ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 23. maijā (1)
Lieta C‑239/18
Saatgut‑Treuhandverwaltungs GmbH
pret
Freistaat Thüringen
(Thüringer Oberlandesgericht (Tīringenes federālās zemes Augstākā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Augu šķirnes – Aizsardzības sistēma – Regulas (EK) Nr. 2100/94 14. panta 3. punkts un Regulas (EK) Nr. 1768/95 11. pants – Ievāktā produkta izmantošana, ko veic lauksaimnieki – Oficiālas iestādes, kas saistītas ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību – Jēdziens – Pienākums sniegt informāciju Kopienu aizsardzības tiesības īpašniekam – Tvērums – Informācijas pieprasījuma saturs – Sugas vai šķirnes – Izņēmumi no informācijas sniegšanas pienākuma – Papildu slogs vai izmaksas, kas saistītas ar informācijas izgūšanu no datubāzes
I. Ievads
1. Saatgut-Treuhandverwaltungs GmbH (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzējs”) pārstāv vairākus sēklu audzēšanas uzņēmumus, kuriem ir augu šķirņu aizsardzības tiesības. Saskaņā ar Savienības tiesību aktiem botāniskās ģintis un sugu šķirnes var būt Kopienas augu šķirņu aizsardzības objekts. Šo intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem ir tiesības saņemt atlīdzību par aizsargāto šķirņu izmantošanu. Šajā nolūkā šķirņu īpašniekiem ir tiesības pieprasīt un saņemt noteiktu informāciju no lauksaimniekiem, apstrādātājiem vai oficiālajām iestādēm, kas saistītas ar lauksaimniecības ražošanas uzraudzību, lai īstenotu savas tiesības uz atlīdzību.
2. Spriedumos lietās Schulin (2) un Brangewitz (3) Tiesa pievērsās jautājumam par informācijas veidu un apjomu, ko aizsargāto šķirņu īpašnieki var pieprasīt attiecīgi no lauksaimniekiem un apstrādātājiem. Šajā lietā Tiesa tiek aicināta papildināt šo ainu attiecībā uz īpašnieku lūgumiem oficiālajām iestādēm – cik lielā mērā aizsargājamās šķirnes īpašnieks var iegūt (kāda veida) informāciju no (kurām) oficiālajām iestādēm, lai izmantotu savas tiesības uz atlīdzību?
II. Savienības tiesiskais regulējums
A. Pamatregula
3. Padomes Regulas (EK) Nr. 2100/94 (1994. gada 27. jūlijs) par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (4) (turpmāk tekstā – “Pamatregula”) 5. panta 2. punktā ir noteikts:
“Šajā regulā “šķirne” nozīmē augu sadales pa grupām viszemākās zināmās pakāpes botānisko taksonu [..].”
4. Saskaņā ar 13. panta 2. punktu, “neierobežojot 15. un 16. pantu, attiecībā uz šķirnes komponentiem vai no aizsargājamās šķirnes ievākto materiālu, šeit turpmāk abi saukti “materiāls”, vajadzīga īpašnieka atļauja šādām darbībām: a) ražošanai vai atjaunošanai (pavairošanai); [..]”.
5. Pamatregulas 14. panta “Atkāpe no Kopienas augu šķirņu aizsardzības” 1. punktā ir noteikts, ka “neatkarīgi no 13. panta 2. punkta un lauksaimniecības produkcijas aizsardzības nolūkā lauksaimnieki pavairošanai laukā paši savā īpašumā drīkst lietot ievākto produktu, ko viņi ieguvuši, savā saimniecībā stādot tās šķirnes pavairojamo materiālu, kura nav šķirnes hibrīds vai sintētiska šķirne, uz ko attiecas Kopienas augu šķirņu aizsardzība”.
6. Pamatregulas 14. panta 2. punktā ir noteikts, ka 1. punkta noteikumi attiecas tikai uz tām lauksaimniecības augu sugām, kas tajā ir uzskaitītas.
7. Galvenais noteikums, proti, 14. panta 3. punkts, ir formulēts šādi:
“Nosacījumus 1. punktā paredzētās atkāpes īstenošanai un selekcionāra un lauksaimnieka likumīgo interešu aizstāvībai pirms šīs regulas stāšanās spēkā nosaka īstenošanas noteikumos, ievērojot 114. pantu, pamatojoties uz šādiem kritērijiem:
– nav nekāda kvantitatīva ierobežojuma attiecībā uz zemkopības saimniecību tiktāl, cik tas vajadzīgs saimniecībai,
– ievākto produktu audzēšanas nolūkā var apstrādāt vai nu pats lauksaimnieks, vai arī sniedzot viņam pakalpojumus, neskarot noteiktus ierobežojumus, ko dalībvalstis var noteikt attiecībā uz minētā ievāktā produkta apstrādes organizāciju, jo īpaši lai nodrošinātu apstrādei reģistrētā produkta identitāti ar to produktu, ko iegūst apstrādes rezultātā,
– sīkzemniekiem nav jāmaksā nekāda atlīdzība īpašniekam; par sīkzemniekiem uzskata:
– attiecībā uz tām augu sugām, kuras minētas šā panta 2. punktā un kurām piemēro Padomes 1992. gada 30. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1765/92, kas nosaka atbalsta sistēmu noteiktu laukaugu ražotājiem [(OV 1992, L 181, 12. lpp.)], lauksaimniekus, kuri augus neaudzē platībā, kas lielāka par platību, kas vajadzīga, lai saražotu 92 tonnas labības; platības aprēķināšanai piemēro iepriekš minētās regulas 8. panta 2. punktu,
– attiecībā uz citām augu sugām, kas minētas šā panta 2. punktā, lauksaimniekus, kuri atbilst piemērotiem līdzīgiem kritērijiem,
– citiem lauksaimniekiem jāmaksā īpašniekam taisnīga atlīdzība, kas ir ievērojami zemāka nekā summa, ko iekasē par tās pašas šķirnes pavairojamā materiāla licencētu ražošanu tādā pašā platībā; attiecīgās taisnīgās atlīdzības faktiskais apjoms laika gaitā var mainīties, ievērojot to, kādā mērā izmanto 1. punktā paredzēto atkāpšanos attiecībā uz attiecīgo šķirni,
– par uzraudzību atbilstībai šā panta noteikumiem vai tiem noteikumiem, kas pieņemti, ievērojot šo pantu, atbild vienīgi īpašnieki; organizējot šo uzraudzību, viņi nedrīkst paredzēt palīdzību no oficiālām iestādēm,
– lauksaimnieki vai apstrādātāji sniedz īpašniekiem pēc viņu pieprasījuma attiecīgu informāciju; attiecīgu informāciju var sniegt arī oficiālas iestādes, kas saistītas ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību, ja šādu informāciju gūst, veicot ierastus uzdevumus bez papildu apgrūtinājuma vai izmaksām. Šie noteikumi attiecībā uz personas datiem neierobežo Kopienas un valstu likumus par cilvēku aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un brīvu apriti.”
B. Īstenošanas regula
8. Komisijas Regulas (EK) Nr. 1768/95 (1995. gada 24. jūlijs), ar ko īsteno noteikumus par izņēmumu lauksaimniecībā, kas paredzēts 14. panta 3. punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (5), (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”) 11. pantā ir noteikts:
“1. Pieprasījumam sniegt informāciju par noteiktu sugu vai šķirņu materiāla faktisko izmantošanu audzēšanai vai šādas izmantošanas rezultātiem, ko īpašnieks iesniedz oficiālām iestādēm, ir jābūt rakstiskam. Šajā pieprasījumā īpašnieks norāda savu vārdu un adresi, šķirni vai šķirnes, par ko viņš vēlas saņemt informāciju, un to, kāda veida informāciju par tām viņš vēlas saņemt. Viņš pievieno arī pierādījumu par savām īpašumtiesībām.
2. Oficiālā iestāde, neskarot 12. panta noteikumus, nesniedz prasīto informāciju vienīgi gadījumos, ja:
– tā nav iesaistīta lauksaimniecības produkcijas uzraudzīšanā, vai
– tai nav atļauts sniegt šādu informāciju īpašniekiem saskaņā ar Kopienas vai dalībvalstu noteikumiem, kas regulē vispārīgo rīcības brīvību oficiālo iestāžu darbā, vai
– tai ir tiesības atteikties sniegt šādu informāciju, ievērojot tos Kopienas tiesību aktus vai dalībvalstu normatīvos aktus, saskaņā ar kuriem šī informācija ir iegūta, vai
– prasītā informācija nav vai vairs nav pieejama, vai
– šādu informāciju nevar iegūt, oficiālai iestādei veicot savus parastos darba uzdevumus, vai
– šādu informāciju var iegūt tikai ar papildu pūlēm vai izmaksām, vai
– šāda informācija specifiski attiecas uz materiālu, kas nepieder pie īpašnieka šķirnēm.
Attiecīgās oficiālās iestādes informē Komisiju par to, kā tās izmanto iepriekš trešajā ievilkumā minētās tiesības.
3. Sniedzot informāciju, oficiālā iestāde īpašniekus nediferencē. Oficiālā iestāde var sniegt pieprasīto informāciju īpašniekam kopiju veidā, kas izgatavotas no dokumentiem, kuros ir informācija, kas papildina informāciju, kura attiecas uz materiāliem, kas pieder pie īpašniekam piederošām šķirnēm, ja ir nodrošināts, ka ir novērsta jebkura iespēja identificēt personas, kuras aizsargā 12. pantā minētie noteikumi.
4. Ja oficiālā iestāde pieņem lēmumu atteikties sniegt prasīto informāciju, tā informē pieprasījumu iesniegušo īpašnieku par to rakstiski, norādot šāda lēmuma iemeslus.”
III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
9. Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir Vācijas sabiedrība, kas nodarbojas ar trasta pārvaldību un darbojas galvenokārt Vācijas sēklu audzēšanas uzņēmumu vārdā (6). Šie uzņēmumi ir augu šķirņu tiesību turētāji un/vai ekskluzīvo tiesību aizsargājamo šķirņu izmantošanai lauksaimniecībā Vācijā īpašnieki. Viņi ir uzticējuši apelācijas sūdzības iesniedzējam uzdevumu savā vārdā īstenot tiesības uz atlīdzību, ko īpašnieki iegūst no aizsargājamo augu šķirņu audzēšanas.
10. Freistaat Thüringen (turpmāk tekstā – “atbildētājs”), ko pārstāv tās Landesverwaltungsamt (Federālās zemes pārvalde), ir atbildīgs par Savienības līdzekļu uzraudzību saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) dotāciju administrēšanu un uzraudzību saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 (7) 7. pantu un Deleģētās regulas (ES) Nr. 907/2014 (8) 1. pantu (saistībā ar tās I pielikuma 1. punkta A. daļu).
11. Pēc iesniedzējtiesas teiktā, saistībā ar Savienības fondu subsīdijām un ar to saistīto finanšu noteikumu ievērošanas uzraudzību atbildētājs glabā datus Integriertes Verwaltungs ‑ und Kontrollsystem (Integrētā administrācijas un uzraudzības sistēma; turpmāk tekstā – “InVeKoS”) datubāzē. Šajā datubāzē ir dati par aktīvajām lauku saimniecībām atbildētāja teritorijā, it īpaši informācija, ko sniedz lauksaimnieki, kuri pieprasa finansējumu. Informācija par izmantotajām augu sugām ir acīmredzami pieejama šajā datubāzē, lai nodrošinātu atbilstību noteikumiem, kas attiecas uz augseku.
12. Apelācijas sūdzības iesniedzējs ar 2016. gada 5. aprīļa vēstuli pieprasīja sniegt noteiktu datu kopumu, kas tiek glabāti InVeKoS datubāzē. Atbildētājs, pamatodamies uz Thüringer Informationsfreiheitsgesetz (Tīringenes Likums par informācijas brīvību, turpmāk tekstā – “ThürIFG”) 9. panta 1. punktu, atteicās sniegt datus.
13. 2016. gada 23. decembrī apelācijas sūdzības iesniedzējs, lai aizstāvētu tiesības uz informāciju, cēla šo prasību Landgericht Erfurt (Erfurtes apgabaltiesa, Vācija). Apelācijas sūdzības iesniedzējs pieprasīja, lai atbildētājam tiktu uzdots sniegt tam šādu datubāzē saglabāto informāciju:
– lauku saimniecību nosaukumi un adreses;
– hektāros izteiktas attiecīgo saimniecību platības, kurās tiek audzēti augi;
– hektāros izteiktas platības, kurās tiek audzēta labība un kartupeļi.
14. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. panta 1. punktu tam ir tiesības saņemt no atbildētāja informāciju, kas attiecas arī uz augu sugām. Kā oficiālai iestādei, kas saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību, atbildētājam neesot bijis tiesību atteikties sniegt pieprasīto informāciju, kas bija tā rīcībā un kura varētu tikt izpausta bez būtiska papildu sloga vai izmaksām. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka neviena valsts tiesību norma neļauj atbildētājam atteikties sniegt informāciju. It īpaši neesot piemērojams ThürIFG 9. panta 1. punkts. Drīzāk, līdzsvarojot intereses saskaņā ar ThürIFG 9. panta 2. punktu, lielāka nozīme esot jāpiešķir apelācijas sūdzības iesniedzēja interesei saņemt informāciju.
15. Atbildētājs apgalvoja, ka prasība būtu jānoraida, jo tā atteikums sniegt informāciju esot bijis pamatots. Tas nekādi neesot uzskatāms par oficiālu iestādi Īstenošanas regulas 11. panta 1. punkta izpratnē, un katrā ziņā šajā normā esot paredzētas tiesības uz informāciju tikai attiecībā uz šķirnēm. Turklāt līdz ar tiesībām atteikties sniegt informāciju, kas izriet no ThürIFG, tiesības atteikties sniegt informāciju pastāvot arī tāpēc, ka informācijas apkopošana ir saistīta ar papildu pūlēm un izmaksām.
16. Landgericht Erfurt (Erfurtes apgabaltiesa) ar 2017. gada 17. augusta spriedumu šo prasību noraidīja. Tā secināja, ka atbildētājam ir tiesības atteikties sniegt informāciju saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. panta 2. punkta otro un trešo ievilkumu, lasot tos kombinācijā ar tās 12. pantu.
17. Apelācijas sūdzības iesniedzējs par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Thüringer Oberlandesgericht (Tīringenes federālās zemes Augstākā tiesa, Vācija).
18. Savā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka tam esot tiesības saņemt no atbildētāja informāciju, pamatojoties uz Īstenošanas regulas 11. panta 1. punktu, un ka tiesības uz informāciju no oficiālām iestādēm neesot saistītas tikai ar šķirnēm. Apelācijas sūdzības iesniedzēja ziņā esot noteikt, kādam mērķim tas izmantos informāciju. Konkrētāk, atbildētāja rīcībā esošā informācija sniegtu apelācijas sūdzības iesniedzējam ieskatu par to platību lielumu, kuras lauksaimnieki faktiski apstrādā, kā arī informāciju par to, kas ietilpst “sīkzemnieku” kategorijā. Šādi tas varētu izvairīties no nepieciešamības prasīt šo informāciju no pašiem sīkzemniekiem. Apelācijas sūdzības iesniedzējs esot apņēmies atlīdzināt atbildētājam visas izmaksas, kas tam varētu rasties, meklējot pieprasītos datus, piemēram, izmaksas, kas saistītas ar programmatūras programmēšanu.
19. Atbildētājs uzskata, ka Landgericht Erfurt (Erfurtes apgabaltiesa) esot pareizi uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības uz informāciju ir ierobežotas saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. panta 2. punkta otro un trešo ievilkumu. InVeKoS datubāzē neesot ietverta informācija par konkrētām šķirnēm, izņemot informāciju, kas attiecas uz kaņepēm un apiņiem, jo lauksaimniekiem, kas piesakās subsīdijām, šādas ziņas nav jāsniedz. Turklāt atbildētājam pašam neesot arī programmēšanas kapacitātes, lai nodrošinātu jaunu, īpašu meklēšanu, kas būtu nepieciešama, lai apkopotu pieprasītos datus. Pakalpojumu sniedzēja izmantošana šī programmēšanas darba veikšanai nozīmētu izmaksas 6000 EUR apmērā.
20. Šādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos Thüringer Oberlandesgericht (Tīringenes federālās zemes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai saskaņā ar [Regulas Nr. 1768/95] 11. panta 1. punktu pastāv tādas tiesības iegūt informāciju no oficiālām iestādēm, kas attiecas tikai uz ziņām par augu sugām, pieprasījumā sniegt informāciju nelūdzot arī ziņas par aizsargātu šķirni?
2) Gadījumā, ja, atbildot uz pirmo jautājumu, tiek secināts, ka šādas tiesības uz informāciju var tikt izmantotas:
a) Vai iestāde ir uzskatāma par lauksaimniecības produkcijas uzraudzīšanā iesaistītu oficiālu iestādi [Regulas Nr. 1768/95] 11. panta 2. punkta pirmā ievilkuma izpratnē, ja tā kontrolē subsīdiju lauksaimniekiem no Savienības līdzekļiem piešķiršanu un šajā ziņā uzglabā lauksaimnieku, kas iesniedz pieteikumu, datus, kas attiecas arī uz (augu) sugām?
b) Vai oficiālai iestādei ir tiesības nesniegt pieprasīto informāciju, ja, lai sniegtu informāciju, trešajai personai ir jāapstrādā un jāidentificē tajā uzglabātie dati un tam ir nepieciešami finansiāli līdzekļi apmēram 6000 EUR apmērā? Turklāt, vai ir nozīme tam, ka lūguma iesniedzējs ir gatavs segt radušās izmaksas?”
21. Rakstveida apsvērumus iesniedza apelācijas sūdzības iesniedzējs, atbildētājs, Spānijas valdība un Eiropas Komisija. Tie visi pauda savus komentārus 2019. gada 31. janvāra tiesas sēdē.
IV. Vērtējums
22. Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Es sākšu ar iepriekšējiem paskaidrojumiem par Kopienas augu šķirņu aizsardzības sistēmas shēmu un vispārējo darbību, it īpaši attiecībā uz Pamatregulas 14. panta 3. punktā paredzēto atkāpi (A). Pēc tam es pievērsīšos pirmajam jautājumam par to, kādu informāciju aizsargāto šķirņu īpašnieki var pieprasīt no oficiālajām iestādēm saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. pantu (B). Visbeidzot es pievērsīšos otrajam jautājumam, kurš attiecas uz jēdzienu “oficiālā iestāde, kas saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību”, un jautājumam par to, vai kompetentās oficiālās iestādes var atteikties sniegt pieprasīto informāciju, ja šādai informācijai nepieciešama turpmāka apstrāde, noslēgumā aplūkojot jautājumu par iespējamām papildu izmaksām (C).
A. Izņēmums lauksaimniecībā saskaņā ar Pamatregulas 14. panta 3. punktu
23. Pamatregulas 13. pantā ir noteiktas Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka tiesības. Saskaņā ar 13. panta 2. punktu īpašnieka atļauja principā ir nepieciešama šķirnes komponentu vai aizsargātas šķirnes novāktā materiāla (abi turpmāk tekstā saukti – “materiāli”) ražošanai vai atjaunošanai (pavairošanai).
24. Pamatregulas 14. pantā ir paredzēta atkāpe no prasības iegūt īpašnieka atļauju (turpmāk tekstā – “izņēmums lauksaimniecībā”). 14. panta 1. punktā ir noteikts, ka lauksaimniecības produkcijas aizsardzības nolūkā lauksaimnieki pavairošanai laukā paši savā īpašumā drīkst lietot ievākto produktu, ko viņi ieguvuši, savā saimniecībā stādot tās šķirnes pavairojamo materiālu, kura nav šķirnes hibrīds vai sintētiska šķirne, uz ko attiecas Kopienas augu šķirņu aizsardzība. 14. panta 2. punktā izņēmuma darbības joma ir ierobežota ar tajā uzskaitītajām lauksaimniecības augu sugām. 14. panta 3. punktā ir izklāstīti īstenošanas noteikumi, lai definētu nosacījumus, ar kuriem var īstenot šo izņēmumu lauksaimniecībā. Tajā izklāstīti arī kritēriji, kas jāievēro attiecībā uz visiem īstenošanas noteikumiem.
25. Ar Īstenošanas regulu Komisija ir izstrādājusi izņēmumu lauksaimniecībā nolūkā aizsargāt gan selekcionāra, ko pārstāv īpašnieks, gan lauksaimnieka likumīgās intereses. Ja lauksaimnieks izmanto izņēmumu lauksaimniecībā, īpašniekam no tā ir tiesības saņemt “taisnīgu atlīdzību”. Saskaņā ar Īstenošanas regulas 5. panta 1. punktu taisnīgas atlīdzības apmērs “var būt līguma priekšmets līgumā starp īpašnieku un attiecīgo lauksaimnieku”. Īstenošanas regulas 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka, ja starp īpašnieku un attiecīgo lauksaimnieku nav noslēgts līgums, “atlīdzības apjomi ir ievērojami zemāki par to, ko iekasē par tās pašas šķirnes viszemākās oficiāli sertificētās kategorijas pavairojamā materiāla licencētu audzēšanu tādā pašā platībā”.
26. Sīkzemniekiem, kas izmanto izņēmumu lauksaimniecībā, nav jāmaksā īpašniekam nekāda atlīdzība. Pamatregulas 14. panta 3. punkta trešajā ievilkumā sīkzemnieki ir definēti kā lauksaimnieki, kuri augus neaudzē platībā, kas lielāka par platību, kura vajadzīga, lai saražotu 92 tonnas labības, vai lauksaimnieki, kuri atbilst piemērotiem līdzīgiem kritērijiem, atkarībā no augu sugas.
27. Šādi izstrādātā sistēmā informācija par to, kurš izmanto izņēmumu lauksaimniecībā, ir sevišķi svarīga, lai īpašnieki spētu īstenot savas intelektuālā īpašuma tiesības un saņemt (taisnīgu) atlīdzību, kas tiem pienākas. Tādējādi Īstenošanas regulā ir vairāki noteikumi, kas ļauj īpašniekiem iegūt informāciju no vairākiem attiecīgajiem subjektiem. Lai gan Tiesa jau ir interpretējusi – arī lietās, kurās bija iesaistīts apelācijas sūdzības iesniedzējs, – tās normas, kas attiecas uz informāciju, kura jāsniedz lauksaimniekiem un apstrādātājiem (9), šī lieta konkrēti attiecas uz informāciju, kas konkrētām oficiālām iestādēm ir jāsniedz īpašniekiem.
B. Pirmais jautājums – īpašnieku tiesību uz informāciju, ko tiem ir tiesības saņemt no oficiālām iestādēm, apjoms saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. pantu
28. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā par to, kāda informācija saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. pantu ir jāsniedz oficiālajai iestādei pēc īpašnieka pieprasījuma, proti, vai īpašniekam ir tiesības saņemt informāciju par augu sugām vai tikai par īpašnieka konkrētajām šķirnēm?
29. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Pamatregulas 14. panta 3. punkta sestajā ievilkumā kopā ar Īstenošanas regulas 11. panta 1. punktu īpašniekiem esot piešķirtas tiesības iegūt informāciju no oficiālajām iestādēm attiecībā uz sugām un nav nepieciešams, lai informācijas pieprasījums būtu saistīts ar konkrētu šķirni. It īpaši īpašniekiem ir tiesības iegūt informāciju, kurā tiek identificēti tie “sīkzemnieki” Pamatregulas 14. panta 3. punkta trešā ievilkuma izpratnē, kuri ir pilnībā atbrīvoti no pienākuma maksāt atlīdzību īpašniekiem. Informācija par to, vai lauksaimnieks ir sīkzemnieks, ļautu īpašniekam nemeklēt informāciju un, a fortiori, nepieprasīt maksājumus no šiem sīkzemniekiem. Tomēr sīkzemnieki paši par sevi nav definēti saistībā ar konkrētu šķirni, bet gan saistībā ar platību, kurā tiek audzētas dažādas augu sugas. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka oficiālās iestādes pienākums sniegt informāciju ir plašāks nekā lauksaimnieku pienākums, jo 11. pantā nav konkretizēts, kāda “atbilstošā” informācija ir jāsniedz.
30. Komisija uzskata, ka tiesības uz informāciju saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. panta 1. punktu neaprobežojoties tikai ar šķirnēm. Tā varot ietvert sugas, lai noskaidrotu, kuri lauksaimnieki ir sīkzemnieki. Tomēr informācijas pieprasījumam esot jāattiecas uz šķirni. Tādējādi īpašnieki nevarot iesniegt vispārīgus, plašus informācijas pieprasījumus oficiālajām iestādēm, nenorādot, vai lauksaimnieki ir faktiski ieguvuši aizsargājamo šķirņu pavairošanas materiālu. Komisija arī norāda, ka lūgums oficiālajām iestādēm sniegt informāciju neattiecoties uz autonomām sabiedrības tiesībām piekļūt dokumentiem vai atkārtoti izmantot valsts sektora rīcībā esošus datus (saskaņā ar Direktīvu 2003/98/EK (10)). Tās esot tikai privātas, īpašnieku un lauksaimnieku attiecības papildinošas tiesības.
31. Atbildētājs un Spānijas valdība savukārt apgalvo, ka informācijas pieprasījumiem oficiālajām iestādēm esot jāattiecas uz konkrētām šķirnēm, nevis sugām. Lai iegūtu vispārēju informāciju par lauksaimniekiem, nevarot paļauties uz Īstenošanas regulas 11. panta 1. punktu, lasot to kopā ar Pamatregulas 14. panta 3. punktu.
1. Piekļuves informācijai, kas ir oficiālo iestāžu rīcībā, tvērums atbilstoši Īstenošanas regulas 11. pantam
32. Vispirms ir jāprecizē saistība starp Īstenošanas regulas 11. panta īpašajiem noteikumiem un Pamatregulas 14. panta 3. punkta trešo ievilkumu, kā arī valstu noteikumiem par piekļuvi informācijai.
33. Iesniedzējtiesa īpaši lūdz interpretēt informācijas pieejamības apjomu saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. pantu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šis noteikums ir derīgs juridiskais pamats, lai tostarp iegūtu informāciju, kas tam ļautu identificēt “sīkzemniekus”, kuri ir atbrīvoti no pienākuma maksāt jebkādu atlīdzību un kuriem tādēļ nebūtu jāsaņem informācijas pieprasījumi no īpašniekiem.
34. Īstenošanas regulas 11. pants ir īpašs noteikums Pamatregulas 14. panta 3. punktā noteiktā izņēmuma lauksaimniecībā īstenošanai. Tādēļ loģiski ir jābūt saistībai starp Pamatregulas 14. panta 3. punkta darbības jomu un Īstenošanas regulas 11. panta darbības jomu. Turklāt Īstenošanas regulas gadījumā ir jāievēro pamats, balstoties uz kuru tā tika pieņemta, kā arī tā robežas.
35. Pamatregulas 14. panta 3. punkta trešajā ievilkumā tik tiešām izņēmuma veidā ir minēti sīkzemnieki. Tomēr pati Īstenošanas regula neattiecas uz šo kategoriju, vismaz ne attiecībā uz piekļuvi oficiālo iestāžu rīcībā esošajai informācijai. 11. pantā sīkzemnieki nav minēti. Īstenošanas regulā sīkzemnieki ir minēti tikai 7. pantā – nodaļā par atlīdzību. Šajā noteikumā, lai noteiktu, kurš ir sīkzemnieks, ir definēta “platība, kurā augus audzē” Pamatregulas 14. panta 3. punkta trešā ievilkuma izpratnē (11). Tomēr tajā nav noteikts pienākums lauksaimniekiem, apstrādātājiem un oficiālajām iestādēm sniegt īpašniekiem vispārīgu informāciju par šādu platību lielumu.
36. Tas, vai šajā kontekstā vārdu “suga”, kas ietverts Īstenošanas regulas 11. panta 1. punkta pirmajā teikumā, var izprast tādējādi, ka tas attiecas uz Pamatregulas 14. panta 3. punkta trešo ievilkumu, tiks izskatīts nākamajā sadaļā. Šajā posmā ir nepieciešamas divas sistēmiskas piezīmes.
37. Pirmkārt, pat ja vispārēja informācija par kultivēto platību lielumu ir nozīmīga īpašnieka tiesību uz atlīdzību īstenošanai, tā tomēr nedod īpašniekam iespēju īstenot prasījumus saistībā ar tā šķirnēm. Abu regulu loģika sākas ar šķirņu izmantošanu, un pēc tam attiecībā uz to sīkzemnieka statuss veido tādu kā “aizsardzību”. Bet tas nedarbojas pretējā virzienā. Drīzāk, pirmkārt, (kā sākotnējā informācija) ir jānosaka, vai lauksaimnieki ir izmantojuši vai plānojuši izmantot ražu, kas iegūta, stādot konkrētu šķirņu materiālu. Izņēmumam attiecībā uz sīkzemniekiem, kas ietverts Pamatregulas 14. panta 3. punkta trešajā ievilkumā, nozīme var būt tikai vēlāk kā aizsardzības šķirtnei tiem lauksaimniekiem, kas atbilst šajā nolūkā izvirzītajām prasībām, no plašākas lauksaimnieku grupas, kas audzē aizsargātās šķirnes, uz kurām attiecas Pamatregulas 14. panta 1. punkts.
38. Otrkārt, pat tad, ja sistēmiskā saikne starp Pamatregulas 14. panta 3. punkta trešo ievilkumu un Īstenošanas regulas 11. pantu nav obligāta no Savienības tiesību aspekta, ir svarīgi uzsvērt, ka tajā pašā laikā Īstenošanas regulas 11. pants nekādā gadījumā nevar tikt interpretēts kā izsmeļošs, ciktāl tas attiecas uz iespējamiem informācijas pieprasījumiem valsts struktūrām.
39. Dalībvalstīm tik tiešām nav aizliegts sniegt piekļuvi informācijas veidiem, uz kuriem neattiecas 11. pants. To, ka Savienības tiesībās nekas nav noteikts attiecībā uz piekļuvi noteiktai informācijai, nevar interpretēt tā, ka Savienības tiesībās būtu “aizliegta piekļuve”, tieši pretēji – ja vien Savienības tiesībās tas nav aizliegts, pārējie valsts noteikumi par piekļuvi informācijai joprojām ir piemērojami visiem jautājumiem, kas nav skaidri noteikti Savienības tiesību aktos. Tas, ka Īstenošanas regulā nav tādu īpašu noteikumu par piekļuvi informācijai, kas ļautu īpašniekam identificēt sīkzemniekus, nozīmē, ka jautājums vienkārši ir regulēts valsts noteikumos.
40. Izskatāmajā lietā šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja sākotnējais lūgums tika iesniegts (un noraidīts) saskaņā ar ThürIFG. Tiesai noteikti nav jāizdara konstatējumi un vērtējumi par faktu izskatāmajā lietā vai jāinterpretē un jāpiemēro valsts tiesību akti. Tomēr ir jāuzsver, ka informācijas pieprasījumus, kas nav saistīti ar konkrētām šķirnēm, noteikti var iesniegt – un šo informāciju var iegūt īpašnieki, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, ja atbilstoši tiem tas ir atļauts. Ja informācija, ko īpašnieki vēlas iegūt, ir attiecīgās valsts (valsts) iestāžu rīcībā un galvenokārt attiecas uz valsts iestāžu apkopotu administratīvo informāciju, ir piemērojamas valsts tiesību normas par piekļuvi informācijai (12).
41. Es vēlos uzsvērt šo jautājumu, lai paskaidrotu, ka Īstenošanas regulas 11. pants vienlaikus nevar tikt interpretēts gan šauri, gan izslēdzoši – šauri tāpēc, ka tas būtu interpretējams kā tāds, kas neietver sugas, un izslēdzoši tāpēc, ka tas pilnībā aptvertu šo jautājumu, tādējādi efektīvi izslēdzot valstu tiesību normu vienlaicīgu piemērošanu attiecībā uz piekļuvi informācijai.
42. Nākamajā sadaļā paskaidroto iemeslu dēļ man ir pienākums piekrist atbildētājam pirmajā punktā – informācijas pieprasījumi, kurus var adresēt oficiālajām iestādēm saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. pantu, patiesi attiecas uz īpašnieka, kurš iesniedzis pieprasījumu, šķirnēm. Tomēr informācijas par sugām izslēgšana no 11. panta darbības jomas obligāti nozīmē, ka šo “telpu” nosedz valsts tiesību akti, un ieinteresētie īpašnieki var iesniegt pieprasījumus attiecībā uz sugām saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
2. 11. panta darbības joma – šķirnes vai sugas?
43. Divi tekstuāli argumenti varētu liecināt, ka informācijas pieprasījumi parasti attiecas uz sugām.
44. Pirmkārt, Īstenošanas regulas 11. panta 1. punkta pirmajā teikumā tiešām ir skaidri minētas “sugas”: “pieprasījumam sniegt informāciju par noteiktu sugu vai šķirņu materiāla faktisko izmantošanu audzēšanai vai šādas izmantošanas rezultātiem, ko īpašnieks iesniedz oficiālām iestādēm, ir jābūt rakstiskam” (mans izcēlums).
45. Otrkārt, pamatojoties uz hipotēzi, ka Īstenošanas regulas 11. pants bija paredzēts arī Pamatregulas 14. panta 3. punkta trešā ievilkuma īstenošanai, ar pēdējo noteikumu “sīkzemnieki” ir definēti attiecībā uz platības lielumu, kurā tiek audzētas 14. panta 2. punktā uzskaitītās sugas.
46. Šo iemeslu dēļ “sugu” pieminēšanu Īstenošanas regulas 11. panta 1. punktā varētu interpretēt tādējādi, ka atbilstoši tam nolūkā identificēt “sīkzemniekus” ir ļauts pieprasīt informāciju par zemes platību, kurā šīs sugas tiek audzētas.
47. Tomēr, izņemot abus minētos tekstuālos argumentus, ir ļoti nedaudz juridisko argumentu, kas atbalsta tādu Īstenošanas regulas 11. panta interpretāciju, ko aizstāv apelācijas sūdzības iesniedzējs. Turklāt tekstuāla, bet galvenokārt sistēmiska un teleoloģiska interpretācija nepārprotami liecina, ka informācijas pieprasījumiem, ko īpašnieki iesnieguši oficiālajām iestādēm, būtu jāattiecas uz pieprasījumu iesniegušā īpašnieka konkrētajām augu šķirnēm.
48. Sākotnēji un paliekot tekstuālā līmenī, Īstenošanas regulas 11. panta 1. punkta otrajā un trešajā teikumā ir noteiktas īpašas prasības, kurām ir jāatbilst derīgam informācijas pieprasījumam. Starp šīm prasībām ir prasība par to, ka īpašnieks norāda “šķirni vai šķirnes, par ko viņš vēlas saņemt informāciju” un “pievieno pierādījumu par savām īpašumtiesībām” (mans izcēlums). Tā kā saskaņā ar Pamatregulas 5. panta 1. punktu tikai botānisko ģinšu un sugu šķirnes, nevis sugas kopumā var pienācīgi veidot Kopienas augu šķirņu aizsardzības objektu, tas, ka informācijas pieprasījumiem ir jābūt pielāgotiem šķirnēm, diezgan skaidri izriet no 11. panta 1. punkta.
49. Šo secinājumu vēl vairāk apstiprina Īstenošanas regulas 11. panta 2. punkta septītais ievilkums, saskaņā ar kuru oficiālās iestādes var atteikties sniegt pieprasīto informāciju, “ja šāda informācija specifiski attiecas uz materiālu, kas nepieder pie īpašnieka šķirnēm” (mans izcēlums). Būtu dīvaini apgalvot, ka Īstenošanas regulas 11. panta 1. punktā īpašniekiem ir ļauts pieprasīt un iegūt informāciju par sugām, turpretī turpmākajos 11. panta noteikumos šādas informācijas sniegšana (nekavējoties) ir jāatsaka.
50. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts, kā arī jāievēro tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, sistēma un mērķi (13). Šajā gadījumā teleoloģiska un sistēmiska interpretācija skaidri liecina, ka runa ir par lūgumiem sniegt informāciju par konkrētām šķirnēm.
51. Izņēmuma lauksaimniecībā mērķis ir divējāds – aizsargāt lauksaimniecības produkciju, vienlaikus nodrošinot, ka lauksaimnieks maksā (taisnīgu) atlīdzību īpašniekam. Īstenošanas regulas 2. pantā ir uzsvērts, ka jāsaglabā saprātīgs līdzsvars starp lauksaimnieka interesēm un īpašnieka interesēm, ja lauksaimnieks ir izmantojis vienas vai vairāku šķirņu ievāktos produktus, kas pieder īpašniekam, lai audzētu tos savas saimniecības laukā vai laukos. Tā kā īpašnieka intereses ietekmē tas, kā lauksaimnieks izmanto īpašnieka šķirnes, lai aizsargātu savas intereses, īpašniekam ir nepieciešama īpaša informācija par šķirnēm, uz kurām attiecas izņēmums lauksaimniecībā, t.i., aizsargātām šķirnēm, kas nav hibrīdšķirne vai sintētiska šķirne (14) to augu sugu ietvaros, kas uzskaitītas Pamatregulas 14. panta 2. punktā.
52. Saistībā ar vispārējo shēmu attiecībā uz informāciju, kas izklāstīta gan Pamatregulā, gan Īstenošanas regulā, Īstenošanas regulas 11. pants ir jāizskata kopā ar 8. un 9. pantu, kā tos interpretējusi Tiesa.
53. Saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. pantu ne tikai oficiālajām iestādēm ir jāsniedz informācija īpašniekam, kā tas izriet no Pamatregulas 14. panta 3. punkta sestā ievilkuma. Īstenošanas regulas 11. pants ir tikai viens no 4. nodaļas noteikumiem. Šajā nodaļā, kas veltīta informācijai, 8. un 9. pantā ir izklāstīti noteikumi par informāciju, kas attiecīgi lauksaimniekam un apstrādātājam ir jāiesniedz īpašniekam. Abās normās ir skaidri noteikts, ka informācija, ko sniedz gan lauksaimnieki, gan apstrādātāji, attiecas arī uz šķirnēm, ne tikai sugām. Turklāt saskaņā ar Īstenošanas regulas 8. panta 4. punktu un 9. panta 4. punktu savā pieprasījumā īpašnieks norāda “šķirni vai šķirnes, par ko viņš vēlas saņemt informāciju, kā arī atsauci vai atsauces uz attiecīgo Kopienas augu šķirņu aizsardzību”. Ja lauksaimnieks vai apstrādātājs pieprasa, [īpašnieks arī] “sniedz īpašumtiesību pierādījumus”.
54. Šie noteikumi jau tagad ir diezgan skaidri, jo principā īpašnieks var pieprasīt un iegūt no lauksaimniekiem vai apstrādātājiem tikai informāciju par šķirnēm. Tiesa, šos noteikumus spriedumos lietās Schulin un Brangewitz (15) interpretējot diezgan stingri, jau ir spērusi soli tālāk.
55. Lietā Schulin Tiesa nosprieda, ka īpašniekam ir jābūt pilnvarotam pieprasīt informāciju no lauksaimnieka, ja tam ir norādes, ka šī persona ir balstījusies vai balstīsies uz Pamatregulas 14. panta 1. punktā paredzēto atkāpi (16) un tādējādi pavairošanas nolūkos savā saimniecībā ir izmantojusi vai izmantos ievākto produktu, ko tā ir ieguvusi, savā saimniecībā stādot tās šķirnes pavairojamo materiālu, kura nav šķirnes hibrīds vai sintētiska šķirne, uz kuru attiecas šīs tiesības, un pieder pie vienas no lauksaimniecības augu sugām, kas uzskaitītas Pamatregulas 14. panta 2. punktā (17). Tādējādi prasība visiem lauksaimniekiem, tikai dēļ tā, ka viņi pieder šai profesijai, pat tiem, kuri nekad nav stādījuši pavairošanas materiālu no šķirnes, uz ko attiecas Kopienas augu šķirņu aizsardzība attiecībā uz kādu no 14. panta 2. punktā uzskaitītajām augu sugām, pēc pieprasījuma nodrošināt īpašniekam visu attiecīgo informāciju būtu pretrunā Savienības tiesībām (18).
56. Tiesa būtībā sniedza tādu pašu atbildi attiecībā uz apstrādātājiem lietā Brangewitz, lai gan nedaudz elastīgāk, lai, iespējams, ņemtu vērā apstrādātāju darba specifiku salīdzinājumā ar lauksaimniekiem. Tā lēma, ka saistītie Pamatregulas 14. panta 3. punkta un Īstenošanas regulas 9. panta noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka, ja īpašnieka rīcībā ir norādes uz to, ka apstrādātājs ir apstrādājis vai gatavojas apstrādāt ievākto produktu, ko lauksaimnieks ieguvis, audzēšanas nolūkos stādot īpašnieka tādas šķirnes pavairojamo materiālu, uz ko attiecas īpašnieka priekšrocība, apstrādātājam ir jāsniedz viņam būtiska informācija ne tikai par lauksaimniekiem, par kuriem īpašnieka rīcībā ir norādes, ka apstrādātājs ir veicis vai gatavojas veikt minēto apstrādi, bet arī par visiem citiem lauksaimniekiem, kuru vajadzībām viņš ir veicis vai gatavojas apstrādāt ievākto produktu, kas iegūts, stādot attiecīgās šķirnes pavairojamo materiālu, ja apstrādātājam par attiecīgo šķirni ir ticis paziņots vai kā citādi darīts zināms (19).
57. Ņemot to vērā, ir diezgan grūti saprast, kāpēc oficiālajām iestādēm vienas sistēmas darbības ietvaros būtu jāpiemēro daudz plašāks pienākums sniegt informāciju, kas pat būtu cita veida (attiecībā uz informācijas veidu, kas jāsniedz).
58. Tas it īpaši tā ir nozīmīgu sistēmisku iemeslu dēļ – saskaņā ar Pamatregulā un Īstenošanas regulā noteikto vispārējo shēmu nešķiet, ka oficiālajām iestādēm nav pienākuma sniegt īpašniekiem attiecīgo informāciju, lai tie varētu īstenot savas tiesības uz atlīdzību (20).
59. Pirmkārt, šķiet, ka Pamatregulas 14. panta 3. punkta piektais un sestais ievilkums rada hierarhiju starp īpašnieku informācijas pieprasījumu adresātiem. Šajā noteikumā visai kategoriski ir noteikts, ka noteikumu par izņēmumu lauksaimniecībā ievērošanas uzraudzība ir īpašnieku ekskluzīvā atbildībā un tie nedrīkst paļauties uz oficiālo iestāžu palīdzību. Īpašniekiem primāri ir jāiegūst informācija no lauksaimniekiem un apstrādes pakalpojumu sniedzējiem un tikai pēc tam – no oficiālajām iestādēm (21).
60. Tiesa jau ir uzsvērusi, ka, tā kā Regula Nr. 1768/95 ir īstenošanas regula, ar ko ir precizēti nosacījumi Pamatregulas 14. panta 1. punktā paredzētās atkāpes īstenošanai, šie noteikumi nekādā gadījumā nevar izvirzīt apstrādātājam plašākas prasības par tām, kas izriet no Pamatregulas (22).
61. Problēma, kas saistīta ar apelācijas sūdzības iesniedzēja (un daļēji arī Komisijas) ierosināto interpretāciju, ir tāda, ka tas nozīmētu apgriezt “kājām gaisā” Pamatregulas loģiku un sistēmu, ļoti paplašinot Īstenošanas regulas interpretāciju, – oficiālās iestādes tādējādi faktiski pēc noklusējuma kļūtu par adresātu, kam iesniegt jebkādus informācijas pieprasījumus gan attiecībā uz šķirnēm, gan sugām. Kā tiks aplūkots šo secinājumu nākamajā sadaļā, es nenoliedzu, ka šāda pieeja varētu būt lietderīga, lai mazinātu administratīvo slogu atsevišķiem lauksaimniekiem un samazinātu vispārējo darba ar dokumentiem apjomu visiem iesaistītajiem. Tomēr nenoliegšu, ka šādu rīcību nevar uzskatīt par vienkāršu Īstenošanas regulas atsevišķa noteikuma interpretāciju.
62. Otrkārt, salīdzinot ar Īstenošanas regulas 8. un 9. pantu, 11. panta tvērums šķiet šaurāks, jo tā otrajā daļā ir paredzēti vairāki izņēmumi attiecībā uz oficiālo iestāžu pienākumu sniegt informāciju, un dažu šo izņēmumu iespējamais apjoms ir ļoti plašs. It īpaši 11. panta 2. punkta otrais un trešais ievilkums, kuri attiecas uz valsts tiesību aktiem diezgan dominējoši, – oficiālās iestādes var vienkārši atteikties sniegt pieprasīto informāciju, ja to nepieļauj valsts tiesību akti, kas reglamentē oficiālo iestāžu darbību. No tā izriet, ka oficiālo iestāžu pienākums sniegt informāciju šķiet šaurāks nekā lauksaimnieku vai apstrādātāju pienākums. Līdz ar to sistemātiski ir grūti interpretēt oficiālo iestāžu pienākumu sniegt informāciju plašākā mērogā nekā lauksaimnieku un apstrādātāju atbilstošo pienākumu.
63. No tā izriet, ka atbilstoši pašreizējai situācijai Savienības tiesībās Īstenošanas regulas 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, ka tajā tiek prasīts, lai oficiālajām iestādēm tiktu iesniegti informācijas pieprasījumi attiecībā uz konkrētā īpašnieka aizsargātajām šķirnēm. Tomēr šis noteikums neliedz dalībvalstīm paredzēt piekļuvi oficiālo iestāžu rīcībā esošai informācijai attiecībā uz sugām saskaņā ar valsts tiesību aktiem par piekļuvi informācijai.
3. Sistēmas darbība un pielietojamība
64. Manuprāt, visspēcīgākie argumenti, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs un zināmā mērā arī Komisija ir iesnieguši, lai informāciju par sugām iekļautu Īstenošanas regulas 11. panta darbības jomā, nav juridiska rakstura argumenti. Tie attiecas uz sistēmas, kas ieviesta ar Īstenošanas regulu, praktisko darbību (vai drīzāk nedarbošanos).
65. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka oficiālo iestāžu sniegta informācija, kas ļautu identificēt sīkzemniekus, padarītu tiesību uz atlīdzību izmantošanas procedūru efektīvāku, kā arī mazāk apgrūtinošu un dārgu visām iesaistītajām pusēm. Savukārt, ierosinot interpretāciju, kas 11. panta darbības jomā ļautu iekļaut arī sugas, Komisija tiesas sēdē atzina, ka Īstenošanas regula ir vecs atvasināto tiesību akts, kam netieši ir vajadzīgs (skaidrojošs) atjauninājums.
66. Diskusija rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē apstiprināja, ka izņēmuma lauksaimniecībā īstenošana praksē ir diezgan sarežģīta.
67. Ja šis izņēmums, lai aizsargātu lauksaimniecības produkciju (proti, lauksaimnieku intereses), tiktu izmantots praksē, šķiet, būtu grūti nodrošināt, ka īpašnieki saņem (taisnīgu) atlīdzību, kas viņiem pienākas (proti, īpašnieku, kas pārstāv selekcionārus, intereses). Informāciju, kas šim nolūkam ir sevišķi svarīga, šķiet, ir sarežģīti iegūt, jo minētajos tekstos ir noteikts procesuālais regulējums, kā tas tiek interpretēts judikatūrā (23). Šis secinājums šķiet vēl drošāks, to salīdzinot ar “normālo” situāciju, proti, ja lauksaimnieki, kuri paši nevar gūt labumu no izņēmuma lauksaimniecībā, izmanto aizsargātas šķirnes. Šādā gadījumā īpašniekiem ir vieglāk īstenot savas intelektuālā īpašuma tiesības, jo to atļauja ir vajadzīga, lai īpašnieki ex ante iegūtu nepieciešamo informāciju par aizsargāto šķirņu izmantošanu.
68. Jāatgādina, ka saskaņā ar Īstenošanas regulas 2. panta 2. punktu “[īpašnieka un lauksaimnieka] likumīgās intereses netiek uzskatītas par aizsargātām, ja viena vai vairākas no šīm interesēm tiek nelabvēlīgi ietekmētas, neņemot vērā vajadzību saglabāt saprātīgu līdzsvaru starp tām”. Tomēr spriedumu lietās Schulin un Brangewitz apvienotā ietekme faktiski padara informācijas no lauksaimniekiem (vai apstrādātājiem) iegūšanas procesu samērā sarežģītu. Kā paskaidrots iepriekš (24), Tiesa nosprieda, ka īpašniekam ir jāvar pieprasīt informāciju no lauksaimnieka, ja tam ir kādas norādes par to, ka tas ir izmantojis Pamatregulas 14. panta 1. punktā paredzēto atkāpi vai grasās to darīt (25). Tiesa piebilda, ka “īpašniekam vajadzētu būt iespējai veikt pasākumus, lai uzzinātu to lauksaimnieku vārdus un adreses, kuri pērk kādas no viņa aizsargājamām augu šķirnēm pavairošanas materiālu, neatkarīgi no tā, cik gara ir izplatīšanas ķēde starp īpašnieku un lauksaimnieku” (26). Ir noteikts arī, ka “turklāt, pamatojoties uz Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkta apakšpunktu, īpašnieks var pieprasīt saviem izplatītājiem reģistrēt to lauksaimnieku vārdus un adreses, kuri pērk kādas no viņa augu šķirnēm pavairošanas materiālu” (27).
69. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējs tiesas sēdē diezgan pārliecinoši paskaidroja, un neviens cits dalībnieks to neapstrīdēja, kāpēc paļaušanās uz izplatītājiem nav īsti veids, kā apliecināt īpašnieka tiesības. Iespējams, ka šāda izplatīšanas ķēde nepastāv, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja pārstāvētie īpašnieki neizplata sēklas, bet gan piešķir ražošanas un izplatīšanas licences. Tādējādi sēklas faktiski tirgo citi uzņēmumi, un tas rada divas atšķirīgas problēmas. Pirmkārt, šie uzņēmumi nevēlas sniegt savu klientu vārdus konfidencialitātes apsvērumu dēļ. Otrkārt, prasība uzņēmumiem izplatīšanas ķēdē pakārtotajiem klientiem izpaust savu klientu vārdus var radīt problēmas arī konkurences tiesību jomā.
70. No tā izriet, ka, ja nav noslēgts līgums starp lauksaimnieku (vai apstrādātāju) un īpašnieku, kurā būtu definēta attiecīgā informācija, kas lauksaimniekam (vai apstrādātājam) jāsniedz īpašniekam, kā paredzēts Īstenošanas regulas 8. panta 1. punktā un 9. panta 1. punktā, praksē nav īpaši viegli iegūt informāciju no lauksaimniekiem vai apstrādātājiem.
71. Tieši šajā praktiskajā kontekstā apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvo, ka pašreizējās sistēmas darbība ir problemātiska un ka, ja saskaņā ar 11. pantu būtu plaši jāinterpretē piekļuve oficiālo iestāžu rīcībā esošajai informācijai, tiktu samazināts kopējais dokumentu noformēšanas darbu apjoms un darījumu izmaksas visiem iesaistītajiem.
72. Tiesību aktu izstrādes jomā es personiski ļoti atbalstītu šādu pieeju. Jebkurš pasākums, kura mērķis ir atbrīvot indivīdu no pienākuma sniegt informāciju, kas jau ir valsts iestādes rīcībā, principā būtu jāatbalsta.
73. Tomēr tieši šeit arī ir problēma – tas, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs ierosina, pārsniedz jebko, kas parasti varētu tikt uzskatīts par tiesību normas interpretāciju. Šāda interpretācija izmainītu Īstenošanas regulas sistēmu un loģiku, vienlaikus pārkāpjot Pamatregulas loģiku (28). Šāda veida tiesas iejaukšanās arī nekavējoties radītu loģiskas pretrunas visā tiesību aktā (29).
74. Turklāt šāda izolēta “interpretatīva” iejaukšanās varētu arī radīt vairākus jaunus jautājumus. Nevar neņemt vērā, ka, saņemot vispārīgāku informāciju par varbūtēji plašu lauksaimnieku loku (vismaz par visiem tiem, kas audzē Pamatregulas 14. panta 2. punktā uzskaitītās sugas vai varbūt pat citas sugas), tostarp par tiem, kuri nekad nav izmantojuši vai nav iecerējuši izmantot aizsargātās šķirnes saskaņā ar 14. panta 1. punktu, īpašnieki piekļūtu informācijai, kura būtu daudz plašāka nekā tā, kas nepieciešama, lai aizsargātu viņu intelektuālā īpašuma tiesības. Šāda informācija varētu tikt izmantota vairākiem citiem komerciāliem mērķiem, kas būtu diezgan tāli no īpašnieku tiesību uz atlīdzību aizsardzības pret esošajiem klientiem, vai pat pilnīgi nesaistīti ar to.
75. Tādējādi, pamatojoties uz Savienības tiesībām to pašreizējā situācijā, oficiālās iestādes nevar kļūt par galvenajiem informācijas sniedzējiem sistēmā, kas balstīta uz lauksaimniekiem un apstrādātājiem un kuras ietvaros atbilstības uzraudzība, kā tas skaidri izriet no Pamatregulas 14. panta 3. punkta piektā un sestā ievilkuma, ir jāveic tikai īpašniekiem.
76. Visu šo iemeslu dēļ, ja šajā sadaļā izklāstītajām problēmām patiesi ir zināms pamats, Komisijai, kura, šķiet, tiesas sēdē atzina, ka pašreizējie Savienības tiesību īstenošanas noteikumi ir nedaudz novecojuši, būtu jāatgriežas pie tāfeles un jāizstrādā jauna sistēma (30). Ir mazliet savdabīgi mēģināt nodot šo atbildību Tiesai, it īpaši tādā likumdošanas kontekstā kā pašreizējais, kur pat labi domāta tiesas iejaukšanās saistībā ar vienu atsevišķu tiesību normu, nemainot sistēmas vispārējo loģiku, iespējams, radītu vairāk problēmu nekā risinājumu (31).
C. Otrais jautājums
77. Otrais jautājums ir sadalīts divās daļās. Pirmkārt, iesniedzējtiesa jautā par “oficiālas iestādes, kas saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību” definīciju Īstenošanas regulas 11. panta 2. punkta pirmā ievilkuma izpratnē. Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai šāda oficiālā iestāde var atteikties sniegt pieprasīto informāciju, ja šīs informācijas sniegšana radītu izmaksas minētajai iestādei, bet īpašnieks tomēr būtu gatavs tās segt.
78. Neraugooties uz noliedzošo atbildi, ko es atbalstīju attiecībā uz pirmo jautājumu, kā rezultātā uz otro jautājumu nebūtu jāatbild, es tomēr pievērsīšos iesniedzējtiesas diviem vaicājumiem, kas ietilpst otrajā jautājumā, gadījumā, ja Tiesa nolemtu iet citu ceļu attiecībā uz to, kā būtu jāformulē informācijas pieprasījumi saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. panta 1. punktu. Turklāt, tā kā nekas neliedz apelācijas sūdzības iesniedzējam vai jebkuram citam intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam jebkurā laikā iesniegt papildu pieprasījumu saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. pantu, es arī uzskatu, ka šie jautājumi ir vispārīgi un praktiski svarīgi un Tiesai uz tiem būtu jāatbild.
1. Otrā jautājuma a) daļa – kas ir kvalificējams par “oficiālu iestādi, kura saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību”?
79. Saskaņā ar Īstenošanas regulas 11. panta 2. punkta pirmo ievilkumu oficiālā iestāde var atteikties sniegt informāciju, “ja tā nav saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību”. Vai valsts iestāde, piemēram, tāda kā šajā lietā, kurai uzticēts uzdevums uzraudzīt subsīdiju piešķiršanu lauksaimniekiem, ir oficiālā iestāde, kas “saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību”?
80. Apelācijas sūdzības iesniedzējam un Komisijai ir lielā mērā līdzīgs viedoklis, kaut arī balstīts uz nedaudz atšķirīgiem pamatiem. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka iestāde, kas atbildīga par Savienības lauksaimniecības subsīdijām, ir oficiālā iestāde, kas saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību, jo subsīdiju likumības pārbaudei ir nepieciešama lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzība. Komisija apgalvo, ka šī jēdziena plaša interpretācija ir nepieciešama tiesību uz informāciju efektivitātei. Tai būtu jāietver visas oficiālās iestādes, kurām ir informācija par lauksaimniecisko ražošanu, tostarp iestādes, kas ir kompetentas maksāt subsīdijas.
81. Atbildētājam un Spānijas valdībai ir pretējs viedoklis. Par Savienības subsīdijām atbildīgā valsts iestāde neesot saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību. Savienības subsīdiju pārvaldība uzliekot šai iestādei pienākumu iegūt noteiktus ar šķirnēm saistītus datus par tiem lauksaimniekiem, kuri pieprasa šādas subsīdijas, lai noteiktu, vai šīs šķirnes ir iekļautas Savienības kopējā augu šķirņu katalogā. Tomēr valsts iestādei neesot jāpārbauda, vai šīs šķirnes ir aizsargātas šķirnes un kas ir to īpašnieki. Šī informācija neesot būtiska šai iestādei, lai tā varētu veikt savus uzdevumus.
82. Jāatzīst, ka valsts iestādes, kas pārrauga Savienības subsīdijas, nav tieši iesaistītas lauksaimnieciskajā ražošanā. Tomēr, manuprāt, ir diezgan nešaubīgi, ka, saprātīgi interpretējot šo formulējumu, šādas iestādes noteikti ir saistītas ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību.
83. Pirmkārt, pat ja tās nav saistītas ar lauksaimniecisko ražošanu, valsts iestādes, kas pārrauga Savienības subsīdijas, uzrauga šo ražošanu, jo Savienības subsīdijas ir pielāgotas lauksaimnieku ražošanas darbību jomai un apmēram (32). Tāpēc šādas iestādes noteikti ir saistītas ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību, lai gan tās “nekontrolē” ražošanu centralizētas plānotās ekonomikas izpratnē, lemjot, piemēram, vai un kādā līmenī ražošana būtu jāierobežo.
84. Protams, ir svarīgi, vai šīm valsts iestādēm (ievērojot to vispārējo uzraudzības darbību) ir pieejama precīza informācija, ko pieprasa apelācijas sūdzības iesniedzējs. Tomēr tas ir cits jautājums. Valsts iestāde kopumā var iesaistīties lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzībā, pat ja šī uzraudzība nav saistīta ar ļoti specifisku informācijas veidu. Taču tiesas sēdē tika norādīts, ka atbildētājam ir konkrēti dati par šķirnēm.
85. Otrkārt, Īstenošanas regulas 11. panta 2. punktā jau ir iekļauti vairāki – diezgan plaši formulēti – izņēmumi (33) no pienākuma sniegt informāciju, kas ļauj oficiālajām iestādēm atteikties sniegt pieprasīto informāciju. Tomēr, lai garantētu atlikušās normas efektivitāti, šie izņēmumi ir jāinterpretē šauri. Pārmērīgi šaura jēdziena “oficiāla iestāde, kas saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību” interpretācija, piemēram, aprobežojot to tikai ar tām struktūrām, kuras ir izveidotas vienīgi, lai īstenotu Īstenošanas regulas 11. pantu, padarītu praktiski neiespējami jebkuru iestādi raksturot kā “oficiālu iestādi, kas saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību” (34). Tādēļ šis jēdziens ir jāinterpretē saprātīgā veidā, kas garantē īpašnieka tiesības iegūt (noteiktu) informāciju no oficiālajām iestādēm (35).
86. No tā izriet, ka valsts iestāde, kas ir atbildīga par Savienības subsīdiju piešķiršanas uzraudzību, ir oficiālā iestāde, kas saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību. Tādējādi šāda iestāde nevar atsaukties uz izņēmumu no pienākuma sniegt informāciju, kas noteikts Īstenošanas regulas 11. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā.
2. Otrā jautājuma b) daļa – papildu izmaksas
87. Ar otrā jautājuma b) daļu Tiesa tiek aicināta definēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem oficiālā iestāde var atteikties sniegt prasīto informāciju, ja, apstrādājot šo informāciju, tai tiek radītas papildu izmaksas. Turklāt, vai faktam, ka īpašnieks kā informācijas pieprasītājs ir gatavs segt šīs izmaksas, ir kāda nozīme attiecībā uz šo atbildi?
88. Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējs un Komisija, informācijas iegūšana ir jānošķir no tās apstrādes – oficiālā iestāde var atteikties sniegt informāciju tikai tad, ja papildu izmaksas rada šīs informācijas iegūšana, nevis apstrāde. Šajā gadījumā nav apstrīdams, ka oficiālā iestāde ir saņēmusi informāciju bez papildu izmaksām. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs un Komisija apgalvo, ka oficiālā iestāde nevar atteikties sniegt informāciju, ja persona, kas pieprasa informāciju, ir gatava segt šīs izmaksas.
89. Atbildētājs un Spānijas valdība apgalvo, ka papildu pūles, ko meklēšana radītu oficiālajai iestādei, ietekmētu tās organizāciju un pārvaldību un varētu pat ietekmēt tās uzdevumu normālu izpildi. Lai gan īpašnieka pieprasītā informācija ir pieejama atbildētāja datubāzē, būtu jāizveido īpaša meklēšanas funkcija, lai izgūtu informāciju no datubāzes. Atbildētājs apgalvo, ka tam nav savas programmēšanas iespējas, lai veiktu nepieciešamo meklēšanu nolūkā apkopot pieprasītos datus. Tālab tam būtu jāizmanto ārpakalpojumi. Paredzamās izmaksas būtu aptuveni 6000 EUR.
90. Manuprāt, galu galā iesniedzējtiesai ir jāatbild uz šo diezgan faktuālo jautājumu un jānosaka, vai konkrētajā gadījumā nepieciešamo jau pieejamo datu apstrāde rada papildu darbu, kas ir tik apjomīgs, ka nevar sagaidīt, ka oficiālā iestāde to veiks. Tomēr es turpmāk sniegšu dažus vispārīgus norādījumus (36).
91. Pirmkārt, Īstenošanas regulas 11. panta 2. punkta piektajā un sestajā ievilkumā ir paredzēts, ka oficiālā iestāde var atteikties sniegt pieprasīto informāciju, ja “šādu informāciju nevar iegūt, oficiālai iestādei veicot savus parastos darba uzdevumus” vai “šādu informāciju var iegūt tikai ar papildu pūlēm vai izmaksām”.
92. Atbildētājs tiesas sēdē atzina, ka pieprasītā informācija ir pieejama datubāzē, lai gan tas nevarētu to izgūt bez cita pakalpojumu sniedzēja palīdzības. Vai šāda situācija ietilpst vienā no diviem iepriekš minētajiem izņēmumiem?
93. Lai gan es atzīstu, cik nozīmīga ir atšķirība starp informācijas iegūšanu un apstrādi papīra formas dokumentu kontekstā, kā to pareizi norādīja atbildētājs un Komisija, es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka tam ir nepieciešama īpaši analītiska palīdzība saistībā ar elektroniskām datubāzēm. (Iespējami neierobežots) informācijas klāsts, iespējams, būs ietverts jebkurā lielā elektroniskā datubāzē vai datu kopā. Informācija no šī avota ir jāizgūst strukturēti un lietderīgi, un tas praksē rada patiesu problēmu un slogu (37).
94. Protams, jebkurš informācijas pieprasījums prasa zināmu darbu, ko veic persona, kurai ir vai varētu būt šī informācija. Tomēr, kā norādījusi Tiesa saistībā ar tās judikatūru par piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem, labas pārvaldības nodrošināšanai darba apjoms, kas saistīts ar pieprasījumu piekļūt dokumentiem, nedrīkst būt nesamērīgs (38).
95. Tā vietā, lai koncentrētos uz atšķirību starp dokumenta iegūšanu un dokumenta apstrādi, informācijas iegūšanas no elektroniskām datubāzēm vai datu kopām kontekstā varētu būt lietderīgāk aplūkot nepieciešamā papildu darba kopējo apjomu. Informācijas pieprasījumu nevar noraidīt tikai tādēļ, ka tas rada papildu darbu. Drīzāk ir jāpārbauda, cik daudz papildu darba ir vajadzīgs un kad šis papildu darbs kļūst nesamērīgs.
96. Šajā gadījumā, kā to norādīja apelācijas sūdzības iesniedzējs un Komisija, informācija jau ir pieejama datubāzē. Turklāt, tā kā nav īpaši noteikta neviena oficiālā iestāde, kas būtu atbildīga par informācijas par aizsargāto šķirņu izmantošanu vākšanu, pat ne citam mērķim, tiesības uz informāciju, ja tās tiktu liegtas sakarā ar izmaksām, kas rodas, apstrādājot šo informāciju, zaudētu savu jēgu.
97. Šiem diviem apsvērumiem ir zināma nozīme, it īpaši elektronisko datubāzu kontekstā. Atkarībā no tās struktūras un iekšējās organizācijas no elektroniskās datubāzes var iegūt daudz informācijas, bieži vien ar minimālu piepūli. Līdzīgi kā skatoties kaleidoskopā, neliela rotācija (komanda vai klikšķis) var pilnībā mainīt attēlu (39). Šajā kontekstā daudzus informācijas veidus var izgūt vienkāršāk un tiem var piekļūt ar salīdzinoši nelielu piepūli, bet, protams, atsevišķu pieprasījumu gadījumā nevar pieļaut, ka iestāde tiek pārveidota par pētniecības aģentūru privātām vajadzībām.
98. Tādēļ, lemjot par to, vai iestādei ir jānodrošina piekļuve pieprasītajiem datiem, ir jāpiemēro saprātīguma un samērīguma noteikums, neraugoties uz to, ka zināma iepriekšēja datu apstrāde ir nepieciešama. Šajā vispārējā kontekstā iesniedzējtiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē, vai pieprasītās informācijas izgūšanai ir nepieciešams ievērojams papildu darbs, ko iestāde nevar pamatoti uzņemties.
99. Visbeidzot, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja piedāvājumu segt papildu izmaksas, kas saistītas ar pieprasītās informācijas izgūšanu no datubāzes, vispirms ir jānorāda, ka šis jautājums atšķiras no tā, vai ir jānodrošina piekļuve informācijai. Izmaksas ir kas cits nekā piekļuve. Lēmums piešķirt vai atteikt piekļuvi informācijai nav atkarīgs no tā, vai persona apliecina, ka tā ir gatava uzņemties iestādei radušās izmaksas.
100. Tas izriet ne tikai no noteikumu par piekļuvi dokumentiem loģikas, kur piekļuve ir solis, kas nav saistīts ar izmaksām, bet arī no vienlīdzības imperatīva – piekļuve nedrīkst būt atkarīga no (ne)spējas segt izmaksas. Pretējā gadījumā piekļuve dokumentiem būtu iespējama tikai tiem, kas ir spējīgi maksāt.
101. Tādējādi, kad ir pieņemts lēmums piešķirt piekļuvi, ņemot vērā nepieciešamo papildu darba apjomu, oficiālajai iestādei nākamajā un neatkarīgajā posmā ir jālemj, vai iespējamās izmaksas sedz persona, kas pieprasa informāciju. Šajā ziņā atkal var izmantot analoģijas ar piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem vai publiskā sektora informācijas atkārtotu izmantošanu. It īpaši Regulā (EK) Nr. 1049/2001 ir paredzēts, ka kopijas izgatavošanas un nosūtīšanas izmaksas var prasīt segt pieteikuma iesniedzējam, taču šī maksa nedrīkst pārsniegt kopijas izgatavošanas un nosūtīšanas faktiskās izmaksas (40). Tāpat Direktīvā 2003/98 ir paredzēts, ka gadījumos, kad tiek iekasēta maksa par dokumentu atkārtotu izmantošanu, šīs maksas ir ierobežotas ar robežizmaksām, kas radušās to reproducēšanā, nodrošināšanā un izplatīšanā (41).
102. Pamatojoties uz šiem noteikumiem pēc analoģijas, izskatāmajā kontekstā šķiet saprātīgi, ja oficiālā iestāde, kurai tiek pieprasīts sniegt informāciju, pieprasītu īpašniekiem segt izmaksas, kas radušās, sniedzot šo informāciju, ņemot vērā oficiālās iestādes faktiskās papildu izmaksas, kas tai radušās, apstrādājot informāciju.
103. Tādēļ Īstenošanas regulas 11. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka oficiālajai iestādei ir tiesības atteikties sniegt pieprasīto informāciju, ja jau pieejamo datu apstrāde varētu radīt nesamērīgu darba slodzi, ko šī iestāde saprātīgi nevar uzņemties.
V. Secinājumi
104. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Thüringer Oberlandesgericht (Tīringenes federālās zemes Augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
– Komisijas Regulas (EK) Nr. 1768/95 (1995. gada 24. jūlijs), ar ko īsteno noteikumus par izņēmumu lauksaimniecībā, kas paredzēts 14. panta 3. punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību, 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, ka atbilstoši tam oficiālajām iestādēm ir jāiesniedz informācijas pieprasījumi attiecībā uz konkrētām aizsargātajām šķirnēm. Tomēr šis noteikums neliedz dalībvalstīm paredzēt piekļuvi oficiālo iestāžu rīcībā esošai informācijai attiecībā uz sugām saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
– Valsts iestāde, kas ir atbildīga par Savienības subsīdiju piešķiršanas uzraudzību, ir oficiālā iestāde, kas saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību. Līdz ar to šāda iestāde nevar atsaukties uz izņēmumu no pienākuma sniegt informāciju, kas noteikts Regulas Nr. 1768/95 11. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā.
– Regulas Nr. 1768/95 11. panta 2. punkts ir jāinterpretē tā, ka oficiālajai iestādei ir tiesības atteikties sniegt pieprasīto informāciju, ja jau pieejamo datu apstrāde varētu radīt nesamērīgu darba slodzi, ko šī iestāde saprātīgi nevar uzņemties.