Language of document : ECLI:EU:T:2019:749

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2019. gada 16. oktobrī (*)

Civildienests – Pagaidu darbinieki – Pensijas – Pensiju shēmas noteikumi – Atlaišanas pabalsts – Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkts – Vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi – Tiesiskā paļāvība – Labas pārvaldības princips – Rūpības pienākums

Lietā T‑432/18

Peeter Palo, bijušais Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols) pagaidu darbinieks, ar dzīvesvietu Tallinā (Igaunija), ko pārstāv L. Levi un A. Blot, advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Mongin un D. Milanowska, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Komisijas 2017. gada 5. oktobra lēmumu neizmaksāt prasītājam Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktā – redakcijā, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris), ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 2013, L 287, 15. lpp.), – paredzēto atlaišanas pabalstu, un atcelt Komisijas 2018. gada 10. aprīļa lēmumu, ar kuru ir noraidīta prasītāja iesniegtā sūdzība par minēto lēmumu, un, otrkārt, atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas prasītājam esot nodarīts ar šiem lēmumiem,

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: tiesnesis F. Šalīns [F. Schalin], kas pilda priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši B. Berke [B. Berke] un M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira] (referente),

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 6. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītājs Peeter Palo bija Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols) pagaidu darbinieks no 2010. gada 1. decembra līdz 2017. gada 31. augustam.

2        2017. gada 19. jūnijā prasītājs lūdza viņam piešķirt atlaišanas pabalstu atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktam, redakcijā, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris), ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 2013, L 287, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”). Šai nolūkā viņš iesniedza aizpildītu veidlapu “Pašdeklarācija – Atkāpe saskaņā ar [Civildienesta noteikumu] VIII pielikuma 12. panta 2. punktu”, kurā viņš, pirmkārt, deklarēja, ka kopš savas stāšanās amatā Eiropolā ir veicis iemaksas, lai izveidotu vai uzturētu savas pensijas tiesības privātā apdrošināšanas shēmā, un, otrkārt, lūdza, lai uz viņa rēķinu tiktu tieši izmaksāta summa, kas atbilst izdienas pensijas tiesību, kuras iegūtas Eiropas Savienības iestāžu pensiju shēmā (turpmāk tekstā – “ESIPS”), aktuārai vērtībai. Prasītājs minētajai veidlapai pievienoja attiecīgās privātās apdrošināšanas sabiedrības izdotu apliecinājumu, kas apstiprina, ka viņš tajā bija iemaksājis summu 14 200 EUR apmērā par laikposmu no 2010. gada 1. novembra līdz 2017. gada 31. augustam. 2017. gada 19. septembrī prasītājs norādīja Eiropas Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojam (PMO), ka viņš ar minēto sabiedrību 2014. gada 1. decembrī noslēdza citu apdrošināšanas līgumu, kura iemaksu summai bija jāsasniedz 87 460 EUR.

3        Ar 2017. gada 5. oktobra lēmumu PMO noraidīja prasītāja iesniegto pieteikumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šajā lēmumā PMO tostarp norādīja, ka ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. pantu ieviestās sistēmas mērķis ir dot priekšroku pensijas kā vēlāka regulāra ienākuma izmaksai un novērst situācijas, kurās personas pensionēšanās vecumā izrādītos bez pietiekamiem ienākumiem un tām būtu jāvēršas pēc dalībvalstu sociālās palīdzības. PMO turklāt precizēja, ka, no šī skatupunkta raugoties, pārskaitījumiem valsts pensiju shēmā vai privātā apdrošināšanas shēmā, kas saskaņā ar minētā pielikuma 12. panta 2. punktu tiek veikti, “lai nodibinātu vai uzturētu pensijas tiesības”, ir jāatbilst to iemaksu summai, kas jāmaksā un kas ir sagaidāmas atbilstoši valsts pensiju shēmai, vai kas tajā pašā laikposmā faktiski tika iemaksātas ESIPS, tā, lai ar šiem pārskaitījumiem garantētie ienākumi būtu atbilstoši tiem, kurus garantē ar ESIPS iegūto pensiju tiesību nodošanu. Šajā ziņā PMO uzsvēra, ka to iemaksu summa, kas veiktas privātajā apdrošināšanas shēmā (14 200 EUR), acīmredzami neatbilst ESIPS veikto iemaksu summai (65 334,95 EUR), tādējādi tā nekādā gadījumā nevarēja prasītājam radīt ienākumus, kas būtu līdzvērtīgi ienākumiem, kurus viņš būtu varējis saņemt, pamatojoties uz savu ESIPS iegūto pensijas tiesību aktuāro ekvivalentu. Visbeidzot PMO atgādināja, ka prasītājs tomēr atbilst nosacījumiem, lai nodotu pensijas tiesības citai shēmai saskaņā ar minētā pielikuma 12. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kas nozīmē, ka pensijas tiesības, ko viņš ieguvis Savienībā sava darba laikā Eiropolā, tiks nodotas valsts pensiju shēmai vai privātai apdrošināšanas shēmai vai pensiju fondam pēc viņa izvēles, atbilstoši šīs pēdējās minētās tiesību normas nosacījumiem.

4        2017. gada 11. decembrī prasītājs iesniedza sūdzību par šo lēmumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam.

5        Ar 2018. gada 10. aprīļa lēmumu Komisijas institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNL”), noraidīja šo sūdzību. Šajā lēmumā IPNL apstiprināja apstrīdēto lēmumu pēc būtības, pārņemot galvenokārt to pašu pamatojumu, ko sniedzis PMO. Turklāt IPNL uzskatīja, ka otrais, 2014. gada 1. decembrī prasītāja noslēgtais, apdrošināšanas līgums nevar tikt ņemts vērā, lai piemērotu Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktu, jo tas nebija parakstīts “kopš [viņa] pienākumu pildīšanas sākšanas” Eiropolā. Visbeidzot IPNL noraidīja prasītāja apgalvojumus, kas balstīti uz vienlīdzīgas attieksmes principu, labas pārvaldības principu un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

6        Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 13. jūlijā, prasītājs cēla šo prasību.

7        Komisijas iebildumu raksts Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2018. gada 2. oktobrī.

8        Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt viņam nodarīto mantisko kaitējumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

9        Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

10      Ievadam jānorāda, ka prasītājs lūdz atcelt gan apstrīdēto lēmumu, gan lēmumu par sūdzības noraidīšanu. Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, gadījumā, kad šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā izskatīšanai tiek iesniegts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (spriedums, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts). Tā kā šajā lietā lēmums par sūdzības noraidīšanu nav saturiski patstāvīgs, ir jāuzskata, ka prasība ir tikai par apstrīdēto lēmumu.

11      Savu prasījumu par apstrīdētā lēmuma atcelšanu pamatojumam prasītājs izvirza četrus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkts. Ar otro pamatu tiek apgalvots vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu pārkāpums. Ar trešo pamatu tiek apgalvots tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots labas pārvaldības principa pārkāpums un rūpības pienākuma neizpilde.

 Par pirmo pamatu: Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta pārkāpums

12      Prasītājs apgalvo, ka viņam ir pamats atsaukties uz Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktu, jo viņš atbilst visiem tajā paredzētajiem piemērošanas nosacījumiem. No tā izrietot, ka ar apstrīdēto lēmumu, atsakot prasīto atlaišanas pabalstu, šī norma ir pārkāpta.

13      Prasītājs it īpaši apstrīd Komisijas izvirzīto “piemērotības kritēriju”, saskaņā ar kuru iepriekš pastāvējušās pensiju shēmas paredzētajam segumam ir jābūt vismaz salīdzināmam ar ESIPS piedāvāto. Šis kritērijs nekādā veidā nav minēts Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktā, un to Eiropola izpilddirektors esot apstiprinājis 2018. gada 26. februāra vēstulē, kura tostarp tika nosūtīta Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta (ĢD) ģenerāldirektoram. Turklāt minētais kritērijs nekādā veidā nav ticis precizēts vai kvantēts no Komisijas puses, un tas traucē to ievērot.

14      Turklāt prasītājs norāda, ka, lai gan ir atzīts, ka “piemērotības kritērijs” var tikt izsecināts no Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta un ka šīs tiesību normas teleoloģiskā interpretācija prasa, lai iemaksas, kas veiktas privātā pensiju shēmā, “atbilstu” tām, kuras iemaksātas ESIPS, “lai nodibinātu vai uzturētu savas pensijas tiesības”, kas tā neesot šajā gadījumā, jo apstrīdētajā lēmumā nav norādīts, kādam būtu jābūt šim piemērotības līmenim, tādējādi pārkāpjot tiesiskās drošības prasības. Šajā ziņā būt “atbilstošam” nenozīmējot būt “līdzvērtīgam”. Līdz ar to esot jāuzskata, ka prasītāja privātajā apdrošināšanas shēmā samaksātās iemaksas ir atbilstošas.

15      Prasītājs uzskata, ka šis secinājums ir jo vairāk pareizs tāpēc, ka 2014. gadā viņš esot noslēdzis citu apdrošināšanas līgumu ar šo pašu apdrošināšanas sabiedrību, kurā iemaksu apmērs sasniedza 87 460 EUR. Šajā ziņā prasītājs pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā otro līgumu, piemērojot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktu, tādēļ, ka tas nav bijis noslēgts “kopš [viņa] pienākumu pildīšanas sākšanas”. Taču prasītājs apstrīd šo interpretāciju un apgalvo, ka vārdi “kopš savu pienākumu pildīšanas sākšanas” obligāti nenozīmē, ka iemaksa bija jāveic dienā, kad viņš stājās amatā, bet ka to varēja veikt pēc šīs stāšanās amatā. Prasītājs uzskata, ka Komisijai bija jāņem vērā kopumā viņa dubultās iemaksas, kas veiktas tajā pašā minētās sabiedrības privātajā apdrošināšanas shēmā, par kopējo samaksāto iemaksu summu 101 660 EUR apmērā, un tādējādi šīs iemaksas bija jāuzskata par “vismaz salīdzināmām” ar ESIPS iemaksām.

16      Savukārt Komisija noraida prasītāja argumentus un lūdz noraidīt pirmo pamatu.

17      Vispirms ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ierēdnis, kurš atstāj Savienības dienestu, lai:

–        uzsāktu dienestu valsts pārvaldē, valsts vai starptautiskā organizācijā, kas noslēgusi līgumu ar Savienību,

–        uzsāktu darbu nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, pamatojoties uz ko viņš iegūst pensijas tiesības tādas shēmas ietvaros, kurā pārvaldes iestādes ir noslēgušas līgumu ar Savienību,

ir tiesīgs likt pārskaitīt savu Savienībā iegūto izdienas pensijas tiesību aktuāro ekvivalentu, kas atjauninātas līdz faktiskajam pārskaitījuma datumam, uz šīs pārvaldes vai organizācijas pensiju fondu vai pensiju fondu, kurā viņš iegūst pensijas tiesības, pamatojoties uz darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā.”

18      Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1. Ierēdnis, kurš vēl nav sasniedzis pensionēšanās vecumu un kura dienesta attiecības izbeidzas citu iemeslu dēļ, izņemot nāvi vai invaliditāti, un kuram nav tiesību saņemt tūlītēju vai atliktu izdienas pensiju, atstājot dienestu, ir tiesīgs saņemt:

a)      ja viņš ir nostrādājis mazāk nekā gadu un nav izmantojis [Civildienesta noteikumu VIII pielikuma] 11. panta 2. punktā paredzēto iespēju, pabalstu sakarā ar atbrīvošanu no amata, kas vienāds ar trīskāršu no viņa pamatalgas ieturēto summu, lai veiktu pensijas iemaksas pēc visu saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 42. un 112. pantu samaksāto summu atskaitīšanas;

b)      citos gadījumos – [Civildienesta noteikumu VIII pielikuma] 11. panta 1. punktā paredzētos pabalstus vai šādu pabalstu aktuārā ekvivalenta iemaksu privātā apdrošināšanas sabiedrībā vai pensiju fondā pēc viņa izvēles, ar nosacījumu, ka šī sabiedrība vai fonds garantē, ka:

i)      kapitāls netiks atmaksāts;

ii)      mēneša ienākumus izmaksās agrākais no 60 gadu vecuma un vēlākais – no 66 gadu vecuma;

iii)      ir paredzēti noteikumi par reversijas vai apgādnieka zaudējuma pensijām;

iv)      pārvedumu uz citu apdrošināšanas sabiedrību vai citu fondu atļaus vienīgi tad, ja minētais fonds atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti i), ii) un iii) punktā.

2. Atkāpjoties no 1. punkta b) [apakšpunkta], ierēdņi, kuri nav sasnieguši [pensionēšanās] vecumu un kuri kopš savu pienākumu pildīšanas sākšanas pensiju tiesību nodibināšanas vai uzturēšanas nolūkā ir veikuši iemaksas valsts pensiju shēmā, privātā apdrošināšanas shēmā vai pensiju fondā pēc viņu izvēles, kas atbilst 1. punktā noteiktajām prasībām, un kuru dienesta attiecības izbeidzas tādu iemeslu dēļ, kas nav nāve vai invaliditāte, un kuriem nav tiesību saņemt tūlītēju vai atliktu izdienas pensiju, atstājot dienestu, ir tiesīgi saņemt pabalstu sakarā ar atbrīvošanu no amata, kas vienāds ar viņu pensiju tiesību aktuāro vērtību, kuras iegūtas, [viņiem] strādājot iestādēs. Minētajos gadījumos maksājumus, kas veikti, lai nodibinātu vai uzturētu savas pensijas tiesības valsts pensiju shēmā, piemērojot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 42. vai 112. pantu, atskaita no pabalsta sakarā ar atbrīvošanu no amata.

[..]”

19      Jānorāda, ka šīs Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. un 12. panta normas ir tikušas būtiski grozītas 2004. gada reformas laikā. Proti, pieņemot Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004 (2004. gada 22. marts), ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 2004, L 124, 1. lpp.), Savienības likumdevējs jo īpaši ir vēlējies, kā tas izriet no šīs regulas 32. apsvēruma, “[grozīt] atlaišanas pabalsta noteikum[us], lai ņemtu vērā [Savienības] noteikumus par pensiju tiesību pārnesamību [un] tas jāpanāk, labojot vairākas pretrunas [..] un ieviešot lielāku elastību”.

20      Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. un 12. pants ir kļuvuši par šīs Savienības likumdevēja gribas izpausmi. Tādējādi pēdējais minētais ir ierobežojis gadījumus, kad darbinieki, kuriem nav tiesību saņemt ESIPS izdienas pensiju, proti, tie, kas nav nostrādājuši vismaz desmit gadus, var saņemt atlaišanas pabalstu, un ir paplašinājis iespēju nodot pensijas tiesības uz citu pensiju shēmu. No šīm tiesību normām izriet, ka pensijas tiesību pārnesamība ir tikusi paredzēta kā noteikums un atlaišanas pabalsts ir kļuvis par izņēmuma mehānismu, kuram ir piemērojami stingri nosacījumi.

21      Šīs sistēmas, kura veicina pensijas tiesību pārnesamību, mērķis, kas noteikts Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. un 12. pantā, ir dot priekšroku izdienas pensijas izveidei, proti, regulāru ienākumu vai vēlāk izmaksājamas ikmēneša pensijas veidā. Tādējādi tas novērstu situācijas, kad bijušie darbinieki pensijas vecumā izrādītos bez pietiekamiem ienākumiem un būtu spiesti izmantot dalībvalstu sociālo palīdzību, neraugoties uz to, ka viņi ir ieguvuši tiesības uz pensiju laikā, kad bija piesaistīti attiecīgajai pensiju shēmai.

22      Turklāt tāda pensijas tiesību nodošanas sistēma, kāda paredzēta iepriekš minētajās normās un nodrošina koordināciju starp ESIPS un valsts vai privātām shēmām, ir paredzēta, lai atvieglotu pāreju no Savienības pārvaldes sistēmas uz valstu sabiedriskā vai privātā sektora amatiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 13. oktobris, Komisija/Verile un Gjergji, T‑104/14 P, EU:T:2015:776, 77. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat, lai saglabātu Savienības iestāžu kā nākotnē paredzama darba devēja pievilcību, Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktā, atkāpjoties no šī pielikuma 12. panta 1. punkta b) apakšpunkta un ievērojot zināmus stingrus nosacījumus, darbiniekam ir piedāvāta iespēja iegūt vai turpināt iegūt tiesības no citas esošas vai iepriekš pastāvējušas valsts pensiju shēmas, proti, tai piesaistoties vai joprojām tajā paliekot, un veicot vai turpinot veikt iemaksas, tajā pašā laikā ļaujot darbiniekam viņa dienesta attiecību izbeigšanās gadījumā saņemt atlaišanas pabalstu naudas summā, kas ir vienāda ar viņa ESIPS iegūto tiesību uz pensiju aktuāro ekvivalentu.

23      Šajā ziņā jāatgādina, ka atlaišanas pabalsts, kas minēts Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktā, ir nevis pabalsts par darba attiecību izbeigšanu, uz kuru attiecīgajam darbiniekam ir tiesības automātiski brīdī, kad viņa līgums tiek izbeigts vai beidzas tā termiņš, bet finanšu pasākums, kas paredzēts Civildienesta noteikumos sociālā nodrošinājuma jomā (spriedums, 2016. gada 2. marts, FX/Komisija, F‑59/15, EU:F:2016:27, 32. punkts). Tā kā šī norma pieder pie Savienības tiesību noteikumiem, atbilstoši kuriem tiek iegūtas tiesības uz finansiāliem pabalstiem, tā ir jāinterpretē šauri (skat. spriedumu, 2012. gada 22. maijs, AU/Komisija, F‑109/10, EU:F:2012:66, 24. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, kā izriet no šīs normas teksta, saskaņā ar kuru tā ir piemērojama “atkāpes veidā” no minētā pielikuma 12. panta 1. punkta b) apakšpunkta, tā ir jāinterpretē šauri.

24      No Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta teksta izriet, ka iemaksas valsts vai privātajā pensiju shēmā, kuru izvēlējies darbinieks, ir jāveic “pensiju tiesību nodibināšanas vai uzturēšanas nolūkā”. Tātad šajā tiesību normā ir prasīts, ka – lai novērstu situācijas, kad darbinieks pensijas vecumā ir bez pietiekamiem ienākumiem un ir spiests izmantot dalībvalstu sociālo palīdzību, neatkarīgi no tā, ka ir iegūtas tiesības ESIPS, ko var nodot citai shēmai, – šiem maksājumiem ir jāgarantē darbiniekam izdienas pensija, proti, ikmēneša pensija, ko viņš saņems pensijas vecumā.

25      No Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta teksta izriet, ka valsts vai privātajā pensiju shēmā, ko izvēlējies darbinieks, veiktajām iemaksām ir jānodrošina viņam pensijas vecumā tiesības uz pietiekamu pensiju. Proti, ja šie maksājumi nebūtu tādi, kas varētu garantēt attiecīgajam darbiniekam pietiekamu ienākumu pensijas vecumā, un ja viņš būtu iztērējis iepriekš saskaņā ar šo tiesību normu saņemto atlaišanas pabalstu, viņš, iespējams, būtu spiests izmantot dalībvalstu sociālo palīdzību un tas būtu pretrunā minētajai normai, kurā prasīts, lai minētie maksājumi tiktu veikti “pensiju tiesību nodibināšanas vai uzturēšanas nolūkā”.

26      Taču, ja attiecīgais darbinieks izvēlas savas ESIPS iegūtās pensijas tiesības nodot citai valsts vai privātai shēmai pēc savas izvēles, piemērojot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 1. punkta b) apakšpunktu, viņam pensijas vecumā būs tiesības uz pietiekamu pensiju. Proti, šī nodošana garantēs viņam šajā vecumā ikgadējo pensiju, lai novērstu vēršanos pie dalībvalstīm pēc sociālās palīdzības.

27      Līdz ar to Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkts noteikti nozīmē, ka attiecīgā valsts vai privātajā pensiju shēmā veiktās iemaksas atbilstoši šai normai pašas par sevi darbiniekam pensijas vecumā nodrošina pietiekamu segumu, garantējot viņam tādu izdienas pensiju, kas izslēdz vēršanos pie dalībvalstu sociālās palīdzības dienestiem.

28      Lai noteiktu, vai šīs iemaksas atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktam garantē izdienas pensiju, kas izslēdz nepieciešamību vērsties pie dalībvalstīm pēc sociālās palīdzības, katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi. Šis vērtējums nozīmē, ka tiek ņemti vērā faktiskie apstākļi, kas attiecas uz konkrēto lietu, piemēram, attiecīgās pensijas apdrošināšanas veids, to iemaksu summa, ko šis darbinieks ir veicis kopš savas stāšanās amatā, vai saprātīgi paredzamie ienākumi, kurus var radīt šīs iemaksas un kurus var saņemt pensijas vecumā.

29      Šajā lietā no lietas materiāliem izriet (prasības pieteikuma A.2. pielikums), ka iemaksas, ko prasītājs veicis attiecīgajai privātajai apdrošināšanas sabiedrībai kopš savas stāšanās amatā Eiropolā, 2017. gada 31. augustā – proti, dienesta attiecību izbeigšanās dienā – sasniedza 14 200 EUR. Turklāt jāpiebilst, kā prasītājs to ir norādījis tiesas sēdē, nepamatodams šo norādi ne ar vienu pierādījumu, ka šīs tiesas sēdes dienā šī summa sasniegtu 22 000 EUR, kam pakāpeniski būtu jāpieskaita šī kapitāla uzkrātie procenti, vismaz līdz vecumam, no kura prasītājs saņemtu ikmēneša pensiju Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, proti, vismaz vēl desmit gadus.

30      Taču, ņemot vērā lietas materiālus un it īpaši šī sprieduma 28. punktā minētos faktus, ir jākonstatē, ka iemaksas, ko prasītājs veicis attiecīgajai privātajai apdrošināšanas sabiedrībai kopš savas stāšanās amatā, acīmredzami neatbilst tam, lai nodrošinātu viņam apmierinošu izdienas pensiju, kas izslēgtu dalībvalstu sociālās palīdzības izmantošanu. Proti, kopējā summa 14 200 EUR apmērā, ko prasītājs ir iemaksājis atbilstoši pirmajam līgumam, kurš noslēgts ar šo sabiedrību, noteikti nevar viņam nodrošināt šādu izdienas pensiju. Katrā ziņā prasītājs nav pierādījis, ka šīs iemaksas viņam garantētu minēto izdienas pensiju.

31      Turklāt attiecībā uz prasītāja argumentu, ka Komisijai Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta piemērošanas nolūkā esot bijis jāņem vērā otrais līgums, kas 2014. gadā noslēgts ar apdrošināšanas sabiedrību, ir jānorāda, ka šajā tiesību normā ir skaidri prasīts, ka attiecīgie maksājumi ir jāveic darbiniekam “kopš [viņa] pienākumu pildīšanas sākšanas”. Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītājs stājās amatā Eiropolā 2010. gada 1. decembrī un ka ar šo otro līgumu saistītās iemaksas tika veiktas, sākot no 2014. gada decembra, kas ir gandrīz četrus gadus pēc šo darba attiecību uzsākšanas Eiropolā, ievērojot kopējo darba laikposmu sešus gadus un deviņus mēnešus. Līdz ar to šie maksājumi nekādi nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas veikti “kopš [..] pienākumu pildīšanas sākšanas”.

32      Līdz ar to no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, atsakot lūgto atlaišanas pabalstu, ar apstrīdēto lēmumu nav pārkāpts Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkts. Tātad pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro prasības pamatu: vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu pārkāpums

33      Prasītājs apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpti vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi. Viņš atsaucas uz Savienības pastāvīgo judikatūru šajā ziņā, kā arī uz Civildienesta noteikumu 1.d pantu, kurā esot ietverts, pirmkārt, pamatnoteikums, kas esot Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ierakstītā tiesību vispārējā principa izpausme, un, otrkārt, procesuālā garantija, kas paredz, ka pienākums sniegt pierādījumus nav personai, kas ir iesniegusi prima facie pierādījumu.

34      Konkrēti, balstoties uz dokumentu virkni (prasības pieteikuma A.8. pielikums), prasītājs norāda, ka vairāki bijušie Eiropola darbinieki esot saņēmuši atlaišanas pabalstu saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktu pēc viņu līguma ar Eiropolu beigām, lai gan viņi bija veikuši tikai ierobežotas iemaksas privātajā pensiju shēmā. Tādējādi prasītājs norāda, ka viņam esot zināmi konkrēti gadījumi, kuros šiem bijušajiem darbiniekiem tika piešķirts minētais pabalsts, lai gan tie bija ar viņa situāciju salīdzināmā situācijā, proti, gadījumos, kad iemaksas šādā shēmā varēja saskaņā ar Komisijas sniegto interpretāciju apstrīdētajā lēmumā uzskatīt par tādām, kas nav “atbilstošas” ESIPS uzkrātajām tiesībām.

35      Savukārt Komisija noraida prasītāja argumentus un lūdz noraidīt otro pamatu.

36      Šajā sakarā jānorāda, pirmkārt, ka Civildienesta noteikumu 1.d pants nav piemērojams šajā lietā. Proti, šis noteikums aizliedz diskrimināciju jebkāda iemesla dēļ, piemēram, dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai ticības, politisko vai citu uzskatu, piederības nacionālajai minoritātei, turīguma, dzimšanas, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ. Taču šo iemeslu acīmredzami nav šajā lietā, jo prasītājs nav norādījis uz šādu diskrimināciju, bet gan uz vairākiem bijušajiem Eiropola darbiniekiem, kuri ir saņēmuši atlaišanas pabalstu, lai gan tie atrodas situācijā, kas ir salīdzināma ar viņa situāciju.

37      Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas princips paredz, ka salīdzināmas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedumi, 2008. gada 9. oktobris, Chetcuti/Komisija, C‑16/07 P, EU:C:2008:549, 40. punkts, un 1994. gada 9. februāris, Lacruz Bassols/Tiesa, T‑109/92, EU:T:1994:16, 87. punkts).

38      Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāsaskaņo ar tiesiskuma ievērošanu, saskaņā ar kuru persona savās interesēs nevar atsaukties uz citas personas interesēs pieļautu prettiesiskumu (skat. spriedumu, 1985. gada 4. jūlijs, Williams/Revīzijas palāta, 134/84, EU:C:1985:297, 14. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, iespējamā izdarītā prettiesiskā darbība kāda cita darbinieka interesēs, kurš nepiedalās šajā tiesvedībā, nevar likt Savienības tiesai konstatēt diskrimināciju un tādēļ pret prasītāju vērstu pārkāpumu. Šāda pieeja nozīmētu noteikt “vienlīdzīgas attieksmes, izdarot nelikumīgu darbību” principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 16. novembris, Peróxidos Orgánicos/Komisija, T‑120/04, EU:T:2006:350, 77. punkts).

39      No tā izriet, ka prasītājs nevar pieprasīt, lai atlaišanas pabalsta piešķiršanai viņam tiktu piemērota tāda pati attieksme kā tā, kas jau ir bijusi pret citiem darbiniekiem salīdzināmā situācijā, ja šī attieksme nav saskaņā ar attiecīgajiem Civildienesta noteikumu noteikumiem, proti, šajā gadījumā – Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta noteikumiem, kā tas izriet no pirmā pamata ietvaros veiktās pārbaudes.

40      Līdz ar to otrais pamats par vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas salīdzinājumā ar citiem darbiniekiem principa pārkāpumu ir jānoraida.

 Par trešo pamatu: tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums

41      Prasītājs apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Viņš uzskata, ka viņam ir likts tiesiski – no atļautiem un atkārtotiem avotiem – ticēt, ka viņš varētu izmantot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktu, kad viņš pārstās strādāt Eiropolā.

42      Prasītājs it īpaši norāda, ka saskaņā ar judikatūru viņš ir saņēmis precīzus apsolījumus precīzas, beznosacījumu un saskaņotas informācijas formā no pilnvarotiem un ticamiem avotiem, ka, veidojot privātu pensiju ar minimālajām ikmēneša iemaksām 50 EUR apmērā, viņš saņemtu atlaišanas pabalstu brīdī, kad pārtrauks pildīt savus pienākumus. Šajā ziņā prasītājs citē 2014. gada 16. jūlija iekšējo Eiropola paziņojumu (prasības pieteikuma A.7. pielikums), kurā pēdējais minētais esot informējis savus darbiniekus, ka veiktās iemaksas attiecīgajā privātā apdrošināšanas sabiedrībā 50 EUR apmērā ik mēnesi esot pietiekamas, lai saņemtu atlaišanas pabalstu. Šī pati informācija esot paziņota “Powerpoint” prezentācijā (prasības pieteikuma A.9. pielikums), kuru šī sabiedrība sniedza 2010. gada 30. augustā Eiropola personālam tā telpās. Cita sarakste, kas notikusi 2010. gadā starp Eiropolu un minēto sabiedrību, arī parāda, ka Eiropola darbinieki veidoja savu privātās pensijas rēķinu ar nodomu saņemt atlaišanas pabalstu sava līguma beigās (prasības pieteikuma A.10. pielikums) un ka 600 EUR summas pārskaitīšana ik gadu vai 50 EUR mēnesī bija pietiekama, lai saņemtu šo pabalstu (prasības pieteikuma A.11. pielikums).

43      Turklāt prasītājs atsaucas uz Eiropola izpilddirektora 2018. gada 26. februāra vēstuli (prasības pieteikuma A.6. pielikums). Šajā vēstulē pēdējais minētais esot uzskatījis, ka Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta īstenošana kopš 2017. gada septembra esot mainījusies, uzskatot, ka personāla tiesiskā paļāvība esot jāievēro, ciktāl tas ir iespējams, un ka šīs īstenošanas nosacījumi nav jāgroza ar atpakaļejošu spēku.

44      Savukārt Komisija noraida prasītāja argumentus un lūdz noraidīt trešo pamatu.

45      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, kurš ir pieskaitāms Eiropas Savienības pamata tiesību principiem (skat. spriedumu, 1981. gada 5. maijs, Dürbeck, 112/80, EU:C:1981:94, 48. punkts un tajā minētā judikatūra), nozīmē, ka jebkuram ierēdnim vai darbiniekam ir tiesības atsaukties uz šo principu, ja tas atrodas tādā situācijā, no kuras izriet, ka Savienības administrācija, sniedzot tam precīzus apsolījumus, ir radījusi pamatotas cerības (skat. spriedumu, 2010. gada 16. decembris, Kahla Thüringen Porzellan/Komisija, C‑537/08 P, EU:C:2010:769, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību rodas, pastāvot trim nosacījumiem. Pirmkārt, Savienības iestādei ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai konkrētus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Otrkārt, šiem solījumiem ir jābūt tādiem, kas var radīt pamatotas cerības personai, kurai tie ir adresēti. Treškārt, sniegtajiem solījumiem ir jāatbilst piemērojamām tiesību normām (skat. spriedumu, 2016. gada 27. janvāris, Montagut Viladot/Komisija, T‑696/14 P, EU:T:2016:30, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Šajā lietā, pirmkārt, runājot par Eiropola 2014. gada 16. jūlija iekšējo paziņojumu, kas ir ietverts prasības pieteikuma A.7. pielikumā, ir jānorāda, ka nav apstrīdēts, ka šis paziņojums, ko ir parakstījis Eiropola dienesta “G 14 Public Relations& Events” (“G 14 attiecības ar sabiedrību un notikumiem”) darbinieks, ar elektroniskā pasta vēstuli Eiropola vārdā tika izplatīts visiem pagaidu darbiniekiem un līgumdarbiniekiem, kas konkrēta datumā strādāja Eiropolā, to skaitā prasītājam.

48      Tomēr ir jākonstatē, ka Eiropola 2014. gada 16. jūlija iekšējais paziņojums nevar radīt prasītājam pamatotas cerības, kas tam ļautu pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību. Patiesībā šajā paziņojumā ir grūti sniegt precīzus, beznosacījuma un – vēl mazāk – saskaņotus solījumus. Minētais paziņojums, liekas, arī neizriet no pilnībā uzticama avota. Tas, šķiet, tika izplatīts pēc attiecīgās privātās apdrošināšanas sabiedrības priekšlikuma, kā tas izriet no vairākām rindkopām tajā, piemēram, treknrakstā norādītās vārdkopas “mūs informēja [attiecīgā privātā apdrošināšanas sabiedrība], ka”, zemāk vēl pieminētās vārdkopas “mēs arī vēlētos vērst uzmanību uz to, [ka attiecīgā privātā apdrošināšanas sabiedrība] ir darījusi mums zināmu – lai šis vēstījums tiktu izplatīts visiem esošajiem vai potenciālajiem klientiem –, ka”, un visbeidzot, pašās paziņojuma beigās, piedāvājuma par visiem jautājumiem saistībā ar šo paziņojumu sazināties tieši ar attiecīgo privāto apdrošināšanas sabiedrību, norādot tās elektroniskā pasta adresi. Vēl vairāk – prasītājs nevarēja nezināt, ka ikmēneša maksājums vismaz 50 EUR apmērā nevar radīt atbilstošu pensijas tiesību iegūšanas nosacījumus, ko turklāt apliecinot fakts, ka viņš uzskatīja par nepieciešamu papildināt sākotnējos maksājumus ar otru līgumu, kas tika noslēgts 2014. gadā. Līdz ar to viņa cerības saņemt atlaišanas pabalstu nevar šķist “pamatotas”.

49      Turklāt jānorāda, ka iespējamie solījumi, kas sniegti Eiropola 2014. gada 16. jūlija iekšējā paziņojumā, neatbilst attiecīgajam darbiniekam piemērojamām normām. Proti, no pirmā pamata ietvaros izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka iespējamie apsolījumi, kurus prasītājs saņēmis attiecībā uz atlaišanas pabalsta izmaksu, katrā ziņā neatbilda nedz Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta tekstam, nedz tā saturam. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka prasītājs nevar pamatoti lūgt, lai attiecībā uz viņu būtu citāds rezultāts nekā tas, kas izriet no šīs normas piemērošanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. jūnijs, Winkler/Komisija, T‑369/17, nav publicēts, EU:T:2018:334, 71. punkts).

50      Otrkārt, attiecībā uz attiecīgās privātās apdrošināšanas sabiedrības 2010. gada 30. augusta “Powerpoint” prezentāciju, ir jākonstatē, ka, lai gan šī prezentācija tika sniegta Eiropola personālam tā telpās, tā nenāk no apstiprināta un uzticama avota. Proti, lai varētu atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību, apgalvotajiem solījumiem ir jābūt sniegtiem ieinteresētajai personai vismaz no Savienības administrācijas puses. Taču šāds nav minētās prezentācijas gadījums, tādējādi no tās prasītājam nevar rasties pamatotas cerības iepriekš minētās judikatūras nozīmē.

51      Treškārt, runājot par citu saraksti starp Eiropolu un attiecīgo privāto apdrošināšanas sabiedrību, no 2010. gada aprīļa līdz jūlijam, kas ietverta prasības pieteikuma A.10. un A.11. pielikumā, ir jākonstatē, ka šī sarakste nav adresēta prasītājam, tādējādi ar to viņam nevarēja radīt leģitīmas cerības. Proti, prasītājs nebija minētās sarakstes, kuru veido elektroniskā pasta vēstules starp Eiropola personālu, kas atbildīgs par pensijas tiesībām, un attiecīgās privātās apdrošināšanas sabiedrības atbildīgajām personām, saņēmējs. Katra ziņā jākonstatē, ka prasītājs nesniedz pierādījumus tam, ka viņam bija zināms par šo saziņu iepriekš, jebkura gadījumā – pirms apstrīdētā lēmuma.

52      Ceturtkārt, attiecībā uz Eiropola izpilddirektora 2018. gada 26. februāra vēstuli, kas iekļauta prasības pieteikuma A.6. pielikumā, – šī vēstule nekādi nevarēja prasītājam radīt pamatotas cerības par prasītā atlaišanas pabalsta saņemšanu. Proti, minētā vēstule parādījās pēc apstrīdētā lēmuma, un tā nav no apstiprināta un uzticama avota šajā lietā, bet gan no prasītāja tiešā priekšnieka, kurš vēršas tieši pie Komisijas kompetentajām personām, kas atbildīgas par Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta piemērošanu, proti, galvenokārt pie PMO direktora un Cilvēkresursu un drošības ĢD ģenerāldirektora.

53      No tā izriet, ka trešais prasības pamats par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu ir noraidāms.

 Par ceturto pamatu: labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpums

54      Prasītājs apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts labas pārvaldības princips un rūpības pienākums.

55      Pirmkārt, prasītājs uzskata, ka tad, ja viņš būtu ticis pareizi uzklausīts, apstrīdētais lēmums būtu citāds. Proti, viņš būtu tostarp varējis paskaidrot, ka ir saņēmis solījumus par to, ka ikmēneša maksājums 50 EUR apmērā privātajā pensiju shēmā ir pietiekams, lai saņemtu atlaišanas pabalstu.

56      Otrkārt, prasītājs pārmet PMO, ka tas bijušajiem Eiropola darbiniekiem, pie kuriem viņš pieder, neesot darījis zināmu šiem darbiniekiem 2017. gada novembrī adresētā paziņojuma tekstu par Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta piemērošanu. Turklāt atteikums norādīt viņam iemeslu, kādēļ tas netika darīts, esot papildu pierādījums par labas pārvaldības principa pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi.

57      Treškārt, rūpības pienākuma neizpildi pierādot fakts, ka PMO apstrīdētajā lēmumā esot pilnībā atturējies noteikt prasītāja garantētās pensijas tiesības vai citus ienākumus, ko viņš varētu saņemt pensijas vecumā. Šī pienākumu neizpilde turklāt izrietot no lēmuma par atlaišanas pabalsta nepiešķiršanu, ko Komisija pieņēma 2018. gada 30. aprīlī attiecībā uz citu bijušo Eiropola darbinieku un kas ietver gandrīz tādu pašu tekstu kā tas, kurš attiecas uz prasītāju, bet kurā Komisija skaidri esot atzinusi, ka šis darbinieks saņems valsts pensiju.

58      Ceturtkārt, prasītājs pārmet PMO, ka tas viņu esot informējis par atteikumu piešķirt atlaišanas pabalstu, pamatojoties uz nosacījumiem, kurus viņš ir labticīgi izpildījis, tikai 2017. gada 5. oktobrī, proti, kad viņa līgums jau bija beidzies. Taču šajā datumā, pat nolemjot pildīt jaunās PMO prasības, viņam vairs nebija iespējas labot savu personīgo situāciju atpakaļejošā veidā.

59      Savukārt Komisija nepiekrīt prasītāja argumentiem un lūdz noraidīt ceturto pamatu.

60      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru rūpības pienākums atspoguļo savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru attiecībās starp valsts iestādi un civildienesta darbiniekiem. Šis līdzsvars tostarp nozīmē, ka gadījumā, ja tā lemj par ierēdņa situāciju, iestāde ņem vērā visus apstākļus, kas var ietekmēt tās lēmumu, un ka tādējādi tā ņem vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses. Šis pēdējais minētais pienākums administrācijai ir uzlikts arī ar labas pārvaldības principu, kurš noteikts Pamattiesību hartas 41. pantā (skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, UP/Komisija, T‑706/17, nav publicēts, EU:T:2018:924, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Tomēr ierēdņa tiesību un interešu aizsardzībai ir jābūt vienmēr ierobežotai ar spēkā esošo tiesību normu ievērošanu (skat. spriedumu, 2006. gada 5. decembris, Angelidis/Parlaments, T‑416/03, EU:T:2006:375, 117. punkts un tajā minētā judikatūra).

62      No tā izriet, ka prasītājs nevar lietderīgi atsaukties uz labas pārvaldības principu un rūpības pienākumu, lai pārkāptu Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta noteikumus. Taču no pirmā pamata izvērtējuma izriet, ka Komisija gluži pareizi pamatoja apstrīdēto lēmumu ar minētajām normām.

63      Turklāt, kas attiecas uz prasītāja norādītajiem argumentiem ceturtā pamata ietvaros, ir jāatbild šādi.

64      Pirmkārt, jākonstatē, ka attiecīgā administratīvā procedūra Komisijā tika pilnībā un tiesiski ievērota. Proti, prasītājs vispirms iesniedza savu lūgumu piešķirt atlaišanas pabalstu atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktam. Šajā ziņā prasītājam bija iespēja sniegt paskaidrojumus, kurus viņš uzskata par lietderīgiem. Pēc tam saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu PMO pieņēma lēmumu, pamatojoties uz visiem prasītāja paziņotajiem faktu elementiem. Tad saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu prasītājs iesniedza sūdzību IPNL, kurā viņš varēja izskaidrot iemeslus, kādēļ viņš uzskata, ka var saņemt minēto pabalstu, un iesniegt arī visus faktu elementus, kas viņam šķiet lietderīgi. Visbeidzot Komisija pieņēma savu lēmumu, ņemot vērā visus apstākļus, kas to varēja ietekmēt, it īpaši tos, kurus prasītājs bija iesniedzis šīs procedūras ietvaros. Līdz ar to prasītājs nevar pārmest Komisijai, ka viņš nav pareizi uzklausīts.

65      Otrkārt, jākonstatē, ka PMO bija 2017. gada novembra paziņojumu par Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta piemērošanu nosūtījis Eiropolam, lai pēdējais minētais no darītu zināmu attiecīgajām personām. Pēc tam Eiropols šo paziņojumu nosūtīja saviem aktīvā nodarbinātībā esošajiem darbiniekiem. Jānorāda, ka Komisijai nebija pienākuma šo paziņojumu nodot bijušajiem darbiniekiem, kuri ir pilnībā pārtraukuši pildīt savus pienākumus, jo viņu situācijā nekas nemainītos. Turklāt šo pašu iemeslu dēļ Komisijai arī nebija pienākuma norādīt prasītājam iemeslu, kādēļ minētais paziņojums nav ticis nosūtīts bijušajiem Eiropola darbiniekiem. Katrā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka šī administratīvā rīcība nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma, kas tika pieņemts pirms minētā paziņojuma un atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkta noteikumiem, tiesiskumu, kā tas izriet no pirmā pamata pārbaudes. Tātad prasītājs šajā ziņā nevar atsaukties uz iespējamo labas pārvaldības un rūpības pienākuma pārkāpumu.

66      Treškārt, runājot par apgalvoto rūpības pienākuma neizpildi, ir jākonstatē, ka prasītājs nav pierādījis to, ka Komisija nav ņēmusi vērā visus atbilstīgos elementus, kas ietekmēja tās lēmumu. Tāpat prasītājs nav pierādījis, ka Komisija nav ņēmusi vērā viņa intereses, izskatot atlaišanas pabalsta piešķiršanas pieteikumu. Katrā ziņā jākonstatē, ka, nodrošinot dienesta un prasītāja interešu aizsardzību, Komisija ir pieņēmusi lēmumu, pamatojoties uz visiem atbilstīgajiem elementiem, kas var to ietekmēt. Līdz ar to prasītājs nevar pārmest Komisijai rūpības pienākuma neizpildi.

67      Ceturtkārt, attiecībā uz prasītāja izvirzīto iebildumu, saskaņā ar kuru atteikums piešķirt pabalstu viņam ticis paziņots tikai pēc tam, kad tika izbeigtas viņa darba attiecības Eiropolā, ir jānorāda, ka Komisija nevarēja darīt citādi un tai nevar pārmest nekādu kļūdu šai sakarā. Konkrēti, Komisijai prasītāja personīgā situācija, proti, tas, ka viņš kopš stāšanās amatā 2010. gadā ir piedalījies privātās pensiju apdrošināšanas līgumā ar ierobežotām iemaksām, kļuva zināma tikai tad, kad 2017. gada 19. jūnijā viņš iesniedza atlaišanas pabalsta piešķiršanas pieteikumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktu. Šajā ziņā jāuzsver, tāpat, kā norādījusi Komisija, ka prasītājs nav cietis nekādu kaitējumu, jo ESIPS veiktās iemaksas var nodot prasītāja pensiju shēmai saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 1. punkta b) apakšpunktu. No tā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida.

68      Līdz ar to ceturtais pamats par labas pārvaldības principa pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi ir jānoraida, un tādēļ jānoraida visi prasījumi par [apstrīdētā lēmuma] atcelšanu.

 Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību

69      Prasītājs lūdz Vispārējai tiesai piespriest Komisijai atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas tam esot radies to pārkāpumu dēļ, kuri izklāstīti šīs prasības prasījumos par atcelšanu. Šajā sakarā prasītājs lūdz samaksāt, pirmkārt, summu 42 737 EUR apmērā kā atlīdzību par mantisko kaitējumu un, otrkārt, summu 10 000 EUR apmērā, kas provizoriski ir novērtēta ex æquo et bono, morālā kaitējuma atlīdzināšanai.

70      It īpaši attiecībā uz mantisko kaitējumu prasītājs apgalvo, ka principā tas esot jāatlīdzina, atceļot apstrīdēto lēmumu un piemērojot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktu. Gadījumā, ja tiktu uzskatīts, ka šī norma nav piemērojama, ko prasītājs apstrīd, minētais kaitējums būtu radies tādēļ, ka viņš nevar piekļūt saviem līdzekļiem attiecīgajā privātajā apdrošināšanas sabiedrībā vai ESIPS, proti, summai 213 687 EUR apmērā, kas atbilst viņa pēdējā minētajā shēmā iegūto pensijas tiesību aktuārajam ekvivalentam. Tā kā prasītājs ir nodomājis līdz pensijas vecumam atkārtoti ieguldīt šo summu privātā kārtā, viņa finansiālo kaitējumu veidojot minētās summas procenti. Prasītāja privātie ieguldījumi viņam rada ikgadējo ienākumu vidēji no 15 % līdz 25 %, tātad ikgadējais zaudējums līdz ar to varētu tikt noteikts aptuveni 20 % apmērā no 213 687 EUR, t.i., 42 737 EUR.

71      Attiecībā uz morālo kaitējumu prasītājs norāda, ka tas izrietot no netaisnīgās un atkārtotās attieksmes, kas viņam ir radījusi nozīmīgu stresu, izpaužoties vairākās bezmiega un apjukuma pilnās naktīs. Nenoteiktība, ko izjūt prasītājs, esot bijusi pamatā dziļas netaisnības izjūtai, lai gan tiesību normas esot bijušas skaidras, tāpat kā agrākā un vairākkārtējā Eiropola, PMO un attiecīgās privātās apdrošināšanas sabiedrības nostāja. Tā kā prasītājs nevarēja pilnībā koncentrēties uz jauna darba meklējumiem pēc viņa līguma ar Eiropolu beigām, prasītājs pirmo reizi palika bez darba, un tas esot pastiprinājis viņa morālo kaitējumu. Galu galā tas esot pagaidām jānovērtē ex æquo et bono 10 000 EUR apmērā.

72      Savukārt Komisija nepiekrīt prasītāja argumentiem un lūdz noraidīt prasību par kaitējuma atlīdzību.

73      Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru civildienesta jomā, ja prasība par kaitējuma atlīdzību ir cieši saistīta ar prasību atcelt tiesību aktu, pēdējās minētās vai nu kā nepieņemamas, vai kā nepamatotas noraidīšana, izraisa arī prasības par kaitējuma atlīdzību noraidīšanu (skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Martínez Valls/Parlaments, T‑214/02, EU:T:2003:254, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

74      Šajā lietā prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir cieši saistīti ar prasījumiem par atcelšanu.

75      Tā kā prasījumi par atcelšanu ir noraidīti, ir jānoraida arī prasījumi par kaitējuma atlīdzību.

76      No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir pilnībā jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

77      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Peeter Palo atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Schalin

Berke

Costeira

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 16. oktobrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.