ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 26. novembrī (1)
Lieta C‑344/18
ISS Facility Services NV
pret
Sonia Govaerts,
Atalian NV, iepriekš Euroclean NV
(arbeidshof te Gent (Ģentes Darba lietu tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2001/23/EK – 3. panta 1. punkts – Uzņēmumu īpašumtiesību pāreja – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība – Publiskā iepirkuma līgums par uzkopšanas pakalpojumiem – Līguma daļu piešķiršana diviem jauniem pretendentiem – Iepriekšējā vienīgā darbuzņēmēja darbinieka, kas bija norīkots darbā visās līguma daļās, pārņemšana – Ekonomiskas vienības nodošanas diviem īpašumtiesību saņēmējiem sekas
I. Ievads
1. Šajā lietā arbeidshof te Gent (Ģentes Darba lietu tiesa, Beļģija) iesniedza Tiesai prejudiciālu jautājumu par Direktīvas 2001/23/EK (2) 3. panta 1. punkta interpretāciju.
2. Šis jautājums tika iesniegts tiesvedībā starp Sonia Govaerts un, pirmkārt, ISS Facility Services NV, kurā viņa bija nodarbināta, un, otrkārt, Atalian NV attiecībā uz viņas atlaišanu no darba un šīs atlaišanas sekām pēc sākotnēji pirmajai minētajai sabiedrībai piešķirtā publiskā iepirkuma līguma piešķiršanas otrajai minētajai sabiedrībai.
3. Šā jautājuma izskatīšana Tiesai dos iespēju pirmo reizi pievērsties jautājumam par ekonomiskas vienības nodošanas diviem īpašumtiesību saņēmējiem sekām attiecībā uz darbinieku tiesību un pienākumu aizsardzību, kas noteiktas Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punktā.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Direktīvas 2001/23 3. apsvērumā ir noteikts:
“Ir jāparedz darbinieku aizsardzība darba devēja maiņas gadījumā, jo īpaši jānodrošina darbinieku tiesību aizsardzība.”
5. Šīs direktīvas 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir paredzēts:
“a) Šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ;
b) saskaņā ar a) apakšpunktu un citiem šā panta noteikumiem, īpašumtiesību nodošana šīs direktīvas nozīmē notiek tad, ja pāriet īpašumtiesības uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, paredzot organizētu resursu sagrupēšanu ar mērķi turpināt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība.”
6. Minētās direktīvas 2. panta 2. punkts ir formulēts šādi:
“Šī direktīva neierobežo valstu tiesību aktus attiecībā uz darba līguma vai darba attiecību definīciju.
Tomēr dalībvalstis neizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas darba līgumus vai darba attiecības tikai saistībā ar:
a) esošo vai paredzēto darba stundu skaitu;
[..].”
7. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkta pirmo daļu:
“Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”
8. Atbilstoši Direktīvas 2001/23 4. pantam:
“1. Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs. Šis noteikums nekavē atlaišanu [nav šķērslis atlaišanai], ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.
[..]
2. Ja darba līgums vai darba attiecības ir izbeigtas tāpēc, ka īpašumtiesību pāreja saistās ar būtiskām darba apstākļu izmaiņām, kas kaitē darbinieku veselībai [izmaiņām, kas negatīvi ietekmē darbinieku], tad darba devējs ir atbildīgs par darba līguma vai darba attiecību izbeigšanu.”
B. Beļģijas tiesības
9. Ar 1985. gada 7. jūnija darba koplīgumu Nr. 32 bis, kas attiecas uz darbinieku tiesību aizsardzību, ja uzņēmuma īpašumtiesību nodošanas uz līguma pamata rezultātā notiek darba devēja maiņa, kā arī reglamentē pārņemto darbinieku tiesības pēc aktīvu pārņemšanas maksātnespējas gadījumā vai pēc aktīvu nodošanas, kas ir kļuvis saistošs ar Karaļa 1985. gada 25. jūlija dekrētu (3), ar grozījumiem, kuri izdarīti ar 2002. gada 13. marta darba koplīgumu Nr. 32 quinquies, kas ir kļuvis saistošs ar Karaļa 2002. gada 14. marta dekrētu (4) (turpmāk tekstā – “koplīgums Nr. 32 bis”), Beļģijas tiesībās ir transponēta Direktīva 2001/23.
10. Saskaņā ar koplīguma Nr. 32 bis 1. pantu:
“Šā koplīguma mērķis vispirms ir nodrošināt:
1° pirmkārt, darbinieku tiesību aizsardzību visos darba devēja maiņas gadījumos, kad tiek veikta uzņēmuma vai uzņēmuma daļas pāreja uz līguma pamata; pāreja, kas tiek veikta saskaņā ar vienošanos tiesā, ir uz līguma pamata veikta pāreja, uz kuru attiecas darbinieku tiesību aizsardzības princips, ievērojot izņēmumus, kas noteikti šā koplīguma 8. bis pantā;
2° otrkārt, atsevišķas tiesības darbiniekiem, kuri ir atjaunoti darbā pēc aktīvu pārņemšanas maksātnespējas gadījumā.
Turklāt ar šo koplīgumu tiek reglamentēta tādu darbinieku, uz kuriem attiecas pāreja, informēšana, ja uzņēmumā nav darbinieku pārstāvju.”
11. Saskaņā ar koplīguma Nr. 32 bis 2. pantu:
“Šā koplīguma piemērošanas nolūkā tiek izmantotas šādas definīcijas:
1° “darbinieki” ir personas, kuras saskaņā ar darba vai mācekļa līgumu, sniedz darba pakalpojumus;
2° “darba devēji” ir fiziskas vai juridiskas personas, kas nodarbina 1. punktā minētās personas;
3° “persona, kas nodod īpašumtiesības” ir fiziska vai juridiska persona, kas īpašumtiesību pārejas rezultātā 1. panta izpratnē zaudē darba devēja statusu attiecībā uz nodotā uzņēmuma vai uzņēmuma daļas darbiniekiem;
4° “īpašumtiesību saņēmējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas īpašumtiesību pārejas rezultātā 1. panta izpratnē kļūst par darba devēju nodotā uzņēmuma vai uzņēmuma daļas darbiniekiem;
[..].”
12. Koplīguma Nr. 32 bis 6. pantā ir paredzēts:
“Šī nodaļa attiecas uz visām darba devēja maiņām, kas notiek uzņēmuma vai uzņēmuma daļas līgumiskas pārejas rezultātā, izņemot gadījumus, kas minēti šā koplīguma III nodaļā.
Ievērojot pirmās daļas noteikumus, šajā koplīgumā īpašumtiesību nodošana notiek tad, ja īpašumtiesības pāriet uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, paredzot organizētu resursu sagrupēšanu ar mērķi turpināt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība.”
13. Koplīguma Nr. 32 bis 7. pants ir formulēts šādi:
“Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līgumiem, kuri pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, 1. panta 1. punkta izpratnē šīs nodošanas rezultātā pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”
14. Koplīguma Nr. 32 bis 10. pantā ir noteikts:
“Ja darba līgums tiek izbeigts tāpēc, ka īpašumtiesību nodošana 1. panta 1. punkta izpratnē izraisa būtiskus tādu darba nosacījumu grozījumus, kas nav labvēlīgi darbiniekiem, tad uzskatāms, ka darba devējs ir atbildīgs par darba līguma izbeigšanu.”
III. Pamatlietas fakti, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
15. S. Govaerts kopš 1992. gada 16. novembra strādāja par apkopēju sabiedrībā Multiple Immo Services NV, pēc tam viņa tika nodarbināta vispirms sabiedrībā CCA NV un vēlāk ISS Facility Services, kas bija tās tiesību pārņēmējas. Viņai bija saistības ar darba devēju, kas balstījās uz trim atsevišķiem nepilna darba laika darba līgumiem.
16. S. Govaerts un ISS Facility Services 2004. gada 1. septembrī noslēdza jaunu darba līgumu uz nenoteiktu laiku, vienlaikus saglabājot darba stāžu, ko viņa bija uzkrājusi no 1992. gada 16. novembra. ISS Facility Services bija atbildīga par dažādu Ģentes pilsētā esošu ēku uzkopšanu un uzturēšanu, kuras bija iedalītas trīs līguma daļās. Pirmajā daļā bija iekļauti muzeji un vēsturiskas ēkas, otrajā – bibliotēkas un pašvaldības centri un trešajā – administratīvas ēkas. 2013. gada 1. aprīlī S. Govaerts kļuva par nodaļas vadītāju attiecībā uz trim objektiem, kuri atbilda šīm līguma daļām. No 2013. gada 23. aprīļa līdz 26. jūlijam viņa bija darba nespējīga.
17. Ģentes pilsēta izsludināja uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus konkursā attiecībā uz visām iepriekš minētajām daļām laikposmam no 2013. gada 1. septembra līdz 2016. gada 31. augustam. 2013. gada 13. jūnijā, beidzoties šai konkursa procedūrai, ISS Facility Services neieguva līgumslēgšanas tiesības. Pirmā un trešā daļa tika piešķirta Atalian, savukārt otrā – Cleaning Masters.
18. 2013. gada 1. jūlijā ISS Facility Services paziņoja Atalian, ka, ņemot vērā, ka S. Govaerts bija pilnu darba laiku nodarbināta šajos objektos, kurus Atalian bija pārņēmusi aptuveni 85 % apjomā, attiecībā uz viņu esot jāpiemēro koplīgums Nr. 32 bis. Atalian 2013. gada 3. jūlijā šo vērtējumu apstrīdēja.
19. Ar 2013. gada 30. augusta ierakstītu vēstuli ISS Facility Services paziņoja S. Govaerts, ka viņa no 2013. gada 1. septembra saistībā ar uzņēmuma pāreju un norīkojumu darbā pirmajā un trešajā līguma daļā strādās Atalian un līdz ar to viņa no šā datuma vairs nebūs ISS Facility Services darbiniece. Tādēļ ISS Facility Services izsniedza S. Govaerts izziņu par atbrīvošanu no darba, kurā 2013. gada 31. augusts bija norādīts kā viņas pēdējā nodarbinātības diena.
20. ISS Facility Services ar 2013. gada 30. augusta ierakstītu vēstuli informēja Atalian, ka S. Govaerts darba līgums tai saskaņā ar likumu tiks nodots no 2013. gada 1. septembra un ka no pirmdienas, 2013. gada 2. septembra, S. Govaerts varēs vērsties tikai Atalian.
21. 2013. gada 3. septembrī Atalian paziņoja ISS Facility Services, ka tā neuzskata, ka būtu notikusi uzņēmuma īpašumtiesību pāreja koplīguma Nr. 32 bis izpratnē un ka tādējādi to ar S. Govaerts nesaistot nekādas līgumattiecības.
22. S. Govaerts 2013. gada 18. novembrī cēla prasību arbeidsrechtbank te Gent (Ģentes Pirmās instances darba lietu tiesa, Beļģija) gan pret ISS Facility Services, gan Atalian, lai saņemtu atlaišanas pabalstu, gada beigās izmaksājamo piemaksu pro rata temporis, kā arī atvaļinājuma pabalstu par 2012. un 2013. gada pārskata periodiem.
23. Ar 2015. gada 15. oktobra spriedumu šī tiesa nosprieda, ka S. Govaerts atlaišana ir bijusi nelikumīga, un piesprieda ISS Facility Services samaksāt 81 561,07 EUR kā atlaišanas pabalstu, 1841,92 EUR kā gada beigās izmaksājamo piemaksu, kā arī 4343,28 EUR kā atvaļinājuma pabalstu, šīm trim summām pieskaitot procentus. Savukārt pret Atalian celtā prasība tika atzīta par nepieņemamu.
24. It īpaši šī tiesa nosprieda, ka koplīgums Nr. 32 bis nav piemērojams S. Govaerts, jo viņa kā nodaļas vadītāja bija atbildīga par uzkopšanas darbu plānošanu un izpildi, proti, viņa bija atbildīga par administratīvajiem un organizatoriskajiem uzdevumiem un nepiedalījās Ģentes pilsētā esošo objektu uzkopšanas darbos, uz kuriem nodošana attiecās. Tādējādi S. Govaerts 2013. gada 1. septembrī darbu Atalian nesāka automātiski.
25. ISS Facility Services pārsūdzēja šo spriedumu arbeidshof te Gent (Ģentes Darba lietu tiesa). Tā apgalvo, ka, piemērojot koplīgumu Nr. 32 bis, S. Govaerts darba līgums no 2013. gada 1. septembra 85 % apjomā tika nodots Atalian un 15 % apjomā – Cleaning Masters.
26. Atšķirībā no arbeidsrechtbank te Gent (Ģentes Pirmās instances darba lietu tiesa) iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā gadījumā ekonomiskās vienības identitāte Direktīvas 2001/23 1. panta izpratnē ir saglabāta un ka ir notikusi uzņēmuma īpašumtiesību pāreja šīs normas izpratnē. Tā secina, ka saskaņā ar koplīguma Nr. 32 bis 7. pantu, kurā pārņemts Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkts, īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līgumiem, kuri pastāvēja īpašumtiesību pārejas dienā, proti, 2013. gada 1. septembrī, šīs nodošanas rezultātā saskaņā ar likumu pilnībā pārgāja Atalian un Cleaning Masters kā īpašumtiesību saņēmējiem.
27. Tā kā S. Govaerts veicamie pienākumi attiecas tikai uz Ģentes pilsētā esošajiem objektiem, iesniedzējtiesa uzskata, ka 2013. gada 1. septembrī viņa ietilpa nodotajā uzņēmumā. Tādēļ tā vēlas noskaidrot, kādas sekas saskaņā ar Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punktu ir šādai uzņēmuma īpašumtiesību pārejai attiecībā uz S. Govaerts darba līgumu.
28. Šajos apstākļos arbeidshof te Gent (Ģentes Darba lietu tiesa) ar 2018. gada 14. maija lēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2018. gada 25. maijā, nolēma apturēt tiesvedību, lai uzdotu Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas [2001/23] 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vairāku uzņēmuma daļu īpašumtiesību vienlaicīgas pārejas gadījumā [šīs] direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē [..] vairākiem īpašumtiesību saņēmējiem tiesības un pienākumi, kas izriet no darbinieka, kurš tika nodarbināts katrā nodotajā uzņēmuma daļā, īpašnieka maiņas brīdī spēkā esoša darba līguma, pāriet uz katru īpašumtiesību saņēmēju, taču samērīgi ar minētā darba ņēmēja nodarbinātības apjomu uzņēmuma daļā, kura īpašumtiesības ir pārgājušas uz attiecīgo saņēmēju,
vai arī tādējādi, ka minētās tiesības un pienākumi kopumā pāriet uz tās uzņēmuma daļas īpašumtiesību saņēmēju, kurā minētais darba ņēmējs tika nodarbināts galvenokārt,
vai arī tādējādi – ja [minētās] direktīvas tiesību normas nevar tikt interpretētas vienā no iepriekš izklāstītajiem veidiem, tiesības un pienākumi no minētā darba ņēmēja darba līguma nepāriet ne uz vienu no īpašumtiesību saņēmējiem, un turklāt minētais attiecas arī uz gadījumu, kad nav iespējams noteikt darbinieka nodarbinātības apjomu atsevišķi katrā no uzņēmuma daļām, kuru īpašumtiesības nodod?”
29. Rakstveida apsvērumus iesniedza S. Govaerts, ISS Facility Services, Atalian, kā arī Eiropas Komisija. Visi dalībnieki ieradās sniegt mutvārdu apsvērumus Tiesas sēdē, kura notika 2019. gada 8. maijā.
IV. Vērtējums
A. Ievada piezīmes
30. Direktīvas Nr. 77/187/EEK (5) pirmajā un otrajā apsvērumā bija noteikts, ka “ekonomikas attīstības tendences gan atsevišķās valstīs, gan visā Kopienā rada pārmaiņas uzņēmumu struktūrā, kad īpašuma tiesību pārejas vai apvienošanas rezultātā uzņēmumus, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļas pārņem citi darba devēji”, un ka šajā kontekstā “ir jāparedz darbinieku aizsardzība darba devēja maiņas gadījumā, jo īpaši jānodrošina darbinieku tiesību aizsardzība”.
31. Šie apsvērumi ir pārņemti Direktīvā 2001/23, ar ko tika atcelta un aizstāta Direktīva 77/187 (6).
32. Īsumā vēlos atgādināt – kā Tiesa uzsvēra savā judikatūrā –, ka Direktīvā 77/187 paredzēta tikai daļēja valstu darba tiesību saskaņošana, galvenokārt paplašinot aizsardzību, ko darbiniekiem autonomi nodrošina dažādu dalībvalstu tiesību akti arī uzņēmuma īpašumtiesību nodošanas gadījumā (7). Tiesa atkārtoti nosprieda, ka Direktīvas 2001/23 mērķis ir aizsargāt darbinieku tiesības uzņēmuma vadītāja maiņas gadījumā, ļaujot tiem palikt strādāt pie jaunā darba devēja ar tādiem pašiem noteikumiem, par kādiem bija panākta vienošanās ar īpašumtiesības nododošo personu (8). Tiesas ieskatā, Direktīvas 2001/23 mērķis tātad ir cik vien iespējams garantēt līgumu vai darba attiecību turpināšanu ar īpašumtiesību saņēmēju bez izmaiņām, lai nepieļautu, ka attiecīgajiem darbiniekiem īpašumtiesību pārejas dēļ tiek radīta nelabvēlīgāka situācija (9). Tomēr Direktīva 2001/23 nav paredzēta, lai izvairītos no uzņēmumu pārstrukturēšanas ar nolūku padarīt tos konkurētspējīgākus un efektīvākus. Proti, šī direktīva attiecas tikai uz šādas pārstrukturēšanas sociālajām sekām, mazinot tās ietekmi. Kaut arī saskaņā ar minētās direktīvas mērķi ir jāaizsargā darba ņēmēju, kurus skar uzņēmuma pāreja, tiesības, tomēr par abstrakciju nevar pārvērst cesionāra [īpašumtiesību saņēmēja] tiesības, kuram ir jābūt iespējai veikt pielāgojumus, kas nepieciešami viņa darbības turpināšanai (10). Kā turklāt Tiesa to atgādināja savā judikatūrā, Direktīvas 2001/23 mērķis ir ne tikai aizsargāt darba ņēmēju intereses uzņēmuma pārejas gadījumā, bet arī nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp šo pēdējo minēto interesēm, no vienas puses, un cesionāra [īpašumtiesību saņēmēja] interesēm, no otras puses (11).
33. Vispirms Direktīva 77/187 tika grozīta pēc būtības ar Direktīvu 98/50/EK (12), lai ņemtu vērā Tiesas judikatūru, un pēc tam tā tika kodificēta ar Direktīvu 2001/23, neizdarot grozījumus pēc būtības. It īpaši jēdziens “uzņēmuma īpašumtiesību pāreja” tika ieviests ar Direktīvu 98/50 un ir minēts Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Tādējādi Tiesas judikatūra par Direktīvu 77/187 ir ļoti noderīga, lai interpretētu Direktīvas 2001/23 normas. Šī judikatūra, ciktāl tā ir balstīta galvenokārt uz katra atsevišķa gadījuma izvērtējumu, ir noderīga arī tādēļ, lai izprastu jēdzienu “uzņēmuma īpašumtiesību pāreja” Direktīvas 2001/23 izpratnē un sekas, kas darbiniekiem rodas šādas nodošanas rezultātā saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punktu.
B. Par prejudiciālo jautājumu
34. No pamatlietas faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem izriet, ka S. Govaerts bija nodarbināta ISS Facility Services kā persona, kas ir atbildīga par uzkopšanas un uzturēšanas pakalpojumiem, ko šis uzņēmums sniedza Ģentes pilsētai. Saistībā ar šo līgumu, kas attiecās uz pašvaldības ēkām, kuras bija iedalītas trīs daļās, tika izsludināts jauns iepirkuma konkurss, pēc kura šīs daļas tika piešķirtas diviem jauniem uzkopšanas uzņēmumiem –, pirmkārt, sabiedrībai Atalian, kura ieguva divas daļas, un, otrkārt, sabiedrībai Cleaning Masters, kura ieguva vienu daļu.
35. Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru gadījumā, ja vienlaicīgi vairākiem īpašumtiesību saņēmējiem tiek nodotas vairākas viena uzņēmuma daļas šīs direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē, tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma, kurš pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, attiecībā uz katru no nodotā uzņēmuma daļām, tiek nodoti katram no īpašumtiesību saņēmējiem proporcionāli darba ņēmēja veiktajām funkcijām.
36. Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jānosaka, vai Direktīva 2001/23 šajā lietā ir piemērojama. Proti, Direktīva 2001/23 pamatlietā ir piemērojama tikai tad, ja pastāv “uzņēmuma īpašumtiesību pāreja” šīs direktīvas 1. panta 1. punkta nozīmē.
37. Vispirms, es vēlos atgādināt, ka faktiskie izvērtējumi, kas nepieciešami, lai noteiktu uzņēmuma īpašumtiesību pārejas esamību vai neesamību, ir valsts tiesas kompetencē, ņemot vērā interpretācijas elementus, kas precizēti Tiesas judikatūrā (13).
38. Jāatzīmē, ka, lai gan iesniedzējtiesa lēmumā neizsaka šaubas par Direktīvas 2001/23 piemērojamību pamata tiesvedībā, lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus Tiesai, pauda atšķirīgu nostāju jautājumā par to, vai pastāv vai nepastāv “uzņēmuma īpašumtiesību pāreja” šīs direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē.
39. ISS Facility Services un Komisija apgalvo, ka ekonomiskā vienība tika nodota Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta nozīmē. Turpretī S. Govaerts un Atalian apgalvo, ka uzņēmuma īpašumtiesību pāreja šīs normas izpratnē nevar notikt, ja ekonomiskā vienība tiek nodota vairākiem īpašumtiesību saņēmējiem.
40. No tā izriet, ka, pirmkārt, es pārbaudīšu Direktīvas 2001/23 piemērojamību un pēc tam, otrkārt, precizēšu šīs direktīvas 3. panta 1. punktā noteikto darbinieku tiesību un pienākumu aizsardzības apjomu.
1. Jautājums par Direktīvas 2001/23 piemērojamību
41. Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu tā attiecas uz privātiem un valsts uzņēmumiem, kas iesaistīti saimnieciskā darbībā, neatkarīgi no tā, vai tie darbojas nolūkā gūt peļņu. Turklāt uzņēmuma īpašumtiesību pāreja, kas ir notikusi starp publisko tiesību juridisko personu un privāttiesību juridisko personu (14), vai otrādi – starp privātuzņēmumu un valsts sektoru (15), nav izslēgta no minētās direktīvas piemērošanas jomas. Proti, tikai valsts pārvaldes struktūru reorganizācija vai pārvaldes funkciju nodošana no vienas iestādes otrai ir izslēgta no tās piemērošanas jomas (16). Līdz ar to tas, ka viena no ieinteresētajām personām, kā pamata tiesvedībā, ir pašvaldība, proti, šajā lietā Ģentes pilsēta, pats par sevi nenozīmē, ka Direktīva 2001/23 nevarētu būt piemērojama (17).
42. Turpinājumā no paša Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka tās piemērošanai ir izvirzīti trīs nosacījumi: nodošanas rezultātā jāmainās darba devējam, tai jāatteicas uz uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu un tai jānotiek vienošanās rezultātā. Šos trīs nosacījumus Tiesa jau ir izskatījusi plašā judikatūrā. Skaidrības labad es tomēr gribētu vēlreiz īsumā aplūkot katru no tiem, pievēršoties tikai tiem aspektiem, kas saistīti ar šīs lietas īpatnībām.
a) Nodošanai jābūt saistītai ar darba devēja maiņu, un tai jānotiek vienošanās rezultātā
43. Runājot par diviem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem nodošanai jābūt saistītai ar darba devēja maiņu un tai jānotiek vienošanās rezultātā, ir jāatgādina, ka Tiesa savā judikatūrā uzskatīja, ka jēdziens “īpašumtiesību nodošana [uz līguma pamata]” Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē “pietiekami plaši, tādējādi rīkojoties saskaņā ar direktīvas mērķi aizsargāt darba ņēmējus to uzņēmuma īpašumtiesību pārejas gadījumā” (18). Tādējādi Tiesa daudzkārt ir nospriedusi, ka Direktīvas 2001/23 piemērošanas jomā ietilpst “visi gadījumi, kad līgumisko attiecību ietvaros mainās par uzņēmuma darbību atbildīgā fiziskā vai juridiskā persona, kas uzņemas darba devēja saistības attiecībās ar uzņēmuma darbiniekiem” (19), un nav svarīgi, vai ir ticis nodots uzņēmuma īpašums vai pastāv tiešas līgumiskas attiecības starp personu, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmēju (20). Līdz ar to Tiesa, joprojām balstoties uz Direktīvas 2001/23 izvirzīto mērķi, nosprieda, ka to var piemērot neatkarīgi no juridiskā darījuma veida, ar kādu viens uzņēmums secīgi nomaina citu uzņēmumu, un tiešu līgumattiecību trūkuma starp secīgajiem darba devējiem (21). No šīs judikatūras skaidri izriet, ka nodošanas noteikumiem nav nozīmes.
44. Turklāt Tiesa savā judikatūrā apstiprināja Direktīvas 2001/23 piemērošanu pakalpojumu līgumiem (22), tostarp publiskā iepirkuma līgumiem (23). Tādējādi, kad attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumu par pašvaldības ēku uzkopšanu, kā tas ir šajā lietā, tiek atkārtoti izsludināts konkurss, pēc kura līgumslēgšanas tiesības tiek piešķirtas vienam vai vairākiem jauniem pretendentiem, šīs direktīvas piemērojamība principā nav izslēgta.
45. Es vēlos atgādināt, ka Tiesa jau uzskatīja, ka apstāklim, ka saskaņā ar darba koplīguma noteikumiem jaunajam uzņēmumam ir jāīsteno subrogācija attiecībā uz darba līgumiem, katrā ziņā nav nozīmes attiecībā uz faktu, ka ir notikusi ekonomiskas vienības pāreja (24). No šīs judikatūras izriet, ka Direktīvas 2001/23 piemērošanas joma neattiecas tikai uz īpašumtiesību pāreju saskaņā ar vienošanos, ko iesaistītās puses brīvprātīgi noslēdz, un tajā ietilpst arī tādas īpašumtiesību pārejas, kuru pamatā ir koplīgumā paredzēts pienākums.
46. Tādējādi tas, ka visa uzkopšanas darbos iesaistītā personāla pārcelšana nav balstīta uz iesaistīto pušu patstāvīgu gribu, bet gan uz pienākumu, kas paredzēts nozaru koplīgumā, neizslēdz šo lietu no šīs direktīvas piemērošanas jomas (25).
b) Pārejai jābūt attiecināmai uz uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu
47. Attiecībā uz nosacījumu, saskaņā ar kuru īpašumtiesību pārejai jābūt attiecināmai uz uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu, S. Govaerts pretēji iesniedzējtiesas nospriestajam apgalvo, ka uzņēmuma īpašumtiesību pāreja Direktīvas 2001/23 1. panta izpratnē nevar notikt, ja ekonomiskā vienība tiek nodota vairāk nekā vienam īpašumtiesību saņēmējam. S. Govaerts, pamatojoties uz sprieduma CLECE (26) 36. un 41. punktu par uzņēmumu nodošanu saistībā ar uzkopšanas pakalpojumu līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu, kā arī uz spriedumu Botzen u.c. (27), apgalvo, ka uzņēmuma īpašumtiesību nodošana neietver darbiniekus, kuri, norīkoti darbā tāda uzņēmuma administratīvajā nodaļā, kas pats nav nodots, veic noteiktus uzdevumus nodotās uzņēmuma daļas labā. S. Govaerts no minētā secina (28), ka, tā kā viņa nav bijusi ilgstoši un īpaši norīkota vienā vai vairākās nodotajās nodaļās, viņa neietilpa ekonomiskajā vienībā, uz kuru attiecās uzņēmuma īpašumtiesību nodošana. Viņa norāda, ka tikai “mazliet” strādājusi attiecīgajos uzkopšanas objektos, ņemot vērā datumu, kurā tie viņai tika uzticēti un viņas darbnespēju laika posmā no 2013. gada 23. aprīļa līdz 26. jūlijam.
48. Šie argumenti mani nepārliecina, jo tie, manuprāt, ir balstīti uz kļūdainu šo spriedumu interpretāciju.
49. Pirmkārt, es vēlos atgādināt, ka jēdziens “darbinieks” Direktīvas 2001/23 izpratnē tās 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir definēts kā “katra persona, kuru kā darbinieku aizsargā attiecīgās valsts darba tiesības” (29). Šādu personu, ņemot vērā, ka to kā algotu darbinieku aizsargā valsts tiesiskais regulējums un īpašumtiesību pārejas dienā attiecībā uz to ir spēkā darba līgums, var uzskatīt par “darbinieku”, un tādējādi tā var izmantot Direktīvas 2001/23 aizsardzību (30). No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šajā lietā piemērojamais koplīgums attiecas uz visiem darbiniekiem, kas veic uzkopšanas darbus objektos, kuri ietilpst vienā no trim līguma daļām Ģentes pilsētā (31). Turpretī ne no iesniedzējtiesas lēmuma, ne no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka S. Govaerts nebūtu aizsargāta kā “darbinieks” valsts tiesībās un tādējādi netiktu uzskatīta par “darbinieku”.
50. Otrkārt, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu, vai pastāv uzņēmuma “īpašumtiesību pāreja” Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta izpratnē, izšķirošais kritērijs ir tas, vai attiecīgā vienība saglabā savu identitāti, kas it īpaši izriet no faktiskas tās ekspluatācijas turpināšanas vai tās pārņemšanas (32). Šis formulējums Direktīvas 77/187 tekstā tika ieviests ar Direktīvu 98/50 un ir ietverts Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā.
51. Tādējādi, lai noteiktu, vai šāda vienība saglabā savu identitāti, ir jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kas raksturo attiecīgo darījumu, tostarp attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids, tas, vai notiek ķermeniska īpašuma – tāda kā ēkas un kustamais īpašums – nodošana, bezķermeniska īpašuma vērtība nodošanas brīdī, tas, vai jaunais uzņēmuma direktors pārņem personāla vairākumu un vai notiek klientu nodošana, kā arī pirms un pēc nodošanas veikto darbību līdzīguma pakāpe un šo darbību iespējamās pārtraukšanas ilgums. Tiesas ieskatā, tomēr šie elementi ir tikai daļa no vērtējamajiem aspektiem, un tādēļ tos nevar vērtēt atsevišķi (33).
52. Tiesa arī atzina, ka atsevišķās nozarēs ekonomiskā vienība ir spējīga darboties bez nozīmīgiem materiāliem vai nemateriāliem aktīviem un tādējādi šādas vienības identitātes saglabāšana pēc to ietekmējoša darījuma pēc savas būtības nevar būt atkarīga no šādu aktīvu nodošanas (34). Kopš sprieduma Süzen (35) tā uzskatīja – tā kā noteiktās nozarēs, kurās darbība galvenokārt ir balstīta uz darbaspēku, kā tas īpaši ir uzkopšanas pakalpojumu jomā, darbinieku kopums, kuru noturīgi apvieno kopīga darbība, var būt ekonomiska vienība, “šāda vienība var saglabāt savu identitāti pēc īpašumtiesību pārejas tad, ja jaunais uzņēmuma īpašnieks ne tikai turpina veikt attiecīgo darbību, bet arī pārņem skaita un kompetenču ziņā būtisku tā personāla daļu, ko tā priekštecis bija pieņēmis darbā tieši šīs darbības veikšanai”. Ievērojot šādu pieņēmumu, Tiesa nosprieda, ka “jaunais uzņēmuma vadītājs pārņem [..] organizēto elementu kopumu, kas tam ļaus stabili veikt visas vai dažas uzņēmuma, kurš nodod īpašumtiesības, darbības” (36).
53. Treškārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru “[ekonomisku vienību] veido ikviena organizēta personu un resursu grupa, kas ļauj veikt saimniecisku darbību, kurai ir savs mērķis un kura ir pietiekami strukturēta un patstāvīga”(37). Tādējādi Direktīvas 2001/23 piemērošanas nolūkā attiecīgajai ekonomiskajai vienībai pirms īpašumtiesību pārejas ir jābūt funkcionāli pietiekami neatkarīgai, jo “neatkarības” jēdziens attiecas uz pilnvarām, kas ir piešķirtas attiecīgās darba ņēmēju grupas atbildīgajām personām, lai samērā brīvi un neatkarīgi organizētu darbu šajā grupā, konkrētāk, pilnvarām sniegt norādes un uzdot darbus pakļautajiem darbiniekiem, kuri ietilpst attiecīgajā grupā, un tas notiek bez tiešas citu darba devēja organizācijas struktūru iejaukšanās (38).
54. Tāpēc, pēc manām domām, ciktāl, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, S. Govaerts kā nodaļas vadītāja bija daļa no pārcelto darbinieku neatkarīgās grupas, kurai viņai bija jānodrošina īpaša pārraudzība gan objektā, gan uzņēmuma galvenajā mītnē, ir skaidrs, kā Komisija pareizi uzsvēra, ka viņa tika iekļauta nodotajā ekonomiskajā vienībā. Situācija būtu citāda, ja S. Govaerts lielāko savu darba daļu nebūtu veikusi attiecīgās ekonomiskās vienības ietvaros, bet “esot nodarbināta uzņēmuma administratīvajā nodaļā, kas pati par sevi netika nodota, būtu veikusi atsevišķus uzdevumus nodotās daļas labā” (39). Tomēr šajā lietā tā nav, jo S. Govaerts nodotajā ekonomiskajā vienībā bija atbildīga par darbu plānošanu un organizēšanu, kas bija jāveic attiecībā uz objektiem, kuri ietilpa līguma trīs daļās Ģentes pilsētā, un tādēļ viņa nepārprotami ietilpa to darbinieku daļā, kurus skāra uzņēmuma nodošana. Tādēļ faktors, kam ir noteicoša loma, lai pārliecinātos par S. Govaerts dalību ekonomiskajā vienībā, nav laika posma ilgums, kurā viņa bija saistīta ar šo ekonomisko vienību pirms īpašumtiesību pārejas, bet tas, ka viņa bija nodaļas vadītāja attiecībā uz trim nodotajām daļām un ka līdz ar to viņa bija atbildīga par uzkopšanas personāla koordinēšanu un vadību šajā ekonomiskajā vienībā; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
55. Visbeidzot, es vēlos arī atgādināt, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka apstāklis, ka ekonomiskā vienība ir likvidēta un tās darbība ir nodota divām citām vienībām, pats par sevi nav šķērslis Direktīvas 2001/23 piemērojamībai (40). Turklāt pretējā gadījumā būtu viegli apiet šīs direktīvas piemērošanu.
56. No iepriekš minētā izriet, ka tāda īpašumtiesību pāreja, kāda ir pamatlietā, ietilpst Direktīvas 2001/23 materiālajā piemērošanas jomā. Šajā gadījumā iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus iepriekš minētos interpretācijas elementus, ir jāpārbauda, vai ir saglabāta nodotās vienības identitāte.
2. Jautājums par sekām, ko ekonomiskās vienības nodošana diviem īpašumtiesību saņēmējiem atstāj uz Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punktā paredzēto darbinieku tiesību un pienākumu aizsardzību
57. No iepriekš minētā izriet, ka apstāklis, ka ekonomiskās vienības, kurai S. Govaerts strādāja, darbības tika nodotas divām citām vienībām, proti, Atalian un Cleaning Masters, neliedz uzskatīt, ka notikusi uzņēmuma īpašumtiesību pāreja Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
58. Tomēr vēl ir jāizskata būtiskais jautājums par to, kādas sekas vienlaicīga īpašumtiesību nodošana diviem īpašumtiesību saņēmējiem atstāj uz Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzēto darbinieku tiesību un pienākumu aizsardzību. Konkrētāk, ir jānosaka, vai tiesības un pienākumi, kas attiecībā uz ISS Facility Services izriet no S. Govaerts darba līguma, kurš bija spēkā pārejas dienā, tika nodoti Atalian vai Cleaning Masters, vai abām.
59. Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kuras pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam. Šajā tiesību normā tomēr nav precizēts, kā pārceltais personāls būtu jāsadala starp šīm jaunajām ekonomiskajām vienībām.
60. Šajā lietā iesniedzējtiesa izvirza četras interpretācijas hipotēzes attiecībā uz Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmo daļu. Runājot par strīdā iesaistītajām pusēm, to nostāja par šīs normas interpretāciju ir atšķirīga.
61. ISS Facility Services apgalvo, ka tiesības un pienākumi, kas izriet no attiecīgā līguma, pilnībā tika nodoti īpašumtiesību saņēmējam, kurš iegādājās to uzņēmuma daļu, kurā attiecīgais darbinieks galvenokārt tika nodarbināts un kuru var uzskatīt par vietu, kur viņš bija norīkots darbā. Tikai pakārtoti ISS Facility Services aplūko iespēju sadalīt S. Govaerts sniegtos pakalpojumus katrai no attiecīgajām daļām, lai varētu uzskatīt, ka viņai ir saistošs nepilna darba laika darba līgums ar katru no īpašumtiesību saņēmējiem (41). Faktiski ISS Facility Services galvenais piedāvātais risinājums sakrīt ar otro hipotēzi, ko iesniedzējtiesa izvirzījusi savā jautājumā, turpretī tās piedāvātais pakārtotais risinājums atbilst pirmajai hipotēzei, kas minēta prejudiciālajā jautājumā (42).
62. S. Govaerts uzskata, ka, pieņemot, ka patiešām ir notikusi uzņēmuma nodošana (43), visas tiesības un pienākumi tiek pilnībā nodoti īpašumtiesību saņēmējam, kurš iegādājies to uzņēmuma īpašumtiesību daļu, kurā viņa pastāvīgi strādāja. Ja notiek uzņēmuma vairākas vienlaicīgas nodošanas, iespēja pārcelt nepilna darba laika darba ņēmēju vairāk nekā vienā uzņēmumā būtu ne tikai nesavienojama ar jēdzienu “īpašumtiesību pāreja uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti”, bet arī apdraudētu Direktīvas 2001/23 mērķi aizsargāt darbiniekus uzņēmuma maiņas gadījumā.
63. Atalian būtībā piekrīt S. Govaerts attiecībā uz šo pēdējo punktu un piebilst, ka saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem nepilna laika darba nedēļa nedrīkst būt īsāka par vienu trešdaļu no pilna laika nedēļas darba laika. Līdz ar to proporcionāls no darba līguma izrietošo tiesību un pienākumu sadalījums starp vairākām vienībām īpašumtiesību saņēmējām varētu izraisīt valsts tiesību pārkāpumu.
64. Visbeidzot Komisija, kā izriet no tās rakstveida apsvērumiem, uzskata, ka uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu var rast atbildi spriedumā Botzen u.c. (44). Tādējādi tā uzskata, ka ir pietiekami sadalīt pamatlietā aplūkoto pilna darba laika darba līgumu divos nepilna laika darba līgumos proporcionāli darbībai katrā no īpašumtiesību saņēmējiem.
65. Es uzskatu, ka, lai gan Komisijas ierosinātajai atbildei uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, protams, vajadzētu būt niansētai, tomēr minētais Tiesas spriedums ir sākumpunkts šā jautājuma izskatīšanai.
a) Tiesību un pienākumu nodošana, kas īpašumtiesības nododošajai personai rodas no darba līguma vai darba attiecībām uzņēmuma nodošanas rezultātā – no sprieduma Botzen u.c. gūtās atziņas
66. Lai labāk izprastu sprieduma Botzen u.c. (45) tvērumu, es vēlos īsi atgādināt faktus. Šī lieta attiecās uz bijušo darbinieku pārcelšanu no sabiedrības, kas atzīta par bankrotējušu, uz jaunu sabiedrību. Pēdējā minētā sabiedrība tika izveidota īpaši, lai saglabātu vienu daļu darba vietu. Starp abām sabiedrībām tika noslēgts nolīgums, kurā bija paredzēta arī dažu bankrotējušā uzņēmuma nodaļu personāla pārņemšana. Tomēr tas neattiecās uz vispārējiem un administratīvajiem pakalpojumiem. Šajā kontekstā Tiesa pārbaudīja, vai Direktīva 77/187 aptver arī tās īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumus, kas izriet no darba līguma, kurš pastāv īpašumtiesību pārejas dienā un ir noslēgts ar darbiniekiem, kuri, kaut arī nav iekļauti tajā uzņēmuma daļā, uz ko attiecas nodošana, veic atsevišķas darbības, kas saistītas ar šai daļai piešķirto ekspluatācijas līdzekļu izmantošanu, vai kuri, lai gan ir nodarbināti uzņēmuma administrācijas nodaļā, kas pati nav tikusi nodota, veic atsevišķus uzdevumus nodotās daļas labā. Pamatojoties uz kritēriju, saskaņā ar kuru “darba attiecībām galvenokārt ir raksturīga saikne starp darbinieku un tā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu, kurā viņš ir norīkots sava uzdevuma veikšanai”, Tiesa paziņoja, ka, lai novērtētu, vai šīs tiesības un pienākumi ir nodoti saskaņā ar Direktīvu 77/187, “pietiekami ir noteikt, kurā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļā attiecīgais darbinieks ir norīkots darbā” (46). Savā spriedumā Tiesa atbildēja, ka attiecīgās īpašumtiesību nodošanas ietvaros tiesības un pienākumi, kas attiecās uz personu, kura nodod īpašumtiesības, netika nodoti īpašumtiesību saņēmējam.
67. Protams, lieta, kurā tika pasludināts spriedums Botzen u.c. (47), attiecās uz uzņēmuma īpašumtiesību nodošanu vienam īpašumtiesību saņēmējam, un varētu uzskatīt, ka tā nav piemērota pamatojumam pēc analoģijas. Tomēr šis spriedums, manuprāt, ir jāņem vērā, lai novērtētu, vai tiesības un pienākumi, kas no šīm darba attiecībām izriet attiecībā uz personu, kura nodod īpašumtiesības, tika nodoti (vai ne) īpašumtiesību saņēmējam šīs nodošanas rezultātā. Tāpēc ir svarīgi zināt, kurā uzņēmuma daļā neatkarīgi no tā, vai tā tika nodota vai ne, darbinieks veica savus pienākumus – ja darbinieks savus pienākumus pildīja tajā uzņēmuma daļā vai ekonomiskajā vienībā, uz kuru attiecās īpašumtiesību nodošana, tad tiesības un pienākumi, kuri personai, kas nodeva īpašumtiesības, izrietēja no darbinieka darba līguma, arī bija jānodod.
68. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka S. Govaerts bija norīkota darbā ekonomiskajā vienībā, uz kuru attiecās nodošana, un ka saskaņā ar koplīguma Nr. 32 bis 7. pantu tiesības un pienākumi, kas ISS Facility Services izrietēja no darbinieku darba līgumiem īpašumtiesību pārejas dienā, šīs nodošanas rezultātā saskaņā ar likumu tika pilnībā nodoti Atalian un Cleaning Masters.
69. Tad rodas jautājums, vai apstāklis, ka pamatlietā ekonomiskā vienība tika nodota nevis vienam, bet diviem īpašumtiesību saņēmējiem, izslēdz saiknes, kas pastāv starp darbinieku un uzņēmuma daļu, uz kuru attiecas nodošana, kritērija piemērošanu, lai novērtētu, vai tiesības un pienākumi, kuri personai, kas nodod īpašumtiesības, izriet no darba līguma, tiek nodoti minētajiem tiesību saņēmējiem.
70. Es tā nedomāju. Proti, tiklīdz tiek nodota ekonomiskā vienība, pie kuras darbinieks bija piesaistīts, tiesības un pienākumi, kuri personai, kas nodod īpašumtiesības, izriet no darba līguma, tiek nodoti tiesību saņēmējam. Manuprāt, tas, ka īpašumtiesības tika nodotas vienam vai vairākiem īpašumtiesību saņēmējiem, neietekmē tiesību un pienākumu nodošanu. Kā uzsver iesniedzējtiesa, ja trīs līguma daļas Ģentes pilsētā būtu tikušas piešķirtas tikai Atalian, būtu skaidrs, ka tiesības un pienākumi, kas izriet no S. Govaerts darba līguma attiecībā uz ISS Facility Services, būtu tikuši nodoti Atalian.
71. To konstatējot, man šķiet, ka Komisija iet vēl tālāk, uzskatot, ka saiknes, kas pastāv starp darbinieku un uzņēmuma daļu, uz kuru attiecas nodošana, kritērijs var tikt piemērots arī darbinieka, kas norīkots darbā dažādās uzņēmuma daļās, kuras vienlaicīgi nodotas diviem īpašumtiesību saņēmējiem, darba līguma iespējamās sadalīšanas gadījumā. Šajā saistībā Komisija apstiprina, ka pietiek ar to, ka pamatlietā aplūkotais pilna laika darba līgums tiek sadalīts divos nepilna darba laika darba līgumos proporcionāli darbībām, kas tiek veiktas pie katra īpašumtiesību saņēmēja.
b) Tiesību un pienākumu, kas personai, kura nodod īpašumtiesības, izriet no darba līguma vai darba attiecībām, nodošana īpašumtiesību saņēmējam – “galvenā īpašumtiesību saņēmēja” kritērija vai kritērija par īpašumtiesību nodošanu diviem īpašumtiesību saņēmējiem proporcionāli darbinieka veiktajām funkcijām piemērošana
72. Būtu jāatgādina – kā arī izriet no šo secinājumu 32. punktā minētās judikatūras –, ka Direktīvas 2001/23 mērķis ir aizsargāt darbinieku, kurus skar uzņēmuma īpašumtiesību pāreja, tiesības viņu darba attiecībās ar īpašumtiesību saņēmēju, tāpat kā tas bija viņu darba attiecībās ar personu, kas nodod īpašumtiesības, tomēr nepārvēršot īpašumtiesību saņēmēja tiesības par abstrakciju (48). Proti, šīs direktīvas mērķis ir ne tikai aizsargāt vai saglabāt darba ņēmēju intereses uzņēmuma pārejas gadījumā, bet arī nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp šo pēdējo minēto interesēm, no vienas puses, un īpašumtiesību saņēmēja interesēm, no otras puses (49). Savukārt uz minēto direktīvu nebūtu lietderīgi atsaukties, lai panāktu atalgojuma noteikumu vai citu darba noteikumu uzlabojumu uzņēmuma īpašumtiesību pārejas gadījumā (50).
73. No tā izriet, ka, ņemot vērā Direktīvas 2001/23 mērķus, ISS Facility Services arguments, saskaņā ar kuru tiesības un pienākumi, kas izriet no attiecīgā darba līguma, tiek pilnībā nodoti īpašumtiesību saņēmējam, kurš iegādājies to uzņēmuma daļu, kurā attiecīgais darbinieks tika galvenokārt nodarbināts, ir jānoraida, ciktāl tas nozīmē tā darbinieka darba apstākļu uzlabošanu, kuru šī pāreja ir skārusi (51).
74. Šajā lietā S. Govaerts bija nodaļas vadītāja attiecībā uz trim objektiem, kas atbilda trim piešķirtajām daļām, no kurām divas daļas tika piešķirtas Atalian un viena – Cleaning Masters. Tādējādi kritērija “uzņēmums vai uzņēmuma daļa, kurā galvenokārt tika nodarbināts attiecīgais darbinieks”, vai kritērija “galvenais īpašumtiesību saņēmējs” piemērošana, ko atbalsta ISS Facility Services, radītu situāciju, kurā S. Govaerts iegūtu pilna laika darba līgumu Atalian, lai gan pirms pārejas viņa 66 % apjomā strādāja objektos, kas atbilst divām šai sabiedrībai piešķirtajām daļām. Tādējādi šim īpašumtiesību saņēmējam būtu pienākums 100 % apjomā pārņemt darbinieku, kas personas, kura nodevusi īpašumtiesības, dienestā attiecībā uz šīm divām daļām strādāja tikai 66 % apjomā. Turklāt, kā Komisija ir pamatoti norādījusi, šī kritērija piemērošana būtu vēl sarežģītāka, ja uzņēmums arī tiktu nodots trim vai četriem īpašumtiesību saņēmējiem.
75. Turpretī tas, ka pēc uzņēmuma pārejas pilna laika darba līgums tiek sadalīts vairākos nepilna darba laika darba līgumos un līdz ar to tiek sadalītas attiecīgo darbinieku tiesības un pienākumi, kuri izriet no minētā līguma ar personu, kas nodevusi īpašumtiesības, proporcionāli darbinieka veiktajiem pienākumiem, man šķiet atbilstoši Direktīvas 2001/23 mērķim.
76. Šādu risinājumu apstiprina Direktīvas 2001/23 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējums, kurā paredzēts, ka “dalībvalstis neizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas darba līgumus vai darba attiecības tikai saistībā ar [..] esošo vai paredzēto darba stundu skaitu”. No tā izriet, ka nepilna darba laika darba attiecības ietilpst šīs direktīvas materiālajā piemērošanas jomā.
77. Tomēr ir jāņem vērā šāda risinājuma ietekme uz Direktīvā 2001/23 noteikto darbinieku aizsardzības mērķi. Tādējādi ir jāatgādina, ka, tāpat kā uz šo direktīvu nevar atsaukties, lai uzlabotu tādu darbinieku darba apstākļus, kurus skārusi uzņēmuma pāreja, tā uz to nevar atsaukties, lai šos apstākļus pasliktinātu.
78. Jāatgādina, ka no Direktīvas 2001/23 4. panta 2. punkta izriet – “ja darba līgums vai darba attiecības ir izbeigtas tāpēc, ka īpašumtiesību pāreja saistās ar būtiskām darba apstākļu izmaiņām, kas kaitē darbinieku veselībai, tad darba devējs ir atbildīgs par darba līguma vai darba attiecību izbeigšanu” (52).
79. Tādējādi gadījumā, ja attiecīgā darba līguma sadalīšana starp abiem īpašumtiesību saņēmējiem izrādās neiespējama vai mazina šajā direktīvā garantēto darbinieku tiesību aizsardzību vai ja darbinieks pēc uzņēmuma pārejas atsakās no līguma sadalīšanas, īpašumtiesību saņēmējs vai saņēmēji ir atbildīgi par darba līguma vai attiecīgo darba attiecību izbeigšanu un ir uzskatāms, ka šī izbeigšana ir notikusi saskaņā ar Direktīvas 2001/23 4. panta 2. punktu (53). Proti, man šķiet, ka darbinieka iespēju atteikties no viņa darba līguma dalīšanas un atsaukties uz minētās direktīvas 4. panta 2. punktu pamato fakts, ka minētā sadalīšana pēc savas būtības var būt ievērojams kaitējums darbiniekam, jo īpaši attiecībā uz viņa uzdevuma izpildi (54).
V. Secinājumi
80. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz arbeidshof te Gent (Ģentes Darba lietu tiesa, Beļģija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
1) Padomes Direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru gadījumā, ja vairākas uzņēmuma daļas šīs direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē vienlaicīgi tiek nodotas vairākiem īpašumtiesību saņēmējiem, tiesības un pienākumi, kuri izriet no darba līguma, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, attiecībā uz katru no nodotā uzņēmuma daļām, tiek nodoti katram īpašumtiesību saņēmējam proporcionāli darbinieka veiktajām funkcijām.
2) Tomēr gadījumā, ja attiecīgā darba līguma sadalīšana starp diviem īpašumtiesību saņēmējiem izrādās neiespējama vai skar Direktīvā 2001/23 garantēto darbinieku tiesību aizsardzību – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – vai ja darbinieks pēc uzņēmuma pārejas atsakās no līguma sadalīšanas, īpašumtiesību saņēmējs vai saņēmēji ir atbildīgi par darba līguma vai attiecīgo darba attiecību izbeigšanu un ir uzskatāms, ka šī izbeigšana ir notikusi saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 2. punktu.