CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(trešā palāta)

2011. gada 12. septembrī

Lieta F‑98/10

Francesca Cervelli

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Ekspatriācijas pabalsts – Pārskatīšanas lūgums – Jauni un būtiski fakti – Acīmredzami nepieņemama prasība

Priekšmets      Prasība, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar ko F. Cervelli lūdz atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru noraidīts viņas lūgums pārskatīt lēmumu, ar ko viņai ir atteikts piešķirt ekspatriācijas pabalstu

Nolēmums      Prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu. Prasītāja atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

Ierēdņi – Prasība – Prasība par atteikumu pārskatīt galīgo lēmumu – Pieņemamība – Nosacījums

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

Lēmums, kuru tā adresāts noteiktajos termiņos nav apstrīdējis, attiecībā uz viņu kļūst galīgs. Tomēr jaunu un būtisku faktu esamība var attaisnot lūguma pārskatīt agrāku lēmumu, kurš ir kļuvis galīgs, iesniegšanu.

Prasība par lēmumu, ar ko atteikts pārskatīt lēmumu, kurš ir kļuvis galīgs, ir atzīstama par pieņemamu, ja konstatējams, ka pārskatīšanas lūgums faktiski ir balstīts uz jauniem un būtiskiem faktiem. Turpretim, ja konstatējams, ka pārskatīšanas lūgums nav balstīts uz šādiem faktiem, prasība par lēmumu atteikt lūgto pārskatīšanu ir jānoraida kā nepieņemama.

Sprieduma, ar ko tiek atcelts tiesību akts, tiesiskās sekas ir attiecināmas uz lietas dalībniekiem, kā arī personām, kuras tieši skar pats atceltais akts, un šāds spriedums var veidot jaunu faktu vienīgi attiecībā uz šīm personām.

Turklāt lēmumu, ko pieņēmusi nevis iestāde, kura ir attiecīgās personas darba devēja, bet gan kāda cita iestāde, arī nevar uzskatīt par jaunu un būtisku faktu. Šajā ziņā, lai arī saskaņā ar civildienesta vienotības principu, kas noteikts Amsterdamas līguma 9. panta 3. punktā, visu Savienības iestāžu visi ierēdņi ir pakļauti vieniem un tiem pašiem noteikumiem, no šī principa neizriet, ka iestādēm vienādi ir jāpiemēro Civildienesta noteikumos tām atzītā rīcības brīvība; tieši pretēji, sava personāla vadības jomā tām ir noteikts “autonomijas princips”.

(skat. 19., 20. un 23.–25. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1985. gada 26. septembris, 231/84 Valentini/Komisija, 14. punkts; 1988. gada 8. marts, 125/87 Brown/Tiesa, 13. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 16. septembris, T‑220/95 Gimenez/Reģionu komiteja, 72. punkts; 1998. gada 24. marts, T‑232/97 Becret‑Danieau u.c./Parlaments, 43. punkts; 2001. gada 7. februāris, T‑186/98 Inpesca/Komisija, 40., 47. un 48. punkts; 2009. gada 16. septembris, T‑271/08 P Boudova u.c./Komisija, 48. punkts.