Language of document : ECLI:EU:T:2020:182

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

2020. gada 13. maijā (*)

Valsts atbalsts – Aviācijas nozare – Atbalsts, ko Itālija ir piešķīrusi Sardīnijas lidostām – Lēmums, ar kuru atbalsts ir atzīts par daļēji saderīgu un daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Valsts vainojamība – Saņēmēji – Priekšrocība līgumslēdzējām aviosabiedrībām – Privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos princips – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Atgūšana – Tiesiskā paļāvība – Pienākums norādīt pamatojumu

Lietā T‑8/18

easyJet Airline Co. Ltd, Lutona (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv P. Willis, solicitor, un J. Rivas Andrés, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Armati un S. Noë, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/1861 (2016. gada 29. jūlijs) par valsts atbalstu SA 33983 (2013/C) (ex 2012/NN) (ex 2011/N) – Itālija – Kompensācija Sardīnijas lidostām par sabiedrisko pakalpojumu saistībām (SGEI) (OV 2017, L 268, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents), V. Valančus [V. Valančius], Z. Čehi [Z. Csehi] un P. Niuls [P. Nihoul],

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 2. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

A.      Par strīdīgajiem pasākumiem

1        Sardīnijas salā (Itālija) ir piecas lidostas, tostarp Algēro [Alghero], Kaljāri‑Elmasas [CagliariElmas] un Olbijas [Olbia] lidostas.

2        Algēro lidostu apsaimnieko So.Ge.A.Al SpA (turpmāk tekstā – “SOGEAAL”), kuras kapitālu pilnībā parakstījušas pašvaldības iestādes un kuras lielākā daļa pieder Regione autonoma della Sardegna (Sardīnijas autonomais reģions, Itālija; turpmāk tekstā – “autonomais reģions”), tostarp – netieši – ar Società Finanziaria Industriale Regione Sardegna (SFIRS) starpniecību. Savukārt Kaljāri‑Elmasas lidostu apsaimnieko So.G.Aer SpA (turpmāk tekstā – “SOGAER”), sabiedrība, kuras kapitāldaļu vairākums pieder Kaljāri Tirdzniecības un rūpniecības palātai, savukārt Olbijas lidostu apsaimnieko GEASAR SpA (turpmāk tekstā – “GEASAR”), Olbijā reģistrēta sabiedrība, kuras akciju vairākums pieder privātam uzņēmumam Meridiana SpA.

1.      Par autonomā reģiona pieņemtajiem noteikumiem

a)      Par Likuma Nr. 10/2010 3. pantu

3        2010. gada 13. aprīlī autonomais reģions pieņēma legge regionale n. 10 – Misure per lo sviluppo del trasporto aereo (Reģionālais likums Nr. 10 – Pasākumi gaisa pārvadājumu attīstībai) (2010. gada 16. aprīļa Bollettino ufficiale della Regione autonoma della Sardegna Nr. 12; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 10/2010”).

4        Likuma Nr. 10/2010 3. pants “Stimuli salas gaisa satiksmes maršrutu sezonalitātes novēršanai” (Incentivi alla destagionalizzazione dei collegamenti aerei isolani) ir šāds:

“1. Atbilstoši Komisijas paziņojumam 2005/C 312/01 par Kopienas vadlīnijām [pamatnostādnēm] par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām, salas lidostu finansēšanai, lai stiprinātu un attīstītu gaisa pārvadājumus kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, tostarp novēršot gaisa satiksmes maršrutu sezonalitāti, tiek atļauti izdevumi 19 700 000 [EUR] apmērā 2010. gadam un 24 500 000 [EUR] apmērā par 2011.–2013. gadu.

2. Pārvadājumu piedāvājuma kritēriji, raksturs un ilgums, kā arī vadlīnijas lidostu apsaimniekotāju sabiedrību darbības plānu izstrādei, kurās tiek ņemti vērā pasākumi saistībā ar 2. pantā paredzēto teritoriālo nepārtrauktību, tiek noteikti ar reģionālās izpildvaras lēmumu, kas ir jāpieņem pēc transporta reģionālā padomnieka priekšlikuma, to saskaņojot ar plānošanas, budžeta, kredīta un reģionālās attīstības, tūrisma, amatniecības un rūpniecības, lauksaimniecības un ganību reformas, kultūras priekšmetu, informācijas, vaļasprieku un sporta padomniekiem.

3. Šā panta 2. punktā norādīto lēmumu un darbības plānus, tostarp tos, kurus lidostu apsaimniekošanas sabiedrības jau ir izstrādājušas šī likuma spēkā stāšanās brīdī, tiem pievienojot atbilstošos dokumentus un līgumus, finansē tad, ja tie ir izstrādāti atbilstoši 2. punktā norādītajiem pārvadājumu piedāvājuma kritērijiem, raksturam, ilgumam un vadlīnijām un ja tie pirms tam ir iesniegti kompetentajai komisijai saistoša atzinuma sniegšanai.”

b)      Par Likuma Nr. 10/2010 īstenošanas aktiem

5        Atbilstoši Likuma Nr. 10/2010 3. panta 2. punktam autonomā reģiona izpildvara pieņēma vairākus tiesību aktus par šajā 3. pantā paredzēto pasākumu īstenošanu (turpmāk tekstā – “īstenošanas akti”), tostarp 2010. gada 29. jūlija deliberazione della Giunta regionale n. 29/36 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 29/36; turpmāk tekstā – “Reģionālais lēmums Nr. 29/36”), 2010. gada 6. decembra deliberazione della Giunta regionale n. 43/37 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 43/37; turpmāk tekstā – “Reģionālais lēmums Nr. 43/37”) un 2011. gada 23. decembra deliberazione della Giunta regionale n. 52/117 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 52/117; turpmāk tekstā – “Reģionālais lēmums Nr. 52/117”) (turpmāk tekstā kopā ar Likuma Nr. 10/2010 3. pantu – “strīdīgie pasākumi”).

6        Šajos īstenošanas aktos būtībā ir definētas triju veidu “darbības”, par kurām lidostu apsaimniekotāji var saņemt kompensāciju no autonomā reģiona par 2010.–2013. gadu, proti:

–        aviosabiedrības intensificē gaisa satiksmi (turpmāk tekstā – “1. darbība”);

–        aviosabiedrības popularizē Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi (turpmāk tekstā – “2. darbība”);

–        papildu veicināšanas pasākumi, kurus lidostu apsaimniekotāji autonomā reģiona vārdā uztic trešajām personām – pakalpojumu sniedzējiem, kas nav aviosabiedrības (turpmāk tekstā – “3. darbība”).

7        Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36, pirmkārt, tika precizēts, ka, īstenojot Likuma Nr. 10/2010 3. pantu, gaisa satiksmes maršrutu sezonalitātes samazināšanas mērķis izpaužas kā lidojumu biežuma palielināšana vidējas intensitātes tūrisma sezonā un ziemas sezonā, kā arī jaunu gaisa satiksmes maršrutu atvēršana. Otrkārt, šajā lēmumā tika norādīts, ka Likuma Nr. 10/2010 3. pantā paredzēto gaisa pārvadājumu reģionālās politikas veicināšanas pasākumu galīgais mērķis ir nostiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī attīstīt vietējo ekonomiku, Sardīnijas salas tūrismu un kultūru.

8        Šajā ziņā Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 tika noteikti to pārvadājumu pakalpojumu kritēriji, raksturs un ilgums, par kuriem 2010.–2013. gada laikposmā varēja tikt piešķirta kompensācija, kā arī pamatnostādnes lidostu apsaimniekotāju sagatavoto “darbības plānu” izstrādei un izvērtēšanai.

9        Konkrētāk, lai saņemtu Likumā Nr. 10/2010 paredzēto finansējumu, lidostas apsaimniekotājam bija jāiesniedz apstiprināšanai autonomajam reģionam detalizēts darbības plāns. Šajā plānā bija jānorāda, kuras no šīm trim darbībām lidostas apsaimniekotājs plāno īstenot, lai sasniegtu Likuma Nr. 10/2010 mērķus. Šis plāns, iespējams, bija jākonkretizē ar īpašiem nolīgumiem starp lidostas apsaimniekotāju un aviosabiedrībām.

10      Ja lidostas apsaimniekotājs vēlējās saņemt finansējumu 1. darbībai, darbības plānā, kuru tas iesniedza autonomajam reģionam, bija jānorāda (valsts un starptautiskie) “stratēģiskas nozīmes gaisa satiksmes maršruti” un jānosaka gada mērķi lidojumu biežuma, jaunu gaisa satiksmes maršrutu un pasažieru skaita ziņā.

11      Itālijas iestādes uzskata, ka šādu stratēģiski nozīmīgu gaisa satiksmes maršrutu apsaimniekošana līdz ar to ir uzskatāma par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kuru aviosabiedrības sniedz apmaiņā pret kompensāciju.

12      Darbības plānā, ar kuru īsteno 2. darbību, bija jānosaka konkrētas mārketinga un reklāmas darbības, kuru mērķis ir pasažieru skaita palielināšana un lidostas apkalpošanas zonas popularizēšana.

13      Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 bija paredzēts, ka darbības plāni ir jāpamato ar tajos noteikto darbību rentabilitātes perspektīvām.

14      No Reģionālā lēmuma Nr. 29/36 izriet, ka darbības plānos bija jāievēro noteikti principi:

–        plānos noteiktie stratēģiski nozīmīgie gaisa satiksmes maršruti nedrīkst pārklāties ar maršrutiem, kas jau tiek nodrošināti saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu saistību shēmu;

–        katram subsidētajam gaisa satiksmes maršrutam piešķirtais finansējums ar laiku ir jāsamazina;

–        ar aviosabiedrībām noslēgtajā finanšu nolīgumā ir jāiekļauj teritorijas popularizēšanas plāns.

15      Ja autonomais reģions ir konstatējis pretrunas starp lidostu apsaimniekotāju iesniegtajiem darbības plāniem, no vienas puses, un Likuma Nr. 10/2010 un tā īstenošanas aktu noteikumiem, no otras puses, tas var pieprasīt šo darbības plānu grozīšanu.

16      Apstiprinājis dažādos darbības plānus, kurus tam bija iesnieguši lidostu apsaimniekotāji, autonomais reģions starp lidostu apsaimniekotājiem sadalīja pieejamos finanšu līdzekļus 2010.–2013. gadam.

17      Šo kompensāciju apmērs tika aprēķināts, pamatojoties uz starpību starp aplēstajām izmaksām, kas rodas aviosabiedrībām, nodrošinot stratēģiskos gaisa satiksmes maršrutus un izpildot mērķi saistībā ar pasažieru skaitu attiecīgajā gadā, no vienas puses, un faktiskajiem vai plānotajiem ieņēmumiem no pasažieriem pārdotajām biļetēm, no otras puses.

18      Ja lidostu apsaimniekotāju pieprasītā kompensāciju summa pārsniedza Likumā Nr. 10/2010 paredzēto apmēru, Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 bija paredzēti preferenciāli piešķiršanas kritēriji.

19      Visbeidzot, īstenošanas aktos bija paredzēts, ka lidostu apsaimniekotājiem ir jānodrošina aviosabiedrību darba uzraudzība. Konkrētāk, tajos bija noteikts, ka īpašajos nolīgumos, kas tiek noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, ir jāparedz sankciju piemērošana aviosabiedrībām iepriekš noteikto mērķu neievērošanas gadījumā, tostarp lidojumu biežuma un pasažieru skaita ziņā.

2.      Par strīdīgo pasākumu īstenošanu

20      Prasītāja easyJet Airline Co. Ltd ir aviosabiedrība, kuras licence ir reģistrēta Anglijā un Velsā (Apvienotā Karaliste) un kura nodrošina īso lidojumu maršrutu tīklu uz un no Eiropas Savienības lidostām, tostarp arī Algēro, Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostām.

a)      Likuma Nr. 10/2010 īstenošana attiecībā uz Olbijas lidostu

21      Olbijas lidostas apsaimniekotājs savā tīmekļvietnē publicēja uzaicinājumu pieteikties uz konkursu, lai noslēgtu mārketinga un reklāmas līgumus.

22      Atbildot uz šo uzaicinājumu pieteikties uz konkursu, prasītāja iesniedza gaisa maršrutu attīstības biznesa plānu uz Olbiju un no tās, kā arī mārketinga un reklāmas programmu. Aviosabiedrība aicināja GEASAR piedalīties ieguldījumā, kas bija nepieciešams mārketinga un reklāmas programmas īstenošanai.

23      GEASAR izvērtēja prasītājas biznesa plānu un iesniedza pats savu biznesa plānu, no kura izriet, ka prasītājas piedāvātā dalība ieguldījumā būtu rentabla lidostas apsaimniekotājam.

24      GEASAR iesniedza autonomajam reģionam darbības plānus 2010. gadam un trīsgadu laikposmam no 2011. līdz 2013. gadam kopā ar attiecīgajiem finansējuma pieprasījumiem. Autonomais reģions ar Reģionālajiem lēmumiem Nr. 43/37 un Nr. 52/117 apstiprināja šos darbības plānus un noteica summas, kas jāpiešķir GEASAR par 2010. gadu un par laikposmu no 2011. līdz 2013. gadam.

25      Pēc tam GEASAR un prasītāja noslēdza trīs līgumus, saskaņā ar kuriem prasītāja apņēmās pret atlīdzību, pirmkārt, uzturēt vai nodrošināt tiešos lidojumus starp Olbiju un Eiropas Bristoles (Apvienotā Karaliste), Bāzeles (Šveice), Ženēvas (Šveice), Londonas Getvikas (Apvienotā Karaliste), Milānas Malpensas (Itālija), Berlīnes‑Šēnfeldes (Vācija), Lionas (Francija), Parīzes‑Orlī (Francija) un Madrides‑Barahas (Spānija) lidostām un sasniegt mērķus pasažieru skaita ziņā, kā arī, otrkārt, īstenot mārketinga un reklāmas programmu, lai popularizētu Sardīnijas salu.

26      Pirmais no šiem līgumiem tika parakstīts 2011. gada 17. martā un attiecās uz laikposmu no 2010. gada 28. marta līdz 2011. gada 27. martam. Otrais no šiem līgumiem tika parakstīts 2012. gada 25. janvārī un attiecās uz laikposmu no 2011. gada 27. marta līdz 2013. gada 30. martam. Pēdējais līgums ar GEASAR tika parakstīts 2013. gada 1. martā un attiecās uz laikposmu no 2013. gada 27. marta līdz 2014. gada 30. martam.

b)      Likuma Nr. 10/2010 īstenošana attiecībā uz KaljāriElmasas lidostu

27      Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotājs SOGAER savā tīmekļvietnē publicēja uzaicinājumu aviosabiedrībām iesniegt tam biznesa plānus gaisa satiksmes maršrutiem uz šo lidostu un no tās, kā arī pieteikties mārketinga līgumu noslēgšanai, lai popularizētu Sardīnijas salu.

28      Prasītāja iesniedza SOGAER trīsgadu biznesa plānu un gaisa satiksmes maršrutu attīstības plānu uz un no Kaljāri, kā arī mārketinga un reklāmas programmu. Ekonomiskās ietekmes pētījumā, kura veikšana tika uzticēta ārējam konsultantam, atbalstot šo plānu, tika secināts, ka minētajā plānā paredzētais ieguldījums mārketinga darbībās prasītājai būtu rentabls. Šajā pētījumā tika arī uzskatīts, ka šis ieguldījums attīstītu Sardīnijas salas ekonomiku un būtu rentabls SOGAER.

29      SOGAER iesniedza autonomajam reģionam darbības plānus 2010. gadam un trīsgadu laikposmam no 2011. līdz 2013. gadam kopā ar attiecīgajiem finansējuma pieprasījumiem. Šie plāni tika apstiprināti, un SOGAER piešķiramās summas par 2010. gadu un 2011.–2013. gada laikposmu attiecīgi tika noteiktas ar Reģionālajiem lēmumiem Nr. 43/37 un Nr. 52/117.

30      Prasītāja un SOGAER noslēdza Līgumu Nr. 25/2011 par laikposmu no 2010. gada 29. marta līdz 2013. gada 28. martam (turpmāk tekstā – “Līgums Nr. 25/2011”). Prasītāja tajā apņēmās, pirmkārt, uzturēt vai nodrošināt galamērķa lidojumus starp Kaljāri‑Elmasas un Londonas‑Stanstedas (Apvienotā Karaliste), Ženēvas, Bāzeles un Berlīnes‑Šēnfeldes lidostām un sasniegt mērķus pasažieru skaita ziņā, kā arī, otrkārt, veikt ar mārketingu un reklāmu saistītas darbības. Šie pakalpojumi ietilpa 1. un 2. darbībā.

31      Šī nolīguma 5. pantā tika precizēts, ka šis līgums ir atkarīgs no tā, vai tiek saglabāts un atjaunots autonomā reģiona finansējums SOGAER.

c)      Likuma Nr. 10/2010 īstenošana saistībā ar Algēro lidostu

32      Attiecībā uz Algēro lidostu sūdzību par līgumiem, kas starp SOGEAAL un sabiedrību Ryanair Ltd tika noslēgti jau 2003. gadā un starplaikā atjaunoti, iesniedza kāda Itālijas aviosabiedrība. Tā rezultātā Eiropas Komisija 2007. gada 12. septembrī sāka LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru par iespējamo valsts atbalstu, [ko piešķīrusi un] kas piešķirts Algēro lidostai, Ryanair un citiem gaisa pārvadātājiem (OV 2008, C 12, 7. lpp.). 2012. gada 27. jūnijā šī procedūra tika paplašināta, iekļaujot papildu pasākumus, kurus bija veikusi Itālija un kuri nebija sākotnējās sūdzības priekšmets (OV 2013, C 40, 15. lpp.), to vidū bija “visi pasākumi, kas piešķirti Ryanair un tās meitasuzņēmumam AMS, kā arī citām aviosabiedrībām, kas izmantoja lidostu pēc 2000. gada [..], jo īpaši ietver[ot] finanšu ieguldījumus, kurus SOGEAAL piešķīra tieši vai kurus piešķīra ar SOGEAAL starpniecību, proti, pēc 2000. gada noslēdzot ar Ryanair un citiem gaisa pārvadātājiem vairākus nolīgumus par lidostas pakalpojumiem un tirdzniecības pakalpojumiem”.

33      Minētās procedūras rezultātā Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2015/1584 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.23098 (C 37/07) (ex NN 36/07), ko Itālija bija piešķīrusi Società di Gestione dell’Aeroporto di Alghero So.Ge.A.AL S.p.A. un dažādiem gaisa pārvadātājiem, kas darbojas Algēro lidostā (OV 2015, L 250, 38. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums “Algēro””), kurā Komisija tostarp uzskatīja, piemērojot privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu, ka autonomā reģiona īstenotie pasākumi, tostarp SOGEAAL, kuru kontrolē minētais reģions, noslēgtie līgumi ar atsevišķām aviosabiedrībām par jaunu gaisa maršrutu popularizēšanu vai uzsākšanu uz Algēro lidostu un no tās, kā arī par mārketinga un reklāmas darbībām, nav uzskatāmi par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

34      Tomēr attiecībā uz laikposmu no 2010. līdz 2013. gadam prasītāja nenoslēdza līgumu ar SOGEAAL saistībā ar atbalsta shēmu, kas ieviesta ar Likumu Nr. 10/2010.

B.      Par apstrīdēto lēmumu

35      2011. gada 30. novembrī Itālijas Republika saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu paziņoja Komisijai Likumu Nr. 10/2010, un šis pasākums tika izvērtēts atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), III nodaļai.

36      Komisija ar 2013. gada 23. janvāra vēstuli informēja Itālijas Republiku par savu lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras sākšanu”) par paziņoto shēmu (turpmāk tekstā – “strīdīgā atbalsta shēma”). Publicējot šo lēmumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2013. gada 30. maijā (OV 2013, C 152, 30. lpp.), Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par apgalvoto atbalsta shēmu.

37      Itālijas iestādes, kā arī ieinteresētās personas, tostarp prasītāja un Algēro, Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji, iesniedza rakstveida apsvērumus. Komisija ieinteresēto personu apsvērumus nosūtīja Itālijas iestādēm, kuras varēja iesniegt savus komentārus par tiem.

38      Ar 2014. gada 24. februāra vēstulēm Komisija informēja ieinteresētās personas par paziņojuma “Pamatnostādnes par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām” (OV 2014, C 99, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2014. gada pamatnostādnes”) publicēšanu 2014. gada 20. februārī un par faktu, ka šīs pamatnostādnes šajā lietā esot piemērojamas no to publicēšanas dienas Oficiālajā Vēstnesī. 2014. gada 15. aprīlī Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts paziņojums, kurā dalībvalstis un ieinteresētās personas tika aicinātas viena mēneša laikā pēc minēto pamatnostādņu publicēšanas dienas iesniegt apsvērumus par 2014. gada pamatnostādņu piemērošanu šajā lietā (OV 2014, C 113, 30. lpp.). Tādējādi 2014. gada 4. jūlijā prasītāja iesniedza apsvērumus.

39      Komisija 2015. gada 25. martā lūdza prasītāju tai nosūtīt konkrētus dokumentus. Tā paša gada 31. martā prasītāja tos Komisijai iesniedza, vienlaikus šajā saistībā iesniedzot papildu apsvērumus.

40      2015. gada 1. un 14. maijā prasītāja un konsultāciju sabiedrība, kas rīkojas tās vārdā, iesniedza Komisijai jaunus papildu apsvērumus.

41      Pēc sanāksmes ar Komisijas dienestiem prasītāja 2015. gada 1. jūnijā iesniedza jaunus apsvērumus. Itālijas iestādes, kurām tika lūgts iesniegt jebkādus savus komentārus šajā ziņā, 2015. gada 17. septembrī iesniedza apsvērumus Komisijai.

42      2016. gada 29. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2017/1861 par valsts atbalstu SA 33983 (2013/C) (ex 2012/NN) (ex 2011/N) – Itālija – Kompensācija Sardīnijas lidostām par sabiedrisko pakalpojumu saistībām (SGEI) (OV 2017, L 268, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1. pants

1. Shēma, ko Itālija izveidoja ar [Likumu Nr. 10/2010,] neietver valsts atbalstu [LESD] 107. panta 1. punkta nozīmē par labu SOGEAAL [..], SOGAER [..] un GEASAR [..].

2. Shēma, ko Itālija izveidoja ar Likumu [Nr.] 10/2010, ir valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē par labu Ryanair/AMS, [prasītājai], Air Berlin, Meridiana, Alitalia, Air Italy, Volotea, Wizzair, Norwegian, JET2.COM, Niki, Tourparade, Germanwings, Air Baltic un Vueling, ciktāl tas attiecas uz šo aviosabiedrību darbību Kaljāri‑Elmasas lidostā un Olbijas lidostā.

3. Valsts atbalstu, kas minēts 2. punktā, Itālija īstenojusi, pārkāpjot [LESD] 108. panta 3. punktu.

4. Šā panta 2. punktā minētais valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

2. pants

1. Itālija atgūst 1. panta 2. punktā minēto valsts atbalstu no tā saņēmējiem.

2. Ņemot vērā to, ka Ryanair un AMS šā lēmuma nolūkos ir viena saimnieciska vienība, tie ir solidāri atbildīgi par valsts atbalsta, ko katrs no tiem saņēmis, atmaksāšanu.

3. Atgūstamajām summām pieskaita procentus, ko aprēķina, sākot no dienas, kad tās ir nodotas atbalsta saņēmēju rīcībā, līdz to faktiskai atgūšanai.

[..]

5. Itālija atceļ visus nesamaksātos 1. panta 2. punktā minētos atbalsta maksājumus, sākot no šā lēmuma pieņemšanas dienas.

3. pants

1. Lēmuma 1. panta 2. punktā minētā atbalsta atgūšana ir tūlītēja un efektīva.

2. Itālija nodrošina šā lēmuma īstenošanu četru mēnešu laikā pēc tā paziņošanas.

4. pants

1. Divos mēnešos pēc šā lēmuma paziņošanas dienas Itālija iesniedz šādu informāciju [Komisijai]:

–        to atbalsta saņēmēju sarakstu, kuri saņēmuši atbalstu saskaņā ar 1. panta 2. punktā minēto shēmu, kā arī kopējo atbalsta summu, kuru katrs no tiem ir saņēmis saskaņā ar šo shēmu,

–        kopējo no katra atbalsta saņēmēja atgūstamo summu (pamatsummu ar atgūšanas procentiem),

–        veikto un plānoto pasākumu sīku aprakstu, lai nodrošinātu šā lēmuma izpildi,

–        dokumentus, kas apliecina, ka saņēmējam ir pieprasīts atmaksāt atbalstu.

2. Itālija informē Komisiju par to valsts pasākumu norisi, kas ir pieņemti šā lēmuma īstenošanai, līdz 2. pantā minētā atbalsta atgūšana ir pabeigta. Pēc Komisijas vienkārša pieprasījuma tā nekavējoties iesniedz informāciju par veiktajiem un plānotajiem pasākumiem šā lēmuma izpildei. Tā arī sniedz sīku informāciju par atbalsta summām un atgūšanas procentiem, kas jau ir atgūti no saņēmējiem.

5. pants

Šis lēmums ir adresēts Itālijas Republikai.”

43      Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma piemērojamību Komisija šī lēmuma 344.–346. apsvērumā norādīja, ka tas neaptver atbalsta pasākumus, kuri jau ir atsevišķas izmeklēšanas priekšmets, kas norādīta šī sprieduma 32. punktā. Lai gan ne visi SOGEAAL maksājumi par 1. un 2. darbību, kuri bija paredzēti atbilstoši Likumam Nr. 10/2010, tika veikti saskaņā ar līgumiem, kas tiek pārbaudīti atsevišķā izmeklēšanā, kura attiecas vienīgi uz Algēro lidostu, Komisija uzskata, ka lielākā daļa no tiem tika izvērtēti šajā citā lietā. Turklāt Komisija norāda, ka “nav tik vienkārši visās lietās tos skaidri nodalīt, jo finansiālās attiecības starp SOGEAAL un konkrētu aviosabiedrību attiecīgajā periodā var regulēt dažādi līgumi un tikai daži no tiem tiek apskatīti [minētajā citā lietā]”. Tādējādi tā uzskatīja, ka no apstrīdētā lēmuma piemērošanas jomas ir jāizslēdz visi nolīgumi, kas saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu ir noslēgti starp aviosabiedrībām un SOGEAAL, proti, citiem vārdiem, strīdīgo pasākumu daļa, kas attiecas uz Algēro lidostu.

44      Visbeidzot, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka šajā gadījumā iesāktā procedūra attiecas vienīgi uz to potenciālo atbalstu, ko lidostu apsaimniekotāji ir piešķīruši pakalpojumu sniedzējiem, kuri bija aviosabiedrības, un kas attiecās uz 3. darbību. Līdz ar to tā apstrīdētā lēmuma 346. apsvērumā norādīja, ka nevar paust nostāju šajā jautājumā.

45      2016. gada 1. augustā Itālijas iestādes paziņoja prasītājai apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālo versiju, lūdzot tai norādīt, kādi dati būtu jāizņem no versijas, kas tiks publicēta Oficiālajā Vēstnesī; tā tika publicēta 2017. gada 18. oktobrī.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

46      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 11. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.

47      Pēc divkāršas procesuālo rakstu apmaiņas un pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Šim nolūkam prasītāja un Komisija tika lūgtas iesniegt dokumentus un rakstveidā atbildēt uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kā arī paust nostāju par iespēju pievienot šo lietu lietai Volotea/Komisija (T‑607/17); galu galā Vispārējā tiesa izlēma neveikt šo apvienošanu to jautājumu dēļ, kuri ir saistīti ar konkrētas informācijas konfidencialitāti. Tās šos pasākumus izpildīja noteiktajā termiņā.

48      2019. gada 19. jūnijā Vispārējās tiesas plēnums, pamatojoties uz pirmās palātas un priekšsēdētāja vietnieka priekšlikumu, piemērojot tās Reglamenta 28. pantu, nolēma nodot lietu pirmajai palātai paplašinātā piecu tiesnešu sastāvā.

49      Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2019. gada 2. oktobra tiesas sēdē, pēc kuras tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta.

50      Ar 2019. gada 7. novembra rīkojumu Vispārējā tiesa nolēma atsākt tiesvedības mutvārdu daļu. 2019. gada 12. novembrī tā lūdza Komisiju iesniegt konkrētus dokumentus, un tā to izdarīja noteiktajā termiņā. Prasītājai tādējādi bija iespēja iesniegt savus apsvērumus par šiem dokumentiem 2019. gada 20. decembrī, tajos tā tomēr norādīja, ka dokumenti nav iesniegti tiesvedības valodā, bet gan itāļu valodā. Uz lūgumu norādīt Vispārējai tiesai, vai prasītāja ar šādu komentāru ir vēlējusies lūgt Vispārējo tiesu pieprasīt Komisijai iesniegt minētos dokumentus tiesvedības valodā atbilstoši Reglamenta 46. pantam, tā tomēr 2020. gada 29. janvārī atbildēja, ka šādu trūkumu novēršanu nelūdz. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa 2020. gada 4. februārī pabeidza tiesvedības mutvārdu daļu.

51      Pēc Komisijas lūguma iesniegt apsvērumus par prasītājas 2019. gada 20. decembra apsvērumiem Vispārējā tiesa ar 2020. gada 25. februāra rīkojumu nolēma atsākt tiesvedības mutvārdu daļu, un pēc tam, kad Komisija noteiktajā termiņā iesniedza minētos apsvērumus, tiesvedības mutvārdu daļa no jauna tika pabeigta.

52      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu pilnībā un katrā ziņā tiktāl, cik tas attiecas uz apgalvoto nelikumīgo valsts atbalstu, kas tai esot piešķirts;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

53      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par pieņemamību

54      Iebildumu rakstā Komisija norāda uz prasības nepieņemamību, ciktāl ar to tiek prasīts atcelt, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu un, otrkārt, šī paša lēmuma 1. panta 2. punktu, ciktāl šis 2. punkts attiecas uz citām aviosabiedrībām, nevis prasītāju.

55      Piekrītot, ka prasītājai ir tiesības celt prasību, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas to skar, un šādā nolūkā apstrīdēt dažādas lēmuma daļas, kas ir uzskatāmas par pamatojumu apstrīdētajai rezolutīvajai daļai, īpaši tās, kas attiecas uz šī lēmuma 1. panta 2. punktu, piemēram, 7.2.1. iedaļu, Komisija tomēr apstrīd iespēju, ka prasītāja varētu panākt minētā lēmuma atcelšanu pilnībā. Prasītāja neesot izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā vēlētos, lai šis lēmums tiktu atcelts citu struktūru, piemēram, konkurējošo sabiedrību, interesēs.

56      Turklāt Komisija uzskata, ka prasītāja nevarot celt prasību tieši, lūdzot atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā ietverto konstatējumu, saskaņā ar kuru lidostas nav saņēmušas valsts atbalstu. Šo konstatējumu apstiprinot apstrīdētā lēmuma 7.2.2. iedaļā ietvertā argumentācija, kas prasītāju kā aviosabiedrību neskarot tieši un individuāli.

57      Prasītāja, tostarp atsaucoties uz 1992. gada 17. septembra sprieduma NBV un NVB/Komisija (T‑138/89, EU:T:1992:95) 31. punktu, uzskata, ka tai papildus rezolutīvajai daļai ir tiesības apstrīdēt pamatus, kas veido nepieciešamo pamatojumu. Tomēr šajā gadījumā esot acīmredzami, ka konstatējums par to, ka pastāv atbalsts aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, kas tiek uzskatītas par faktiskajām strīdīgā atbalsta shēmas saņēmējām, ir atkarīgs no nešķirama konstatējuma par to, ka nav atbalsta elementu lidostu apsaimniekotājiem, kurus Komisija ir kvalificējusi kā vienkāršus “starpniekus”, kas tālāk izplatīja autonomā reģiona piešķirtās finansiālās priekšrocības. Tādējādi prasītājai esot tiesības apstrīdēt šo pēdējo konstatējumu, lai tā varētu pierādīt, ka tā nebija faktiskā minēto pasākumu saņēmēja un ka līdz ar to Komisijai nebija pamata pieprasīt, lai tā atmaksātu summas autonomajam reģionam.

58      Turklāt prasītāja uzskata, ka tā var lūgt atcelt apstrīdēto lēmumu pilnībā, ieskaitot daļas, kurās tā nav tieši minēta, atgādinot, ka tā katrā ziņā ir iesniegusi pakārtotu lūgumu atcelt minēto lēmumu, ciktāl tas attiecas vienīgi uz to.

59      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona saskaņā ar šī panta pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kurš viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

60      Tā kā vienīgais apstrīdētā lēmuma adresāts ir Itālijas Republika, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru citi subjekti, kuriem lēmums nav adresēts, var tikt uzskatīti par šī lēmuma individuāli skartiem tikai tad, ja šis lēmums attiecas uz tiem noteiktu tiem piemītošu īpašo raksturiezīmju dēļ vai saistībā ar kādu faktu, kas tos izceļ salīdzinājumā ar kādu citu un tādējādi tos individualizē tādā pašā veidā kā lēmuma adresātu (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. punkts, un 2018. gada 28. jūnijs, Andres (Heitkamp BauHolding maksātnespēja)/Komisija, C‑203/16 P, EU:C:2018:505, 41. punkts).

61      Valsts atbalsta jomā Tiesa ir precizējusi, ka uzņēmums principā nevar apstrīdēt Komisijas lēmumu, ar kuru tiek aizliegti atbalsta pasākumi konkrētā nozarē, ja šis lēmums skar to tikai tāpēc, ka šis uzņēmums pieder pie attiecīgās nozares un ir iespējamais minētā atbalsta saņēmējs. Attiecībā uz šādu uzņēmumu šāds lēmums ir vispārpiemērojams pasākums, kas tiek piemērots objektīvi noteiktās situācijās un kam ir tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktu personu kategoriju (skat. spriedumus, 2000. gada 19. oktobris, Itālija un Sardegna Lines/Komisija, C‑15/98 un C‑105/99, EU:C:2000:570, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 28. jūnijs, Andres (Heitkamp BauHolding maksātnespēja)/Komisija, C‑203/16 P, EU:C:2018:505, 43. punkts).

62      Savukārt tad, ja lēmums skar tādu personu grupu, kas ir identificētas vai identificējamas šī tiesību akta pieņemšanas brīdī, ņemot vērā šīs grupas locekļus raksturojošus kritērijus, šis akts šīs personas var skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota uzņēmēju loka (skat. spriedumu, 2008. gada 13. marts, Komisija/Infront WM, C‑125/06 P, EU:C:2008:159, 71. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumi, 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonpunt u.c./Komisija, C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 59. punkts, un 2018. gada 28. jūnijs, Andres (Heitkamp BauHolding maksātnespēja)/Komisija, C‑203/16 P, EU:C:2018:505, 44. punkts).

63      Tādējādi tāda individuāla atbalsta faktiskie saņēmēji, kas ir piešķirts atbilstoši atbalsta shēmai, kuru Komisija ir uzdevusi atgūt, šī iemesla dēļ ir individuāli skarti LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (spriedumi, 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 53. punkts, un 2018. gada 28. jūnijs, Andres (Heitkamp BauHolding maksātnespēja)/Komisija, C‑203/16 P, EU:C:2018:505, 45. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2000. gada 19. oktobris, Itālija un Sardegna Lines/Komisija, C‑15/98 un C‑105/99, EU:C:2000:570, 34. un 35. punkts).

64      Ir atzīts, ka Komisijas lēmums par, pamatojoties uz LESD 108. panta 2. punktu, uzsāktas procedūras izbeigšanu individuāli skar ne tikai uzņēmumus, kuri ir saņēmuši atbalstu, bet arī ar to konkurējošos uzņēmumus, kas aktīvi līdzdarbojušies šajā procedūrā, ja atbalsta pasākums, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, būtiski ietekmē to stāvokli tirgū (spriedumi, 1986. gada 28. janvāris, Cofaz u.c./Komisija, 169/84, EU:C:1986:42, 25. punkts; 2007. gada 22. novembris, Sniace/Komisija, C‑260/05 P, EU:C:2007:700, 55. punkts, un 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 98. punkts).

65      Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa attiecas gan uz Itālijas Republiku, gan lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām. Tā kā prasījumi atcelt lēmumu ir vērsti gan uz šo lēmumu pilnībā, gan uz šī lēmuma atcelšanu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, ir jānosaka, cik lielā mērā prasītāja var celt prasību atcelt minēto lēmumu.

66      Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā prasītāja ir norādīta kā strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēja. Turklāt, piemērojot šī lēmuma 2. pantu, tai Itālijas iestādēm ir jāatmaksā summas, kuras tā ir saņēmusi saskaņā ar strīdīgā atbalsta shēmu.

67      Šādos apstākļos prasība, ciktāl ar to tiek lūgts atcelt šīs divas tiesību normas attiecībā uz prasītāju, ir pieņemama, ņemot vērā LESD 263. panta ceturto daļu, un šajā prasībā prasītāja savu prasījumu atcelt minētās divas tiesību normas pamatojumam var izvirzīt jebkuru pamatu, kas pierāda, ka tā nebija strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēja, tostarp šajā kontekstā izvirzīt argumentus nolūkā pierādīt, ka lidostu apsaimniekotāji, nevis aviosabiedrības, kāda ir prasītāja, bija faktiskie minētā strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēji.

68      Minētajā prasībā Vispārējā tiesa tomēr izskata vienīgi tos lēmuma elementus, kas attiecas uz prasītāju. Tādējādi tie, kas attiecas uz personām, kuras nav adresāti, neietilpst strīda, kuru tiesai tiek lūgts izskatīt, priekšmetā (spriedums, 1999. gada 14. septembris, Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., C‑310/97 P, EU:C:1999:407, 53. punkts). Līdz ar to šajā prasībā Vispārējā tiesa var vienīgi lemt par apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkta un 2. panta likumību, ciktāl šīs tiesību normas skar prasītāju. Tādējādi, ciktāl tie attiecas uz minēto tiesību normu atcelšanu attiecībā uz citām šajās tiesību normās minētajām aviosabiedrībām, prasījumi atcelt tiesību aktu nav pieņemami prasītājas locus standi neesamības dēļ.

69      Turklāt pretēji prasītājas apgalvotajam tā nevar celt tiešu prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu. Šī tiesību norma attiecas vienīgi uz tiem lidostu apsaimniekotājiem, kuru interesēs Komisija uzskatīja, ka strīdīgā atbalsta shēma nav uzskatāma par valsts atbalstu. Ņemot vērā, ka prasītāja kā aviosabiedrība nav minēto lidostu apsaimniekotāju konkurente, tai nav locus standi atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu.

70      Šādos apstākļos prasījumi atcelt tiesību aktu ir jāatzīst par pieņemamiem vienīgi tiktāl, cik tie attiecas uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ciktāl tas skar prasītāju, un pārējā daļā tie ir jānoraida kā nepieņemami.

B.      Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

71      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza sešus pamatus apstrīdētā lēmuma atcelšanai attiecībā uz:

–        pirmkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar maksājumu, kurus lidostu apsaimniekotāji veikuši prasītājai, kvalificēšanu par “valsts līdzekļiem”, kuru piešķiršana ir attiecināma uz Itālijas valsti;

–        otrkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar to, ka aviosabiedrības ir guvušas priekšrocību;

–        treškārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar faktu, ka strīdīgie pasākumi rada vai draud radīt konkurences izkropļojumu un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm;

–        ceturtkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar iespējas atzīt strīdīgos pasākumus par saderīgiem ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punktam neesamību;

–        piektkārt, tiesiskās paļāvības principa pārkāpšanu saistībā ar rīkojumu atgūt atbalstu no prasītājas;

–        sestkārt, nepietiekamu pamatojumu un pretrunīgu pamatojumu apstrīdētajā lēmumā.

1.      Par pirmo pamatu attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar maksājumu, kurus lidostu apsaimniekotāji veikuši prasītājai, kvalificēšanu par “valsts līdzekļiem”, kuru piešķiršana bija attiecināma uz Itālijas valsti

72      Pirmajā pamatā prasītāja apstrīd Komisijas analīzi, kura, kā tā uzskata, ir ietverta apstrīdētā lēmuma 355.–361. apsvērumā un saskaņā ar kuru, pirmkārt, autonomais reģions kontrolē lidostu apsaimniekotājus, tas nozīmē, ka sabiedrību SOGAER un GEASAR lēmumi piešķirt līdzekļus aviosabiedrībām piesaistīja valsts līdzekļus un bija attiecināmi uz Itālijas valsti, un saskaņā ar kuru, otrkārt, lidostu apsaimniekotāji rīkojas kā autonomā reģiona starpnieki tādā ziņā, ka to rīcību nosaka Likums Nr. 10/2010 un autonomā reģiona apstiprinātie darbības plāni, tas nozīmē, ka to lēmumi ar līgumu palīdzību piešķirt aplūkoto finansējumu aviosabiedrībām galu galā bija attiecināmi uz Itālijas valsti.

73      Komisija lūdz pamatu noraidīt kā nepamatotu.

74      Secīgi jāizvērtē abas daļas, kas veido pirmo pamatu.

a)      Par pirmā pamata pirmo daļu saistībā ar to, ka autonomais reģions kontrolē lidostu apsaimniekotājus

75      Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 55. un 58. apsvērumu, prasītāja sākotnēji prasības pieteikumā apgalvo, ka Komisijas secinājums, ka finansējums, kuru tai izmaksāja Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji, ir valsts atbalsts, jo abas attiecīgās lidostas kontrolē Itālijas valsts, šajā gadījumā – autonomais reģions, esot kļūdains un ietekmējot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Minētos apsaimniekotājus nevarot uzskatīt par valsts uzņēmumiem. Tādējādi to lēmumi, tostarp noslēgt līgumus ar prasītāju, neesot attiecināmi uz Itālijas valsti, un arī to finansiālie resursi, kas tika izmantoti, lai izmaksātu atlīdzību prasītājai, neesot uzskatāmi par valsts līdzekļiem.

76      Komisija lūdz noraidīt šo daļu, norādot, ka pretēji prasītājas norādītajam tā apstrīdētajā lēmumā neesot pamatojusies uz faktu, ka lidostu apsaimniekotāji piederētu valstij, lai secinātu, ka maksājumos, kurus lidostu apsaimniekotāji veica līgumslēdzēju aviosabiedrību interesēs, tika piesaistīti valsts līdzekļi un tie bija attiecināmi uz Itālijas valsti. Līdz ar to prasītāja kļūdoties attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 52.–58. apsvēruma saturu un faktu, ka tajā apstrīdētā lēmuma daļā, kas attiecas uz šo aspektu, proti, tā 7.2.1.2. iedaļā, Komisija šo secinājumu ir veikusi, pamatojoties vienīgi uz konstatējumu, ka minētie apsaimniekotāji īstenoja autonomā reģiona izstrādātu strīdīgā atbalsta shēmu. Faktiski jautājumam, vai lidostu apsaimniekotāji piederēja vai nepiederēja valsts varai, neesot bijis nekādas nozīmes šajā vērtējumā, jo atbalsta shēma vienādi tika ieviesta visu Sardīnijas lidostu interesēs neatkarīgi no tā, vai kapitāldaļas to attiecīgajās kapitāla struktūrās piederēja valsts vai privātajām personām.

77      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ar iekšējo tirgu nav saderīgs tāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai kas jebkādā citā veidā tiek piešķirts no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tādējādi “valsts atbalsta” kvalifikācijai LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīts, lai būtu izpildīti četri nosacījumi, proti, būtu valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana, šī iejaukšanās varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ar to tiktu sniegta selektīva priekšrocība atbalsta saņēmējam un ar to tiktu izkropļota konkurence vai tiktu radīti draudi to izkropļot (skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Runājot par pirmo nosacījumu saistībā ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu, lai priekšrocības varētu kvalificēt kā atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pirmkārt, tām ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām, izmantojot valsts līdzekļus, un, otrkārt, tām ir jābūt attiecināmām uz valsti (skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 24. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 20. punkts un tajā minētā judikatūra), abi šie apakšnosacījumi ir kumulatīvi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 28. marts, Vācija/Komisija, C‑405/16 P, EU:C:2019:268, 48. un 63. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2006. gada 5. aprīlis, Deutsche Bahn/Komisija, T‑351/02, EU:T:2006:104, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Šajā gadījumā Komisija apstrīdētā lēmuma 52. apsvērumā neapšaubāmi norādīja, ka Algēro, Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību; ka divi pirmie apsaimniekotāji pieder valsts nozarei un ka trešo kontrolē gaisa pārvadātājs.

80      Tomēr pretēji prasītājas apgalvotajam jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pamatojusies uz kādu no šiem ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāju kapitāla struktūru – valsts vai privāto – saistītajiem elementiem, lai uz autonomo reģionu attiecinātu finansējumu, kuru prasītāja saņēma no šiem apsaimniekotājiem atbilstoši nosacījumiem, kas norādīti 2002. gada 16. maija spriedumā Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294), saskaņā ar kuriem valsts uzņēmuma piešķirts finansējums, kas ietilpst “valsts līdzekļu” jēdzienā, var tikt attiecināts uz valsti.

81      Attiecīgajā apstrīdētā lēmuma daļā, precīzāk, 355.–361. apsvērumā, kuri ir iekļauti 7.2.1.2. iedaļā “Valsts līdzekļi un attiecināmība uz valsti”, Komisija, lai nonāktu pie secinājuma, ka aviosabiedrību saņemtais finansējums ir iegūts no Itālijas valsts, šajā gadījumā – autonomā reģiona, līdzekļiem un ka tas ir attiecināms uz šo reģionu, būtībā pamatojās uz minētā autonomā reģiona ieviestā mehānisma aprakstu, proti, ar šo mehānismu šī valsts struktūra nodrošināja finansējumu lidostu apsaimniekotājiem, kuri to lūdza, ar nosacījumu, ka tie šai struktūrai iesniedz apstiprināšanai darbības plānus, kuros minētajiem apsaimniekotājiem bija jāizklāsta veids, kādā tie paredz izmantot šo finansējumu, tostarp līgumslēdzēju aviosabiedrību atlīdzībai.

82      Šādos apstākļos, ciktāl tā ir balstīta uz kļūdainu premisu, proti, ka Komisija esot attiecinājusi uz Itālijas valsti finansējumu, kuru prasītāja saņēma no Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem, ietverot atsauci uz faktu, ka minētie apsaimniekotāji piederot valsts varai, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

83      Replikā prasītāja tomēr norāda – pat ja Komisija nebūtu attiecinājusi minēto atbalstu uz Itālijas valsti, pamatojoties uz faktu, ka Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostas kontrolēja valsts, apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta pretruna, jo, lai gan tas ietilpst strīdīgā atbalsta shēmā, kas tika ieviesta ar Likumu Nr. 10/2010, atbalstam, kas tika piešķirts Algēro lidostas apsaimniekotājam, tika piemērota atšķirīga attieksme, pamatojoties uz to, ka tas pieder autonomajam reģionam. Konkrētāk, prasītāja pārmet Komisijai, ka lēmumā par Algēro lidostu tā nav izvērtējusi jautājumu, vai minētās lidostas apsaimniekotājs šajā gadījumā ir rīkojies kā autonomā reģiona starpnieks.

84      Šajā ziņā Komisija, kuru Vispārējā tiesa aicināja sniegt rakstisku atbildi uz jautājumu par šo tēmu, izskaidroja, ka ievērojams vairākums maksājumu, kurus veica Algēro lidostas apsaimniekotājs saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, attiecās uz nolīgumiem, kas tika noslēgti ar aviosabiedrībām pirms minētās shēmas ieviešanas, un ka tie jau tika izvērtēti lēmumā “Algēro”. Savā atbildē tā arī atgādināja, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 345. apsvērumu, ka, pastāvot grūtībām nošķirt finanšu plūsmas saistībā ar nolīgumiem, kas tika noslēgti pirms strīdīgā atbalsta shēmas, no tām, kas faktiski tika veiktas saistībā ar minēto shēmu, tā nolēma izslēgt no apstrīdētā lēmuma piemērošanas jomas visus nolīgumus, kas ir noslēgti starp Algēro lidostas apsaimniekotāju un aviosabiedrībām, kuras darbojas šajā lidostā.

85      Līdz ar to šķiet, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav formāli izvērtējusi maksājumus, kurus Algēro lidostas apsaimniekotājs veica līgumslēdzējām aviosabiedrībām no finansējuma, ko šim apsaimniekotājam autonomais reģions piešķīra saskaņā ar strīdīgā atbalsta shēmu. Turklāt lēmumā “Algēro” Komisija nenoliedzami izvērtēja maksājumus, kurus bija veicis šis lidostas apsaimniekotājs, kas pieder autonomajam reģionam, piemērojot privāta ieguldītāja kritēriju. Tomēr šie maksājumi galvenokārt bija saistīti ar līgumiem, kas bija noslēgti pirms tam, kad autonomais reģions bija ieviesis strīdīgā atbalsta shēmu, kurā bija paredzēts mehānisms, ka minētais reģions kontrolē finansējumu, kuru tas piešķir lidostu apsaimniekotājiem.

86      No tā izriet, ka prasītājas argumentācija saistībā ar apgalvoto pretrunu Komisijas pieejā ir jānoraida.

87      Katrā ziņā prasītāja ar savu argumentāciju nevar netieši apstrīdēt lēmuma “Algēro” tiesiskumu, pamatojoties uz to, ka Komisija šajā lēmumā neesot izvērtējusi maksājumus, kurus Algēro lidostas apsaimniekotājs veica līgumslēdzējām aviosabiedrībām no finansējuma, ko tam bija piešķīris autonomais reģions saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu. Neatkarīgi no jautājuma, vai prasītājai tās aviosabiedrības statusā ir locus standi minētajā lēmumā, jākonstatē, ka, nepastāvot prasībai, kas būtu celta noteiktajā termiņā atbilstoši LESD 263. pantam, lēmums “Algēro” ir kļuvis galīgs.

88      Turklāt attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, ciktāl tajā nav izvērtēti maksājumi, kurus Algēro lidostas apsaimniekotājs no strīdīgā atbalsta shēmas ietvaros piešķirtā finansējuma bija veicis aviosabiedrībām, ar kurām tas bija noslēdzis komerclīgumus, ir jākonstatē, ka prasītāja kā aviosabiedrība darbojas gaisa pārvadājumu tirgū, nevis lidostu pakalpojumu un infrastruktūras tirgū. Šādos apstākļos, tā kā prasītāja nekonkurē ar Algēro lidostas apsaimniekotāju, tai nav locus standi attiecībā uz šo apstrīdētā lēmuma daļu.

89      Visbeidzot un pakārtoti – iemesli, kuru dēļ Komisija aplūkoto situāciju iepriekšējā lēmumā, šajā gadījumā – lēmumā “Algēro”, esot izvērtējusi atšķirīgi, katrā ziņā nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 95. punkts, un 2018. gada 16. janvāris, EDF/Komisija, T‑747/15, EU:T:2018:6, 238. punkts).

90      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par pirmā pamata otro daļu, kas attiecas uz lidostu apsaimniekotāju starpnieka lomu

91      Pirmā pamata otrajā daļā prasītāja apstrīd gan, pirmkārt, tās naudas valsts izcelsmi, kuru lidostu apsaimniekotāji izmantoja, lai tai izmaksātu atlīdzību atbilstoši līgumiem, ko pēdējie minētie bija ar to noslēguši, gan, otrkārt, to maksājumu attiecināmību uz autonomo reģionu, kurus lidostu apsaimniekotāji veica, izpildot līgumus saistībā ar gaisa pārvadājumu mērķiem un mārketinga pakalpojumu sniegšanu, kurus tie bija noslēguši ar aviosabiedrībām, tostarp prasītāju.

92      Attiecībā uz aplūkotā finansējuma valsts izcelsmi ir jāatgādina, ka valsts vai no valsts līdzekļiem finansētam pasākumam nav obligāti jābūt pasākumam, ko ieviesusi valsts centrālā vara. To tikpat labi var veikt arī administratīvi teritoriāla iestāde, kāda ir autonomais reģions. Teritoriālo kopienu, nevis centrālās pārvaldes veikti pasākumi var būt atbalsts, ja ir izpildīti LESD 107. panta 1. punktā minētie nosacījumi (spriedumi, 1987. gada 14. oktobris, Vācija/Komisija, 248/84, EU:C:1987:437, 17. punkts, un 2006. gada 6. septembris, Portugāle/Komisija, C‑88/03, EU:C:2006:511, 55. punkts). Citiem vārdiem, pasākumi, kurus īsteno dalībvalstu administratīvi teritoriālās iestādes, decentralizētas, federatīvas, reģionālas un citas struktūras, lai arī kāds būtu to juridiskais statuss un mērķis, tāpat kā pasākumi, kurus īsteno federālā vai centrālā vara, ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja ir izpildīti šajā tiesību normā minētie nosacījumi (spriedumi, 2002. gada 6. marts, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, T‑92/00 un T‑103/00, EU:T:2002:61, 57. punkts, un 2011. gada 12. maijs, Région NordPasdeCalais un Communauté d’agglomération du Douaisis/Komisija, T‑267/08 un T‑279/08, EU:T:2011:209, 108. punkts).

93      Šajā gadījumā saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu nav šaubu par to, ka autonomais reģions lidostu apsaimniekotājiem ir piešķīris finansējumu vairāku gadu garumā, lai tie īstenotu darbības nolūkā popularizēt Sardīnijas reģionu kā tūrisma galamērķi, ietverot vienlaikus gan mērķu sasniegšanu gaisa satiksmes pakalpojumu jomā uz un no dažādām salas lidostām, gan mārketinga pakalpojumu sniegšanu. Prasītāja neapstrīd, ka šis finansējums, kuru ir piešķīris autonomais reģions un kurš sākotnēji tika izmaksāts lidostu apsaimniekotājiem, ir valsts līdzekļi un ka lēmums piešķirt šo finansējumu minētajiem lidostu apsaimniekotājiem ir attiecināms uz Itālijas valsti. Tomēr rodas jautājums, vai, kā apgalvo prasītāja, summām, kuras tā saņēma no minētajiem apsaimniekotājiem, izpildot ar tiem noslēgtos līgumus, bija vai joprojām ir “valsts līdzekļu” raksturs un vai tās ir attiecināmas uz Itālijas valsti LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

1)      Par valsts līdzekļu piesaisti

94      Šajā ziņā gan no mehānisma, kuru izveidojis autonomais reģions, izmantojot strīdīgā atbalsta shēmu, gan no tā praktiskas īstenošanas izriet, ka finansējums, kuru minētais reģions izmaksāja lidostu apsaimniekotājiem, ir tas, kuru pēdējie minētie izmantoja, lai izmaksātu atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām.

95      Pirmkārt, jānorāda, ka strīdīgajā atbalsta shēmā bija paredzēts sava veida grāmatojumu mehānisms. Konkrētāk, Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 bija paredzēts, ka norādītie lidostu apsaimniekotāji saņem avansā 20 % no finansējuma, kas pienākas par atsauces gadu, to papildinot ar otrās daļas samaksu 60 % apmērā, kas ir sadalīta pa daļām un ir atkarīga no ceturkšņa atskaišu iesniegšanas, un, visbeidzot, ar pēdējo daļu 20 % apmērā, iesniedzot dokumentus, kas ļauj autonomajam reģionam pārbaudīt, ka darbība ir izpildīta pareizi, ka ir sasniegti mērķi un ka radušās izmaksas ir pareizas. Šis kontroles mehānisms attiecīgi varēja kavēt jebkuru lidostas apsaimniekotāju saņemt tādu summu atmaksu, kuras tas nebija izmantojis, lai izmaksātu atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, un kuras ir apstrīdētā lēmuma 2. pantā paredzētā atgūšanas pienākuma priekšmets. Šāda mehānisma esamība arī apstiprina, ka minēto aviosabiedrību pakalpojumus finansēja šis reģions, jo summas, kuras lidostu apsaimniekotāji izmaksāja kā atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām, atbilda finansējumam, kuru tie procesa laikā saņēma no autonomā reģiona.

96      Otrkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 242.–246., kā arī 313., 314. un 317. apsvēruma, kuros ir norādīti apsvērumi, ko lidostu apsaimniekotāji bija iesnieguši administratīvajā procedūrā Komisijā, paši Olbijas un Kaljāri‑Elmasas lidostu apsaimniekotāji paskaidroja, ka faktiski viņi bija izmaksājuši summas, kas atbilst samaksai tām līgumslēdzējām aviosabiedrībām, kuras sniedz autonomā reģiona pieprasītos pakalpojumus, lai veicinātu Sardīnijas tūrismu, un ka tie vēlāk minētajam autonomajam reģionam iesniedza savas grāmatvedības atskaites, kurās bija uzrādītas faktiski radušās izmaksas, lai saņemtu atmaksu no autonomā reģiona. Šajā saistībā pats Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotājs apstiprina, ka autonomais reģions tam ir pieprasījis pierādīt, ka aviosabiedrības pakalpojumu sniedzējas ir saņēmušas visus reģionālos maksājumus un ka līdz ar to tas bija vienīgi starpnieks, kurš aviosabiedrībām nodeva no autonomā reģiona saņemtās summas. Turklāt pati Itālijas Republika apgalvo, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 340. apsvēruma, ka Olbijas lidostas apsaimniekotājs prasītājai bija pārskaitījis visu finansējuma summu, kuru šis apsaimniekotājs bija saņēmis no autonomā reģiona.

97      Tādējādi ir skaidrs, ka tā finansējuma pamatā, kuru lidostu apsaimniekotāji izmanto, lai izmaksātu atlīdzību prasītājai saskaņā ar līgumiem, kurus tie bija ar to noslēguši, bija autonomā reģiona budžets un līdz ar to tas ir uzskatāms par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt, lai gan noteiktos gadījumos lidostu apsaimniekotājiem bija jāsedz izmaksas par naudas izmaksāšanu avansā, tostarp – veicot izmaksu ar SFIRS palīdzību, par summām, kuras autonomais reģions vēlāk atmaksāja, tas nekādi nemaina faktu, ka saskaņā ar to pašu paziņojumiem un atbilstoši tam, kas bija paredzēts strīdīgā atbalsta shēmā, lidostu apsaimniekotāji visu finansējumu, ko tiem bija piešķīris minētais autonomais reģions, izmantoja, lai izmaksātu atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, un ka šis finansējums ir vienīgi apstrīdētā lēmuma 2. pantā paredzētā atmaksāšanas pienākuma priekšmets.

98      Tādējādi ir jānoraida prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru, tā kā finansējumu autonomais reģions pārskaitīja lidostu apsaimniekotājiem, tad neesot bijis pārliecības, ka tas tika izmantots atlīdzības izmaksai prasītājai. Tāpat nav nozīmes prasītājas apgalvotajam apstāklim, ka finansējuma, kuru lidostu apsaimniekotāji saņēma aviosabiedrību vajadzībām, pārskaitīšanas noteikumi nav minēti Likumā Nr. 10/2010, jo ar strīdīgā atbalsta shēmu ieviesto sistēmu tika finansēta darbība, ko veica lidostu apsaimniekotāji, izmantojot ar aviosabiedrībām noslēgtos līgumus, tas galu galā tika konstatēts faktu izklāstā, un tā rezultātā finansējums minētajām aviosabiedrībām tika pārskaitīts ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību.

99      Papildus Itālijas valdības un pašu lidostas apsaimniekotāju paziņojumiem administratīvajā procesā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kā arī apstrīdētajā lēmumā ietvertajām tabulām – atbilstību starp finansējumu, ko autonomais reģions ir piešķīris lidostu apsaimniekotājiem, un finansējumu, ko pēdējie minētie ir izmantojuši, lai izmaksātu atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām, īpaši prasītājas gadījumā, apstiprina pats to nolīgumu saturs, kurus prasītāja noslēdza ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem.

100    Līguma Nr. 25/2011, kuru tā noslēdza ar SOGAER, preambulā bija skaidri norādīts, ka autonomais reģions bija nolēmis palielināt savas investīcijas mārketingā transporta un tūrisma industrijās, ka, paturot prātā šādu mērķi, tas katru gadu piešķīra SOGAER summu, kas šim lidostas apsaimniekotājam bija jāiztērē šī mērķa sasniegšanai, un ka, ņemot vērā autonomā reģiona vēlmes, SOGAER publicēja sludinājumu savā tīmeklī, lai ieguldītu mārketinga darbībās tūrisma objektu popularizēšanai Sardīnijas dienvidos. Attiecībā uz līgumu, kas 2011. gada 17. martā tika noslēgts starp prasītāju un GEASAR, tajā tika norādīts – lai paplašinātu savas gaisa satiksmes darbības, prasītāja ir izstrādājusi mārketinga un reklāmas programmu, lai popularizētu Sardīnijas reģionu, kas bija jāīsteno ar to pušu finansiālu līdzdalību, kuras ir ieinteresētas salas tūrisma attīstībā, un šajā gadījumā tas galvenokārt vai pat vienīgi bija autonomais reģions.

101    Turklāt Līgumā Nr. 25/2011 bija ietverts noteikums par līguma izbeigšanu gadījumā, ja tiek izbeigts vai atsaukts autonomā reģiona piešķirtais finansējums, tādējādi apstiprinot finansiālā starpnieka lomu, uz kuru Komisija apstrīdētajā lēmumā bija norādījusi saistībā ar lidostu apsaimniekotājiem, kuri atbilstoši to paziņojumiem administratīvajā procedūrā, īpaši atbilstoši Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotāja paziņojumam, vienīgi izraudzījās aviosabiedrības, kas varēja sasniegt noteiktos gada mērķus attiecībā uz stratēģiski nozīmīgo lidojumu uz un no attiecīgajām lidostām biežumu un pasažieru skaitu tajos.

102    Prasītāja iebilst, kā tas tostarp ir minēts apstrīdētā lēmuma 74. apsvērumā, ka Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 bija skaidri minēts, ka darbības plānos ir jānorāda pašu resursu līmenis, kurus ieguldīs katrs lidostas apsaimniekotājs, kā arī iespējamu citu privāto ieguldītāju, kuri gūs labumu no gaisa satiksmes pieauguma, piemēram, to, kuri aktīvi darbojas tūrisma, tirdzniecības, lauksaimniecības un kultūras nozarēs, ieguldījumu līmenis.

103    Tomēr, kā apgalvo Komisija, šis arguments nav efektīvs. Pirmkārt, prasītāja, kurai tika uzdots jautājums šajā ziņā, nespēja izskaidrot, kurš cits privātais ieguldītājs varētu būt saistīts ar autonomā reģiona uzsākto budžeta iniciatīvu, lai popularizētu Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi, finansējot darbības, kuras tiek veiktas ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību.

104    Otrkārt un katrā ziņā, pieņemot, ka lidostu apsaimniekotāju sniegtos pakalpojumus – daļēji un lai arī katrā ziņā minimāli – līdzfinansēja citi ieguldītāji, tostarp paši minētie apsaimniekotāji, tas nekādi nemaina tā finansējuma valsts izcelsmi, kuru šie lidostu apsaimniekotāji izmanto, lai izmaksātu atlīdzību aviosabiedrībām saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, jo vienīgi šis finansējums minētajām aviosabiedrībām ir jāatmaksā Itālijas valstij, izpildot apstrīdēto lēmumu. Turklāt, ja būtu jāpiekrīt prasītājas argumentācijai, pietiktu ar to, ka dalībvalsts lūdz privātās nozares dalībniekus līdzfinansēt tās pasākumus, lai tie būtu ārpus LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomas.

105    Tāpat arī attiecībā uz finansējumu, kuru autonomais reģions piešķīra lidostu apsaimniekotājiem, izpildot strīdīgā atbalsta shēmu, prasītāja apgalvo, ka šie apsaimniekotāji to ir izmantojuši vienīgi nolūkā palielināt savu peļņu, bet tie neesot administrējuši minēto finansējumu vispārējās interesēs. Atbilstoši prasītājas apgalvotajam šis finansējums, kam ir valsts izcelsme un kas pēc rakstura ir aizvietojams, uzreiz pēc tā piešķiršanas minētajiem apsaimniekotājiem bez nošķiršanas esot ieskaitīts šo apsaimniekotāju līdzekļos un tādējādi tam esot privāttiesisks raksturs un tas esot ticis izmantots vienīgi peļņas gūšanas nolūkos.

106    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts atbalsta jomā valsts intervences pasākuma mērķis nav pietiekams apstāklis, lai šis pasākums netiktu atzīts par “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē. Šajā pantā netiek veikta [pasākumu] nošķiršana pēc valsts iesaistīšanās cēloņiem vai mērķiem, bet [šie pasākumi] tiek definēti atkarībā no to ietekmes (skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 84. un 85. punkts un tajos minētā judikatūra; spriedums, 2015. gada 26. novembris, Spānija/Komisija, T‑461/13, EU:T:2015:891, 39. punkts).

107    Tomēr, ņemot vērā, ka, izvērtējot pasākumu, Komisijai var nākties pārbaudīt, vai priekšrocību var uzskatīt par tādu, kas ir netieši piešķirta tirgus dalībniekiem, kuri nav tūlītēji valsts resursu iedalīšanas saņēmēji (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 13. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑382/99, EU:C:2002:363, 61. un 62. punkts), ir jāuzskata – ciktāl var tikt pierādīts, kā tas ir šajā gadījumā, ka priekšrocību, ko radījuši valsts līdzekļi, tūlītējais saņēmējs ir nodevis galasaņēmējam, nav nozīmes tam, ka saņēmējs šo nodošanu ir veicis atbilstoši komercdarbības loģikai vai, gluži pretēji, ka šī nodošana ir atbildusi vispārējo interešu mērķim.

108    To apstiprina judikatūra, kurā ir norādīts, ka priekšrocība, kas ir tiešā veidā piešķirta konkrētām fiziskām vai juridiskām personām, var būt netieša priekšrocība un attiecīgi valsts atbalsts citām juridiskām personām, kuras ir uzņēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 19. septembris, Vācija/Komisija, C‑156/98, EU:C:2000:467, 22.–35. punkts; 2002. gada 13. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑382/99, EU:C:2002:363, 38. un 60.–66. punkts; 2009. gada 4. marts, Associazione italiana del risparmio gestito un Fineco Asset Management/Komisija, T‑445/05, EU:T:2009:50, 127. punkts, un 2010. gada 15. jūnijs, Mediaset/Komisija, T‑177/07, EU:T:2010:233). Lietās, kurās tika pasludināti šie spriedumi, priekšrocības nodošana, ko veica fiziskas vai juridiskas personas, kas ir tūlītējās valsts līdzekļu saņēmējas, ietilpa komercattiecībās, apstiprinot – tas, ka nodošanas pamatā ir komerciāli iemesli, neietekmē plūsmas, kāda ir bijusi valsts izcelsmes līdzekļiem līdz pat galasaņēmējam, izvērtējumu atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam.

109    Runājot par prasītājas uzsvērto apstākli, ka autonomais reģions neesot norādījis valsts iestādi vai struktūru, kuras vienīgais uzdevums būtu administrēt aplūkotos līdzekļus, arī tas neietekmē prasītājai veikto strīdīgo maksājumu kvalificēšanu par “valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

110    Neapšaubāmi, jau ir ticis noteikts – intervences, izmantojot valsts līdzekļus, jēdziens paredz, ka papildus valsts tieši piešķirtām priekšrocībām tiek iekļautas tās, kas piešķirtas ar publisko vai privāto tiesību subjekta, ko šī valsts norīkojusi vai izveidojusi atbalsta pārvaldīšanai, starpniecību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1977. gada 22. marts, Steinike un Weinlig, 78/76, EU:C:1977:52, 21. punkts; 1993. gada 17. marts, Sloman Neptun, C‑72/91 un C‑73/91, EU:C:1993:97, 19. punkts, un 2013. gada 30. maijs, Doux Élevage un Coopérative agricole UKLARREE, C‑677/11, EU:C:2013:348, 26. punkts). Tādējādi Tiesa attaisnoja priekšrocību, kuras ir piešķirtas ar dažādu valsts struktūru starpniecību, iekļaušanu LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā ar nepieciešamību aizsargāt LESD 107.–109. pantā paredzēto noteikumu saistībā ar “valsts piešķirtu atbalstu” lietderīgo iedarbību, izvairoties no tā, ka, vienkārši izveidojot autonomas struktūras atbalsta sadalei, dalībvalstis varētu apiet valsts atbalstu reglamentējošās tiesību normas (spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 23. punkts).

111    Tomēr no šīs judikatūras nevar izrietēt, ka LESD 107. panta 1. punktā norādītā aizlieguma piemērošanas jomā ietilptu vienīgi valsts tieši, proti, bez starpnieka, piešķirtas priekšrocības, kā arī priekšrocības, kas ir piešķirtas ar tādu struktūru starpniecību, kuras ir apveltītas ar valsts varas prerogatīvu vai vispārējo interešu uzdevumiem un izveidotas vai noteiktas atbalsta pārvaldīšanai. Gluži pretēji, kā jau iepriekš tika atgādināts, pat konkrētām fiziskām vai juridiskām personām tieši piešķirta priekšrocība var tikt uzskatīta par netiešu priekšrocību un līdz ar to – par valsts atbalstu citām juridiskām personām, kuras ir uzņēmumi (skat. šī sprieduma 108. punktu), nepieprasot, lai aplūkotās priekšrocības būtu nodevusi kāda struktūra, kuru šī valsts būtu īpaši noteikusi vai izveidojusi atbalsta pārvaldīšanai.

112    Attiecībā uz prasītājas atsauci uz 2000. gada 16. maija spriedumu Francija/Ladbroke Racing un Komisija (C‑83/98 P, EU:C:2000:248, 50. punkts) un 2013. gada 15. janvāra spriedumu Aiscat/Komisija (T‑182/10, EU:T:2013:9, 104. punkts) ir jānorāda, ka šīs lietas attiecās uz situācijām, kurās bija jānosaka, vai finansējums, kuru bija saņēmuši privāti uzņēmumi, kas darbojas koncesijā vai monopolā, var tikt uzskatīts par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pat ja tas nekad nav bijis oficiāli iekļauts attiecīgo dalībvalstu budžeta līdzekļos.

113    Šo lietu kontekstā tika paplašināts “valsts līdzekļu” jēdziens tādējādi, ka LESD 107. panta 1. punkts aptver visus finanšu līdzekļus, ko valsts iestādes var faktiski izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus, un nav nozīmes tam, vai šie līdzekļi ir pastāvīgi piederīgi valsts īpašumam vai nav. Līdz ar to tika nospriests – pat ja summas pastāvīgi nav valsts īpašumā, ar to, ka tās pastāvīgi ir valsts kontrolē un tādējādi valsts kompetento iestāžu rīcībā, pietiek, lai tās varētu tikt kvalificētas par “valsts līdzekļiem” (spriedumi, 2000. gada 16. maijs, Francija/Ladbroke Racing un Komisija, C‑83/98 P, EU:C:2000:248, 50. punkts, un 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 37. punkts).

114    Līdzīgi lietā, kurā tika pasludināts 2013. gada 19. decembra spriedums Association Vent De Colère! u.c. (C‑262/12, EU:C:2013:851), kuru arī min prasītāja, radās jautājums, vai papildu izmaksu, kas tika noteiktas uzņēmumiem saistībā ar pienākumu iepirkt vēja elektroenerģiju par cenu, kas ir augstāka nekā tirgus cena, pilnīgas kompensēšanas mehānisms, kas jāuzņemas galapatērētājam, ietilpst LESD 107. panta 1. punktā. Konkrētāk, radās jautājums par finansējuma, kuru bija ieguvusi īpaši tā pārvaldīšanai izveidota struktūra, kvalificēšanu par valsts līdzekļiem, lai gan nebija teikts, ka minētā struktūra tos pilnībā pārdalītu. Minētā sprieduma 33. punktā Tiesa uzskatīja, ka šī finansējuma kopums joprojām ir valsts kontrolē un tas attaisnojot to, ka tas tiek kvalificēts kā “valsts līdzekļi”.

115    Tādējādi, pat ja tie attiecas uz lietām, kurās aplūkotais finansējums – pretēji tam, kā tas ir šajā lietā, – tūlītēji neizriet no valsts budžeta vai nav pārdalīts atbilstoši tam, attiecībā uz LESD 107. panta 1. punkta nosacījumu saistībā ar tādas priekšrocības esamību, kas ir piešķirta tieši vai netieši, izmantojot valsts līdzekļus, šie spriedumi apstiprina, ka izšķirošais kritērijs ir valsts veiktās kontroles līmenis par priekšrocības piešķiršanu, īpaši šīs priekšrocības nodošanas kanālā (spriedumi, 2000. gada 16. maijs, Francija/Ladbroke Racing un Komisija, C‑83/98 P, EU:C:2000:248, 50. punkts; 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 37. punkts, un 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 33. punkts), un ka tas tā ir arī tad, ja minētās priekšrocības piešķiršana nenozīmē oficiālu valsts līdzekļu nodošanu (skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

116    Tomēr, ņemot vērā prasītājas argumentāciju saistībā ar 2000. gada 16. maija spriedumu Francija/Ladbroke Racing un Komisija (C‑83/98 P, EU:C:2000:248), 2002. gada 16. maija spriedumu Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) un 2013. gada 19. decembra spriedumu Association Vent De Colère! u.c. (C‑262/12, EU:C:2013:851), kas attiecas gan uz “valsts līdzekļu” apakšnosacījumu, gan attiecināmību uz valsti, jānosaka arī tas, vai šajā lietā summas, kuras lidostu apsaimniekotāji izmaksāja aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, kuru pamatā ir Itālijas valsts, šajā gadījumā – autonomā reģiona, budžets, arī var kvalificēt kā “valsts līdzekļus” un turklāt – vai maksājumus, kurus lidostu apsaimniekotāji veica līgumslēdzējām aviosabiedrībām, izpildot līgumus, var attiecināt uz Itālijas valsti, šajā gadījumā – autonomo reģionu.

2)      Par maksājumu, kurus lidostu apsaimniekotāji veica aviosabiedrību interesēs, attiecināmību uz autonomo reģionu

117    Šajā ziņā, ja tās kontroles līmenis, kuru valsts veic pār priekšrocības piešķiršanu, ļauj novērtēt, vai to var uzskatīt par tādu, ar kuru tiek piesaistīti “valsts līdzekļi”, lai pārbaudītu apakšnosacījumu saistībā ar aplūkotā pasākuma attiecināmību uz valsti, kas ir paredzēts LESD 107. panta 1. punktā, jāņem vērā arī šīs kontroles līmenis, izvērtējot jautājumu, vai valsts iestādes ir uzskatāmas par iesaistītām minētā pasākuma pieņemšanā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 52. punkts, un 2019. gada 28. marts, Vācija/Komisija, C‑405/16 P, EU:C:2019:268, 49. punkts un tajā minētā judikatūra), šādu iesaisti var secināt no norāžu kopuma, kas izriet no lietas apstākļiem, un konteksta, kādā šis pasākums ir noteikts, un – it īpaši – tā apmēra, satura vai nosacījumiem, kurus tas ietver (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 52.–56. punkts, un 2014. gada 17. septembris, Commerz Nederland, C‑242/13, EU:C:2014:2224, 31.–33. punkts).

118    Šajā gadījumā Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka finansējums, kuru autonomais reģions bija nodevis lidostu apsaimniekotāju rīcībā, bija jāizmanto un tas faktiski tika izmantots atbilstoši minētā reģiona paredzētajām norādēm, šajā gadījumā – atlīdzinot aviosabiedrību sniegtos pakalpojumus, proti, ar jaunu gaisa maršrutu atklāšanu, palielinot lidojumu biežumu un pagarinot darbības periodu esošajiem maršrutiem, sasniedzot pasažieru skaita mērķus un sniedzot mārketinga pakalpojumus.

119    Iesākumam ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru lēmuma par izmeklēšanas sākšanu 75. punktā Komisija esot atzinusi, ka Likums Nr. 10/2010 lidostu apsaimniekotājiem nav noteicis par pienākumu nodot konkrētu kompensācijas daļu līgumslēdzējām aviosabiedrībām, kas līdz ar to tai neļauj vēlāk secināt pretējo apstrīdētajā lēmumā. Tā kā formālās izmeklēšanas procedūras priekšmets ir padziļināt dalībvalsts paziņotā pasākuma pārbaudi, pašai šīs pasākuma pārbaudes padziļināšanas būtībai un mērķim atbilst tas, ka Komisija tās iznākumā var nonākt pie secinājumiem, kuri atšķiras no sākotnējiem secinājumiem, kurus tā norādīja lēmumā par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu, lai pamatotu minēto procedūras sākšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 4. marts, Itālija/Komisija, T‑424/05, nav publicēts, EU:T:2009:49, 69. punkts).

120    Turklāt attiecībā uz to, ka prasītāja apstrīd apstrīdētā lēmuma 357.–359. apsvērumā ietvertos Komisijas konstatējumus, saskaņā ar kuriem lidostu apsaimniekotāju rīcību autonomais reģions esot noteicis ar Likuma Nr. 10/2010 un darbības plānu palīdzību, kuri pirms to spēkā stāšanās bija jāapstiprina autonomajam reģionam, jākonstatē, ka Likumā Nr. 10/2010 lidostu apsaimniekotāji noteikti ir norādīti kā oficiāli šajā likumā paredzēto maksājumu saņēmēji.

121    Tomēr Likuma Nr. 10/2010 3. panta 2. punktā bija skaidri paredzēts, ka pārvadājumu piedāvājuma kritēriji, raksturs un ilgums, kā arī vadlīnijas lidostu apsaimniekotāju darbības plānu izstrādei bija jāpieņem ar reģionālās izpildvaras rīkojumiem, savukārt šī likuma 3. panta 3. punktā arī bija skaidri paredzēts, ka lidostu apsaimniekotāju sagatavotajiem darbības plāniem ir jāpievieno atbilstoši akti un līgumi un tie tiks finansēti vienīgi tad, ja tie ir sagatavoti atbilstoši pārvadājumu piedāvājuma kritērijiem, raksturam un ilgumam un reģionālās izpildvaras noteiktajām vadlīnijām, kā arī vienīgi tad, ja tie pirms tam ir iesniegti kompetentai komisijai saistoša atzinuma sniegšanai.

122    Pretēji tam, ko norāda prasītāja, īpaši – apgalvojot, ka Likumā Nr. 10/2010 nav ietvertas nekādas konkrētas vadlīnijas, nedz saistošas instrukcijas, kas būtu adresētas lidostu apsaimniekotājiem saistībā ar tā finansējuma izmantošanu, kas autonomajam reģionam ir tiem jāpiešķir atbilstoši strīdīgajiem pasākumiem, no mehānisma, kas tika ieviests ar Lēmumu Nr. 10/2010, izriet, ka tā noteikumi noteikti ir jālasa kopā ar dokumentiem, kuri, kā paredzēts šajā likumā, bija jāpieņem reģionālajai izpildvarai un no kuriem bija atkarīgi maksājumi, ko autonomais reģions veica šajā lietā aplūkotajiem lidostu apsaimniekotājiem. Tajos, īpaši Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36, bija skaidri paredzēts, ka lidostu apsaimniekotājiem to darbības plāni ir jāiesniedz apstiprināšanai autonomajam reģionam un šie plāni, lai tie varētu saņemt minētā autonomā reģiona paredzēto finansējumu, ir jāizstrādā atbilstoši pārvadājuma piedāvājuma kritērijiem, raksturam un ilgumam, kā arī reģionālās izpildvaras noteiktajām vadlīnijām.

123    Turklāt lidostu apsaimniekotāju izdevumu atmaksāšanas mehānisms ļāva autonomajam reģionam kontrolēt lidostu apsaimniekotāju iniciatīvas, jo vienīgi tām iniciatīvām, kuras tika izveidotas atbilstoši tā vadlīnijām un kuras pamatoja atbilstošo līguma un grāmatvedības dokumentu iesniegšana, varēja saņemt strīdīgā atbalsta shēmā paredzēto finansējumu. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka autonomā reģiona izveidotajā sistēmā lidostu apsaimniekotāji tika kontrolēti vienīgi brīdī, kad tie jau bija saņēmuši 80 % no paredzētā finansējuma. Tomēr ir jākonstatē – papildu tam, ka pirms procesa sākšanas darbības plāni bija jāiesniedz apstiprināšanai autonomajam reģionam, lidostu apsaimniekotājiem bija arī jāiesniedz ceturkšņa atskaites, lai tiktu saņemti 60 % no atbalsta, un pēdējo maksājuma daļu 20 % apmērā tie varēja saņemt vienīgi pēc tam, kad tie bija pierādījuši, ka ir ievērotas autonomā reģiona norādes.

124    Šajā jautājumā nav nozīmes tam, ka nepastāv precīzi noteikumi katra lidostas apsaimniekotāja saņemtā finansējuma piešķiršanai, jo katrā ziņā, pirmkārt, minētie apsaimniekotāji uzņēmās līgumsaistības ar aviosabiedrībām vienīgi ar autonomā reģiona garantiju, ka tie no tā saņems atbilstošu finansējumu, un, otrkārt, prasītāja neizskaidro, kurš šajā kontekstā noslēgtais līgums nebūtu radījis autonomā reģiona finansējumu, jo būtu beigusies autonomā reģiona sākotnēji noteiktā budžeta dotācija.

125    Autonomā reģiona kontroli pār lidostu apsaimniekotāju iniciatīvu saturu un apmēru apstiprina paši lidostu apsaimniekotāji. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 237. apsvēruma, GEASAR norādīja, ka tas ir apspriedis mārketinga darbības piedāvājumus ar aviosabiedrībām, kuras atbildēja uz uzaicinājumu pieteikties uz konkursu, ko šis lidostas apsaimniekotājs bija publicējis savā tīmekļvietnē, ņemot vērā tūrisma mārketinga plānu, kuru autonomais reģions bija izstrādājis kā vienu no saviem plānošanas dokumentiem. Savukārt SOGAER apgalvo, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 313. apsvēruma, ka saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu minētais reģions ir sniedzis kompensāciju, kuru lidostas apsaimniekotājs vienkārši nodeva tālāk “tāda plāna ietvaros, ko pieņēmis, finansējis un pārraudzījis [autonomais] reģions”.

126    Protams, kā norāda prasītāja, Likumā Nr. 10/2010 nav minēta konkrēta rīcība, kas lidostu apsaimniekotājiem būtu jāpiedāvā darbības plānos, tāpat tajā nav arī norādīts, pie kurām aviosabiedrībām būtu jāvēršas. Prasītāja no tā secina, ka vispārējos principus, kas ir noteikti Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 un kas ir jāievēro, sagatavojot darbības plānus, nevarot uzskatīt par “detalizētām specifikācijām” saistībā ar konkrēta finansējuma pārskaitīšanu aviosabiedrībām.

127    Šajā jautājumā ir jākonstatē, ka patiesībā iniciatīva iesniegt darbības plānus autonomajam reģionam, lūdzot finansējumu, kas ir paredzēts saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, kā arī līgumslēdzēju aviosabiedrību izraudzīšanās formāli bija jāuzņemas lidostu apsaimniekotājiem, it īpaši – ciktāl, kā norāda prasītāja, Likumā Nr. 10/2010 un tā īstenošanas pasākumos nav norādīti to aviosabiedrību nosaukumi, ar kurām tiem būtu obligāti jāveido komercattiecības. To ņemot vērā, lidostu apsaimniekotājiem pieņemot lēmumu piedalīties autonomā reģiona īstenotajā finansēšanas programmā, izmantojot strīdīgā atbalsta shēmu, to rīcības brīvību, nosakot savus apsaimniekošanas plānus un izraugoties līgumslēdzējus pakalpojuma sniedzējus, ievērojami samazināja autonomā reģiona noteiktie kritēriji un vadlīnijas.

128    Konkrētāk, Likuma Nr. 10/2010 3. panta 3. punktā ietvertā atsauce uz līgumiem, kuri ir jāiesniedz lidostu apsaimniekotājiem, un atsauce Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 uz gadījumiem, kuros aviosabiedrības īsteno darbības plānus, pretēji prasītājas apgalvotajam apstiprina, ka autonomais reģions ir mudinājis lidostu apsaimniekotājus izmantot aviosabiedrības, jo tās ir vienīgās struktūras, kuras var uzņemties saistības ar aviosabiedrībām, atverot vai saglabājot gaisa satiksmes maršrutus, to biežumu un mērķus pasažieru skaita ziņā, un ka minētais reģions ir nolēmis, kurus gaisa maršrutus uzskatīt par atbilstīgiem. Turklāt attiecībā uz mārketinga darbībām autonomais reģions nošķir tās, kuras piedāvā aviosabiedrības, apstiprinot, ka lidostu apsaimniekotājiem ir noteikti jāizmanto šīs sabiedrības, no tām, kuras piedāvātu citi pakalpojumu sniedzēji, kas nav aviosabiedrības, kuras, kā norāda Komisija, šajā lietā netiek aplūkotas un kuru esamība katrā ziņā nevar ietekmēt jautājumu, vai prasītājas saņemtā finansējuma pamatā ir autonomā reģiona budžets un vai tas uz to ir attiecināms.

129    Sākotnēji rūpīgi kontrolējot lidostu apsaimniekotāju iesniegtos darbības plānus, proti, attiecīgos gaisa satiksmes maršrutus un paredzētos mārketinga pakalpojumus, kā arī vēlāk kontrolējot summas, kuras lidostu apsaimniekotāji ir izlietojuši, atlīdzinot par minētajiem pakalpojumiem, kurus sniegušas aviosabiedrības, popularizējot Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi, autonomais reģions nodrošināja pietiekamu kontroli pār to lidostu apsaimniekotāju līgumisko rīcību, kuri bija nolēmuši lūgt saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu paredzētos finansēšanas pasākumus, tādā apmērā, ka var uzskatīt, ka minētā rīcība ir uz to attiecināma.

130    Turklāt autonomā reģiona Lēmumos Nr. 300 un Nr. 322, kuri tika pieņemti attiecīgi 2014. gada 16. jūnijā un 2013. gada 13. jūnijā un kuros ir noteiktas galīgās ikgadējās summas, autonomais reģions uzskatīja, ka “Likumā [Nr. 10/2010] paredzētā intervence tika īstenota ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību, kuriem bija starpnieka un priekšgājēja loma, nododot līdzekļus aviosabiedrībām atbilstoši paša reģiona noteiktajai kārtībai, kāda tika paredzēta iepriekš minētajā Likumā [Nr. 10/2010] un piemērošanas pasākumos” (che l’intervento di cui alla LR. n. 10/2010 si realizza attraverso le societa di gestione aeroportuale, che fungono da tramiti operativi e da soggetti anticipatori del trasferimento di risorse a favore dei vettori, secondo il percorso dalla Regione stessa disegnato con la sopraccitata legge regionale n. 10/2010 e con e delibere di attuazione della stessa), un ka “aviosabiedrības būtu jāuzskata par faktiskajiem un vienīgajiem finanšu līdzekļu plūsmas saņēmējiem atbilstoši Likumam [Nr. 10/2010]” (che i vettori debbano considerarsi i reali ed unici destinatari dei flussi delle risorse di cui alla predetta legge regionale).

131    Turklāt, kā norāda Komisija, Līguma Nr. 25/2011 preambula skaidri pierāda autonomā reģiona veiktās kontroles apmēru, jo tajā ir precizēts, ka “atbilstoši [autonomā] reģiona[, kā arī] SOGAER publicētajām vadlīnijām tika izstrādāts darbības plāns, kurā tika aprakstīta stratēģija un rīcība, kas bija jāīsteno, lai sasniegtu satiksmes attīstības un konsolidācijas mērķi”, un ka “darbības plāna finansēšana tika nodota apstiprināšanai Reģionālās padomes komitejai atbilstoši Likuma [Nr. 10/2010] 3. panta 3. punktam”.

132    Ņemot vērā visus šos apstākļus, prasītājas argumentācija attiecībā uz apgalvoto lidostu apsaimniekotāju lēmumu pieņemšanas autonomiju, nosakot to līgumattiecības ar līgumslēdzējām aviosabiedrībām atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, ir jānoraida kā nepamatota.

133    Prasītājas apgalvotais apstāklis, saskaņā ar kuru atsevišķos lidostu apsaimniekotāju iesniegtajos darbības plānos bija ietverti detalizēti aprēķini par līdzsvaru starp trešajām personām, šajā gadījumā aviosabiedrībām, izmaksājamo kompensāciju un ekonomiskajām priekšrocībām, kas tika sagaidītas no aviosabiedrību sniegtajiem pakalpojumiem, nepierāda, ka tie būtu rīkojušies, lai palielinātu peļņu no saviem ieguldījumiem. Aplūkotā kompensācija, kas ir apstrīdētā lēmuma 2. pantā paredzētās atmaksāšanas pienākuma priekšmets, nav uzskatāma par minēto lidostu apsaimniekotāju ieguldījumu savā pašu kapitālā, bet gan vienīgi par ieguldījumu, kas neapstrīdami veikts autonomā reģiona vārdā, kurš rīkojās Sardīnijas ekonomiskās attīstības nolūkā, īpaši – palielinot lidojumu biežumu uz salu un pasažieru skaitu.

134    Neapšaubāmi, lidostu apsaimniekotāji bija ieinteresēti kā starpnieki piedalīties strīdīgā atbalsta shēmas īstenošanā, jo, aviosabiedrībām izpildot savas saistības lidojumu biežuma jomā un mērķus pasažieru skaita ziņā, kā arī sniedzot mārketinga pakalpojumus, palielinājās attiecīgo lidostu apmeklētība un, nenoliedzami, to apsaimniekotāju ienākumi no lidostu darbības un ārpuslidostas darbībām. Tomēr tas nekādi nemaina faktu, ka līgumcenu, kas tika noteikta par šiem aviosabiedrību pakalpojumiem un kas ir saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu noteiktā atmaksāšanas pienākuma priekšmets, finansiāli atbalstīja autonomais reģions, nevis lidostu apsaimniekotāji. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka, tā kā atsevišķos līgumos nebija paredzēts tāds līguma izbeigšanas noteikums, kāds bija ietverts Līgumā Nr. 25/2011, atsevišķiem lidostu apsaimniekotājiem bija jāsamaksā atlikusī summa atsevišķām aviosabiedrībām, jo tie nevarēja panākt to summu pilnīgu atmaksāšanu, kuras tika izmaksātas tādēļ, ka šo līgumu izpildes laikā tika pieņemts autonomā reģiona lēmums apturēt strīdīgā atbalsta shēmas izpildi. Pirmkārt, ļoti lielu līgumu daļu finansēja autonomais reģions. Otrkārt un katrā ziņā, atlikusī summa neietilpa summās, kuras Komisija aprēķināja kā tādas, kas rada priekšrocību aviosabiedrību interesēs.

135    Tāpat ir jākonstatē, turklāt pretēji prasītājas norādītajam, ka Likuma Nr. 10/2010 3. panta 3. punktā ir skaidra atsauce uz to, ka līgumu apsaimniekotāji iesniedz līgumus, savukārt Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 ir atsauce uz ceturkšņa atskaišu un ar darbībām saistītu dokumentu iesniegšanu. Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā varēja uzskatīt, ka autonomais reģions varēja pārbaudīt līgumu par pakalpojumu sniegšanu, kurus lidostu apsaimniekotāji bija noslēguši ar aviosabiedrībām un kuri apsaimniekotājiem bija jāiesniedz autonomajam reģionam, atbilstību savām prasībām, kas ir noteiktas Likumā Nr. 10/2010 un tā īstenošanas pasākumos, vismaz nolūkā saņemt pēdējo finansējuma daļu.

136    Runājot par lidostu apsaimniekotāju pienākumu, kas tostarp ir paredzēts Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36, attiecībā uz aviosabiedrību izstrādātajiem darbības plāniem ieviest sankciju sistēmu, lai novērstu to, ka aviosabiedrības neizpilda saistības pret lidostu apsaimniekotājiem, īpaši attiecībā uz lidojumu biežuma, pasažieru skaita un piedāvāto vietu skaita ievērošanu, ir jākonstatē – pretēji prasītājas norādītajam tas, ka lidostu apsaimniekotāji ietvēra minētos noteikumus ar aviosabiedrībām noslēgtajos līgumos, neatspoguļo komercriska esamību, pret kuru minētie apsaimniekotāji vēlējās nodrošināties, lai aizsargātu savas investīcijas. Aplūkotās investīcijas, kā to apstiprināja paši lidostu apsaimniekotāji, tika veiktas vienīgi ar mērķi vēlāk panākt to pilnīgu atmaksāšanu no autonomā reģiona puses.

137    Līdz ar to minēto soda noteikumu iekļaušanu ar partnera aviosabiedrībām noslēgtajos līgumos galvenokārt izskaidro lidostu apsaimniekotāju vēlme ievērot savas Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 paredzētās saistības, lai nodrošinātu, ka tie patiešām saņems finansējumu, kuru tie pieprasīja no autonomā reģiona un kuru tie bija iemaksājuši avansā, izpildot minētos līgumus. No autonomā reģiona interešu viedokļa un kā to apgalvo Komisija, lidostu apsaimniekotājiem noteiktā pienākuma paredzēt sankciju mehānismu mērķis bija aizsargāt valsts investīcijas, garantējot, ka piešķirtais finansējums tiek izmantots pareizi un ļauj nodrošināt pakalpojumus, kas tiek sagaidīti, lai popularizētu tūrismu Sardīnijā. Tas pats attiecas uz uzraudzības mehānismu attiecībā uz to, ka lidostu apsaimniekotājiem ir jāiesniedz autonomajam reģionam gan ceturkšņa atskaites, gan pamatojošu grāmatvedības un līgumu dokumentu kopums pēdējo minētā reģiona piedāvātā finansējuma samaksas daļu saņemšanai.

138    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Komisija nav pieļāvusi nedz tiesību kļūdu, nedz – it īpaši – acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 355.–361. apsvērumā norādot, ka lidostu apsaimniekotājus var uzskatīt par starpniekiem starp autonomo reģionu un aviosabiedrībām, jo tie ir pilnībā nodevuši no autonomā reģiona saņemto finansējumu un tādējādi ir rīkojušies atbilstoši minētā reģiona sniegtajām instrukcijām, izmantojot pēdējā minētā apstiprinātos darbības plānus.

139    Šādos apstākļos Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka maksājumi, kurus lidostu apsaimniekotāji veica aviosabiedrībām saskaņā ar 1. un 2. darbību, atbilda valsts līdzekļiem un bija attiecināmi uz Itālijas valsti.

140    Tādējādi ir jānoraida pirmā pamata otrā daļa un līdz ar to arī viss pirmais pamats kā nepamatots.

2.      Par otro pamatu attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar to, ka aviosabiedrības ir saņēmušas priekšrocību

141    Otrajā pamatā prasītāja būtībā izvirza četras daļas, ar kurām tā vēlas apstrīdēt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija esot kļūdaini secinājusi, pirmkārt, ka strīdīgā atbalsta shēma esot uzskatāma par “atbalsta shēmu” Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 249, 9. lpp.), 1. panta d) punkta izpratnē; otrkārt, ka autonomais reģions neesot rīkojies atbilstoši privāta ieguldītāja tirgus ekonomikā principam; treškārt, ka nebija iespējams piemērot privāta ieguldītāja principu arī finanšu attiecībām starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām; un, ceturtkārt, ka lidostu apsaimniekotāji neesot saņēmuši nekādas nepamatotas priekšrocības no autonomā reģiona, īstenojot Likumu Nr. 10/2010.

142    Pirmām kārtām pirms otrā pamata ceturtās un pēdējās daļas izvērtēšanas ir jāpārbauda minētā pamata pirmā daļa, tad tā otrā un trešā daļa kopā.

a)      Par otrā pamata pirmo daļu attiecībā uz Regulas 2015/1589 1. panta d) punktā paredzētās “atbalsta shēmas” definīcijas neievērošanu

143    Otrā pamata pirmajā daļā prasītāja apstrīd Komisijas veikto strīdīgo pasākumu kvalificēšanu par “atbalsta shēmu”, pamatojoties uz to, ka tā esot balstījusies uz kļūdainu Regulas 2015/1589 1. panta d) punktā ietvertajā pirmajā gadījumā norādītās definīcijas “visi akti, pamatojoties uz kuriem, bez turpmākiem izpildes pasākumiem var piešķirt individuālu atbalstu uzņēmumiem, kas vispārīgi un teorētiski definēti attiecīgajos aktos” piemērošanu. Prasītāja uzskata, ka Komisija šajā lietā nevarēja ņemt vērā Likuma Nr. 10/2010 īstenošanas pasākumus kā tādus, kas veido šo shēmu, jo tas nozīmētu, ka tā var apiet problēmu, kas ir saistīta ar faktu, ka šim likumam bija nepieciešami turpmāki izpildes pasākumi, lai to varētu īstenot. Tādējādi, piemērojot Regulas 2015/1589 1. panta d) punktu, Komisijai neesot jāņem vērā attiecīgās dalībvalsts veiktie īstenošanas pasākumi un – it īpaši – līdz ar to apstrīdētā lēmuma 349. apsvērumā ietvertais secinājums esot kļūdains.

144    Prasītāja uzskata, ka nosacījums attiecībā uz “turpmāku izpildes pasākumu nepieciešamību” šajā gadījumā netika izpildīts vēl jo vairāk tāpēc, ka Itālijas Republika pēc strīdīgo pasākumu paziņošanas turpināja noteikt tādus īstenošanas pasākumus kā 2012. gada 7. augusta Reģionālais likums Nr. 15, 2012. gada 2. oktobra Lēmums Nr. 649 un 2014. gada 5. februāra Lēmums Nr. 4/34, kuri ir minēti apstrīdētā lēmuma 40. un 41. apsvērumā un kurus Komisija neesot izvērtējusi kā tādus, kas veidotu strīdīgā atbalsta shēmu.

145    Turklāt prasītāja norāda, ka pretēji tam, kas tiek prasīts Regulas 2015/1589 1. panta d) punktā, Likumā Nr. 10/2010 aviosabiedrības “vispārīgi un abstrakti” nav definētas kā iespējamie individuālā atbalsta saņēmēji, jo, gluži pretēji, ne šajā likumā, nedz īstenošanas pasākumos neesot minēts jēdziens “aviosabiedrība”. Vienīgi Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 esot minēti finansējuma saņēmēji, proti, Sardīnijas Algēro, Kaljāri‑Elmasas, Olbijas, Oristāno un Tortoli lidostas, tādējādi apstiprinot, ka tās bija vienīgie strīdīgo pasākumu saņēmēji.

146    Prasītāja secina, ka, tā kā Komisija neizvērtēja autonomā reģiona pieņemto atbalsta shēmu, tai strīdīgie pasākumi esot bijuši jāizvērtē, ņemot vērā privāta ieguldītāja kritēriju. Katrā ziņā Komisija apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini secinājusi, ka atbalsta shēmas esamība – kuru prasītāja apstrīd – izslēgtu to, ka Komisija varētu individuāli izvērtēt līgumus, kas noslēgti starp lidostām un aviosabiedrībām, tostarp – ņemot vērā privāta ieguldītāja kritēriju. Privāta ieguldītāja kritērija piemērošana esot izvērtēta vairākās lietās, kurās tika apstrīdētas atbalsta shēmas, piemēram, Itālijas tā sauktajā Prodi tiesiskajā regulējumā, ar kuru tika izveidota ārkārtas administratīvā procedūra lieliem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem lietās, kurās tika pasludināts 1998. gada 1. decembra spriedums Ecotrade (C‑200/97, EU:C:1998:579) un 1999. gada 17. jūnija spriedums Piaggio (C‑295/97, EU:C:1999:313).

147    Komisija lūdz otrā pamata pirmo daļu noraidīt kā nepamatotu, uzskatot, ka prasītāja kļūdās attiecībā uz atbalsta shēmas definīciju. Esot svarīgi, lai saskaņā ar šo shēmu saņēmēji tiktu definēti vispārēji un abstrakti. Tomēr, tiklīdz tas vairs netiks darīts, tas tā būs vienīgi tādēļ, ka – atbilstoši Komisijas viedoklim – šī shēma jau tiks piemērota. Šajā gadījumā atbalsta shēmu veidoja vienlaikus gan Likums Nr. 10/2010, gan dažādie īstenošanas pasākumi. Komisija atzīst, ka atsevišķos izņēmuma gadījumos atbalsta shēmu varētu izvērtēt, ņemot vērā privāta ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju. Tā tas būtu gadījumā, ja valstij pieder un tā kontrolē visus šādas shēmas saņēmējus. Tomēr tā tas acīmredzami neesot šīs lietas gadījumā, vēl jo vairāk tādēļ, ka strīdīgā atbalsta shēmai esot skaidri paredzēti valsts politikas mērķi.

148    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta d) punktu ar “atbalsta shēmu” tostarp ir jāsaprot “visi akti, pamatojoties uz kuriem bez turpmākiem izpildes pasākumiem var piešķirt individuālu atbalstu uzņēmumiem, kas vispārīgi un teorētiski definēti attiecīgajos aktos”. Tā kā Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, piekrita, ka šajā tiesību normā paredzētā otrā atbalsta shēmas jēdziena definīcija šajā lietā nav piemērojama, jānoskaidro, vai strīdīgā atbalsta shēma patiešām veido atbalsta shēmu Regulas 2015/1589 1. panta d) punktā norādītā pirmā gadījuma izpratnē.

149    Attiecībā uz šo definīciju Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, pirmkārt, ka, tā kā individuālais atbalsts tiek piešķirts, neīstenojot turpmākus izpildes pasākumus, konkrētā atbalsta shēmas būtiskajiem elementiem ir noteikti jāizriet no tiesību normām, kas ir identificētas kā minētās shēmas pamats. Otrkārt, valsts iestādēm, minēto shēmu piemērojot, nevar būt rīcības brīvība attiecībā uz konkrētā atbalsta būtisko elementu noteikšanu un attiecībā uz tā piešķiršanas lietderību. Lai izslēgtu šādu izpildes pasākumu esamību, valsts iestāžu pilnvarām būtu jāaprobežojas ar tiesību normu, kas tiek uzskatītas par konkrētās shēmas pamatu, tehnisku piemērošanu, nepieciešamības gadījumā – pēc pārbaudes par to, vai prasītāji izpilda priekšnosacījumus atbalsta saņemšanai. Treškārt, no Regulas 2015/1589 1. panta d) punkta izriet, ka atbalsta shēmu pamatā esošajos aktos saņēmējiem ir jābūt vispārīgi un abstrakti definētiem, pat ja viņiem piešķirtā atbalsta apmērs ir nenoteikts (spriedums, 2019. gada 14. februāris, Beļģija un Magnetrol International/Komisija, T‑131/16 un T‑263/16, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2019:91, 86.–88. punkts).

150    Turklāt jāatgādina, ka dalībvalsts valsts iestāžu veiktu pasākumu kopuma kvalificēšanas par atbalsta shēmu rezultātā, tostarp, lai samazinātu šīs iestādes administratīvo slogu, Komisija var aprobežoties ar attiecīgās shēmas īpašību izpēti, lai konkrētā lēmuma pamatojumā novērtētu, vai šī shēma tajā paredzēto nosacījumu dēļ nodrošina jūtamu priekšrocību saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāda, kas būtībā dod labumu uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm. Tādējādi Komisijai lēmumā par šādu shēmu nav pienākuma analizēt atbalstu, kas saskaņā ar šādu shēmu ir piešķirts katrā individuālā gadījumā. Katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija ir jāpārbauda vienīgi atbalsta atgūšanas stadijā, šajā gadījumā – valsts līmenī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

151    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 349. apsvērumā uzskatīja, ka paziņotie pasākumi veido atbalsta shēmu Regulas 2015/1589 1. panta d) punkta izpratnē, balstoties uz to, ka, “pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kas aprakstīts [apstrīdētā] lēmuma 2. iedaļā, bez turpmākiem īstenošanas pasākumiem, kas nepieciešami papildus jau aprakstītajiem pasākumiem, individuāla atbalsta piešķīrumus var izmaksāt uzņēmumiem (piem., aviosabiedrībām), kas vispārīgā un abstraktā veidā (t.i., nenorādot atsevišķus uzņēmumus) definēti Likumā [Nr.] 10/2010”.

152    Atbilstošās tiesību normas ir tās, kas ir norādītas apstrīdētā lēmuma 2.3. iedaļā “Tiesiskais regulējums” un kas attiecas uz šādiem elementiem: Likuma Nr. 10/2010 3. pants; 2010. gada 17. maija Reģionālais dekrēts Nr. 122/347, kurā ir precizēts, ka summas, kas noteiktas Likumā Nr. 10/2010, sedz no reģiona budžeta; Reģionālie lēmumi Nr. 29/36, Nr. 43/37 un Nr. 52/117; 2011. gada 19. janvāra Reģionālais likums Nr. 1, ar kuru iemaksas, kuras autonomais reģions piešķīra lidostu apsaimniekotājiem, tika samazinātas attiecīgi par 21 100 000 EUR par 2011. gadu un par 21 500 000 EUR par 2012. un 2013. gadu; 2011. gada 30. jūnija Reģionālais likums Nr. 12, ar kuru tika izveidots finansiālu avansu mehānisms, kas darbojas ar ad hoc finansiāla fonda starpniecību SFIRS ietvaros, kas grozīts ar 2012. gada 7. augusta Reģionālo likumu Nr. 15 un īstenots ar 2012. gada 2. oktobra Lēmumu Nr. 694; kā arī, visbeidzot, 2014. gada 5. februāra Lēmums Nr. 4/34, ar kuru izmaina reģiona iemaksu piešķiršanu par 2013. gadu, ņemot vērā reģiona iemaksu samazinājumu, par kuru tika pieņemts lēmums saistībā ar autonomā reģiona budžetu atbilstoši Likumam Nr. 10/2010, kā arī faktiskās izmaksas, kas radušās lidostu apsaimniekotājiem.

153    Šajā ziņā vispirms jāatzīmē – kā norāda prasītāja –, ka Komisija atbilstošajās tiesību normās, kuras, kā tā uzskata, veido strīdīgā atbalsta shēmu, neapšaubāmi ir iekļāvusi dokumentus, kurus autonomais reģions ir pieņēmis pēc tam, kad Itālijas Republika paziņoja par pasākumu, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets.

154    Tomēr var gadīties tieši tā, ka formālās izmeklēšanas procedūras laikā Komisija iegūst jaunu informāciju vai arī ka tās analīze attīstās atkarībā no lēmuma par šīs procedūras sākšanu. Tādējādi gadījumā, ja pēc tam, kad tā ir pieņēmusi lēmumu par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu, Komisija atklāj, ka minētais lēmums ir balstīts vai nu uz nepilnīgiem faktiem, vai arī uz šo faktu juridiski kļūdainu vērtējumu, tai ir jābūt iespējai mainīt savu nostāju, pieņemot lēmumu par procedūras koriģēšanu (spriedums, 2011. gada 20. septembris, Regione autonoma della Sardegna u.c./Komisija, T‑394/08, T‑408/08, T‑453/08 un T‑454/08, EU:T:2011:493, 71. punkts). Tomēr šādam lēmumam nav attaisnojuma, ja lēmumā par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu noteiktā izvērtējuma ietvari nav tikuši ievērojami mainīti un ja faktiskie un tiesiskie jautājumi, kas veido Komisijas argumentācijas pamatu, būtībā paliek tie paši (spriedums, 2015. gada 2. jūlijs, Francija un Orange/Komisija, T‑425/04 RENV un T‑444/04 RENV, EU:T:2015:450, 134. punkts).

155    Šajā lietā, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā un datumos, kuros ieinteresētās personas, tostarp prasītāja, iesniedza savus apsvērumus administratīvās procedūras laikā, prasītājas minētie akti, kuri netika norādīti lēmumā par procedūras sākšanu, proti, 2012. gada 7. augusta Reģionālais likums Nr. 15, 2012. gada 2. oktobra Lēmums Nr. 694 un 2014. gada 5. februāra Lēmums Nr. 4/34, jau bija pieņemti un bija spēkā. Otrkārt un galvenokārt, no apstrīdētā lēmuma 67. apsvēruma izriet, ka visā strīdīgā atbalsta shēmas īstenošanas laikposmā autonomais reģions pakāpeniski samazināja summas, kas sākotnēji tika piešķirtas minētās shēmas finansēšanai. Prasītājas norādītie dokumenti tieši ir tie, ar kuriem minētās summas tika grozītas, nemainot rezolutīvās daļas būtību. Līdz ar to Komisija apstrīdētajā lēmumā varēja ņemt vērā šos dokumentus, lai arī tie tika pieņemti pēc tam, kad Itālijas Republika paziņoja par strīdīgā atbalsta shēmu.

156    Turklāt pretēji prasītājas norādītajam Komisija kā strīdīgā atbalsta shēmas sastāvdaļas varēja ņemt vērā autonomā reģiona pieņemtos Likuma Nr. 10/2010 piemērošanas noteikumus. Regulas 2015/1589 1. panta d) punkta formulējums neizslēdz iespēju kvalificēt vispārējo noteikumu un to piemērošanas noteikumu kopumu kā atbalsta shēmu. Gluži pretēji, šajā tiesību normā ir norādīts uz nepieciešamības veikt “turpmākus” izpildes pasākumus atbalsta piešķiršanai individuāliem saņēmējiem neesamību.

157    Šajā lietā autonomā reģiona izpildvaras finansējuma piešķiršana nebija atkarīga no tā, lai minētais autonomais reģions veiktu “turpmākus” izpildes pasākumus salīdzinājumā ar tiem, kas jau tika veikti un uzskaitīti apstrīdētā lēmuma 2.3. iedaļā.

158    Šajā ziņā pretēji prasītājas ierosinātajam darbības plānu pieņemšana un individuālu līgumu noslēgšana starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām nebija uzskatāma par “turpmākiem” atbalsta shēmas izpildes noteikumiem, bet gan jau ietilpa šīs shēmas individualizētā īstenošanā, proti, individuālā atbalsta piešķiršanā, sākotnēji tūlītējiem saņēmējiem – lidostu apsaimniekotājiem, vēlāk galasaņēmējiem – aviosabiedrībām.

159    Jākonstatē, ka dokumentos, kurus Komisija ir ņēmusi vērā kā strīdīgā atbalsta shēmas sastāvdaļas, bija noteikti galvenie aplūkotās atbalsta shēmas elementi un tie ļāva piešķirt individuālu atbalstu, neveicot turpmākus izpildes pasākumus, ja vien bija izpildīti šajos dokumentos paredzētie nosacījumi, un tas tostarp nozīmē, pirmkārt, to, ka autonomais reģions apstiprina lidostu apsaimniekotāju darbības plānus, kuros ir noteikti Sardīnijas reģiona kā tūrisma galamērķa popularizēšanas pasākumi, un, otrkārt, lai lidostu apsaimniekotājiem tiktu samaksātas summas, kuras tie izmaksāja, īstenojot līgumus, ko tie šajā nolūkā bija noslēguši ar aviosabiedrībām, minētie līgumi un grāmatvedības dokumenti tiek iesniegti autonomajam reģionam, pamatojot radušos izdevumus.

160    Tāpat no noteikumiem, kurus Komisija ir noteikusi kā strīdīgā atbalsta shēmu, izriet arī tas, ka gadījumā, ja valsts iestādes, proti, autonomā reģiona izpildvara, piemēroja šo shēmu, tām nebija rīcības brīvības, lai noteiktu attiecīgā atbalsta būtiskos elementus un tā piešķiršanas lietderīgumu. Šķiet, ka ikgadējie budžeta asignējumi sākotnēji tika paredzēti Likumā Nr. 10/2010, ka tie tika pielāgoti, īstenojot strīdīgo noteikumu, un ka piemērošanas noteikumos, tostarp Lēmumā Nr. 29/36, bija paredzēti kritēriji finansējuma sadalei starp lidostu apsaimniekotājiem, ja to pieprasītās summas pārsniedza paredzēto kopējo apmēru, pieņemot, ka faktiski autonomajam reģionam nebija jāpiemēro minētie kritēriji un tas pēc to lūguma atmaksāja gandrīz visu lidostas apsaimniekotāju norādīto apmēru.

161    Tādējādi, pirmkārt, lidostu apsaimniekotāju darbības plānu pieņemšanas posmā, otrkārt, nolīgumu starp tiem un aviosabiedrībām noslēgšanas posmā, treškārt, posmā, kad minētie apsaimniekotāji iesniedza finansējuma pieprasījumus, un, ceturtkārt, posmā, kurā autonomais reģions atmaksāja avansus, pēdējā minētā izpildvara vienīgi tehniski piemēroja noteikumus, kas veido aplūkoto shēmu, vajadzības gadījumā pirms tam pārbaudot, ka pieteicēji atbilst nosacījumiem, kas paredzēti maksājuma saņemšanai.

162    Visbeidzot, kā tas ir paredzēts Regulas 2015/1589 1. panta d) punktā, strīdīgā atbalsta shēmas pamatā esošajos aktos tiek vispārējā un abstraktā veidā noteikti tūlītējie saņēmēji, proti, lidostu apsaimniekotāji, tomēr nenosakot, kāds atbalsts tiem tiktu individuāli piešķirts.

163    Runājot par līgumslēdzējām aviosabiedrībām, kuras Komisija uzskatīja par galīgajiem un līdz ar to faktiskajiem apstrīdēto atbalsta pasākumu saņēmējiem, pirmkārt un vispārēji, ir jānorāda, ka šāda veida saņēmēju formālas noteikšanas neesamība pati par sevi nav šķērslis noteikuma kvalificēšanai par “atbalsta shēmu”, jo vajadzības gadījumā tas atņemtu šim jēdzienam lietderīgo iedarbību, nosakot Komisijai par pienākumu, tostarp tādos gadījumos, kādi tika aplūkoti lietās, kurās tika pasludināts 2000. gada 19. septembra spriedums Vācija/Komisija (C‑156/98, EU:C:2000:467, 22.–35. punkts), 2002. gada 13. jūnija spriedums Nīderlande/Komisija (C‑382/99, EU:C:2002:363), 2009. gada 4. marta spriedums Associazione italiana del risparmio gestito un Fineco Asset Management/Komisija (T‑445/05, EU:T:2009:50) un 2010. gada 15. jūnija spriedums Mediaset/Komisija (T‑177/07, EU:T:2010:233), pārbaudīt, iespējams, lielu skaitu faktisko individuālo saņēmēju, lai gan atbalsts tiem tika piešķirts saistībā ar vispārējo noteikumu.

164    To apstiprina fakts, ka, pat neidentificējot tiesību aktu, ar kuru šī atbalsta shēma ir izveidota, Komisija var pamatoties uz apstākļu kopumu, kas var faktiski atklāt atbalsta shēmas esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 13. aprīlis, Vācija un Pleuger Worthington/Komisija, C‑324/90 un C‑342/90, EU:C:1994:129, 14. un 15. punkts). Tādējādi šajā lietā, pat ja aviosabiedrības netika formāli norādītas kā strīdīgā atbalsta shēmas saņēmējas, Komisija varēja pamatoties uz mehānisma elementu kopumu, kas formāli tika īstenots lidostu apsaimniekotāju labā, lai konstatētu, ka faktiski pastāv atbalsta shēma aviosabiedrību kā šī mehānisma faktisko un galasaņēmēju interesēs.

165    Otrkārt un katrā ziņā, ir jākonstatē, ka pretēji prasītājas norādītajam, pat ja Likumā Nr. 10/2010 nav minēta aviosabiedrību iesaistīšanās paredzētajā finansējuma sistēmā, tajā tomēr ir atsauce uz līgumu – šajā gadījumā to, kas tika noslēgti ar šīm sabiedrībām, – iesniegšanu, savukārt Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 ir tieša atsauce uz nepieciešamību lidostu apsaimniekotājiem paredzēt sankciju sistēmu, aviosabiedrībām izstrādājot darbības plānus. Tādējādi strīdīgā atbalsta shēmā aviosabiedrības bija vispārējā un abstraktā veidā norādītas kā ieinteresētās personas autonomā reģiona izveidotajā finansējuma sistēmā. Turklāt neatkarīgi no tā, ka Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 lidostu apsaimniekotāji tika norādīti kā veikto pasākumu saņēmēji, pats autonomais reģions iepriekš minētajos Lēmumos Nr. 300 un Nr. 322 atzina, ka aviosabiedrības ir jāuzskata par minēto pasākumu faktiskajiem saņēmējiem.

166    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Komisija varēja pamatoti kvalificēt apstrīdētā lēmuma 35.–41. apsvērumā norādīto noteikumu kopumu kā tādu, kas veido “atbalsta shēmu” Regulas 2015/1589 1. panta d) punkta izpratnē.

167    Turklāt pretēji prasītājas norādītajam Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pamatojusi savu atteikumu šajā lietā piemērot privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu, pamatojoties uz to, ka šādu principu nevar piemērot atbalsta shēmas gadījumā Regulas 2015/1589 1. panta d) punkta izpratnē. Pārējā daļā argumenti, kurus prasītāja ir iesniegusi saistībā ar minēto principu, tiks izvērtēti otrā pamata otrajā daļā.

168    Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

b)      Par otrā pamata otro un trešo daļu saistībā ar privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu autonomā reģiona līmenī un lidostu apsaimniekotāju līmenī

169    Otrā pamata otrajā un trešajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, atsakoties piemērot privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu gan autonomā reģiona līmenī, gan lidostu apsaimniekotāju līmenī. Komisija savukārt lūdz noraidīt abas daļas kā nepamatotas.

170    Secīgi jāizvērtē otrā pamata trešā daļa un pēc tam – otrā daļa.

1)      Par otrā pamata trešo daļu saistībā ar privāta ieguldītāja principa piemērošanu līgumattiecībās starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām

171    Otrā pamata trešajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisijai esot vajadzējis pārbaudīt, vai privāta ieguldītāja kritēriju bija iespējams piemērot ne tikai autonomā reģiona lēmuma sadalīt finansējumu lidostu apsaimniekotājiem līmenī, bet arī šo lidostu apsaimniekotāju lēmumu izmaksāt atlīdzību aviosabiedrībām par pakalpojumiem, kurus tās tiem sniedza saistībā ar nolīgumiem, kurus tie bija noslēguši ar aviosabiedrībām, īpaši attiecībā uz Olbijas un Kaljāri‑Elmasas lidostām, līmenī.

172    Vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija pamatoja privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa nepiemērojamību tādu darījumu līmenī, kas tiek veikti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, būtībā pamatojoties uz to, ka pārbaudītie pasākumi veidoja atbalsta shēmu, kuru valsts iestāde ir izveidojusi valsts politikas iemeslu dēļ un kura attiecas uz vairākām lidostām, no kurām tikai viena pieder autonomajam reģionam, nevis individuālu nolīgumu starp lidostu un aviosabiedrību. Turklāt Komisijai bija skaidrs, ka lidostu apsaimniekotāji nerīkojās kā uzņēmēji tirgus apstākļos, slēdzot dažādus līgumus ar aviosabiedrībām. Tie vienīgi īstenoja autonomā reģiona izstrādāto strīdīgā atbalsta shēmu, lai intensificētu gaisa pārvadājumus Sardīnijas salas teritorijas vispārējam labumam.

173    Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka Komisija nevarēja izslēgt privāta ieguldītāja kritērija piemērošanu, pamatojoties uz to, ka lidostu apsaimniekotājiem, kā apgalvots, esot bijis jāīsteno vispārēja atbalsta shēma, izslēdzot no šī fakta to, ka tie varēja rīkoties kā uzņēmēji tirgus apstākļos.

174    Kas attiecas uz prasītājas argumentāciju saistībā ar privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu, ņemot vērā lidostu apsaimniekotāju autonomiju, izmantojot autonomā reģiona nodrošināto finansējumu un nosakot savas līgumattiecības ar aviosabiedrībām, tā ir jānoraida to iemeslu dēļ, kas jau tika norādīti iepriekš pirmā pamata otrajā daļā.

175    Turklāt jākonstatē, kā to atzīst prasītāja, ka abi šajā lietā aplūkotie lidostu apsaimniekotāji, proti, Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji, katrā ziņā nepieder autonomajam reģionam. Kā to pamatoti norāda Komisija, lai varētu paredzēt privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu finanšu darījumam starp diviem uzņēmumiem nolūkā uzzināt, vai, ņemot vērā LESD 107. panta 1. punktu, to lasot kopā ar LESD 345. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 21. marts, Beļģija/Komisija, C‑142/87, EU:C:1990:125, 29. punkts; 1991. gada 21. marts, Itālija/Komisija, C‑303/88, EU:C:1991:136, 20. punkts, un 1996. gada 12. decembris, Air France/Komisija, T‑358/94, EU:T:1996:194, 70. punkts), šis darījums atbilst ekonomiskajai jēgai, izslēdzot to, ka pirmais uzņēmums piešķir priekšrocību otram uzņēmumam, vēl ir nepieciešams, lai pirmais uzņēmums piederētu valstij un lai varētu uzskatīt, ka tas rīkojas kā ieguldītājs, gaidot ekonomisko atdevi īsākā vai garākā tā investīciju termiņā.

176    Šādos apstākļos neatkarīgi no tā, vai aviosabiedrības ir izveidojušas biznesa plānus un/vai iepriekš ir veikta lidostu apsaimniekotāju veikto ieguldījumu rentabilitātes analīze, uz kuru norāda prasītāja, šķiet, ka, pirmkārt, minētie apsaimniekotāji nepieder autonomajam reģionam un, otrkārt un katrā ziņā, tie vienīgi izmantoja naudu, kuru autonomais reģions bija nodevis to rīcībā, lai iegādātos pakalpojumus atbilstoši autonomā reģiona norādēm.

177    No tā izriet, kā to apstrīdētajā lēmumā pamatoti norādīja Komisija, ka lidostu apsaimniekotāji galvenokārt vienkārši īstenoja strīdīgā atbalsta shēmu. Turklāt, ņemot vērā, ka minētie apsaimniekotāji nepiederēja valstij, darījumi, kas tika veikti starp aviosabiedrībām un lidostu apsaimniekotājiem, nebija jāizvērtē, ņemot vērā privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos kritēriju, pat ja šie darījumi tika īstenoti, izmantojot valsts, šajā gadījumā – autonomā reģiona, resursus.

178    Šo konstatējumu neapstrīd fakts – pat ja to uzskatītu par pierādītu –, ka lidostu apsaimniekotāji esot izmaksājuši atlīdzību aviosabiedrībām, arī izmantojot pašu kapitālu. Pirmkārt, prasītāja nepierāda, kādas summas lidostu apsaimniekotāji esot izmaksājuši no sava pašu kapitāla, vēlāk nesaņemot vai nelūdzot atmaksu no autonomā reģiona saskaņā ar strīdīgā atbalsta shēmu, lai gan Komisija uzskata, un prasītāja nav iesniegusi pierādījumus par pretējo, ka lidostu apsaimniekotāji pašu kapitālu esot izmantojuši vienīgi ļoti nelielos apmēros un vienīgi, lai izpildītu savas atlikušās līgumsaistības pēc tam, kad autonomais reģions apturēja strīdīgā atbalsta shēmu. Otrkārt, jāatgādina, ka šīs apgalvotās lidostu apsaimniekotāju pašu investīcijas katrā ziņā neietilpst apstrīdētā lēmuma 2. pantā paredzētajā atmaksāšanas pienākumā un neizpaužas kā būtiska komercriska uzņemšanās saistībā ar autonomā reģiona izcelsmes finansējuma izmantošanu.

179    Turklāt, kā apgalvo Komisija, aviosabiedrības tika izraudzītas vienīgi tādēļ, lai lidostu apsaimniekotāji saņemtu reģionālo finansējumu, kas bija paredzēts atlīdzībai par to pakalpojumiem. Tomēr, kā Komisija īpaši uzsvēra tiesas sēdē, maz ticams, ka bez autonomā reģiona finansējuma lidostu apsaimniekotājiem būtu bijis pietiekams finansējums, šajā gadījumā vairāku desmitu miljonu euro apmērā, lai no aviosabiedrībām iegādātos šāda mēroga saistības, proti, lai atklātu gaisa maršrutus, sasniegtu pasažieru skaita mērķus un sniegtu mārketinga pakalpojumus. Tāpat, pat ja, kā norāda prasītāja, lidostu apsaimniekotāji pakalpojumu, kurus sniedza aviosabiedrības saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, pozitīvās ietekmes dēļ varētu gūt labumu no to lidostu un ārpus lidostas esošu resursu palielināšanas netiešās ietekmes, tas neļauj uzskatīt, ka līgumus, kurus tie noslēguši ar minētajām aviosabiedrībām saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, var pārbaudīt, ņemot vērā privāta ieguldītāja kritēriju.

180    Attiecībā uz Algēro lidostas apsaimniekotāju – pretēji prasītājas norādītajam un kā iepriekš tika konstatēts – Komisija pasākumus, kas tika īstenoti šīs lidostas interesēs saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, nav izvērtējusi nedz apstrīdētajā lēmumā, nedz lēmumā “Algēro”. Turklāt apstāklis, ka attiecībā uz Algēro lidostas apsaimniekotāja noslēgtajiem mārketinga līgumiem, kuri ir analogi šajā lietā aplūkotajiem līgumiem, Komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka dažiem no tiem ir piemērojams privāta ieguldītāja princips, jo minētā lidosta šos nolīgumus esot uzskatījusi par rentabliem, tas nevar pierādīt privāta ieguldītāja principa piemērošanu šajā lietā Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāju līmenī. Pirmkārt, Algēro lidostas apsaimniekotājs pieder autonomajam reģionam, bet tas tā nav Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu gadījumā. Otrkārt, lēmumā “Algēro” Komisija nostāju par finanšu plūsmām starp autonomo reģionu, Algēro lidostas apsaimniekotāju un tās līgumslēdzējām aviosabiedrībām pauda nevis attiecībā uz plūsmām atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, bet gan vienīgi attiecībā uz plūsmām, kas izriet no līgumiem, kuri tika noslēgti pirms minētās atbalsta shēmas.

181    Ņemot vērā šos konstatējumus, prasītāja kļūdaini apgalvo, ka lēmums “Algēro” apstiprinot, ka Komisija nevarēja izvērtēt strīdīgos pasākumus kā atbalsta shēmu, lai arī saistībā ar vienu no lidostas labuma guvējiem tā esot izvērtējusi – lai gan tas tā nav – finansējumu, kuru tas esot saņēmis no autonomā reģiona kā individuālu pasākumu, un visbeidzot secinājusi, ka atsevišķos gadījumos runa nebija par atbalstu.

182    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

2)      Par otrā pamata otro daļu saistībā ar privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu autonomā reģiona lēmumiem

183    Attiecībā uz privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu autonomā reģiona līmenī, kas ir otrā pamata otrās daļas priekšmets, prasītāja vispirms pārmet Komisijai, ka tā esot noraidījusi privāta ieguldītāja kritērija piemērojamību, pamatojoties uz to, ka formālās izmeklēšanas procedūras laikā attiecīgā dalībvalsts neesot norādījusi uz šo kritēriju, lai pierādītu tās pasākuma saderību ar iekšējo tirgu. Prasītāja uzskata, ka Komisijai vajadzējis pārbaudīt šī principa piemērošanu, jo tā varētu nonākt pie secinājuma, ka strīdīgais pasākums nav uzskatāms par valsts atbalstu, lai gan aplūkotā dalībvalsts uz to nav atsaukusies. Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma 112. zemsvītras piezīmē Komisija esot kļūdījusies attiecībā uz tās judikatūras piemērojamību, kas izriet no 2012. gada 5. jūnija sprieduma Komisija/EDF (C‑124/10‑P, EU:C:2012:318, 104. punkts), īpaši tādēļ, ka šajā spriedumā Tiesa esot vienīgi atgādinājusi Komisijas pienākumu izvērtēt minētā principa piemērošanu, ja attiecīgā dalībvalsts uz to ir atsaukusies, bet šī tiesa neesot lēmusi par pretējo gadījumu, kāds ir šajā lietā, kad aplūkotā dalībvalsts sava pasākuma pamatošanai neatsaucas uz minēto principu.

184    Komisija savukārt uzskata, ka tā esot pareizi piemērojusi judikatūru, ņemot vērā, ka Itālijas Republika neatsaucas uz privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu, kā arī nešķiet, ka šo principu varētu piemērot tādā gadījumā, kad autonomais reģions īsteno vispārējus ekonomiska rakstura politikas mērķus, kuri izpaužas kā lielāka skaita tūristu pievilināšana, un tas nevar tikt ietverts privāta ieguldītāja mērķī. Sagaidāmā atdeve no strīdīgā atbalsta shēmas neesot izpaudusies kā dividenžu pieaugums, kapitāla pieaugums vai kāds cits finansiāla labuma veids, bet gan vienīgi kā Sardīnijas salas ekonomiskās attīstības stimulēšana, tostarp darba vietu radīšana.

185    Šajā ziņā, kā to pamatoti atgādina prasītāja, privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos kritērijs nav uzskatāms par izņēmumu, kas būtu piemērojams vienīgi pēc dalībvalsts lūguma. Šis kritērijs, ja tas ir piemērojams, ir to elementu vidū, kuri Komisijai jāņem vērā, nosakot šāda atbalsta esamību. Tādējādi, ja izrādās, ka privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos kritērijs varētu būt piemērojams, Komisijai ir jālūdz attiecīgajai dalībvalstij tai sniegt visu būtisko informāciju, kas tai ļautu pārbaudīt, vai šī kritērija piemērojamības un piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, un tā var atteikties pārbaudīt šādu informāciju tikai tad, ja iesniegtie pierādījumi ir savākti pēc lēmuma veikt attiecīgo ieguldījumu pieņemšanas (spriedums, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 103. un 104. punkts).

186    Tomēr Komisija šajā gadījumā nav pamatojusies vienīgi uz to, ka Itālijas Republika nav atsaukusies uz privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu, lai izskaidrotu savu vērtējumu par iespējas pamatot strīdīgā atbalsta shēmu atbilstoši minētajam principam neesamību.

187    Apstrīdētā lēmuma 380.–388. apsvērumā Komisija vispirms norāda, ka Itālijas Republika nebija ierosinājusi piemērot privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu autonomā reģiona līmenī; nekas nenorādīja uz to, ka autonomais reģions būtu rīkojies atbilstoši šim principam, ieviešot strīdīgā atbalsta shēmu, un bija skaidrs, ka, īstenojot minēto shēmu, tas vēlējās sasniegt valsts politikas mērķus, jo īpaši nostiprināt reģiona ekonomiku, piesaistot vairāk tūristu, nevis gūt peļņu kā īpašnieks. Turklāt Komisija izvērtēja šī principa piemērojamību lidostu apsaimniekotāju un autonomā reģiona līmenī, lai secinātu, ka tas nav piemērojams šajā lietā.

188    Tādējādi prasītāja iebildums saistībā ar apgalvoto Komisijas nepārbaudīto privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērojamību ir jānoraida kā nepamatots.

189    Turklāt prasītāja uzskata par kļūdainu apstrīdētā lēmuma 380. punktā ietverto Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru autonomais reģions neesot rīkojies kā privātais ieguldītājs tirgus ekonomikas apstākļos, jo, kā uzskata arī Komisija, minētā reģionālā pašvaldība esot vēlējusies sasniegt valsts politikas mērķus, jo īpaši nostiprināt reģiona ekonomiku, piesaistot vairāk tūristu, nevis gūt peļņu kā lidostas īpašnieks.

190    Tomēr šajā lietā, ņemot vērā, ka Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostas – vienīgās, kuras tiek aplūkotas prasītājas gadījumā, – nepieder autonomajam reģionam, nevar uzskatīt, ka šis reģions būtu rīkojies kā ieguldītājs. Gluži pretēji, šķiet, ka autonomais reģions īstenoja strīdīgā atbalsta shēmu vienīgi Sardīnijas salas ekonomiskās attīstības nolūkā.

191    Šādos apstākļos Komisija ir pamatoti secinājusi, īpaši apstrīdētā lēmuma 380.–384. apsvērumā, ka tai nebija jāanalizē, vai ar finansējumu, kas ir strīdīgā atbalsta shēmas priekšmets, autonomais reģions ir veicis investīciju, kas ir salīdzināma ar privātā ieguldītāja investīciju. Līdz ar to tā varēja uzskatīt, ka pakalpojumu sniegšanas līgumu, kas noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un prasītāju, ekonomiskās rentabilitātes iepriekšēja analīze nebija svarīga, jo šajā lietā autonomais reģions, kurš darbojas vienīgi kā valsts vara, nevarēja sagaidīt dividendes, peļņu vai kapitālu, vai jebkāda cita veida ienākumus, kas būtu salīdzināmi ar tiem, kurus gūtu privāts ieguldītājs. Šajā jautājumā pretēji prasītājas norādītajam iespējama valsts struktūras, kāds ir autonomais reģions, nodokļu resursu palielināšanās, veicot valsts politikas pasākumus, nevar tikt nedz pielīdzināta, nedz salīdzināta ar peļņu, kādu privātais ieguldītājs sagaida no savām investīcijām.

192    Turklāt Komisija pamatoti norāda, ka ar SOGAER un prasītāju noslēgtajā nolīgumā neapšaubāmi bija paredzēts Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotāja ienākumu pieaugums par 3 miljoniem EUR, bet tas nebija autonomā reģiona interesēs, jo SOGAER tam nepieder. Tā norādīja, ka turpretī sagaidāmā ietekme uz tūrismu tika novērtēta 47 miljonu EUR apmērā un kopā ar citu netieši izraisītu ietekmi – 139 miljonu EUR apmērā. Kā apgalvo Komisija, šī priekšrocība, kuru autonomais reģions kā valsts vara varēja sagaidīt un piesavināties, nav salīdzināma un tai nav tāda paša rakstura kā finansiālai priekšrocībai, kuru sagaida tirgus dalībnieks no kādas savas investīcijas. Šeit runa ir par makroekonomiskiem labumiem, kuri tiek sagaidīti no valsts iejaukšanās ekonomikas politikas ietvaros, kas neattiecas uz privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu, bet gan valsts izdevumu racionalizācijas principiem.

193    Tādējādi ir jānoraida prasītājas argumentācija, ar kuru tā vēlas parādīt – tas, ka autonomais reģions saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, kas īstenota atbilstoši vispārējai ekonomikas politikai, esot rīkojies kā ieguldītājs, attaisnojot privāta ieguldītāja tirgus ekonomikas apstākļos principa piemērošanu.

194    Prasītāja arī norāda – lai pareizi izvērtētu strīdīgos pasākumus, ņemot vērā privāta ieguldītāja kritēriju, Komisijai esot vajadzējis pārbaudīt, vai autonomajam reģionam patiešām vajadzēja censties palielināt pasažieru gaisa satiksmes plūsmu, izmantojot mārketinga nolīgumus starp lidostām un aviosabiedrībām, un vai, cenšoties apmierināt šo vajadzību, tas kā Algēro un Kaljāri lidostu apsaimniekotājs samaksāja cenu, kas atbilst tirgus apstākļiem, kā to būtu darījis ikviens cits tirgus dalībnieks, īpaši, lai attīstītu savu aviācijas nozari, bet arī lai nodrošinātu vairāk lidojumu, popularizētu salu kā tūrisma galamērķi, novērstu sezonalitāti un palielinātu savus ieņēmumus, palielinot lidostu ieņēmumus. Turklāt aviosabiedrību sniegtie pakalpojumi, tostarp mārketinga jomā, esot radījuši faktiskus pakalpojumus, kuri ir nodalīti no darbības, kas ir saistīta ar gaisa maršrutu nodrošināšanu.

195    Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda – apstrīdētā lēmuma 377. apsvērumā Komisija uzskata, ka autonomā reģiona maksājumi aviosabiedrībām ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību saistībā ar abām – 1. un 2. darbību – ir jāuzskata par subsīdijām aviosabiedrībām par lielāka lidojumu skaita veikšanu uz Sardīniju un no tās.

196    Jānorāda arī – ņemot vērā, ka autonomajam reģionam nepieder visas Sardīnijas salas lidostas, kas ir vienīgās struktūras, kuras var līgumiski vienoties par to apsaimniekoto lidostu infrastruktūras izmantošanu, tostarp par jaunu gaisa maršrutu atklāšanu, autonomais reģions kā valsts iestāde nevarēja iegādāties šāda veida pakalpojumus tieši no aviosabiedrībām. Turklāt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 312. un 314. apsvēruma, Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotājs apstiprināja, ka, pirmkārt, autonomais reģions, izmantojot strīdīgā atbalsta shēmu, ir pasūtījis pakalpojumus, atlasot aviosabiedrības, kas spētu sasniegt norādītos ikgadējos mērķus attiecībā uz reisu biežumu un pasažieru skaitu stratēģiski nozīmīgajos maršrutos uz Kaljāri‑Elmasas lidostu un no tās, un, otrkārt, šo pakalpojumu sniedza līgumslēdzējas aviosabiedrības, kuras bija izraudzījušies lidostu apsaimniekotāji.

197    Tāpat no strīdīgā atbalsta shēmas izriet, ka aviosabiedrību sniegto mārketinga pakalpojumu mērķis bija popularizēt Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi.

198    Tādējādi, lai gan nevar piekrist, ka, pieņemot strīdīgā atbalsta shēmu, autonomais reģions būtu rīkojies kā ieguldītājs, tomēr jāpiekrīt, kā to, kaut arī pakārtoti, norāda prasītāja, atbildot uz kādu no Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstiskajiem jautājumiem, ka minētais reģions ir rīkojies kā pakalpojumu, īpaši mārketinga pakalpojumu, pircējs.

199    Pirmkārt, prasītājas saņemtās summas atbilda pakalpojumu sniegšanai, atbildot uz autonomā reģiona pasūtījumu, kurā lidostu apsaimniekotājiem bija vienīgi starpnieka loma starp līgumslēdzēju iestādi un šo pakalpojumu sniedzējiem. Otrkārt, kā norāda prasītāja, neatkarīgi no tā, vai runa ir par saistībām gaisa satiksmes maršrutu un pasažieru skaita ziņā vai mārketingu, aviosabiedrības sniedza pakalpojumus, kuri var tikt piedāvāti lidostu apsaimniekotājiem gaisa pārvadājumu jomā.

200    Šajā ziņā valsts pasākumu kāda uzņēmuma interesēs tikai tādēļ, ka puses apņemas sniegt savstarpējus pakalpojumus, nevar a priori izslēgt no LESD 107. pantā norādītā valsts atbalsta jēdziena (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 28. janvāris, BAI/Komisija, T‑14/96, EU:T:1999:12, 71. punkts).

201    Konkrētāk, attiecībā uz valsts varas veiktu pakalpojumu iegādi tai principā ir jānotiek, ievērojot atvasinātajās Savienības tiesībās paredzētos publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumus. Šādā gadījumā šādas iepirkumu procedūras esamība, kas ir veikta, pirms dalībvalsts valsts iestāde ir iegādājusies pakalpojumus, parasti tiek uzskatīta par pietiekamu, lai izslēgtu, ka šī dalībvalsts var piešķirt tādu priekšrocību izmantotajam uzņēmumam – pakalpojumu sniedzējam, ko tas nebūtu varējis iegūt citā veidā atbilstoši parastiem tirgus nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 5. augusts, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, T‑116/01 un T‑118/01, EU:T:2003:217, 118. punkts).

202    Šajā lietā aplūkotos pakalpojumus neiegādājās pats autonomais reģions, kurš kā valsts iestāde būtu bijis pakļauts Savienības noteikumiem saistībā ar publiskā iepirkuma procedūrām. Šī iegāde tika veikta ar citu subjektu starpniecību, kuri šajā situācijā nav pakļauti minētajiem noteikumiem, šajā gadījumā – lidostu apsaimniekotājiem, kuriem bija dots uzdevums iegūt tirgū autonomā reģiona pieprasīto pakalpojumu sniegšanu, kurus pēdējais minētais finansēja.

203    Šādā situācijā ar pašu faktu, ka dalībvalsts iegādājas pakalpojumus, kuri, kā norāda prasītāja, iepriekš, iespējams, tika piedāvāti atbilstoši tirgus nosacījumiem, nepietiek, lai šis darījums būtu uzskatāms par komercdarījumu, kas ir veikts tādos apstākļos, kuriem būtu piekritis privāts uzņēmējs, vai, citiem vārdiem, par parastu komercdarījumu. Šāda veida situācijā, pirmkārt, vajag, lai valstij patiešām vajadzētu šādus pakalpojumus un, otrkārt, lai šo pakalpojumu iegāde tiktu veikta, izmantojot atvērtu, pārredzamu un nediskriminējošu procedūru nolūkā nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi starp pakalpojumu sniedzējiem, kas spēj piedāvāt aplūkotos pakalpojumus un garantēt, lai aplūkoto pakalpojumu sniegšanas iegāde notiktu atbilstoši tirgus cenai, jo šī cena nodrošina, ka minēto pakalpojumu iegādes gadījumā valsts vara nepiešķir priekšrocību izraudzītajam pakalpojumu sniedzējam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 5. augusts, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, T‑116/01 un T‑118/01, EU:T:2003:217, 112.–120. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 2013. gada 24. oktobris, Land Burgenland u.c./Komisija, C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682, 93. un 94. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, BVVG, C‑39/14, EU:C:2015:470, 32. punkts).

204    Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 386. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka finansējums, kas tika sniegts ar strīdīgā atbalsta shēmu, nebija uzskatāms par atlīdzību par produktiem vai pakalpojumiem, kas atbilst autonomā reģiona patiesajām vajadzībām, un ka aviosabiedrībām sniegtais finansiālais atbalsts neatbilda atklātai un pārredzamai iepirkuma procedūrai.

205    Šajā ziņā pretēji Komisijas norādītajam autonomais reģions kā valsts vara, kas īsteno ekonomiskās politikas mērķus, varēja uzskatīt, ka tam bija nepieciešams popularizēt Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi, lai veicinātu salas ekonomisko attīstību.

206    Tomēr, pirmkārt, kā norāda Komisija, nepieredzēta mēroga mārketinga pakalpojumi, kas tika finansēti saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu, var likt apšaubīt faktu, ka šie pakalpojumi samērīgā veidā, ņemot vērā valsts izdevumu racionalizācijas principus, atbilst autonomā reģiona patiesajām vajadzībām nolūkā īstenot tā mērķus ekonomiski attīstīt Sardīnijas salu.

207    Otrkārt un katrā ziņā, Komisija iebildumu rakstā precizē, ka apstrīdētajā lēmumā tika aplūkots jautājums par iepirkuma procedūru organizēšanu, lai lidostu apsaimniekotāji noslēgtu nolīgumus, jo šādu iepirkuma procedūru organizēšana būtu varējusi pierādīt tirgus nosacījumu esamību un līdz ar to priekšrocības neesamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

208    Šajā ziņā jākonstatē, kā norāda Komisija, ka, lai iegūtu gaisa satiksmes palielināšanas un mārketinga pakalpojumus, nedz autonomais reģions, nedz lidostu apsaimniekotāji, kuri darbojas kā starpnieki, nav organizējuši atklātas un pārredzamas iepirkuma procedūras, lai garantētu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu starp pakalpojumu sniedzējiem un to, lai autonomais reģions, iegādājoties minētos pakalpojumus par valsts līdzekļiem, kas ir nodoti lidostu apsaimniekotāju rīcībā, to darītu par tirgus cenām.

209    Neapšaubāmi, nav strīda par to, ka lidostu apsaimniekotāji savās attiecīgajās tīmekļvietnēs publicēja uzaicinājumus pieteikties uz konkursu, kuros aviosabiedrības, kas bija ieinteresētas atvērt konkrētus to gaisa satiksmes maršrutus vai novērst sezonalitāti tiem, kuri vēl nav sabiedrisko pakalpojumu saistības priekšmets, un sniegt mārketinga pakalpojumus, varēja piedāvāt savus pakalpojumus lidostu apsaimniekotājiem.

210    Tomēr šos uzaicinājumus pieteikties uz konkursu nevar uzskatīt par līdzvērtīgiem iepirkuma procedūrām. Prasītāja, kuru Vispārējā tiesa lūdza iesniegt šos uzaicinājumus pieteikties uz konkursu, kā arī piedāvājumus, kurus tā bija iesniegusi Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem, tos tā arī neiesniedza, paskaidrojot, ka šos dokumentus neesot saglabājusi. Arī Komisija nevarēja iesniegt minētos uzaicinājumus pieteikties uz konkursu. Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka līgumslēdzēju aviosabiedrību izvēlei būtu noteikti precīzi kritēriji. Gluži pretēji, šķiet, ka visas aviosabiedrības, kas bija iesniegušas piedāvājumus, tika aicinātas noslēgt līgumattiecības ar attiecīgajiem lidostu apsaimniekotājiem un ka attiecībā uz sniegto pakalpojumu tarifu noteikšanu aviosabiedrību piemērotie tarifi bija dažādi. Lai gan tie šķiet esam vispārēji un noapaļoti finanšu aprēķini, aviosabiedrību finansiālās prasības tomēr radīja pamatu tam, ka autonomais reģions apsaimniekotājiem, kuri maksājumus par minētajiem pakalpojumiem bija veikuši avansā, tos atmaksāja gandrīz pilnībā.

211    Šādos apstākļos apstrīdētā lēmuma 7.2.1.3. iedaļā “Ekonomiska priekšrocība” Komisija varēja konstatēt, ka maksājumus, kurus saņēma līgumslēdzējas aviosabiedrības, kāda ir prasītāja, nevarēja uzskatīt par patiesu atlīdzību par sniegtajiem mārketinga pakalpojumiem.

212    Šajā ziņā prasītāja arī apstrīd apstrīdētā lēmuma 362.–374. apsvērumu, apgalvojot – Komisija nevarēja uzskatīt, ka tādas aviosabiedrības kā prasītāja katrā ziņā būtu reklamējušas pašas savus lidojumu galamērķus un ka līdz ar to strīdīgo pasākumu mērķis bija segt izdevumus, kas tām citādi būtu bijis jāsedz. Nenoslēdzot nolīgumus starp prasītāju un Olbijas un Kaljāri‑Elmasas lidostām, prasītāja, iespējams, šiem galamērķiem nebūtu prioritāri rezervējusi labākos reklāmas laukumus savā tīmekļvietnē. Konkrētāk, prasītāja apgalvo, ka lidostu apsaimniekotājiem tika sniegti īsti pakalpojumi, no kuriem tie guva materiālu labumu, kā to apstiprina fakts, ka līgumi, kurus tie bija noslēguši ar aviosabiedrībām, jau pirms to noslēgšanas radīja pamatu tirgus pētījumiem, un ka lidostu apsaimniekotāji šos līgumus finansēja arī par saviem līdzekļiem. Visbeidzot, cena, kuru lidostu apsaimniekotāji maksāja aviosabiedrībām, esot bijusi tirgus cena par šāda veida mārketinga pakalpojumiem, un šajā ziņā prasītāja atgādina – “ja praksi objektīvi attaisno komerciāli iemesli, tas, ka tā atbilst arī politiskam mērķim, nenozīmē, ka tā ir uzskatāma par valsts atbalstu [LESD 107.] panta izpratnē” (spriedums, 1996. gada 29. februāris, Beļģija/Komisija, C‑56/93, EU:C:1996:64, 79. punkts).

213    Šajā ziņā papildus faktam, ka līgumslēdzējas aviosabiedrības netika izraudzītas tādas procedūras rezultātā, kas varētu garantēt, ka autonomais reģions ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību tām izmaksā atlīdzību atbilstoši tirgus cenai, ir jākonstatē, ka prasītāja, kuru Vispārējā tiesa lūdza šajā ziņā iesniegt dokumentus ar pierādījuma spēku, iesniedza reklāmas un līguma materiālus, apstiprinot, ka – atbilstoši Komisijas norādītajam apstrīdētā lēmuma 368. apsvērumā – noteiktu prasītājas apkalpotu pilsētu un reģionu popularizēšana tās tīmekļvietnē ir nesaraujami saistīta ar tās pašas apsaimniekoto lidojumu reklamēšanu. Prasītāja, kura tika izvaicāta tiesas sēdē, turklāt apstiprināja, ka tā joprojām savā tīmekļvietnē reklamē Sardīnijas galamērķus, lai gan šajā ziņā nepastāv ar lidostu apsaimniekotājiem noslēgtas līgumsaistības.

214    Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti ir norādījusi, ka aplūkotie lidostu apsaimniekotāji ir iegādājušies mārketinga pakalpojumus atbilstoši 2. darbībai, šajā gadījumā ar finansējumu, kuru to rīcībā nodeva autonomais reģions, lai veicinātu līgumslēdzēju aviosabiedrību nodrošinātā maršruta vai maršrutu izmantošanu, kā arī lai atvērtu vai uzturētu tos maršrutus, par kuriem tās saņēma atlīdzību atbilstoši 1. darbībai.

215    Šādos apstākļos Komisija varēja secināt, ka autonomais reģions ir izmaksājis atlīdzību aviosabiedrībām, lai reklamētu savus kā aviosabiedrību pakalpojumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑53/16, nav publicēts, EU:T:2018:943, 271. punkts; 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑165/16, nav publicēts, EU:T:2018:952, 167. punkts; 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑165/15, nav publicēts, EU:T:2018:953, 230. punkts, un 2018. gada 13. decembris, Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija, T‑111/15, nav publicēts, EU:T:2018:954, 232. punkts), lai arī runa ir par tādām mārketinga un reklāmas izmaksām, kas principā ir jāsedz aplūkotajām aviosabiedrībām, tostarp prasītājai. Visbeidzot, sasniedzot mērķus gaisa maršrutu biežuma un pasažieru skaita ziņā, kas ir 1. darbības mērķis, kā arī sniedzot mārketinga pakalpojumus atbilstoši 2. darbībai, tika intensificēta prasītājas saimnieciskā darbība.

216    Turklāt arī jākonstatē, kā to apgalvo Komisija, ka, nepastāvot atbilstošam autonomā reģiona sniegtajam finansējumam, nav teikts, ka lidostu apsaimniekotāji atbilstoši savai paplašināšanās stratēģijai būtu noslēguši šāda mēroga nolīgumus, tie to nebūtu varējuši paveikt pat finansiāli, līdz ar to pretēji prasītājas norādītajam Komisijai nebija pienākuma uzskatīt, ka vienīgi daļa no lidostu apsaimniekotāju veiktajiem maksājumiem, kas, kā apgalvots, esot augstāki par tirgus cenu, būtu jāuzskata par tādiem, kas veido valsts atbalstu.

217    Lidostu apsaimniekotāju nevēlēšanos noslēgt strīdīgos līgumus bez autonomā reģiona finansējuma apliecina fakts, ka, pirmkārt, pēc strīdīgā atbalsta shēmas apturēšanas prasītāja ir noslēgusi vien ierobežotu skaitu nolīgumu ar Olbijas lidostas apsaimniekotāju un vienīgi attiecībā uz mārketingu, savukārt Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotājs tās pakalpojumus nav izmantojis un, otrkārt, nav pierādīts, ka prasītāja šādus līgumus būtu noslēgusi pirms strīdīgā atbalsta shēmas pieņemšanas. Prasītāja, kuru Vispārējā tiesa lūdza norādīt, vai tā ir noslēgusi analogus nolīgumus pirms strīdīgā atbalsta shēmas un pēc tās apturēšanas, apstiprināja nolīgumu esamību pirms strīdīgā atbalsta shēmas, bet neiesniedza pierādījumus šādu līgumu esamībai. Turklāt tā neapšaubāmi sniedza pierādījumus analogu līgumu noslēgšanai pēc strīdīgā atbalsta shēmas apturēšanas – šajā gadījumā – uz laikposmiem attiecīgi no 2015. gada jūnija līdz decembrim, no 2017. gada marta līdz decembrim un no 2018. gada oktobra līdz 2019. gada martam. Tomēr, lai gan tā saskaņā ar strīdīgā atbalsta shēmu saņēma atlīdzību 750 000 EUR apmērā par laikposmu no 2010. gada marta līdz 2011. gada martam, 750 000 EUR apmērā par laikposmu no 2011. gada vasaras līdz 2011./2012. gada ziemai un 1 miljona EUR apmērā par laikposmu no 2012. gada vasaras līdz 2012./2013. gada ziemai, saistībā ar trim līgumiem, kas tika noslēgti pēc strīdīgā atbalsta shēmas, prasītāja galu galā saņēma vien summas 65 000 EUR, 165 000 EUR un 132 800 EUR apmērā, proti, summas, kas ir acīmredzami mazākas par tām, kuras tika norādītas līgumos saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu.

218    Šādos apstākļos Komisija apstrīdētā lēmuma 388. apsvērumā varēja secināt, ka finansējums, ko autonomais reģions izmaksāja aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību, lai finansētu 1. un 2. darbību atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, radīja ekonomisku priekšrocību attiecīgajām aviosabiedrībām, šajā gadījumā – atlīdzību, kuru tās nebūtu saņēmušas parastos tirgus apstākļos.

219    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

c)      Par otrā pamata ceturto daļu saistībā ar to, ka lidostu apsaimniekotāji ir saņēmuši nepamatotas priekšrocības no autonomā reģiona, īstenojot Likumu Nr. 10/2010

220    Otrā pamata ceturtās daļas pamatojumam prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 398.–406. apsvērumā Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka lidostu apsaimniekotāji neesot saņēmuši nevienu, pat ne netiešu, priekšrocību, pamatojoties uz to, ka tie esot bijuši vienīgi starpnieki, nodrošinot autonomā reģiona atbalsta nodošanu aviosabiedrībām. Pirmkārt, lidostu apsaimniekotāji bija skaidri norādīti kā vienīgie strīdīgo pasākumu saņēmēji. Otrkārt, tiem esot bijusi rīcības brīvība, izmantojot tiem piešķirto finansējumu un izvēloties pakalpojumu sniedzējus, un tas pierādot, ka tie neesot darbojušies kā vienkārši starpnieki. Treškārt, ņemot vērā, ka pati Komisija apstrīdētajā lēmumā atzina, ka strīdīgo pasākumu mērķis un ietekme bija palielināt gaisa satiksmi attiecīgajās lidostās, esot skaidrs, ka minēto lidostu ieņēmumi gan aeronavigācijas pakalpojumu jomā, gan cita rakstura pakalpojumu jomā esot paaugstinājušies šī palielinājuma dēļ. Pretēji Komisijas norādītajam apstrīdētā lēmuma 403. apsvērumā – nevar apgalvot, ka šī ietekme būtu sekundāra, ciktāl šī “shēma nav izstrādāta tā, lai novirzītu sekundāro ietekmi uz lidostu ekspluatantiem [apsaimniekotājiem]”, un tā, gluži pretēji, esot izstrādāta, lai sniegtu labumu tūrisma nozarei kopumā. Prasītāja uzskata, ka sagaidāmā galvenā ietekme, proti, gaisa satiksmes palielināšanās, tika sajaukta ar priekšrocību, kas radās lidostu apsaimniekotājiem, izpildot minēto mērķi.

221    Komisija primāri apgalvo, ka otrā pamata ceturtā daļa nav pieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu, kas attiecoties vienīgi uz lidostu apsaimniekotājiem, ar kuriem prasītāja nav konkurences attiecībās. Šajā ziņā tā norāda, ka secinājums, saskaņā ar kuru aplūkotās aviosabiedrības esot guvušas labumu no valsts atbalsta shēmas, neesot bijis pamatots ar secinājumu, saskaņā ar kuru lidostu apsaimniekotāji nav saņēmuši valsts atbalstu. Katrā ziņā, tā kā prasītāja neapstrīd, ka lidostu apsaimniekotāji ir nodevuši visu saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu no autonomā reģiona saņemto finansējumu, Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru minētie apsaimniekotāji esot vienīgi rīkojušies kā starpnieki un tie nebija faktiskie minēto pasākumu saņēmēji, paliek spēkā. Turklāt šie apsaimniekotāji esot guvuši labumu no gaisa satiksmes un pasažieru skaita palielināšanās tieši tāpat kā visi citi citu nozaru tirgus dalībnieki, piemēram, automašīnu iznomātāji, viesnīcas, restorāni, degvielas uzpildes stacijas, pārtikas veikali un mazumtirdzniecības veikali.

222    Šajā ziņā ir jānorāda – otrā pamata ceturtajā daļā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā un 7.2.2. iedaļā iekļautajā 394.–406. apsvērumā nav uzskatījusi, ka lidostu apsaimniekotāji būtu strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēji.

223    Šajā gadījumā prasītāja kā aviosabiedrība aktīvi darbojas gaisa transporta tirgū, nevis lidostu infrastruktūras pakalpojumu tirgū. Tādējādi un kā tika konstatēts šī sprieduma 59.–70. punktā, prasītājas konkurences situāciju neietekmēja konstatējums, ka lidostu apsaimniekotāji nebija strīdīgā atbalsta shēmas saņēmēji, līdz ar to tai nav locus standi atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu, un no tā izriet, ka nav jāizvērtē otrā pamata ceturtā daļa.

224    No tā tādējādi izriet, ka otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

225    Turklāt un katrā ziņā ir jākonstatē, ka, tā kā lidostu apsaimniekotāji nodeva aviosabiedrībām visu finansējumu, ko tie bija saņēmuši no autonomā reģiona, lai tām izmaksātu atlīdzību saistībā ar līgumiem par pakalpojumu sniegšanu, kas bija jāīsteno atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, tie nesaņēma priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. To apstiprina fakts, ka bez minētā finansējuma tās šādus līgumus nebūtu noslēgušas vai arī – vismaz – ne šādā apmērā, ņemot vērā, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji būtu ar to noslēguši nolīgumus par mārketinga pakalpojumiem vai gaisa satiksmes biežumu, vai arī attiecībā uz pasažieriem pirms strīdīgā atbalsta shēmas pieņemšanas un ka, minēto shēmu apturot, noslēgtie nolīgumi attiecās uz tādu pakalpojumu sniegšanu un atlīdzības izmaksāšanu, kas bija ievērojami zemāka par to, kura bija līgumiski noteikta, pateicoties finansējumam, kas saņemts atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai. Visbeidzot, kā norāda Komisija, minēto pakalpojumu iegāde nebija tik daudz lidostu apsaimniekotāju komerciāla vajadzība kā drīzāk to lēmums piedalīties autonomā reģiona izveidotās atbalsta shēmas īstenošanā. Tādējādi prasītāja nevar apgalvot, ka autonomais reģions ar strīdīgā atbalsta shēmu būtu atvieglojis parastās Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāju izmaksas.

226    Neapšaubāmi, tas, ka līgumslēdzējas aviosabiedrības sniedza pieprasītos autonomā reģiona finansētos pakalpojumus, ietekmēja gaisa satiksmi un pasažieru skaitu uz un no attiecīgajām lidostām, izraisot to apsaimniekotāju lidostas un ārpuslidostas līdzekļu palielināšanos. Tomēr, kā apgalvo Komisija, runa ir par strīdīgā atbalsta shēmas sekundāro ietekmi, no kuras labumu guva visa Sardīnijas tūrisma nozare, tostarp arī prasītāja, kas arī zināmā mērā saņēma šādu sekundāru priekšrocību, palielinoties piedāvāto pakalpojumu tirdzniecībai uz to gaisa kuģu klāja. Tomēr tūlītējo priekšrocību, kas ir strīdīgā atbalsta shēmas priekšmets un kas netika iegūta parastos tirgus apstākļos, joprojām veidoja aviosabiedrībām veiktie maksājumi.

227    Šādos apstākļos otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida, un līdz ar to otrais pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatots.

3.      Par trešo pamatu attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar faktu, ka strīdīgie pasākumi rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm

228    Saistībā ar trešo pamatu prasītāja apstrīd, ka strīdīgie pasākumi būtu radījuši vai draudējuši radīt konkurences izkropļojumus gaisa transporta tirgū uz un no Sardīnijas salas lidostām, vismaz saistībā ar Olbijas un Kaljāri‑Elmasas lidostām, īpaši tādēļ, ka attiecībā uz tās apsaimniekotajiem gaisa satiksmes maršrutiem pēc tam, kad tika noslēgti mārketinga nolīgumi starp prasītāju un šo lidostu apsaimniekotājiem, neviena cita aviosabiedrība neesot apsaimniekojusi šos komerciālos gaisa satiksmes maršrutus. Šajā ziņā Komisija neesot pienācīgi ņēmusi vērā argumentus, kurus prasītāja pauda 2013. gada 30. jūlija apsvērumos. Turklāt, ņemot vērā, ka minētie lidostu apsaimniekotāji izraudzījās līgumslēdzējas aviosabiedrības, pamatojoties uz iepirkuma procedūru, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, norādot, ka strīdīgie pasākumi esot negatīvi ietekmējuši konkurenci attiecībā uz piekļuvi aplūkotajiem gaisa satiksmes maršrutiem. Katra Eiropas aviosabiedrība varēja iesniegt piedāvājumu saistībā ar šiem iepirkumiem, un līdz ar to, kā Komisija esot norādījusi lietā saistībā ar autoceļa projektu Grieķijas centrā, šis izraudzīšanās noteikums nepieļaujot strīdīgo pasākumu negatīvas ietekmes iespēju uz tirdzniecību Savienībā un konkurenci.

229    Komisija lūdz noraidīt trešo pamatu kā nepamatotu, norādot, ka ietekme uz konkurenci tiekot konstatēta katru reizi, kad atbalsta pasākuma adresāts ir konkurences attiecībās ar uzņēmumiem tirgos, kuri ir atvērti konkurencei, kā tas esot šajā gadījumā, jo aplūkotās aviosabiedrības, kuras darbojas gaisa satiksmes tirgū, kurā ir ļoti liela konkurence, esot saņēmušas finansiālu kompensāciju.

230    Vispirms ir jāatgādina – lai valsts pasākums varētu tikt atzīts par valsts atbalstu, ir nevis jāpierāda, ka atbalsts patiešām ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucē konkurencei, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šo tirdzniecību un draudēt izkropļot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 15. decembris, Itālija/Komisija, C‑66/02, EU:C:2005:768, 111. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 134. punkts).

231    It īpaši, ja dalībvalsts piešķirts atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Savienības iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību (skat. spriedumu, 2014. gada 9. oktobris, Ministerio de Defensa un Navantia, C‑522/13, EU:C:2014:2262, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

232    Turklāt atbalsta shēmas gadījumā Komisija var vienīgi izpētīt aplūkotās shēmas īpašības, lai lēmuma pamatojumā novērtētu, vai sakarā ar palielinātu atbalsta summu vai procentiem, atbalstīto ieguldījumu īpašībām vai citiem nosacījumiem, ko šī shēma paredz, tā nodrošina jūtamu priekšrocību saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāda, kas dod būtisku labumu uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm. Tādējādi Komisijai lēmumā par šādu shēmu nav pienākuma analizēt atbalstu, kas saskaņā ar minēto shēmu ir piešķirts katrā individuālā gadījumā. Katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija ir jāpārbauda tikai atbalsta atgūšanas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 14. oktobris, Vācija/Komisija, 248/84, EU:C:1987:437, 18. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 63. punkts).

233    Apstrīdētajā lēmumā, šajā gadījumā 390.–392. apsvērumā, Komisija pienācīgi izskaidro, ka aviosabiedrības, kas saņēma maksājumus, kurus lidostu apsaimniekotāji izmaksāja atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, darbojas nozarē, kurai ir raksturīga intensīva konkurence starp tirgus dalībniekiem no dažādām dalībvalstīm, un tādējādi tās piedalās tirdzniecībā Savienības iekšienē.

234    Pretēji prasītājas norādītajam šāds pamatojums pats par sevi ir pietiekams, ņemot vērā Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 7. marts, Itālija/Komisija, C‑310/99, EU:C:2002:143, 88. un 89. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 114. un 121. punkts).

235    Turklāt Komisija ir ievērojusi LESD 107. panta 1. punktā noteikto valsts atbalsta jēdzienu, norādot, ka acīmredzamais aplūkoto darbību, proti, pasažieru gaisa pārvadājumu pakalpojumu, raksturs nozīmē, ka strīdīgā atbalsta shēma var radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, nostiprinot to aviosabiedrību pozīciju tirgū, kuras gūst labumu no minētās shēmas. Gaisa pārvadātāji, kāda ir prasītāja, ir konkurences attiecībās Eiropas līmeņa gaisa satiksmes tirgū, līdz ar to atbalsta piešķiršana tādām aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, kuras ir noslēgušas līgumus ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem, nostiprina šo uzņēmumu konkurētspējas stāvokli salīdzinājumā ar citu konkurējošu gaisa satiksmes uzņēmumu stāvokli neatkarīgi no tā, vai tiem ir vai nav tieši gaisa satiksmes maršruti ar Sardīnijas salu.

236    Katrā ziņā, pirmkārt, kā atzīst prasītāja, tā šajos gaisa satiksmes maršrutos uz un no Sardīnijas lidostām ir konkurences attiecībās ar Eiropas aviosabiedrībām, kuras nodrošina ceļotāju pārvadāšanu uz un no šīm pašām kontinentālajām lidostām, izmantojot pārsēšanos citās lidostās. Tomēr šīs aviosabiedrības attiecībā uz šiem gaisa maršrutiem ar pārsēšanos, kas konkurē ar prasītājas tiešajiem maršrutiem, nav strīdīgā atbalsta shēmas saņēmējas, jo tā attiecās vienīgi uz tiešajiem maršrutiem (pointtopoint), katrā ziņā vismaz ne attiecībā uz tiem gaisa satiksmes segmentiem, kas tika nodrošināti ārpus pārsēšanās lidostas, tādējādi saņēmēju, kāda ir prasītāja, konkurētspējas stāvoklis neapšaubāmi tika nostiprināts salīdzinājumā ar šādu aviosabiedrību, kuras nebija saņēmējas, konkurētspējas stāvokli.

237    Saistībā ar prasītājas argumentu attiecībā uz faktu, ka atsevišķas sabiedrības, īpaši regulāro lidojumu aviosabiedrības, nebija saņēmējas strīdīgā atbalsta shēmā vienīgi tādēļ, ka tās nebija iesniegušas sadarbības piedāvājumus pēc uzaicinājumiem pieteikties uz konkursu, kurus bija publicējuši lidostu apsaimniekotāji, arī to nevar atbalstīt. Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 107. panta 1. punkta izpratnē šajā lietā nevar būt atkarīga no jautājuma, vai visas aviosabiedrības ir guvušas labumu vai tām bija iespēja gūt labumu no aplūkotā pasākuma. Katrā ziņā, pat ja tiktu uzskatīts – tas šajā lietā nav pierādīts –, ka visas Eiropas aviosabiedrības, kas nodrošina tiešos lidojumus uz un no Sardīnijas lidostām, varēja pretendēt uz strīdīgā atbalsta shēmu, šis fakts saistībā ar strīdīgo pasākumu selektivitāti, kuru, kā tas tika apstiprināts tiesas sēdē, prasītāja neapstrīd, nekādi neietekmētu Komisijas konstatējumu par to, ka minētā shēma ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, ciktāl tā nostiprina šo aviosabiedrību konkurētspējas stāvokli salīdzinājumā ar to konkurentiem Eiropas tirgū, kas neapkalpo Sardīnijas salu.

238    Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

4.      Par ceturto pamatu attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar iespējas atzīt strīdīgos pasākumus par saderīgiem ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punktam neesamību

239    Ceturtā pamata atbalstam prasītāja norāda, ka, ciktāl tas ir pamatots ar atsevišķu Komisijas paziņojumā 2005/C 312/01 par Kopienas vadlīnijām [pamatnostādnēm] par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām (OV 2005, C 312, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2005. gada pamatnostādnes”), paredzētu nosacījumu neievērošanu, Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru strīdīgos pasākumus nevar atzīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu, ir kļūdains.

240    Komisija lūdz noraidīt ceturto pamatu kā nepamatotu.

241    Šajā ziņā saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu par saderīgu ar iekšējo tirgu tostarp var atzīt atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm, šis nosacījums ir jānovērtē atbilstoši nepieciešamības un samērīguma kritērijiem (spriedums, 2015. gada 26. februāris, Orange/Komisija, T‑385/12, nav publicēts, EU:T:2015:117, 80. punkts).

242    Tomēr atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 107. panta 1. punktā noteiktais vispārējais princips ir princips par valsts atbalsta aizliegumu un atkāpes no šī principa, kas ir norādītas minētā 107. panta 3. punktā, ir jāinterpretē šauri (spriedumi, 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija, C‑277/00, EU:C:2004:238, 20. punkts; 2006. gada 23. februāris, Atzeni u.c., C‑346/03 un C‑529/03, EU:C:2006:130, 79. punkts, un 2015. gada 26. februāris, Orange/Komisija, T‑385/12, nav publicēts, EU:T:2015:117, 81. punkts).

243    Turklāt tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai, lai piemērotu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ir plaša rīcības brīvība, kuras īstenošana ietver sarežģītus ekonomiska vai sociāla rakstura vērtējumus. Tiesas kontrole, kas tiek piemērota šīs rīcības brīvības izmantošanai, līdz ar to ir ierobežota ar pārbaudi par to, vai ir ievērotas procesuālās normas un izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kā arī par konstatēto faktu saturisko pareizību un tiesību kļūdas, acīmredzamas kļūdas vērtējumā vai pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību (spriedumi, 2002. gada 26. septembris, Spānija/Komisija, C‑351/98, EU:C:2002:530, 74. punkts; 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑372/97, EU:C:2004:234, 83. punkts, un 2016. gada 15. decembris, Abertis Telecom Terrestre un Telecom CastillaLa Mancha/Komisija, T‑37/15 un T‑38/15, nav publicēts, EU:T:2016:743, 160. punkts).

244    Kā tostarp izriet no 2005. gada pamatnostādņu 24. punkta, to nolūks ir precizēt gadījumus, kad valsts finansējums lidostām un aviosabiedrībām ir uzskatāms par valsts atbalstu, un, ja patiešām ir runa par atbalstu, paredzēt nosacījumus, kādos tas var tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

245    Šajā ziņā, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 412.–414. apsvērumā, strīdīgā atbalsta shēma, ja pieņem, ka to var analizēt kā tādu, atbilstoši kurai tiek sniegts atbalsts jaunu gaisa satiksmes maršrutu atvēršanai, faktiski ietilpst 2005. gada pamatnostādnēs. Saskaņā ar 2014. gada pamatnostādņu 174. punktā paredzēto – atbalstu, kas tika paziņots pirms šo pēdējo pamatnostādņu stāšanās spēkā, principā pēc 2014. gada 4. aprīļa var izvērtēt, ņemot vērā šīs pamatnostādnes. Tomēr atbalsts neatkarīgi no tā, vai tas ir paziņots vai nav, ja tas ir īstenots, kā tas ir šajā gadījumā, pirms Komisija ir lēmusi par Itālijas Republikas paziņotajiem pasākumiem, un tādējādi ir izrādījies prettiesisks, ņemot vērā LESD 108. panta 3. punktā noteikto apturēšanas pienākumu, ir jāizvērtē, ņemot vērā 2005. gada pamatnostādnes.

246    Runājot par 2005. gada pamatnostādņu 79. punktu, kam ir nozīme šajā lietā, tas ir šāds:

“Ņemot vērā minētos mērķus un traucējumus, kurus var radīt jaunu maršrutu atklāšana, Komisija varēs apstiprināt atbalstus, kas atbilst turpmāk uzskaitītajiem nosacījumiem:

[..]

d)      ilgtermiņa dzīvotspēja un atbalsta pakāpeniska samazināšana: [jaunajam] maršrutam, kam piešķirts atbalsts, jābūt dzīvotspējīgam, proti, tam vismaz jāsedz savas izmaksas, neizmantojot valsts finansējumu. Tāpēc atbalstam darbības uzsākšanai pakāpeniski jāsamazinās un tā termiņam jābūt ierobežotam;

e)      kompensācija par darbības uzsākšanas papildu izmaksām: atbalsta lielumam jābūt strikti saistītam ar darbības uzsākšanas papild[u] izmaksām, kas attiecas uz jaunu maršrutu vai biežumu un ko attiecīgais gaisa transporta uzņēmējs ir sedzis pirms adaptācijas perioda beigām. Šajās izmaksās ir iekļautas konkrēti mārketinga un reklāmas izmaksas, kas jāveic, lai iepazīstinātu ar jaunu maršrutu; tajās var būt iekļautas dibināšanas izmaksas, kuras uzņēmusies aviosabiedrība attiecīgās reģionālās lidostas teritorijā, lai atklātu maršrutu, ja maršruts tiks veikts no C vai D kategorijas lidostas un ja par tā izmaksām jau netika saņemts atbalsts. Savukārt atbalsts nevar skart regulāras operatīvās izmaksas, piemēram, par lidmašīnu izīrēšanu vai amortizāciju, degvielu, apkalpes algām, lidostas maksājumiem, pārtikas piegādi. Attaisnotajām izmaksām jāatbilst patiesajām izmaksām, kas pastāv parastajos tirgus apstākļos;

f)      intensitāte un ilgums: pakāpeniski samazināto atbalstu var piešķirt uz laiku, kas nepārsniedz 3 gadus. Katru gadu atbalsta apjoms nevar pārsniegt 50 % no attiecīgā gada attaisnotajām izmaksām un vidēji 30 % no visa atbalsta darbības perioda attaisnotajām izmaksām.

Attiecībā uz gaisa satiksmes maršrutiem no mazāk labvēlīgajiem reģioniem, proti, no attālākajiem reģioniem, reģioniem, kas ir minēti [EK līguma] 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā, un mazāk apdzīvotajiem reģioniem, pakāpeniski samazināto atbalstu var piešķirt uz laiku, kas nepārsniedz 5 gadus. Katru gadu atbalsta apjoms nevar pārsniegt 50 % no attiecīgā gada attaisnotajām izmaksām un vidēji 40 % no visa atbalsta darbības perioda attaisnotajām izmaksām. Ja atbalsts faktiski ir piešķirts uz 5 gadiem, pirmajos trijos gados atbalsta apjoms var būt līdz 50 % no gada attaisnotajām izmaksām.

Jebkurā gadījumā periodam, uz kuru uzņēmumam piešķir atbalstu darbības uzsākšanai, jābūt ievērojami īsākam salīdzinājumā ar periodu, kura laikā uzņēmējs ir uzņēmies veikt darbību no konkrētas lidostas, kas ir norādīta [79. punkta i) apakš]punktā minētajā biznesa plānā. Turklāt atbalsta darbība jāpārtrauc, tiklīdz mērķi pasažieru skaita ziņā ir sasniegti vai attiecīgais maršruts nes peļņu, pat ja tas tiek sasniegts pirms atbalsta darbības termiņa beigām;

[..]

h)      nediskriminējošā atbalsta piešķiršana: jebkuram valsts tiesību subjektam, kas plāno ar lidostas starpniecību vai bez tās piešķirt atbalstu darbības uzsākšanai jaunajā maršrutā kādam uzņēmumam, laikus jāpublicē sludinājums par attiecīgu projektu, nodrošinot pienācīgu reklāmu, lai ļautu visām ieinteresētajām aviosabiedrībām piedāvāt savus pakalpojumus. Šajā sludinājumā jo īpaši jāiekļauj maršruta apraksts, kā arī objektīvie kritēriji attiecībā uz atbalsta apjomu un darbības termiņu. Vajadzības gadījumā jāievēro noteikumi un principi par valsts iepirkumiem un koncesijām;

[..].”

247    Apstrīdētajā lēmumā, šajā gadījumā 410.–421. apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka finansiālā kompensācija, kas ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību izmaksāta aviosabiedrībām saskaņā ar strīdīgā atbalsta shēmu, nevar tikt uzskatīta par saderīgu ar iekšējo tirgu, jo nav izpildīti minētajā 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā norādītie saderības kritēriji.

248    Ar ceturto pamatu prasītāja vēlas pierādīt, ka tās individuālajā gadījumā tās saņemtais atbalsts, kuru veido summas, ko Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji tai izmaksāja, izpildot ar to noslēgtos līgumus, atbilst 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā norādītajiem nosacījumiem un ka pretējā gadījumā to tomēr var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši minēto pamatnostādņu 81. punktam vai – neatkarīgi no šīm pamatnostādnēm – kā atbalstu tūrisma attīstībai saistībā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

249    Šajā ziņā tomēr ir jākonstatē, kā apgalvo Komisija, ka prasītājas norādītie argumenti nevar atspēkot tās apstrīdētajā lēmumā ietverto konstatējumu, saskaņā ar kuru strīdīgā atbalsta shēma neatbilst 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā paredzētajiem kritērijiem, kuri ir kumulatīvi, un tas nozīmē, ka ar viena no tiem neievērošanu pietiek, lai izslēgtu atbalsta kvalificēšanu par “atbalstu attiecībā uz darbības uzsākšanu”, kas saskaņā ar šīm pamatnostādnēm ir saderīgs ar iekšējo tirgu.

250    Vispirms ir jānorāda, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 410. apsvēruma, ka pati Itālijas Republika uzskata, ka strīdīgā atbalsta shēma netika radīta kā shēma nolūkā atbalstīt jaunu gaisa maršrutu sākšanu un ka tā neatbilst 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā norādītajiem nosacījumiem.

251    Turklāt attiecībā uz 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta d) apakšpunktā ietverto nosacījumu, pat ja tiktu uzskatīts, kā norāda prasītāja, ka komerciālie nolīgumi starp lidostu apsaimniekotājiem un lidostām tika noslēgti, paredzot ekonomisku rentabilitāti, kas tiek novērtēta, izmantojot iepriekšēju aviosabiedrību iesniegto biznesa plānu dzīvotspējas un rentabilitātes novērtējumu un lidostu apsaimniekotāju sniegto ekonomisko analīzi, strīdīgā atbalsta shēma neizveidoja tādu atbalsta sistēmu, kas ar laiku samazinātos katrai aviosabiedrībai, kura ir līguma, kas noslēgts starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, priekšmets, un tās katrā ziņā visas nav “jaunas” šo pamatnostādņu izpratnē. Konkrētāk, katra aviosabiedrība saņēma kopējo apjomu, kas atbilst darbības laikposmiem, bet atbilstoši faktiskajiem apstākļiem finansējums netika noteikts individuāli katram attiecīgajam gaisa maršrutam, ierodoties un izlidojot no katras attiecīgās lidostas.

252    Prasītāja konkrētajā gadījumā neapstrīd to, ka atbalsts, kuru tā saņēma par visiem gaisa satiksmes maršrutiem, kurus tā nodrošina no Olbijas lidostas, nesamazinājās saistībā ar šo lidostu, jo atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai tā no šīs lidostas apsaimniekotāja saņēma atlīdzību, kas, gluži pretēji, ar laiku palielinājās no 750 000 EUR par laikposmu no 2010. gada marta līdz 2011. gada martam un no 750 000 EUR par laikposmu no 2011. gada vasaras līdz 2011./2012. gada ziemai, sasniedzot 1 miljona EUR apmēru par laikposmu no 2012. gada vasaras līdz 2012./2013. gada ziemai. Attiecībā uz Kaljāri‑Elmasas lidostu, kā norāda prasītāja, tā neapšaubāmi saņēma atlīdzību, kas faktiski samazinājās, proti, summu 800 000 EUR apmērā par laikposmu no 2010. gada marta līdz 2011. gada martam, 700 000 EUR par laikposmu no 2011. gada marta līdz 2012. gada martam un 600 000 EUR par laikposmu no 2012. gada marta līdz 2013. gada martam. Tomēr no strīdīgā atbalsta shēmas vai prasītājas iesniegtajiem dokumentiem neizriet, ka gaisa satiksmes maršruti, uz kuriem parasti attiecās šīs summas, būtu rentabli bez aplūkotā finansējuma, nedz arī – ka atbalstu varētu individualizēt attiecībā uz katru no šiem maršrutiem, lai katrā no tiem konstatētu, ka atbilstošais atbalsts attiecīgajam maršrutam ir samazinājies.

253    Attiecībā uz autonomā reģiona izveidoto maksājumu, kuri veikti atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, pārraudzības mehānismu nešķiet, ka pretēji prasītājas norādītajam, ņemot vērā 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta e) apakšpunktā norādīto kritēriju, sniegtais valsts finansējums būtu bijis nepieciešams, lai segtu daļu no attiecīgo gaisa satiksmes maršrutu atvēršanas izmaksām, kas atspoguļo vienīgi faktiskās izmaksas, kuras radās lidostu apsaimniekotājiem, un kas attiecās vienīgi uz šīm izmaksām. Tas vēl jo mazāk tā ir, ņemot vērā to, ka katrai aviosabiedrībai sniegtais atbalsts netika sadalīts par katru nodrošināto gaisa maršrutu uz katru no attiecīgajām Sardīnijas lidostām un no tās.

254    Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka lidostu apsaimniekotāji, kā apgalvots, esot ar savu pašu kapitālu, turklāt nezināmā apmērā, uzņēmušies papildu izmaksas vai ka prasītāja neesot sākusi vai saglabājusi attiecīgos gaisa maršrutus, nesaņemot finansiālu atbalstu no Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem. Turklāt strīdīgā atbalsta shēma un līgumi, kas noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, attiecībā uz konkrētajiem gaisa maršrutiem neprecizē, kādas katrai no tām ir papildu izmaksas darbības sākšanai.

255    Tāpat, runājot par 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta f) apakšpunktā noteikto nosacījumu, ir skaidrs, ka tas nav izpildīts, ciktāl ir acīmredzams, ka strīdīgā atbalsta shēmā un līgumos, kas noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, nav norādītas attiecināmās izmaksas. Bez norādes uz attiecināmām izmaksām nav iespējams novērtēt nosacījuma par maksimālo finansējumu 50 % apmērā no attiecināmo izmaksu summas gadā ar vidējo maksimālo finansējumu 30 % apmērā ievērošanu. Gluži pretēji, no lietas materiāliem izriet, ka autonomais reģions pēc pieprasījuma ir atmaksājis lidostu apsaimniekotāju veiktos maksājumus aviosabiedrībām un šīs summas bija noteiktas iepriekš, bieži vien noapaļojot, neveicot nekādus citus precizējumus un katrā ziņā tādā veidā, kas individuāli nenoteica katru no attiecīgajiem gaisa maršrutiem.

256    Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Sardīnija ir Savienības ekonomiski mazāk attīstīts reģions 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta f) apakšpunkta otrās daļas izpratnē, jākonstatē, kā norāda Komisija, ka šis reģions neatbilst nosacījumiem, kas ir paredzēti Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam (OV 2006, C 54, 13. lpp.).

257    Runājot par 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta h) apakšpunktā norādīto nosacījumu un saistībā ar nediskriminējošu atbalsta darbības sākšanai piešķiršanu ir jānoraida – to iemeslu dēļ, kas jau tika minēti šajā spriedumā, lai pamatotu otrā pamata otrās daļas noraidīšanu, – prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru lidostu apsaimniekotāji esot organizējuši procedūru, kas garantē pārredzamību, pietiekamu publicitāti, diskriminācijas neesamību un ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu izraudzīšanos.

258    Tādējādi ir acīmredzams, ka strīdīgā atbalsta shēma, tostarp attiecībā uz prasītājas individuāli saņemto atbalstu, neatbilst 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā paredzētajiem kritērijiem.

259    Šādos apstākļos, ņemot vērā Komisijas rīcības brīvību šajā jomā, kā arī nepieciešamību izņēmumus no valsts atbalsta aizlieguma principa interpretēt šauri, Komisija, neraugoties uz lūgumu, kuru šajā ziņā izteica Itālijas Republika administratīvās procedūras laikā, varēja izlemt, ka nebija pamata arī atkāpties no kritērijiem, kas ir norādīti 2005. gada pamatnostādnēs, ievērojot minēto pamatnostādņu 81. punktu, saskaņā ar kuru Komisija var “veikt atbalsta vai shēmas novērtējumu katrā gadījumā atsevišķi, ja tā ne visā pilnībā atbilst kritērijiem[, kas minēti 79. punktā], bet tās gala rezultāts varētu būt saderīgs”. Katrā ziņā strīdīgo atbalsta shēmu, kas neatbilst lielākajai daļai no 2005. gada pamatnostādņu 79. punktā paredzētajiem kritērijiem, nevar uzskatīt par tādu, kura rada situāciju, kas būtu saderīga ar atbalstu, kurš atbilstu šīm prasībām.

260    Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka tā ir vēlējusies, lai strīdīgā atbalsta shēma neatkarīgi no 2005. gada pamatnostādnēm tiktu atļauta atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam, ciktāl tās nolūks ir veicināt tūrismu Sardīnijā un Sardīnijas lidostu apsaimniekotāju komercdarbību, pirmkārt, Itālijas Republika nav lūgusi piemērot šīs atkāpes, kuras ir jāpiemēro šauri, administratīvās procedūras laikā. Otrkārt, pat ja tiktu uzskatīts, ka prasītāja konkrēti norāda uz atkāpi saistībā ar atbalstu ar mērķi atvieglot konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ir maz ticams, ka aplūkotā strīdīgā atbalsta shēmai, ņemot vērā tās sniegtā finansējuma apmēru, nebūtu tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm.

261    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

5.      Par piekto pamatu attiecībā uz tiesiskās paļāvības principa neievērošanu saistībā ar rīkojumu atgūt atbalstu no prasītājas

262    Piektajā pamatā prasītāja norāda, ka Komisija neesot ievērojusi tiesiskās paļāvības principu, apstrīdētā lēmuma 2. pantā pieprasot, lai Itālijas iestādes no prasītājas atgūtu summas, kuras šī pēdējā minētā bija saņēmusi, izpildot līgumus, kas to saista ar lidostu apsaimniekotājiem, un kuru izcelsmes pamatā ir finansējums, ko minētie apsaimniekotāji saņēma no autonomā reģiona budžeta. Rūpīgam uzņēmējam, kurš šādus nolīgumus ar privātajiem uzņēmējiem, kādi ir lidostu apsaimniekotāji, būtu noslēdzis parastos konkurences apstākļos, nebūtu saprātīga pamata šaubīties par to, vai šajā saistībā minētie apsaimniekotāji pārvalda paši savu finansējumu, nedz arī paredzēt, ka to tādējādi vēlāk varētu uzskatīt par apgalvotā valsts atbalsta saņēmēju.

263    Konkrētāk, šāds uzņēmējs ne vienmēr varēja zināt, ka finansējums, kuru minētie apsaimniekotāji izmantoja, lai tam izmaksātu atlīdzību, vismaz daļēji bija finansējums, kuru autonomais reģions tiem bija izmaksājis atbilstoši strīdīgajiem pasākumiem. Līdz ar to rūpīgs uzņēmējs nebūtu uzskatījis par nepieciešamu pārbaudīt šī finansējuma izcelsmi un tā iespējamo nesaderību ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punktam. Turklāt lidostu apsaimniekotāju rīkotie iepirkumi, kā arī tirgus cenu vai pat augstāku cenu par tirgus cenām piemērošana lidostu nodevām un soda noteikumu iekļaušana pakalpojumu līgumos, kas tika noslēgti kopā ar biznesa plāniem un pamatojuma pētījumiem, varēja vienīgi nostiprināt prasītājas pārliecību par to, ka tās ekonomiskās attiecības ar katru no šajā lietā aplūkotajiem lidostu apsaimniekotājiem bija tikai komerciāla, nevis valstiska rakstura. Katrā ziņā prasītāja uzskata, ka pieredzējis uzņēmējs gaisa pārvadājumu jomā, ņemot vērā Komisijas praksi šajā jomā, nevarēja paredzēt, ka komerciālais nolīgums netiks izvērtēts kā individuāls atbalsts, ņemot vērā privāta ieguldītāja kritēriju, bet, gluži pretēji, kā tas ir šajā lietā, tiks uzskatīts par individuālu atbalsta shēmas piemērošanas gadījumu.

264    Komisija lūdz noraidīt piekto pamatu kā nepamatotu, norādot, ka prasītāja nepamatojas ne uz vienu precīzu garantiju, ko Komisija tai būtu sniegusi, izvērtējot strīdīgā atbalsta shēmu. Katrā ziņā tā uzskata, ka rūpīgam uzņēmējam, kurš ir noslēdzis šajā lietā aplūkotos nolīgumus, būtu vajadzējis zināt, ka lidostu apsaimniekotājus finansēja autonomais reģions atbilstoši Likumam Nr. 10/2010, vēl jo vairāk tādēļ, ka nolīguma, kas tika noslēgts starp prasītāju un SOGAER, preambulā bija ļoti skaidrā veidā norādīts, ka minētais nolīgums ir noslēgts ar Likumu Nr. 10/2010 izveidotā tiesiskā regulējuma ietvarā, lai gan Itālijas Republika šī nolīguma noslēgšanas datumā to nebija paziņojusi.

265    Šajā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesības pamatoties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienam, kam kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības. Turpretī neviens nevar atsaukties uz šī principa pārkāpumu, ja nav bijis precīzu garantiju, ko sniegusi administrācija (skat. spriedumu, 2005. gada 24. novembris, Vācija/Komisija, C‑506/03, nav publicēts, EU:C:2005:715, 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Arī gadījumā, ja rūpīgs un pieredzējis uzņēmējs var paredzēt tāda Savienības pasākuma veikšanu, kas var skart tā intereses, tas uz šo principu nevar atsaukties, kad minētais pasākums tiek īstenots (skat. spriedumus, 1987. gada 11. marts, Van den Bergh en Jurgens un Van Dijk Food Products (Lopik)/Komisija, 265/85, EU:C:1987:121, 44. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija, C‑182/03 un C‑217/03, EU:C:2006:416, 147. punkts un tajā minētā judikatūra).

266    Ņemot vērā paziņošanas pienākuma būtisko nozīmi, lai ļautu Komisijai efektīvi veikt valsts atbalsta kontroli, kurai ir obligāts raksturs, atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem principā tiesiskā paļāvība uz atbalsta likumību var būt tikai tad, ja tas ir piešķirts, ievērojot LESD 108. pantā paredzēto procedūru, un rūpīgam uzņēmējam parasti ir jāspēj pārliecināties, ka minētā procedūra ir ievērota. Īpaši gadījumā, ja atbalsts ir piešķirts, iepriekš par to nepaziņojot Komisijai vai, kā tas ir šajā lietā, nesagaidot Komisijas lēmumu par procedūras izbeigšanu, un tādējādi tas saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu ir nelikumīgs, atbalsta saņēmējam principā nevar būt tiesiskās paļāvības par tā piešķiršanas likumību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Producteurs de légumes de France/Komisija, T‑328/09, nav publicēts, EU:T:2012:498, 20. un 21. punkts un tajos minētā judikatūra).

267    Šajā lietā, kā norāda Komisija, tā nevienā brīdī neesot sniegusi prasītājai garantijas saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Itālijas Republika minēto shēmu īstenoja, nesagaidot Komisijas lēmumu par to atbilstoši LESD 108. pantam, un tas attiecīgi izraisa minētās shēmas prettiesiskumu.

268    Saistībā ar apgalvoto prasītājas tiesisko paļāvību attiecībā uz tās līgumattiecību ar Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotājiem stingri komerciālo raksturu, kas neesot varējusi izraisīt aizdomas par minēto apsaimniekotāju rīcības un izmantotā finansējuma valstisko izcelsmi, jākonstatē – pirmkārt, nešķiet, ka lidostu apsaimniekotāju iegūtā finansējuma valstiskā izcelsme būtu slēpta uzaicinājumos pieteikties uz konkursu, kurus tie publicēja savās tīmekļvietnēs, un, otrkārt un katrā ziņā, līgumā, kurš saista prasītāju ar Kaljāri‑Elmasas apsaimniekotāju, ļoti tiešā veidā ir izskaidrots, ka minētā līguma izpildi finansē autonomais reģions.

269    Tāpat, lai gan līgumos, kurus prasītāja ir noslēgusi ar Olbijas apsaimniekotāju, nebija minēts autonomais reģions un tajā bija atsauce vienīgi uz “subjektu, kuri ir ieinteresēti salas tūrisma attīstībā, finanšu līdzdalību” (financial participation of the subjects interested in the tourism development of the Island), prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka tā ir uzskatījusi, ka noslēdz līgumu ar vienkāršu privāto uzņēmēju.

270    Turklāt, tā kā Likums Nr. 10/2010 bija publicēts Bollettino ufficiale della Regione autonoma della Sardegna, prasītāja, būdama pieredzējusi uzņēmēja, kas darbojas Itālijas gaisa transporta tirgū, nevarēja nezināt par šo likumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 20. novembris, Heuschen & Schrouff Oriëntal Foods Trading/Komisija, C‑38/07 P, EU:C:2008:641, 61. punkts), ne – attiecīgi – par tajā paredzētajiem finansējuma mehānismiem, kā arī risku, pirmkārt, ka to var uzskatīt par atbalsta shēmu Regulas 2015/1589 1. panta d) punkta izpratnē un, otrkārt, ka aviosabiedrības tiktu uzskatītas par minētās shēmas faktiskajiem saņēmējiem. Turklāt 2005. gada pamatnostādņu 79. punkta h) apakšpunktā, uz kuru norāda prasītāja, ir skaidri minēta iespēja, ka valsts iestāde var piešķirt atbalstu aviosabiedrībai “ar lidostas starpniecību”.

271    Runājot par privāta ieguldītāja kritērija piemērošanu, tā kā autonomajam reģionam nav kapitāldaļu šajā lietā aplūkotajās lidostās un tas tās nekontrolē, prasītājai nevarēja būt tiesiskās paļāvības, ka šis princips tiktu piemērots šajā lietā, turklāt tā nevarēja spekulēt ar faktu, ka šī principa piemērošana noteikti liktu nonākt pie secinājuma, ka tā nav saņēmusi priekšrocību, kuras izcelsme būtu valsts līdzekļi.

272    Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

6.      Par sesto pamatu attiecībā uz nepietiekamu apstrīdētā lēmuma pamatojumu un pretrunīgu pamatojumu

273    Sestajā pamatā prasītāja pārmet Komisijai gan nepietiekamu pamatojumu, gan pretrunas apstrīdētajā lēmumā ietvertajā pamatojumā.

274    Komisija lūdz noraidīt sesto pamatu kā nepamatotu.

275    Saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesību akta pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta veidam un tam skaidri un nepārprotami ir jāizklāsta tās iestādes pamatojums, kura to ir pieņēmusi, lai, pirmkārt, ļautu ieinteresētajām personām iepazīties ar pamatojumu un – vajadzības gadījumā – apstrīdēt tā spēkā esamību Savienības tiesā un, otrkārt, lai tiesa varētu kontrolēt tā pamatojumu, tomēr nepieprasot, lai iestāde norādītu visus attiecīgos tiesību un faktu elementus, jo, ciktāl ir jānoskaidro akta pamatojuma atbilstība LESD 296. panta prasībām, akts ir jāvērtē ne tikai saistībā ar tā redakciju, bet arī ar tā tiesisko un faktisko kontekstu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 15. jūlijs, Spānija/Komisija, C‑501/00, EU:C:2004:438, 73. punkts, un 2005. gada 14. decembris, Regione autonoma della Sardegna/Komisija, T‑200/04, nav publicēts, EU:T:2005:460, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

276    Turklāt uz pamatojuma trūkumu vai nepietiekamību vērstā pamata ietvaros norādītie iebildumi un argumenti, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatotības apstrīdēšanu, nav efektīvi un ir neatbilstoši (skat. spriedumu, 2005. gada 15. jūnijs, Corsica Ferries France/Komisija, T‑349/03, EU:T:2005:221, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

277    Šajā lietā prasītāja vispirms uzskata, ka Komisija nav pienācīgi izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā apstrīdētā lēmuma 357.–361. apsvērumā ir uzskatījusi, ka lidostu apsaimniekotāji esot vienīgi rīkojušies kā autonomā reģiona starpnieki un tādējādi finanšu plūsma starp minētajiem apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām nav jāuzskata par līgumu, kas saista šīs struktūras, komerciālu izpildi, bet gan par valsts līdzekļiem. Konkrētāk, Komisija neesot detalizēti izvērtējusi katras lidostas konkrēto situāciju, tostarp valsts pozīciju sabiedrībās, kas apsaimnieko katru no attiecīgajām lidostām, lai izvērtētu savus secinājumus saistībā ar to, vai valsts vara tos kontrolē. Komisija neesot arī izskaidrojusi, kādēļ GEASAR, būdama privāts apsaimniekotājs, neesot rīkojusies neatkarīgi no valsts. Tāpat tā neesot izskaidrojusi, kā valsts īsteno kontroli pār Olbijas un Kaljāri‑Elmasas lidostu apsaimniekotāju pieņemtajiem lēmumiem un kāpēc īstenošanas pasākumos paredzētais apstiprināšanas mehānisms esot bijis piemērots pamatojums, lai nonāktu pie šāda secinājuma.

278    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā, īpaši šī lēmuma 355.–362. punktā, Komisija ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka lidostu apsaimniekotāji esot rīkojušies kā starpnieki starp autonomo reģionu un aviosabiedrībām. Prasītāja turklāt saprata attiecīgo argumentāciju, jo tā iesniedza izvērstu pamatu, proti, pirmo pamatu, apstrīdot Komisijas argumentāciju saistībā ar šīs starpnieka lomas izvērtēšanu, tostarp – ņemot vērā apstākli, ka Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostas nepieder autonomajam reģionam. Faktiski, slēpjoties aiz apgalvojuma par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, prasītāja vienīgi atkārto faktu, ka pēc būtības nepiekrīt Komisijas analīzei apstrīdētajā lēmumā.

279    Prasītāja arī pārmet Komisijai, ka tā nav izskaidrojusi iemeslu, kura dēļ strīdīgie pasākumi neatbilstot autonomā reģiona patiesajām vajadzībām, lai gan tā pretrunīgā veidā šo jautājumu padziļināti ir izvērtējusi iepriekšējos lēmumos saistībā ar tādiem mārketinga nolīgumiem, kas šajā lietā tika noslēgti starp prasītāju un lidostu apsaimniekotājiem.

280    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Komisija ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ strīdīgā atbalsta shēma neatbilst patiesajām autonomā reģiona vajadzībām, lai arī, to darot, tā ir nonākusi pie kļūdaina secinājuma, uz kuru Vispārējā tiesa norādīja, izvērtējot otrā pamata otro daļu. Turklāt tā ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka strīdīgā atbalsta shēmu nevar izslēgt no kvalificēšanas par valsts atbalstu, piemērojot privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu.

281    Ņemot vērā iepriekš minēto, sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots, un līdz ar to ir jānoraida visa prasība kopumā.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

282    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      EasyJet Airline Co. Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Papasavvas

Svenningsen

Valančius

Csehi

 

      Nihoul

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 13. maijā.

[Paraksti]


Satura rādītājs



*      Tiesvedības valoda – angļu.