ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 31. oktobrī (1)

Lieta C‑715/17

Eiropas Komisija

pret

Polijas Republiku

Lieta C‑718/17

Eiropas Komisija

pret

Ungārijas Republiku

Lieta C‑719/17

Eiropas Komisija

pret

Čehijas Republiku

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Dalībvalsts pienākumu neizpilde – Lēmumi (ES) 2015/1523 un (ES) 2015/1601 – Pagaidu pasākumi starptautiskās aizsardzības jomā Grieķijas Republikas un Itālijas Republikas labā – Ārkārtas situācija, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums noteiktu dalībvalstu teritorijā – Šādu valstspiederīgo pārcelšana uz citas dalībvalsts teritoriju – Pārcelšanas procedūra – Dalībvalstu pienākums regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem norādīt, cik pieteikuma iesniedzējus var pārcelt uz to teritoriju – Vēlākie pienākumi veikt efektīvu pārcelšanu – LESD 72. pants un valsts drošība)

1.        Parastos apstākļos personu, kas lūdz starptautisko aizsardzību Eiropas Savienībā, sadalījumu starp dalībvalstīm reglamentē Regula Nr. 604/2013 (turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”) (2). Tomēr pašreizējais konflikts Sīrijā ir ievērojami palielinājis to personu kopējo skaitu, kuras lūdz šādu aizsardzību (3). Bīstamais brauciens pāri Vidusjūrai bija un joprojām ir šādu personu (un citu iespējamo bēgļu) galvenais ceļš iekļūšanai Savienības teritorijā (4). Šāds ceļš uzliek ārkārtīgi milzīgu slogu divām Savienības dalībvalstīm, proti, Itālijai un Grieķijai (turpmāk tekstā – “dalībvalstis, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju”), kurām ir plata Vidusjūras piekrastes josla, ko praktisku apsvērumu dēļ ir neiespējami apsargāt. Parastos apstākļos šīm dalībvalstīm saskaņā ar Dublinas III regulas 13. pantu (5) piekristu atbildība izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, ko iesniedz personas, kuras caur to teritoriju iekļūst Savienībā (6). Abas valstis nespēja apstrādāt pieteikumus to ārkārtīgi lielā skaita dēļ (7).

2.        Attiecīgi 2015. gada 14. un 22. septembrī Padome pieņēma divus lēmumus, ar ko īsteno pagaidu pasākumus to dalībvalstu labā, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju: Lēmumu (ES) 2015/1523 (8) un Lēmumu (ES) 2015/1601 (9). Abu lēmumu juridiskais pamatojums ir LESD 78. panta 3. punkts. Šajos lēmumos tika noteikta sīki izstrādāta kārtība, kādā pārcelt attiecīgi 40 000 un 120 000 starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus. Turpmāk uz šiem abiem lēmumiem kopā atsaukšos kā uz “pārcelšanas lēmumiem”, un atsevišķi uz katru no tiem atsaukšos tikai nepieciešamības gadījumā.

3.        Lēmuma 2015/1601 likumība tika apstrīdēta, bet nesekmīgi (10).

4.        Tagad Komisija ir uzsākusi pienākumu neizpildes procedūru pret trim dalībvalstīm: Poliju (lieta C‑715/17), Ungāriju (lieta C‑718/17) un Čehijas Republiku (lieta C‑719/17). Atbilstošos gadījumos uz šīm dalībvalstīm kopā atsaukšos kā uz “trim atbildētājām dalībvalstīm”.

5.        Šajās paralēlajās tiesvedībās Komisija apgalvo, ka trīs atbildētājas dalībvalstis nav ievērojušas (Polijas un Čehijas Republikas gadījumā) Lēmuma 2015/1523 un Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “ziņošanas prasība”) vai (Ungārijas gadījumā) tikai Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, kā arī līdz ar to nav izpildījušas attiecīgo lēmumu 5. panta 4.–11. punktā noteiktos pienākumus, tādējādi nepalīdzot Itālijai un Grieķijai pārcelt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus uz savu teritoriju, lai tur pievērstos individuālo pieteikumu izskatīšanai pēc būtības (11).

6.        Polija, Ungārija un Čehijas Republika apstrīd prasību pieņemamību. Pakārtoti, tās apgalvo, ka tās var atsaukties uz LESD 72. pantu kā pamatu minēto lēmumu nepiemērošanai (kuru likumību tās tagad vairs neapstrīd), jo Savienības pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar LESD trešās daļas V sadaļu (kurā ietilpst 78. pants, uz kā pamata tika pieņemti pārcelšanas lēmumi) “neiespaido to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu”.

7.        Visas trīs lietas tika izskatītas kopā, un es sniegšu apvienotus secinājumus, kas attieksies uz visām trim pienākumu neizpildes procedūrām.

 Atbilstošās tiesību normas

8.        Abus pārcelšanas lēmumus nevar apskatīt nošķirti. Tos pieņēma kontekstā, ko veido (ļoti sarežģīti) pienākumi un no tiem izrietoši risinājumi starptautiskajās un Savienības tiesībās, kā arī Tiesas rūpīgais un sīki izstrādātais spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome. Centīšos izklāstīt šo kontekstu tik kodolīgi, cik iespējams.

 Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

9.        Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (12) 14. panta 1. punktā ir vispārīgi noteikts, ka “katram cilvēkam ir tiesības meklēt patvērumu no vajāšanas citās valstīs un izmantot šo patvērumu”. 14. panta 2. punktā tomēr ir paredzēts, ka “šīs tiesības nevar izmantot tad, ja vajāšana faktiski saistīta ar nepolitisku noziegumu vai darbību, kas ir pretrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem” (13).

 Ženēvas Konvencija

10.      Ženēvas Konvencijas par bēgļa statusu (14) 1. panta A sadaļas 2. punktā ir paredzēts, ka termins “bēglis” ir attiecināms uz jebkuru personu, kas “sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības un piederības īpašai sociālajai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību”. Šī punkta otrajā rindkopā ir paskaidrots, ka attiecībā uz personām, kam nav pilsonības, jēdziens “šī valsts” ir jāsaprot kā tāds, kas norāda uz “iepriekšējo mītnes zemi”.

11.      Tomēr 1. panta F sadaļā ir noteikts, ka Ženēvas Konvencija “neattiecas uz personu, par kuru ir nopietni iemesli uzskatīt, ka tā: a) ir izdarījusi noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā definēts starptautiskajos dokumentos, kas ir sastādīti, lai veidotu noteikumus attiecībā uz šādiem noziegumiem; b) ir izdarījusi nopietnu nepolitisku noziegumu ārpus patvēruma valsts pirms uzņemšanas šajā valstī par bēgli; c) ir atzīta par vainīgu darbībā, kas ir pretēja Apvienoto Nāciju mērķiem un principiem”.

 Līgums par Eiropas Savienību

12.      LES 4. panta 2. punktā noteikts, ka “Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tā respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā”.

 Līgums par Eiropas Savienības darbību

13.      LESD 72. pants ietilpst LESD V sadaļas (“Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa”, turpmāk tekstā – “BDTT”) 1. nodaļā “Vispārīgi noteikumi”. Tajā ir kodolīgi noteikts, ka “šī nodaļa neiespaido to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu”.

14.      LESD 78. panta 1. punktā, kas ir iekļauts 2. nodaļā (“Robežkontroles, patvēruma un imigrācijas politika”), ir noteikts, ka “Savienība īsteno kopēju patvēruma, papildu aizsardzības un pagaidu aizsardzības politiku, lai varētu piešķirt attiecīgu statusu jebkuram trešās valsts pilsonim, kurš pieprasa starptautisku aizsardzību, un nodrošinātu atbilstību neizraidīšanas principam. Šai politikai jābūt saskaņā ar [Ženēvas Konvenciju], kā arī ar citiem ar to saistītiem līgumiem”. LESD 78. panta 2. punkts ir juridisks pamats tiem pasākumiem, kas pieņemti, lai izveidotu kopējo Eiropas patvēruma sistēmu (turpmāk tekstā – “KEPS”) (15).

15.      LESD 78. panta 3. punktā ir noteikts: “Ja viena vai vairākas dalībvalstis saskaras ar ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu pilsoņu pieplūdums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma var paredzēt pagaidu pasākumus attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu labā. Tā pieņem lēmumu pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu.”

16.      LESD 80. pantā ir paredzēts, ka “uz šajā nodaļā izklāstīto Savienības politiku un tās īstenošanu attiecas solidaritātes princips un atbildības, tostarp tās finansiālo seku, taisnīga sadalījuma princips dalībvalstu starpā. Ja nepieciešams, Savienības aktos, kas pieņemti saskaņā šo nodaļu, iekļauj atbilstīgus pasākumus, lai šis princips stātos spēkā”.

 Pamattiesību harta

17.      Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (16) (turpmāk tekstā – “Harta”) 18. pantā ir noteikts, ka “patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti [..] Ženēvas Konvencijā [..], kā arī saskaņā ar [LES] un [LESD]”.

 “Acquis” patvēruma jomā attiecīgie elementi

18.      KEPS ir izveidota ar plašu Savienības sekundāro tiesību aktu kopumu, kurā ir noteikti kopēji procesuālie un materiāltiesiskie noteikumi, kas jāpiemēro visās dalībvalstīs, izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumus un lemjot par tiem.

 Kvalifikācijas direktīva

19.      Direktīvā 2011/95 (turpmāk tekstā – “Kvalifikācijas direktīva”) (17) ir ietverti kopēji standarti, kas jāpiemēro, lai noteiktu, vai uz trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem ir attiecināms bēgļu statuss vai alternatīva aizsardzība. Tajā ietvertas arī normas, kas reglamentē izņēmumus attiecībā uz šādu statusu un ļauj dalībvalstij atsevišķos apstākļos atsaukt, izbeigt vai atteikties atjaunot šādu statusu.

20.      Direktīvas 2. panta a) punktā “starptautiskā aizsardzība” ir definēta kā “bēgļa un alternatīvās aizsardzības statuss, kā noteikts e) un g) apakšpunktā [punktā]”; 2. panta d) punktā termins “bēglis” ir definēts saskaņā ar Ženēvas Konvencijas 1. panta A sadaļas 2. punkta pirmo daļu; 2. panta e) punktā ir paskaidrots, ka ““bēgļa statuss” nozīmē, ka dalībvalsts atzīst trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku par bēgli”, un 2. panta f) punktā ir sniegta “personas, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību”, definīcija.

21.      Direktīvas 2. panta h) punktā un 2. panta i) punktā attiecīgi ir definēts “starptautiskās aizsardzības pieteikums”, kas ir “pieprasījums, ko [..] iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas cenšas saņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu [..], un “pieteikuma iesniedzējs”, kas ir “trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums”.

22.      Kvalifikācijas direktīvā tālāk secīgi ir reglamentēta starptautiskās aizsardzības pieteikumu novērtēšana (II nodaļa, 4.–8. pants) un kvalificēšana par bēgli (III nodaļa, 9.–12. pants). 12. pantā “Izslēgšana” ir detalizēti uzskaitīti pamatojumi, kuru gadījumā trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku obligāti izslēdz no to personu loka, kas atzīti par bēgļiem. Patlaban pietiek norādīt, ka 12. panta 2. punkta formulējums, kurā uzskaitīti iemesli, kopumā atbilst tam, kas ietverts Ženēvas Konvencijas 1. panta F sadaļā (18).

23.      Direktīvas IV nodaļa “Bēgļa statuss” ietver salīdzinoši garu tiesību normu (14. pants), uzskaitot apstākļus, kuros jau piešķirts bēgļa statuss var tomēr tikt atcelts vai nepagarināts. Tie iekļauj situācijas, kurās personai būtu bijis jātiek izslēgtai no šādu personu loka saskaņā ar 12. pantu (14. panta 3. punkta a) apakšpunkts), kurās statusa piešķiršanā izšķiroša nozīme bijusi nepareizi uzrādītiem faktiem (14. panta 3. punkta b) apakšpunkts), kurās ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā pieteikuma iesniedzējs “rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš uzturas” (14. panta 4. punkta a) apakšpunkts), un kurās “viņš pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai” (14. panta 4. punkta b) apakšpunkts) (19).

24.      Direktīvas V nodaļas “Kvalificēšana par personu, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību” 17. pantā ir ietverti noteikumi, kuri būtībā līdzinās tiem, kas minēti 12. pantā saistībā ar bēgļa statusu, attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka izslēgšanu no to personu loka, kuras ir tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību. Papildus obligātajiem izslēgšanas iemesliem, kas uzskaitīti direktīvas 12. pantā, pārņemot Ženēvas Konvencijas 1. panta F sadaļu, šeit iekļauta arī situācija, kurā “[pieteikuma iesniedzējs] rada draudus tās dalībvalsts sabiedrībai vai drošībai, kurā viņš uzturas” (17. panta 1. punkta d) apakšpunkts.) 17. panta 2. punkta – kas ir tiesību norma, kurā ir noteikti obligātie izslēgšanas iemesli, – tvērums ir paplašināts, attiecinot to uz “personām, kas kūda vai citādi piedalās [17. panta 1 punktā] minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā”. Turklāt 17. panta 3. punktā dalībvalstīm ir atļauts izslēgt trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku no to personu loka, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, “ja viņš pirms uzņemšanas attiecīgajā dalībvalstī ir izdarījis vienu vai vairākus noziegumus, uz kuriem neattiecas [17. panta] 1. punkts, par kuriem būtu piemērojams cietumsods, ja tie būtu izdarīti attiecīgajā dalībvalstī, un ja viņš atstājis savu izcelsmes valsti vienīgi tādēļ, lai izvairītos no sankcijām par minētajiem noziegumiem”.

25.      Direktīvas VI nodaļas “Alternatīvās aizsardzības statuss” 19. pantā ir ietverta 14. pantam par bēgļa statusu līdzvērtīga norma, kurā uzskaitīti apstākļi, kādos jau piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss var tomēr tikt atcelts vai nepagarināts. Šāda rīcība ir atļauta tostarp, ja attiecīgo personu varētu izslēgt (20) no šāda personu loka saskaņā ar 17. panta 3. punktu (19. panta 2. punkts) vai ja šī persona būtu bijusi jāizslēdz vai ir izslēgta saskaņā ar 17. panta 1. vai 2. punktu (19. panta 3. punkta a) apakšpunkts), kā arī situācijās, kad statusa piešķiršanā izšķiroša nozīme ir bijusi nepareizi uzrādītiem faktiem (19. panta 3. punkta b) apakšpunkts).

26.      Visbeidzot, VII nodaļas “Starptautiskās aizsardzības saturs” 21. pantā ir noteikta aizsardzība pret izraidīšanu. No vienas puses, tajā ir prasība, lai dalībvalstis “ievēro neizraidīšanas principu saskaņā ar to starptautiskajām saistībām” (21. panta 1. punkts), bet no otras, 21. panta 2. punktā ir skaidri noteikts, ka, “ja [21. panta 1. punktā] minētās starptautiskās saistības to neaizliedz, dalībvalstis var izraidīt bēgli neatkarīgi no tā, vai viņa statuss ir oficiāli atzīts vai nav, ja: a) ir pamats uzskatīt, ka viņš rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš uzturas, vai b) viņš pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai”.

 Procedūru direktīva

27.      Ar Direktīvu 2013/32 (turpmāk tekstā – “Procedūru direktīva”) (21) ir ieviestas kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanai. Šīs direktīvas 51. apsvērumā ir skaidri noteikts, ka “saskaņā ar [LESD] 72. pantu šī direktīva neietekmē to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu”.

28.      Direktīvas 2. panta c) punktā izmantotā “pieteikuma iesniedzēja” definīcija ir identiska Kvalifikācijas direktīvas 2. panta i) punktā ietvertajai definīcijai.

29.      Tā kā to pieteikuma iesniedzēju vidū, kas bija jāpārceļ saskaņā ar pārcelšanas lēmumiem, bija nepilngadīgie bez pavadības, ir jāpiemin Procedūru direktīvas 25. panta 6. punkta a) apakšpunkta iii) punkts un b) apakšpunkta iii) punkts, ar kuriem dalībvalstīm ir dota iespēja atkāpties no procedūras noteikumiem, kas citādi ir piemērojami, ja par attiecīgo nepilngadīgo bez pavadības “nopietnu iemeslu dēļ var uzskatīt, ka [viņš] dalībvalstī apdraud valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, vai [..] saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir bijis izraidīts no valsts nopietnu sabiedriskās drošības vai sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ” (22).

30.      Vispārīgi runājot, Procedūru direktīvas 31. pantā “Izskatīšanas procedūra” ir tieši atļauts dalībvalstīm paātrināt izvērtēšanas procedūru un/vai veikt to pie robežas vai tranzīta zonās, ja tostarp “pieteikuma iesniedzēju nopietnu iemeslu dēļ var uzskatīt par draudu dalībvalsts valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, vai [..] ir bijis izraidīts sabiedriskās drošības vai kārtības iemeslu dēļ saskaņā ar valsts tiesību aktiem” (31. panta 8. punkta j) apakšpunkts) (23).

 Uzņemšanas direktīva

31.      Direktīva 2013/33 (turpmāk tekstā – “Uzņemšanas direktīva”) (24) papildina Procedūru direktīvu, un tajā detalizēti izklāstīta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas kārtība (turpmāk tekstā – “uzņemšana”), kamēr tiek izskatīti viņu pieteikumi. Direktīvas 2. panta b) punktā paredzētā “pieteikuma iesniedzēja” definīcija ir identiska Kvalifikācijas direktīvas 2. panta i) punktā ietvertajai definīcijai.

32.      Direktīvas II nodaļas “Vispārīgi noteikumi par uzņemšanas nosacījumiem” 7. panta 1. punktā ir iedibināts princips, ka pieteikuma iesniedzēji var brīvi pārvietoties viņus uzņēmušās dalībvalsts teritorijā vai apgabalā, kādu šī dalībvalsts viņiem šādam nolūkam noteikusi. Tomēr, atkāpjoties no šī principa, 7. panta 2. punktā ir skaidri noteikts, ka “sabiedrības interešu, sabiedriskās kārtības dēļ vai, ja tas nepieciešams, lai ātri apstrādātu un efektīvi pārraudzītu pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības pieteikumu, dalībvalstis var izlemt jautājumu par viņa dzīvesvietu”.

33.      Direktīvas 8. pantā ir reglamentēta pieteikuma iesniedzēju aizturēšana. 8. panta 2. punktā ir noteikts, ka “vajadzības gadījumā un pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, dalībvalstis var pieteikuma iesniedzēju aizturēt, ja citus, mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus nav iespējams efektīvi piemērot”. Atļauto aizturēšanas pamatu izsmeļošā uzskaitījumā ir iekļauts 8. panta 3. punkta e) apakšpunktā paredzētais pamats, proti, “ja tas nepieciešams valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai”.

 Atgriešanas direktīva

34.      Visbeidzot, ja pieteikuma iesniedzējs, kuram nav piešķirts starptautiskās aizsardzības statuss, turpina nelikumīgi uzturēties dalībvalsts teritorijā, Direktīvā 2008/115 (turpmāk tekstā – “Atgriešanas direktīva”) (25) ir paredzēti kopēji noteikumi šādu personu izraidīšanai un atgriešanai.

35.      Direktīvas 1. pantā ir “noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos [Savienības] tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības”.

36.      Direktīvas 2. pantā ir paredzēts, ka šī direktīva ar atsevišķiem izņēmumiem (26) attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.

37.      Direktīvas 6. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieņemt atgriešanas lēmumu (27) par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā. Ja trešās valsts valstspiederīgā tūlītēja izceļošana ir vajadzīga sabiedriskās kārtības vai valsts drošības nodrošināšanai, šādu lēmumu var pieņemt arī tad, ja attiecīgajai personai ir derīga citas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja vai cita atļauja, kas sniedz tiem tiesības tur uzturēties (6. panta 2. punkts). Parasti tiek noteikts laika posms no septiņām līdz trīsdesmit dienām brīvprātīgai izceļošanai (7. panta 1. punkts), bet, “ja pastāv bēgšanas iespējamība [..] vai arī, ja attiecīgā persona apdraud sabiedrības kārtību, drošību vai valsts drošību, dalībvalstis var nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai vai var noteikt laika posmu, kas ir īsāks par septiņām dienām” (7. panta 4. punkts). Kā pēdējo iespēju var izmantot piespiedu līdzekļus izraidīšanai (8. panta 4. punkts).

38.      Direktīvas 11. pantā ir reglamentēts ieceļošanas aizliegums, ko pievieno atgriešanas lēmumiem. Šāds aizliegums ir obligāts, ja nav bijis noteikts brīvprātīgas izceļošanas laika posms (11. panta 1. punkta a) apakšpunkts). Ieceļošanas aizlieguma ilgumu “nosaka, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma visus attiecīgos apstākļus, un tas principā nepārsniedz 5 gadus. Tomēr tas var pārsniegt piecus gadus, ja trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai” (11. panta 2. punkts). Konkrētos apstākļos, kad šāds piespiedu līdzeklis ir proporcionāls un pienācīgi pamatots, dalībvalstis var aizturēt trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanas nolūkā (skat. 15. pantā sīki izstrādātos noteikumus).

 Pārcelšanas lēmumi

39.      Pirms tika pieņemti pārcelšanas lēmumi, Savienība rīkojās, lai risinātu vispārēji pieņemtu globālu migrācijas krīzi. Ņemot vērā Komisijas 2015. gada 8. jūnija ieteikumu (28), 27 dalībvalstis (izņemot Ungāriju) kopā ar Islandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju un Šveici (turpmāk tekstā – “Dublinas sistēmas asociētās valstis”) 2015. gada 20. jūlijā panāca vienošanos par to, ka 22 504 no trešajām valstīm pārvietotas personas, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, tiks pārmitinātas, izmantojot daudzpusējas un valstu shēmas (29). Pārmitināšanas vietas tika sadalītas starp dalībvalstīm un Dublinas sistēmas asociētajām valstīm saskaņā ar 2015. gada 20. jūlija rezolūcijas pielikumā izklāstītajām saistībām (30).

40.      2015. gada 14. un 22. septembrī Padome pieņēma attiecīgi Lēmumu 2015/1523 un Lēmumu 2015/1601, kā juridisko pamatu izmantojot LESD 78. panta 3. punktu, pagaidu pasākumu īstenošanai, lai ārkārtas situācijā atbalstītu dalībvalstis, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju. Abus lēmumus pieņēma pēc Komisijas priekšlikuma un pēc konsultēšanās ar Eiropas Parlamentu. Lēmumu 2015/1523 pieņēma konsensa ceļā (31), bet Lēmumu 2015/1601 pieņēma ar kvalificētu balsu vairākumu (32). Abi pārcelšanas lēmumi visos aspektos nav formulēti identiski. Saskaņā ar Lēmumu 2015/1523 40 000 starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji bija jāpārceļ no Itālijas un Grieķijas saskaņā ar vienošanos, kas tika panākta starp dalībvalstīm, pieņemot 2015. gada 20. jūlija rezolūciju. Saskaņā ar Lēmumu 2015/1601 120 000 starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji bija jāpārceļ no Itālijas un Grieķijas. Minēto lēmumu pielikumos ir noteikts konkrēts cilvēku skaits, kas bija jāpārceļ uz katru dalībvalsti.

41.      Komisija 2015. gada 15. decembrī pieņēma ieteikumu par brīvprātīgu humanitārās uzņemšanas shēmu ar Turciju, ierosinot, ka valstis, kas tajā piedalās, uzņem personas, kuras pārvietotas sakarā ar konfliktu Sīrijā, kurām ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība un kuras Turcijas iestādes ir reģistrējušas pirms 2015. gada 29. novembra. Šāda shēma būtu papildpasākums savstarpējām saistībām, kas ietvertas 2015. gada 29. novembra kopīgajā rīcības plānā starp ES un Turciju (33).

 Lēmums 2015/1523

42.      Lēmuma 2015/1523 apsvērumos (34) bija noteikts:

“(1)      [LESD] 78. panta 3. punktā noteikts – ja viena vai vairākas dalībvalstis saskaras ar ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu var paredzēt pagaidu pasākumus attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu labā.

(2)      Saskaņā ar LESD 80. pantu uz Savienības politikas nostādnēm robežpārbaužu, patvēruma un imigrācijas jomā un to īstenošanu ir jāattiecas solidaritātes principam un atbildības, tostarp tās finansiālo seku, taisnīga sadalījuma principam starp dalībvalstīm, bet Savienības aktos, kas pieņemti šajā jomā, jāiekļauj atbilstīgi pasākumi, lai šis princips stātos spēkā.

(3)      Nesenā krīzes situācija Vidusjūras reģionā lika Savienības iestādēm nekavējoties apzināties ārkārtējās migrantu plūsmas šajā reģionā un aicināt īstenot konkrētus solidaritātes pasākumus ar dalībvalstīm, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju. Jo īpaši ārlietu un iekšlietu ministru kopīgajā sanāksmē 2015. gada 20. aprīlī Komisija iepazīstināja ar desmit punktu plānu nekavējoties veicamiem pasākumiem, lai reaģētu uz šo krīzi, tostarp apņemšanos izskatīt iespējas saistībā ar ārkārtas pārcelšanas mehānismu.

(4)      Eiropadome 2015. gada 23. aprīļa sanāksmē inter alia nolēma pastiprināt iekšējo solidaritāti un atbildību un apņēmās jo īpaši palielināt ārkārtas palīdzību dalībvalstīm, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju, izskatīt iespējas organizēt ārkārtas pārcelšanu uz brīvprātības principa starp visām dalībvalstīm, kā arī izvietot Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) vienības dalībvalstīs, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju, lai varētu kopā apstrādāt starptautiskas aizsardzības pieteikumus, tostarp veikt reģistrāciju un paņemt pirkstu nospiedumus.

(5)      Eiropas Parlaments 2015. gada 28. aprīļa rezolūcijā atkārtoti norādīja, ka Savienībai, reaģējot uz nesenajām traģēdijām Vidusjūrā, jārīkojas solidāri, taisnīgi jāsadala atbildība un jāpastiprina centieni šajā jomā attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuras uzņem vislielāko skaitu bēgļu un starptautiskas aizsardzības pieteikuma iesniedzēju absolūtos skaitļos vai relatīvi.

[..]

(9)      No dalībvalstīm, kuras saskārās ar ievērojamu spiedienu, un ņemot vērā nesenos traģiskos notikumus Vidusjūrā, īpaši jāizceļ Itālija un Grieķija, kur ieceļoja nepieredzēti daudz migrantu, tostarp starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kam nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība, un šis pieplūdums radīja ievērojamu spiedienu uz šo valstu migrācijas un patvēruma sistēmām.

(10)      Saskaņā ar datiem no Eiropas Aģentūras operatīvās sadarbības vadībai pie ārējām robežām (Frontex) Vidusjūras centrālā un austrumu daļa ir bijusi galvenā nelikumīgas robežšķērsošanas vieta Savienībā 2014. gadā. 2014. gadā Itālijā vien ir ieceļojuši vairāk nekā 170 000 migrantu – par 277 % vairāk salīdzinājumā ar 2013. gadu. Pastāvīgs pieaugums bija vērojams arī Grieķijā, kuru sasniedza 50 000 nelikumīgo migrantu – par 153 % vairāk salīdzinājumā ar 2013. gadu. 2015. gadā kopējais skaits palielinājās vēl vairāk. Pirmajos sešos mēnešos Itālijā nelikumīgo robežšķērsošanas gadījumu skaits palielinājās par 5 % salīdzinājumā ar to pašu laikposmu iepriekšējā gadā. Tajā pašā laikposmā Grieķijā strauji palielinājās nelikumīgo robežšķērsošanas gadījumu skaits – salīdzinājumā ar 2014. gada pirmajiem sešiem mēnešiem pieaugums bija seškārtīgs (vairāk nekā 76 000 laikposmā no 2015. gada janvāra līdz jūnijam salīdzinājumā ar 11 336 laikposmā no 2014. gada janvāra līdz jūnijam). Ievērojama daļa no kopējā nelikumīgo migrantu skaita šajos abos reģionos ietvēra migrantus ar tādu valstspiederību, kam saskaņā ar Eurostat datiem ir bijis liels atzīšanas īpatsvars Savienības mērogā.

[..]

(13)      Ņemot vērā pašreizējo nestabilitāti un konfliktus Itālijas un Grieķijas tiešā tuvumā, ir ļoti iespējams, ka turpināsies ievērojams un palielināts spiediens uz šo valstu migrācijas un patvēruma sistēmām un ka lielai daļai migrantu varētu būt nepieciešama starptautiska aizsardzība. Tas liecina, ka ir noteikti jāizrāda solidaritāte Itālijai un Grieķijai un līdz šim to atbalstam veiktie pasākumi jāpapildina ar pagaidu pasākumiem patvēruma un migrācijas jomā.

[..]

(16)      Ja kāda dalībvalsts saskartos ar līdzīgu ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, Padome, pamatojoties uz LESD 78. panta 3. punktu, pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu var pieņemt pagaidu pasākumus attiecīgās dalībvalsts labā. Šādi pasākumi vajadzības gadījumā var ietvert šajā lēmumā paredzēto attiecīgās dalībvalsts pienākumu atcelšanu.

(17)      Saskaņā ar LESD 78. panta 3. punktu Itālijas un Grieķijas labā paredzētajiem pasākumiem vajadzētu būt pagaidu pasākumiem. 24 mēneši ir samērīgs laikposms, lai nodrošinātu, ka šajā lēmumā paredzētajiem pasākumiem ir patiesa ietekme, atbalstot Itāliju un Grieķiju, tām risinot problēmas saistībā ar ievērojamām migrantu plūsmām to teritorijās.

(18)      Pasākumi pārcelšanai no Itālijas un Grieķijas, kā izklāstīts šajā lēmumā, ietver pagaidu atkāpi no [Dublinas III regulas] 13. panta 1. punktā paredzētā noteikuma, saskaņā ar kuru Itālija un Grieķija citādi būtu atbildīgas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, pamatojoties uz minētās regulas III nodaļā noteikto kritēriju, kā arī pagaidu atkāpi no procedūras etapiem, tostarp termiņiem, kas noteikti minētās regulas 21., 22. un 29. pantā. Pārējie [Dublinas III regulas] noteikumi, tostarp īstenošanas noteikumi, kas paredzēti Komisijas Regulā (EK) Nr. 1560/2003 (35) un Komisijas Īstenošanas regulā (ES) Nr. 118/2014 (36), joprojām ir piemērojami, tostarp tur ietvertie noteikumi par pārsūtītājas dalībvalsts pienākumu segt izmaksas, kas nepieciešamas pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai uz pārcelšanas mērķa dalībvalsti, un par sadarbību saistībā ar pārsūtīšanu starp dalībvalstīm, kā arī par informācijas nosūtīšanu, izmantojot DubliNet elektroniskās komunikācijas tīklu.

Šajā lēmumā ir paredzēta arī atkāpe attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja piekrišanu, kas minēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 516/2014 7. panta 2. punktā (37).

(19)      Pārcelšanas pasākumi neatbrīvo dalībvalstis no pienākuma pilnībā piemērot [Dublinas III regulu], ietverot noteikumus, kuri saistīti ar ģimenes atkalapvienošanos, nepavadītu nepilngadīgo īpašu aizsardzību, un klauzulas par rīcības brīvību humānu apsvērumu dēļ.

[..]

(21)      Pagaidu pasākumi ir paredzēti, lai mazinātu ievērojamo spiedienu uz Itāliju un Grieķiju patvēruma jomā, jo īpaši – pārceļot ievērojamu skaitu pieteikuma iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība un kuri ir ieceļojuši Itālijā vai Grieķijā pēc šā lēmuma piemērošanas dienas. Ņemot par pamatu trešo valstu valstspiederīgo kopējo skaitu, kuri 2014. gadā nelikumīgi ieceļojuši Itālijā vai Grieķijā, un to personu skaitu, kurām nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība, no Itālijas un Grieķijas kopumā būtu jāpārceļ 40 000 pieteikuma iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība. Tas ir apmēram 40 % no kopējā trešo valstu valstspiederīgo skaita, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība un kuri nelikumīgi ieceļojuši Itālijā vai Grieķijā 2014. gadā. Tādējādi šajā lēmumā ierosinātais pārcelšanas pasākums nodrošina taisnīgu sloga sadali starp Itāliju un Grieķiju, no vienas puses, un pārējām dalībvalstīm, no otras puses. Ņemot vērā šos pašus pieejamos kopējos skaitļus par 2014. gadu un 2015. gada pirmajiem četriem mēnešiem Itālijā salīdzinājumā ar Grieķiju, 60 % no šiem pieteikuma iesniedzējiem būtu jāpārceļ no Itālijas un 40 % no Grieķijas.

[..]

(24)      Tā kā šis lēmums nozīmē politikas turpmāku attīstību šajā jomā, lai īstenotu solidaritātes principu un atbildības taisnīgu sadali, ir jānodrošina, lai dalībvalstis, uz kurām, ievērojot šo lēmumu, no Itālijas vai Grieķijas pārceļ pieteikuma iesniedzējus, kam nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība, par katru pārcelto personu saņemtu vienreizēju maksājumu, kurš atbilst Regulas (ES) Nr. 516/2014 18. pantā paredzētajam maksājumam, proti, EUR 6000, un tiek veikts saskaņā ar tām pašām procedūrām. Tas nozīmē ierobežotu pagaidu atkāpšanos no Regulas (ES) Nr. 516/2014 18. panta, jo vienreizējais maksājums būtu jāmaksā par pārceltajiem pieteikuma iesniedzējiem, nevis starptautiskās aizsardzības saņēmējiem. Šāds pagaidu paplašinājums iespējamo vienreizējā maksājuma saņēmēju lokam, šķiet, patiesi ir ar šo lēmumu izveidotās ārkārtas shēmas sastāvdaļa.

(25)      Ir jānodrošina, ka tiek ieviesta ātras pārcelšanas procedūra un ka pagaidu pasākumu īstenošanā dalībvalstis cieši administratīvi sadarbojas un EASO sniedz operatīvu atbalstu.

(26)      Visā pārcelšanas procedūras laikā līdz pat pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai būtu jāņem vērā valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi. Pilnībā ievērojot pieteikuma iesniedzēju pamattiesības, tostarp attiecīgos noteikumus par datu aizsardzību, ja dalībvalstij ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs rada draudus tās valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, tai būtu par to jāinformē pārējās dalībvalstis.

[..]

(32)      Būtu jāveic pasākumi, lai izvairītos no pārcelto personu turpmākas pārvietošanās no pārcelšanas mērķa dalībvalsts uz citām dalībvalstīm, kas varētu traucēt efektīvi piemērot šo lēmumu. Jo īpaši, pieteikuma iesniedzēji būtu jāinformē par sekām, ja viņi turpmāk nelikumīgi pārvietosies uz citām dalībvalstīm, un par to, ka, ja pārcelšanas mērķa dalībvalsts piešķirs viņiem starptautisko aizsardzību, viņi principā varēs izmantot ar starptautisko aizsardzību saistītās tiesības tikai minētajā dalībvalstī.

[..]

(41)      Ņemot vērā situācijas steidzamību, šim lēmumam būtu jāstājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.”

43.      Lēmuma 1. pantā bija noteikts, ka ar Lēmumu 2015/1523 “Itālijas un Grieķijas labā tiek noteikti pagaidu pasākumi starptautiskās aizsardzības jomā, lai palīdzētu šīm valstīm labāk pārvarēt ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums šajās dalībvalstīs”.

44.      Lēmuma 2. pantā bija ietvertas šādas definīcijas:

“a)      “starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir starptautiskās aizsardzības pieteikums, kā noteikts [Kvalifikācijas direktīvas] 2. panta h) punktā;

b)      “pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;

c)      “starptautiskā aizsardzība” ir bēgļa statuss un alternatīvās aizsardzības statuss, kā noteikts attiecīgi [Kvalifikācijas direktīvas] 2. panta e) un g) punktā;

d)      “ģimenes locekļi” ir ģimenes locekļi, kā noteikts [Dublinas III regulas] 2. panta g) punktā;

e)      “pārcelšana” ir pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana no tās dalībvalsts teritorijas, kura atbilstīgi [Dublinas III regulas] III nodaļā noteiktajiem kritērijiem ir tā, kas ir atbildīga par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, uz pārcelšanas mērķa dalībvalsts teritoriju;

f)      “pārcelšanas mērķa dalībvalsts” ir dalībvalsts, kura kļūst atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, ievērojot [Dublinas III regulu], pēc pieteikuma iesniedzēja pārcelšanas uz minēto dalībvalsti.”

45.      Saskaņā ar 3. panta 1. punktu pārcelšana, ievērojot Lēmumu 2015/1523, notiek vienīgi attiecībā uz tādu pieteikuma iesniedzēju, kurš starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzis Itālijā vai Grieķijā un par kuru minētās valstis citādi būtu bijušas atbildīgas, ievērojot Dublinas III regulas III nodaļā noteiktos kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai.

46.      Lēmuma 4. pantā bija noteikts:

“Pēc vienošanās, ko dalībvalstis panāca ar Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2015. gada 20. jūlija rezolūciju par 40 000 personu, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiska aizsardzība, pārcelšanu no Itālijas un Grieķijas:

a)      no Itālijas uz pārējo dalībvalstu teritorijām pārceļ 24 000 pieteikuma iesniedzēju;

b)      no Grieķijas uz pārējo dalībvalstu teritorijām pārceļ 16 000 pieteikuma iesniedzēju.”

47.      Lēmuma 5. pantā bija izklāstīta pārcelšanas procedūra. Šī norma tika izstrādāta Lēmuma 2015/1601 5. pantam ļoti līdzīgā formulējumā, kuru tālāk citēšu pilnībā. Tāpēc šo formulējumu šeit neatkārtošu.

48.      Lēmuma 10. pantā bija noteikts, ka “pārcelšanas mērķa dalībvalsts saņem vienreizēju maksājumu EUR 6000 apmērā par katru pārceltu personu, ievērojot šo lēmumu. Šo finansiālo atbalstu sniedz, piemērojot procedūras, kas noteiktas Regulas (ES) Nr. 516/2014 18. pantā.”

49.      Atbilstoši 12. pantam, pamatojoties uz dalībvalstu un attiecīgo aģentūru sniegto informāciju, Komisija ik pēc sešiem mēnešiem ziņo Padomei par Lēmuma 2015/1523 īstenošanu. Pamatojoties uz Itālijas un Grieķijas sniegto informāciju, Komisija arī ik pēc sešiem mēnešiem ziņo Padomei par 8. pantā minēto ceļvežu īstenošanu (38).

50.      Lēmums 2015/1523 13. pantā bija norādīts, ka tas stājās spēkā 2015. gada 15. septembrī un ir jāpiemēro līdz 2017. gada 17. septembrim.

 Lēmums 2015/1601

51.      Lēmuma 2015/1601 apsvērumos papildus bija noteikts (39):

(11)      2015. gada 20. jūlijā, atspoguļojot īpašo situāciju dažādās dalībvalstīs, konsensa ceļā tika pieņemta Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju rezolūcija par 40 000 personu, kurām nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība, pārcelšanu no Grieķijas un Itālijas. Divu gadu laikposmā tiks pārceltas 24 000 personas no Itālijas un 16 000 personas no Grieķijas. Padome 2015. gada 14. septembrī pieņēma Lēmumu (ES) 2015/1523, ar ko paredzēja pagaidu un ārkārtas mehānismu to personu pārcelšanai no Itālijas un Grieķijas uz citām dalībvalstīm, kurām ir nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība.

(12)      Pēdējos mēnešos pie dienvidu ārējām sauszemes un jūras robežām ir atkal strauji pieaudzis migrācijas spiediens, un, pieaugot to migrantu skaitam, kuri ierodas Grieķijā un dodas prom no tās, migrācijas plūsmas turpina pārvietoties no Vidusjūras reģiona centrālās daļas uz Vidusjūras reģiona austrumu daļu un uz Rietumbalkānu maršrutu. Ņemot vērā šo situāciju, būtu vajadzīgi jauni pagaidu pasākumi, lai mazinātu patvēruma pieprasītāju spiedienu Itālijai un Grieķijai.

[..]

(18)      [..] Lēmumā (ES) 2015/1523 tiek noteikts pienākums Itālijai un Grieķijai izstrādāt strukturālus risinājumus, ar ko risina ārkārtas spiedienus uz to patvēruma un migrācijas sistēmām, izveidojot noturīgu un stratēģisku sistēmu, lai reaģētu uz krīzes situāciju un pastiprinātu notiekošo reformu procesu šajās jomās. Lai ņemtu vērā šo lēmumu, būtu jāatjaunina ceļveži, ko šim nolūkam iesniegušas Itālija un Grieķija.

[..]

(20)      No 2016. gada 26. septembra 54 000 pieteikuma iesniedzēju būtu proporcionāli jāpārceļ no Itālijas un Grieķijas uz citām dalībvalstīm. Padomei un Komisijai būtu pastāvīgi jāpārskata situācija attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo masveida pieplūdumu dalībvalstīs. Komisijai vajadzības gadījumā būtu jāiesniedz priekšlikumi šā lēmuma grozīšanai, lai reaģētu uz situācijas attīstību uz vietas un tās ietekmi uz pārcelšanas mehānismu, kā arī arvien pieaugošo spiedienu uz dalībvalstīm, jo īpaši dalībvalstīm, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju. To darot, tai būtu jāņem vērā iespējamās labumguvējas dalībvalsts viedokļi.

[..]

(26)      Pagaidu pasākumi ir paredzēti, lai mazinātu ievērojamo spiedienu uz Itāliju un Grieķiju patvēruma jomā, jo īpaši, pārceļot ievērojamu skaitu pieteikuma iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība un kuri ir ieceļojuši Itālijā vai Grieķijā pēc šā lēmuma piemērošanas dienas. Ņemot par pamatu trešo valstu valstspiederīgo kopējo skaitu, kuri 2015. gadā nelikumīgi ieceļojuši Itālijā un Grieķijā, un to personu skaitu, kurām nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība, no Itālijas un Grieķijas kopumā būtu jāpārceļ 120 000 pieteikuma iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība. Tas ir apmēram 43 % no kopējā trešo valstu valstspiederīgo skaita, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība un kuri nelikumīgi ieceļojuši Itālijā un Grieķijā 2015. gada jūlijā un augustā. Šajā lēmumā paredzētais pārcelšanas pasākums nodrošina taisnīgu sloga sadali starp Itāliju un Grieķiju, no vienas puses, un citām dalībvalstīm, no otras puses, ņemot vērā pieejamos kopējos skaitļus par 2015. gadu attiecībā uz robežu nelikumīgu šķērsošanu. Ņemot vērā attiecīgos skaitļus, 13 % no šiem pieteikuma iesniedzējiem būtu jāpārceļ no Itālijas, 42 % – no Grieķijas, un 45 % būtu jāpārceļ, kā paredzēts šajā lēmumā.

[..]

(44)      Ņemot vērā to, ka šā lēmuma mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar [LES] 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā lēmumā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

[..]

(50)      Ņemot vērā situācijas steidzamību, šim lēmumam būtu jāstājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.” (40)

52.      Lēmuma 1. panta 1. punkts bija formulēts identiski Lēmuma 2015/1523 1. pantam (pagaidu pasākumu noteikšana). 1. panta 2. punktā bija paredzēts, ka Komisija pastāvīgi uzrauga situāciju attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo masveida pieplūdumu dalībvalstīs un iesniedz priekšlikumus grozīt minēto lēmumu, lai ņemtu vērā situācijas attīstību uz vietas un tās ietekmi uz pārcelšanas mehānismu (41).

53.      Lēmuma 2. pantā ietvertās definīcijas ir tādas pašas kā tās, kas bija Lēmuma 2015/1523 2. pantā. Tās šeit neatkārtošu.

54.      Arī 3. pants (“Darbības joma”) bija izteikts līdzīgi Lēmuma 2015/1523 3. pantam.

55.      Lēmuma 4. panta nosaukums bija “120 000 pieteikuma iesniedzēju pārcelšana uz dalībvalstīm”. Tajā bija paredzēts:

“1.      120 000 pieteikuma iesniedzējus pārceļ uz citām dalībvalstīm šādi.

a)      15 600 pieteikuma iesniedzēju pārceļ no Itālijas uz citu dalībvalstu teritoriju saskaņā ar I pielikumā izklāstīto tabulu.

b)      50 400 pieteikuma iesniedzēju pārceļ no Grieķijas uz citu dalībvalstu teritoriju saskaņā ar II pielikumā izklāstīto tabulu.

c)      54 000 pieteikuma iesniedzēju pārceļ uz citu dalībvalstu teritoriju proporcionāli skaitļiem, kuri sniegti I un II pielikumā, vai nu saskaņā ar šā panta 2. punktu, vai ar šā lēmuma grozījumu, kā minēts 1. panta 2. punktā un šā panta 3. punktā.

2.      No 2016. gada 26. septembra 1. punkta c) apakšpunktā minētos 54 000 pieteikuma iesniedzēju pārceļ no Itālijas un Grieķijas tādā proporcijā, kāda izriet no 1. punkta a) un b) apakšpunkta, uz citu dalībvalstu teritoriju proporcionāli I un II pielikumā izklāstītajiem skaitļiem. Komisija iesniedz Padomei priekšlikumu par skaitļiem, kas attiecīgi jāiedala katrai dalībvalstij.

3.      Ja līdz 2016. gada 26. septembrim Komisija uzskata, ka pārcelšanas mehānisma pielāgošanu attaisno situācijas attīstība uz vietas vai ka dalībvalsts saskaras ar ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, kuru izraisa krasas migrācijas plūsmu svārstības un, ņemot vērā iespējamās labumguvējas dalībvalsts viedokļus, tā attiecīgā gadījumā var iesniegt priekšlikumus Padomei, kā minēts 1. panta 2. punktā.

3.a      Saistībā ar 1. punkta c) apakšpunktā minēto pieteikuma iesniedzēju pārcelšanu dalībvalstis var izvēlēties pildīt savas saistības, uzņemot savā teritorijā Sīrijas valstspiederīgos, kuri atrodas Turcijā, saskaņā ar valstu vai daudzpusējām likumīgas uzņemšanas shēmām personām, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, bet izņemot pārmitināšanas shēmu, kas bija dalībvalstu valdību pārstāvju 2015. gada 20. jūlija Padomes sanāksmē izdarīto secinājumu priekšmets. Šādā veidā dalībvalsts uzņemto personu skaits atbilstoši samazina attiecīgās dalībvalsts pienākumu.

Attiecībā uz katru šādu likumīgu uzņemšanu, kas samazina pārcelšanas pienākumu, 10. pantu piemēro mutatis mutandis.

Dalībvalstis, kas izvēlas šajā punktā paredzēto iespēju, katru mēnesi ziņo Komisijai par to personu skaitu, kas likumīgi uzņemtas šā punkta nolūkā, norādot tās shēmas veidu, saskaņā ar kuru notikusi uzņemšana, un izmantotās likumīgas uzņemšanas veidu.” (42)

56.      Lēmuma I pielikumā bija uzskaitīts starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju iedalījums katrai dalībvalstij no Itālijas. II pielikumā bija uzskaitīts šādu iesniedzēju iedalījums katrai dalībvalstij no Grieķijas.

57.      Lēmuma 5. pantā bija noteikts:

“1.      Lai nodrošinātu administratīvo sadarbību, kas nepieciešama šā lēmuma īstenošanai, katra dalībvalsts izvēlas valsts kontaktpunktu, kura adresi tā paziņo pārējām dalībvalstīm un EASO. Dalībvalstis kopā ar EASO un citām attiecīgajām aģentūrām veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu tiešu sadarbību un informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm, tostarp par 7. punktā minēto iemeslu.

2.      Dalībvalstis regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem norāda, cik pieteikuma iesniedzējus var ātri pārcelt uz to teritoriju, un citu svarīgu informāciju.

3.      Ņemot par pamatu šo informāciju, Itālija un Grieķija ar EASO un, attiecīgā gadījumā, ar 8. punktā minēto dalībvalstu sadarbības koordinatoru atbalstu identificē konkrētus pieteikuma iesniedzējus, kurus varētu pārcelt uz citām dalībvalstīm, un cik vien drīz iespējams iesniedz minēto dalībvalstu kontaktpunktiem visu būtisko informāciju. Minētajā nolūkā priekšroku dod mazāk aizsargātiem pieteikuma iesniedzējiem Direktīvas 2013/33/ES 21. un 22. panta nozīmē.

4.      Pēc tam, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts ir sniegusi apstiprinājumu, Itālija un Grieķija cik drīz vien iespējams, apspriežoties ar EASO, pieņem lēmumu par katra identificētā pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu uz konkrētu pārcelšanas mērķa dalībvalsti un paziņo to pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar 6. panta 4. punktu. Lēmumu neapstiprināt pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu pārcelšanas mērķa dalībvalsts var pieņemt vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls, kā minēts 7. punktā.

5.      Pieteikuma iesniedzējus, no kuriem, ievērojot Regulas (ES) Nr. 603/2013 (43) 9. pantā izklāstītās saistības, jāpaņem pirkstu nospiedumi, var ierosināt pārcelt tikai tad, ja viņu pirkstu nospiedumi ir paņemti un nosūtīti uz Eurodac centrālo sistēmu, ievērojot minēto regulu.

6.      Pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana uz pārcelšanas mērķa dalībvalsts teritoriju notiek iespējami drīz pēc datuma, kurā attiecīgajai personai ir paziņots šā lēmuma 6. panta 4. punktā minētais pārsūtīšanas lēmums. Itālija un Grieķija nosūta pārcelšanas mērķa dalībvalstij pārsūtīšanas datumu un laiku, kā arī visu citu atbilstīgo informāciju.

7.      Dalībvalstis saglabā tiesības atteikties pārcelt pieteikuma iesniedzēju vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka viņš rada draudus to valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, vai ja ir nopietni iemesli piemērot Direktīvas 2011/95/ES 12. un 17. pantā izklāstītos izslēgšanas noteikumus.

8.      Visu šajā pantā aprakstīto pārcelšanas procedūras aspektu īstenošanai dalībvalstis pēc visas atbilstīgās informācijas apmaiņas var lemt norīkot uz Itāliju un Grieķiju sadarbības koordinatorus.

9.      Saskaņā ar Savienības acquis dalībvalstis pilnībā izpilda savus pienākumus. Attiecīgi Itālija un Grieķija pārcelšanas procedūrā garantē identifikāciju, reģistrāciju un pirkstu nospiedumu ņemšanu. Lai nodrošinātu to, ka process paliek efektīvs un pārvaldāms, uzņemšanas objekti un pasākumi ir organizēti pienācīgi, lai cilvēkus izmitinātu pagaidu kārtā, ievērojot Savienības acquis, līdz tiek pieņemts lēmums par viņu situāciju. Pieteikuma iesniedzēji, kuri izvairās no pārcelšanas procedūras, no pārcelšanas tiek izslēgti (44).

10.      Šajā pantā paredzēto pārcelšanas procedūru pabeidz cik iespējams drīz un ne vēlāk kā divus mēnešus no brīža, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts ir norādījusi 2. punktā minēto informāciju, izņemot gadījumu, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts apstiprinājums, kas minēts 4. punktā, notiek īsākā laikā nekā divās nedēļās pirms minētā divu mēnešu laikposma beigām. Šādos gadījumos termiņu pārcelšanas procedūras pabeigšanai var pagarināt uz laikposmu, kas nepārsniedz divas nedēļas. Turklāt šo termiņu attiecīgā gadījumā var pagarināt uz vēl četru nedēļu laikposmu, ja Itālija vai Grieķija demonstrē objektīvus praktiskus šķēršļus, kas neļauj pārsūtīšanai notikt.

Ja pārcelšanas procedūra minētajos termiņos netiek pabeigta un ja vien Itālija un Grieķija nevienojas ar pārcelšanas mērķa dalībvalsti par saprātīgu termiņa pagarinājumu, Itālija un Grieķija joprojām ir atbildīgas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar [Dublinas III regulu].

11.      Pārcelšanas mērķa dalībvalsts pēc pieteikuma iesniedzēja pārcelšanas paņem un nosūta uz Eurodac centrālo sistēmu pieteikuma iesniedzēja pirkstu nospiedumus saskaņā ar [Eurodac regulas] 9. pantu un atjaunina datu kopas saskaņā ar minētās regulas 10. pantu un, attiecīgā gadījumā, ar tās 18. pantu.”

58.      Saskaņā ar 10. pantu pārcelšanas mērķa dalībvalsts par katru pārcelto personu saņem vienreizēju maksājumu 6000 EUR, bet Itālija vai Grieķija (attiecīgi) saņem vienreizēju maksājumu vismaz 500 EUR apmērā.

59.      Atbilstoši 12. pantam, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, Komisija ik pēc sešiem mēnešiem ziņo Padomei par Lēmuma 2015/1601 īstenošanu.

60.      Saskaņā ar 13. pantu Lēmums 2015/1601 stājās spēkā 2015. gada 25. septembrī un bija piemērojams līdz 2017. gada 26. septembrim.

61.      Kopš tā laika Komisija ir sniegusi 15 ziņojumus par pārmitināšanu un pārcelšanu saskaņā ar pārcelšanas lēmumu 12. pantu un Komisijas 2016. gada 4. marta paziņojuma 6. punktu (“Atpakaļceļš uz Šengenu – Ceļvedis”, COM(2016) 120 final) (45).

 Spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome

62.      Slovākija un Ungārija attiecīgi 2015. gada 2. un 3. decembrī cēla prasību pret Padomi par Lēmuma 2015/1601 atcelšanu (46). Slovākija atsaucās uz sešiem pamatiem, bet Ungārija izvirzīja desmit pamatus.

63.      Tiesa izvērtēja izvirzītos pamatus, apvienojot tos apakšgrupās. Vispirms tā izskatīja apgalvojumu par to, ka LESD 78. panta 3. punkts nav atbilstošs juridisks pamatojums Lēmumam 2015/1601. Šis izvērtējums tika sadalīts šādos elementos: i) minētā lēmuma leģislatīvā daba, ii) tas, vai šis lēmums bija pagaidu un vai tā piemērošanas ilgums bija pārmērīgs, un iii) vai šis lēmums atbilda nosacījumiem LESD 78. panta 3. punkta piemērošanai.

64.      Pēc tam Tiesa izvērtēja procedūras likumību, kuras rezultātā tika pieņemts Lēmums 2015/1601. Šajā izvērtējumā tā aplūkoja: i) vai likumdevējs ir pārkāpis LESD 68. pantu, ii) vai ir pārkāpti būtiski procedūras noteikumi, piemēram, vai tika ievērots pienākums apspriesties ar Parlamentu, iii) vai Padome drīkstēja rīkoties bez vienprātīga balsojuma saskaņā ar LESD 293. panta 1. punktu, iv) vai ir pārkāptas valstu parlamentu tiesības sniegt atzinumu un v) vai Padome ir ievērojusi Savienības tiesības attiecībā uz valodu lietojumu, pieņemot Lēmumu 2015/1601.

65.      Pēdējā pamatu apakšgrupa, kuru Tiesa izvērtēja, bija Slovākijas un Ungārijas iesniegtie pamati, kas attiecas uz lietas būtību. Tie ietver: i) iespējamu samērīguma principa pārkāpumu, ii) lēmuma seku iespējamu neņemšanu vērā attiecībā uz Ungāriju un iii) iespējamu tiesiskās noteiktības principa un Ženēvas Konvencijas pārkāpumu.

66.      Ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot], mans godātais nesen mirušais kolēģis un draugs, kura trūkumu ļoti izjūtam, pamatīgi izstrādātos, 344 punktu garos secinājumos ieteica Tiesai šos pamatus noraidīt (47).

67.      2017. gada 6. septembrī ar tikpat pamatīgu un 347 punktu garu spriedumu virspalāta noraidīja visus pamatus, kā arī pašas prasības.

68.      Pirmstiesas procedūra visās trijās pienākumu neizpildes procedūrās tika uzsākta 2017. gada vasarā, proti, pirms tika pasludināts spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome (48). Tomēr pieteikumi Tiesā tika iesniegti attiecīgi 2017. gada 21. decembrī (Komisija/Polija) un 2017. gada 22. decembrī (Komisija/Ungārija un Komisija/Čehijas Republika), tādējādi – jau pēc tam, kad Tiesa bija apstiprinājusi Lēmuma 2015/1601 spēkā esamību. Tāpēc brīdī, kad Tiesā tika uzsākts rakstveida process, minētā lēmuma spēkā esamība bija neapstrīdama.

69.      Izskatāmajās trijās pienākumu neizpildes procedūrās svarīgāko jautājumu tādējādi var pārformulēt šādā veidā: ņemot vērā, ka Lēmums 2015/1601 ir spēkā esošs un tādējādi vienmēr saistošs visām dalībvalstīm, kurām tas ir adresēts, vai ir juridiski argumenti, kurus trīs atbildētājas dalībvalstis var izvirzīt un kuri atbrīvo tās no pienākumiem, kas tām uzlikti ar pārcelšanas lēmumiem (49)?

 Faktiskie apstākļi

70.      2015. gada 16. decembrī Polija uzņēmās saistības pret Komisiju, ka tā piekritīs 100 pieteikuma iesniedzēju pārcelšanai (65 pieteikuma iesniedzēji no Grieķijas un 35 pieteikuma iesniedzēji no Itālijas). Pamatojoties uz to, Grieķija un Itālija attiecīgi identificēja 73 un 36 pieteikuma iesniedzējus pārcelšanai uz Poliju. Tomēr Komisija norāda (Polija to neapstrīd), ka neviens no šiem pieteikuma iesniedzējiem nav ticis pārcelts uz Poliju un ka Polija vairs nav uzņēmusies turpmākas saistības pret Komisiju uzņemt pieteikuma iesniedzējus.

71.      Komisija norāda (un Ungārija to neapstrīd), ka Ungārija nav uzņēmusies saistības pret Komisiju pieņemt nevienu pieteikuma iesniedzēju atbilstoši pārcelšanas lēmumiem.

72.      2015. gada 8. jūlijā, tas ir, pirms TI padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumiem (50), Čehijas Republika pieņēma Rezolūciju Nr. 556 par pārcelšanu no Grieķijas un Itālijas (51). 2016. gada 5. februārī Čehijas Republika uzņēmās saistības pret Komisiju, ka tā uzņems 30 pieteikuma iesniedzēju pārcelšanu atbilstoši Lēmumam 2015/1523. 2016. gada 13. maijā tā papildināja šīs saistības, norādot, ka uzņems papildu 20 pieteikuma iesniedzējus atbilstoši Lēmumam 2015/1601. Pamatojoties uz to, Grieķija un Itālija noteica attiecīgi 30 un 10 pieteikuma iesniedzējus pārcelšanai uz Čehijas Republiku. Komisija norāda (arī šo dalībvalsts neapstrīd), ka no tiem pieteikuma iesniedzējiem, kurus ierosināja pārcelt, Čehijas Republika piekrita uzņemt 15 pieteikuma iesniedzējus no Grieķijas, no kuriem 12 tika faktiski pārcelti, bet no Itālijas netika pieņemts vai pārcelts neviens pieteikuma iesniedzējs.

73.      2016. gada 10. februārī Komisija vienlaikus nosūtīja vēstules Polijai, Ungārijai un Čehijas Republikai, aicinot šīs trīs dalībvalstis uzsākt migrantu pārcelšanu, cik drīz vien iespējams, un pārliecināties, ka pārcelšanas process tiek īstenots ātri.

74.      2016. gada 4. martā Komisija pieņēma paziņojumu (pamatojoties uz pārcelšanas lēmumu 12. pantu), kura virsraksts bija “Atpakaļceļš uz Šengenu – Ceļvedis” (52). Turpmāko notikumu attīstību ilustrē šādi paziņojumi no dažādiem Komisijas ziņojumiem par pārmitināšanu un pārcelšanu, kā arī paziņojumi, kas ietverti sarakstē ar dalībvalstīm.

75.      Pirmajā ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu, kas pieņemts 2016. gada 16. martā, Komisija norādīja, ka “no Itālijas un Grieķijas ir pārcelti tikai 937 cilvēki” un ka “abu programmu neapmierinošais īstenošanas līmenis ir saistīts ar daudziem dažādiem faktoriem, tostarp dalībvalstu politiskās gribas trūkumu pilnībā un laikus izpildīt to juridisko pienākumu veikt pārcelšanu” (53).

76.      2016. gada 15. jūnijā pieņemtajā ceturtajā ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu Komisija norādīja, ka “piecas dalībvalstis (Austrija, Horvātija, Polija, Slovākija un Ungārija) vēl nav pārcēlušas nevienu pieteikuma iesniedzēju” un ka “septiņas dalībvalstis (Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Lietuva, Rumānija, Spānija un Vācija) ir pārcēlušas tikai 1 % no tām noteiktā patvēruma meklētāju sadalījuma” (54).

77.      2016. gada 5. augustā Komisija vienlaikus nosūtīja vēstules Polijai un Čehijas Republikai, liekot šīm dalībvalstīm “pildīt saistības, ko [tās bija] uzņēmušās atbilstoši [pārcelšanas lēmumiem], un nekavējoties pienācīgi reaģēt, aktīvāk un regulārāk iesaistoties pārcelšanas procesā gan no Itālijas, gan no Grieķijas”. 2016. gada 5. augustā Komisija līdzīgā veidā par tās saistībām atgādināja arī Ungārijai.

78.      Maltas prezidentūras laikā Padomē (2017. gada janvāris–jūnijs), Maltas iekšlietu ministrs kopā ar Komisiju 2017. gada 28. februārī nosūtīja vēstules visu pārējo dalībvalstu iekšlietu ministriem (55). Minētajā vēstulē bija norādīts, ka “it īpaši mēs mudinām tās dalībvalstis, kuras vēl nav pārcēlušas nevienu vai nav pārcēlušas proporcionāli savam sadalījumam, nekavējoties pastiprināt centienus, bet tās dalībvalstis, kuras izpilda savus pienākumus, mēs iedrošinām turpināt šos centienus”.

79.      2017. gada 1. martā Čehijas Republika atbildēja Komisijai, ka tā uzskata savu sākotnējo pārcelšanas piedāvājumu par pietiekamu. 2017. gada 5. jūnijā Čehijas Republika pieņēma Rezolūciju Nr. 439 par “ievērojamo situācijas pasliktināšanos attiecībā uz drošību Eiropas Savienībā un par pārcelšanas shēmas disfunkciju”, ar kuru atcēla tās iepriekšējo Rezolūciju Nr. 556 par pārcelšanu no Grieķijas un Itālijas atbilstoši Lēmumam 2015/1523. Tādējādi ar Rezolūciju Nr. 439 tika pārtraukta pārcelšana atbilstoši Lēmumam 2015/1601 un tika uzdots iekšlietu ministram pārtraukt visas darbības attiecīgajās jomās. Lai pamatotu pasākumus, kas tika veikti ar Rezolūciju Nr. 439, tajā bija atsauce uz “[pārcelšanas] shēmas disfunkciju”.

80.      2017. gada 2. martā pieņemtajā desmitajā ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu Komisija norādīja, ka “Ungārija, Austrija un Polija joprojām atsakās piedalīties pārcelšanas shēmā. Čehijas Republika nav uzņēmusies saistības kopš 2016. gada maija un nav pārcēlusi nevienu personu kopš 2016. gada augusta” (56).

81.      Piecpadsmitajā ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu, kas pieņemts 2017. gada 6. septembrī, Komisija norādīja, ka “Ungārija un Polija ir vienīgās dalībvalstis, kas nav pārcēlušas nevienu personu, un Polija nav uzņēmusies saistības kopš 2015. gada 16. decembra. Turklāt Čehijas Republika nav uzņēmusies saistības kopš 2016. gada maija un nav pārcēlusi nevienu personu kopš 2016. gada augusta. Šīm valstīm būtu nekavējoties jāsāk saistību uzņemšanās un pārcelšana” (57).

 Tiesvedība Tiesā

82.      Saskaņā ar LESD 258. pantā noteikto procedūru Komisija izsūtīja brīdinājuma vēstules visām trim atbildētājām dalībvalstīm (58). Ņemot vērā to atbildes, Komisija visām trim 2017. gada 26. jūlijā nosūtīja argumentētus atzinumus, nosakot 2017. gada 23. augustu par datumu, līdz kuram šīm dalībvalstīm bija jāveic pasākumi atbilstoši argumentētajiem atzinumiem. Dalībvalstis pasākumus neveica.

83.      2017. gada 19. septembrī Komisija nosūtīja vēstules Polijai, Ungārijai un Čehijas Republikai, atgādinot, ka “Eiropas Savienības Tiesa nesen ir apstiprinājusi pārcelšanas pasākumu likumību” spriedumā Slovākijas Republika un Ungārija/Padome. Komisija aicināja visas trīs atbildētājas dalībvalstis “ātri uzsākt darbības, ar kurām sniegt ieguldījumu pārējo personu, kam uz to ir tiesības, savlaicīgā pārcelšanā, sākot ar to personu norādīšanu, kuras jūs esat gatavi pārcelt uz savu teritoriju”.

84.      Neviena no trim atbildētājām dalībvalstīm Komisijai neatbildēja.

85.      Tādējādi Komisija cēla prasības izskatāmajās lietās 2017. gada 21. decembrī (lieta C‑715/17, Komisija/Polija) un 2017. gada 22. decembrī (gan lieta C‑718/17, Komisija/Ungārija, gan lieta C‑719/17, Komisija/Čehijas Republika).

86.      Lietā C‑715/17, Komisija/Polija, Komisija lūdza atzīt, ka Polija nav izpildījusi pienākumus atbilstoši pārcelšanas lēmumu 5. panta 2. punktam, nenorādot regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem, cik pieteikuma iesniedzējus var pārcelt uz tās teritoriju, un citu svarīgu informāciju, un attiecīgi tā nav izpildījusi pārējos pienākumus saskaņā ar šo abu lēmumu 5. panta 4.–11. punktu.

87.      Lietā C‑718/17, Komisija/Ungārija, Komisija lūdza atzīt, ka Ungārija nav izpildījusi pienākumus atbilstoši Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktam un ka tā attiecīgi nav izpildījusi pārējos pienākumus saskaņā ar šī lēmuma 5. panta 4.–11. punktu.

88.      Lietā C‑719/17, Komisija/Čehijas Republika, Komisijas prasījumi ir formulēti identiski prasījumiem lietā C‑715/17, Komisija/Polija.

89.      Visās trijās lietās ir bijis pilns rakstveida process.

90.      Kopīga uzklausīšana notika 2019. gada 15. maijā. Šajā sēdē piedalījās Polija, Ungārija, Čehijas Republika un Komisija, un tās sniedza mutvārdu paskaidrojumus.

 Pieņemamība

91.      Visas trīs atbildētājas dalībvalstis apstrīd pret tām uzsākto pienākumu neizpildes procedūru pieņemamību. Būtībā tās izvirza četru veidu argumentus: i) šo tiesvedību priekšmeta neesamība, intereses celt prasību neesamība un pareizas tiesvedības principa pārkāpums, ii) vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, iii) tiesību uz aizstāvību pārkāpums, ciktāl tām nebija dots pietiekami daudz laika atbildēt pirmstiesas procedūrā un ciktāl Komisijas prasības pieteikums ir formulēts nepietiekami precīzi, un iv) (lietā C‑719/17, Komisija/Čehijas Republika) nepietiekama precizitāte Komisijas prasības pieteikumā formulētajos prasījumos (petitum).

92.      Apskatīšu šos atbildētāju izvirzīto argumentu četrus aspektus, lai noteiktu Komisijas iesniegto prasību pieņemamību šajās lietās.

 Priekšmeta neesamība, intereses celt prasību neesamība un pareizas tiesvedības principa pārkāpums

93.      Trīs atbildētājas dalībvalstis apgalvo, ka procedūras, ko Komisija pret tām ir uzsākusi, nav pieņemamas priekšmeta neesamības dēļ, jo pienākumi, kurus radīja Lēmuma 2015/1523 un Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkts un 4.–11. punkts, pilnībā beidzās attiecīgi 2016. gada 17. un 26. septembrī.

94.      Polija (lietā C‑715/17) norāda, ka iespējamais pārkāpums beidzās 2017. gada 18. un 27. septembrī. Lai arī Polija atzīst, ka prasībā, kas pamatota ar LESD 258. pantu, pienākumu neizpildes esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā Savienības tiesību aktus, kas ir spēkā brīdī, kad beidzas Komisijas norādītais termiņš, kurā attiecīgajai dalībvalstij jāizpilda pienākumi, kas tai noteikti argumentētajā atzinumā (59) (šajā gadījumā – 2017. gada 23. augusts), tā uzskata, ka šādai prasībai ir jābūt mērķim izbeigt pārkāpumu. Polija apgalvo, ka tāpēc, ka pārcelšanas lēmumi vairs nav spēkā un attiecīgās dalībvalstis vairs nevar vērst par labu šo lēmumu neievērošanu, esošajai prasībai nav priekšmeta. Polija turklāt apgalvo – tā kā iespējamo pārkāpumu vairs nav iespējams novērst, Tiesas spriedumam var būt vienīgi deklaratīvs raksturs.

95.      Ungārija un Čehijas Republika rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē izmantoja līdzīgu pieeju.

96.      Ungārija (lietā C‑718/17) apgalvo, ka šāda pienākumu neizpildes procedūras izmantošana ir nepiemērota, aizskaroša un pretrunā pareizas tiesvedības principam, jo tās rezultātā var tikai konstatēt principu bez jebkādām tiesiskām sekām. Čehijas Republika (lietā C‑719/17) norāda arī, ka pienākumu neizpildes procedūru mērķis nav “akadēmiska diskusija” par to, vai dalībvalsts pagātnē ir pārkāpusi Savienības tiesības.

97.      Līdzīgā veidā visas trīs atbildētājas dalībvalstis apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi pietiekamu interesi celt šīs prasības un ka tās vadās tikai no politiska mērķa proti, “uzspiest kauna zīmi” dalībvalstīm, kuras atklāti apstrīdēja pārcelšanas mehānismu, ko izveidoja ar pārcelšanas lēmumiem (60). Tās apgalvo, ka ar šādu rīcību Komisija ir ignorējusi LESD 258. panta būtību.

98.      Šādi apgalvojumi ir noraidāmi.

99.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 258. pantā noteiktās procedūras pamatā ir objektīvs konstatējums, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai uzlikti ar Savienības tiesībām (61).

100. Spriedumi, kurus Tiesa pasludina attiecībā uz šo normu, pēc savas būtības ir deklaratīva rakstura (62). Tiesvedības mērķis Tiesā nav izbeigt iespējamo pārkāpumu. Tiesa tikai atzīst, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus vai noraida prasību. Gadījumā, kad tiek konstatēts pārkāpums, Tiesa neizsniedz attiecīgajai dalībvalstij lēmumu par pagaidu noregulējumu. Dalībvalsts atbildība atbilstoši apstākļiem ir veikt pienācīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tā ievēro Savienības tiesības saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu.

101. No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka jautājums par to, vai dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, ir jāvērtē, ņemot vērā, kāda situācija dalībvalstī bija brīdī, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, un tādēļ pēc tam veiktās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (63). Tādējādi Komisija var celt prasību Tiesā arī tad, ja iespējamā pienākumu neizpilde ir patiesībā beigusies (64).

102. Judikatūra, uz kuru atsaucas Polija rakstveida apsvērumos, nav piemērojama. Lieta C‑365/97, Komisija/Itālija (65), bija saistīta ar situāciju, kurā piemērojamās Savienības tiesības pirmstiesas procedūras laikā tika grozītas. Izskatāmajā lietā pārcelšanas lēmumi palika negrozīti līdz argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām. Tas, ka šiem lēmumiem pēc tam beidzās spēkā esamības termiņš, neietekmē faktu, ka trīs atbildētājas dalībvalstis nebija izpildījušas (tās to arī atzīst) šo lēmumu prasības. Lietā C‑177/03, Komisija/Francija (66), laikā starp argumentētajā atzinumā noteiktā pienākumu izpildes termiņa beigām un prasības par pienākumu neizpildi celšanu tika grozīti attiecīgie valsts tiesību akti, kā rezultātā pasludināmajam spriedumam varēja zust “lietderība”. Tiesa uzskatīja, ka šādā gadījumā būtu bijis vēlams, lai Komisija neceltu prasību, bet izdotu “jaunu argumentēto atzinumu, kurā precizētu iebildumus, ko tā plāno uzturēt, ņemot vērā jaunos apstākļus” (67). Acīmredzams, ka šīs spriedums nav piemērojams izskatāmās lietas apstākļiem.

103. Tā kā netiek apstrīdēts, ka pārcelšanas lēmumos noteikto pienākumu pārkāpums pastāvēja laikā, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš (2017. gada 23. augusts), Komisijai var celt prasību par šajos lēmumos noteikto pienākumu neizpildi un prasīt Tiesai atzīt, ka šāds pārkāpums pastāv. Ņemot vērā, ka pārcelšanas lēmumu spēkā esamības termiņš ir beidzies, atbildētājām dalībvalstīm vairs nebūs jāpieņem konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesībām. Tas nenozīmē, ka tiesvedībai nebūs priekšmeta.

104. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Komisijai nav jāpierāda interese celt prasību vai jānorāda iemesli, kāpēc tā ceļ prasību par pienākumu neizpildi (68). Taisnība, ka Tiesa ir iepriekš nospriedusi, ka gadījumā, ja pārkāpums ir noticis pagātnē, tai ir jāizvērtē, “vai Komisijai vēl ir pietiekama juridiska interese” prasības celšanai (69). Šajā gadījumā – kā Komisija pareizi uzsvērusi – strīds starp Komisiju un trim atbildētājām dalībvalstīm izvirza fundamentālus jautājumus, galvenokārt par to, vai var atsaukties uz LESD 72. pantu, lai atbrīvotu dalībvalstis no pienākumiem, kas citādi ir tām saistoši saskaņā ar Savienības sekundārajām tiesībām.

105. Raugoties plašāk, šīs tiesvedības izvirza leģitīmus un svarīgus jautājumus par tiesiskuma ievērošanu, solidaritātes principu, kopējo patvēruma politiku un Komisijas kā Līgumu uzraudzītājas lomu. Neatkarīgi no tā, vai pārkāpums ir vai nav noticis pagātnē, šie jautājumi saglabā savu nozīmību. Šī nekādā veidā nav “akadēmiska” diskusija, kā to mēģina apgalvot Čehijas Republika. Diemžēl masu migrācijas pārvaldība arī nākotnē var radīt problēmas, kas ir līdzīgas tām, kuru rezultātā tika pieņemti pārcelšanas lēmumi. Manuprāt, Komisijas interese, lai tiktu konstatēti pārkāpumi un precizēti dalībvalstu pienākumi, tādējādi ir neapstrīdama (70).

106. Tāpēc uzskatu, ka Komisijas celtās prasības šajās lietās nav bezmērķīgas. Komisijai ir pietiekama interese celt prasību, un tās pieeju nevar uzskatīt par neatbilstīgu pareizas tiesvedības principam.

 Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

107. Ungārija (lietā C‑718/17) apgalvo, ka, uzsākdama procedūru par pienākumu neizpildi tikai pret trim atbildētājām dalībvalstīm – lai gan lielākā daļa dalībvalstu nebija pilnībā izpildījušas pienākumus, kuri tām uzlikti ar pārcelšanas lēmumiem –, Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, kas noteikts LES 4. panta 2. punktā, un ļaunprātīgi izmantojusi novērtējuma brīvību, kas tai ir piešķirta ar LESD 258. pantu.

108. Ungārija tostarp apgalvo, ka Komisija ir patvaļīgi un diskriminējošā veidā izvēlējusies dalībvalstu grupu, uz kuru tā attiecinājusi pienākumu neizpildes procedūru. Ja Komisija būtu ievērojusi objektīvu pieeju, tā būtu uzsākusi šādu tiesvedību pret visām dalībvalstīm, kas nebija pilnībā izpildījušas pienākumus, kuri tām noteikti ar pārcelšanas lēmumiem, jo visas šīs dalībvalstis bija salīdzināmā situācijā. Izvirzot šo argumentu, Ungārija tādējādi izmanto bināru pieeju. Būtu jāapsver tikai divas grupas: tās valstis, kas ir pilnībā izpildījušas savus pienākumus, un tās, kas tos nav izpildījušas, neatkarīgi no tā, cik nopietna vai maznozīmīga ir to neizpilde (71). Izvēloties par mērķi Poliju, Ungāriju un Čehijas Republiku, Komisija mēģina šīs valstis padarīt par (citēju) “grēkāžiem”, kurus vainot tajā, ka ar pārcelšanas lēmumiem ieviestais pārcelšanas mehānisms ir cietis “fiasko”.

109. Polija (lietā C‑715/17) par šiem jautājumiem izvirza līdzīgu argumentāciju.

110. Šāds pamatojums ir noraidāms.

111. Saskaņā ar iedibināto judikatūru Komisijai, uzsākot pienākumu neizpildes procedūras atbilstoši LESD 258. pantam, ir plaša novērtējuma brīvība, proti, “Komisijai ir jāizvērtē iespēja celt prasību pret dalībvalsti, jānosaka tiesību normas, ko tā esot pārkāpusi, un jāizvēlas brīdis, kad tā uzsāks procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pret to, un šo izvēli nosakošie apsvērumi nevar ietekmēt prasības pieņemamību” (72).

112. Tādējādi tas, ka pret kādu dalībvalsti netiek celta prasība par pienākumu neizpildi, nav būtiski, lai varētu izvērtēt pret citu dalībvalsti celtas prasības par pienākumu neizpildi pieņemamību (73).

113. Tiesa arī ir skaidri norādījusi, ka “dalībvalsts nevar attaisnot savu pienākumu, kas tai noteikti [LESD], neizpildi ar apstākli, ka citas dalībvalstis arī nav izpildījušas savus pienākumus”. Savienības tiesību sistēmā dalībvalstu veiktā Savienības tiesību īstenošana nevar tikt pakļauta savstarpējības nosacījumam. LESD 258. un 259. pants ir atbilstoši līdzekļi gadījumos, kad dalībvalstis pieļauj tām no [LESD] izrietošo pienākumu neizpildi (74).

114. Gan Ungārija, gan Polija ir norādījušas, ka tās nemēģina izmantot to, ka citas dalībvalstis nav izpildījušas savus Savienības tiesībās noteiktos pienākumus, kā attaisnojumu savai šo pašu pienākumu neizpildei. Šie paziņojumi mani ne sevišķi pārliecina. Abu valstu rakstveida apsvērumi liecina, ka tās īpaši mēģina atsaukties uz vispārīgām nepilnībām pārcelšanas sistēmas piemērošanā, lai apstrīdētu pret tām celto prasību pieņemamību un attaisnotu savu atteikšanos īstenot pārcelšanas lēmumus. Šādas vispārīgas nepilnības, ja tādas tiktu konstatētas, ietekmētu (ex hypothesi) visu dalībvalstu spēju izpildīt pārcelšanas lēmumus; gan Ungārija, gan Polija (saistībā ar argumentu par diskrimināciju) atsaucas uz faktu, ka daudzas citas dalībvalstis nav pilnībā izpildījušas savus pienākumus, kas tām uzlikti ar šiem lēmumiem.

115. Vai Komisija, īstenojot savu kompetenci, ir pārkāpusi savu novērtējuma brīvību? Izsakoties precīzāk – vai ir saprātīgi apgalvot, ka trīs atbildētājas dalībvalstis bija situācijā, kas ir salīdzināma ar to, kādā atradās pārējās dalībvalstis, un ka Komisija acīmredzami ir pārkāpusi savu novērtējuma brīvību, tādējādi izraisot nepamatoti atšķirīgu attieksmi trim atbildētājām dalībvalstīm par sliktu?

116. Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša.

117. Kā Komisija norādīja savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos, attiecīgās trīs atbildētājas dalībvalstis bija vienīgās, kas, neraugoties uz Komisijas atkārtotiem aicinājumiem, nebija uzņēmušās oficiālas pārcelšanas saistības (Ungārija) vai nebija uzņēmušās nekādas pārcelšanas saistības vismaz vienu gadu (Polija un Čehijas Republika) atbilstoši pārcelšanas lēmumu 5. panta 2. punktam. Divpadsmitajā un trīspadsmitajā ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu attiecībā uz šiem faktiem ir sniegti pietiekami daudzi pierādījumi.

118. No tā izriet, ka trīs atbildētājas dalībvalstis atrodas situācijā, kuras nopietnība un neizpildes pastāvīgums atšķiras no tās, kādā atrodas pārējās dalībvalstis, kuras vismaz ir uzņēmušās pārvietot noteiktu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pat tad, ja (diemžēl) šīs saistības praksē nav sistemātiski realizētas, īstenojot efektīvu pārcelšanu (75).

119. Tāpēc uzskatu, ka Komisija, uzsākdama tiesvedību par pienākumu neizpildi pret Poliju, Ungāriju un Čehijas Republiku, kā arī neuzsākdama šādu tiesvedību pret pārējām dalībvalstīm, kuras nav pilnībā izpildījušas savas saistības atbilstoši pārcelšanas lēmumiem, nav pārkāpusi tās novērtējuma brīvības robežu, kas tai piešķirta ar LESD 258. pantu.

120. Visbeidzot, minēšu papildu argumentu, ko izvirzījusi Ungārija rakstveida apsvērumos. Šī dalībvalsts apšauba, vai vispār ir iespējams pieprasīt izpildīt pienākumus, kas uzlikti ar Lēmumu 2015/1601, ja nav pilnībā izpildīti pienākumi, kas uzlikti ar Lēmumu 2015/1523. No Ungārijas puses šāds arguments, manuprāt, neattiecas uz lietu. Uz Ungāriju attiecās tikai Lēmums 2015/1601, un pret to uzsāktā procedūra par pienākumu neizpildi attiecas tikai uz to pienākumu neizpildi, kas tai ir uzlikti ar minēto lēmumu.

121. Tāpēc secinu, ka pieņemamības argumenti, kas pamatoti ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ir jānoraida.

 Tiesību uz aizstāvību pārkāpums

122. Ungārija (lietā C‑718/17) apgalvo, ka Komisija pirmstiesas procedūras laikā ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, i) dodot tai tikai četras nedēļas atbildes sniegšanai gan uz brīdinājuma vēstuli, gan uz argumentēto atzinumu, un ii) skaidri nedefinējot iespējamo pārkāpumu, jo Komisija nav pietiekami izskaidrojusi saikni starp iespējamo Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkta pārkāpumu un iespējamiem šī lēmuma 5. panta 4.–11. punkta pārkāpumiem.

 Termiņi atbilžu sniegšanai uz Komisijas pirmstiesas saraksti

123. Ungārija atzīst, ka pienākumu neizpildes procedūrās Komisijai, bez šaubām, ir plaša novērtējuma brīvība noteikt termiņus dažādiem procesa posmiem. Tomēr tā uzskata, ka Komisija šajā gadījumā ir pārkāpusi savu novērtējuma brīvību. Ungārija apgalvo, ka Komisija ir noteikusi “ārkārtīgi īsus” termiņus vasaras vidū, neņemot vērā to, ka Ungārija šajā laikā bija iesaistīta citās pienākuma neizpildes procedūrās. Ungārija ļauj noprast, ka šāda rīcība bija vērsta uz to, lai Ungārijai “padarītu neiespējamu” savu tiesību uz aizstāvību izmantošanu.

124. Ungārija turklāt apgalvo, ka Komisija nevarēja atsaukties uz situācijas steidzamību, ko tā pati bija radījusi, nerīkojoties jau agrāk, un ka Komisija saīsināja termiņus tikai tādēļ, lai nodrošinātu, ka procedūra par pienākumu neizpildi, ko Komisija vienalga bija izlēmusi uzsākt Tiesā līdz gada beigām, būtu pieņemama (76).

125. Visbeidzot Ungārija apgalvo, ka īsos termiņus nevar attaisnot ar to, ka Ungārija pilnībā apzinājās iespējamo pārkāpumu.

126. Pievienojos Komisijas viedoklim, ka, nosakot īsos termiņus pirmstiesas procedūrā, Ungārijas tiesības uz aizstāvību nav pārkāptas.

127. Tiesa paskaidroja, ka LESD 258. pantā noteiktajai pirmstiesas procedūrai ir divējāds mērķis. Tās nolūks ir sniegt iespēju attiecīgajai dalībvalstij, pirmkārt, izpildīt savus pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām, un, otrkārt, efektīvi aizstāvēties pret Komisijas formulētajiem iebildumiem (77). Šīs procedūras pareiza norise ir būtiska LESD prasīta garantija ne tikai attiecīgās dalībvalsts tiesību aizsardzībai, bet arī lai nodrošinātu, ka iespējamas tiesvedības priekšmets būtu skaidri noteikts strīds (78). Pirmstiesas procedūra (brīdinājuma vēstule, kam seko argumentētais atzinums) tādējādi kalpo, lai ierobežotu strīda priekšmetu un ļautu dalībvalstij sagatavot savu aizstāvību, un arī (tostarp) ļautu dalībvalstij izpildīt savus pienākumus pirms prasības celšanas Tiesā.

128. Tāpēc Komisijai ir jāatvēl dalībvalstīm saprātīgs termiņš atbilžu sniegšanai uz brīdinājuma vēstulēm un argumentēto atzinumu izpildei, vai – attiecīgos gadījumos – aizstāvības sagatavošanai. Lai noteiktu, vai piešķirtais termiņš ir saprātīgs, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi. Tāpēc ļoti īsi termiņi atsevišķos apstākļos var būt pamatoti, tostarp, ja ir nepieciešamība steidzami novērst pārkāpumu vai ja attiecīgā dalībvalsts pilnībā zina Komisijas viedokli, sen pirms ir uzsākta procedūra (79).

129. Jāatgādina arī, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Komisijai “jāizvēlas brīdis, kad tā uzsāks procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pret [dalībvalsti], un šo izvēli nosakošie apsvērumi nevar ietekmēt prasības pieņemamību” (80).

130. Attiecībā uz steidzamību ir jānorāda, ka pārcelšanas lēmumi tika pieņemti, reaģējot uz īpaši kritisku un neatliekamu masu migrācijas situāciju, pamatojot to pagaidu pasākumu pieņemšanu, kas tika noteikti šajos lēmumos.

131. Komisija paskaidroja, ka tā tika izmantojusi uz sadarbību vērstu pieeju, kuras mērķis bija iedrošināt dalībvalstis labprātīgi īstenot pasākumus, kas bija noteikti pārcelšanas lēmumos. Komisija arī vēlējās ņemt vērā laikposmu, kas būtu nepieciešams katrai dalībvalstij, lai sagatavotos pārcelšanas procesam, kura pamatā bija – kā tā pareizi norādīja – sarežģītas administratīvas procedūras, kam bija nepieciešama cieša dalībvalstu sadarbība.

132. Komisijas ziņojumi par pārcelšanu un pārmitināšanu regulāri vērsa dalībvalstu uzmanību uz to pienākumiem.

133. Tāpēc loģiski, ka tieši tāpēc, ka Komisija vēlējās iedrošināt dalībvalstis labprātīgi izpildīt pārcelšanas lēmumus, tā neuzsāka pienākumu neizpildes procedūras agrāk, 24 mēnešu laikposmā, kas bija paredzēts pārcelšanas lēmumu īstenošanai. Līdz 2017. gada maijam jautājums par pienākumu neizpildes procedūru uzsākšanu bija kļuvis steidzams. Tas bija nevis Komisijas dēļ, bet gan tādēļ, ka visas trīs atbildētājas dalībvalstis pastāvīgi atteicās pildīt savus pienākumus. Tādēļ nevar vainot Komisiju, ka tā “atsaucās uz situācijas steidzamību, ko tā pati bija radījusi”, neuzsākot pirmstiesas procedūru agrāk. Šī iemesla dēļ Ungārijas atsauce uz lietu 293/85, Komisija/Beļģija, ir nevietā (81).

134. Jāatgādina arī, ka lietā C‑20/09, Komisija/Portugāle, Tiesa nosprieda, ka Komisijas uzdevums ir pēc savas ierosmes un vispārīgajās interesēs rūpēties par to, lai dalībvalstis piemērotu Savienības tiesības, atklāt iespējamu no tām izrietošu pienākumu neizpildi, lai pārtrauktu šo pienākumu neizpildi (82). No tā izriet, ka Komisijai bija likumīgs pamats pārliecināties – šajā gadījumā, nosakot piemērotus (īsus) termiņus pirmstiesas procedūrai –, ka trīs attiecīgās atbildētājas dalībvalstis tiek sauktas pie atbildības Tiesas priekšā par to, ka tās apzināti izvēlējušās neievērot pārcelšanas lēmumus (83).

135. Arī Komisijas noteiktie īsie termiņi šķiet pamatoti, jo attiecīgās trīs atbildētājas dalībvalstis pilnībā zināja Komisijas viedokli krietni pirms oficiālās pienākumu neizpildes procedūras uzsākšanas (84). Komisija aicināja Ungāriju izpildīt savus pienākumus, kas tai bija uzlikti ar Lēmumu 2015/1601, vairākās atsevišķās vēstulēs un savu ikmēneša ziņojumu sērijā, pirms tika izsūtīta brīdinājuma vēstule. Divpadsmitajā ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu (izdots 2017. gada 16. maijā) visām dalībvalstīm pilnīgi nepārprotami tika paziņots, ka Komisija uzsāks pienākumu neizpildes procedūras gadījumos, kad pastāvīgi netiek pildīti pienākumi (85).

136. Visbeidzot arguments, ka ir jāņem vērā fakts, ka pirmstiesas procedūra notika vasarā, kad Ungārija aizstāvēja sevi citās pienākumu neizpildes procedūrās, šķiet nepamatots. Dalībvalstij ir jābūt iedibinātai administratīvai kārtībai, kas nepieciešama, lai ļautu aizstāvēties pirmstiesas procedūrā jebkurā gada laikā, ja tas ir nepieciešams. Tas ir īpaši izteikti šajā gadījumā, kad Komisijas nolūks uzsākt pienākumu neizpildes procedūras bija zināms jau pirms vairākām nedēļām.

137. Jāsecina, ka Komisijas noteiktie termiņi šo pienākumu neizpildes procedūras pirmstiesas procedūras laikā nebija pārmērīgi īsi un nebija tādi, ar kuriem būtu pārkāptas Ungārijas tiesības uz aizstāvību.

 Iespējamā pārkāpuma definīcija

138. Ungārija apgalvo, ka Komisija nav savlaicīgi definējusi iespējamo pārkāpumu, un, it īpaši, tā nav izskaidrojusi, kāpēc – papildus apgalvojumam, ka pastāv Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkta pārkāpums, – Komisija arī uzskata, ka ir pārkāpts arī šī lēmuma 5. panta 4.–11. pants.

139. Konkrētāk runājot, Ungārija norāda, ka tā nevarēja izprast saikni starp Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkta neizpildi (saistību uzņemšanās attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju skaitu, ko būtu iespējams pārcelt) un šā lēmuma 5. panta 4.–11. punktu (pārcelšanas tālāka īstenošana). Ungārija pārmet, ka Komisija argumentētajā atzinumā nav sniegusi detalizētu paskaidrojumu par to, kā šie abi aspekti ir saistīti, un tādējādi tā nav skaidri definējusi pārkāpumu, kuru, pēc tās domām, Ungārija ir izdarījusi. Neskaidrību vēl jo vairāk esot pastiprinājis tas, ka Ungārijai nosūtītajā argumentētajā atzinumā esot bijušas ietvertas kļūdainas atsauces uz Lēmumu 2015/1523, kurš, Ungārijas ieskatā, uz to neattiecas. (Iespējams, tas tā bija tāpēc, ka vienlaikus tika izstrādāti Polijai un Čehijas Republikai paredzētie argumentētie atzinumi un attiecībā uz šīm abām dalībvalstīm tika apgalvots, ka tās ir pārkāpušas gan Lēmumu 2015/1523, gan Lēmumu 2015/1601).

140. Jānorāda, ka gan Ungārijai adresētās brīdinājuma vēstules, gan argumentētā atzinuma noslēguma daļā bija atsauce uz Lēmuma 2015/1601 5. panta 4.–11. punktu, kā arī uz tā 5. panta 2. punktu. Atgādinu, pat ja tādējādi norādīšu acīmredzamo, ka pārcelšanas lēmumu mērķis bija veicināt, lai pieteikuma iesniedzēju, kuri ieradās Itālijas un Grieķijas teritorijā, pārcelšana faktiski notiktu. Uzņemties saistības pieņemt konkrētu skaitu pieteikuma iesniedzēju noteikti bija obligāti, bet tas bija tikai pirmais posms pārcelšanas procesā, un ar to vien nepietika. Tas arī kļūst pilnīgi skaidrs no daudzajiem ziņojumiem par pārcelšanu un pārmitināšanu. Tādējādi argumentam, ka Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkta pārkāpums de facto nozīmēja arī 5. panta 4.–11. punkta pārkāpumu, būtu bijis jābūt pašsaprotamam jebkuram labticīgam lasītājam (86).

141. Trīs atbildētājas dalībvalstis skaidri apgalvoja – it īpaši tiesas sēdes laikā –, ka tās bija “dumpinieces”, kas vēlējās iebilst un pretoties pārcelšanas mehānisma īstenošanai. Komisija neiebilst šādam to notikumu izklāstam, kuri bija šo tiesvedību pamatā. Tomēr, no šo dalībvalstu pieņemtās nostājas arī izriet, ka ir grūti ticēt Ungārijas apgalvojumam, ka tā īsti nezināja par Lēmuma 2015/1601 pārkāpuma apmēru, kas varētu tikt tai piedēvēts.

142. Visbeidzot – žēl, protams, ka Ungārijai adresētajā argumentētajā atzinumā ir iezagušās neatbilstošas atsauces uz Lēmumu 2015/1523. Šķiet ticami, ka šīs kļūdas radās, izmantojot “kopēt–ielīmēt” rīku, vienlaikus sagatavojot trīs argumentētos atzinumus, kas bija nosūtāmi Polijai, Ungārijai un Čehijas Republikai. Neuzskatu, ka šīs kļūdas ir tādas, kuru rezultātā attiecībā uz Ungāriju argumentētajā atzinumā izteiktie apgalvojumi kļūst nesaprotami. Tālab neuzskatu, ka Ungārijas tiesības uz aizstāvību būtu tikušas nelabvēlīgi ietekmētas.

143. Tādējādi jāsecina, ka Ungārijas argumenti, ciktāl tie attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir jānoraida pilnībā.

 Nepietiekama precizitāte Komisijas prasījumos (petitum) lietā C‑719/17

144. Gan brīdinājuma vēstulē, gan argumentētajā atzinumā, kas nosūtīti Čehijas Republikai, Komisija kā datumu, kurā sācies pārkāpums, noteica 2016. gada 13. augustu. Prasības pieteikumā Komisija norāda, ka kopš tās 2016. gada 13. maija paziņojuma Čehijas Republika nav sniegusi nekādas papildu norādes par pieteikuma iesniedzēju skaitu, ko būtu iespējams pārcelt, neraugoties uz to, ka tai bija pienākums to paziņot vismaz reizi trijos mēnešos. Komisija secināja, ka Čehijas Republika tādējādi nav pildījusi savus pienākumus no 2016. gada 13. augusta (87). Tomēr prasības pieteikuma prasījumos nav precizēts pārkāpuma sākšanās datums (88). Arī vēlākā procesuālā dokumentā Komisija minēja 2016. gada 13. augustu kā datumu, kurā sākās pārkāpums.

145. Čehijas Republika apgalvo, ka no prasījumu formulējuma nav iespējams noteikt Čehijas Republikai piedēvētā iespējamā pārkāpuma apmēru (89). Tā arī apgalvo, ka Komisijas rakstveida apsvērumi ir neskaidri attiecībā uz to, kad pārkāpums sākās – 2016. gada 13. maijā vai 2016. gada 13. augustā.

146. Manuprāt, Čehijas Republikas izmantotie iebildumi ir nepamatoti.

147. Saskaņā Tiesas pastāvīgo judikatūru “prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kā arī kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. Līdz ar to galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota prasība, prasības pieteikumā ir jānorāda loģiskā un saprotamā veidā un prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu” (90).

148. Manuprāt, no prasības pieteikuma teksta ir skaidrs, ka pēdējā paziņošana, ko Čehijas Republika veica atbilstoši pārcelšanas lēmumu 5. panta 2. punktam, notika 2016. gada 13. maijā. Tā kā šī norma uzlika dalībvalstīm pienākumu ziņot vismaz reizi trijos mēnešos, loģiski var secināt, ka pārkāpums sākās trīs mēnešus pēc šī datuma, tātad 2016. gada 13. augustā. Komisija tiešām tika precīzi noteikusi šo datumu gan brīdinājuma vēstulē, gan argumentētajā atzinumā, un tā šo datumu apstiprināja turpmākajos rakstveida apsvērumos Tiesā. Loģiskā saikne starp 2016. gada 13. maiju un 2016. gada 13. augustu skaidri izriet no Komisijas prasības pieteikuma (91).

149. Protams, žēl, ka pašos prasījumos nav skaidras atsauces uz 2016. gada 13. augustu. Tomēr pieteikuma tekstā ir ietverti svarīgākie faktiskie un tiesiskie apstākļi prasības atbalstam. Šie apstākļi ir izklāstīti skaidri un saprotami, un sarakste starp pusēm pirmstiesas procedūras laikā tiem nav pretrunā (92). Šādā situācijā, neraugoties uz izlaidumu prasījumā, neuzskatu, ka pastāv reāls risks, ka Tiesa varētu lemt ultra petita vai nelemt par kādu iebildumu.

150. Tāpat arī nepiekrītu Čehijas Republikas viedoklim, ka Komisijas iebildumi attiecībā uz datumu, kurā sākās pārkāpums, ir formulēti neskaidri vai pretrunīgi. Datumi, kurus Komisija norāda savos rakstveida apsvērumos, ir konsekventi un nevar radīt apjukumu nevienam, kas lasa uzmanīgi un labticīgi.

151. Jāsecina, ka Čehijas Republikas arguments (lietā C‑719/17) par nepietiekami precīziem prasījumiem ir jānoraida kā nepamatots.

 Secinājums par pieņemamību

152. Ņemot vērā iepriekšējos apsvērumus, secinu, ka pienākumu neizpildes procedūra, kas uzsākta pret trim atbildētājām dalībvalstīm, ir pieņemama.

 Par lietas būtību

 Ievada piezīmes

153. Tiesas padziļinātā Lēmuma 2015/1601 analīze, ko tā veica spriedumā Slovākijas Republika un Ungārija/Padome, noslēdzās ar to, ka prasība par minētā pasākuma atcelšanu ir jānoraida. Pret iepriekš pieņemto Lēmumu 2015/1523 attiecīgajos termiņos netika celta nekāda prasība. No virspalātas veiktā Lēmuma 2015/1601 novērtējuma pašsaprotami izriet, ka gadījumā, ja pret Lēmumu 2015/1523 būtu celts iebildums ar tādiem pašiem pamatiem, tas arī būtu ticis noraidīts.

154. Tāpēc pārcelšanas lēmumi ir uzskatāmi par neapstrīdami intra vires un spēkā esošiem. Izskatāmajā lietā trīs atbildētājas dalībvalstis šo ir pieņēmušas (93).

155. Abi pārcelšanas lēmumi bija pagaidu pasākumi, kas tika pieņemti saskaņā ar LESD 78. panta 3. punktu. Kā Tiesa izskaidroja spriedumā Slovākijas Republika un Ungārija/Padome, “[..] pasākumi, kuri var tikt noteikti, pamatojoties uz LESD 78. panta 3. punktu, ir jākvalificē kā “neleģislatīvi akti”, jo tie netiek pieņemti likumdošanas procedūras rezultātā” (94).

156. LESD 288. pantā ir noteikts, ka “lēmumi uzliek saistības kopumā. Lēmumi, kurā ir norādīti konkrēti adresāti, ir saistoši tikai šiem adresātiem”. Pārcelšanas lēmumos nav norādīti konkrēti adresāti. Tie bija saistoši kopumā un skaidri radīja juridiskas saistības trim atbildētājām dalībvalstīm.

157. Jebkuras dalībvalsts juridisko saistību neizpilde (vai a fortiori atteikšanās tās pildīt) atbilstoši pārcelšanas lēmumiem nepārprotami negatīvi ietekmē to, cik efektīva ir ārkārtas pārcelšana, kas ieviesta saskaņā ar šiem lēmumiem, lai tiktu galā ar pēkšņo migrantu pieplūdumu. Tādējādi labumguvējas dalībvalstis (Itālija un Grieķija) ir spiestas pielikt lielas pūles, lai uzņemtu milzīgo daudzumu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kuri visu diennakti ierodas to teritorijā. Tas traucē un/vai neļauj šīm dalībvalstīm un Savienības iestādēm pildīt savus pienākumus saskaņā ar pārcelšanas lēmumiem.

 Par Komisijas prasību

158. Tiesa konsekventi ir atzinusi, ka atbilstoši LESD 258. pantam ierosinātajā pienākumu neizpildes procedūrā, kas uzsākta pret dalībvalsti, “ir jāietver loģiski un precīzi iebildumi, lai dalībvalsts un Tiesa varētu precīzi novērtēt norādītā Savienības tiesību pārkāpuma apmēru, kas ir obligāts nosacījums, lai minētā valsts vēlāk varētu izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt norādīto valsts pienākumu neizpildi” (95).

159. Komisija ir noteikusi, ka norādītais pārkāpums būtībā ir saistību neuzņemšanās pretēji pārcelšanas lēmumu 5. panta 2. punktam, un tai sekojošā pārcelšanas neveikšana pretēji šo lēmumu 5. panta 4.–11. punktam (96).

160. No trim atbildētājām dalībvalstīm Polija un Čehijas Republika mēģināja apstrīdēt Komisijas sniegto faktiskās situācijas izklāstu. Ungārija būtībā neapstrīd Komisijas faktu izklāstu.

161. Tādējādi Polija apgalvo, ka – saskaņā ar pārcelšanas lēmumiem – nebija iespējams noteikt, vai potenciālajām pārceļamajām personām ir saikne ar ekstrēmiem vai krimināliem grupējumiem, kā dēļ tās varētu radīt draudus drošībai. Polija vispārīgos vilcienos atsaucas uz citās dalībvalstīs notikušiem incidentiem, kuros daži pieteikuma iesniedzēji, kas bija saņēmuši bēgļa statusu, pēc tam bija iesaistīti uzbrukumos un noziegumos. Polija apgalvo, ka, ņemot vērā uzticamas dokumentācijas neesamību, to, ka pārceļamās personas atradās ārzemēs, nevis Polijā, īso laika posmu, kas bija pieejams sadarbības koordinatoram, un to, ka (attiecībā uz dažām potenciālajām pārceļamajām personām) nebija iespējams veikt drošības pārbaužu intervijas pirms pārcelšanas, Polijai faktiski nebija iespējams izpildīt tai ar LESD 72. pantu uzliktos pienākumus un vienlaikus piemērot pārcelšanas lēmumus.

162. Čehijas Republika pārmet, ka daudzām no potenciāli pārceļamajām personām, ko Grieķija un Itālija izvēlējās, nebija pienācīgu identifikācijas dokumentu un ka šo abu dalībvalstu sadarbība saskaņā ar pārcelšanas lēmumiem nebija pietiekama. Attiecīgi tā noveļ vainu uz Itāliju un Grieķiju par to, ka tikai niecīgs daudzums no pieteikuma iesniedzējiem tika pārcelti.

163. Neviens no Polijas un Čehijas Republikas izvirzītajiem faktiskajiem argumentiem – arī tad, ja tie tiktu pierādīti, – neatspēkotu Komisijas argumentu par to, ka visas trīs atbildētājas dalībvalstis neievēroja prasību ziņot reizi trijos mēnešos saskaņā ar pārcelšanas lēmumu 5. panta 2. punktu. Norādīšana, cik daudz pieteikuma iesniedzēju valsts varētu uzņemt konkrētā laika posmā, ir konceptuāli pilnīgi atšķirīga no jautājuma par to, vai ir pamatots iemesls nepieņemt konkrētu potenciālo pārceļamo personu, ko ierosina Itālija vai Grieķija.

164. Līdzīgi, konkrētās problēmas, ko uzsvēra Polija un Čehijas Republika, varētu katrā atsevišķā gadījumā izskaidrot, kāpēc konkrēts pieteikuma iesniedzējs nevarēja tikt pieņemts pārcelšanai, neraugoties uz sīki izstrādātiem sadarbības pasākumiem, kas noteikti pārcelšanas lēmumos. Tomēr šie apstākļi ir pilnīgi nepietiekami, lai pamatotu gandrīz absolūto (visu trīs atbildētāju dalībvalstu) minēto lēmumu 5. panta 4.–11. punktā noteikto pienākumu neizpildi.

165. Tāpēc uzskatu, ka Komisija ir norādījusi pienācīgu faktisko apstākļu pamatojumu saviem iebildumiem pret trim atbildētājām dalībvalstīm.

166. Abos pārcelšanas lēmumos ir atšķirīga pieeja tam, kā dalībvalstis piedalās pārcelšanas procesā. Tādējādi Lēmuma 2015/1523 4. pantā ir vienīgi noteikts vispārējais sasniedzamais pārcelto personu skaits (24 000 no Itālijas, 16 000 no Grieķijas), atstājot atvērtu jautājumu par to, cik pieteikuma iesniedzēju katrai dalībvalstij vajadzētu pieņemt pārcelšanai. Salīdzinot – Lēmuma 2015/1601 4. pantā, lasot to kopā ar lēmuma I un II pielikumu, bija ietverts precīzāks un detalizētāk izstrādāts mehānisms. 4. panta 1. punktā bija noteikts, kā no 120 000 personām, kas jāpārceļ, starp dalībvalstīm būtu jāsadala sākotnējais skaits, 66 000 personas (I pielikums attiecās uz 15 600 pārceļamām personām no Itālijas; II pielikums attiecās uz 50 400 pārceļamām personām no Grieķijas). 4. panta 2. punktā bija paskaidrots, ka atlikušie 54 000 pieteikuma iesniedzēju ir jāpārceļ “proporcionāli I un II pielikumā izklāstītajiem skaitļiem” (97).

167. Tomēr pārcelšanas lēmumu 5. panta 2. punktā ir skaidri ietverta prasība uzņemties saistības vismaz reizi trijos mēnešos, bet 5. panta 4.–11. punktā uzlikts pienākums (izmantojot tur norādīto mehānismu) pieņemt pārcelšanu, izņemot gadījumus, kad piemērojami īpaši izņēmumi, tādi kā 5. panta 7. punktā ietvertie attiecībā uz personām, kas rada draudus iekšējai drošībai.

168. Neraugoties uz (atšķirīgo) brīvību, kuru dalībvalstīm piešķir abi pārcelšanas lēmumi, ko esmu norādījusi, nešaubīgi secinu, ka saistību uzņemšanos pieņemt 100 pieteikuma iesniedzēju (Polija) (98) vai 50 pieteikuma iesniedzēju (Čehijas Republika) (99) vai vispār nekādu saistību neuzņemšanos (Ungārija) (100) nekādi nevar uzskatīt par pienākumu, kas uzlikti ar pārcelšanas lēmumiem, burta vai gara ievērošanu.

169. Kā ir ar Komisijas papildu apgalvojumu, ka trīs atbildētājas dalībvalstis netika izpildījušas savus pienākumus arī saskaņā ar pārcelšanas lēmumu 5. panta 4.–11. punktu?

170. Šķiet, ka, loģiski raugoties, Komisijas pieņēmums ir adekvāts – ja dalībvalsts nav uzņēmusies saistības attiecībā uz to, kādu pieteikuma iesniedzēju skaitu tā ir gatava uzņemt, tā katrā ziņā – balstoties uz šādu saistību neesamību – arī nepieņems pārcelšanu, un attiecīgi būs pārkāpusi attiecīgu pienākumu, kas tai uzlikts ar pārcelšanas lēmumu 5. panta 4.–11. punktu. Patiešām, trīs atbildētājas dalībvalstis arī to nopietni neapstrīd, un tas izriet no fakta, ka visas trīs nav uzņēmušas gandrīz nevienu pārcelto personu (Polija un Čehijas Republika) vai vispār nevienu pārcelto personu (Ungārija).

171. Jāsecina, ka Komisija ir norādījusi iebildumus veidā, kāds prasīts LESD 258. pantā. Tāpēc jautājums ir par to, vai elementi, uz kuriem trīs atbildētājas dalībvalstis paļaujas, ir juridiska aizstāvība pienākumu neizpildes procedūrās. Šajā brīdī aizstāvības pienākums pašsaprotami pāriet uz attiecīgajām dalībvalstīm.

 Lietas dalībnieku argumenti

172. Polija apgalvo – ja tā ievērotu pārcelšanas lēmumus, tā nebūtu varējusi izpildīt pienākumus saskaņā ar LESD 72. pantu, lasot to kopā ar LES 4. panta 2. punktu, attiecībā uz sabiedriskās kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu, attiecībā uz ko tai ir ekskluzīva kompetence (101). LESD 72. pants kā primāro tiesību norma ir prioritārs attiecībā pret pārcelšanas lēmumiem un garantē dalībvalstīm pilnīgu kontroli pār to iekšējo drošību un sabiedrisko kārtību. Tā nav vienkārša likumības pārbaude likumdošanas procesa laikā, bet drīzāk tiesību kolīziju norma, kas nodrošina prioritāti dalībvalstu kompetencei. Dalībvalstij ir jāizvērtē, vai konkrētajos apstākļos šāda kolīzija pastāv. Tādējādi dalībvalsts var atsaukties uz LESD 72. pantu, lai atspēkotu argumentus par to, ka pārcelšanas lēmumi zaudē effet utile, vai argumentus par solidaritāti – nav pienākuma apdraudēt iekšējo drošību, izrādot solidaritāti citām dalībvalstīm. Spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome neatņem (un nevarēja atņemt) dalībvalstu neatsavināmās tiesības atsaukties uz LESD 72. pantu, lai neievērotu citus iespējamos pienākumus, ko rada Savienības sekundāro tiesību pasākumi, kuri noteikti atbilstoši LESD trešās daļas V sadaļai. Šī iemesla dēļ Polija apzināti nemēģina izmantot argumentu par prettiesiskumu atbilstoši LESD 277. pantam.

173. Arī Ungārija apgalvo, ka LESD 72. pants tai dod tiesības nepiemērot lēmumu, kas balstīts uz LESD 78. panta 3. punktu, ja tā uzskata, ka šis lēmums nesniedz pietiekamas garantijas tās iekšējai drošībai. Ungārija apgalvo, ka tas, ka potenciālajām pārceļamajām personām saskaņā ar Lēmumu 2015/1601 būtu jābūt ar tādām pilsonībām, kurām 75 % vai vairāk starptautiskās aizsardzības pieteikumu tiek apmierināti (Lēmuma 2015/1601 3. panta 1. punkts), ierobežo tās spēju izmantot pamatojumu par izslēgšanu no aizsargāta statusa (kā bēglim vai alternatīvās aizsardzības statusa ieguvējam) saistībā ar nacionālo drošību un sabiedrisko kārtību. Tas, ka spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome apstiprināja Lēmuma 2015/1601 spēkā esamību, neattiecas uz lietu. Jautājums šeit ir cits un atšķirīgs – vai dalībvalstis var atsaukties uz LESD 72. pantu, lai izslēgtu vai ierobežotu pārcelšanas atbilstoši Lēmumam 2015/1601, ja tām ir bažas par šādu pārcelšanu ietekmi uz valsts drošību un sabiedrisko kārtību to teritorijā?

174. Čehijas Republika būtībā apgalvo, ka ar pārcelšanas lēmumiem izveidotais pārcelšanas mehānisms ir disfunkcionāls un ka tā ir veikusi citus, efektīvākus pasākumus, lai palīdzētu cīnīties pret migrācijas krīzi. Konkrētāk runājot, tā ir sniegusi būtisku palīdzību trešajām valstīm, no kurienes plūsma bijusi vislielākā, un ir norīkojusi ievērojamu skaitu policistu, kuru darbs ir aizsargāt Savienības ārējās robežas.

175. Komisija būtībā atsaucas uz spriedumu Slovākijas Republika un Ungārija/Padome, nepieciešamību piešķirt pārcelšanas lēmumiem lietderīgo iedarbību un solidaritātes principu starp dalībvalstīm. Tā uzstāj, ka pārcelšanas lēmumos bija atbilstoši mehānismi, kas ļāva pārcelšanas mērķa dalībvalstīm (102) attiecībā uz jebkuru individuālu pieteikuma iesniedzēju veikt nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu valsts drošību un sabiedrisko kārtību to teritorijās.

176. Turpmākās analīzes mērķiem es apvienošu trīs atbildētāju dalībvalstu izvirzītos argumentus šādi: i) tas, ka spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome apstiprināja Lēmuma 2015/1601 spēkā esamību, neattiecas uz lietu (Polija un Ungārija), ii) dalībvalstīm bija tiesības nepiemērot pārcelšanas lēmumus (pat ja tie ir spēkā esoši), pamatojoties uz to pilnvarām saskaņā ar LESD 72. pantu, lasot kopā ar LES 4. panta 2. punktu (Polija un Ungārija), un iii) ar pārcelšanas lēmumiem tika izveidota disfunkcionāla sistēma (Čehijas Republika).

 i) Tas, ka spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome apstiprināja Lēmuma 2015/1601 spēkā esamību, neattiecas uz lietu

177. Atbildot uz brīdinājuma vēstulēm un argumentētajiem atzinumiem, Polija un Ungārija apgalvoja, ka pārcelšanas lēmumi nebija spēkā. Šie argumenti tika izvirzīti pirms sprieduma Slovākijas Republika un Ungārija/Padome pieņemšanas, kurā Tiesa apstiprināja Lēmuma 2015/1601 spēkā esamību. Jebkādiem turpmākiem mēģinājumiem apstrīdēt pārcelšanas lēmumu spēkā esamību saskaņā ar LESD 263. pantu tagad būtu beidzies termiņš.

178. Pamatojoties uz rakstveida apsvērumiem, Tiesa uzdeva pusēm tiesas sēdes laikā pievērsties jautājumam par to, vai dalībvalsts pienākumu neizpildes procedūrā, kas uzsākta saskaņā ar LESD 258. pantu, varētu pamatot Savienības tiesību akta nepiemērošanu, ja tādas prasības rezultātā, ar kuru apstrīd šāda akta spēkā esamību (šajā gadījumā – Slovākijas un Ungārijas prasība, kā rezultātā tika pieņemts spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome), šis akts netiek automātiski apturēts saskaņā ar LESD 278. pantu un Tiesa nav norīkojusi šādu apturēšanu. Tiesa arī jautāja, vai dalībvalsts pienākumu neizpildes procedūrā, kas uzsākta saskaņā ar LESD 258. pantu, varētu pamatot Savienības tiesību akta nepiemērošanu, neizvirzot prettiesiskuma argumentu atbilstoši LESD 277. pantam, un vai pārcelšanas lēmumus varētu uzskatīt par vispārējas piemērošanas pasākumiem saskaņā ar LESD 277. pantu.

179. Tiesas sēdes laikā trīs atbildētājas dalībvalstis skaidri norādīja, ka tās neapstrīd pārcelšanas lēmumu spēkā esamību un nemēģina tostarp atsaukties uz prettiesiskumu atbilstoši LESD 277. pantam. Ungārija atstāja Tiesai iespēju izvērtēt tās aizstāvību, pamatojoties uz minēto pantu, ja Tiesa to uzskatītu par lietderīgu.

180. Manuprāt, ņemot vērā tiesas sēdi, jautājumi saistībā ar LESD 277. pantu faktiski vairs nav aktuāli. Lai cik intelektuāli saistoši būtu izpētīt šī panta ārējās robežas, atturēšos to darīt. Šis jautājums tiks izskatīts citā lietā un citā reizē.

181. Polijas un Ungārijas šajā tiesvedībā izmantotais arguments ir tāds, ka spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome neattiecas uz argumentiem, ko šajā lietā aizstāvībai izvirza šīs dalībvalstis.

182. Lai izvērtētu šo apgalvojumu, ir jāapskata minētajā spriedumā teiktais par LESD 72. pantu un par to, kā Lēmumā 2015/1601 ir ņemta vērā dalībvalstu kompetence pildīt savus pienākumus saistībā ar drošības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanu to teritorijā. To visērtāk ir veikt, iztirzājot aizstāvību, ko Polija un Ungārija izvirza, pamatojoties uz LESD 72. pantu, lasot kopā ar LES 4. panta 2. punktu. Tam pievērsīšos tagad.

 ii) Dalībvalstīm bija tiesības nepiemērot pārcelšanas lēmumus (pat ja tie ir spēkā esoši), pamatojoties uz to pilnvarām saskaņā ar LESD 72. pantu, lasot kopā ar LES 4. panta 2. punktu

183. Rakstveida jautājumos, ko Tiesa nosūtīja pusēm pirms tiesas sēdes, tā sagatavoja augsni diskusijai par šo argumentu, jautājot Komisijai, vai sabiedriskās kārtības un iekšējās drošības jēdzieni ir jāinterpretē tādā pašā veidā kā līdzīgi jēdzieni saistībā ar pamatbrīvībām, kas izmantoti tādās normās kā, piemēram, LESD 346. pants.

184. Komisija apgalvo, ka LESD 346. pants attiecas uz konkrētiem jautājumiem par informācijas sniegšanu un ieroču tirdzniecību un ka tajā izmantotais drošības jēdziens neattiecas uz esošo tiesvedību.

185. Tiesa arī jautāja Komisijai, vai dalībvalsts var atsaukties uz LESD 72. pantu, lai pamatotu atbilstoši LESD trešās daļas V sadaļai pieņemta Savienības akta nepiemērošanu, ja attiecīgais akts neparedzēja pietiekamus pasākumus “sabiedriskās kārtības” un “iekšējās drošības” aizsardzībai, un arī, vai būtu iespējams atsaukties uz LESD 72. pantu plašākā kontekstā.

186. Komisija apgalvo, ka LESD 72. pants atspoguļo tiesību principu, kas jāņem vērā vienmēr, kad rīkojas Savienības likumdevējs. Ja likumdevējs to neņem vērā, dalībvalsts var celt prasību pret Savienības likumdevēju saskaņā ar līgumu normām attiecībā uz tiesvedību Tiesā.

187. Turklāt Komisija apgalvo, ka LESD 72. pants ir ierobežots līdzīgi ierobežojumiem, kas piemērojami LESD 36. pantam, 45. panta 3. punktam un 52. panta 1. punktam attiecībā uz brīvu apriti iekšējā tirgū. Lai arī dalībvalsts saskaņā ar šīm normām var ierobežot brīvu apriti, uz visiem uzliktajiem ierobežojumiem attiecas Savienības iestāžu, īpaši Tiesas, kontrole.

188. Ņemot vērā iepriekšminēto, pievērsīšos izvirzītajam jautājumam.

 –      Tiesas judikatūra saistībā ar LESD 72. pantu

189. Ciktāl man zināms, Tiesa ir apskatījusi LESD 72. pantu trijos gadījumos.

190. Pirmkārt, lietā Adil (103) Tiesa izvērtēja Šengenas Robežu kodeksa 21. panta a) punkta (104) atbilstīgu interpretāciju, ņemot vērā LESD 72. pantu. Tā atgādināja, ka “[Šengenas Robežu kodeksa] 21. panta a) punktā ir noteikts, ka robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē policijas pilnvaras, ko īsteno kompetentas dalībvalstu iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ja vien pilnvaru īstenošana iedarbības ziņā nav līdzvērtīga robežpārbaudēm, tas attiecas arī uz pierobežas teritorijām. Šajā [Šengenas Robežu kodeksa] tiesību normā ir precizēts, ka policijas pilnvaru īstenošanu it īpaši nedrīkst uzskatīt par līdzvērtīgu robežpārbaudēm, ja policijas veiktie pasākumi par mērķi neizvirza robežkontroli, pamatojas uz vispārēju policijas informāciju un pieredzi attiecībā uz iespējamiem sabiedriskās drošības apdraudējumiem un konkrēti ir paredzēti pārrobežu noziedzības apkarošanai, ir izstrādāti un veikti tā, ka tie noteikti atšķiras no sistemātiskajām personu pārbaudēm pie ārējām robežām, un, visbeidzot, tiek veikti izlases kārtībā” (105).

191. Tiesa secināja, ka attiecīgās mobilās drošības pārbaudes šajā lietā nebija “robežpārbaudes”, kas aizliegtas ar Šengenas Robežu kodeksa 20. pantu, bet gan kontroles, kas veiktas dalībvalsts teritorijā un uz kurām attiecas kodeksa 21. pants (106). Tālāk tajā pašā spriedumā Tiesa atgādināja, ka “[Šengenas Robežu kodeksa] 21. panta a)–d) punkta noteikumi, kā arī LESD 72. pants apstiprina to, ka kontroļu atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē dalībvalstu atbildību uzturēt sabiedrisko kārtību un nodrošināt iekšējo drošību (107)”.

192. Lietā A (108) Tiesa būtībā apstiprināja spriedumu Adil (šajā gadījumā attiecībā uz līdzīgu mobilo drošības kontroļu sistēmu Vācijā).

193. Visbeidzot, spriedumā Slovākijas Republika un Ungārija/Padome Tiesa izvērtēja Polijas argumentu par to, ka “apstrīdētais lēmums esot pretrunā samērīguma principam, jo tas neļaujot dalībvalstīm efektīvi īstenot savus pienākumus, kuri tām attiecībā uz sabiedriskās kārtības un iekšējās drošības nodrošināšanu ir uzlikti LESD 72. pantā” (109).

194. Tiesa norādīja, ka Lēmuma 2015/1601 32. apsvērumā ir skaidri noteikts, ka “visā pārcelšanas procedūras laikā līdz pat pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai būtu jāņem vērā valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi” un ka ar 5. panta 7. punktu dalībvalstīm tika saglabātas tiesības atteikties pārcelt pieteikuma iesniedzēju, lai gan tikai tad, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka viņš rada draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai to teritorijā. Ja šis mehānisms “būtu neefektīvs, tāpēc ka tas liktu dalībvalstīm kontrolēt daudzas personas īsā laikposmā, šādas praktiska rakstura grūtības nešķiet cieši saistītas ar minēto mehānismu un jebkurā gadījumā ir jārisina pārcelšanas labumguvēju dalībvalstu iestāžu un pārcelšanas mērķa dalībvalstu iestāžu savstarpējās sadarbības un uzticēšanās garā. Šim savstarpējas uzticēšanās un sadarbības garam ir jāprevalē, īstenojot [Lēmuma 2015/1601] 5. pantā paredzēto pārcelšanas procedūru” (110).

195. Tādējādi kaut kādā mērā spriedums Slovākijas Republika un Ungārija jau iepriekš pavēsta argumentus, kurus izvirza trīs atbildētājas dalībvalstis izskatāmajā lietā. Tomēr, tā kā to aizstāvības centrālais aspekts ir atsaukšanās uz kompetenci saskaņā ar LESD 72. pantu, šis arguments tagad ir jāizvērtē detalizētāk.

 –      Sabiedriskās kārtības un valsts drošības jēdzieni

196. Sabiedriskās kārtības jēdziens tika apskatīts lietā N. (111), kur Tiesa konstatēja, ka “sabiedriskās kārtības jēdziens katrā ziņā nozīmē, ka papildus sabiedriskiem traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv faktisks, attiecīgajā brīdī esošs un pietiekami nopietns apdraudējums, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm”.

197. Iepriekš, lietā Zh. un O. (112), Tiesa lēma, ka attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgā pamattiesībām tādus jēdzienus kā drošība “nevar noteikt katra dalībvalsts vienpusēji bez Eiropas Savienības iestāžu kontroles”.

198. Šos divus citātus izmantošu kā sākumpunktu turpinājumā izklāstītajai analīzei.

199. Vispārīgi raugoties, šķiet, ka Tiesas judikatūra saistībā ar pamatbrīvībām – sevišķi saistībā ar personu brīvu pārvietošanos – ir pārliecinošs pamats, lai aplūkotu sabiedriskās kārtības un drošības jēdzienus esošajā tiesvedībā. Jāatgādina, ka acquis patvēruma jomā – īpaši Dublinas III regula (113) un Kvalifikācijas direktīva (114) – pievēršas jautājumiem no individuāla pieteikuma iesniedzēja perspektīvas. Kā Tiesa jau sen ir izskaidrojusi lietā Bouchereau – lai noteiktu, vai attiecīgās dalībvalsts sabiedrība ir apdraudēta, ir jāizvērtē attiecīgā indivīda personiskā darbība (115).

200. Piekrītu Komisijai, ka LESD 346. pants ir konkrēta Līguma norma, kas attiecas uz konkrētu situāciju. Tāpēc neuzskatu, ka uz to varētu lietderīgi atsaukties šajās tiesvedībās.

201. Tomēr arī jāatgādina, ka LESD 78. panta 3. punkts pastāv konkrēti tādēļ, lai ļautu Padomei pieņemt pagaidu pasākumus, palīdzot dalībvalstij, kura “saskaras ar ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu pilsoņu pieplūdums”. Ciktāl liels skaits personu, kas ieceļo dalībvalstī, var radīt ārkārtas situāciju (un pieņemu, ka šis jēdziens ietver arī situāciju, kas rada draudus sabiedriskajai kārībai vai valsts drošībai), LESD 78. panta 3. punkts ir nepieciešamais juridiskais pamats, lai varētu pieņemt atbilstošus pasākumus, ar kuriem ievēro gan dalībvalstu starptautiskos pienākumus saskaņā ar Ženēvas Konvenciju, gan visus piemērojamos Savienības tiesību pamatprincipus. Šie pēdējie minētie principi ietver gan solidaritātes, gan tiesiskuma ievērošanu, pie kā atgriezīšos šo secinājumu noslēgumā.

 –      Par LESD 72. panta nozīmi

202. LESD 72. pants ir iekļauts LESD V sadaļas (“Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa”) 1. nodaļā (“Vispārīgi noteikumi”). Skaidri atzīstot dalībvalstu pilnvaras un pienākumus attiecībā uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu, LESD 72. pants nepārprotami kalpo, lai atgādinātu Savienības likumdevējam par nepieciešamību visos sekundārajos tiesību aktos, kas pieņemti saskaņā ar V sadaļu, paredzēt tiesību normas, kas ļauj dalībvalstīm izpildīt šos pienākumus. Ja Savienības likumdevējs tiesību akta izstrādē šo pienākumu neievēro, LESD 72. pants būtu skaidrs pamatojums dalībvalstij celt prasību par atcelšanu (tiktāl es piekrītu Komisijas viedoklim). Tomēr šajā gadījumā šādas neievērošanas nebija.

203. Tūlītēja atbilde uz Polijas un Ungārijas izvirzīto centrālo argumentu ir rodama pašu pārcelšanas lēmumu divās svarīgākajās normās. Šo lēmumu 5. panta 4. punktā ir paredzēts, ka “lēmumu neapstiprināt pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu pārcelšanas mērķa dalībvalsts var pieņemt vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls, kā minēts 7. punktā”. To 5. panta 7. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis saglabā tiesības atteikties pārcelt pieteikuma iesniedzēju vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka viņš rada draudus to valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, vai ja ir nopietni iemesli piemērot [Kvalifikācijas direktīvas] 12. un 17. pantā izklāstītos izslēgšanas noteikumus”.

204. Iekavās piebildīšu, ka Lēmuma 2015/1523 26. apsvērumā un Lēmuma 2015/1601 32. apsvērumā ir norādīts, ka “visā pārcelšanas procedūras laikā līdz pat pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanai būtu jāņem vērā valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi” un “[..], ja dalībvalstij ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs rada draudus tās valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, tai būtu par to jāinformē pārējās dalībvalstis”. Šādā veidā potenciālā pārcelšanas mērķa dalībvalsts parāda solidaritāti ar pārējām dalībvalstīm, kurām, tāpat kā tai, ir pienākums nodrošināt valsts drošību un sabiedrisko kārtību to attiecīgajās teritorijās.

205. Lasot tos kopā, šajos abos svarīgajos pārcelšanas lēmumu punktos ir skaidri atzīts, ka pārcelšanas mērķa dalībvalstij ir tiesības atteikties pārcelt konkrētu pieteikuma iesniedzēju, ja ir i) pamatots iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs rada draudus tās valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, vai ii) pamatots iemesls uzskatīt, ka šis pieteikuma iesniedzējs būtu likumīgi izslēdzams no starptautiskās aizsardzības, kuru tas lūdz.

206. Ja un ciktāl pārcelšanas mērķa dalībvalstij bija pamatotas šaubas par to, vai tai vajadzētu pieņemt pieteikuma iesniedzēju X, pārcelšanas lēmumos tādējādi bija paredzēti skaidri, acīmredzami un likumīgi pamatojumi, kāpēc dalībvalsts varētu atteikties pieņemt konkrētu pieteikuma iesniedzēju.

207. Raugoties uz esošo pienākumu neizpildes procedūru ierobežoti, iepriekšminētais varētu šķist pietiekams, lai atspēkotu trīs atbildētāju dalībvalstu galveno argumentu to rīcības aizstāvībai. Tām bija pilnībā iespējams nodrošināt savu iedzīvotāju drošību un labklājību, atsakoties (pamatojoties uz pašiem pārcelšanas lēmumiem) uzņemt pieteikuma iesniedzēju X, tādējādi nodrošinot “pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu” (LESD 72. pants).

208. Lai būtu taisnīga pret trim iesaistītajām dalībvalstīm, šo jautājumu tomēr nevaru neizskatīt detalizētāk. Pārcelšanas lēmumu 5. panta 7. punktā ietvertā atsauce uz Kvalifikācijas direktīvu ļauj ērti pāriet pie būtiskāka jautājuma šajā lietā. Dalībvalstu pilnvaras saskaņā ar LESD 72. pantu jāapskata kopā ar plašo un kopējo Savienības sekundāro tiesību aktu kopumu, kas reglamentē starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūru un materiālos kritērijus lēmumu pieņemšanai attiecībā uz šiem pieteikumiem (acquis patvēruma jomā). Ņemot vērā iepriekšminēto, vai dalībvalsts var atsaukties uz LESD 72. pantu (lasot to kopā, kā apgalvo Ungārija, ar LES 4. panta 2. punktu), lai vienkārši nepiemērotu spēkā esošu Savienības pasākumu (116), kas pieņemts saskaņā ar LESD 78. panta 3. punktu un kuram tā nepiekrīt?

209. Tādējādi, pievēršoties minētajam jautājumam, es apzināti neizskatu nekādus procesuālos jautājumus (piemēram, attiecībā uz tiešu sūdzību termiņiem vai papildu iebildes par prettiesiskumu nosacījumiem), lai koncentrētos uz jautājumu pēc būtības.

210. Saskaņā ar Ženēvas Konvenciju atsevišķu dalībvalstu starptautiskās saistības Savienības līmenī ir formulētas vienādi visā direktīvu sistēmā, kas attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu apstrādi un izskatīšanu pēc būtības, it īpaši, Kvalifikācijas direktīva, Procedūru direktīva un Uzņemšanas direktīva. Šo pasākumu juridiskais pamats ir LESD 78. panta 2. punkts, kas ietverts V sadaļas 2. nodaļā (“Robežkontroles, patvēruma un imigrācijas politika”). Tas nozīmē, ka šis ir jautājums, ko sīki reglamentē gan pats LESD, gan Savienības sekundārās tiesības, kuras balstītas uz Savienības primārajiem tiesību aktiem.

211. Šādā situācijā, kad Līgumos ir atzīta dalībvalstu kompetence, pienākumi vai saistības, tām ir jārealizē šīs pilnvaras tādā veidā, kas nav pretrunā attiecīgajiem Savienības tiesību principiem.

212. Tādējādi, pretēji Polijas un Ungārijas apgalvotajam, LESD 72. pants nav tiesību kolīziju norma, kas nodrošina dalībvalstu kompetences prioritāti pār pasākumiem, kurus noteicis Savienības likumdevējs vai lēmumu pieņēmējs, tā drīzāk ir līdzāspastāvēšanas norma. Kompetence rīkoties konkrētā jomā ir atstāta dalībvalstij (tā nav nodota Savienībai). Tomēr, attiecīgi rīkojoties, ir jāņem vērā galvenie tiesību principi, kuriem dalībvalsts piekrita, kad tā apņēmās kļūt par dalībvalsti, un jebkādi citi attiecīgie noteikumi, kas ietverti Līgumos vai Savienības sekundārajos tiesību aktos.

213. Pietiks ar diviem piemēriem, lai to pamatotu.

214. Notikumu gaitā, kuru rezultātā sākās “Factortame tiesvedība” (117), Apvienotā Karaliste pieņēma 1988. gada Merchant Shipping Act [1988. gada Tirdzniecības kuģu likumu]. Ar šo Parlamenta aktu Lielbritānijas kuģu reģistrā tika veiktas radikālas izmaiņas, kuru rezultātā Spānijas zvejas kuģi zaudēja tiesības tikt reģistrētiem šajā reģistrā, kuģot (118) ar Lielbritānijas karogu un attiecīgi zvejot, izmantojot Apvienotās Karalistes zvejas kvotas (119). Savas rīcības pamatojumam Apvienotā Karaliste (ko vēlāk Tiesā atbalstīja Beļģija un Grieķija) atsaucās uz katras valsts kompetenci saskaņā ar publiskajām starptautiskajām tiesībām definēt kārtību, kādā tā piešķir kuģim tiesības kuģot ar tās karogu, kā tā uzskata par pareizu (120).

215. Pirmais jautājums, ko uzdeva High Court [Augstākā tiesa], bija vienkārši: “Vai [Savienības] tiesības ietekmē kārtību, saskaņā ar ko dalībvalsts nosaka, kuriem kuģiem ir tiesības būt reģistrētiem šajā valstī, kuģot ar tās karogu un iegūt tās valstspiederību?”

216. Atbildot uz šo jautājumu, Tiesa skaidri atzina, ka “saskaņā ar pašreizējām [Savienības] tiesībām dalībvalstīm ir kompetence noteikt kārtību, kādā tiek reģistrēti kuģi” (121), bet “tomēr dalībvalstu pilnvaras ir jāīsteno atbilstoši [Savienības] tiesībām” (122). Apvienotās Karalistes arguments saskaņā ar starptautiskajām tiesībām “varētu būt pamatots tikai tad, ja prasības, kas noteiktas [Savienības] tiesībās attiecībā uz dalībvalstu pilnvaru īstenošanu saistībā ar kuģu reģistrēšanu būtu pretrunā ar starptautisko tiesību noteikumiem” (123). Ir skaidrs, ka Tiesa neuzskatīja, ka šāda pretruna pastāv, jo nākamajā spriedumu punktā ir norādīts, ka “attiecīgi atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka saskaņā ar pašreizējām [Savienības] tiesībām, dalībvalstīm atbilstoši starptautisko tiesību normām ir tiesības noteikt kārtību, kādā kuģus drīkst reģistrēt to reģistros un kādā tiem drīkst piešķirt tiesības kuģot ar to karogu, bet, īstenojot šīs pilnvaras, dalībvalstij jāievēro [Savienības] tiesību normas” (124).

217. Turpinājumā tiesa nosprieda, ka 1988. gada Tirdzniecības kuģu likumā ietvertās valstspiederības prasības ir pretrunā Līguma normām attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti, kā arī vispārējam aizliegumam diskriminēt pilsonības dēļ.

218. Nesen Tiesa ir izskatījusi vairākas lietas saistībā ar dalībvalstu (neapšaubītām) pilnvarām pieņemt tiesību aktus attiecībā uz tiešu aplikšanu ar nodokli – šis jautājums nav saskaņots Savienības līmenī. Tomēr reizēm valsts tiesību normām ir nelabvēlīga ietekme uz citā dalībvalstī esošiem nodokļu maksātājiem. Šobrīd nav nepieciešams iedziļināties šo lietu apstākļos. Tiesa konsekventi ir nospriedusi – lai arī dalībvalstīm ir pilnvaras noteikt tiešos nodokļus, šīs pilnvaras ir jāīsteno Savienības tiesībās noteikto parametru ietvaros (125).

219. Manuprāt, apstākļos, kādi ir izskatāmajā pienākumu neizpildes procedūrā, dalībvalstīm līdzīgā kārtā ir jāīsteno savas pilnvaras atbilstoši LESD 72. pantam, izpildot pienākumu par “likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu” veidā, kas ir saderīgs ar citām attiecīgajām Savienības tiesībām. Šīs tiesību normas ir, no vienas puses, paši pārcelšanas lēmumi (kuros, kā mēs jau redzējām, ir ietverts pienācīgs juridisks pamatojums šādai rīcībai, kas dalībvalstij jāveic konkrētā gadījumā) un, no otras puses, visa sistēma, kas jau pastāv Savienības tiesībās un reglamentē konkrētu pieteikumu apstrādi un lēmuma pieņemšanu par to, ko dalībvalsts veic, izskatot šo pieteikumu.

220. Tādējādi Kvalifikācijas direktīvas 12. un 17. pantā tika pārņemta Ženēvas Konvencija un noteikti detalizēti pamati, balstoties uz kuriem pieteikuma iesniedzēju var izslēgt no to personu loka, kam ir tiesības saņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu. Šīs normas ir nostiprinātas tās 14. un 19. pantā (126), kuros ir piešķirtas tiesības dalībvalstij atcelt aizsardzības statusu, ja attiecīgā persona rada draudus tās dalībvalsts sabiedrībai vai drošībai, kurā viņš vai viņa uzturas. Saskaņā ar Procedūru direktīvu pieteikuma iesniedzējus var izvērtēt pie robežas vai tranzīta zonās, ja viņus nopietnu iemeslu dēļ var uzskatīt par draudu dalībvalsts valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai (31. panta 8. punkta j) apakšpunkts (127)); ar šo pamatojumu stingrāku izvērtēšanas kārtību var piemērot pat nepilngadīgajiem bez pavadības (25. panta 6. punkta a) apakšpunkta iii) punkts un b) apakšpunkta iii) punkts) (128). Uzņemšanas direktīva ļauj dalībvalstīm lemt par pieteikuma iesniedzēju dzīvesvietu (atkāpjoties no viņa parastās brīvības brīvi pārvietoties), pamatojoties inter alia uz sabiedrības interesēm un sabiedrisko kārtību (7. panta 2. punkts) (129). Pieteikuma iesniedzēju var aizturēt, ja tas nepieciešams valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai (8. panta 3. punkta e) apakšpunkts) (130). Atgriešanas direktīva ļauj dalībvalstij nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, izmantot piespiedu līdzekļus pret starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju un noteikt pagarinātu ieceļošanas aizliegumu, ja šie (vairāk piespiedu) pasākumi ir pamatoti ar valsts drošību vai sabiedrisko kārtību (skat. 7. panta 4. punktu, 8. panta 4. punktu, 11. panta 2. punktu un 15. pantu).

221. Rezumējot – tātad Savienības sekundārajās tiesībās, kas ir daļa no acquis patvēruma jomā, ir noteikta pienācīga tiesiskā sistēma, kuras ietvaros dalībvalstu pamatotās rūpes par valsts drošību, sabiedrisko kārtību un sabiedrības aizsardzību var tikt nodrošinātas attiecībā uz konkrētu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju. Ņemot vērā iepriekšminēto, neredzu iemeslu atbalstīt argumentu, ka LESD 72. pants dod dalībvalstīm pilnīgu rīcības brīvību nepiemērot spēkā esošu Savienības sekundāro tiesību aktu, kuram tās līdz galam nepiekrīt.

222. Šajā sakarā Polijas atsaukšanās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “Strasbūras tiesa”) spriedumu N pret Somiju (38885/02) (131) nekādi nepalīdz tās argumentam. Strasbūras tiesa šajā spriedumā nosprieda, ka “saskaņā ar iedibinātām starptautiskajām tiesībām un ņemot vērā to pienākumus, kas noteikti līgumos, tai skaitā konvencijā, līgumslēdzējām valstīm ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos un izraidīšanu”. Tas netiek apstrīdēts. Bet veidu, kādā dalībvalsts šīs tiesības realizē, ierobežo saistības, kuras tā labprātīgi uzņēmās atbilstoši starptautiskajām tiesībām, kad tā pievienojās Savienībai, tas ir, ievērot pienākumus, kas noteikti Savienības tiesībās.

223. Kā redzams iepriekš, pašās Savienības tiesībās dalībvalstij ir pietiekoši daudz veidu, kā nodrošināt tās pamatotās rūpes par valsts drošību vai sabiedrisko kārtību attiecībā uz konkrētu pieteikuma iesniedzēju šīs dalībvalsts Savienības tiesībās noteikto pienākumu sistēmā. Savienības tiesības tomēr neļauj dalībvalstij kategoriski ignorēt šos pienākumus un, tēlaini izsakoties, uzlikt norādi “chasse gardée” (aptuveni tulkojams kā “Privātas medības, ieeja aizliegta”).

 –      LES 4. panta 2. punkts

224. Gan Polija, gan Ungārija atgādina, ka LES 4. panta 2. punktā ir pieminēta “nacionālā identitāte” un tajā ir noteikts, ka “[Savienība] respektē [dalībvalstu] galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā”. Tās dažādā mērā mēģina atsaukties uz šo normu kopā ar LESD 72. pantu, apgalvojot, ka minētās normas ļauj tām nepiemērot pārcelšanas lēmumus tādēļ, lai nodrošinātu sociālu un kultūras vienotību, kā arī lai izvairītos no potenciāliem etniskiem un reliģiskiem konfliktiem.

225. Īsumā apskatīšu šo ierosinājumu.

226. Lietā Komisija/Luksemburga (132) Tiesai tika izvirzīts līdzīgs arguments attiecībā uz pilsonības nosacījumu notāriem. Luksemburga apgalvoja inter alia, ka šis nosacījums ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka notāri, pienākumus pildot, lietotu luksemburgiešu valodu. Noraidot šo argumentu, Tiesa lēma, ka “lai arī dalībvalstu nacionālās identitātes saglabāšana ir tiesisks mērķis, kas tiek respektēts Savienības tiesību sistēmā, kā tas turklāt atzīts LES 4. panta 2. punktā, tomēr intereses, uz kurām atsaucas Lielhercogiste, var pienācīgi aizsargāt kā citādi, nevis vispārīgi izslēdzot citu dalībvalstu pilsoņus”.

227. Šī paša iemesla dēļ LES 4. panta 2. punkts nevar būt pamatojums, lai vienkārši atteiktos pārcelt pieteikuma iesniedzējus atbilstoši pārcelšanas lēmumiem. Dalībvalstu tiesisko interesi saglabāt sociālu un kultūras vienotību var efektīvi aizsargāt ar citiem un mazāk ierobežojošiem līdzekļiem nekā vienpusēja un pilnīga atteikšanās pildīt Savienības tiesībās noteiktos pienākumus.

 iii) Pārcelšanas lēmumi radīja disfunkcionālu sistēmu

228. Polija un Ungārija uzsver drošības risku, kas saistīts ar liela skaita starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pieņemšanu, no kuriem dažiem patiešām varētu būt saikne ar starptautisko terorismu. Šajā sakarā Polija vērš uzmanību uz Eiropas Aģentūras operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (turpmāk tekstā – “Frontex”) izstrādāto 2016. gada Annual Risk Analysis [Ikgadējo risku analīzi], kurā norādīts, ka “tūkstošiem neaizsargātu personu izglābšanas, drošības, reģistrēšanas un identificēšanas nodrošināšana ir ārkārtīgi smags uzdevums, un tajā pastāv noteikts riska līmenis un neaizsargātība pie ārējām robežām” (133).

229. Čehijas Republika izvirza tādu pašu argumentu. Tā apgalvo, ka Grieķija un Itālija izvirzīja pārcelšanai tādus pieteikuma iesniedzējus, kuriem nebija personu apliecinošu dokumentu. Čehijas Republika nebūtu varējusi izvērtēt risku, ko šādas personas bez dokumentiem varētu radīt valsts drošībai. Tāpēc Čehijas Republikai nebija jēgas norādīt Komisijai pieteikuma iesniedzēju skaitu, ko tā būtu gatava uzņemt. Tā apgalvo, ka sistēma, ko izveidoja ar pārcelšanas lēmumiem, bija “disfunkcionāla”.

230. Es noraidu argumentu, ka riski, kas piemīt liela skaita pieteikuma iesniedzēju izvērtēšanai, atbrīvoja trīs atbildētājas dalībvalstis no viņu tiesiskā pienākuma piedalīties kārtībā, kāda tika izveidota ar pārcelšanas lēmumiem.

231. Šo lēmumu apsvērumos ir skaidri norādīts, ka, “ja dalībvalstij ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs rada draudus tās valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, tai būtu par to jāinformē pārējās dalībvalstis” (134). Tālāk materiālo tiesību panti uzlika konkrētus pienākumus Grieķijas un Itālijas iestādēm attiecībā uz potenciālo pieteikuma iesniedzēju identificēšanu un reģistrēšanu pārcelšanai (135).

232. Turklāt pārcelšanas lēmumu 5. panta 7. punktā ir skaidri noteiktas dalībvalstu tiesības atteikties pārcelt konkrētu pieteikuma iesniedzēju vienīgi tad, “ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka viņš rada draudus to valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, vai ja ir nopietni iemesli piemērot [Kvalifikācijas direktīvas] 12. un 17. pantā izklāstītos izslēgšanas noteikumus”.

233. Spriedumā Slovākijas Republika un Ungārija/Padome Tiesa konkrēti lēma, ka praktiskās grūtības “jārisina pārcelšanas labumguvēju dalībvalstu iestāžu un pārcelšanas mērķa dalībvalstu iestāžu savstarpējās sadarbības un uzticēšanās garā, kam ir jāprevalē, īstenojot [Lēmuma 2015/1601] 5. pantā paredzēto pārcelšanas procedūru” (136).

234. Manuprāt, tas sniedz pilnīgu atbildi uz šeit izvirzīto jautājumu. Piemērojamās tiesības (pārcelšanas lēmumi) nodrošināja piemērotu mehānismu, ar ko risināt sarežģītos jautājumus un loģistiku attiecībā uz ļoti liela skaita starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārcelšanu no dalībvalstīm, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju, uz citām dalībvalstīm. Tāpēc pašus lēmumus nevar pamatoti uzskatīt par “disfunkcionāliem”. Šādā neapšaubāmi ārkārtas situācijā atbildība par to, lai šis mehānisms pienācīgi darbotos un pārcelšana varētu noritēt pietiekami lielā skaitā, lai atslogotu neiedomājamo spiedienu uz dalībvalstīm, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju, ir gan uz šīm pēdējām minētām dalībvalstīm, gan uz potenciālajām pārcelšanas mērķa dalībvalstīm. Tāda ir solidaritātes būtība.

235. Kārtības labad piebildīšu, ka no konkrētiem ziņojumiem par pārcelšanas lēmumu īstenošanu skaidri noprotams, ka citas dalībvalstis, kuras saskārās ar grūtībām, īstenojot savus pārcelšanas pienākumus, tādas kā Austrija un Zviedrija, lūdza un ieguva pagaidu apturēšanu attiecībā uz saviem pienākumiem atbilstoši šiem lēmumiem, kā paredzēts to 4. panta 5. un 6. punktā (137). Ja trīs atbildētājas dalībvalstis patiešām saskārās ar ievērojamām grūtībām, tad šis – nevis vienpusēja izlemšana, ka nav jāievēro pārcelšanas lēmumi, – nepārprotami būtu bijis pareizais rīcības plāns, lai ievērotu solidaritātes principu. Pie šī jautājuma atgriezīšos savu secinājumu beigās.

236. Ņemu vērā arī dažādos apgalvojumus, ka šīs trīs atbildētājas dalībvalstis mēģināja palīdzēt Grieķijai un Itālijai citādi, ne tikai ar pārcelšanu. Šis arguments neattiecas uz lietu. Pārcelšanas lēmumos nav ietverts tiesiskais pamatojums, lai ziņošanas prasību un no tās izrietošos pienākumus aizvietotu ar citiem pasākumiem.

237. Tāpēc noraidu apgalvojumu, ka, tā kā pārcelšanas sistēma (iespējams) bija disfunkcionāla, dalībvalsts drīkstēja vienpusēji atcelt saistības un pārcelšanas pienākumu, kas bija noteikts pārcelšanas lēmumos.

 Noslēguma piezīmes

238. Neraugoties uz konkrētajiem jautājumiem, kurus esmu analizējusi līdz šim (it īpaši, LESD 72. panta darbības joma un interpretācija), šī pienākumu neizpildes procedūra rada būtiskus jautājumus par Savienības tiesību sistēmas parametriem un dalībvalstīm uzliktajiem pienākumiem. Tāpēc šajās noslēguma piezīmēs es pievērsīšos šīs tiesību sistēmas trim būtiskām sastāvdaļām: tiesiskumam, lojālas sadarbības pienākumam un solidaritātes principam.

 Tiesiskums

239. LES preambulā ir uzsvērts, ka tiesiskums ir “kopēja vērtība”, kas ir daļa no “Eiropas kultūras, reliģijas un humānisma mantojuma” (138) – vērtība, kurai dalībvalstis apliecina savu atbalstu (139). LES 2. pantā šie apsvērumi tiek pārvērsti materiālā normā, izskaidrojot, ka “Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē [..] tiesiskumu [..]. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas [..]”.

240. Izšķirīgajā spriedumā Les Verts/Parlaments Tiesa sākotnēji apstiprināja, ka Eiropas ekonomiskā kopiena (kā to toreiz sauca) “ir kopiena, kas pamatojas uz tiesiskumu, jo ne šīs kopienas dalībvalstis, ne iestādes nevar izvairīties no tā, ka tiek uzraudzīta to pieņemto tiesību aktu atbilstība galvenajai konstitucionālajai hartai, t.i., Līgumam” (140).

241. Tiesiskumam ir daudz svarīgu pakārtotu elementu, tādi kā pienācīga varas dalīšanas principa ievērošana starp valdības dažādajiem varas atzariem (141) un tiesu varas neatkarības nodrošināšana, aizsargājot tiesnešu atrašanos amatā (142). Dziļākā līmenī tiesiskums nozīmē tiesisko pienākumu izpildīšanu. Šo pienākumu neizpildīšana tāpēc, ka konkrētā gadījumā tie ir nevēlami vai nepopulāri, ir bīstams pirmais solis pretī tam, ka sabrūk kārtīga un strukturēta sabiedrība, kurā ievēro tiesiskumu, ko mēs kā pilsoņi izbaudām gan tā ērtību, gan drošības dēļ. Šis sliktais piemērs ir īpaši kaitīgs, ja to rāda dalībvalsts.

 Lojālas sadarbības pienākums

242. LES 4. panta 3. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar lojālas sadarbības principu Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos.

Dalībvalstis veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem.

Dalībvalstis sekmē Savienības uzdevumu izpildi un atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu.”

243. Virspalāta lietā Achmea ļoti skaidri definēja, ko tas nozīmē: “Savienības tiesības tādējādi ir balstītas uz pamatpremisu, saskaņā ar kuru, kā precizēts LES 2. pantā, katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm ir kopīgas daudzas Savienības pamatvērtības un tās to savstarpēji atzīst. Šī premisa nozīmē un pamato dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos šo vērtību atzīšanā un tādējādi Savienības tiesību, ar kurām tās tiek īstenotas, ievērošanā. Tieši šajā kontekstā dalībvalstīm saskaņā tostarp ar LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minēto lojālas sadarbības principu ir jānodrošina savās atbilstošajās teritorijās Savienības tiesību piemērošana un ievērošana un šajā nolūkā jānosaka visi vajadzīgie vispārējie un īpašie pasākumi, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem.” (143)

244. Tiesa arī ir skaidri noteikusi, ka tas, ka dalībvalsts šaubās par Savienības pasākuma spēkā esamību vai domā, ka tai ir pamatoti iemesli darīt kaut ko, kas ir pretrunā šim pasākumam, neatbrīvo šo dalībvalsti no tās pienākuma ievērot lojālas sadarbības principu (144).

245. Turklāt saskaņā ar lojālas sadarbības principu katrai dalībvalstij ir tiesības gaidīt, ka pārējās dalībvalstis ievēros savus pienākumus ar pienācīgu rūpību (145). Ir pilnīgi skaidrs, ka izskatāmajā lietā tā nenotika.

 Solidaritāte

246. “Eiropas projekta” pamatlicēji – Robērs Šūmanis, Žans Monē un Konrāds Adenauers – bija valstsvīri no valstīm, kas nesen bija bijušas ievilktas (gan kā agresori un upuri, gan kā uzvarētāji un zaudētāji) sešu gadu ilgā postošā un iznīcinošā konfliktā. Ja nebūtu viņu sākotnējās vīzijas un garīgās atvērtības, nebūtu bijis arī Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) un (pēc sešiem gadiem) Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom).

247. 1950. gada 9. maija Šūmaņa deklarācijā zīmīgi tika atzīts, ka “Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti” (146). Šis paziņojums tika ietverts EOTK līguma (kas ir priekštecis EEK līgumam, kurš savukārt ir tiešs priekštecis LES un LESD) trešajā apsvērumā, kurā skaidri tika noteikts: “atzīstot, ka Eiropu var izveidot tikai ar praktiskiem sasniegumiem, kuri pirmām kārtām radīs patiesu solidaritāti, un ar kopīgu pamatu izveidi ekonomiskai attīstībai” (147).

248. LES 2. pants turpina mums atgādināt, ka Eiropas Savienība ir dibināta uz kopīgām vērtībām un ka “šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība” (mans izcēlums).

249. Tiesa gadiem ir apstiprinājusi šo solidaritātes aicinājumu. Jau 1983. gadā saistībā ar tērauda kvotām Tiesa izskaidroja, ka “[..] nav iespējams nepieciešamības jēdziens attiecībā uz kvotu sistēmu, kas noteikta 58. pantā EOTK līgumā, kurš balstīts uz solidaritāti starp visiem Kopienas tērauda uzņēmumiem, kuri saskaras ar krīzi, un mēģina ieviest vienlīdzīgu sadali attiecībā uz tiem zaudējumiem, kas rodas no neizbēgamiem ekonomiskiem apstākļiem” (148). Mutatis mutandis šos vārdus vienkārši varētu pārnest uz esošo situāciju.

250. Nedaudz vēlāk attiecībā uz sarežģītiem pasākumiem pārpalikušā cukura likvidēšanai (149) Tiesai lietā Eridania zuccherifici nazionali u.c. (150) bija jālemj, vai kvotu sistēma, kura, iespējams, bija smagāka (finansiālā ziņā) attiecībā uz Itālijas ražotājiem nekā uz ražotājiem no citām dalībvalstīm, ir prettiesiska. Aizstāvēdama sistēmu, Komisija apgalvoja, ka kvotu noteikšana, pamatojoties uz uzņēmumu faktiski saražoto produkciju, atbilst solidaritātes principam starp ražotājiem. Tiesa lēma, ka “Padomei bija pamats sadalīt kvotas starp konkrētiem uzņēmumiem, pamatojoties uz to faktiski saražoto produkciju [..] šāds nastas sadalījums ir [..] atbilstīgs solidaritātes principam starp ražotājiem, jo saražotā produkcija ir tiesisks kritērijs, lai noteiktu ražotāju ekonomisko spēku un labumus, kurus tie gūst no sistēmas” (151).

251. Lemjot šādi, Tiesa skaidri pauda, ka reizēm solidaritātes princips nozīmē dalītas nastas pieņemšanu.

252. Nesenā lietā Grzelczyk (152) Tiesa atsaucās uz Savienības pilsonību saistībā ar solidaritāti kā pamatojumu Beļģijas pienākumam nodrošināt R. Grzelczyk piekļuvi tādiem pašiem pabalstiem (minimex), kādus saņēma pārējie beļģu studenti pēdējā studiju gadā. Lietā Bidar (153) Tiesa papildināja šo lēmumu, nosakot, ka, lai arī dalībvalsts drīkst leģitīmi pieprasīt “zināmu integrācijas pakāpi” pārcelšanas mērķa dalībvalstī, pirms tā izrāda finanšu solidaritāti, tā nedrīkst noteikt papildu nosacījumus, kuru dēļ citiem Savienības dalībvalstu pilsoņiem, kas atbilst šīm uzturēšanās prasībām, ir neiespējami iegūt studiju kredītus.

253. Solidaritāte ir Eiropas projekta dzīvības esence. Piedaloties šajā projektā un Eiropas Savienības pilsonībā, dalībvalstis un to valstspiederīgie iegūst gan saistības, gan labumus, gan pienākumus, gan tiesības. Dalība Eiropas “tautā” nenozīmē, ka ļauts izskatīt Līgumus un sekundāros tiesību aktus un tad izspriest, ko var pieprasīt. Tā nozīmē arī kolektīvas atbildības dalīšanu un (arī) nastu dalīšanu, lai veicinātu kopīgos mērķus.

254. “Kluba noteikumu” ievērošanu un pienācīgu dalību solidaritātē ar pārējiem eiropiešiem nevar balstīt uz sīkstulīgu izmaksu un ieguvumu analīzi (diemžēl labi pazīstamu no Brexit atbalstītāju retorikas) ar tādiem jautājumiem kā “Tieši cik Savienība man izmaksā nedēļā un ko tieši es personīgi no tā iegūstu?”. Šāda pašlabuma meklēšana ir nodevība pret Savienības pamatlicēju vīziju par mierīgu un pārticīgu kontinentu. Tā ir lojālas dalībvalsts un pelnīta kopīgas Eiropas pilsoņa statusa cienīga indivīda antitēze. Ja mēs vēlamies, lai Eiropas projekts attīstītos un virzītos uz priekšu, mums visiem ir jāpilnveidojas.

255. Noslēgumā atgādināšu senu stāstu no ebreju tradīcijas, kurš būtu pelnījis lielāku popularitāti. Uz kuģa atrodas cilvēku grupa. Piepeši viens no viņiem paņem urbi un sāk urbt caurumu kuģa korpusā zem sava sēdekļa. Pārējie sāk protestēt. “Kāpēc tu tā dari?” viņi sauc. “Par ko jūs sūdzaties?” viņš atjautā, “vai tad es neurbju caurumu pats zem sava sēdekļa?” “Jā,” pārējie atbild, “bet ūdens ieplūdīs un pārpludinās kuģi mums visiem.” (154)

 Par tiesāšanās izdevumiem

256. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar pienākumu neizpildes procedūrām no katras no trijām atbildētājām dalībvalstīm un nevienai no šīm dalībvalstīm spriedums nav labvēlīgs, Polijai, Ungārijai un Čehijas Republikai jāpiespriež segt savus izdevumus un atlīdzināt tos, kas radušies Komisijai.

257. Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

 Secinājumi

258. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai:

 Lietā C‑715/17 Komisija/Polija

1)      Atzīt, ka, regulāri un vismaz reizi trijos mēnešos nenorādot, cik pieteikuma iesniedzēju var ātri pārcelt uz tās teritoriju, kā arī citu attiecīgo informāciju saskaņā ar Padomes Lēmuma (ES) 2015/1523 (2015. gada 14. septembris), ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā, un Padomes Lēmuma (ES) 2015/1601 (2015. gada 22. septembris), ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā, 5. panta 2. punktu, Polija nav izpildījusi šo lēmumu 5. pantā paredzētos pienākumus.

Attiecīgi pieteikuma iesniedzēju pārcelšana, kas paredzēta Lēmuma 2015/1523 4. pantā un Lēmuma 2015/1601 4. pantā, nav notikusi saskaņā ar šo lēmumu 5. pantā noteikto pārcelšanas procedūru. 5. panta pārkāpums ir īpaši traucējis Itālijai un Grieķijai norādīt konkrētos pieteikuma iesniedzējus, kurus varētu pārcelt uz Poliju saskaņā ar 5. panta 3. punktu, un pieņemt lēmumu par šādu pieteikuma iesniedzēju pārcelšanu saskaņā ar 5. panta 4. punktu, tādējādi pārkāpjot LES 4. panta 3. punktā noteikto lojālas sadarbības principu.

Attiecīgi Polija arī nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 un Lēmuma 2015/1601 5. panta 5.–11. punktu, it īpaši, pabeigt pārcelšanas procedūru cik ātri vien iespējams, kā noteikts šo lēmumu 5. panta 10. punktā.

2)      Piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

3)      Piespriest Čehijas Republikai un Ungārijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.

 Lieta C‑718/17 Komisija/Ungārija

1)      Atzīt, ka, regulāri un vismaz reizi trijos mēnešos nenorādot, cik pieteikuma iesniedzēju var ātri pārcelt uz tās teritoriju, kā arī citu attiecīgo informāciju saskaņā ar Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, Ungārija nav izpildījusi šī lēmuma 5. pantā noteiktos pienākumus.

Attiecīgi pieteikuma iesniedzēju pārcelšana, kas paredzēta Lēmuma 2015/1601 4. pantā, nav notikusi saskaņā ar šī lēmuma 5. pantā noteikto pārcelšanas procedūru. 5. panta pārkāpums ir īpaši traucējis Itālijai un Grieķijai norādīt konkrētos pieteikuma iesniedzējus, kurus varētu pārcelt uz Ungāriju saskaņā ar 5. panta 3. punktu, un pieņemt lēmumu par šādu pieteikuma iesniedzēju pārcelšanu saskaņā ar 5. panta 4. punktu, tādējādi pārkāpjot LES 4. panta 3. punktā noteikto lojālas sadarbības principu.

Attiecīgi Ungārija arī nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Lēmuma 2015/1601 5. panta 5.–11. punktu, it īpaši, pabeigt pārcelšanas procedūru cik ātri vien iespējams, kā noteikts šī lēmuma 5. panta 10. punktā.

2)      Piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

3)      Piespriest Čehijas Republikai un Polijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.

 Lieta C‑719/17 Komisija/Čehijas Republika.

1)      Atzīt, ka, regulāri un vismaz reizi trijos mēnešos nenorādot, cik pieteikuma iesniedzēju var ātri pārcelt uz tās teritoriju, kā arī citu attiecīgo informāciju saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punktu un Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punktu, Čehijas Republika nav izpildījusi šo lēmumu 5. pantā paredzētos pienākumus.

Attiecīgi pieteikuma iesniedzēju pārcelšana, kas paredzēta Lēmuma 2015/1523 4. pantā un Lēmuma 2015/1601 4. pantā, nav notikusi saskaņā ar šo lēmumu 5. pantā noteikto pārcelšanas procedūru. 5. panta pārkāpums ir īpaši traucējis Itālijai un Grieķijai norādīt konkrētos pieteikuma iesniedzējus, kurus varētu pārcelt uz Čehijas Republiku saskaņā ar 5. panta 3. punktu, un pieņemt lēmumu par šādu pieteikuma iesniedzēju pārcelšanu saskaņā ar 5. panta 4. punktu, tādējādi pārkāpjot LES 4. panta 3. punktā noteikto lojālas sadarbības principu.

Attiecīgi Čehijas Republika arī nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Lēmuma 2015/1523 un Lēmuma 2015/1601 5. panta 5.–11. punktu, it īpaši, pabeigt pārcelšanas procedūru cik ātri vien iespējams, kā noteikts šo lēmumu 5. panta 10. punktā.

2)      Piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

3)      Piespriest Ungārijai un Polijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.). Dublinas III regula ir trešais šāda veida pasākums ar mērķi noteikt, kurai no dalībvalstīm jāuzņemas atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu; pirms tās bija pieņemta Konvencija, ar kuru nosaka valsti, kas ir atbildīga par vienā no Eiropas Kopienas dalībvalstīm iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu (Dublinas konvencija, OV 1997, C 254, 1. lpp.), kuru aizstāja ar Padomes Regulu Nr. 343/2003 (2003. gada 18. februāris), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 50, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas II regula”).

3      Šo notikumu detalizētākam aprakstam skat. manus secinājumus lietā AS un Jafari, C‑490/16 un C‑646/16, EU:C:2017:443, 1.–18. punkts.

4      Ievērojami daudz cilvēku ieceļoja pa “Rietumbalkānu” maršrutu, kā aprakstīts manos secinājumos lietā AS un Jafari, C‑490/16 un C‑646/16, EU:C:2017:443, 7.–18. punkts.

5      Dublinas III regulas 13. pantā ir noteikts, “ja [..] ir konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts sauszemes, jūras vai gaisa robežu, ieceļojot no trešās valsts, tad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā patvēruma meklētājs šādā veidā ieceļojis”. Vispārīgos vilcienos šī norma bija piemērojama vairumam personu, kas ieceļoja Itālijā un Grieķijā un lūdz starptautisko aizsardzību.

6      Savos secinājumos lietā Mengesteab (C‑670/16 EU:C:2017:480, 69.–73. punkts) vērsu uzmanību uz dažām problēmām saistībā ar Dublinas III regulas 13. pantā noteiktās automātiskās atbildības piešķiršanu “piekrastes” dalībvalstīm, kuras uzņem personas, kas izceltas krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijas (turpmāk tekstā – “SAR”) Šie (sarežģītie) jautājumi vēl nav atrisināti.

7      Jau 2011. gadā Tiesa spriedumā lietā N.S. u.c., 2011. gada 21. decembris (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 81.–94. punkts), atzina, ka var rasties apstākļi, kuros dalībvalsts (in casu, Apvienotā Karaliste) nedrīkstēja nosūtīt patvēruma meklētāju atpakaļ uz Grieķiju, kuras starptautiskās aizsardzības pieprasījumu apstrādes sistēma bija tuvu sabrukumam.

8      2015. gada 14. septembra Lēmums, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (OV 2015, L 239, 146. lpp.).

9      2015. gada 22. septembra Lēmums, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (OV 2015, L 248, 80. lpp.).

10      Spriedums, Slovākijas Republika un Ungārija/Padome, 2017. gada 6. septembris, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631 (turpmāk tekstā – “spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome”). Skat. šo secinājumu 62.–69. punktu.

11      Skat. šo secinājumu 86.–88. punktu par to, kādi prasījumi ir izteikti katrā no šiem prasības pieteikumiem.

12      Pieņemta un pasludināta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā Parīzē 1948. gada 10. decembrī; Ģenerālās asamblejas rezolūcija 217 A.

13      Lai arī Vispārējā cilvēktiesību deklarācija nav juridiski saistoša, tā ir uzskatāma par atsauci gan starptautiskajās, gan Savienības tiesībās. Skat. Zamfir, I., The Universal Declaration of Human Rights and its relevance for the European Union, Eiropas Parlaments, 2018, EPRS_ATA (2018)628295_EN.

14      Parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā un stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī (Apvienoto Nāciju līgumu sērija, 189. sēj., 137. lpp.), papildināta ar Protokolu par bēgļa statusu, kas pieņemts Ņujorkā 1967. gada 31. janvārī (Apvienoto Nāciju līgumu sērija, 606. sēj., 267. lpp.), kas stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā kopā – “Ženēvas Konvencija”).

15      Dublinas III regulas 2. apsvērumā kopēja patvēruma politika, tai skaitā KEPS, ir aprakstīta kā “daļa no Eiropas Savienības mērķa pakāpeniski radīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas ir atvērta tiem, kuri, apstākļu spiesti, likumīgi meklē aizsardzību Savienībā”.

16      OV 2012, C 326, 391. lpp.

17      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.). Ar Kvalifikācijas direktīvu tika atcelta iepriekš spēkā esošā Padomes Direktīva 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos [pilsoņus] vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.). Arī Direktīvā 2004/83 bija ietverti noteikumi izslēgšanai no bēgļa statusa (12. pants) vai alternatīvās aizsardzības piešķiršanai (17. pants), un noteikumi, kas ļāva šādu statusu pēc tā piešķiršanas izbeigt vai atsaukt (14. pants (bēgļa statuss), un 19. pants (personas, kurām piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss)), ja bija pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš vai viņa uzturas.

18      Galvenās atšķirības ir tādas, ka izslēgšanas pamatojumam 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir atsauce uz “smagu nepolitisku noziegumu” un norāde, ka “īpaši nežēlīgas darbības, pat ja tās veiktas šķietami politisku mērķu vārdā, var atzīt par smagiem nepolitiskiem noziegumiem”; un 12. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir tieša atsauce uz “[tādu darbību veikšanu], kas ir pretējas ANO mērķiem un principiem, kuri izklāstīti ANO Statūtu preambulā un 1. un 2. pantā”, un kalpo par pamatojumu izslēgšanai.

19      Skat arī 37. apsvērumu, kurā paskaidrots, ka “valsts drošības un sabiedriskās kārtības jēdziens attiecas arī uz gadījumiem, kad trešās valsts valstspiederīgie ir tādas asociācijas biedri, kas atbalsta starptautisko terorismu vai kas atbalsta šādu asociāciju”.

20      Faktiski 19. panta 2. punktā izmantotais formulējums ir: “[..] saskaņā ar 17. panta 3. punktu būtu jāizslēdz no to personu loka, kas tiesīgas saņemt [alternatīvo aizsardzību]” (mans izcēlums). Tā kā pēdējais minētais noteikums dod dalībvalstīm iespēju izslēgt pieteikuma iesniedzēju, nevis pienākumu to darīt, savos secinājumos esmu izmantojusi vārdu “varētu”, kas šķiet loģiskāk.

21      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.).

22      25. panta formulējums, maigi izsakoties, ir grūti saprotams; interesentiem, kas vēlas noskaidrot šo jautājumu detalizētāk, iesaku izskatīt Procedūru direktīvas teksta pilno versiju.

23      Šajā sakarā skat. arī 20. apsvērumu: “Precīzi noteiktos gadījumos, kad [..] pastāv nopietnas bažas par valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, dalībvalstīm vajadzētu spēt paātrināt izskatīšanas procedūru – jo īpaši nosakot īsākus, bet saprātīgus termiņus dažiem procedūras posmiem –, neskarot atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu un šajā direktīvā paredzēto principu un garantiju efektīvu pieejamību pieteikuma iesniedzējam.”

24      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.).

25      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.)

26      Dalībvalstīm ir tiesības nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas viens no diviem 2. panta 2. punktā minētajiem izņēmumiem (proti, tiem, a) uz kuriem attiecas ieceļošanas atteikums saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 13. pantu vai kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās (zemes, jūras vai gaisa) robežas šķērsošanu un kuri vēlāk nav ieguvuši atļauju vai tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī”, vai “b) kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pakļauti atpakaļnosūtīšanas procedūrai krimināltiesisku sankciju dēļ vai to rezultātā vai kuriem piemēro izdošanas procedūras”). Turklāt direktīvu nepiemēro “personām, kam ir Savienības tiesībās piešķirtās tiesības uz pārvietošanās brīvību [Savienībā], kā definēts Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 5. punktā” (izņēmums, kas, šķiet, neattiecas uz šo gadījumu).

27      Direktīvas 3. panta 4. punktā definēts kā “administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums” (“atgriešana” ir detalizētāk definēta 3. panta 3. punktā).

28      Komisijas Ieteikums (2015. gada 8. jūnijs) par Eiropas shēmu attiecībā uz pārapmetināšanu, C(2015)3560 final..

29      Skat. paskaidrojuma rakstu Komisijas priekšlikumam par Padomes lēmumu, ar kuru groza Padomes Lēmumu (ES) 2015/1601 (2015. gada 22. septembris), ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (COM(2016) 171 final), 2. lpp. Kopā ar Savienības dalībvalstīm no tā izrietošajā iniciatīvā piedalījās Dublinas sistēmas asociētās valstis.

30      Dokuments Nr. 11130/15 “Dalībvalstu valdību pārstāvju Padomes sanāksmē izdarītie secinājumi par 20 000 personu, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārmitināšanu saskaņā ar daudzpusējām vai valstu shēmām” (turpmāk tekstā – “2015. gada 20. jūlija rezolūcija”).

31      Skat. Padomes dokumentu Nr. 11969/15, PRESSE 53, PR CO 45, par Padomes 3498. sanāksmi. Saskaņā ar ES Līgumu protokoliem Nr. 21 un Nr. 22 Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste nepiedalījās Lēmuma 2015/1523 pieņemšanā.

32      Skat. spriedumu Slovākijas Republika un Ungārija/Padome, 11. punkts. Komisijas sākotnējo šī lēmuma priekšlikumu Padome pēc Ungārijas prasības grozīja, lai izņemtu visas atsauces uz Ungāriju kā labuma guvēju dalībvalsti. Pēc tam balsošanā Čehijas Republika, Ungārija, Rumānija un Slovākija balsoja pret grozīto priekšlikumu. Somija atturējās. Tāpat kā Lēmuma 2015/1523 gadījumā saskaņā ar protokoliem Nr. 21 un Nr. 22 Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste nepiedalījās Lēmuma 2015/1601 pieņemšanā.

33      COM(2016) 171 final, 1.2. punkts, 2. lpp.

34      Lēmuma 2015/1601 1.–5. apsvērums ir identiski 1.–5. apsvērumam Lēmumā 2015/1523. Tāpēc tos šo secinājumu 51. punktā es vairs neatkārtošu. Pēc atziņām, kas paustas pirmajos piecos apsvērumos, numerācija atšķiras, bet saturs bieži vien ir būtībā tas pats.

35      Komisijas Regula (EK) Nr. 1560/2003 (2003. gada 2. septembris), ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003 (OV 2003, L 222, 3. lpp.).

36      Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 118/2014 (2014. gada 30. janvāris), ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1560/2003 (OV 2014, L 39, 1. lpp.).

37      Regula (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, groza Padomes Lēmumu 2008/381/EK un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumus Nr. 573/2007/EK un Nr. 575/2007/EK un Padomes Lēmumu 2007/435/EK (OV 2014, L 150, 168. lpp.).

38      Lēmuma 8. pantā bija aprakstīti papildi pasākumi, kuri jāveic Itālijai un Grieķijai un ar kuriem katra dalībvalsts iepazīstina Komisiju līdz 2015. gada 16. septembrim, iesniedzot ceļvedi.

39      Lēmuma 2015/1601 1.–5. apsvērums ir identiski 1.–5. apsvērumam Lēmumā 2015/1523, kas izklāstīti iepriekš šo secinājumu 42. punktā.

40      Lēmuma 2015/1601 apsvērumi, kuri atbilst tiem Lēmuma 2015/1523 apsvērumiem, kas izklāstīti šo secinājumu 42. punktā, ir 10., 16., 21., 22., 23., 24., 30., 31., 32. un 38. apsvērums. Lai izvairītos no satura atkārtošanās, otrreiz tos nepieminu.

41      Lēmums 2015/1601 tika attiecīgi grozīts ar Padomes Lēmumu (ES) 2016/1754; skat. šo secinājumu 55. punktu un 42. zemsvītras piezīmi.

42      Lēmuma 4. panta 3.a punkts tika iekļauts ar Padomes Lēmumu (ES) 2016/1754 (2016. gada 29. septembris), ar kuru groza Lēmumu (ES) 2015/1601 (OV 2016, L 268, 82. lpp.). Šī grozījuma mērķis bija ņemt vērā dalībvalstu centienus uzņemt Sīrijas valstspiederīgos, kuri atrodas Turcijā, pārmitinot viņus, izmantojot ar humāniem apsvērumiem pamatotu uzņemšanu vai cita veida likumīgu uzņemšanu, lai pārceltu daudzos starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus uz dalībvalstu teritoriju saskaņā ar Padomes Lēmumu 2015/1601. Attiecībā uz Lēmuma 2015/1601 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem 54 000 pieteikumu iesniedzējiem ar šo grozījumu dalībvalstis varēja atskaitīt no tām iedalītā pārcelto pieteikumu iesniedzēju skaita Sīrijas valstspiederīgos, kuri atradušies Turcijā un kuri uzņemti to teritorijā ar pārmitināšanu, izmantojot ar humāniem apsvērumiem pamatotu uzņemšanu vai cita veida likumīgu uzņemšanu saskaņā ar valstu vai daudzpusējām shēmām, izņemot pārmitināšanas shēmu, kas izveidota saskaņā ar dalībvalstu valdību pārstāvju 2015. gada 20. jūlija Padomes sanāksmē panāktajiem secinājumiem. Tika piemērots Padomes Lēmuma (ES) 2015/1601 10. pants, un tas nozīmē, ka dalībvalstis, kas izmantoja šo iespēju, saņēma 6500 EUR par katru pārcelto pieteikuma iesniedzēju. Skat. COM(2016) 171 final, 2.1. punkts.

43      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 603/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, un par dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu un Eiropola pieprasījumiem veikt salīdzināšanu ar Eurodac datiem tiesībaizsardzības nolūkos, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 1077/2011, ar ko izveido Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (OV 2013, L 180, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Eurodac regula”). Tās 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka “katrā dalībvalstī nekavējoties paņem katra vismaz 14 gadus veca starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja visu pirkstu nospiedumus”.

44      Lēmuma 2015/1601 5. panta 9. punkts būtībā ir detalizētāk izstrādāta Lēmuma 2015/1523 5. panta 9. punkta versija.

45      Skat. šo secinājumu 74. punktu. Atsaucei uzskaitīšu šādus ziņojumus: pirmais ziņojums, 2016. gada 16. marts, COM(2016) 165 final; otrais ziņojums, 2016. gada 12. aprīlis, COM(2016) 222 final; trešais ziņojums, 2016. gada 18. maijs, COM(2016) 360 final; ceturtais ziņojums, 2016. gada 15. jūnijs, COM(2016) 416 final; piektais ziņojums, 2016. gada 13. jūlijs, COM(2016) 480 final; sestais ziņojums, 2016. gada 28. septembris, COM(2016) 636 final; septītais ziņojums, 2016. gada 9. novembris, COM(2016) 720 final; astotais ziņojums, 2016. gada 8. decembris, COM(2016) 791 final; devītais ziņojums, 2017. gada 8. februāris, COM(2017) 74 final; desmitais ziņojums, 2017. gada 2. marts, COM(2017) 202 final; Vienpadsmitais ziņojums, 2017. gada 12. aprīlis, COM(2017) 212 final; divpadsmitais ziņojums, 2017. gada 16. maijs, COM(2017) 260 final; trīspadsmitais ziņojums, 2017. gada 13. jūnijs, COM(2017) 330 final; četrpadsmitais ziņojums, 2017. gada 26. jūlijs, COM(2017) 405 final, un piecpadsmitais ziņojums, 2017. gada 6. septembris, COM(2017) 465 final. Pēc tam, pamatojoties uz Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumu “Par Eiropas programmu migrācijas jomā”, COM(2015) 240 final, Komisija sniedza pirmo progresa ziņojumu 2017. gada 15. novembrī, COM(2017) 669 final; otro progresa ziņojumu 2018. gada 14. martā, COM(2018) 250 final; trešo progresa ziņojumu 2018. gada 16. maijā, COM(2018) 301 final, un ceturto progresa ziņojumu 2019. gada 6. martā, COM(2019) 126 final.

46      Polija iestājās lietā Slovākijas Republikas un Ungārijas atbalstam. Beļģija, Francija, Vācija, Grieķija, Itālija, Luksemburga, Zviedrija un Komisija atbalstīja Padomi, lai izteiktos par labu Lēmumam 2015/1601.

47      Ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumi lietā Slovākijas Republika/Padome un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:618.

48      Skat. šo secinājumu 82.–90. punktu attiecībā uz pirmstiesas procedūru.

49      Precizitātes labad atgādinu, ka spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome attiecās tikai uz Lēmumu 2015/1601. Termiņš tā priekšteča, Lēmuma 2015/1523, apstrīdēšanai ir sen beidzies, un savā būtībā abi lēmumi ir līdzīgi. Polija un Čehijas Republika ir vienīgās dalībvalstis, kuru pienākumu neizpilde, kas tām uzlikti ar Lēmumu 2015/1523, šobrīd tiek izskatīta Tiesā. Ļaujot pragmatismam gūt virsroku pār pūrismu, nezinu, kā – ņemot vērā rūpīgo un sīki izstrādāto spriedumu Slovākijas Republika un Ungārija/Padome – reāli varētu pieņemt, ka jebkura no šīm dalībvalstīm varētu izvirzīt kādu jaunu argumentu, kas ļautu apstrīdēt Lēmuma 2015/1523 spēkā esamību (un patiesi, ne viena, ne otra dalībvalsts nav mēģinājusi to darīt).

50      Skat. iepriekš 39. punktu un 29. zemsvītras piezīmi.

51      Tiesai nav iesniegti nekādi materiāli par šīs rezolūcijas saturu. Skat. šo secinājumu 79. punktu.

52      Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei, COM(2016) 120 final. Minētais paziņojums bija 45. zemsvītras piezīmē uzskaitīto un šo secinājumu 75., 76., 80. un 81. punktā minēto ziņojumu pamatā.

53      Skat. iepriekš 45. zemsvītras piezīmi, minētā ziņojuma 1. daļa, 2. lpp.

54      Skat. iepriekš 45. zemsvītras piezīmi minētā ziņojuma 2. daļa, 3. lpp.

55      Ref. Ares(2017)2738421‑31/05/2017.

56      Skat. iepriekš 45. zemsvītras piezīmi, minētā ziņojuma 2. daļa, 4. lpp.

57      Skat. iepriekš 45. zemsvītras piezīmi minētā ziņojuma 2. daļa, 3. lpp.

58      Attiecīgie vēstuļu datumi bija 2017. gada 15. jūnijs (gan lietā C‑718/17 Komisija/Ungārija, gan lietā C‑719/17 Komisija/Čehijas Republika) un 2017. gada 16. jūnijs (lietā C‑715/17 Komisija/Polija).

59      Skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Grieķija, C‑61/08, EU:C:2011:340, 122. punkts un tajā minētā judikatūra.

60      Skat. arī šo secinājumu 107.–110. punktu par iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

61      Spriedums, 2007. gada 24. aprīlis, Komisija/Nīderlande, C‑523/04, EU:C:2007:244, 28. punkts.

62      Skat. Bardeleben, E., Donnat, F., un Siritzky, D., La Cour de justice de l’Union européenne et le droit du contentieux européen, La Documentation française, Parīze, 2012, 196. lpp.

63      Skat. spriedumu, 2017. gada 19. septembris, Komisija/Īrija, C‑552/15, EU:C:2017:698, 35. punkts un tajā minētā judikatūra.

64      Spriedums, 1970. gada 9. jūlijs, Komisija/Francija, 26/69, EU:C:1970:67, 9. un 10. punkts.

65      Spriedums, 1999. gada 9. novembris, Komisija/Itālija, C‑365/97, EU:C:1999:544.

66      Spriedums, 2004. gada 9. decembris, Komisija/Francija, C‑177/03, EU:C:2004:784.

67      Spriedums, 2004. gada 9. decembris, Komisija/Francija, C‑177/03, EU:C:2004:784, 21. punkts.

68      Spriedumi, 2016. gada 3. marts, Komisija/Malta, C‑12/14, EU:C:2016:135, 26. punkts, un 2009. gada 6. oktobris, Komisija/Spānija, C‑562/07, EU:C:2009:614, 25. punkts un tajā minētā judikatūra.

69      Spriedums, 1970. gada 9. jūlijs, Komisija/Francija, 26/69, EU:C:1970:67, 10. punkts (mans izcēlums).

70      Kā Tiesa norāda 2012. gada 15. novembra spriedumā Komisija/Portugāle (C‑34/11, EU:C:2012:712, 36. punkts), ko citējusi Polija savos apsvērumos, Komisija gūst labumu no šādas precizēšanas arī tad, ja tā attiecas uz pagātni.

71      Ungārija izvirza vēl kādu tehnisku argumentu, kas ir specifisks tās situācijai, un to nedaudz aplūkošu šo secinājumu 120. punktā.

72      Skat. spriedumu, 2017. gada 19. septembris, Komisija/Īrija, C‑552/15, EU:C:2017:698, 34. punkts un tajā minētā judikatūra.

73      Spriedums, 2016. gada 3. marts, Komisija/Malta, C‑12/14, EU:C:2016:135, 25. punkts.

74      Skat. spriedumu, 2018. gada 11. jūlijs, Komisija/Beļģija, C‑356/15, EU:C:2018:555, 106. punkts un tajā minētā judikatūra.

75      Piemēram, trīspadsmitajā ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu ir norādīts, ka Austrija pirmo un pēdējo reizi uzņēmusies pārcelšanas saistības 2017. gada maijā. Saistības acīmredzami attiecās uz 50 personām no Itālijas, no kurām 15 tika faktiski pārceltas uz Austrijas teritoriju (skat. trīspadsmitā ziņojuma 2. pielikumu).

76      Rakstveida apsvērumos Polija līdzīgā veidā izteica iebildumus par īsajiem termiņiem, kas tai tika atvēlēti, lai sniegtu atbildi pirmstiesas sarakstē, tomēr tā neapgalvoja, ka būtu tikušas pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību. Šo Polijas apsvērumu daļu izpratu kā Polijas vēlmi ilustrēt, ka Komisija mēģina panākt pārkāpumu atzīšanu, lai darītu kaunu trīs atbildētājām dalībvalstīm par to, ka tās pretojās pārcelšanas mehānismam, kas bija noteikts ar pārcelšanas lēmumiem.

77      Spriedums, 2017. gada 19. septembris, Komisija/Īrija, C‑552/15, EU:C:2017:698, 28. punkts un tajā minētā judikatūra.

78      Spriedums, 2017. gada 19. septembris, Komisija/Īrija, C‑552/15, EU:C:2017:698, 29. punkts un tajā minētā judikatūra.

79      Spriedums, 2001. gada 13. decembris, Komisija/Francija, C‑1/00, EU:C:2001:687, 65. punkts un tajā minētā judikatūra. Izcēlums pievienots.

80      Spriedums, 2017. gada 19. septembris, Komisija/Īrija, C‑552/15, EU:C:2017:698, 34. punkts un tajā minētā judikatūra.

81      Spriedums, 1988. gada 2. februāris, Komisija/Beļģija, 293/85, EU:C:1988:40.

82      Spriedums, 2011. gada 7. aprīlis, Komisija/Portugāle, C‑20/09, EU:C:2011:214, 41. punkts.

83      Atgādinu, ka Ungārijas gadījumā tiek apskatīts tikai Lēmums 2015/1601.

84      Skat. arī šo secinājumu 138.–143. punktu attiecībā uz iespējamā pārkāpuma definīciju.

85      Pilnības labad jāatzīmē, ka argumenti, ko trīs atbildētājas dalībvalstis iesniedza Tiesai (savai aizstāvībai, replikās un iestāšanās rakstos), ir līdzīgi tiem, kurus tās izvirzīja vēstulēs, atbildot uz brīdinājuma vēstulēm un argumentētajiem atzinumiem. Tas apstiprina manus secinājumus, ka, neraugoties uz relatīvi īsajiem termiņiem, ko Komisija noteica atbilžu sniegšanai pirmstiesas procedūras laikā, dalībvalstu tiesības uz aizstāvību netika pārkāptas.

86      Skat. šo secinājumu 169.–171. punktu.

87      Komisijas pieteikuma 21. punktā ir izskaidrota saikne starp diviem attiecīgajiem datumiem (2016. gada 13. maiju un 13. augustu).

88      Paziņojums ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2018, C 112, 19. lpp.).

89      Čehijas Republika ir norādījusi, ka prasības pieteikuma pret Ungāriju (lietā C‑718/17) prasījumos arī netiek pieminēts datums, kurā sācies pārkāpums. Ungārija šo jautājumu savai aizstāvībai neizmantoja. Jānorāda, ka atšķirībā no Polijas un Čehijas Republikas, kas veica daļēju paziņošanu saskaņā ar pārcelšanas lēmumu 5. panta 2. punktu, Ungārija nekad nav izpildījusi, pat ne daļēji, savus pienākumus, kas tai uzlikti ar Lēmumu 2015/1601. Tādēļ attiecībā uz Ungāriju nebija jānorāda (ja nu vienīgi pro forma nolūkā) pārkāpuma sākšanās datums.

90      Skat. spriedumu, 2017. gada 19. septembris, Komisija/Īrija, C‑552/15, EU:C:2017:698, 38. punkts un tajā minētā judikatūra.

91      Pieteikuma 21. un 33. punktā.

92      Atgādinu, ka “prasības par valsts pienākumu neizpildi [..] priekšmets ar [..] pirmstiesas procedūru tiek ierobežots tādējādi, ka prasībai ir jābūt pamatotai ar tādiem pašiem motīviem un pamatiem kā argumentētajam atzinumam” (skat. spriedumu, 2005. gada 8. decembris, Komisija/Luksemburga, C‑33/04, EU:C:2005:750, 36. punkts).

93      Skat. šo secinājumu 172.–176. punktu.

94      Tā 66. punktā. Tālāk, 70.–74. punktā, Tiesa detalizētāk izvērtēja saskaņā ar LESD 78. panta 3. punktu pieņemto “pagaidu pasākumu” būtību un paskaidroja, ka 78. panta 2. un 3. punkts ir divas dažādas Savienības primāro tiesību normas ar atšķirīgiem mērķiem. Pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar LESD 78. panta 3. punktu, ir “neleģislatīva rakstura pagaidu pasākumi, kuru mērķis ir ātri reaģēt uz noteiktu steidzamības situāciju, ar ko saskaras dalībvalstis” (73. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumu minētajās lietās 64.–68. punktu, EU:C:2017:618.

95      Skat. spriedumus, 2014. gada 22. oktobris, Komisija/Nīderlande, C‑252/13, EU:C:2014:2312, 34. punkts; 2014. gada 16. janvāris, Komisija/Spānija, C‑67/12, EU:C:2014:5, 42. punkts, un 2009. gada 16. jūlijs, Komisija/Polija, C‑165/08, EU:C:2009:473, 43. punkts.

96      Precīzus iebildumus un prasījumus katrā no trim pienākumu neizpildes procedūrā skat. iepriekš 86.–88. punktā.

97      Par ietekmi, ko radīja Lēmumā 2015/1601 ar Lēmumu 2015/1754 pievienotais 4. panta 3.a punkts, skat. 42. zemsvītras piezīmi.

98      Skat. iepriekš 70. punktu.

99      Skat. iepriekš 72. punktu.

100      Skat. iepriekš 71. punktu.

101      Polija citē 1997. gada 9. decembra spriedumu Komisija/Francija, C‑265/95, EU:C:1997:595, 33. punkts.

102      “Pārcelšanas mērķa dalībvalsts” ir jēdziens, kurš izmantots spriedumā Slovākijas Republika un Ungārija/Padome, lai raksturotu dalībvalsti, uz ko tiktu veikta pārcelšana no dalībvalsts, kura savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmā saskaras ar migrāciju. Skat., piemēram, 290. punktu.

103      Spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Adil, C‑278/12 PPU, EU:C:2012:508.

104      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2006, L 105, 1. lpp.).

105      Spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Adil, C‑278/12 PPU, EU:C:2012:508, 53. un 54. punkts.

106      Spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Adil, C‑278/12 PPU, EU:C:2012:508, 56. punkts.

107      Spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Adil, C‑278/12 PPU, EU:C:2012:508, 66. punkts.

108      Spriedums, 2017. gada 21. jūnijs, A, C‑9/16, EU:C:2017:483.

109      Polijas arguments, kāds tas izklāstīts sprieduma 306. punktā.

110      Spriedums Slovākijas Republika un Ungārija/Padome, 309. punkts.

111      Spriedums, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 65. punkts.

112      Spriedums, 2015. gada 11. jūnijs, Zh. un O., C‑554/13, EU:C:2015:377, 48. punkts.

113      Skat. manus secinājumus lietā AS un Jafari, C‑490/16 un C‑646/16, EU:C:2017:443, 4. punkts.

114      Skat. iepriekš 19. punktu.

115      Skat. (passim) spriedumu, 1977. gada 27. oktobris, Bouchereau, 30/77, EU:C:1977:172 (lieta, kas saistīta ar Direktīvas 64/221/EK 2. un 3. panta interpretāciju). Šajā pašā kontekstā par personu brīvu pārvietošanos skat. 27. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.; turpmāk tekstā – “Pilsoņu tiesību direktīva”).

116      Lēmuma 2015/1601 spēkā esamību ir apstiprinājusi virspalāta spriedumā Slovākijas Republika un Ungārija/Padome.

117      Šīs tiesvedības rezultātā Tiesā tika iesniegti lūgumi sniegt prejudiciālus nolēmumus, par kuriem tika pasludināti šādi spriedumi: 1990. gada 19. jūnijs, Factortame u.c., C‑213/89, EU:C:1990:257 (pagaidu noregulējuma jautājums); 1991. gada 25. jūlijs, Factortame u.c., C‑221/89, EU:C:1991:320 (lieta pēc būtības), un 1996. gada 5. marts, Brasserie du Pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79 (prasība par zaudējumu atlīdzību). Īpašas izpētes vērti ir piesardzīgie ģenerāladvokāta Ž. Mišo [J. Mischo] secinājumi lietā Factortame u.c. (C‑221/89, nav publicēti, EU:C:1991:113). Komisija uzsāka pienākumu neizpildes procedūru pret Apvienoto Karalisti (spriedums, 1991. gada 4. oktobris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑246/89, EU:C:1991:375) un vienlaikus cēla prasību par pagaidu noregulējumu (kas tika apmierināta) (spriedums, 1989. gada 10. oktobris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑246/89 R, EU:C:1989:368).

118      (Vecmodīga) jūrnieka vārdiem izsakoties, tehniski kuģis kuģo “zem” karoga, nevis ar karogu [angļu valodas redakcijā “to wear” kā pretnostatījums “to fly”]. Tomēr oficiālais Tiesas ziņojumu angļu valodas redakcijas tulkojums ir pieņēmis “fly” kā pareizi izmantojamo darbības vārdu, tāpēc tiešos citātos izmantošu to.

119      Tiesvedība bija par 95 kuģiem, uz kuriem iepriekš attiecās prasība būt reģistrētiem Lielbritānijas kuģu reģistrā saskaņā ar 1894. gada Tirdzniecības kuģu likumu. No šiem kuģiem 53 sākotnēji bija reģistrēti Spānijā un kuģoja ar Spānijas karogu, bet dažādos datumos, sākot no 1980. gada, tie bija reģistrēti Lielbritānijas reģistrā. Pārējie 42 kuģi vienmēr bija reģistrēti Apvienotajā Karalistē, bet dažādos datumos tos iegādājās spāņu sabiedrības. Viena no šīm sabiedrībām, Rawlings Trawling, kuru Nikolass Forvuds [Nicholas Forwood] (tā laika QC [Queen's Counsel – Karaliskais padomnieks]) tiesvedībā par pagaidu noregulējumu (lieta C‑213/89) slaveni nodēvējis par “piezveju”, nebija Spānija reģistrēta, bet kaut kādā veidā nokļuva izraisītajā juridiskajā juceklī. Skat. spriedumu, 1991. gada 25. jūlijs, Factortame u.c., C‑221/89, EU:C:1991:320, 3.–10. punkts.

120      Dalībvalstis atsaucās uz 5. panta 1. punktu 1958. gada 29. aprīļa Ženēvas Konvencijā par starptautiskajiem ūdeņiem (Apvienoto Nāciju līgumu sērija, 450. sēj., 11. lpp.): “Ikviena valsts nosaka kārtību, kādā tā kuģus reģistrē savā teritorijā, piešķir tiem savu valstspiederību un kļūst par šo kuģu karogvalsti. Kuģiem ir tās valsts piederība, kura ir to karogvalsts. Starp valsti un kuģi jāpastāv reālai saiknei; valstij jo īpaši efektīvi jāīsteno sava jurisdikcija un kontrole administratīvajos, tehniskajos un sociālajos jautājumos attiecībā uz kuģiem, kuriem šī valsts ir karogvalsts.”

121      Spriedums, 1991. gada 25. jūlijs, Factortame u.c., C‑221/89, EU:C:1991:320, 13. punkts. 1988. gada 19. janvāra spriedumā Pesca Valentia/Minister for Fisheries and Forestry (C‑223/86, EU:C:1988:14, 13. punkts) Tiesa jau bija nospriedusi, ka Padomes regulā, ar ko nosaka kopēju zvejniecības struktūrpolitiku, jēdzieni “kuģot ar dalībvalsts karogu” un “reģistrēti” bija atstāti definēšanai dalībvalstu tiesību aktos.

122      Spriedums, 1991. gada 25. jūlijs, Factortame u.c., C‑221/89, EU:C:1991:320, 14. punkts un tajā minētā judikatūra.

123      Spriedums, 1991. gada 25. jūlijs, Factortame u.c., C‑221/89, EU:C:1991:320, 16. punkts.

124      Spriedums, 1991. gada 25. jūlijs, Factortame u.c., C‑221/89, EU:C:1991:320, 17. punkts un rezolutīvās daļas 1. punkts (mans izcēlums).

125      Skat. spriedumus, 2016. gada 26. maijs, NN (L) International, C‑48/15 EU:C:2016:356, 43. punkts, un 2016. gada 23. februāris, Komisija/Ungārija, C‑179/14, EU:C:2016:108, 171. punkts un tajā minētā judikatūra.

126      Jāizceļ it īpaši 14. panta 4. punkta a) un b) apakšpunkts (skat. iepriekš 23. punktu) un 19. panta 3. punkta a) apakšpunkts (skat. iepriekš 25. punktu).

127      Skat. iepriekš 30. punktu.

128      Skat. iepriekš 29. punktu.

129      Skat. iepriekš 32. punktu.

130      Skat. iepriekš 33. punktu.

131      Spriedums, 2005. gada 26. jūlijs, CE:ECHR:2005:0726JUD003888502, 158. punkts.

132      Spriedums, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Luksemburga, C‑51/08, EU:C:2011:336, 124. punkts.

133      2016. gada risku analīze, Frontex, 2016, ISBN 978‑92‑95205‑47‑5, 5. lpp.

134      Skat. Lēmuma 2015/1523 26. apsvērumu un Lēmuma 2015/1601 32. apsvērumu.

135      Skat. it īpaši to 5. panta 4., 5., un 9. punktu. Turklāt pārcelšanas procesa atvieglošanai 5. panta 8. punktā ir atļauta sadarbības koordinatoru norīkošana.

136      309. punkts. Savstarpējās uzticēšanās princips uz šo brīdi ir Savienības tiesību stūrakmens, un uz to balstīts daudz sadarbības starp dalībvalstīm BDTT jomā. Skat. Tiesas atzinumu 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 191. punkts. Tiesa arī ir skaidri norādījusi, ka savstarpēja uzticēšanās nav akla uzticēšanās; skat. spriedumu, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 78.–82. punkts.

137      Skat. Padomes Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/408 (2016. gada 10. marts) par to, lai pagaidu kārtā apturētu 30 % to pieteikuma iesniedzēju pārcelšanu, kuri Austrijai iedalīti saskaņā ar Lēmumu (ES) 2015/1601 (OV 2016, L 74, 36. lpp.), un Padomes Lēmumu (ES) 2016/946 (2016. gada 9. jūnijs), ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Zviedrijas labā saskaņā ar Lēmuma (ES) 2015/1523 9. pantu un Lēmuma (ES) 2015/1601 9. pantu (OV 2016, L 157, 23. lpp.).

138      Otrais apsvērums.

139      Ceturtais apsvērums.

140      Spriedums, 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Parlaments, 294/83, EU:C:1986:166, 23. punkts.

141      Spilgts piemērs no manas dzimtenes ir redzams Apvienotās Karalistes Supreme Court [Augstākās tiesas] nesenajā spriedumā R (Miller) pret The Prime Minister un Cherry pret Advocate General for Scotland, 2019, UKSC 41.

142      Skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531.

143      Spriedums, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 34. punkts un tajā minētā judikatūra (mans izcēlums). Līdzīgi, skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, The Trustees of the BT Pension Scheme, C‑628/15, EU:C:2017:687, 47. punkts.

144      Skat. garo un detalizēto spriedumu, 2019. gada 27. marts, Komisija/Vācija, C‑620/16, EU:C:2019:256, un it īpaši tā 98.–100. punktā izdarītos secinājumus.

145      Skat., piemēram, spriedumus, 2018. gada 6. februāris, Altun u.c., C‑359/16, EU:C:2018:63, 42. punkts, un 2016. gada 3. marts, Komisija/Malta, C‑12/14, EU:C:2016:135, 37. punkts.

146      Deklarācijas pilnais teksts ir pieejams šādā tīmekļa vietnē: https://europa.eu/european‑union/about‑eu/symbols/europe‑day/schuman‑declaration_lv.

147      CELEX:11951K.

148      Spriedums, 1983. gada 14. decembris, Klöckner‑Werke/Komisija, 263/82, EU:C:1983:373, 17. punkts (mans izcēlums). Ir vērtīgi aplūkot arī 18.–20. punktu.

149      Kopš pievienojos Tiesai 2006. gadā, man ir tikusi apšaubāmā privilēģija izvērtēt dažus šo pasākumu aspektus virknē secinājumu; tie, kuri vēlas uzzināt vairāk par to, kā darbojas cukura tirgus, var pārlūkot šos tekstus. Skat., piemēram, manus secinājumus apvienotajās lietās Zuckerfabrik Jülich u.c. (C‑5/06 un no C‑23/06 līdz C‑36/06, EU:C:1007:346) un apvienotajās lietās Zuckerfabrik Jülich u.c. (C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2011:701).

150      Spriedums, 1986. gada 22. janvāris, Eridania zuccherifici nazionali u.c., 250/84, EU:C:1986:22.

151      Spriedums, 1986. gada 22. janvāris, Eridania zuccherifici nazionali u.c., 250/84, EU:C:1986:22, 20. punkts.

152      Spriedums, 2001. gada 20. septembris, Grzelczyk, C‑184/99, EU:C:2001:458. Skat. plašo un rūpīgo analīzi 31.–46. punktā, kā arī konkrēto atsauci uz “zināmu [finanšu] solidaritāti starp uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem”, 44. punkts.

153      Spriedums, 2005. gada 15. marts, Bidar, C‑209/03, EU:C:2005:169. Skat. it īpaši sprieduma 56.–63. punktu.

154      Izraksts no rabīna Shimon bar Yochai pamācībām (“Rashbi”, 2. gs.), citēts Midrash, Vayikra Rabbah 4:6. Skat. https://www.sefaria.org/Vayikra_Rabbah.1.1?lang=bi&with=all&lang2=en. Šeit piedāvāju tulkojumu vieglāk uztveramā valodā.