Language of document : ECLI:EU:T:2019:502

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2019. gada 11. jūlijā (*) (i)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Līdzekļu iesaldēšana – To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Prasītāja personvārda saglabāšana sarakstā – Padomes pienākums pārbaudīt, ka trešās valsts iestādes lēmums ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

Apvienotajās lietās T‑244/16 un T‑285/17

Viktor Fedorovych Yanukovych, ar dzīvesvietu Kijevā (Ukraina), ko pārstāv T. Beazley, QC, E. Dean un J. MarjasonStamp, barristers,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv P. Mahnič un J.P. Hix, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt, pirmkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/318 (2016. gada 4. marts), ar ko groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2016, L 60, 76. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2016/311 (2016. gada 4. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2016, L 60, 1. lpp.), un, otrkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/381 (2017. gada 3. marts), ar kuru groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2017, L 58, 34. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/374 (2017. gada 3. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2017, L 58, 1. lpp.), – daļā, kurā prasītāja personvārds ir saglabāts to personu, vienību un struktūru sarakstā, attiecībā uz kurām ir piemērojami šie ierobežojošie pasākumi,

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis] (referents), tiesneši D. Špīlmans [D. Spielmann] un Z. Čehi [Z. Csehi],

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 3. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Šī lieta iekļaujas to ierobežojošo pasākumu ietvarā, kas ir noteikti attiecībā uz konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā pēc Kijevas (Ukraina) Neatkarības laukumā notiekošo demonstrāciju apspiešanas 2014. gada februārī.

2        Prasītājs Viktor Fedorovych Yanukovych ir bijušais Ukrainas prezidents.

3        2014. gada 5. martā Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 26. lpp.). Tajā pašā dienā Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 1. lpp.).

4        Lēmuma 2014/119 1. un 2. apsvērumā ir precizēts:

“(1)      Padome 2014. gada 20. februārī kategoriski nosodīja jebkādu vardarbības pielietošanu Ukrainā. Tā aicināja nekavējoties izbeigt vardarbību Ukrainā un pilnībā ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības. Tā aicināja Ukrainas valdību ievērot maksimālu savaldību un opozīcijas līderus – norobežoties no tiem, kuri pielieto radikālu rīcību, tostarp vardarbību.

(2)      Padome 2014. gada 3. martā vienojās koncentrēt ierobežojošos pasākumus uz līdzekļu iesaldēšanu un atgūšanu personām, kas identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personām, kas atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, lai nostiprinātu un atbalstītu tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu Ukrainā.”

5        Lēmuma 2014/119 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts šādi:

“1.      Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

2.      Pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām netiek tieši vai netieši darīti pieejami nekādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi.”

6        Šīs līdzekļu iesaldēšanas noteikumi ir definēti Lēmuma 2014/119 1. panta 3.–6. punktā.

7        Atbilstoši Lēmumam 2014/119 Regulā Nr. 208/2014 ir paredzēta līdzekļu iesaldēšanas pasākumu pieņemšana, un līdzekļu iesaldēšanas noteikumi būtībā ir definēti identiski tam, kā ir formulēts minētajā lēmumā.

8        To personu uzvārdi, uz kurām attiecas šie tiesību akti, ir atrodami identiskos sarakstos, kas ir iekļauti Lēmuma 2014/119 pielikumā un Regulas Nr. 208/2014 I pielikumā (turpmāk tekstā – “saraksts”), tostarp norādot viņu iekļaušanas pamatojumu.

9        Prasītāja personvārds sarakstā ir norādīts ar identificējošu informāciju “bijušais Ukrainas prezidents” un šādu pamatojumu:

“Persona, pret kuru vērsts kriminālprocess Ukrainā, lai izmeklētu noziedzīgus nodarījumus saistībā ar Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārvietošanu ārpus Ukrainas.”

10      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 14. maijā, prasītājs cēla prasību, kura ir reģistrēta ar numuru T‑346/14 un kuras priekšmets tostarp ir Lēmuma 2014/119 un Regulas Nr. 208/2014 atcelšana daļā, kurā šie tiesību akti attiecas uz viņu.

11      2015. gada 29. janvārī Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/143, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 24, 16. lpp.), un Regulu (ES) 2015/138, ar ko groza Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 24, 1. lpp.).

12      Ar Lēmumu 2015/143 no 2015. gada 31. janvāra tika precizēti kritēriji to personu iekļaušanai sarakstā, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšana. Konkrēti, Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punkts tika aizstāts ar šādu tekstu:

“1.      “Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

Šajā lēmumā personas, kas ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, ietver arī tādas personas, saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu:

a)      par Ukrainas publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos vai par līdzdalību tādā darbībā; vai;

b)      par amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lai panāktu nepamatotas priekšrocības sev vai trešai personai, tādējādi radot zaudējumus Ukrainas publiskajiem līdzekļiem vai aktīviem, vai par līdzdalību tādā darbībā.”

13      Ar Regulu 2015/138 tika grozīta Regula Nr. 208/2014 atbilstoši Lēmumam 2015/143.

14      2015. gada 5. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/364, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 62, 25. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2015/357, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 62, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2015. gada marta tiesību akti”). Ar Lēmumu 2015/364, pirmkārt, tika aizstāts Lēmuma 2014/119 5. pants, pagarinot ierobežojošo pasākumu piemērošanu attiecībā uz prasītāju līdz 2016. gada 6. martam, un, otrkārt, ar to tika grozīts šī iepriekš minētā lēmuma pielikums. Līdz ar to ar Īstenošanas regulu 2015/357 tika grozīts Regulas Nr. 208/2014 I pielikums.

15      Ar 2015. gada marta tiesību aktiem prasītāja personvārds sarakstā tika saglabāts ar identificējošu informāciju “bijušais Ukrainas prezidents” un šādu jaunu pamatojumu:

“Persona, pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos.”

16      2015. gada 8. aprīlī prasītājs grozīja savus prasījumus lietā T‑346/14 tādējādi, ka tajos tika ietverts arī lūgums par Lēmuma 2015/143, Regulas 2015/138, kā arī 2015. gada marta tiesību aktu atcelšanu daļā, kurā šie tiesību akti attiecas uz viņu.

17      Ar 2015. gada 6. novembra vēstuli Padome nosūtīja prasītājam 2015. gada 3. septembra vēstuli, ko sagatavojusi Ukrainas Ģenerālprokuratūra (turpmāk tekstā – “ĢP”) un kas adresēta Eiropas Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos. Ar 2015. gada 26. novembra vēstuli prasītājs iesniedza savus apsvērumus.

18      Ar 2015. gada 15. decembra vēstuli Padome nosūtīja prasītājam ĢP 2015. gada 30. novembra vēstuli. Ar šo vēstuli Padome informēja prasītāju, ka tā grasās atstāt spēkā ierobežojošos pasākumus attiecībā uz viņu, norādot viņam, kāds ir noteiktais termiņš, kurā tai var iesniegt apsvērumus saistībā ar ikgadējo pārskatīšanu. Ar 2016. gada 4. janvāra vēstuli prasītājs iesniedza savus apsvērumus.

19      2016. gada 4. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2016/318, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2016, L 60, 76. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2016/311, ar ko īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2016, L 60, 1. lpp.), (turpmāk tekstā kopā – “2016. gada marta tiesību akti”).

20      Ar 2016. gada marta tiesību aktiem ierobežojošo pasākumu piemērošana tika pagarināta līdz 2017. gada 6. martam, negrozot prasītāja iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar 2015. gada marta tiesību aktu pamatojumu.

21      Ar 2016. gada 7. marta vēstuli Padome informēja prasītāju par ierobežojošo pasākumu attiecībā uz viņu atstāšanu spēkā un pēc tam atbildēja uz viņa apsvērumiem, kas formulēti iepriekšējās vēstulēs, kā arī nosūtīja viņam 2016. gada tiesību aktus. Tā arī norādīja termiņu, kurā viņam jāiesniedz apsvērumi, pirms tiek pieņemts lēmums par iespējamu prasītāja personvārda saglabāšanu sarakstā.

22      Ar 2016. gada 15. septembra spriedumu Yanukovych/Padome (T‑346/14, EU:T:2016:497) Vispārējā tiesa atcēla Lēmumu 2014/119 un Regulu Nr. 208/2014 daļā, kurā tās attiecās uz prasītāju, un noraidīja prasības pieteikuma grozījumos ietverto prasību atcelt tiesību aktu attiecībā uz, pirmkārt, Lēmumu 2015/143 un Regulu 2015/138 un, otrkārt, 2015. gada marta tiesību aktiem.

23      2016. gada 23. novembrī prasītājs iesniedza apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Tiesā, kas reģistrēta ar numuru C‑598/16, par 2016. gada 15. septembra spriedumu Yanukovych/Padome (T‑346/14, EU:T:2016:497).

24      Padome ar 2016. gada 12. decembra vēstuli informēja prasītāja pārstāvjus, ka tā grasās atjaunot ierobežojošos pasākumus attiecībā uz prasītāju un pievienoja divas ĢP vēstules, viena no kurām datēta ar 2016. gada 10. augustu un otra – ar 2016. gada 16. novembri, atgādinot, kāds ir noteiktais termiņš, lai viņš iesniegtu apsvērumus, ņemot vērā ikgadējo ierobežojošo pasākumu pārskatīšanu. Prasītājs ar 2017. gada 11. janvāra vēstuli iesniedza Padomei šādus apsvērumus.

25      2017. gada 3. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2017/381, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2017, L 58, 34. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2017/374, ar ko īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2017, L 58, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2017. gada marta tiesību akti”).

26      Ar 2017. gada marta tiesību aktiem ierobežojošo pasākumu piemērošana tika pagarināta līdz 2018. gada 6. martam, negrozot prasītāja iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar 2015. gada marta un 2016. gada marta tiesību aktu pamatojumu.

27      Padome ar 2017. gada 6. marta vēstuli informēja prasītāju par ierobežojošo pasākumu attiecībā uz viņu atstāšanu spēkā. Tā arī atbildēja uz apsvērumiem, kurus prasītājs bija sniedzis iepriekšējā sarakstē, un nosūtīja viņam 2017. gada marta tiesību aktus. Turklāt tā norādīja termiņu, kurā viņam ir jāiesniedz apsvērumi, pirms tiek pieņemts lēmums par iespējamu prasītāja personvārda saglabāšanu sarakstā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

28      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 13. maijā, prasītājs cēla prasību atcelt tiesību aktus, kas ir reģistrēta ar numuru T‑244/16, attiecībā uz 2016. gada marta tiesību aktiem.

29      2016. gada 12. septembrī Padome iesniedza iebildumu rakstu lietā T‑244/16. Šīs pašas lietas ietvaros tā 2016. gada 19. septembrī atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 66. pantam iesniedza motivētu pieteikumu, lūdzot, lai atsevišķu prasības pieteikumam pievienoto dokumentu saturs, kā arī atsevišķas iebildumu raksta rindkopas netiek citēts ar šo lietu saistītajos publiski pieejamos dokumentos.

30      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota lieta T‑244/16.

31      Replikas raksts un atbildes raksts uz repliku lietā T‑244/16 Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2016. gada 28. oktobrī un 2017. gada 13. janvārī.

32      2017. gada 13. janvārī tika pabeigta tiesvedības rakstveida daļa lietā T‑244/16.

33      Padome 2017. gada 20. janvārī iesniedza pieteikumu, kurš ir analoģisks iepriekš 29. punktā minētajam, lūdzot, lai atsevišķu replikas rakstam lietā T‑244/16 pievienoto dokumentu saturs netiktu citēts ar šo lietu saistītajos publiski pieejamajos dokumentos.

34      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 3. februārī, prasītāja lūdza noturēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai lietā T‑244/16.

35      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2017. gada 1. martā, prasītājs, pamatojoties uz reglamenta 85. panta 3. punktu, iesniedza jaunus pierādījumus lietas T‑244/16 materiālos. Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2017. gada 3. aprīlī, Padome iesniedza savus apsvērumus par šiem jaunajiem pierādījumiem.

36      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 12. maijā, prasītājs cēla prasību atcelt tiesību aktu, kas ir reģistrēta ar numuru T‑285/17, attiecībā uz 2017. gada marta tiesību aktiem.

37      Ar 2017. gada 19. oktobra spriedumu Yanukovych/Padome (C‑598/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:786) Tiesa noraidīja prasītāja apelācijas sūdzību, ar kuru tika lūgts daļēji atcelt 2016. gada 15. septembra spriedumu lietā anukovych/Padome (T‑346/14, EU:T:2016:497).

38      2017. gada 27. oktobrī Vispārējā tiesa lūdza lietas dalībniekiem paust nostāju, pirmkārt, par ietekmi, kas 2017. gada 19. oktobra spriedumam Yanukovych/Padome (C‑598/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:786) varētu būt attiecībā uz lietu T‑244/16 un lietu T‑285/17 un, otrkārt, uz varbūtējo šo lietu apvienošanu tiesvedības mutvārdu daļā un sprieduma taisīšanai.

39      2017. gada 9. novembrī prasītājs un 2017. gada 10. novembrī Padome attiecīgi iesniedza lietas dalībnieku atbildes uz šiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem. Attiecībā uz varbūtēju lietu T‑244/16 un T‑285/17 apvienošanu prasītājs uzskata, ka tā attiecīgā gadījumā var būt pamatota vienīgi tiesvedības mutvārdu daļā. Padome šo jautājuma atstāj Vispārējās tiesas ziņā.

40      2017. gada 9. novembrī Padome iesniedza iebildumu rakstu lietā T‑258/17.

41      Padome šīs lietas ietvaros 2017. gada 20. novembrī iesniedza pieteikumu, kurš ir analoģisks iepriekš 29. punktā minētajam, lūdzot, lai atsevišķu prasības pieteikumam pievienoto dokumentu saturs, kā arī atsevišķi iebildumu raksta punkti netiek citēti ar šo lietu saistītajos publiski pieejamos dokumentos.

42      2017. gada 24. novembrī Vispārējā tiesa nolēma, ka otrreizēja procesuālo rakstu apmaiņa lietā T‑285/17 nav nepieciešama. Ar 2017. gada 6. decembra vēstuli prasītājs, pamatojoties uz reglamenta 83. panta 2. punktu, iesniedza motivētu pieteikumu, lūdzot, lai Vispārējā tiesa atļauj pusēm papildināt lietas materiālus ar replikas rakstu un atbildes rakstu uz repliku. Ar 2017. gada 19. decembra lēmumu Vispārējā tiesa nolēma apmierināt šo pieteikumu un noteica datumu, kurā būtu iesniedzams replikas raksts.

43      Tādējādi replikas raksts un atbildes raksts uz repliku lietā T‑285/17 Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2018. gada 22. janvārī un 2018. gada 8. martā.

44      2018. gada 8. martā tika pabeigta tiesvedības rakstveida daļa lietā T‑285/17.

45      Padome 2018. gada 16. martā iesniedza pieteikumu, kas ir analoģisks iepriekš 29. punktā minētajam, lūdzot, lai atsevišķu replikas rakstam lietā T‑285/17 pievienoto dokumentu saturs netiktu citēts ar šo lietu saistītajos publiski pieejamajos dokumentos.

46      Ar Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētāja 2018. gada 10. jūlija rīkojumu lieta T‑244/16 Yanukovych/Padome un lieta T‑285/17 Yanukovych/Padome, iepriekš uzklausot puses par šo jautājumu un pamatojoties uz Reglamenta 68. pantu, tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma taisīšanai.

47      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2018. gada 28. septembrī, prasītājs iesniedza apsvērumus par ziņojumu tiesas sēdē.

48      Pušu mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausītas 2018. gada 3. oktobra tiesas sēdē, kas pēc Padomes lūguma, uzklausot prasītāja viedokli, daļēji norisinājās kā slēgta sēde.

49      Tiesas sēdē Padome sniedza apsvērumus par ziņojumu tiesas sēdē, kas tika norādīts tiesas sēdes protokolā.

50      Ar 2018. gada 19. decembra spriedumu Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) Tiesa atcēla 2017. gada 7. jūlija spriedumu Azarov/Padome (T‑215/15, EU:T:2017:479), kā arī 2015. gada marta tiesību aktus daļā, kurā tie attiecas uz prasītāju lietā, kurā pasludināts minētais spriedums.

51      Ņemot vērā risinājuma, ko Tiesa izmantojusi 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), varbūtējo ietekmi uz izskatāmajām lietām, Vispārējā tiesa (sestā palāta) ar 2019. gada 7. janvāra rīkojumu nolēma atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu, pamatojoties uz Reglamenta 113. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lai pusēm dotu iespēju paust viedokli par šo jautājumu.

52      Tā, Vispārēja tiesa 2019. gada 10. janvārī uzaicināja puses Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros iesniegt tai savus apsvērumus par secinājumiem, kas izskatāmajās lietās ir jāizdara no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031). Puses šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

53      Prasītāja prasījumi gan lietā T‑244/16, gan lietā T‑285/17 Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt 2016. gada marta un 2017. gada marta tiesību aktus (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie tiesību akti”) daļā, kurā tie attiecas uz viņu;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.

54      Ņemot vērā precizējumus, kuri sniegti tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, Padome lūdz Vispārējo tiesu:

–        noraidīt prasības;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par atsauces uz citiem procesuālajiem rakstiem pieņemamību

55      Ir jānorāda, ka prasītājs savos procesuālajos rakstos, ar kuriem lūdz atcelt 2016. gada marta tiesību aktus, atsaucas uz procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti Vispārējā tiesā saistībā ar 2016. gada 15. septembra sprieduma Yanukovych/Padome (T‑346/14, EU:T:2016:497) pamatā esošo lietu, un savos procesuālajos rakstos, ar kuriem lūdz atcelt 2017. gada marta tiesību aktus, atsaucas uz iepriekš minētajiem procesuālajiem rakstiem, kā arī procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti saistībā ar prasību atcelt 2016. gada marta tiesību aktus, kurus tas pievienojis pielikumā.

56      Taču, kā to pamatoti uzsvērusi Padome, ir jāatgādina, ka tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības nodrošināšanai, lai prasība būtu pieņemama, tās pamatā esošajiem galvenajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem ir jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikuma pamatteksts var tikt pamatots un papildināts, atsaucoties uz izrakstiem no tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem procesuālajiem rakstiem nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kuriem saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 21. pantu un Reglamenta 76. panta 1. punkta d) apakšpunktu ir jābūt ietvertiem pašā prasības pieteikumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 15. jūnijs, AlFaqih u.c./Komisija, C‑19/16 P, EU:C:2017:466, 54. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2012. gada 18. janvāris, Djebel – SGPS/Komisija, T‑422/07, nav publicēts, EU:T:2012:11, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Līdz ar to vispārēja atsauce, ko prasītājs gan agrākajās lietās, gan lietā T‑244/16 iesniegtajos procesuālajos rakstos veicis uz lietu T‑285/17, ir jāuzskata par nepieņemamu.

 Par lietas būtību

58      Pamatojot savas prasības atcelt apstrīdētos tiesību aktus, prasītāja izvirza septiņus pamatus saistībā ar, pirmkārt, juridiskā pamata neesamību, otrkārt, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, treškārt, pamatojuma neesamību, ceturtkārt, kritēriju iekļaušanai sarakstā neievērošanu, piektkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, sestkārt, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu un, septītkārt, tiesību uz īpašumu pārkāpumu.

59      Vispirms ir jāizvērtē ceturtais pamats saistībā ar kritēriju iekļaušanai sarakstā neievērošanu.

60      Šī pamata ietvaros prasītājs būtībā apgalvo, ka viņa personvārda iekļaušanas sarakstā motīvi neatbilst apstrīdētajos tiesību aktos definētajiem ierobežojošo pasākumu piemērošanas kritērijiem.

61      Konkrēti, prasītājs norāda, ka lēmums par aizdomās turētā statusu vai vienkāršas pirmstiesas izmeklēšanas uzsākšana attiecībā uz viņu nav pietiekams pamats, lai viņu uzskatītu par atbildīgu par apgalvotajām darbībām. Tā kā procesuālo tiesību ievērošanas kontroli pirmstiesas izmeklēšanā veic ĢP, kas prasītāja ieskatā nenodrošina vajadzīgo neatkarību un objektivitāti, Padomei esot bijis jāveic papildu pārbaudes arī šajā ziņā. Turklāt prasītājs uzsver, ka kopš konkrēto ierobežojošo pasākumu noteikšanas nav vērojams progress attiecībā uz viņu uzsāktajā pirmstiesas izmeklēšana un atspēko Padomes apgalvojumu, saskaņā ar kuru šī progresa neesamība izrietot no viņa paša rīcības. Proti, neraugoties uz atļauju aizmuguriski uzsākt attiecībā uz viņu izmeklēšanu ar viņu saistītajos kriminālprocesos, neesot konstatēts nekāds progress un attiecībā uz viņu neesot iegūti nekādi pierādījumi.

62      Turklāt ĢP vēstules, uz kurām ir balstījusies Padome, arī nepierādot, ka prasītājs ietilpst kādā no to personu kategorijām, kuras ir identificētas 2014. gada 27. februāra spriedumā Ezz u.c./Padome (T‑256/11, EU:T:2014:93). Pat, ja pieņem, ka izskatāmajā lietā tiesu iestāžu iejaukšanās ir bijusi pietiekamā līmenī, tostarp attiecībā uz prasītāja mantas arestu un atļauju viņa iepriekšējas aizturēšanas pasākumiem, šāda iejaukšanās nevar tikt uzskatīta kā uzticama un pienācīga šīs judikatūras izpratnē, tā kā Ukrainas tiesu sistēma nenodrošina vajadzīgo neatkarību un objektivitāti, pat Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūras gaismā.

63      Prasītāja ieskatā apstāklis, ka Padome pat neesot vērtējusi viņa vainu vai ar viņu saistīto izmeklēšanu pamatotību, neatbrīvo to no pienākuma savu kompetenču īstenošanas ietvaros ievērot Eiropas Savienības Pamattiesību hartā garantētās tiesības un principus un līdz ar to pārbaudīt, vai un kādā apjomā Ukrainā ir tikušas vai tiek ievērotas viņa pamattiesības.

64      Tam, ka Padome ievēro pienākumu veikt pilnīgu un rūpīgu kontroli un pārliecināties, ka ikviens lēmums par ierobežojošu pasākumu noteikšanu ir pieņemts, balstoties uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatu, tieši izskatāmajā lietā esot izšķiroša nozīme, ņemot vērā faktu, ka Ukraina nav Eiropas Savienības dalībvalsts, pret prasītāju vērsto apsūdzību politisko motivāciju, būtiska progresa neesamību kriminālprocesos, uz kuriem ir balstīta viņa personvārda iekļaušana sarakstā, līdzsvarota vai taisnīga lēmumpieņemšanas procesa neesamību Ukrainā pirms apsūdzību izvirzīšanas, kā arī Padomes rīcībā esošo termiņu, lai pārbaudītu pierādījumus un informāciju, kas pamato prasītāja personvārda iekļaušanu sarakstā.

65      Prasītājs, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu (skat. iepriekš 52. punktu), precizē, ka argumentācijai un risinājumam, ko Tiesa izmantojusi 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), izskatāmajā lietā ir izšķiroša nozīme tāpēc, ka apstākļi, kas izraisījuši Padomes pārbaudes pienākumu minētā sprieduma pamatā esošajā lietā, būtībā ir identiski tiem, kuri raksturo apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanu. Tādējādi, pirmkārt, prasītājs pārmet Padomei, ka tā, uzskatot, ka tai tas nav jādara, nav pārbaudījusi, vai Ukrainas iestāžu lēmums, uz kuriem tā grasījās balstīties, lai saglabātu sarakstā viņa personvārdu, ir ticis pieņemts, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Otrkārt, viņš pārmet Padomei, ka motivācijā, kas pamato viņa personvārda saglabāšanu sarakstā, tā nav norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka minētais Ukrainas iestāžu lēmums ir ticis pieņemts, ievērojot šīs tiesības. Turklāt Padomes 2016. gada 7. marta un 2017. gada 6. marta vēstulēs, ar kurām prasītājam ir paziņots par ierobežojošo pasākumu, kuri skar viņu, atjaunošanu, šādi iemesli neesot norādīti.

66      Padome atbild, ka lēmums par prasītāja personvārda iekļaušanu un pēc tam saglabāšanu sarakstā, pamatojoties uz ĢP vēstulēs ietverto informāciju, atbilst iekļaušanas sarakstā kritērijiem un ir balstīts uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatu, kas ļauj konstatēt, ka pret prasītāju ir vērsti kriminālprocesi par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos,.

67      Attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru ĢP nepiemītot vajadzīgās tiesu neatkarības un objektivitātes iezīmes, Padome atbild, ka pirmstiesas izmeklēšana, ko ĢP veic tiesu iestādes uzraudzībā, veido kriminālprocesa posmu. Turklāt ierobežojošo pasākumu mērķis netiktu sasniegts, ja tos nebūtu iespējams noteikt attiecībā uz personām, pret kuram ir vērsta pirmstiesas izmeklēšana par piedalīšanos tādos noziedzīgos nodarījumos, par kādiem tiek veikta izmeklēšana attiecībā uz prasītāju.

68      Atbildot uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru nevar pamatoti balstīties uz kriminālprocesu, iepriekš nepārbaudot, kādā apjomā Ukrainā ir tikušas aizsargātas prasītāja pamattiesības, Padome norāda, pirmkārt, ka prasītājs nav pierādījis, ka viņa tiesības patiešām ir tikušas pārkāptas. Otrkārt, no judikatūras neizrietot, ka Padomei ir jāpārbauda, vai trešā valsts, kuras tiesu iestāde ir sniegusi apstiprinājumus, uz kuriem Padome ir balstījusies, lai noteiktu tādus ierobežojošus pasākumus kā izskatāmajā lietā, ir ievērojusi tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Treškārt, prasītājam vienmēr esot tiesības sevi aizstāvēt pret viņu vērstajos kriminālprocesos un tiesvedībā ECT, kas Padomei, gaidot šādu procesu iznākumu, neliedzot balstīties uz notiekošo procesu esamību tad, kad tā nolemj noteikt ierobežojošos pasākumus.

69      Visbeidzot, attiecībā uz prasītāja argumentu saistībā ar būtiska progresa neesamību pret viņu vērstajos kriminālprocesos Padome atbild, ka nozīme ir tam, ka procesi notiek apstrīdēto aktu pieņemšanas brīdī un ka atbildība par šāda progresa neesamību turklāt ir attiecināma uz prasītāju, kurš izvairoties no tiesu iestādēm.

70      Vispārīgi Padome atgādina, ka saskaņā ar judikatūru tai nav sistemātiski jāuzsāk pašai sava izmeklēšana vai jāveic pārbaudes papildu precizējumu iegūšanai tad, kad tā balstās uz trešās valsts iestāžu iesniegtajiem elementiem, lai noteiktu ierobežojošus pasākumus pret personām, kas ir minētās valsts valstspiederīgās un pret kurām ir vērsti kriminālprocesi. Šādas pārbaudes esot vajadzīgas vienīgi tad, kad saņemtā informācija izrādās nepietiekama vai nekonsekventa. Izskatāmajā lietā Padome uzskata, ka ir pietiekami pārbaudījusi lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu attiecībā uz prasītāju pamatotību, ņemot vērā Ukrainas iestāžu kriminālprocesus par līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

71      Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu (skat. iepriekš 52. punktu), Padome uzsver, ka, lai gan pamatojumā tā nav to precizējusi, tā zināja, ka Ukrainā kriminālprocesa attiecībā uz prasītāju veikšanas laikā ir tikusi īstenota tiesas kontrole. Tā, no iepriekš 17., 18. un 24. punktā minētajām ĢP vēstulēm izrietot, ka Ukrainā ir tikuši pieņemti vairāki tiesu nolēmumi attiecībā uz prasītāju, piemēram, rīkojums par mantas arestu, ko pieņēmusi Petčerskas (Petchersk) apgabala tiesa (Kijeva), kā arī Kijevas apelācijas tiesas rīkojums par viņa preventīvu aizturēšanu. Turklāt faktu, ka tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību ir tikušas ievērotas, kā arī to, ka prasītājs tās faktiski ir īstenojis, pierādot minētās Pečerskas apgabala tiesas 2015. gada 27. jūlija lēmums, saskaņā ar kuru izmeklētājtiesnesis saistībā ar vienu no kriminālprocesiem, kas vērsts pret prasītāju, atklātā tiesas sēdē, un piedaloties prasītāja advokātiem, esot nolēmis apmierināt prokuratūras lūgumu atļaut prokuroram veikt aizmugurisku pirmstiesas izmeklēšanu. Tas pats attiecoties uz šīs pašas tiesas 2016. gada 22. aprīļa lēmumu, ar kuru daļēji apmierināta prasītāja aizstāvības iesniegtā sūdzība, kurā apgalvots, ka ĢP neesot ņēmusi vērā lūgumu par procesuālās darbības veikšanu minētajā procesā.

72      Padomes ieskatā šie piemēri pierādot, ka tad, kad tā ir balstījusies uz ĢP vēstulēs minētajiem Ukrainas iestāžu lēmumiem, tā ir varējusi pārbaudīt, ka tie ir tikuši pieņemti, ievērojot prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

73      No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ierobežojošu pasākumu kontroles ietvaros Savienības tiesām principā ir jānodrošina pilnīga visu Savienības tiesību aktu tiesiskuma kontrole, ņemot vērā pamattiesības, kas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa un starp kurām tostarp ir tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 20. un 21. punkts un tajos minētā judikatūra).

74      Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā tiesas kontroles efektivitāte nozīmē, ka, pārbaudot lēmuma par personas uzvārda iekļaušanu vai saglabāšanu to personu sarakstā, kurām ir piemērojami ierobežojoši pasākumi, pamatā esošo motīvu tiesiskumu, Savienības tiesai ir jāpārliecinās, ka šis lēmums, kuram attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, ir balstīts uz pietiekami pārliecinošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai abstrakta norādīto iemeslu ticamība, bet arī tas, vai šie iemesli vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu minēto tiesību aktu pamatojumam, ir pamatoti (skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 22. punkts un tajos minētā judikatūra).

75      Tādu ierobežojošo pasākumu pieņemšana un atstāšana spēkā, kādi ir paredzēti grozītajā Lēmumā 2014/119 un Regulā Nr. 208/2014, kas ir pieņemti attiecībā uz personu, kura ir identificēta kā atbildīga par trešās valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, būtībā ir balstīti uz šajā ziņā kompetentas šīs valsts iestādes lēmumu uzsākt un veikt kriminālizmeklēšanu attiecībā uz šo personu par noziedzīgu nodarījumu saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 25. punkts).

76      Tādējādi, lai gan saskaņā ar iepriekš 12. punktā atgādināto iekļaušanas sarakstā kritēriju Padome var balstīt ierobežojošos pasākumus uz trešās valsts lēmumu, šīs iestādes pienākums ievērot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nozīmē, ka tai ir jāpārliecinās, ka trešo valstu iestādes, kas ir pieņēmušas minēto lēmumu, ir ievērojušas šīs tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 26., 27. un 35. punkts).

77      Šajā ziņā Tiesa precizē, ka prasība Padomei pārbaudīt, ka trešo valstu lēmumi, uz kuriem tā paredz balstīties, ir tikuši pieņemti, ievērojot šīs tiesības, ir vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākumu pieņemšana vai atstāšana spēkā notiek, balstoties tikai uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatojumu, un tādējādi aizsargātu attiecīgās personas vai vienības. Tādējādi Padome var uzskatīt, ka lēmums par šādu pasākumu pieņemšanu vai atstāšanu spēkā ir balstīts uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatojumu tikai pēc tam, kad tā pati ir pārbaudījusi, ka attiecīgās trešās valsts lēmuma, uz kuru tā grasās pamatoties, pieņemšanā ir tikušas ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 28. un 34. punkts un tajos minētā judikatūra).

78      Turklāt, lai gan ir tiesa, ka apstāklis, ka trešā valsts ir viena no valstīm, kas ir pievienojušās 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk tekstā – “ECPAK”), nozīmē, ka ECT ir jāuzrauga ECPAK garantētās pamattiesības, kuras atbilstoši LES 6. panta 3. punktam kā vispārējie principi ir daļa no Savienības tiesībām, šis apstāklis tomēr nevar padarīt par lieku iepriekš 77. punktā atgādināto pārbaudes prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 36. punkts).

79      Tiesa arī uzskata, ka Padomei ierobežojošu pasākumu attiecībā uz kādu personu vai vienību pieņemšanas vai atstāšanas spēkā pamatojumā vien ļoti kodolīgi ir jāatspoguļo iemesli, kādēļ tā uzskata, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā grasās balstīties, ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tādējādi Padomei, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu, lēmumā, ar ko tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, ir jāatspoguļo, ka tā ir pārbaudījusi, ka trešās valsts lēmums, uz kuru ir balstīti šie pasākumi, ir ticis pieņemts, ievērojot šīs tiesības (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 29. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra).

80      Visbeidzot, kad tā pieņem vai saglabā tādus ierobežojošus pasākumus kā izskatāmajā lietā, balstoties uz trešās valsts lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu un veikšanu pret attiecīgo personu par tās veiktu publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos, Padomei, pirmkārt, ir jāpārliecinās, ka šīs trešās valsts iestādes, pieņemot minēto lēmumu, ir ievērojušas personas, uz kuru attiecas konkrētais kriminālprocess, tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un, otrkārt, lēmumā, ar ko nosaka ierobežojošus pasākumus, ir norāda iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka minētais trešās valsts lēmums ir pieņemts, ievērojot šīs tiesības.

81      Šo judikatūrā iedibināto principu gaismā ir jāizvērtē, vai Padome ir izpildījusi šos pienākumus.

82      Vispirms ir jāatgādina, ka attiecībā uz prasītāju ir piemēroti jauni ierobežojošie līdzekļi, kas noteikti ar apstrīdētajiem aktiem, pamatojoties uz iekļaušanas sarakstā kritēriju, kas izklāstīts Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā, kā tas ir precizēts Lēmumā 2015/143, kā arī Regulas Nr. 208/2014 3. pantā, kā tas ir precizēts Regulā 2015/138 (skat. iepriekš 12. un 13. punktu). Šis kritērijs paredz to personu līdzekļu iesaldēšanu, kuras ir “identificētas kā atbildīgas par valsts līdzekļu piesavināšanos, tostarp personas, attiecībā uz kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu.

83      Ir skaidrs, ka Padome, lai saglabātu prasītāja personvārdu sarakstā, ir balstījusies uz apstākli, ka attiecībā uz viņu “Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos”, kas attiecībā uz 2016. gada marta tiesību aktiem tika konstatēts ar ĢP 2015. gada 3. septembra un 30. novembra vēstulēm un attiecībā uz 2017. gada marta tiesību aktiem – ar ĢP 2016. gada 10. augusta un 16. novembra vēstulēm.

84      Tātad ierobežojošo pasākumu, kas pieņemti attiecībā uz prasītāju, atstāšana spēkā bija balstīta – līdzīgi, kā tas bija 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) pamatā esošajā lietā –, uz ĢP lēmumu uzsākt un veikt kriminālizmeklēšanas procesu par noziedzīgu nodarījumu: Ukrainas valstij piederošo līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

85      Taču ir jākonstatē, pirmkārt, ka apstrīdēto aktu pamatojumā attiecībā uz prasītāju (skat. iepriekš 15., 20. un 26. punktu) nav ietverta ne mazākā norāde uz faktu, ka Padome būtu pārbaudījusi to, vai Ukrainas iestāde ir ievērojusi prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un ka tāpēc šāda pamatojuma neesamība veido pirmo norādi uz to, ka Padome nav veikusi šādu pārbaudi.

86      Otrkārt, ir jānorāda, ka nekas no 2016. gada 7. marta vēstulē (skat. iepriekš 21. punktu) attiecībā uz lietu T‑244/16 un gandrīz identiskā 2017. gada 6. marta vēstulē (skat. iepriekš 27. punktu) attiecībā uz lietu T‑285/17 ietvertās informācijas neļauj uzskatīt, ka Padomes rīcībā bija elementi attiecībā uz to, ka Ukrainas iestādes ir ievērojušas konkrētās tiesības saistībā ar kriminālprocesiem, kas vērsti pret prasītāju, un vēl jo mazāk, ka Padome ir vērtējusi šādus elementus, lai pārbaudītu, vai Ukrainas tiesu iestādes bija pietiekami ievērojušas minētās tiesības tad, kad pieņēma lēmumu uzsākt un veikt kriminālizmeklēšanu par noziedzīgu nodarījumu: valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos, ko veicis prasītājs. Faktiski šajās vēstulēs – līdzīgi, ka tajā, kas bija 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 24. punkts) pamatā esošajā lietā –, Padome vienīgi ir norādījusi, ka ĢP vēstules, kuras pirms tam bija nosūtītas prasītājam (skat. iepriekš 18. un 24. punktu), pierāda, ka turpinās pret viņu vērsts kriminālprocess par valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos. Turklāt apstāklis, ka Ukraina ir viena no valstīm, kas ir pievienojušās ECPAK, ko Padome skaidri ir norādījusi savās vēstulēs, kā arī procesuālajos rakstos, nevar padarīt par lieku prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanas pārbaudi (skat. iepriekš 78. punktu).

87      Treškārt, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Padome, tai bija jāveic minētā pārbaude neatkarīgi no visiem pierādījumu elementiem, kurus prasītājs iesniedzis, lai pierādītu, ka izskatāmajā lietā viņa personisko situāciju bija skārušas problēmas, kuras viņš bija identificējis attiecībā uz Ukrainas tiesu sistēmas darbību. Katrā ziņā, lai gan prasītājs vairākkārt ir norādījis, iesniedzot konkrētus pierādījumu elementus, ka Ukrainas tiesu iestādes nav ievērojušas viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un ka Ukrainā dominējošā situācija kopumā ir nesaderīga ar pietiekamām garantijām šajā ziņā, Padome nav darījusi zināmu, ka tā ir pārbaudījusi šādu tiesību ievērošanu. Gluži pretēji, tā savos procesuālajos rakstos atkārtoti ir apstiprinājusi, ka tai šajā ziņā nav nekāda pienākuma un ka šāds pienākums neizriet arī no principiem, kuri judikatūrā ir iedibināti ar 2017. gada 26. jūlija spriedumu Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583), uz kuriem atsaucas prasītājs.

88      Ceturtkārt, atbildē uz jautājumu par 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) ietekmi uz izskatāmajām lietām, Padome ir vienīgi izvirzījusi iepriekš 71. punktā kopsavilkuma veidā izklāstītos argumentus.

89      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Padome atzīst, ka apstrīdēto aktu pamatojumā nav aplūkojusi jautājumu par tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu saistībā ar lēmumu uzsākt un veikt kriminālprocesu, kas bija prasītāja personvārda iekļaušanas sarakstā pamats.

90      Otrkārt, ir jānorāda, ka Padome apgalvo, ka no izskatāmo lietu materiāliem skaidri izriet, ka Ukrainā kriminālizmeklēšanas laikā tika veikta tiesas kontrole. Konkrētāk, Padomes ieskatā tas, ka eksistē vairāki tiesu nolēmumi, kas pieņemti pret prasītāju vērsto kriminālprocesu kontekstā, pierāda, ka tad, kad tā ir balstījusies uz ĢP vēstulē minēto Ukrainas iestāžu lēmumu, tā, pirmkārt, ir varējusi pārbaudīt, ka tas ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un, otrkārt, ka tā ir pārliecinājusies, ka zināms minētajos procesos pieņemto tiesu nolēmumu skaits ir pieņemts, ievērojot šīs tiesības.

91      Taču visi Padomes minētie tiesu nolēmumi iekļaujas kriminālprocesos, kas bija prasītāja personvārda iekļaušanas sarakstā pamats, un tie ir tikai pakārtoti šiem procesiem, tā kā tie ir vai nu ar aizsardzības pasākumiem saistīti lēmumi, vai nu procesuālie lēmumi. Ir tiesa, ka šie nolēmumi var apstiprināt Padomes tēzi attiecībā uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatu, proti, faktu, ka saskaņā ar iekļaušanas kritēriju pret prasītāju bija vērsti kriminālprocesi tostarp par Ukrainas valstij piederošu līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos. Tomēr šie nolēmumi paši par sevi vien nevar ontoloģiski pierādīt, kā to apgalvo Padome, ka Ukrainas tiesu iestāžu lēmums uzsākt un veikt minēto kriminālprocesu, uz kuru būtībā ir balstīta ierobežojošo pasākumu atstāšana spēkā attiecībā uz prasītāju, ir ticis pieņemts, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

92      Katrā ziņā, pirmkārt, Padome nespēj norādīt ne uz vienu lietas materiālu procesā, kas bija apstrīdēto aktu pieņemšanas pamatā, no kura izrietētu, ka tā ir izvērtējusi Ukrainas tiesu nolēmumus, uz kuriem tā šobrīd atsaucas, un ka tā no tiem ir varējusi secināt, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību un viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir tikušas ievērotas pēc to būtības.

93      Attiecīgi nevar tikt secināts, ka apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas laikā Padomes rīcībā esošie elementi tai ir ļāvuši pārbaudīt, ka Ukrainas tiesu iestāžu lēmums ir ticis pieņemts, ievērojot minētās prasītāja tiesības.

94      Turklāt šajā ziņā arī ir jānorāda, kā tas ir precizēts 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), ka Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru, it īpaši pieņemot tādu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu kā to, kas attiecas uz prasītāju, Tiesai vai Vispārējai tiesai ir jāpārbauda nevis izmeklēšanu, kas Ukrainā ir vērstas pret personu, uz kuru attiecas šie pasākumi, pamatotība, bet gan vienīgi lēmums par līdzekļu iesaldēšanu, ņemot vērā dokumentu vai dokumentus, uz kuriem ir balstīts šis lēmums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 5. marts, EZZ u.c./Padome, C‑220/14 P, EU:C:2015:147, 77. punkts; 2017. gada 19. oktobris, Yanukovych/Padome, C‑599/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:785, 69. punkts, un 2017. gada 19. oktobris, Yanukovych/Padome, C‑598/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:786, 72. punkts), nevar tikt interpretēta tādējādi, ka Padomei nav jāpārbauda, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā paredz balstīt ierobežojošo pasākumu pieņemšanu, ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

95      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, nav konstatēts, ka Padome pirms apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas ir pārbaudījusi, vai Ukrainas tiesu iestādes ir ievērojušas prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

96      Šādos apstākļos apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ daļā, kurā tie attiecas uz prasītāju, neizvērtējot citus viņa izvirzītos pamatus un argumentus, kā arī Padomes iesniegtos pieteikumus par konfidencialitātes ievērošanu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

97      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/318 (2016. gada 4. marts), ar ko groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2016/311 (2016. gada 4. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, kā arī Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/381 (2017. gada 3. marts), ar kuru groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/374 (2017. gada 3. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā – daļā, kurā Viktor Fedorovych Yanukovych personvārds ir saglabāts to personu, vienību un struktūru sarakstā, kurām ir piemērojami šie ierobežojošie pasākumi.

2)      Eiropas Savienības Padome sedz savus un atlīdzina V. Yanukovych tiesāšanās izdevumus.

Berardis

Spielmann

Csehi

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 11. jūlijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.


i      Sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā pēc sākotnējās elektroniskās publikācijas ir veikti valodnieciski labojumi.