Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 14. februārī Gregor Schneider iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2018. gada 4. decembra spriedumu lietā T-560/16 Gregor Schneider/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

(Lieta C-116/19 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Gregor Schneider (pārstāvis: H. Tettenborn, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

1.    Pilnībā atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2018. gada 4. decembra spriedumu lietā T-560/16.

2.    Atbilstoši minētajā tiesvedībā apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtajiem prasījumiem tātad

    atcelt EUIPO (tolaik ITSB) 2014. gada 2. oktobra lēmumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs tika pārcelts no Starptautiskās sadarbības un tieslietu nodaļas uz Pamatdarbības nodaļu;

    pakārtoti, pēc iepriekš minētā sprieduma atcelšanas nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Eiropas Savienības Vispārējai tiesai;

3.    Piespriest EUIPO atlīdzināt visas tiesāšanās izdevumus, proti, tiesvedībā Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedībā Tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai ir izvirzīti deviņi pamati.

Pirmkārt, pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi “savstarpējās atbilstības principu” starp sūdzību Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punkta izpratnē un tai sekojošo prasības pieteikumu, jo tā, atsaucoties uz savstarpējās atbilstības principu, noraidīja kā nepieņemamu pamatu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs sūdzības iesniegšanas brīdī nevarēja izvirzīt, jo viņam vēl nebija noteikti veicamie uzdevumi.

Otrkārt, Vispārējā tiesa kļūdaini esot interpretējusi pilnvaru nepareizas izmantošanas pastāvēšanās pārbaudes kritērijus, ieviešot tiesību principu, ka gadījumā, ja pārcelšanas amatā pasākums nav atzīts par nesaderīgu ar dienesta interesēm, nevar būt runa par pilnvaru nepareizu izmantošanu. Šis tiesību princips nevarot būt pareizs, jo ar to no pilnvaru nepareizas izmantošanas gadījumiem būtībā tiekot izslēgtas visas situācijas, kurās administrācija aizbildinātos ar ticamām dienesta interesēm, lai arī faktiski tā nerīkotos šajās interesēs. Ar šādi formulēto principu nedrīkstētu izslēgt no tiesiskās pārbaudes tieši šādus inteliģenti konstruētos pilnvaru nepareizas izmantošanas gadījumus.

Treškārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi prasības attiecībā uz uzklausīšanu, kuras nodrošina tiesības tikt uzklausītam, kas ir paredzētas arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu, jo tā uzklausīšanu uzskata par nepieciešamu vienīgi tad, ja plānotais individuālais pasākums no iestādes viedokļa varētu radīt nelabvēlīgas sekas attiecīgajai personai. Tomēr uzklausīšanas un tiesību tikt uzklausītam ieviešanas mērķim tieši esot jābūt noskaidrot tos plānoto lēmumu elementus un sekas, kuras pati iestāde vēl neesot ņēmusi vērā.

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa vairākkārt esot pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības tikt uzklausītam, ciktāl tā tostarp tiesas sēdē saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punktu nav ņēmusi vērā jauno pausto pierādījumu un neesot nedz izskatījusi attiecīgo liecinieka piedāvājumu, nedz arī pieņēmusi lēmumu saskaņā ar minētā reglamenta 85. panta 4. punktu. Vispārējā tiesa esot pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības tikt uzklausītam arī tādēļ, ka tā nav uzklausījusi jau prasības pieteikumā piedāvātos lieciniekus un vienlaicīgi pārmet apelācijas sūdzības iesniedzējam nepietiekamu pierādījumu iesniegšanu.

Tādējādi Vispārējā tiesa, piektkārt, pārkāpjot elementārus lietas taisnīgas izskatīšanas un tiesiskai valstij atbilstošas tiesvedības principu Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē un liekot šaubīties par tiesību aizsardzības iedarbību.

Sestkārt, Vispārējā tiesa vairakkārt esot sagrozījusi tajā iesniegtos pierādījumus.

Septītkārt, tiek norādīta nepietiekama faktu noskaidrošana, astotkārt, nepietiekama pamatojuma norādīšana un, devītkārt, esot pārkāpti loģikas noteikumi.

____________