ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 19. aprīlī (1)
Lieta C‑133/11
Folien Fischer AG,
Fofitec AG
pret
Ritrama SpA
(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta interpretācija – Īpašā jurisdikcija – Lietas, kas attiecas uz kaitējumu [deliktu] vai neatļautu rīcību jeb kvazideliktu – Jēdziens – Prasība par negatīva fakta konstatēšanu (“negative Feststellungsklage”) – Notikuma, kas rada kaitējumu, iespējamā izdarītāja tiesības iesūdzēt iespējamo kaitējuma upuri tās vietas tiesā, kur iestājies vai var iestāties šis notikums, lai varētu konstatēt deliktatbildības neesamību
I – Ievads
1. Šī lieta būtībā attiecas uz jautājumu, vai prasība, kuras mērķis ir konstatēt deliktatbildības neesamību, ietilpst īpašās jurisdikcijas jomā, kura “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”, ir piešķirta tās vietas “tiesām, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu” Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) 5. panta 3. punkta izpratnē. Noliedzošas atbildes gadījumā atbildētājs šādā prasībā būtu jāiesūdz tās valsts tiesā, kurā atrodas tā domicils, atbilstoši minētās regulas 2. pantā noteiktajai vispārējās jurisdikcijas normai.
2. Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesgerichtshof [Federālā Augstākā tiesa] iesniedza tiesvedībā starp Folien Fischer AG (turpmāk tekstā – “Folien Fischer”) un Fofitec AG (turpmāk tekstā – “Fofitec”), kas ir Šveicē reģistrētas sabiebrības, no vienas puses, un Ritrama SpA, kuras juridiskā adrese ir Itālijā, no otras puses. Ar prasību par negatīva fakta konstatēšanu (3), ko Folien Fischer un Fofitec cēla Vācijas tiesā, lūdz konstatēt, ka Ritrama SpA nevar būt nekādas [prasījuma] tiesības no neatļautas darbības, kuru, iespējams, izdarījušas abas prasītājas, ne pamatojoties uz Folien Fischer komercpraksi, kuru atbildētāja ir apstrīdējusi, ne arī uz Fofitec atteikumu piešķirt atbildētājai licences uz Fofitec patentētajām precēm.
3. Šis ir līdz šim nebijis interpretācijas lūgums, lai gan Tiesa jau ir izskatījusi lūgumus sniegt prejudiciālus nolēmumus saistībā ar prasībām par negatīva fakta konstatēšanu lietā starp kravu, kas pārvadātas ar konosamentu, īpašniekiem un kuģa, kas tās pieņēmis, īpašnieku (4). Sniegtajai atbildei būs vēl jo lielāka nozīme, ņemot vērā ļoti atšķirīgās nostājas, kuras saistībā uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta piemērojamību vai nepiemērojamību attiecībā uz šāda veida prasībām ir formulējušas gan vairāku dalībvalstu tiesas, gan doktrīnas pārstāvji, it īpaši Vācijā, kā to norāda Bundesgerichtshof savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.
II – Atbilstošās tiesību normas
4. Kā izriet no Regulas Nr. 44/2001 preambulas 1. un 2. apsvēruma, tā “pareizai iekšējā tirgus darbībai” ietver “noteikum[us], lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās [..]”, kurus piemēro dalībvalstīs (5).
5. Minētās regulas preambulas 11. apsvērumā ir noteikts, ka “jurisdikcijas normām vajadzētu būt skaidri paredzamām, un tām jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru [..]”.
6. Regulas preambulas 12. apsvērumā ir paredzēts, ka “papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam vajadzētu būt arī citiem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību”.
7. Jurisdikcijas noteikumi ir formulēti Regulas Nr. 44/2001 2.‑31. pantā, kas ir ietverti tās II nodaļā.
8. Minētās regulas 2. panta 1. punkts, kas ir iekļauts II nodaļas 1. iedaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi”, ir formulēts šādi:
“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”
9. Regulas Nr. 44/2001 3. panta 1. punktā, kas ir iekļauts šajā pašā iedaļā, ir noteikts:
“Personas, kuru domicils ir kādā valstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.”
10. Minētās regulas 5. panta 3. punktā, kas ir ietverts II nodaļas 2. iedaļā ar nosaukumu “Īpašā jurisdikcija”, ir paredzēts:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:
[..]
3) lietās, kas attiecas uz neatļautu rīcību vai kvazideliktu – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu” (6).
III – Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
11. Folien Fischer ir Šveicē reģistrēta sabiedrība, kas attīsta, ražo un pārdod laminēta papīra preces un foliju. Tā, tostarp Vācijā, izplata pamatmateriālu pagarinātu kartīšu formām. Fofitec, kas arī ir reģistrēta Šveicē un ietilpst Folien Fischer sabiedrību grupā, ir dažādu patentu īpašniece šajā pašā nozarē.
12. Ritrama SpA ir Itālijā reģistrēta sabiedrība, kas ražo un izplata dažāda veida laminātus un daudzslāņu folijas.
13. Ar 2007. gada marta vēstuli Ritrama SpA apgalvoja, ka ar Folien Fischer izplatīšanas praksi un atteikumu piešķirt patentu licences netiekot ievēroti konkurences tiesību akti.
14. Pēc šīs vēstules Folien Fischer un Fofitec iesniedza Landgericht Hamburg [Hamburgas apgabaltiesā] (Vācija) prasību par negatīva fakta konstatēšanu, lūdzot tiesu konstatēt, pirmkārt, ka Folien Fischer nav jāizbeidz sava komercprakse attiecībā uz atlaižu piešķiršanu un izplatīšanas līgumu noteikumiem un, otrkārt, ka Ritrama SpA nav prasījuma tiesību lūgt izbeigt šo komercpraksi vai saņemt par to kompensāciju. Folien Fischer un Fofitec lūdza arī, lai šī tiesa atzītu, ka Fofitec nav jāpiešķir licence attiecībā uz tai piederošajiem atbilstošajiem Eiropas patentiem.
15. Pēc šīs prasības par negatīva fakta konstatēšanu celšanas Ritrama SpA un Ritrama AG, kas ir Šveicē reģistrēta meitassabiedrība, ar kuras starpniecību Ritrama SpA apgalvo, ka tā izplata savas preces galvenokārt Vācijā, vērsās Tribunale di Milano [Milānas tiesā] (Itālija) ar prasību par sprieduma izpildi. Pamatojot savu prasījumu par zaudējumu atlīdzību, kā arī prasījumu uzdot Fofitec piešķirt piespiedu licences attiecībā uz iesaistītajiem patentiem, tās norāda, ka Folien Fischer un Fofitec esot rīkojušās, pārkāpjot konkurences tiesību normas.
16. Ar Landgericht Hamburg 2008. gada 9. maija spriedumu Folien Fischer un Fofitec celtā prasība par negatīva fakta konstatēšanu tika noraidīta kā nepieņemama starptautiskās jurisdikcijas neesamības dēļ.
17. Šo lēmumu 2010. gada 14. janvārī apelācijas kārtībā apstiprināja Oberlandesgericht Hamburg [Hamburgas Augstākā tiesa] (Vācija), kura neatzina Vācijas tiesu starptautisko jurisdikciju, pamatojoties uz to, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā paredzētā jurisdikcija attiecībā uz neatļautu rīcību nevarēja attiekties uz prasību par negatīva fakta konstatēšanu, kādu cēlušas Folien Fischer un Fofitec, ņemot vērā, ka šādas prasības mērķis ir tieši konstatēt, ka Vācijā nav izdarīta nekāda neatļauta darbība.
18. Folien Fischer un Fofitec iesniedza Bundesgerichtshof kasācijas sūdzību, uzturot savus apelācijas sūdzībā formulētos prasījumus. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesgerichtshof norāda, ka Tiesa vēl nav lēmusi par jautājumu, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā paredzētā jurisdikcija ir pamatota arī tad, kad iespējamā kaitējuma nodarītājs ceļ prasību par negatīva fakta konstatēšanu, lūdzot konstatēt, ka minētā kaitējuma iespējamajam upurim neizriet nekādas prasījuma tiesības no iespējamās neatļautās darbības. Tā uzskata, ka šīs tiesību normas pareiza interpretācija nav acīmredzama līdzīgā gadījumā, ņemot vērā atšķirīgos viedokļus, kas doktrīnā un Savienības dalībvalstu, kā arī Šveices Konfederācijas tiesu judikatūrā pausti saistībā ar ekvivalentu normu, kas ietverta Lugāno konvencijā.
19. Šajā kontekstā Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot tiesai šādu prejudiciālu jautājumu, precizējot, ka tā sliecas piemērot Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu attiecībā uz prasību par negatīva fakta konstatēšanu:
“Vai Regulas [Nr. 44/2001] 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcija lietās saistībā ar neatļautu darbību attiecas arī uz prasību par negatīva fakta konstatēšanu (“negative Feststellungsklage”), ar kuru iespējamais notikuma, kas rada kaitējumu, izdarītājs apgalvo, ka iespējamajam cietušajam konkrētajos apstākļos nav nekādu prasījuma tiesību attiecībā uz neatļautu darbību (konkrētajā gadījumā – attiecībā uz konkurences tiesību normu pārkāpumu)?”
20. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2011. gada 18. martā.
21. Folien Fischer un Fofitec, Ritrama SpA, Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Polijas un Portugāles valdības, kā arī Šveices valdība iesniedza Tiesā rakstveida apsvērumus. Komisijas rakstveida apsvērumi tika iesniegti pēc noteiktā termiņa beigām un tika noraidīti ar atbilstošu Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 19. jūlija lēmumu.
22. Tiesas sēdē, kas notika 2012. gada 15. februārī, tika pārstāvētas Folien Fischer un Fofitec, Ritrama SpA, Vācijas valdība, kā arī Komisija.
IV – Analīze
A – Ievada apsvērumi
– Par prejudiciālā jautājuma atbilstību
23. Vispirms Ritrama SpA apstrīdēja prejudiciālā jautājuma nozīmi pamatlietas izspriešanā, pamatojoties uz to, ka to 2007. gada marta vēstule, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, nav formāls paziņojums, bet gan vienkāršs uzaicinājums uzsākt sarunas šī strīdus atrisināšanai, un ka tāpēc Folien Fischer un Fofitec neesot bijis nekādu interešu celt prasību.
24. Tā piebilda, ka pat apstiprinošas atbildes uz uzdoto jautājumu gadījumā Vācijas tiesām nebūtu starptautiskās jurisdikcijas, kas pamatota ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, jo apstrīdētā prettiesiskā darbība no procesuālo tiesību viedokļa nevarēja notikt Vācijā, ņemot vērā to, ka puses pamatlietā nekonkurējot Vācijas teritorijā un ka neviena no tām nav Vācijas tiesību subjekts, jo to attiecīgās juridiskās adreses neatrodas šajā teritorijā. Ritrama SpA tiesas sēdē precizēja, ka tā nedarbojās Vācijas tirgū kopš 2004. gada. Tā uzskata, ka, lai gan ir taisnība, ka tās Šveices meitassabiedrība Ritrama AG darbojas Vācijā, tomēr ir neiespējami civilprocesā saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību pielīdzināt sabiedrības, kuras ir atšķirīgas juridiskās personas.
25. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā valsts tiesa, ņemot vērā lietas īpatnības, vislabāk var noteikt gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai tā varētu taisīt spriedumu, gan to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi (7). Tā kā šie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums sniegt atbildi, tomēr, lai pārbaudītu savu kompetenci, izvērtējot apstākļus, kādos iesniedzējtiesa ir tajā vērsusies (8).
26. Manuprāt, konkrētajā gadījumā Bundesgerichtshof ir pietiekami pamatojusi savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai konstatētu, ka tas atbilst objektīvai vajadzībai saistībā ar strīda risinājumu pamatlietā.
– Par izvirzāmajiem problēmjautājumiem
27. Ņemot vērā tiesvedībās izvirzītos elementus, ir jāatgādina, ka nekādā gadījumā nedrīkst sajaukt atšķirīgus juridiskās analīzes posmus, kas jāievēro tiesai, kurā celta prasība civillietās un komerclietās, kas ietver ārvalstu elementu.
28. Vispirms minētajai tiesai ir jāpārbauda, vai tai ir starptautiskā jurisdikcija, it īpaši ievērojot Regulas Nr. 44/2001 normas. Šis problēmjautājums ir vienīgais iesniedzējtiesas šajā lietā uzdotā jautājuma priekšmets.
29. Kompetentajai tiesai tātad ir jāizvērtē, vai valsts tiesībās ir procesuālās normas (9), piemēram, attiecībā uz [prasības] pieņemamības nosacījumiem, kuri varētu liegt celt prasību. Vienīgi šajā līmenī var rasties jautājums par prasītāja interesēm celt prasību.
30. Pēc tam minētajai tiesai ir jānoskaidro, kādas tiesību normas ir piemērojamas atbilstoši Savienības, starptautiskajos vai, pakārtoti, dalībvalstī, kurā šī tiesa darbojas, spēkā esošajos tiesību aktos ietvertajiem noteikumiem par kolīziju normām.
31. Visbeidzot un tikai šajā stadijā tai attiecībā uz strīdu ir konkrēti jāpiemēro tiesību norma, uz kuru norāda atbilstošā kolīziju norma. Šajās materiālo tiesību normās it īpaši ir paredzēti apstākļi, kuros notikums, kas rada kaitējumu, var tikt uzskatīts par tādu, kas rada kaitējumu cietušajam, kā arī pierādījumi, kas ir jāiesniedz šim cietušajam, pamatojot savu prasību par kaitējuma atlīdzību (10).
– Par judikatūras attiecībā uz Regulai Nr. 44/2001 “paralēlajiem” instrumentiem ietekmi
32. Tiesas judikatūras attiecībā uz Briseles konvencijas vai Lugāno konvencijas interpretāciju ņemšana vērā ir piemērota un pat nepieciešama, jo Regula Nr. 44/2001, kura tiecas aizstāt pirmo no minētajām konvencijām attiecībās ar dalībvalstīm, ietver tiesību normas, kuras būtībā varētu tikt kvalificētas kā līdzvērtīgas (11).
33. Tā tas ir 5. panta 3. punkta gadījumā, kas ir ietverts katrā no šiem tiesību aktiem, lai definētu jurisdikcijas normas “[lietās, kas] attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”, lai gan Regulas Nr. 44/2001 formulējums atšķiras no Briseles konvencijā minētā, jo tajā ir skaidri ietverta norāde uz jurisdikciju “viet[ā] [..], kur var iestāties [..] notikums, kas rada kaitējumu”, kā tas ir noteikts 2007. gadā pārskatītajā Lugāno konvencijā. Tādējādi pievienotā norāde tikai precizē (12), nevis ievieš būtisku neatbilstību starp šiem instrumentiem, jo Tiesa jau ir lēmusi, ka pieteikumi, ar kuriem lūdz noteikt aizliegumu, lai novērstu kaitējuma rašanos, arī ietilpst Briseles konvencijas 5. panta 3. punkta piemērošanas jomā (13).
– Par lietas būtību
34. Es atgādināšu, ka šī lieta attiecas uz jomas, ko aptver Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā ietvertā īpašās jurisdikcijas norma, noteikšanu un it īpaši šajā tiesību normā paredzēto piesaistes faktoru.
35. Tiesai nav jālemj par jautājumu, vai un kādos gadījumos prasības par negatīva fakta konstatēšanu ir pieņemamas lietās par ārpuslīgumisko atbildību. Šeit ir runa par jautājumu, kas it īpaši attiecas uz prasītāja interesēm celt prasību, kas izriet no katras dalībvalsts spēkā esošajām procesuālajām tiesību normām, pat ja šādu prasību specifika ir jāņem vērā Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta piemērošanā.
36. Ja Tiesa nospriež, ka īpašās jurisdikcijas norma, kas ietverta šajā izņēmuma noteikumā, nevar tikt piemērota attiecībā uz šāda veida prasībām, tās ir tiesas, kas norādītas vispārējā normā, kura ietverta minētās regulas 2. pantā, proti, tās dalībvalsts tiesas, kurā ir atbildētāja domicils, būs kompetentas, lai lemtu par šādas prasības pieņemamību un, attiecīgā gadījumā, par tās pamatotību.
B – Par Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta iespējamo piemērojamību attiecībā uz prasībām par negatīva fakta konstatēšanu lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību
– Par problēmu, ko izvirza uzdotais jautājums
37. Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu nolemt, vai prasība par negatīva fakta konstatēšanu, kāda ir celta pamatlietā, ietilpst Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta jomā. Konkrēti, jautājums ir par to, vai Vācijas tiesa var pamatot savu starptautisko jurisdikciju ar šo tiesību normu, kurā norādīts “[uz tās vietas tiesu], kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”, lai lemtu par Folien Fischer un Fofitec prasību konstatēt civiltiesiskās atbildības konkurences jomā neesamību saistībā ar Šveices akciju sabiedrību, kas galvenokārt darbojas Vācijas tirgū, iespējamo izdarīto neatļauto darbību.
38. Šajā jautājumā vēl neesot neviena Tiesas nolēmuma. Tomēr Savienības dalībvalstu un Šveices Konfederācijas tiesām ir atšķirīgas pieejas. Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju, kas nav izsmeļoša, daudzas dalībvalstu tiesas (14), bet ne visas (15), ir paplašinājušas Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta piemērošanu saistībā ar prasībām par negatīva fakta konstatēšanu attiecībā uz neatļautu darbību, turpretim Šveices federālā tiesa šajā ziņā sliecās piemērot Lugāno konvencijas 5. panta 3. punktā iekļautajām identiskas tiesību normas, kurās Šveices jurisdikcija bija pamatota saistībā ar pretprasību par pienākuma izpildi (16).
39. Iesniedzējtiesa norāda, ka tā arī tiecas uzskatīt, ka ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu tiek ļauts noteikt starptautisko jurisdikciju saistībā ar prasību konstatēt neatļautas darbības neesamību. Bundesgerichtshof norāda, ka Vācijas juridiskajā literatūrā (17) valda uzskats, ka prasību par negatīva fakta konstatēšanu, ar kuru vēlas panākt, lai tiktu atzīta prasījuma tiesību neesamība saistībā ar iespējamo neatļauto darbību, var celt arī tiesā, kuras jurisdikcijā ietilpst lietas attiecībā uz neatļautu darbību.
40. Šajā ziņā gan dalībvalstis, kas iestājušās šajā lietā, gan iesniedzējtiesa apgalvoja, ka spoguļefekta dēļ tādu pašu pieeju jurisdikcijas normu jautājumā vajadzētu pieņemt attiecībā uz prasību par negatīva fakta konstatēšanu neatļautu darbību jomā un prasību par pienākuma izpildi vai prasību par zaudējumu atlīdzību, kura, būdama tai simetriski pretstatīta, ir līdzīga pirmajai no minētajām prasībām.
41. Tomēr, tā kā spogulis var būt deformēts, ir iespējams, ka minētā simetrija nav perfekta, vai pat ir neatbilstoša. Konkrētajā gadījumā, lai arī ne bez šaubām, es sliecos domāt, ka šajā lietā vairākuma atbalstītā teorija var tikt apšaubīta, it īpaši attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta saturu un mērķi, jo šo lietu neietekmē prasības par negatīva fakta konstatēšanu un pozitīvās prasības priekšmeta identiskums, kā arī praktiskas sekas, kuras izriet no piedāvātās plašās interpretācijas.
42. Vispirms es precizēju, ka neizslēdzu – uz prasībām par negatīva fakta konstatēšanu varētu attiekties Regulas Nr. 44/2001 paredzētās jurisdikcijas normas, atgādinot, ka šo prasību pieļaujamības dalībvalstu tiesās nosacījumus paredz valsts procesuālās normas. Šajā ziņā es vēlos norādīt, ka valstu pieejas ir atšķirīgas, bet iespēja celt prasību par negatīva fakta konstatēšanu vispārīgi ir pakļauta nosacījumiem saistībā ar šīs prasības priekšmetu un juridiskajām interesēm jeb prasītāja interesēm celt prasību, izmantojot šo tiesiskās aizsardzības veidu (18).
43. Tomēr es uzskatu, ka, ja šāda prasība tiek celta lietā, kas attiecas uz neatļautu darbību, tā vairs nav minētās regulas 5. panta 3. punktā noteiktā īpašās jurisdikcijas norma, bet gan šīs pašas regulas 2. pantā ietvertā vispārējās jurisdikcijas norma, kura ir jāpiemēro turpmāk manis izklāstīto iemeslu dēļ.
– Par Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta jēdzienisko interpretāciju
44. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai visu dalībvalstu teritorijā nodrošinātu pilnīgu iedarbīgumu un vienveidīgu piemērošanu, Regulā Nr. 44/2001 iekļautie jēdzieni ir jāinterpretē nevis ar vienkāršu norādi uz vienas vai otras iesaistītās valsts tiesībām, bet gan autonomi, galvenokārt atsaucoties uz tiesību akta sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju (19).
45. Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka Briseles konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē jēdziens “neatļauta darbība vai kvazidelikts” ietver visas prasības, ar kurām “lūdz konstatēt atbildētāja atbildību” un kuras “nav saistītas ar līgumu” minētās konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē, jo ir precizēts, ka līgums ir pušu savstarpējas saistības, ko tās brīvprātīgi uzņēmušās (20). Šī judikatūra, kas ir attiecināma uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, nosaka kvalifikācijas kritēriju par divu obligātu nosacījumu izpildi, proti, pirmkārt, pozitīvu nosacījumu attiecībā uz prasības priekšmetu un, otrkārt, negatīvu nosacījumu attiecībā uz prasības cēloni (21).
46. No minētā izriet, ka dalībvalsts tiesai ir jurisdikcija, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, tikai tad, ja tajā celtās prasības mērķis ir “konstatēt atbildētāja atbildību par neatļautu darbību vai kvazideliktu” (22), lai piespiestu to izbeigt darbību, kas var radīt kaitējumu vai atlīdzināt jau nodarītu kaitējumu. Prasībā par negatīva fakta konstatēšanu nevis atbildētājs tiek apsūdzēts darbības, kas rada kaitējumu, izdarīšanā, bet gan prasītājs lūdz konstatēt pretējo, proti, ka viņš nav izdarījis prettiesisku darbību, kas var radīt kaitējumu, kurš savukārt var radīt tiesības uz atlīdzinājumu. Pat ja es nepiekrītu secinājumam, ko izdarīja Vācijas valdība, pamatojoties uz šo konstatējumu, tomēr šajā ziņā tā pamatoti norādīja, ka prasībā par negatīva fakta konstatēšanu ir saskatāma neatļautu darbību jomā parasti pazīstamo lomu apmaiņa, jo šajā lietā prasītājs ir iespējamais parādnieks, pamatojoties uz neatļautu darbību, turpretim atbildētājs ir iespējamais cietušais no šīs darbības.
47. Tādējādi prasības par negatīva fakta konstatēšanu mērķis nav konstatēt un atzīt atbildētāja atbildības rašanos, kā tas ir iepriekš minētajā judikatūrā, bet – tieši pretēji – izslēgt prasītāja atbildību. Tāda prasība kā pamatlietā turklāt, precīzi izsakoties, nav prasība lietā, kas attiecas uz deliktatbildību, jo tās mērķis nav konstatēt konkurences tiesību pārkāpumu, kuras prasītājas esot izdarījušas Vācijas teritorijā, bet gan diametrāli pretējs – tās attaisnot, lūdzot konstatēt, ka to rīcība ir atbilstoša šīm tiesībām. Precīzāk, Folien Fischer un Fofitec neapstrīd darbības, kas var izraisīt kaitējumu, esamību, bet tās apgalvo, ka nevar atzīt to atbildības rašanos, jo minētā rīcība neesot prettiesiska.
48. Judikatūrā, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Bier, tā sauktajā “Mines de potasse d’Alsace” (“Kālija hlorīda raktuvju”) lietā (23), Tiesa interpretēja Briseles konvencijas 5. panta 3. punktu tādējādi, lai dotu prasītājam iespēju, kas ļauj izvēlēties starp vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, un vietu, kur kaitējums materializējies (24). Pat ja Tiesa uz to skaidri nenorāda, man šķiet, ka prasītājam tādējādi atļautās izvēles starp divām tiesām, kurām ir jurisdikcija saistībā ar prasību lietā, kas attiecas uz neatļautu darbību, mērķis ir radīt labvēlīgāku situāciju iespējamajam cietušajam, kuram principā ir šis [prasītāja] procesuālais statuss (25). Nekas judikatūrā nenorāda uz to, ka tāda pati labvēlīgāka situācija būtu jānodrošina iespējamās darbības, kas rada kaitējumu, izdarītājam.
49. Iepriekš minētais spriedums lietā Henkel attiecībā uz Briseles konvenciju, kā arī Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta formulējumu, protams, atļauj šīs tiesību normas piemērošanas jomā iekļaut atlīdzību par kaitējumu, kas vēl nav radies, bet var rasties identificētas neatļautas darbības dēļ. Neatļautas darbības rezultātā radies kaitējums patiešām var iestāties tikai nākotnē, bet tam ir jābūt reālam, nevis abstraktam sastāvam, pretējā gadījumā īpašā jurisdikcija attiecībā uz neatļautu darbību tiktu radīta diskrecionāri. Ir taisnība, ka prasība par deliktatbildības noteikšanu var balstīties uz risku, kad iespējamā kaitējuma cēlonis jau eksistē un ir identificējams, bet kaitējums vēl nav iestājies. Tomēr prasība par negatīva fakta konstatēšanu pati par sevi to paredz, pat ja kaitējuma materializēšanās risks ir izslēgts, kas liek noraidīt piesaistes faktoru un tādējādi īpašo jurisdikciju, kas uz to attiecas un kas ir paredzēta Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā.
50. Negatīvas prasības mērķis ir panākt konstatējumu privāttiesībās, kas, manuprāt, noteikti nozīmē, ka piesaistes faktors starptautiskajās procesuālajās tiesībās neeksistē. Protams, ir iespējams paredzēt situāciju, kurā prasītājs atzīst, ka atbildētājam ir nodarīts kaitējums, bet ceļ prasību par negatīva fakta konstatēšanu, lai nebūtu atbildīgs par minēto kaitējumu, piemēram, pamatojoties uz to, ka darbība nav prettiesiska vai ka nepastāv cēloņsakarība starp konkrēto darbību un norādīto kaitējumu (26). Tomēr pat šajā gadījumā Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta piemērošana šādai prasībai par negatīva fakta konstatēšanu man nešķiet savienojama ar iepriekš minētajā spriedumā lietā Tacconi atgādināto judikatūru, jo šajā gadījumā ar prasību netiek “konstatēta atbildētāja atbildība” un, manuprāt, tā neattiecas uz šo īpašo jurisdikciju, bet gan uz atbildētāja domicilam piesaistīto vispārējo jurisdikciju.
51. Šajā lietā iesniedzējtiesa atgādina, ka Fofitec atteikums piešķirt licences notika Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, kas ir dalībvalsts, kuras tiesības, pēc Bundesgerichtshof domām, ir piemērojamas atbilstošo kolīziju normu izpratnē. Tomēr spriedumā lietā Marinari (27) Tiesa konstatēja, ka Briseles konvencijā nav paredzēts sasaistīt normas par teritoriālo jurisdikciju, ko tā definē valsts tiesību normās attiecībā uz ārpuslīgumiskās civiltiesiskās atbildības nosacījumiem. Šajā ziņā es vēlos piebilst, ka Regulas (EK) Nr. 864/2007 (28) 6. panta 3. punktā tiek atļauts prasītājam, kas lūdz atlīdzināt kaitējumu, izvēlēties starp likumiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskajai atbildībai, kura savukārt izriet no darbības, kas ierobežo konkurenci un ietekmē vairāku dalībvalstu tirgus.
52. Tiesa saistībā ar Briseles konvencijas 5. panta 3. punkta interpretāciju – un tātad arī ar līdzīgo Regulas Nr. 44/2001 jurisdikcijas normu – ir nospriedusi, ka šīs tiesību normas piemērošanas jomā neietilpst ārpuslīgumiskā prasība, ja ar to nelūdz atlīdzināt kaitējumu šīs normas izpratnē, pat ja šī prasība ir balstīta uz šķietami prettiesisku rīcību (29).
53. Līdz ar to Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta gramatiskā interpretācija neļauj atbalstīt ideju, saskaņā ar kuru šī tiesību norma būtu piemērojama prasībām par negatīva fakta konstatēšanu.
– Par Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta teleoloģisko interpretāciju
54. Regulas Nr. 44/2001 mērķis galvenokārt ir personu tiesiskās aizsardzības stiprināšana Savienībā, vienlaikus ļaujot prasītājam viegli noteikt tiesu, kurā tas var vērsties, un atbildētājam pamatoti noteikt to [tiesu], kurā tas var tikt iesūdzēts (30).
55. Šajā ziņā no Regulas Nr. 44/2001 preambulas 11. apsvēruma izriet, ka, lai nodrošinātu paredzamību, un tātad tiesisko drošību, saskaņā ar jurisdikcijas principu vienmēr priekšroka dodama atbildētāja domicilam, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru.
56. Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir izņēmuma jurisdikcijas norma attiecībā pret tās 2. panta 1. punktā, kura mērķis ir aizsargāt pusi, pret kuru prasītājs ceļ prasību, paredzēto vispārējās jurisdikcijas normu (31). Tādējādi tā interpretācijai jāizriet no striktas, pat sašaurinātas izpratnes (32).
57. Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā paredzētās īpašās jurisdikcijas normas mērķis ir ņemt vērā “īpaši ciešas saiknes pastāvēšan[u] starp strīdu un tiesu, kuru var lūgt to izskatīt, lai nodrošinātu procesa lietderīgu organizāciju” atbilstoši Tiesas judikatūrai par Briseles konvencijas tiesību normai līdzvērtīgas tiesību normas interpretāciju (33). Šī tiesību norma piedāvā izvēles iespēju prasītājam, izņēmuma kārtā ļaujot tam vērsties citas, nevis tās valsts tiesā, kur ir atbildētāja domicils, šīs tiesas īpašās saiknes ar strīdus būtību dēļ. Lai varētu nepiemērot tās vietas, kurā ir atbildētāja domicils, tiesību normas, ir būtiski pārbaudīt, vai, ievērojot konkrētā strīdus lietas apstākļus, pastāv tuvuma faktors (34), kurš nodrošina stiprāku sasaisti, jo “īpaši ciešai” saiknei ir jāsaista strīds un tiesa, kurā ir celta prasība, kas ir tās (35) “vietas tiesa, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu” konkrētās tiesību normas izpratnē.
58. Prasībā par negatīva fakta konstatēšanu šādu pastiprinātu tuvumu nevar identificēt bez pārpratuma riska. Tādējādi pamatlietā Vācijas tiesas, kurā celta prasība, starptautiskajai jurisdikcijai būtu bijis jābalstās uz divu Šveicē reģistrētu sabiedrību bezdarbības vai veikto darbību dēļ radīto konkurenci ierobežojošo ietekmi Vācijas tirgū, kas kaitē Itālijas sabiedrībai Ritrama SpA, kura noliedz, ka ir darbojusies Vācijā, bet kura, bez šaubām, ir veikusi ražošanas un tirdzniecības darbības citās Savienības dalībvalstīs. Patiesībā konkurences jomā pastāv dažādi faktori, kuri var izraisīt jurisdikcijas attiecībā uz neatļautu darbību un tās iedarbību izplatīšanos.
59. Manuprāt, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta mērķis nepiešķir iespēju iekļaut tās piemērošanas jomā strīdus par neatļautas darbības neesamību. Tāds pats secinājums jāizdara attiecībā uz vispārējo sistēmu, kurā iekļaujas šī tiesību norma.
– Par Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta sistēmisko interpretāciju
60. Ir taisnība, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Tatry, kas ir pieņemts saistībā ar Briseles konvencijas 21. panta interpretāciju (36) saistībā ar lis pendens, Tiesa nolēma, ka jūras transporta ar konosamentu jomā prasībā par kaitējuma atlīdzību, no vienas puses, un pretējā prasībā, kurā lūdz nolemt, ka nepastāv kaitējums, no otras puses, pastāv cēloņa un priekšmeta sakritība (37). Iesniedzējtiesa, kā arī lietas dalībnieki, izņemot Ritrama SpA, iesniedza savus apsvērumus un uzskata, ka šī judikatūra jāattiecina uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta interpretāciju un ka tādēļ minētajā pantā paredzētā jurisdikcija ir jāattiecina uz prasībām par negatīva fakta konstatēšanu (38).
61. Turklāt ar iepriekš minēto spriedumu lietā Tatry radītā judikatūra, manuprāt, nav nopietns šķērslis sašaurinātai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta interpretācijai, ko arī es atbalstu. Es pieļauju, ka lietu, kas attiecas uz neatļautu darbību, jomā prasībai par negatīva fakta konstatēšanu var būt tāds pats priekšmets kā pozitīvajai prasībai, kurai tā ir līdzīga, ciktāl vienas mērķis ir tiesā konstatēt, ka potenciālais kaitējuma izdarītājs nav nodarījis kaitējumu, turpretim otras mērķis ir konstatēt pretējo.
62. Tomēr, ja strīdus priekšmeta jēdziens ļauj labi aptvert tiesas izskatāmā strīdus apjomu saistībā ar lis pendens un res judicata spēku, kurš no tā atvasināts, no minētā sprieduma tomēr neizriet, ka šis jēdziens ļautu noteikt, vai izskatāmā strīdus ietvaros pastāv vai nepastāv piesaiste, kura būtu piemērota Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē.
63. Patiesībā iepriekš minētajā spriedumā lietā Tatry Tiesa vienīgi lēma attiecībā uz tiesību normām saistībā ar lis pendens, kuras pašas par sevi nenosaka jurisdikcijas pamatus, bet vienīgi nosaka, kurai no abām tiesām, kurās vienlaikus ir celta prasība, ir pirmajai jāizskata šī lieta. Tādēļ problēmjautājumi ir pavisam atšķirīgi no tiem, kas iesniegti Tiesā šajā lietā.
64. Turklāt man šķiet, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta formulējumā lietotā metode izraisa to, ka jurisdikcijas [izvēle] tiek pamatota nevis ar strīda priekšmetu, bet gan ar piesaisti, kas paredzēta attiecībā uz katru no īpašās jurisdikcijas pamatiem, kas ir divi atšķirīgi elementi, kā to norāda minētajā pantā ietverto jurisdikcijas normu salīdzinošā analīze. Tādējādi “lietās, kas attiecas uz līgumiskajām tiesībām”, piesaiste ir tā, kas nodrošina sasaisti ar “attiecīgās saistības izpildes vietas ties[u]” (Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts) vai arī “lietās, kas attiecas uz uzturēšanu” – “uztura kreditora domicila vai pastāvīgās mītnesvietas ties[u]” (Regulas Nr. 44/2001 5. panta 2. punkts).
65. Personas, kuras iestājušas lietā un kuras uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ietver prasības, kuru mērķis ir konstatēt deliktatbildības neesamību, uzsver, ka saskaņā ar citām minētās regulas 5. pantā paredzētajām jurisdikcijas normām šī pati norma ir jāpiemēro gan attiecībā uz prasībām par pozitīva fakta konstatēšanu, gan arī attiecībā uz prasībām par negatīva fakta konstatēšanu.
66. Tomēr es uzskatu, ka gadījumos, kas nav paredzēti Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā, prasības pozitīvais vai negatīvais raksturs neietekmē minētās regulas 5. panta normās paredzētos piesaistes faktorus. Tomēr lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, prasības raksturs ir būtisks, lai noteiktu kompetento tiesu, jo atšķirību veido kaitējuma esamība vai neesamība, kas ir piesaistes noteicošais elements.
– Par Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta plašas interpretācijas praktiskajām sekām
67. Francijas valdība iesniedza īpašu priekšlikumu, atbalstot ierobežot pieņemtā nolēmuma saistībā ar prasību par negatīva fakta konstatēšanu, kāda ir celta pamatlietā, res judicata spēku dalībvalstī, kuras tiesai ir jurisdikcija, ņemot vērā, ka šāda veida prasības pašas par sevi nav atzītas Francijas tiesībās attiecībā uz ārpuslīgumisko atbildību.
68. Es uzskatu, ka tas būtu pretrunā Regulas Nr. 44/2001 izveidotajai sistēmai – sākotnēji atzīt par jurisdikcijas pamatu to, kas ir minēts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, un vēlāk uzskatīt, ka, tā kā šīs atzīšanas juridiskās un praktiskās sekas ir nepieņemamas, tad nolēmuma, kuru varētu pieņemt kompetentā tiesa, iedarbība būtu jāierobežo attiecībā uz tās dalībvalsts, kurā atrodas attiecīgā tiesa, teritoriju.
69. Regulas Nr. 44/2001 tiesību normām būtu jāspēj radīt iedarbība visās dalībvalstīs, neesot ierobežotām vienas vai otras dalībvalsts teritorijā, kā to uzskata Francijas Republika, pretējā gadījumā šī regula zaudētu savu lietderīgo iedarbību (39). Regulas Nr. 44/2001 mērķis un pati jēga ir paredzēt jurisdikcijas normas, kuras būtu spēkā vienlaikus attiecībā uz visu dalībvalstu tiesām un kuras nodrošinātu, ka vienā un tajā pašā strīdā tiktu pieņemts tikai viens nolēmums ar starptautisku iedarbību (40).
70. Es atzīstu, ka Tiesa ir piekritusi, ka viena puse varētu “torpedēt” vai “radīt īssavienojumu” otras puses prasībā, gūstot labumu no lis pendens izņēmuma, piemērojot Briseles konvencijas 21. pantu (41). Tomēr pieļaut, ka prasība par negatīva fakta konstatēšanu lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, varētu tikt pamatota ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā paredzēto īpašo jurisdikciju, manuprāt, varētu palielināt risku par “torpēdveida” prasībām, dodot iespējamo neatļauto darbību izdarītājiem izvēli vērsties citā, nevis tās valsts tiesā, kurā ir atbildētāja domicils (42).
71. Ir jāizvairās noteikt tādu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta interpretāciju, kas būtu teorētiski pieņemama, bet kas radītu šādas praktiskas problēmas.
72. Līdz ar to es uzskatu, ka Tiesai būtu jāizvēlas šaura Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā paredzētās īpašās jurisdikcijas piemērošanas jomas interpretācija attiecībā uz tās iespējamo piemērojamību prasībām par negatīva fakta konstatēšanu ārpuslīgumiskajās attiecībās un jādod priekšroka vispārējās jurisdikcijas normai, kas ir piesaistīta atbildētāja domicilam.
V – Secinājumi
73. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai sniegt šādu atbildi uz Bundesgerichtshof uzdoto prejudiciālo jautājumu:
Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcija lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, neietver prasību par negatīva fakta konstatēšanu, ar kuru iespējamais kaitējuma nodarītājs apgalvo, ka iespējamajam cietušajam konkrētajos apstākļos nav nekādu prasījuma tiesību lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību.