CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2010. gada 9. decembrī

Lieta F‑88/08

Monique Vandeuren

pret

Eiropas Izglītības fondu (EIF)

Civildienests – Eiropas Izglītības fonda personāls – Pagaidu darbinieks – Uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums – Atlaišana – Nosacījums par pieņemamu pamatojumu – Amata likvidēšana – Rūpības pienākums – Iecelšana citā amatā

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru M. Vandeuren būtībā lūdz atcelt EIF 2007. gada 23. oktobra lēmumu, ar kuru tika izbeigts viņas darba līgums no 2008. gada 31. augusta, kā arī piespriest EIF atlīdzināt zaudējumus saistībā ar nodarīto mantisko un morālo kaitējumu

Nolēmums      Atcelt 2007. gada 23. oktobra lēmumu par prasītājas atlaišanu. Pārējā daļā prasību noraidīt. EIF atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Pamati

2.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma uzteikums – Savienības aģentūras darbības jomas sašaurināšana – Pienākums izskatīt iespēju attiecīgo darbinieku pārcelt citā amatā

3.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Prettiesiskas atlaišanas radītais kaitējums – Morālā kaitējuma atlīdzināšana – Nosacījumi

1.      Apstāklis, ka labas pārvaldības princips, ja vien tas nav īpašu tiesību izpausme, nepiešķir tiesības privātpersonām nepadara par nepieņemamu pamatu vai pamata daļu, kas ir balstīta uz šī principa pārkāpumu, kā rezultātā pamata vai tā daļas pamatojumam norādītie argumenti netika pārbaudīti. To, vai administrācija, iespējams, ir pārkāpusi īpašās tiesības, kuras bija labas pārvaldības principa izpausme, ir iespējams noteikt tikai tad, kad šie argumenti tiek izskatīti pēc būtības.

(skat. 40. punktu)

2.      Savienības aģentūras darbības jomas sašaurināšanu var uzskatīt par pieņemamu pamatojumu tāda darbinieka atlaišanai, ar kuru ir noslēgts darba līgums uz nenoteiktu laiku, tomēr ar nosacījumu, ka šai aģentūrai nav bijis cita amata, kurā attiecīgo darbinieku varētu pārcelt. Tikai šajā pēdējā gadījumā atlaišana var būt attaisnojama ar attiecīgās aģentūras darbības sašaurināšanu.

Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka iekšējās normās ir paredzētas īpašas atlases procedūras darbinieku iekšējai pārcelšanai citā amatā vakanta amata gadījumā. Pirms publicēt amata vakanci, lai šajā amatā ieceltu iekšējas pārcelšanas rezultātā, administrācijai vienmēr ir iespēja pēc savas iniciatīvas dienesta interesēs un nepārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu pārcelt amatā darbiniekus, kuri tiek pārcelti pēc administrācijas iniciatīvas un kuri nav tādā pašā situācijā kā tie, kas paši lūdz pārcelšanu citā amatā. Tāpat nav nozīmes tam, ka ir pieņemti papildu pasākumi. Ja to īstenošana neapstrīdami palīdz ievērot pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, kas turklāt ir aģentūras pienākums, šis apstāklis nevar atbrīvot kompetento iestādi no pienākuma pamatot savus atlaišanas lēmumus ar pieņemamiem pamatojumiem.

No tā izriet, ka, pirms Savienības aģentūra var atlaist darbinieku, ar kuru ir noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku, tāda iemesla dēļ, ka šim darbiniekam piešķirtie uzdevumi tika likvidēti vai nodoti citai struktūrai, šai aģentūrai ir pienākums pārbaudīt, vai ieinteresēto personu nevar pārcelt citā amatā, kurš jau pastāv vai kurš drīzumā tiks radīts, it īpaši, ja šai aģentūrai tiek piešķirta jauna kompetence.

Veicot šo pārbaudi, administrācijai ir jāizvērtē dienesta intereses, kuras nosaka, ka šajā pastāvošajā vai drīzumā izveidotajā amatā būtu jāpieņem darbā vispiemērotākā persona, un darbinieka, kuru tiek paredzēts atlaist, intereses. Lai to izdarītu, tai savas rīcības brīvības ietvaros ir jāņem vērā dažādi kritēriji, tostarp arī amata prasības darbinieka kvalifikācijas un iespēju ziņā, apstāklis, vai konkrētā darbinieka darba līgumā ir noteikts, ka viņš tika pieņemts darbā konkrētā amatā, viņa novērtējuma ziņojumi, kā arī viņa vecums, darba stāžs dienestā un tas, cik gadu ir atlicis līdz brīdim, kad var aprēķināt viņam pienākošās tiesības uz pensiju.

(skat. 60.–64. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2007. gada 25. janvāris, F‑55/06 de Albuquerque/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑35. un II‑A‑1‑183. lpp., 93. un 94. punkts; 2008. gada 24. aprīlis, F‑74/06 Longinidis/Cedefop, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑125. un II‑A‑1‑655. lpp., 138. punkts.

3.      Lai gan pēc savas būtības jebkura atlaišana var izraisīt atlaistajā ierēdnī vai darbiniekā atgrūšanas, neapmierinātības sajūtu un neskaidrību par nākotni, no tā, ka Savienības tiesa atlaišanu ir atzinusi par prettiesisku, tomēr automātiski nevar secināt tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību. Tikai īpašos apstākļos ir iespējams konstatēt, ka darba devēja rīcība ir ietekmējusi darbinieku psiholoģiski vairāk nekā parasti jūtas [no darba] atlaista persona, it īpaši, ja šis darba devējs ir balstījies uz pamatojumu, kurā ir iekļauts minētā darbinieka spēju vai uzvedības novērtējums, kas to var aizskart.

(skat. 73. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2000. gada 12. decembris, T‑223/99 Dejaiffe/ITSB, Recueil FP, I‑A‑277. un II‑1267. lpp., 91. punkts.