībai, un, visbeidzot, lai tā veiktu piemērotus aizsardzības pasākumus un ieviestu kārtību un instrumentus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem.

(skat. 126. un 127., 130.–132. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2007. gada 14. jūnijs, C‑127/05 Komisija/Apvienotā Karaliste.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. aprīlis, F‑65/07 Aayhan u.c./Parlaments, 116. punkts.

8.      Ja lietas dalībnieks iesniedz Civildienesta tiesā dokumentu, lai tā varētu pārbaudīt tā konfidencialitāti tās Reglamenta 44. panta 2. punkta izpratnē, dokumenta konfidencialitātes aizsardzība var prasīt, lai otrai pusei šis dokuments būtu pieejams tikai tiesas izgatavota kopsavilkuma veidā un līdz ar to tiesvedība nebūtu pilnībā balstīta uz sacīkstes principu. Tomēr šī otra lietas dalībnieka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā šādos apstākļos var garantēt vienīgi tad, ja Civildienesta tiesa, atkāpjoties no sava Reglamenta 44. panta 1. punkta, pati pamatojas uz šā dokumenta atbilstīgajiem izvilkumiem, lai varētu lemt, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, lai gan iestāde šos izvilkumus ir iesniegusi Civildienesta tiesai tikai tāpēc, lai šī tiesa pārbaudītu dokumenta konfidencialitāti.

(skat. 156. punktu)

9.      Neievērojot savu trešajā valstī strādājošo darbinieku mājokļu minimālās drošības prasības, iestāde pieļauj dienesta pārkāpumu, kas var izraisīt tās atbildību. Lai gan īpašos apstākļos, tostarp steidzamības apstākļos, var uz laiku tikt paredzēta apmešanās pagaidu mājoklī, kurā nav veikti tādi paši drošības pasākumi kā galīgajā mājoklī, tomēr administrācija nevar atteikties no pienākuma veikt minimālos pasākumus, kas ļauj novērst galvenos drošības riskus personām, kuras dzīvo pagaidu mājoklī, vai ierobežot šo risku iespēju ar budžeta un administratīvajā ziņā pieņemamiem nosacījumiem. Tas vēl jo vairāk ir spēkā tad, ja iestāde ir tikusi informēta par īpašajiem apstākļiem.

(skat. 173., 174. un 176. punktu)

10.    Tikai tāds pārkāpums, kas izraisa kaitējumu, pastāvot tiešai saistībai starp cēloni un sekām, rada iestādes atbildību. Savienību var uzskatīt par atbildīgu tikai par tādu kaitējumu, kas pietiekami tieši izriet no attiecīgās iestādes prettiesiskās rīcības. Šajā ziņā prasītājai pusei ir jāpierāda, ka bez pieļautā pārkāpuma kaitējums nebūtu radies un ka pārkāpums ir galvenais tai nodarītā kaitējuma cēlonis. Ja kaitējums ir nenovēršamas un tūlītējas pieļautā pārkāpuma sekas, tad cēloņsakarība ir pierādīta. Kaitējumu var izraisīt ne vien viens faktisks un tiešs cēlonis, bet to var izraisīt arī vairāki cēloņi, kas būtiski sekmē tā rašanos

Attiecībā uz pārkāpumu, iestādei neizpildot savu pienākumu ievērot minimālās drošības prasības trešajā valstī strādājoša ierēdņa mājoklim, cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un ierēdņa nogalināšanu ir pierādīta, ja no tiesību viedokļa ir pietiekami pierādīts, ka, ja iestāde būtu izpildījusi savu pienākumu nodrošināt sava ierēdņa aizsardzību, slepkavība nebūtu notikusi. Tas pats attiecas uz cēloņsakarību starp pārkāpumu un iespējas ierēdnim izdzīvot zaudēšanu.

(skat. 179.–181., 183. un 190. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1986. gada 12. jūnijs, 229/84 Sommerlatte/Komisija, 24.–27. punkts; 1990. gada 27. marts, C‑308/87 Grifoni/CEEA, 17. un 18. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 30. septembris, T‑149/96 Coldiretti u.c./Padome un Komisija, 116. un 122. punkts; 1999. gada 9. jūlijs, T‑231/97 New Europe Consulting un Brown/Komisija, 57.–60. punkts; 2000. gada 24. oktobris, T‑178/98 Fresh Marine/Komisija, 118. punkts un tajā minētā judikatūra.

Vispārējā tiesa: 2010. gada 19. marts, T‑42/06 Gollnisch/Parlaments, 110. punkts un tajā minētā judikatūra.

11.    Kaitējumu var radīt ne vien viens faktisks un tiešs cēlonis, bet arī vairāki cēloņi, kas būtiski sekmē tā rašanos. Judikatūrā obligāti netiek prasīts, ka, lai rastos administrācijas atbildība, ir noteikti vajadzīgs, lai iestāde būtu vienīgā atbildīgā par kaitējumu. Ja pārkāpumu ir izdarījusi gan iestāde, gan trešā persona, iestādei ir jākompensē tikai daļa no upura ciestā kaitējuma.

Tas tā ir gadījumā, ja iestāde radījusi apstākļus, lai rastos kaitējums, neveicot pietiekamus drošības pasākumus, lai novērstu uzbrucēja ielaušanos delegācijas ierēdņa privātajā mājoklī. Tomēr, tā kā slepkavība nebija šī pārkāpuma tūlītējas un nenovēršamas sekas un iestāde nav par kaitējumu atbildīgā galvenā persona, tā ir atbildīga par radīto kaitējumu 30 % apmērā.

(skat. 181. un 192.–194. punktu)

Atsauces

Tiesa: Sommerlatte/Komisija, minēts iepriekš, 24.–27. punkts, un Grifoni/CEEA, minēts iepriekš, 17. un 18. punkts.

12.    Saskaņā ar pašreizējām Savienības tiesībām EKL 288. pantu, kas attiecas uz vispārējiem tiesību principiem, kuri kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, nevar interpretēt tā, ka tas ļauj iestāties Savienības atbildībai bez pārkāpuma tiesiska akta vai tiesiskas bezdarbības dēļ.

Tādējādi Savienības tiesa nekonstatē iemeslus, kas pamatotu, ka Savienības iestāžu atbildība viņu attiecībās ar darbiniekiem varētu iestāties, pamatojoties uz nosacījumiem, kas ir radikāli atšķirīgi no tiem, kuri ir spēkā saskaņā ar EKL 288. pantu, atkāpjoties no vispārējiem tiesību principiem, kas ir kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām.

(skat. 209. un 212. punktu)

13.    Civildienesta noteikumu 24. panta mērķis ir piešķirt ierēdņiem un aktīvi nodarbinātajiem darbiniekiem drošību pašreiz un nākotnē, lai ļautu viņiem dienesta vispārējās interesēs labāk pildīt savus dienesta pienākumus. No šī panta un ar to saistītās judikatūras izriet, ka Savienības iestādēm ir pienākums palīdzēt saviem ierēdņiem tikai trešās puses nodarījumu gadījumā un tad, ja šie nodarījumi attiecas uz ierēdņiem viņu statusa un dienesta pienākumu dēļ.

Tādējādi, ja ierēdnis nav nogalināts sava statusa vai savu pienākumu dēļ, viņa tiesību pārņēmējs nevar likumīgi atsaukties uz Civildienesta noteikumu 24. panta normām.

(skat. 220., 221., 224. un 225. punktu)

Atsauces

Tiesa: Sommerlatte/Komisija, minēts iepriekš, 19. punkts; 1988. gada 5. oktobris, 180/87 Hamill/Komisija, 15. punkts.

Vispārējā tiesa: 2000. gada 27. jūnijs, T‑67/99 K /Komisija, 32. punkts.

14.    Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo viņu no šā pienākuma. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 88. pantu lietas dalībniekam – pat tad, ja tam spriedums ir labvēlīgs, – var piespriest daļēji vai pat pilnībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši, ja tā pretējai pusei ir radījusi izdevumus, kuri atzīti par nepamatotiem vai apzinātiem.

Šajā ziņā, tā kā iestāde ievērojami kavēja tiesvedības norisi, sākotnēji atteikdamās iesniegt Civildienesta tiesai dažus dokumentus un informāciju un radīdama Tiesai nepieciešamību rīkot otro tiesas sēdi, kā arī sniegdama par vairākiem punktiem Civildienesta tiesai nepatiesas atbildes, taisnīgs lietas apstākļu novērtējums ir tāds, ka iestādei papildus savu tiesāšanās izdevumu segšanai tiek piespriests atlīdzināt prasītāja saprātīgos un pienācīgi pamatotos tiesāšanās izdevumus.

(skat. 229., 230. un 232. punktu)