Lieta C‑29/10

Heiko Koelzsch

pret

Luksemburgas Lielhercogisti

(Cour d’appel de Luxembourg lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Romas konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām – Darba līgums – Pušu izvēle – Imperatīvās piemērojamo tiesību aktu normas, ja nav izdarīta izvēle – Šo tiesību aktu noteikšana – Valsts, kurā darbinieks “parasti veic darbu”, jēdziens – Darbinieks, kurš savu darbu veic vairāk nekā vienā līgumslēdzējā valstī

Sprieduma kopsavilkums

1.        Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām – Tiesību akti, ko piemēro, ja nav izdarīta izvēle – Piesaistes kritēriji – Darba līgums – Valsts, kurā parasti veic darbu – Autonoma interpretācija

(1980. gada 19. jūnija Romas konvencijas 6. panta 2. punkts)

2.        Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām – Tiesību akti, ko piemēro, ja nav izdarīta izvēle – Piesaistes kritēriji – Darba līgums – Valsts, kurā parasti veic darbu – Jēdziens – Izpilde vairākās dalībvalstīs – Valstis, kurās vai no kurām darba ņēmējs galvenokārt veic savu darbu

(1980. gada 19. jūnija Romas konvencijas 6. panta 2. punkts)

1.        1980. gada 19. jūnija Romas Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais noteikums, un it īpaši valsts, kurā “darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu”, kritērijs, ir jāinterpretē autonomi tādā izpratnē, ka šī iesniedzējtiesas norādītā noteikuma saturu un piemērošanas jomu nevar noteikt, pamatojoties uz valsts tiesībām, kas ir piemērojamas atbilstoši tiesas, kas izskata lietu, kolīzijas normām, bet tie ir jānosaka atbilstoši vienveidīgiem un autonomiem kritērijiem, lai nodrošinātu Romas konvencijas pilnīgu efektivitāti atbilstoši tās mērķiem.

Turklāt šādai interpretācijai nav jāabstrahējas no 1968. gada 27. septembra Briseles Konvencijas par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās 5. panta 1. punktā paredzēto kritēriju interpretācijas, jo šie kritēriji nosaka noteikumus piekritības atzīšanas noteikšanai attiecībā uz tām pašām jomām un izmanto līdzīgus jēdzienus. No Romas konvencijas preambulas izriet, ka tā noslēgta, lai veiktu tiesību aktu unificēšanu starptautisko privāttiesību jomā, kas aizsākta, pieņemot Briseles konvenciju.

(sal. ar 31.–33. punktu)

2.        1980. gada 19. jūnija Romas Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja darbinieks darbu veic vairāk nekā vienā līgumslēdzējā valstī, valsts, kurā darbinieks parasti veic darbu, pildot līgumu, šīs tiesību normas izpratnē ir tā, kurā vai no kuras, ņemot vērā apstākļu kopumu, kuri raksturo minēto darbu, darbinieks veic lielāko daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju.

Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietvertais kritērijs ir piemērojams arī tādā gadījumā, kad darbinieks darbu veic vairāk nekā vienā līgumslēdzējā valstī, ja tiesa, kurā lieta tiek izskatīta, var noteikt valsti, ar kuru darbam ir būtiska piesaiste.

Ņemot vērā Romas konvencijas 6. panta mērķi, kas ir nodrošināt darbiniekam piemērotu aizsardzību, šī panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktais valsts, kurā parasti tiek veikts darbs, kritērijs ir jāinterpretē plaši. Saskaņā ar Tiesas veikto 1968. gada 27. septembra Briseles Konvencijas par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās interpretāciju, ievērojot tās 5. panta 1. punktu, valsts, kurā parasti tiek veikts darbs, kritērijs jāsaprot kā norāde uz vietu, kurā vai no kuras darbinieks faktiski veic profesionālo darbību, un, ja nav darījumu centra, vietu, kurā viņš veic lielāko daļu darba. Šāda interpretācija atbilst arī jauno noteikumu par kolīziju normām individuālu darba līgumu jomā, kuri ietverti Regulā Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) tekstam, un it īpaši tās 8. pantam.

Attiecībā uz darbu starptautisko pārvadājumu nozarē iesniedzējtiesai, lai noteiktu valsti, kurā darba ņēmējs parasti veic savu darbu, ir jāņem vērā šim darbam raksturīgo apstākļu kopums. Tādēļ tai ir jānosaka, kurā valstī ir vieta, no kuras darbinieks veic pārvadāšanas uzdevumus, saņem norādījumus par pārvadāšanas uzdevumiem un organizē darbu, kā arī vieta, kurā atrodas darba rīki. Tāpat tai ir jāpārbauda, kur galvenokārt tiek veikta pārvadāšana, kur preces tiek izkrautas, kā arī kur darbinieks atgriežas pēc uzdevumu izpildes.

(sal. ar 42.–50. punktu un rezolutīvo daļu)