Apvienotās lietas C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU
FMS u.c.
pret
Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság
un
Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság
(Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2020. gada 14. maija spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patvēruma un imigrācijas politika – Direktīva 2013/32/ES – Starptautiskās aizsardzības pieteikums – 33. panta 2. punkts – Nepieņemamības pamati – 40. pants – Turpmāki pieteikumi – 43. pants – Robežprocedūras – Direktīva 2013/33/ES – 2. panta h) punkts un 8. un 9. pants – Aizturēšana – Tiesiskums – Direktīva 2008/115/ES – 13. pants – Efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi – 15. pants – Aizturēšana – Tiesiskums – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Savienības tiesību pārākuma princips
1. Prejudiciāli jautājumi – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Nosacījumi – Persona, kurai ir atņemta brīvība – Jēdziens – Trešās valsts valstspiederīgais, kas tiek turēts tranzīta zonā – Šādas turēšanas kvalificēšana, kas ir nesaraujami saistīta ar atbildēm, kuras tiks sniegtas uz prejudiciālajiem jautājumiem – Lietas risinājums, kam var būt ietekme uz turēšanu tranzīta zonā – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošana
(Tiesas statūtu 23.a pants; Tiesas Reglamenta 107. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115, 2013/32 un 2013/33)
(skat. 99.–103. un 107. punktu)
2. Prejudiciāli jautājumi – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Nosacījumi – Trešo valstu valstspiederīgie, attiecībā uz kuriem ir pieņemti atgriešanas lēmumi, kas var tikt izpildīti – Patvēruma tiesību neievērošanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks – Lietas risinājums, kam var būt ietekme uz atgriešanas lēmumu pārbaudi tiesā – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošana
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 18. pants un 19. panta 2. punkts; Tiesas statūtu 23.a pants; Tiesas Reglamenta 107. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115)
(skat. 104., 105. un 107. punktu)
3. Prejudiciāli jautājumi – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Nosacījumi – Nepilngadīgs bērns – Risks nelabojami kaitēt bērna attīstībai – Lietas risinājums, kam var būt ietekme uz šī riska pamatā esošo situāciju – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošana
(Tiesas statūtu 23.a pants; Tiesas reglamenta 107. pants)
(skat. 106. un 107. punktu)
4. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Atgriešanas lēmums – Jēdziens – Lēmums, ar kuru tiek mainīta iepriekšējā atgriešanas lēmumā minētā galamērķa valsts – Iekļaušana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punkts)
(skat. 116.–119. punktu)
5. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Prasība, kas celta par atgriešanas lēmumu – Jēdziens – Prasība tiesā, ko var celt prokuratūra, kurai ir vispārīgas atgriešanas lēmumu tiesiskuma uzraudzības pilnvaras – Izslēgšana – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Piemērojamība – Prasība, kuru jāvar celt atgriešanas lēmuma adresātam
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkts)
(skat. 125. punktu)
6. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Prasība par atgriešanas lēmumu vai izraidīšanas lēmumu – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Piemērojamība – Administratīva lēmuma, ar kuru tiek mainīta sākotnējā atgriešanas valsts, pārsūdzēšana – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ekskluzīva kompetence lemt par šo pārsūdzību tiek piešķirta administratīvai iestādei, kura neatbilst tiesai raksturīgajai neatkarības prasībai – Iespēju vērsties tiesā par šādas iestādes lēmumiem neesamība – Nepieļaujamība – Valsts tiesas pienākumi un tiesības – Pienākums sevi atzīt par kompetentu izskatīt šo prasību – Pienākums atstāt bez piemērošanas ikvienu Savienības tiesībām pretrunā esošu valsts tiesību normu
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkts)
(skat. 126.–134., 137., 144. un 147. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
7. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesnešu neatkarības princips – Piemērojamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)
(skat. 135. un 136. punktu)
8. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūra – Pieteikums, ko dalībvalstis var uzskatīt par nepieņemamu – Pamati – Drošas trešās valsts pastāvēšana – Pirmās patvēruma valsts pastāvēšana – Pieteikums, kuru iesniegusi persona, kas ir šķērsojusi trešo valsti, kura tai nodrošina pietiekamu aizsardzību un kurā viņa nav pakļauta vajāšanai vai būtiska kaitējuma ciešanas riskam – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 33. pants)
(skat. 149., 151., 160., 161., 164. un 165. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
9. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūra – Pieteikums, ko dalībvalstis var uzskatīt par nepieņemamu – Pamats – Drošas trešās valsts pastāvēšana – Drošas trešās valsts jēdziens – Pietiekamas saiknes starp pieteikuma iesniedzēju un attiecīgo trešo valsti pastāvēšana – Pieteikuma iesniedzēja veikta šīs valsts šķērsošana – Pietiekamas saiknes neesamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta c) apakšpunkts un 38. panta 2. punkta a) apakšpunkts)
(skat. 152., 153. un 156.–159. punktu)
10. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma kā acīmredzami nepamatota noraidīšana – Noraidījums, kas apstiprināts ar galīgu tiesas nolēmumu un kas ir balstīts uz Savienības tiesībām neatbilstošu nepieņemamības pamatu – Par pieteikuma izskatīšanu atbildīgās iestādes pienākums noraidījumu pēc savas ierosmes pārskatīt, lai ņemtu vērā ar Tiesas spriedumu konstatētu faktu, ka tas neatbilst Savienības tiesībām – Neesamība
(LES 4. panta 3. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 18. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 33. pants)
(skat. 189. un 190. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
11. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūra – Pieteikums, ko dalībvalstis var uzskatīt par nepieņemamu – Pamats – Turpmāks pieteikums, kurā nav atspoguļoti jauni elementi vai konstatējumi – Jauna elementa jēdziens – Tiesas spriedums, ar kuru ir konstatēta nepieņemamības iemesla, kas ir bijis pamatā sākotnējā starptautiskās aizsardzības pieteikuma galīgajai noraidīšanai, neatbilstība Savienības tiesībām – Iekļaušana – Piemērojamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkts un 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts)
(skat. 191.–203. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
12. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33 – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Aizturēšanas jēdziens šo abu direktīvu izpratnē – Līdzīga nozīme – Piespiedu pasākums, ar kuru pieteikuma iesniedzējam tiek atņemta pārvietošanās brīvība un viņš tiek izolēts no pārējiem iedzīvotājiem, viņam uzliekot pienākumu uzturēties ierobežotā un slēgtā teritorijā
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 15. un 16. pants un Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkts)
(skat. 216.–225. punktu)
13. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33 – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Aizturēšanas jēdziens šo abu direktīvu izpratnē – Trešās valsts valstspiederīgajam uzliktais pienākums uzturēties tranzīta zonā – Iekļaušana – Nosacījumi
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 un 2013/33)
(skat. 226.–231. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)
14. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – 43. pants – Specifiskas procedūras, ko dalībvalstis var paredzēt pie savām robežām vai savās tranzīta zonās – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšana tranzīta zonā šādas procedūras ietvaros – Pieļaujamība – Ierobežojums – Maksimālais aizturēšanas ilgums – Četru nedēļu laikposms, sākot no starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas datuma – Pieteikuma iesniedzēju masveida pieplūduma apstākļi – Ietekmes neesamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punkts un 33. un 43. pants)
(skat. 235.–248. punktu un rezolutīvās daļas 5) punktu)
15. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33 – Aizturēšana – Pamati – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, kas nespēj sevi nodrošināt – Izslēgšana – Pamats, ar kuru tiek pārkāpti uzņemšanas materiālie nosacījumi, kuri ir jāatzīst šim pieteikuma iesniedzējam
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta pirmā daļa un 17. panta 3. punkts)
(skat. 250., 251., 253.–256. un 266. punktu un rezolutīvās daļas 6) punktu)
16. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33 – Garantijas aizturētiem pieteikuma iesniedzējiem – Piemērojamība – Pienākums pārbaudīt aizturēšanas pasākuma nepieciešamību un samērīgumu un pieņemt pamatotu lēmumu par šo aizturēšanu – Dalībvalstu pienākums paredzēt efektīvu aizturēšanas pasākuma pārbaudi tiesā
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33 8. panta 2. un 3. punkts un 9. panta 2., 3. un 5. punkts)
(skat. 257.–261. un 266. punktu un rezolutīvās daļas 6) punktu)
17. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai – Direktīva 2013/33 – Garantijas, kas tiek sniegtas aizturētiem pieteikuma iesniedzējiem – Piemērojamība – Maksimālais aizturēšanas ilgums – Pienākums noteikt maksimālo ilgumu – Neesamība – Nosacījumi
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33 9. panta 1. punkts)
(skat. 262.–266. punktu un rezolutīvās daļas 6) punktu)
18. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Aizturēšana izraidīšanas nolūkā – Pamats – Trešās valsts valstspiederīgais, kurš ar savu rīcību varētu apdraudēt atgriešanas lēmuma izpildi izraidīšanas formā – Jēdziens – Trešās valsts valstspiederīgais, attiecībā uz kuru ir pieņemts atgriešanas lēmums un kuram nav pietiekamu iztikas līdzekļu – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkts)
(skat. 268.–272. un 281. punktu un rezolutīvās daļas 7) punktu)
19. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Aizturēšana izraidīšanas nolūkā – Pienākums pārbaudīt aizturēšanas pasākuma nepieciešamību un samērīgumu un pieņemt pamatotu lēmumu par šo aizturēšanu – Dalībvalstu pienākums paredzēt efektīvu aizturēšanas pasākuma pārbaudi tiesā
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 15. panta 1.–3. punkts)
(skat. 273.–277. un 281. punktu un rezolutīvās daļas 7) punktu)
20. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Aizturēšana izraidīšanas nolūkā – Maksimālais aizturēšanas ilgums – Astoņpadsmit mēnešu laikposms – Šī laikposma beigu sekas – Pienākums nekavējoties atbrīvot aizturēto personu
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkts un 4.–6. punkts)
(skat. 278.–281. punktu un rezolutīvās daļas 7) punktu)
21. Dalībvalstis – Pienākumi – Tiesību aizsardzības līdzekļu, kas ļautu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, paredzēšana – Valsts tiesiskais regulējums, kurā nav paredzēta tāda starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja vai trešās valsts valstspiederīgā, attiecībā uz kuru ir pieņemts atgriešanas lēmums, aizturēšanas pārbaude tiesā – Nepieļaujamība – Valsts tiesas pienākumi un tiesības – Pienākums sevi atzīt par kompetentu pārbaudīt šāda pasākuma likumību – Pienākums atstāt bez piemērošanas ikvienu Savienības tiesībām pretrunā esošu valsts tiesību normu – Tiesības administratīvās iestādes lēmumu, ar kuru ir noteikta minētā aizturēšana, aizstāt ar savu lēmumu – Tiesības nekavējoties atbrīvot aizturētās personas aizturēšanas pasākuma nelikumības gadījumā
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 15. panta 2. punkts un Direktīvas 2013/33 9. panta 3. punkts)
(skat. 290.–294. un 301. punktu un rezolutīvās daļas 8) punktu)
22. Dalībvalstis – Pienākumi – Tiesību aizsardzības līdzekļu, kas ļautu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, paredzēšana – Prasības, kas celtas par lēmumiem par starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju materiālo uzņemšanas apstākļu nodrošināšanu – Pienākums paredzēt prasību, kas pieteikuma iesniedzējam, kurš vairs nav aizturēts, ļauj izmantot savas tiesības uz izmitināšanu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā nav paredzēta šādu tiesību pārbaude tiesā – Nepieļaujamība – Valsts tiesas pienākumi un pilnvaras – Pienākums sevi atzīt par kompetentu izskatīt prasību par šādu tiesību nodrošināšanu – Tiesības noteikt pagaidu pasākumus
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33 17. un 26. pants)
(skat. 296.–299. un 301. punktu un rezolutīvās daļas 8) punktu)
Rezumējums
Patvēruma meklētāju vai trešo valstu valstspiederīgo, attiecībā uz kuriem ir pieņemts atgriešanas lēmums, ievietošana Reskes [Röszke] tranzīta zonā pie Serbijas un Ungārijas robežas ir jākvalificē kā “aizturēšana”. Ja tiesas pārbaudē par šādas aizturēšanas likumību tiek konstatēts, ka attiecīgās personas ir aizturētas bez pieņemama pamatojuma, tiesai, kura izskata lietu, tās nekavējoties jāatbrīvo.
2020. gada 14. maijā steidzamības tiesvedībā pasludinātajā spriedumā Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság (C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU) Tiesas virspalāta lēma par virkni jautājumu par Direktīvu 2008/115(1) (turpmāk tekstā – “Atgriešanas direktīva”), 2013/32 (2) (turpmāk tekstā – “Procedūru direktīva”) un 2013/33 (3) (turpmāk tekstā – “Uzņemšanas direktīva”) interpretāciju saistībā ar Ungārijas tiesisko regulējumu attiecībā uz patvēruma tiesībām, kā arī trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, atgriešanu.
Šajā gadījumā Afganistānas (lieta C‑924/19 PPU) un Irānas (lieta C‑925/19 PPU) valstspiederīgie, kas Ungārijā ieradušies caur Serbiju, iesniedza patvēruma pieteikumus Reskes tranzīta zonā, kas atrodas pie Serbijas un Ungārijas robežas. Atbilstoši Ungārijas tiesībām šie pieteikumi tika noraidīti kā nepieņemami un tika pieņemti lēmumi par atgriešanu uz Serbiju. Tomēr Serbija atteicās konkrētās personas uzņemt atpakaļ savā teritorijā, pamatojoties uz to, ka nebija izpildīti ar Savienību noslēgtajā atpakaļuzņemšanas nolīgumā (4) paredzētie nosacījumi. Pēc šī Serbijas lēmuma Ungārijas iestādes neuzsāka iepriekš minēto pieteikumu izskatīšanu pēc būtības, bet grozīja sākotnējos atgriešanas lēmumos minēto galamērķa valsti, to aizstājot ar šo personu attiecīgo izcelsmes valsti. Šīs personas tad apstrīdēja lēmumus par grozījumiem, taču viņu iebildumi tika noraidīti. Lai gan šāda prasība nav paredzēta Ungārijas tiesībās, attiecīgās personas vērsās Ungārijas tiesās, lūdzot atcelt lēmumus, ar kuriem tika noraidīti viņu iebildumi par lēmumiem par grozījumiem, un uzdot patvēruma jautājumos kompetentajai iestādei īstenot jaunu patvēruma procedūru. Tās arī cēla prasības par bezdarbību saistībā ar viņu ievietošanu un paturēšanu Reskes tranzīta zonā. Sākumā viņiem bija pienākums uzturēties patvēruma meklētājiem paredzētajā šīs tranzīta zonas sektorā, bet dažus mēnešus vēlāk viņiem tika uzlikts pienākums uzturēties šīs pašas zonas sektorā, kas ir paredzēts trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru patvēruma pieteikums ir noraidīts, un šajā sektorā viņi patlaban atrodas.
Pirmām kārtām, Tiesa izvērtēja attiecīgo personu situāciju Reskes tranzīta zonā no to noteikumu viedokļa, kas reglamentē gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu (Procedūru direktīva un Uzņemšanas direktīva), gan to trešo valstu valstspiederīgo aizturēšanu, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalstī (Atgriešanas direktīva). Šajā ziņā Tiesa vispirms nosprieda, ka attiecīgo personu ievietošana šajā tranzīta zonā ir uzskatāma par aizturēšanu. Lai nonāktu pie šāda secinājuma, tā precizēja, ka “aizturēšanas” jēdziens, kuram dažādu iepriekš minēto direktīvu kontekstā ir tāda pati nozīme, ir uzskatāms par piespiedu līdzekli, kas paredz attiecīgās personas pārvietošanās brīvības liegšanu, nevis vienkāršu ierobežošanu, un to izolē no pārējiem iedzīvotājiem, uzliekot tai pienākumu pastāvīgi uzturēties norobežotā un slēgtā teritorijā. Tiesas ieskatā, Reskes tranzīta zonā pastāvošie apstākļi ir pielīdzināmi brīvības atņemšanai, it īpaši tāpēc, ka attiecīgās personas nevar pēc savas gribas likumīgi atstāt šo zonu nevienā virzienā. Konkrēti, tās nevar to atstāt, lai dotos uz Serbiju, ciktāl mēģinājumu to darīt, pirmkārt, Serbijas iestādes uzskatītu par nelikumīgu un tāpēc šīm personām draudētu sods un, otrkārt, tās riskētu ar to, ka zaudētu jebkādu iespēju Ungārijā iegūt bēgļa statusu.
Turpinājumā Tiesa pārbaudīja šīs aizturēšanas atbilstību Savienības tiesībās noteiktajām prasībām. Attiecībā uz prasībām saistībā ar aizturēšanu Tiesa nosprieda, ka saskaņā attiecīgi ar Uzņemšanas direktīvas 8. pantu un Atgriešanas direktīvas 15. pantu ne starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, ne trešās valsts valstspiederīgais, attiecībā uz kuriem ir pieņemts atgriešanas lēmums, nevar tikt aizturēts tikai tāpēc vien, ka viņš nevar nodrošināt sev iztikas līdzekļus. Tā piebilda, ka Uzņemšanas direktīvas 8. un 9. pants un Atgriešanas direktīvas 15. pants nepieļauj to, ka tāds starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs vai trešās valsts valstspiederīgais, attiecībā uz kuru ir pieņemts atgriešanas lēmums, tiek aizturēts, iepriekš nepieņemot pamatotu lēmumu par viņa aizturēšanu un nepārbaudot šāda pasākuma nepieciešamību un samērīgumu.
Tiesa arī sniedza precizējumus prasībām, kas saistītas ar paturēšanu apcietinājumā un, konkrētāk, par tā ilgumu. Attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem tā nosprieda, ka Uzņemšanas direktīvas 9. pantā nav prasīts, lai dalībvalstis noteiktu paturēšanas apcietinājumā maksimālo ilgumu. Tomēr to valsts tiesībās ir jānodrošina, ka aizturēšana turpinās tikai tik ilgi, kamēr pastāv to attaisnojošs pamats, un ar šo pamatu saistītās administratīvās procedūras tiek veiktas rūpīgi. Savukārt attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgajiem, par kuriem ir pieņemts atgriešanas lēmums, no Atgriešanas direktīvas 15. panta izriet, ka viņu aizturēšana, pat tad, kad tā ir pagarināta, nevar pārsniegt astoņpadsmit mēnešus un var turpināties tik ilgi, kamēr izraidīšanas pasākumi turpinās un tiek veikti ar nepieciešamo rūpību.
Turklāt, kas attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu īpašajā tranzīta zonas kontekstā, ir jāņem vērā arī Procedūru direktīvas 43. pants. No šīs tiesību normas izriet, ka dalībvalstis starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem var uzlikt pienākumu uzturēties pie to robežām vai kādā no to tranzīta zonām, lai, pirms tiek pieņemts lēmums par pieteikuma iesniedzēju tiesībām ieceļot to teritorijā, pārbaudītu, vai viņu pieteikums nav nepieņemams. Lēmums tomēr ir jāpieņem četru nedēļu laikā, pretējā gadījumā attiecīgajai dalībvalstij ir jāpiešķir pieteikuma iesniedzējam tiesības ieceļot tās teritorijā un jāizskata viņa pieteikums atbilstoši vispārīgajai procedūrai. Tādējādi, lai gan šajā 43. pantā paredzētās procedūras ietvaros dalībvalsts var aizturēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus, kas ierodas pie to robežām, šī aizturēšana nekādā gadījumā nevar pārsniegt četras nedēļas no pieteikuma iesniegšanas dienas.
Visbeidzot, Tiesa nosprieda, ka tāda aizturēšanas pasākuma tiesiskumu kā personas aizturēšana tranzīta zonā ir jāvar pārbaudīt tiesā, piemērojot attiecīgi Uzņemšanas direktīvas 9. pantu un Atgriešanas direktīvas 15. pantu. Tādējādi, ja nav valsts tiesību normu, kurās būtu paredzēta šāda pārbaude tiesā, Savienības tiesību pārākuma princips un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā valsts tiesai uzliek pienākumu atzīt sevi par kompetentu par to lemt. Turklāt, ja veiktās pārbaudes rezultātā valsts tiesa uzskata, ka attiecīgais aizturēšanas pasākums ir pretrunā Savienības tiesībām, tai ir jāvar administratīvās iestādes izdoto aizturēšanas lēmumu aizstāt ar savu lēmumu un nekavējoties atbrīvot attiecīgās personas vai, iespējams, noteikt aizturēšanai alternatīvu pasākumu.
Turklāt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kura aizturēšana, kas ir atzīta par nelikumīgu, ir beigusies, ir jāvar atsaukties uz materiālajiem uzņemšanas nosacījumiem, uz kuriem viņam ir tiesības pieteikuma izskatīšanas laikā. Konkrēti, no Uzņemšanas direktīvas 17. panta izriet – ja viņam nav iztikas līdzekļu, viņam ir tiesības vai nu uz finansiālu pabalstu, kas ļauj nodrošināt sev mājokli, vai arī uz izmitināšanu natūrā. Tāpēc Uzņemšanas direktīvas 26. pantā ir prasīts, lai šāds pieteikuma iesniedzējs varētu vērsties tiesā ar prasību par šo tiesību uz izmitināšanu nodrošināšanu un lai šai tiesai ir iespēja noteikt pagaidu pasākumus pirms tās galīgā nolēmuma. Ja nav nevienas citas tiesas, kas būtu kompetenta saskaņā ar valsts tiesībām, Savienības tiesību pārākuma princips un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā arī šajā gadījumā prasa, lai tiesa, kurā celta prasība, sevi atzītu par kompetentu izskatīt prasību par šo tiesību uz izmitināšanu nodrošināšanu.
Otrām kārtām, Tiesa lēma par valsts tiesas kompetenci izskatīt attiecīgo personu prasību atcelt lēmumus, ar kuriem noraidīti viņu iebildumi par grozījumiem attiecībā uz atgriešanas valsti. Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka lēmums, ar kuru tiek mainīta sākotnējā atgriešanas lēmumā minētā galamērķa valsts, šajā ziņā ir tik būtisks, ka tas ir uzskatāms par jaunu atgriešanas lēmumu. Saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 13. pantu šāda lēmuma adresātiem ir jābūt pieejamam efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim, kam arī jāatbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā garantētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šajā kontekstā Tiesa atgādināja, ka, lai gan dalībvalstis var paredzēt, ka atgriešanas lēmumus var apstrīdēt citās iestādēs, kas nav tiesu iestādes, administratīvas iestādes pieņemta atgriešanas lēmuma adresātam tomēr noteiktā procedūras stadijā ir jāvar apstrīdēt tā tiesiskumu vismaz vienā tiesu instancē. Šajā lietā Tiesa norādīja, ka attiecīgās personas ārvalstnieku policijas iestādes pieņemtus lēmumus, ar kuriem tika mainīta viņu atgriešanas valsts, varēja apstrīdēt, vienīgi iesniedzot iebildumus patvēruma jautājumos kompetentajā iestādē, un ka nebija garantēta nekāda vēlāka pārbaude tiesā. Šī pēdējā minētā iestāde, kas atrodas par policiju atbildīgā ministra pakļautībā, ir izpildvaras sastāvdaļa, un tādējādi tā neatbilst Hartas 47. pantā attiecībā uz tiesu paredzētajai neatkarības prasībai. Šādos apstākļos Savienības tiesību pārākuma princips, kā arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā valsts tiesai, kurā ir celta prasība, uzliek pienākumu sevi atzīt par kompetentu izskatīt prasību par atgriešanas lēmumu, ar kuru tiek grozīta sākotnējā galamērķa valsts, vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkādu valsts tiesību normu, ar kuru tas tai būtu aizliegts.
Trešām kārtām, Tiesa izvērtēja Ungārijas tiesiskajā regulējumā paredzēto nepieņemamības pamatu, ar kuru bija pamatota patvēruma pieteikumu noraidīšana. Šajā tiesiskajā regulējumā ir atļauta šāda noraidīšana, ja pieteikuma iesniedzējs ir ieradies Ungārijā, šķērsojot valsti, kas tiek kvalificēta kā “droša tranzīta valsts”, kurā viņš nav pakļauts vajāšanai vai būtiska kaitējuma ciešanas riskam vai kurā ir garantēta pietiekama līmeņa aizsardzība. Atgādinājusi savu jaunāko judikatūru (5), Tiesa apstiprināja, ka šāds pamats ir pretrunā Procedūru direktīvas 33. pantam, un tad precizēja tā sekas attiecībā uz patvēruma procedūru, ciktāl attiecīgo personu patvēruma pieteikumu noraidījums, kas bija balstīts uz šo prettiesisko pamatu, jau bija apstiprināts ar galīgu tiesas nolēmumu. Tiesas ieskatā, šādā gadījumā no Procedūru direktīvas, to skatot kopā it īpaši ar Hartas 18. pantu, kurā garantētas patvēruma tiesības, izriet, ka šos patvēruma pieteikumus noraidījušajai iestādei nav pienākuma pēc savas ierosmes tos izskatīt atkārtoti. Tomēr attiecīgās personas aizvien var iesniegt jaunu pieteikumu, kas tiks kvalificēts par “turpmāku pieteikumu” Procedūru direktīvas nozīmē. Šajā ziņā, lai gan šīs direktīvas 33. pantā ir paredzēts, ka turpmāks pieteikums, kurā nav ietverti jauni elementi vai konstatējumi, var tikt uzskatīts par nepieņemamu, tāda Tiesas sprieduma pastāvēšana, kurā atzīts, ka valsts tiesiskajā regulējumā paredzēts nepieņemamības pamats ir nesaderīgs ar Savienības tiesībām, ir uzskatāms par jaunu elementu. Turklāt Tiesa vispārīgāk nosprieda, ka šīs direktīvas 33. pantā paredzēts nepieņemamības pamats nav piemērojams, ja patvēruma jautājumos kompetentā iestāde konstatē, ka pirmā patvēruma pieteikuma galīgais noraidījums ir pretrunā Savienības tiesībām. Šāds konstatējums katrā ziņā ir jāizdara, ja šī neatbilstība Savienības tiesībām izriet – kā tas ir šajā gadījumā – no Tiesas sprieduma vai arī ja to ir pakārtoti konstatējusi valsts tiesa.