VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2018. gada 22. novembrī (*)
FEAGA – No finansējuma izslēgti izdevumi – Īpaši pasākumi attālākajiem reģioniem – Regulas (EK) Nr. 247/2006 12. panta c) punkts – Tehniskā palīdzība – Kontroles darbības – Procesuālās garantijas – Tiesiskā paļāvība
Lieta T‑31/17
Portugāles Republika, ko pārstāv L. Inez Fernandes, M. Figueiredo, J. Saraivade Almeida un A. Tavares de Almeida, pārstāvji,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Rechena un A. Sauka, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/2018 (2016. gada 15. novembris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2016, L 312, 26. lpp.), ciktāl ar to no minētā finansējuma attiecībā uz Portugāles Republiku izslēgtas summas 460 202,73 EUR un 200 000 EUR (budžeta pozīcija 6701).
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši K. Kovalika-Baņčika [K. Kowalik-Bańczyk] (referente) un K. Makiokī [C. Mac Eochaidh],
sekretārs: I. Dragans [I. Dragan], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 3. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Saistībā ar speciālo izvēles programmu atbilstīgi Madeiras un Azoru salu nošķirtībai un novietojumam uz salām (POSEIMA) kopš 1992. gada attiecībā uz Azoru salu un Madeiras (Portugāle) autonomajiem reģioniem tiek veikti īpaši pasākumi vietējai lauksaimnieciskajai ražošanai. Kopš 2007. finanšu gada šie pasākumi tika pārgrupēti atbalsta programmā, kas izveidota saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 247/2006 (2006. gada 30. janvāris), ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem (OV 2006, L 42, 1. lpp.), 9. panta normām. Šajā nolūkā Portugāles Republika izstrādāja kopējās programmas projektu, ko Eiropas Komisija izvērtēja un apstiprināja saskaņā ar šīs pašās regulas 24. panta 1. un 2. punktu (turpmāk tekstā – “kopējā programma”).
2 2008. gada 30. septembrī, pamatojoties uz Komisijas Regulas (EK) Nr. 793/2006 (2006. gada 12. aprīlis), ar ko paredz noteiktus, sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Regulu Nr. 247/2006 (OV 2006, L 145, 1. lpp.), 49. pantu, Portugāles Republika iesniedza Komisijai grozījumu kopējā programmā projektu. Šajā projektā, kas pārskatīts 2009. gada 27. janvārī, bija paredzēts it īpaši Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas ietvaros ieviest jaunu pasākumu attiecībā uz pētījumu, demonstrējumu projektu, mācību pasākumu un tehniskās palīdzības darbību finansēšanu.
3 Ar 2009. gada 3. marta Lēmumu C(2009) 1364, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “2009. gada 3. marta lēmums”), Komisija apstiprināja Portugāles Republikas ierosinātos grozījumus kopējā programmā.
4 Līdz ar to Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas I pielikumā tika iekļauts jauns 4.6. punkts, kas bija izteikts šādi:
“4.6. Pētījumu, demonstrējumu projektu, mācību vai tehniskās palīdzības pasākumu finansēšana
Tiesiskais regulējums
Regulas [..] Nr. 793/2006 [..] 50. pantā ir paredzēts finansēt pētījumus, demonstrējumu projektus, mācības un tehniskās palīdzības pasākumus [..].
Mērķi
Šī pasākuma mērķis ir radīt nosacījumus Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas sagatavošanas, koordinācijas, informācijas, vadības, kontroles, uzraudzības un novērtēšanas darbību efektīvai norisei.
Apraksts
Pasākumam ir jāiekļauj darbības, ko ir pilnvarotas veikt vienības, kuras ir atbildīgas par dažādiem uzdevumiem, kas vajadzīgi [Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas] labai vadībai un izpildei.
[..]
Pamatojoties uz šo normu, Azoru salu autonomais reģions cenšas iegūt vajadzīgos līdzekļus, lai izpildītu visu ienācēju [Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammā] vajadzības.
Saņēmēji
• Vadības iestādes.
Attiecināmie izdevumi un atbalsta shēma
Par attiecināmām tiek uzskatītas un tiek pilnībā finansētas izmaksas, kas saistītas ar šādiem izdevumiem:
• preču un aprīkojuma iegāde un uzturēšana,
• pakalpojumu iegāde,
• pētījumu un revīziju veikšana,
• informācijas un reklāmas izstrādāšana un izplatīšana,
un tiem izdevumiem, kas ir tieši attiecināmi uz [Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas] sagatavošanas, koordinācijas, informācijas, vadības, kontroles, uzraudzības un novērtēšanas darbībām.”
5 Saistībā ar šo pasākumu Portugāles iestādēm ir bijuši dažādi izdevumi, ko ir finansējusi Eiropas Savienība, par kopējo summu 460 202,73 EUR 2012. finanšu gadā un 200 000 EUR 2013. finanšu gadā.
6 Par 2012. finanšu gadu aplūkotie izdevumi attiecās uz četru apvidus automašīnu iegādi (94 407,56 EUR), personāla, kurš nodarbojas ar pārbaudēm uz vietas, darba samaksu (69 977,11 EUR), izdevumiem saistībā ar informācijas sistēmu, piekļuves sistēmu, ugunsdrošības sistēmu un vienu apvidus automašīnu (53 059,65 EUR), ar 22 datoru un ekrānu, kā arī trīs portatīvo datoru (14 446 EUR) iegādi un, visbeidzot, ar darba samaksu vienpadsmit tehniskajiem darbiniekiem un vienam tehniskajam direktoram (228 312,41 EUR).
7 Par 2013. finanšu gadu aplūkotie izdevumi atbilda darba samaksai desmit tehniskajiem darbiniekiem un vienam tehniskajam direktoram (199 095,92 EUR), kā arī šī direktora pārvietošanās izmaksu kompensācijām (904,08 EUR).
8 Pēc izmeklēšanas Komisija uzsāka atbilstības pārbaudes procedūru saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1290/2005 (2005. gada 21. jūnijs) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV 2005, L 209, 1. lpp.) 31. pantu.
9 Ar 2013. gada 5. decembra vēstuli (turpmāk tekstā – “2013. gada 5. decembra vēstule”) Komisija paziņoja Portugāles iestādēm savus secinājumus atbilstoši tās Regulas (EK) Nr. 885/2006 (2006. gada 21. jūnijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru un citu struktūru akreditāciju un ELGF un ELFLA grāmatojumu noskaidrošanu (OV 2006, L 171, 90. lpp.), 11. panta 1. punktam. Šajā saistībā Komisija konstatēja, ka aplūkotās izmaksas kopumā attiecas uz personāla un aprīkojuma finansēšanu, kas vajadzīgs kopējās programmas ietvaros Portugāles iestāžu veiktajām inspekcijām. Līdz ar to Komisija apgalvoja – tā kā šie izdevumi neatbilst Regulas Nr. 1290/2005 13. panta normām, no vienas puses, un Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkta un 25. panta normām, no otras puses, Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonds (FEAGA) šos izdevumus nevar uzņemties.
10 Ar 2014. gada 7. aprīļa vēstuli Portugāles iestādes paziņoja, ka tās nepiekrīt Komisijas viedoklim, jo tās uzskata, ka aplūkotie izdevumi ir finansējami no Savienības finansējuma atbilstoši Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktam.
11 Divpusējā sanāksmē, kas notika 2014. gada 4. jūnijā, Komisija un Portugāles iestādes saglabāja savas attiecīgās nostājas. Pēc šīs sapulces Komisija informēja Portugāles iestādes, ka, pēc tās domām, 2009. gada 3. marta lēmums tām nevarēja radīt tiesisko paļāvību attiecībā uz aplūkojamo izdevumu attiecināmību.
12 2014. gada 22. decembra vēstulē Portugāles iestādes atkārti norādīja, ka nepiekrīt Komisijas nostājai.
13 2016. gada 12. jūlija vēstulē Komisija oficiāli paziņoja Portugāles iestādēm savus secinājumus atbilstoši Regulas Nr. 885/2006 11. panta 2. punktam. Šajā sakarā Komisija no jauna, pamatojoties uz Regulas Nr. 1290/2005 13. pantu un Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktu, secināja, ka aplūkotie izdevumi nav attiecināmi. Līdz ar to tā piedāvāja no Savienības finansējuma izslēgt kopējo summu 660 202,73 EUR.
14 2016. gada 15. novembrī Komisija pieņēma Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/2018, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz ELGF un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2016, L 312, 26. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Attiecībā uz Portugāles Republiku Komisija it īpaši ir izslēgusi no Savienības finansējuma summas 460 202,73 EUR un 200 000 EUR (budžeta pozīcija 6701), kas attiecas uz attiecīgajiem izdevumiem.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 20. janvārī, Portugāles Republika cēla šo prasību.
16 Komisija savu iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2017. gada 27. martā.
17 Portugāles Republika replikas rakstu iesniedza 2017. gada 16. maijā, un Komisija atbildes rakstu uz repliku iesniedza 2017. gada 28. jūnijā.
18 Ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz tās Reglamenta 89. panta 3. punkta a) un d) apakšpunktu, Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus un lūdza tiem iesniegt dokumentus. Lietas dalībnieces šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
19 Portugāles Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kurā no Savienības finansējuma attiecībā uz to ir izslēgtas summas 460 202,73 EUR un 200 000 EUR;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
21 Savas prasības pamatojumam Portugāles Republika izvirza trīs pamatus, kas attiecas uz, pirmkārt, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, otrkārt, uz Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkta un, treškārt, uz Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punkta pārkāpumu.
22 Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāpārbauda trešais pamats, kas ir saistīts ar būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, pēc tam – otrais pamats, kas attiecas uz atvasināto Savienības tiesību pamatnoteikuma pārkāpumu un visbeidzot – pirmais pamats, kas attiecas uz Savienības tiesību vispārēja principa pārkāpumu.
Par trešo pamatu – Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punkta pārkāpumu
23 Portugāles Republika apgalvo, ka Komisija, nosūtot tai nepietiekami pamatotu pirmo rakstveida paziņojumu, ir pārkāpusi Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punktu. Pirmkārt, 2013. gada 5. decembra vēstulē neesot paskaidroti iemesli, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka aplūkotās izmaksas ir radušās, īstenojot kontroli. Otrkārt, šajā vēstulē neesot norādīts, kāpēc katrs no aplūkotajiem izdevumiem, skatīts individuāli, nevarēja saņemt ELGF finansējumu.
24 Komisija apstrīd Portugāles Republikas argumentus.
25 Iesākumā jāprecizē, ka atbilstoši Regulas Nr. 247/2006 23. panta 1. punktam īpaši pasākumi lauksaimniecības jomā attālākajiem reģioniem, kas pieņemti, pamatojoties uz šo regulu, ir intervence, lai stabilizētu lauksaimniecības tirgus Regulas Nr. 1290/2005 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Līdz ar to izdevumi, ko Savienība finansē, pamatojoties uz Regulu Nr. 247/2006, ietilpst Regulas Nr. 1290/2005 3. pantā uzskaitītajos ELGF izdevumos un tādējādi tiem ir piemērojamas visas šīs regulas normas, kas ir piemērojamas šo fondu izdevumiem.
26 No minētā izriet, ka, ja Komisija, pamatojoties uz Regulu Nr. 247/2006, vēlas izslēgt no Savienības finansējuma atsevišķus dalībvalsts izdevumus, tai ir jāveic atbilstības pārbaudes procedūra, kas paredzēta Regulas Nr. 1290/2005 31. pantā, kuras piemērošanas noteikumi ir paredzēti Regulas Nr. 885/2006 11. pantā.
27 Šajā ziņā jāatgādina, ka pēdējais un galīgais lēmums par atbilstības pārbaudi ir jāpieņem, noslēdzot konkrēto pretrunu procedūru, kuras laikā attiecīgajām dalībvalstīm ir jābūt pieejamām visām vajadzīgajām procesuālajām garantijām, lai paustu to viedokļus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2000. gada 14. decembris, Vācija/Komisija, C‑245/97, EU:C:2000:687, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Tādējādi Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka tad, ja pēc izmeklēšanas Komisija uzskata, ka izdevumi nav saskaņā ar Savienības tiesisko regulējumu, tā paziņo savus secinājumus attiecīgajai dalībvalstij.
29 Saskaņā ar judikatūru rakstiskam paziņojumam šīs tiesību normas izpratnē ir jāsniedz attiecīgajai dalībvalstij pilnīga informācija par Komisijas iebildumiem, lai tas pildītu šajā tiesību normā paredzēto brīdinājuma funkciju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 3. maijs, Spānija/Komisija, C‑24/11 P, EU:C:2012:266, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 No tā izriet, ka Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punktā ir izvirzīta prasība, lai pārkāpums, kas tiek pārmests attiecīgajai dalībvalstij, pietiekoši precīzi būtu ietverts šīs tiesību normas pirmajā daļā paredzētajā rakstiskajā paziņojumā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 3. maijs, Spānija/Komisija, C‑24/11 P, EU:C:2012:266, 28. punkts).
31 Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai 2013. gada 5. decembra vēstule atbilda Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punktā paredzētajām prasībām un līdz ar to – vai tā bija atbilstoša paziņošana saskaņā ar minēto tiesību normu.
32 Šajā gadījumā jākonstatē, kā to apgalvo Komisija, ka, pirmkārt, 2013. gada 5. decembra vēstulē ir citēti teksti, kurus tā piemēro, proti, pirmām kārtām, Regulas Nr. 1290/2005 13. pants un, otrām kārtām, Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkts un 25. pants. Otrkārt, šajā vēstulē ir atgādināts Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas I pielikuma 4.6. punktā paredzētā pasākuma mērķis, kā arī šajā pasākumā uzskaitīto izdevumu kategorijas, kam var piešķirt Savienības finansējumu. Treškārt, šajā pašā vēstulē ir identificēti Komisijas pārbaudītie izdevumi, katram no šiem izdevumiem precizējot attiecīgajā finanšu gadā par izdevumiem atbildīgo iestādi, kā arī šo izdevumu mērķi un apmēru. Ceturtkārt, minētajā vēstulē ir konstatēts, ka “visi [attiecīgie] izdevumi ir izmantoti, lai finansētu personālu un aprīkojumu, kas nepieciešams [Portugāles iestāžu] saistībā ar [atbalsta] programmu veiktajām pārbaudēm”. Piektkārt, vēstulē ir paskaidrots, ka dalībvalstu iestāžu norādītie izdevumi saistībā ar to administratīvajiem un kontroles pienākumiem ir saistīti ar maksātāju struktūru pamatdarbību, tādējādi ELGF nevar uzņemties šos izdevumus. Sestkārt, šajā vēstulē ir secināts, ka ELGF finansējums nav attiecināms uz aplūkotajiem izdevumiem tādēļ, ka tie nav saderīgi, pirmām kārtam, ar Regulas Nr. 1290/2005 13. panta normām un, otrām kārtām, ar Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkta un 25. panta normām.
33 Šādos apstākļos 2013. gada 5. decembra vēstulē ir pietiekami precīzi paskaidrots Portugāles Republikai pārmestā pārkāpuma raksturs un iemesli, un šī dalībvalsts ir nevainojami informēta par Komisijas iebildumiem. Līdz ar to šajā lietā šī vēstule pilda brīdināšanas funkciju atbilstības pārbaudes procedūras ietvaros.
34 Šaubas par šo secinājumu nevar radīt tie divi iebildumi, ko Portugāles Republika īpaši ir izteikusi attiecībā uz 2013. gada 5. decembra vēstuli.
35 Pirmkārt, attiecībā uz iebildumu par to, ka šajā vēstulē neesot paskaidroti iemesli, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka aplūkotie izdevumi ir radušies, veicot kontroli, ir jānorāda, ka no viena no aplūkotajiem izdevumiem – tas ir, summas 69 977,11 EUR, kura atbilst “personāla, kas nodarbojas ar pārbaudēm uz vietas, darba samaksai”, kura samaksāta 2012. finanšu gadā, – formulējuma izriet, ka šie izdevumi ir saistīti ar kontroles darbību veikšanu. Turklāt, tā kā Portugāles Republika pilnībā zināja par aplūkoto izdevumu raksturu un tā kā tā ir iepriekš atzinusi – it īpaši 2014. gada 4. jūnija divpusējā sanāksmē –, ka šie izdevumi tika veikti saistībā ar tās kontroles darbību, detalizētāku paskaidrojumu neesamība 2013. gada 5. decembra vēstulē, it īpaši attiecībā uz summām, kas nav minētie 69 977,11 EUR, šajā gadījumā nekādi netraucēja Portugāles Republikai paskaidrot savu viedokli un apstrīdēt Komisijas piedāvātās finanšu korekcijas pamatotību.
36 Otrkārt, attiecībā uz iebildumu par to, ka 2013. gada 5. decembra vēstule neesot precizēti iemesli, kuru dēļ katrs no aplūkotajiem izdevumiem, skatīts individuāli, nevarētu saņemt ELGF finansējumu, jāatbild, ka gadījumos, kad šis pats neattiecināmības iemesls tiek izvirzīts izdevumu kategorijai vai grupai, Komisija var norādīt vienkārši kopēju pamatojumu attiecībā uz visiem aplūkotajiem izdevumiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 15. februāris, BVBA Management, Training en Consultancy, C‑239/05, EU:C:2007:99, 37. punkts). Jānorāda, ka 2013. gada 5. decembra vēstulē Komisija ir uzskatījusi, ka aplūkoto izdevumu mērķis kopumā bija finansēt personālu un aprīkojumu, kas nepieciešams kontroles darbību veikšanai, un, tā kā šie izdevumi ir valsts iestāžu pamatdarbības daļa, tiem nevar piešķirt Savienības finansējumu. Šādos apstākļos un ievērojot to, ka atbilstoši 2013. gada 5. decembra vēstulei visiem aplūkotajiem izdevumiem ir viens mērķis, Komisijai nevar pārmest, ka tā ir norādījusi kopēju pamatojumu saviem iebildumiem attiecībā uz Savienības finansējumu šiem izdevumiem.
37 No iepriekš minētā izriet, ka 2013. gada 5. decembra vēstule atbilst Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punkta prasībām.
38 Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkta pārkāpumu
39 Portugāles Republika apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkts, kurā ir atļauta tehniskās palīdzības darbību, kas saistītas ar atbalsta programmas īstenošanu, finansēšana. Pirmkārt, kontroles darbības esot tehniskās palīdzības darbību veids, un, otrkārt, tās esot vajadzīgas ikvienas atbalsta programmas īstenošanai. No tā izrietot, ka, atkāpjoties no Regulas Nr. 1290/2005 13. panta, valsts iestāžu izdevumiem, kas attiecas uz administratīvajām un personāla izmaksām, varot piešķirt Savienības finansējumu, ja, kā tas ir šajā lietā, tie ir saistīti ar kontroles darbību un radušies atbalsta programmas ietvaros.
40 Komisija apstrīd Portugāles Republikas argumentus.
41 Vispirms, jākonstatē, ka lietas dalībniekiem ir skaidrs, ka aplūkotie izdevumi ir radušies, lai finansētu personālu un aprīkojumu, kas vajadzīgs, lai Portugāles iestādes veiktu kontroles darbības, kuras izpaužas it īpaši kā Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas ietvaros veiktas inspekcijas. Turklāt gan no lietas materiāliem, gan it īpaši no 2013. gada 5. decembra vēstules un Portugāles iestāžu 2014. gada 7. aprīļa vēstules izriet, ka lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi tiesas sēdē par to, ka Portugāles iestādes, kas īstenoja šīs kontroles darbības un kam bija aplūkotie izdevumi, bija nevis maksājumu aģentūra, kas atrodas Lisabonā (Portugāle), bet citas administratīvās iestādes, kas atrodas Azoru salās.
42 Tādējādi strīds starp lietas dalībniekiem neattiecas uz aplūkoto izdevumu raksturu un mērķi, bet vienīgi uz tīri juridisku jautājumu, proti, vai šiem izdevumiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktu, var tikt piešķirts Savienības finansējums.
43 Šajā ziņā jāatgādina, ka Regulās Nr. 247/2006 un Nr. 793/2006 ir paredzēti īpaši pasākumi lauksaimniecības jomā attālākajiem reģioniem.
44 It īpaši jānorāda vispirms, ka Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktā ir noteikts, ka atbalsta programma ietver tostarp “iecerēto pasākumu un jo īpaši programmas īstenošanai paredzēto atbalsta shēmu aprakstu, kā arī vajadzības gadījumā informāciju par to, cik vajadzīgi ir pētījumi, demonstrācijas projekti, mācības vai tehniskās palīdzības darbības, kas saistītas ar attiecīgo pasākumu sagatavošanu, īstenošanu vai pielāgošanu”.
45 Tālāk – Regulas Nr. 247/2006 25. panta trešajā ievilkumā ir paredzēts pieņemt šīs regulas piemērošanas noteikumus attiecībā uz “pētījumiem, paraugprojektiem, izglītības vai palīdzības darbībām, kā izklāstīts [minētās regulas] 12. panta c) punktā”.
46 Visbeidzot, Regulas Nr. 793/2006 50. pantā, pieņemot Regulas Nr. 247/2006 25. panta trešajā ievilkumā paredzētos piemērošanas noteikumus, ir noteikts, ka “summa, kas vajadzīga to pētījumu, demonstrējumu projektu, mācību un tehniskās palīdzības pasākumu finansēšanai, kuri paredzēti programmā, kas tās īstenošanai apstiprināta saskaņā ar Regulas [..] Nr. 247/2006 24. panta 2. punkta noteikumiem, nedrīkst pārsniegt 1 % no attiecīgās programmas finansējuma kopsummas”.
47 No visām šīm normām kopā izriet, ka pētījumiem, demonstrējumu projektiem, mācību, kā arī tehniskās palīdzības pasākumiem, kas norādīti Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktā un kas paredzēti atbalsta programmā attālākam reģionam, principā var tikt piešķirts Savienības finansējums, it īpaši ar nosacījumu, ka tie ir saistīti ar atbalsta pasākumu sagatavošanu, īstenošanu vai pielāgošanu.
48 Tomēr jākonstatē, ka Regulās Nr. 247/2006 un Nr. 793/2006 nav ietverta neviena norma, kurā būtu definēti tajās minētie dažādie darbību veidi. It īpaši šajās regulās nav precizēts, vai “tehniskās palīdzības pasākumi [..], kas saistīti ar [..] [atbalsta] pasākumu īstenošanu”, kas minēti Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktā, ietver valsts iestāžu īstenotas kontroles darbības.
49 Šādos apstākļos jāpārbauda, vai – kā uzsver Portugāles Republika un ko apstrīd Komisija – tādas kontroles darbības, kādas veic Portugāles iestādes, ir tehniskās palīdzības darbības, kas saistītas ar atbalsta pasākuma īstenošanu Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkta izpratnē.
50 Pirmkārt, jāpārbauda, vai, lai novērstu neprecizitāti Regulās Nr. 247/2006 un Nr. 793/2006, šajā lietā var piemērot Savienības tiesību normu, kas ietver jēdziena “tehniskā palīdzība” definīciju, vai vismaz secināt no šīm tiesībām šī jēdziena vispārēju un starpnozaru definīciju, kas var tikt transponēta šajā lietā.
51 Šajā ziņā Portugāles Republika atsaucas, pirmkārt, uz Regulas Nr. 1290/2005 5. panta a) punktu un, otrkārt, uz Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.) 186. pantu. Portugāles Republika uzskata – no šim tiesību normām izriet, ka jēdziens “tehniskā palīdzība” ietver kontroles darbības, kas nepieciešamas atbalsta programmas īstenošanai.
52 Tomēr, lai gan ir tiesa, ka katrā no abām Portugāles Republikas minētajām tiesību normām ir precizēts jēdziens “tehniskā palīdzība” un minētas it īpaši kontroles darbības, neviena no šīm divām normām nav piemērojama šajā lietā.
53 Pirmkārt, Regulas Nr. 1290/2005 5. panta a) punktā, lai arī tas attiecas uz tehniskās palīdzības darbībām, ko finansē ELGF un Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA), ir reglamentētas vienīgi tehniskās palīdzības darbības, kuras tiek finansētas centralizēti pēc Komisijas iniciatīvas vai uz tās rēķina. No minētā izriet, ka šī tiesību norma nevar tikt piemērota tādām tehniskās palīdzības darbībām kā Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas I pielikuma 4.6. punktā norādītās, kuras, tā kā ar tām tiek īstenota dalībvalstu iniciatīva, centralizēti finansē ELGF.
54 Otrkārt, Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 186. panta vienīgais mērķis ir saistībā ar publisko iepirkumu un Savienības dotāciju piešķiršanu definēt jēdzienus “dotācijas un tehniskās palīdzības līgumi, kas noslēgti ar [Eiropas Investīciju banku (EIB)] vai Eiropas Investīciju fondu [(EIF)]” un “dotācijas EIB vai [EIF] tehniskās palīdzības darbībām”, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.), attiecīgi 101. panta 3. punktā un 125. panta 7. punktā. No minētā izriet, ka šī tiesību norma neattiecas uz ELGF finansējumu dalībvalstu veiktajiem tehniskās palīdzības izdevumiem saistībā ar Regulu Nr. 247/2006.
55 Šādos apstākļos kontroles pasākumu iespējamā iekļaušana Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktā norādītajās tehniskās palīdzības darbībās nevar izrietēt no Regulas Nr. 1290/2005 5. panta a) punkta vai Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 186. panta vienkāršas piemērošanas.
56 Turklāt abu Portugāles Republikas norādīto normu, kā arī Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkta pārbaude atklāj, ka Savienības tiesībās ir tiesību normas, kurās ir atšķirīgi aprakstītas tehniskās palīdzības darbības.
57 It īpaši no šo dažādo tiesību normu salīdzinājuma izriet, ka kontroles darbības netiek minētas sistemātiski kā tehniskās palīdzības darbības.
58 Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 186. pantā konkrēti ir definēts jēdziens “tehniskā palīdzība”, un šajā ziņā tas skaidri attiecas uz izvērtēšanas, audita un pārbaudes darbībām, kas ir nepieciešamas programmas vai darbības īstenošanai, taču tas tā nav ne Regulas Nr. 1290/2005 5. pantā, ne Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktā.
59 Pirmkārt, Regulas Nr. 1290/2005 5. pantā “Citi finansējumi, tostarp tehniskā palīdzība” ir vienīgi uzskaitīti dažādu darbību veidi, skaidri nedefinējot jēdzienu “tehniskā palīdzība”. Turklāt šis pants vienlaikus attiecas uz “sagatavošanas, uzraudzības, administratīvā un tehniskā atbalsta” pasākumiem un “izvērtēšanas, audita un pārbaudes” pasākumiem. Turklāt minētā panta a) punktā ir minēti gan pasākumi, kas attiecas uz “tehnisko un administratīvo” palīdzību, gan tie, kas attiecas uz “kontroles sistēmu ieviešanu”. Tādējādi Regulas Nr. 1290/2005 5. pantā ne tikai kontroles pasākumi nav skaidri minēti kā tehniskās palīdzības pasākumi, bet, tieši otrādi, divas reizes tehniskās palīdzības pasākumi, kas tiek saprasti ierobežoti kā administratīvi un tehniski atbalsta pasākumi, no vienas puses, un kontroles pasākumi, no otras puses, tiek aprakstīti kā divu veidu atšķirīgas darbības.
60 Otrkārt, Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktā savukārt ir norādīti vienīgi pētījumi, demonstrējumu projekti, mācību pasākumi un tehniskās palīdzības darbības. Tas pats attiecas uz Regulas Nr. 247/2006 25. panta trešo ievilkumu un Regulas Nr. 793/2006 50. pantu. Tādējādi atbilstošajās Regulu Nr. 247/2006 un Nr. 793/2006 normās, kas vienīgās ir piemērojamas šajā lietā, nav minēti izvērtēšanas, audita un pārbaudes pasākumi.
61 Šādos apstākļos, ievērojot iepriekš minētās Regulu Nr. 1290/2005, Nr. 247/2006 un Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 normas, šķiet, ka Savienības tiesībās un it īpaši FEAGA jomā, pirmkārt, nav jēdziena “tehniskā palīdzība” vispārējas un starpnozaru definīcijas, kas varētu tikt transponēta šajā lietā un, otrkārt, pretēji Portugāles Republikas apgalvotajam, izteikums “tehniskā palīdzība” obligāti neapzīmē pasākumu kopumu, kas ietver kontroles pasākumus.
62 Otrkārt, tā kā nav definēts jēdziens “tehniskā palīdzība” tā, lai šo definīciju varētu piemērot vai transponēt šajā lietā, Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas tekstu, bet arī tās kontekstu un to tiesību aktu mērķus, kuros tas ietilpst (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 17. novembris, Merck, 292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts, un 2005. gada 10. marts, EasyCar, C‑336/03, EU:C:2005:150, 21. punkts).
63 Šajā ziņā ir noderīgi atgādināt, kā tas jau ir norādīts iepriekš 25. punktā, ka pasākumi, kas pieņemti par labu attālinātiem reģioniem, pamatojoties uz Regulu Nr. 247/2006, ir FEAGA izdevumi Regulas Nr. 1290/2005 izpratnē.
64 Šādos apstākļos jānorāda, ka, lai gan Regulas Nr. 1290/2005 5. panta a) punktā ir paredzēts finansēt tehniskās palīdzības un administratīvās darbības, kas ir īstenotas pēc Komisijas iniciatīvas vai uz tās rēķina, tomēr tajā nav ietverta neviena norma, kas paredzētu finansēt tehnisko palīdzību, kura tiek īstenota pēc dalībvalstu iniciatīvas.
65 Tātad šķiet – tā kā Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkta normās ir paredzēts finansēt tehniskās palīdzības pasākumus, kas saistīti ar atbalsta pēc dalībvalstu iniciatīvas programmas īstenošanu attālinātos reģionos, tajās ir paredzēti īpaši noteikumi, kas ir atkāpe no FEAGA vispārējiem noteikumiem, kuri paredzēti Regulā Nr. 1290/2005, un tādējādi tie ir jāinterpretē šauri.
66 Pirmkārt, jākonstatē, kā jau ir norādīts iepriekš 60. punktā, ka ne Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktā, ne citās atbilstošajās Regulu Nr. 247/2006 un Nr. 793/2006 normās nav minēti izvērtēšanas, audita un pārbaudes pasākumi.
67 Otrkārt, iepriekš 59. punktā ir arī norādīts, ka attiecībā uz FEAGA atsevišķos gadījumos un it īpaši saistībā ar Regulas Nr. 1290/2005 5. panta a) punktu jēdziens “tehniskā palīdzība” var neattiekties uz visiem pasākumiem, tostarp kontroles pasākumiem, bet apzīmēt vienīgi administratīvā un tehniskā atbalsta darbības šaurā nozīmē.
68 Treškārt, ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1290/2005 11. pantam maksājumi saistībā ar finansējumu, kas paredzēti atbilstoši šai regulai, ja nav noteikts citādi, pilnībā tiek veikti par labu saņēmējiem.
69 No šīm normām izriet, ka FEAGA piešķirtie kredīti, it īpaši tie, kas ir piešķirti dalībvalstīm, principā ir jāizmanto darbības izdevumiem, veicot maksājumus saņēmējiem.
70 No minētā izriet – ja nav noteikts citādi, šie kredīti nevar tikt izmantoti, lai palīdzētu valsts iestādēm izpildīt administratīvās darbības, kas tām normāli ir jāveic.
71 Jāatzīmē, ka atbalsta un piemaksu piešķiršanas nosacījumu ievērošanas kontrole parasti ir jāveic dalībvalstīm, neatkarīgi no tā, vai tiek veikti tehniskās palīdzības pasākumi.
72 It īpaši attiecībā uz īpašajiem pasākumiem lauksaimniecības jomā attālākajiem reģioniem dalībvalstīm ir jāveic administratīvas kontroles un pārbaudes uz vietas, piemērojot Regulas Nr. 247/2006 27. pantu, kā arī Regulas Nr. 793/2006 30.–33. pantu.
73 Jāpiebilst, ka šīs kontroles un it īpaši pārbaudes uz vietas ir jāveic kompetentajām valsts iestādēm, kas var nebūt maksājumu aģentūras, piemēram, iepriekš 41. punktā minētajām Portugāles administratīvajām iestādēm.
74 Šādos apstākļos un ievērojot visus iepriekš 63.–73. punktā izklāstītos apsvērumus, no Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkta gramatiskas, sistēmiskas un teleoloģiskas interpretācijas izriet, ka tajā minētie “tehniskās palīdzības pasākumi [..], kas saistīti ar [..] [atbalsta] pasākumu īstenošanu”, neietver valsts iestāžu veiktas kontroles darbības.
75 Šaubas par šo interpretāciju nevar radīt Portugāles Republikas argumentācija, kas attiecas, pirmkārt, uz to, ka atbalsta programmas īstenošana obligāti ietverot kontroles darbības, un, otrkārt, uz to, ka ar šīm kontroles darbībām saistīto izdevumu uzņemšanās esot bijusi skaidri paredzēta Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammā.
76 Pirmām kārtām, apstāklis, ka kontroles darbības esot nepieciešamas, lai pareizi izpildītu atbalsta programmu, neļauj tās ne kvalificēt par tehniskās palīdzības pasākumiem, ne saistīt ar šīs programmas “īstenošanu”.
77 Šajā ziņā jānorāda, ka, pirmkārt, tā kā kontroles darbības nav administratīvā un tehniskā atbalsta darbības šaurā nozīmē, tās nav tehniskās palīdzības pasākumi Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkta izpratnē.
78 Otrkārt, no Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktā norādītajām darbībām hronoloģiski un konceptuāli var nošķirt vispirms pasākuma sagatavošanas darbības, pēc tam – darbības, kas saistītas ar šī pasākuma konkrētu īstenošanu un, visbeidzot, darbības, kas ir vērstas uz minētā pasākuma pareizas izpildes kontroli.
79 Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 247/2006 11. panta 1. punktam pasākumiem, kas veikti atbalsta attālinātiem reģioniem ietvaros, ir jāatbilst Savienības tiesībām. Tādējādi atbalsta programmas normas, pat ja tās ir apstiprinājusi Komisija, saskaņā ar normu hierarhijas principu nevar ļaut atkāpties no Savienības tiesību normām un uz tām pat nevar lietderīgi atsaukties, interpretējot pēdējās minētās. No tā izriet, ka apstāklis, ka Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas I pielikuma 4.6. punktā ir paredzēts uzņemties izdevumus, kas ir tieši attiecināmi uz apakšprogrammas kontroles darbībām, neietekmē jautājumu, vai valsts iestāžu veiktās kontroles darbības ietilpst to darbību skaitā, kurām var tikt piešķirts Savienības finansējums atbilstoši Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktam.
80 Šādos apstākļos kontroles darbības, kas ir radījušas aplūkotos izdevumus, nav tehniskās palīdzības darbības, kuras saistītas ar atbalsta pasākuma īstenošanu Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkta izpratnē.
81 No iepriekš izklāstītā izriet, ka aplūkotajiem izdevumiem nevar tikt piešķirts Savienības finansējums, pamatojoties uz Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktu.
82 Tātad otrais pamats ir jānoraida.
Par pirmo pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
83 Portugāles Republika apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Pirmkārt, Komisija ar 2009. gada 3. marta lēmumu esot apstiprinājusi atbalsta pasākumu, kurā kā pieļaujamie izdevumi skaidri ir norādīti tieši uz kontroles darbībām attiecināmi izdevumi. Otrkārt, Komisijas sniegtās garantijas atbilstot piemērojamām tiesību normām. Šādos apstākļos ar 2009. gada 3. marta lēmumu Portugāles iestādēm esot radīta tiesiska paļāvība attiecībā uz aplūkoto izdevumu attiecināmību.
84 Komisija apstrīd Portugāles Republikas argumentus.
85 Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem (skat. spriedumus, 1981. gada 5. maijs, Dürbeck, 112/80, EU:C:1981:94, 48. punkts, un 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 No judikatūras arī izriet, ka privātpersonai ir tiesības atsaukties uz šo principu, ja tā atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Savienības administrācija tai ir radījusi pamatotas cerības, sniedzot konkrētas garantijas. Par šādām garantijām uzskata jebkādā veidā paziņotu konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju. Sniegtajām garantijām turklāt ir jāatbilst piemērojamām tiesību normām (skat. spriedumus, 2007. gada 18. jūlijs, AER/Karatzoglou, C‑213/06 P, EU:C:2007:453, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 16. decembris, Kahla Thüringen Porzellan/Komisija, C‑537/08 P, EU:C:2010:769, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
87 Turklāt ir skaidrs, ka arī dalībvalsts var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 26. jūnijs, Polija/Komisija, C‑335/09 P, EU:C:2012:385, 180. un 181. punkts).
88 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai šajā lietā tiesiskās paļāvības aizsardzības principam nav pretrunā tas, ka Komisija izslēdz aplūkotos izdevumus no Savienības finansējuma.
89 Pirmkārt, jāpārbauda, vai 2009. gada 3. marta lēmumā ir ietvertas konkrētas, beznosacījuma un saskaņotas garantijas attiecībā uz to, ka Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas I pielikuma 4.6. punktā norādītajiem izdevumiem var tikt piešķirts Savienības finansējums.
90 Šajā ziņā šķiet noderīgi atgādināt juridisko kontekstu 2009. gada 3. marta lēmumam, ar kuru ir apstiprināti grozījumi kopējā programmā, ko Portugāles Republika ir iesniegusi Komisijai.
91 Lai īstenotu īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem reģioniem, Regulas Nr. 247/2006 24. pantā ir paredzēta dalībvalstu ierosināto kopējo programmu projektu izvērtēšanas un apstiprināšanas procedūra Komisijā. Turklāt Regulas Nr. 793/2006 49. pantā ir reglamentēta procedūra, saskaņā ar kuru Komisija apstiprina grozījumus, ko dalībvalstis vēlas izdarīt savās kopējās programmās.
92 No šīm tiesību normām izriet, ka Komisijas apstiprinājums atbalsta pasākumiem, kas ietverti kopējās programmās, ir obligāts priekšnoteikums, lai FEAGA finansētu minētos pasākumus.
93 Tomēr kopējās programmas ir provizoriskas, tādējādi Komisija, tās apstiprinot, principā nepauž galīgo viedokli par tajās ietverto pasākumu atbilstību visām piemērojamām Savienības tiesību normām un tātad par to, vai šiem pasākumiem var tikt piešķirts Savienības finansējums. Tādējādi no tā, ka Komisija vienkārši ir apstiprinājusi kopējo programmu, nevar secināt ne to, ka šajā programmā iekļautie pasākumi obligāti atbilst visām piemērojamām Savienības tiesību normām, ne arī, ka Komisija vairs nevar apšaubīt to, ka šiem pasākumiem var tikt piešķirts Savienības finansējums, it īpaši Regulas Nr. 1290/2005 31. pantā paredzētajā atbilstības pārbaudes procedūrā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Čehijas Republika/Komisija, C‑4/17 P, EU:C:2018:237, 48., 49., 52. un 59. punkts).
94 Šajā gadījumā ir skaidrs, ka Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas I pielikuma 4.6. punktā, kas kopējā programmā ir ieviests ar 2009. gada 3. marta lēmumu, pirmkārt, kā attiecināmie izdevumi ir minēti atsevišķi izdevumi, kas ir tieši attiecināmi uz “kontroles [..] darbībām”, un, otrkārt, kā pasākuma labuma guvēji ir norādītas “pārvaldības iestādes”.
95 Tomēr jānorāda, vispirms, ka 2009. gada 3. marta lēmuma rezolutīvajā daļā ir vienīgi apstiprināti Portugāles Republikas ierosinātie grozījumi kopējā programmā, pamatojoties uz Regulas Nr. 793/2006 49. pantu, un nav tieši lemts par to, vai šīs programmas ietvaros izdarītajiem izdevumiem var tikt piešķirts Savienības finansējums.
96 Tālāk – ir tiesa, ka 2009. gada 3. marta lēmuma 2. apsvērumā Komisija vispārīgi ir norādījusi, ka “grozījumi [kopējā programmā] atbilst Regulas [..] Nr. 247/2006 mērķiem un prasībām”, tomēr minētajā lēmumā tā nav īpaši izteikusies par Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas I pielikuma 4.6. punktā ieviestā pasākuma atbilstību Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punkta normām un arī nav ieņēmusi nostāju par šī pasākuma atbilstību visām FEAGA jomā piemērojamām tiesību normām.
97 Visbeidzot, 2009. gada 3. marta lēmuma rezolutīvajā daļā ir precizēts, ka ar šo lēmumu izdarītais apstiprinājums “neattiecas uz kontroles un sankciju noteikumiem, kas tiks pārbaudīti FEAGA revīzijās”.
98 Šādos apstākļos, ievērojot 2009. gada 3. marta lēmuma formulējumu, kā arī juridisko kontekstu, kurā tas ir pieņemts, nevar uzskatīt, ka, pieņemot šo lēmumu, Komisija būtu sniegusi Portugāles iestādēm konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju par to, vai Azoru salu autonomā reģiona apakšprogrammas I pielikuma 4.6. punktā minētajām kontroles darbībām var tikt piešķirts Savienības finansējums.
99 Otrkārt, jāatgādina, ka no atbildes, kas sniegta par otro pamatu, izriet, ka atbilstoši Regulas Nr. 247/2006 12. panta c) punktam izdevumiem, ko valsts iestādes ir aprakstījušas saistībā ar kontroles darbībām, nevar tikt piešķirts Savienības finansējums.
100 No minētā izriet, ka, pat ja pieļautu, ka, ar 2009. gada 3. marta lēmumu apstiprinot to, ka kopējā programmā tiek ieviests jauns tehniskās palīdzības pasākums, Komisija ir sniegusi Portugāles iestādēm konkrētas garantijas attiecībā uz to, ka FEAGA uzņemas atsevišķus izdevumus, kas aprakstīti saistībā ar Portugāles iestāžu veiktajām kontroles darbībām, šīs garantijas katrā ziņā būtu pretrunā piemērojamām tiesību normām un līdz ar to tās nevarētu radīt Portugāles Republikai tiesisko paļāvību par to, ka aplūkotajiem izdevumiem var tikt piešķirts Savienības finansējums.
101 No iepriekš izklāstītā izriet, ka Portugāles Republika nav pamatoti apgalvojusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.
102 Tātad pirmais pamats ir jānoraida, un līdz ar to ir jānoraida prasība.
Par tiesāšanās izdevumiem
103 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
104 Tā kā Portugāles Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Portugāles Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Gervasoni | Kowalik-Bańczyk | Mac Eochaidh |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 22. novembrī.
[Paraksti]