TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2006. gada 13. jūlijā (*)
Briseles Konvencija – 16. panta 4. punkts – Tiesvedības patentu reģistrācijas vai spēkā esamības lietās – Deponēšanas vai reģistrācijas vietas tiesas izņēmuma jurisdikcija – Prasība, lai konstatētu, ka nav noticis patenta pārkāpums – Pakārtoti izvirzīts jautājums par patenta spēkā esamību
Lieta C‑4/03
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši 1971. gada 3. jūnija Protokolam par Tiesas sniegto interpretāciju 1968. gada 27. septembra Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās,
ko Oberlandesgericht Disseldorf (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2002. gada 5. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 6. janvārī, tiesvedībā
Gesellschaft für Antriebstechnik mbH & Co. KG
pret
Lamellen und Kupplungsbau Beteiligungs KG.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann] (referents), tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], M. Ilešičs [M. Ilešič] un E. Levits,
ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],
sekretāre F. Kontē [F. Contet], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un pēc tiesas sēdes 2004. gada 14. jūlijā,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Gesellschaft für Antriebstechnik mbH & Co. KG vārdā – T. Musmanis [T. Musmann], Rechtsanwalt,
– Lamellen und Kupplungsbau Beteiligungs KG vārdā – T. Reimanis [T. Reimann], Rechtsanwalt,
– Vācijas valdības vārdā – R. Vāgners [R. Wagner], pārstāvis,
– Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un A. Bodāra‑Ermāna [A. Bodard‑Hermant], pārstāvji,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – K. Mandži [K. Manji], pārstāvis, kam palīdz D. Aleksanders [D. Alexander], barrister,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. M. Rušo [A.‑M. Rouchaud] un S. Grīnheida [S. Grünheid], pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 16. septembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 16. panta 4. punktu 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV L 304, 1. lpp., un redakcija ar grozījumiem – 77. lpp.), ar 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas pievienošanos (OV L 388, 1. lpp.), ar 1989. gada 26. maija Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (OV L 285, 1. lpp.) un ar 1996. gada 29. novembra Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos (OV 1997, C 15, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Konvencija”).
2 Šis lūgums izteikts saistībā ar prāvu starp Gesellschaft für Antriebstechnik mbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “GAT”) un Lamellen und Kupplungsbau Beteiligungs KG (turpmāk tekstā – “LuK”) attiecībā uz GAT īstenotu preču tirdzniecību, kas saskaņā ar LuK viedokli ir divu tai piederošu Francijas patentu pārkāpums.
Atbilstošās tiesību normas
3 Konvencijas 16. pants, kas veido šīs konvencijas II sadaļas 5. nodaļu ar virsrakstu “Izņēmuma jurisdikcija”, kas veltīta jurisdikciju regulējošiem noteikumiem, nosaka:
“Šādām tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no domicila:
[..]
4) tiesvedībā attiecībā uz tādu patentu, preču zīmju, dizainparaugu vai citu līdzīgu tiesību reģistrāciju vai spēkā esamību, kas jādeponē vai jāreģistrē, tās līgumslēdzējas valsts tiesas, kurā deponēšana vai reģistrācija ir pieteikta, veikta vai kurā to uzskata par veiktu saskaņā ar starptautiskas konvencijas noteikumiem;
[..].”
4 Konvencijas 17. panta ceturtā daļa, kas kopā ar šīs Konvencijas 18. pantu veido minētās II sadaļas 6. nodaļu ar virsrakstu “Jurisdikcijas atlikšana”, paredz, ka “Nolīgumam [..], ar ko piešķir jurisdikciju, nav likumīga spēka [..], ja tiesām, kuru jurisdikciju tie izslēdz, ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 16. pantu”.
5 Konvencijas 18. pants nosaka:
“Papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs Konvencijas noteikumiem, jurisdikcija ir tās līgumslēdzējas valsts tiesai, kurā atbildētājs ierodas. Šo normu nepiemēro [..], ja citai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 16. pantu”.
6 Konvencijas 19. pants, kas ietverts II sadaļas 7. nodaļā ar virsrakstu “Jurisdikcijas un pieņemamības pārbaude”, paredz:
“Ja kādas līgumslēdzējas valsts tiesa saņem lietu, kura pirmām kārtām ir saistīta ar lietu, kurā citas līgumslēdzējas valsts tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 16. pantu, tā pēc pašas ierosmes paziņo, ka tai nav jurisdikcijas.”
7 Saskaņā ar atzīšanas un izpildes noteikumiem paredzētās Konvencijas III sadaļas 1. nodaļā ar virsrakstu “Atzīšana” ietvertā 28. panta pirmās daļas noteikumiem “spriedumu neatzīst, ja nav izpildītas II sadaļas 3., 4. un 5. nodaļas normas”. Konvencijas 34. panta otrā daļa, kas ietverta minētās III sadaļas 2. nodaļā ar virsrakstu “Izpilde” attiecībā uz pamatiem, kas var iestāties pret sprieduma izpildi, ietver norādi uz iepriekš minēto 28. panta pirmo daļu.
Pamata prāva un prejudiciālais jautājums
8 GAT un LuK, Vācijā reģistrētas sabiedrības, ir konkurējoši tirgus dalībnieki automašīnu industrijas tehnoloģiju sektorā.
9 GAT automobiļu ražotājam, kas arī ir reģistrēts Vācijā, izteica piedāvājumu ar mērķi noslēgt līgumu par hidraulisko amortizatoru piegādi. LuK apgalvoja, ka ar amortizatoriem, kurus piedāvāja GAT, pārkāpti divi Francijas patenti, kuru īpašnieks ir LuK.
10 GAT iesniedza prasību Landgericht Düsseldorf [Diseldorfas Federālās zemes tiesā], lūdzot konstatēt, ka tā nav pārkāpusi tiesības, uz kurām attiecas LuK piederošie Francijas patenti, un ka šie patenti ir atceļami vai spēkā neesoši.
11 Landgericht Düsseldorf uzskatīja, ka tai ir starptautiska jurisdikcija lemt par prasību saistībā ar apgalvoto ar Francijas patentiem saistīto tiesību pārkāpumu. Tāpat tā uzskatīja, ka tai ir jurisdikcija lemt par iebildi, kas saistīta ar apgalvoto minēto patentu spēkā neesamību. Tiesa noraidīja GAT iesniegto prasību un nolēma, ka attiecīgie patenti atbilst patentspējai izvirzītajiem kritērijiem.
12 GAT iesniedza apelāciju Oberlandesgericht Düsseldorf [Diseldorfas Federālās zemes augstākajā tiesā], kura nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādu jautājumu:
“Vai Konvencijas [..] 16. panta 4. punkts ir interpretējams tādējādi, ka šī norma izņēmuma jurisdikciju to līgumslēdzēju valstu tiesām, kur patenta deponēšana vai reģistrācija pieteikta, veikta vai kurā to uzskata par veiktu saskaņā ar starptautiskas konvencijas noteikumiem, piešķir vienīgi saistībā ar tiesvedību (ar erga omnes iespaidu) par patenta atcelšanu vai tāpat arī saistībā ar tiesvedību, kuras priekšmets ir patenta spēkā esamība, ja atbildētājs tiesvedībā par patenta pārkāpumu vai prasītājs tiesvedībā ar mērķi konstatēt, ka attiecīgais patents nav pārkāpts, iebildes veidā apgalvo, ka patents nav spēkā vai ir atceļams, neatkarīgi no tā, vai tiesa, kurā iesniegts šīs prasības pieteikums, uzskata, ka prasījums ir pamatots vai nē, un no tā, kurā brīdī tiesvedības laikā šī iebilde ir izvirzīta?”
Par prejudiciālo jautājumu
13 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot Konvencijas 16. panta 4. punktā attiecībā uz patentiem paredzētās izņēmuma jurisdikcijas piemērošanas apjomu. Tā jautā, vai šī norma attiecas uz visām tiesvedībām, kuras attiecas uz patenta reģistrēšanu vai spēkā esamību, neatkarīgi no tā, vai šis jautājums ir izvirzīts prasības veidā vai ar iebildi, vai arī tā ir piemērojama vienīgi tiesvedībās, kurās patenta reģistrācijas vai spēkā esamības jautājums tiek izvirzīts prasības veidā.
14 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka jēdziens tiesvedība “attiecībā uz patentu reģistrāciju vai spēkā esamību”, kas ietverts Konvencijas 16. panta 4. punktā, ir uzskatāms par autonomu jēdzienu, kas vienveidīgi jāpiemēro visās līgumslēdzējās valstīs (1983. gada 15. novembra spriedums lietā 288/82 Duijnstee, Recueil, 3663. lpp., 19. punkts).
15 Tiesa tātad lēma, ka par tiesvedību “attiecībā uz patenta reģistrāciju vai spēkā esamību” uzskatāmas tiesvedības attiecībā uz patenta spēkā esamību, pastāvēšanu vai zaudēšanu vai par prioritātes tiesību pieprasīšanu saistībā ar agrāku iesniegšanu (iepriekš minētais spriedums lietā Duijnstee, 24. punkts).
16 Ja turpretī tiesvedība neattiecas uz patenta spēkā esamību vai uz iesniegšanu, vai reģistrāciju un lietas dalībnieki nav šos jautājumus apstrīdējuši, Konvencijas 16. panta 4. punkts šādu tiesvedību neaptver (iepriekš minētais spriedums lietā Duijnstee, 25. un 26. punkts). Tāds gadījums, piemēram, būtu prasība saistībā ar pārkāpumu, kurā netiek apšaubīta iespējami pārkāptā patenta spēkā esamība.
17 Praksē tomēr patenta spēkā esamības jautājums bieži tiek izvirzīts, izvirzot iebildi saistībā ar prasību patenta pārkāpumu ietvaros, atbildētājam vēloties ar atpakaļejošu spēku prasītājam liegt tiesības, uz kurām šis prasītājs atsaucas, un tā rezultātā panākt pret viņu vērstās prasības noraidīšanu. Tāpat uz patenta spēkā neesamību var atsaukties, kā tas ir pamata prāvā, pamatojot prasību, kuras mērķis ir konstatēt, ka patenta pārkāpums nav noticis, prasītājam vēloties pierādīt, ka atbildētājam nav nekādu tiesību uz attiecīgo izgudrojumu.
18 Kā norādījusi Komisija, no Konvencijas 16. panta 4. punkta formulējuma nevar secināt, vai tajā paredzētais noteikums par jurisdikciju attiecas tikai uz gadījumiem, kad patenta spēkā esamība ir izvirzīta prasībā, vai arī tā attiecas arī uz gadījumiem, kad šis jautājums ir izvirzīts kā iebilde.
19 Konvencijas 19. pants, kurā dažu valodu redakcijās ir ietverta norāde uz tiesvedību, kura ir celta “pirmām kārtām”, neļauj novērst šo neprecizitāti. Papildus faktam, ka šīs normas formulējuma skaidrība ir dažāda atkarībā no attiecīgās valodas redakcijas, šī norma, kā norādījusi Komisija, nepiešķir jurisdikciju, bet vienīgi prasa, lai tiesa, kurā iesniegta prasība, pārbaudītu, vai tai ir jurisdikcija, un noteiktos gadījumos pēc pašas ierosmes paziņotu, ka tai nav jurisdikcijas.
20 Šajos apstākļos Konvencijas 16. panta 4. punkts ir jāinterpretē saistībā ar tā mērķi un vietu Konvencijas vispārējā sistēmā.
21 Attiecībā uz izvirzīto mērķi ir jānorāda, ka Konvencijas 16. pantā paredzēto izņēmuma jurisdikcijas noteikumu mērķis ir, lai jurisdikcija šajās tiesvedībās piekristu tiesām, kuras faktiski un juridiski ir saistītas ar attiecīgajām lietām.
22 Tādējādi izņēmuma jurisdikciju tiesvedībā, kas attiecas uz patentu reģistrāciju vai spēkā esamību, piešķiršanu tās līgumslēdzējas valsts tiesām, kurā pieteikta vai veikta deponēšana vai reģistrācija, attaisno fakts, ka šīs tiesas ir vispiemērotākās, lai lemtu lietās, kurās pats strīds attiecas uz patenta spēkā esamību vai deponēšanas vai reģistrācijas veikšanu (iepriekš minētais spriedums lietā Duijnstee, 22. punkts). Tiesas līgumslēdzējā valstī, kuras teritorijā atrodas reģistri, piemērojot savas valsts tiesības, var lemt par šajā valstī piešķirta patenta spēkā esamību un sekām. Šīs rūpes par pareizu tiesvedību kļūst vēl svarīgākas patentu jomā, jo, ievērojot šīs jomas īpašo raksturu, vairākas līgumslēdzējas valstis ir izveidojušas īpašu tiesu aizsardzības sistēmu, tā ka šie lietu veidi tiek izskatīti specializētās tiesās.
23 Šo izņēmuma jurisdikciju attaisno arī tas, ka patentu piešķiršana ietver valsts pārvaldes iesaistīšanos (šajā sakarā skat. Ženāra [Jenard] ziņojumu par Konvenciju, OV 1979, C 59, 1., 36. lpp.)
24 Attiecībā uz 16. panta vietu Konvencijas vispārējā sistēmā būtu jānorāda, ka šajā pantā ietvertajiem noteikumiem par jurisdikciju ir izslēdzošs un obligāts raksturs, kas ar īpašu iespaidu attiecas kā uz lietas dalībniekiem, tā uz tiesām. Lietas dalībnieki nevar no tiem atkāpties, ne noslēdzot vienošanos par jurisdikcijas piešķiršanu (Konvencijas 17. panta ceturtā daļa), ne atbildētājam brīvprātīgi ierodoties tiesā (Konvencijas 18. pants). Ja līgumslēdzējas valsts tiesā ir iesniegta prasība, kura pirmām kārtām attiecas uz jautājumu, kurā jurisdikcija ir citas līgumslēdzējas valsts tiesai atbilstoši Konvencijas 16. pantam, tai pēc pašas ierosmes jāpaziņo, ka tai nav jurisdikcijas (Konvencijas 19. pants). Uz spriedumu, kas neatbilst Konvencijas 16. panta noteikumiem, neattiecas Konvencijā paredzētā atzīšanas un izpildes sistēma (Konvencijas 28. panta pirmā daļa un 34. panta otrā daļa).
25 Ņemot vērā 16. panta 4. punkta vietu Konvencijas vispārējā sistēmā un izvirzīto mērķi, būtu jāuzskata, ka šajā normā paredzētā izņēmuma jurisdikcija ir piemērojama neatkarīgi no tiesvedības formas, ja šajā tiesvedībā izvirzīts jautājums par patenta spēkā esamību – vai nu prasībā, vai kā iebilde, vai nu iesniedzot prasības pieteikumu, vai vēlākā tiesvedības stadijā.
26 Pirmkārt, ļaujot tiesai, kurā iesniegts prasības pieteikums saistībā ar pārkāpumu vai, lai konstatētu, ka nav noticis patenta pārkāpums, pakārtoti konstatēt attiecīgā patenta spēkā neesamību, tiktu iedragāts Konvencijas 16. panta 4. punktā paredzētā noteikuma par jurisdikciju saistošais spēks.
27 Faktiski, lai gan lietas dalībnieki nevar atsaukties uz Konvencijas 16. panta 4. punktu, prasītājs varētu, tikai formulējot savu prasības pieteikumu, apiet šajā pantā paredzētā noteikuma par jurisdikciju obligāto raksturu.
28 Otrkārt, šādi radītā iespēja apiet Konvencijas 16. panta 4. punktu izraisītu iespējamo tiesu, kam piekrīt jurisdikcija, skaita palielināšanos un iespaidotu Briseles konvencijā paredzēto noteikumu par jurisdikciju iepriekš paredzamību, un tādējādi iedragātu tiesiskās drošības principu, kas ir Konvencijas pamatā (skat. 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑256/00 Besix, Recueil, I‑1699. lpp., 24.–26. punkts; 2005. gada 1. marta spriedumu lietā C‑281/02 Owusu, Krājums, I‑1383. lpp., 41. punkts, un 2006. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑539/03 Roche Nederland u.c., Krājums, I‑6535. lpp., 37. punkts).
29 Treškārt, Konvencijas sistēmas ietvaros pieļaujot lēmumus, kuros citas tiesas, nevis tiesas valstī, kurā izsniegts attiecīgais patents, pakārtoti lemtu par šī patenta spēkā esamību, arī palielinātu pretrunīgu spriedumu risku, kuru Konvencija īpaši cenšas novērst (šajā sakarā skat. 1994. gada 6. decembra spriedumu lietā C‑406/92 Tatry, Recueil, I‑5439. lpp., 52. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Besix, 27. punkts).
30 LuK un Vācijas valdības izvirzītais arguments, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām tāda lēmuma sekas, kurā pakārtoti lemts par patenta spēkā esamību, aprobežojas ar lietas dalībniekiem tiesvedībā, nav pienācīga atbilde uz šo risku. Sekas, kas rodas šāda lēmuma rezultātā, faktiski ir paredzētas valsts tiesībās. Tomēr vairākās līgumslēdzējās valstīs lēmumam atcelt patentu ir erga omnes sekas. Tāpēc, lai novērstu pretrunīgu lēmumu risku, ir jāierobežo valstu tiesu, izņemot to valsti, kurā izsniegts patents, jurisdikcija pakārtoti lemt par ārvalstī izsniegta patenta spēkā esamību, aprobežojot to ar tiem gadījumiem, kad saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām šāda pieņemamā lēmuma sekas ir ierobežotas un attiecas tikai uz lietas dalībniekiem tiesvedībā. Šāds ierobežojums tomēr radītu izkropļojumus, tādējādi iedragājot no Konvencijas līgumslēdzējām valstīm un attiecīgajām personām izrietošo tiesību un pienākumu vienlīdzību un vienveidīgumu (iepriekš minētais spriedums lietā Duijnstee, 13. punkts).
31 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz iesniegto jautājumu ir sniedzama atbilde, ka Konvencijas 16. panta 4. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā paredzētais noteikums par izņēmuma jurisdikciju attiecas uz visām tiesvedībām, kas saistītas ar patentu reģistrāciju un spēkā esamību, neatkarīgi no tā, vai šis jautājums ir izvirzīts prasībā vai kā iebilde.
Par tiesāšanās izdevumiem
32 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, izņemot minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumus, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
16. panta 4. punkts 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas pēdējo reizi grozīta ar 1996. gada 29. novembra Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos, ir interpretējams tādējādi, ka tajā paredzētais noteikums par izņēmuma jurisdikciju attiecas uz visām tiesvedībām, kas saistītas ar patentu reģistrāciju vai spēkā esamību, neatkarīgi no tā, vai šis jautājums ir izvirzīts prasībā vai kā iebilde.
[Paraksti]