Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 22. oktobrī iesniedza Giudice di pace di Bologna (Itālija) – UX/Governo della Repubblica italiana
(Lieta C-658/18)
Tiesvedības valoda – itāļu
Iesniedzējtiesa
Giudice di pace di Bologna
Pamatlietas puses
Prasītāja: UX
Atbildētāja: Governo della Repubblica italiana
Prejudiciālie jautājumi
Vai miertiesnesis kā tiesa, kas iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ietilpst tādas Eiropas kopējās tiesas jēdzienā, kam ir kompetence iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, kaut arī valsts tiesiskais regulējums viņa nodarbinātības nestabilitātes dēļ, – lai gan šis miertiesnesis, būdams iekļauts valsts tiesību sistēmā, veic tādas pašas funkcijas tiesas kā profesionālie tiesneši, – viņam neatzīst darba nosacījumus, kas līdzvērtīgi profesionālo tiesnešu “mantijās” darba nosacījumiem, pārkāpjot Eiropas kopējās tiesas neatkarības un objektivitātes garantijas, kas norādītas Tiesas spriedumos Wilson (EU:C:2006:587, 47.-53. punkts), Associaçâo Sindical dos Juizes Portugueses (EU:C:2018:117, 32. un 41.-45. punkts), Minister for Justice and Equality (EU:C:2018:586, 50.-54. punkts)?
Ja atbilde uz 1) punktā minēto jautājumu ir apstiprinoša, vai miertiesneses – prasītājas dienesta darbība ietilpst jēdzienā “noteikta laika darba ņēmējs”, kas kopsakarā minēts Direktīvas 2003/88 1 1. panta 3. punktā un 7. pantā, Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas transponēts ar Direktīvu 1999/70 2 , 2. klauzulā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktā, kā Tiesa to interpretējusi spriedumos O’Brien (EU:C:2012:110) un King (EU:C:2017:914), un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai vispārējās jurisdikcijas tiesnesis [Ordinario] jeb profesionālais tiesnesis “mantijā” var tikt uzskatīts par pastāvīgo darba ņēmēju, kas salīdzināms ar “miertiesnesi” – noteikta laika darba ņēmēju nolūkā piemērot Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas transponēts ar Direktīvu 1999/70, 4. klauzulā minētos tādus pašus darba nosacījumus?
Ja atbilde uz 1) un 2) punktā minētajiem jautājumiem ir apstiprinoša, vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu, ievērojot ES Tiesas judikatūru Itālijas valsts atbildības jomā par to, ka [tās] pēdējās instances tiesa acīmredzami ir pārkāpusi Kopienu tiesisko regulējumu, šādos spriedumos: Kobler (EU:C:2003:513), Traghetti del Mediterraneo (EU:C:2006:391) un Komisija/Itālijas Republika (EU:C:2011:775), ir pretrunā 1988. gada 13. aprīļa Likuma Nr. 117 par tiesnešu civiltiesisko atbildību 2. panta 3. un 3.a punktam, kas paredz tiesas atbildību pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumos, “ja tiek acīmredzami pārkāpts likums, kā arī Eiropas Savienības tiesības”, un kas liek valsts tiesai izvēlēties – un jebkura izvēle būs pamats civiltiesiskajai un disciplinārajai atbildībai attiecībā pret valsti lietās, kurās būtisks dalībnieks ir tā pati valsts pārvalde, it īpaši, kad lietu skatošais tiesnesis ir miertiesnesis, kurš strādā noteikta laika darbu bez faktiskas juridiskā, finansiālā un sociālā rakstura tiesību aizsardzības –, kā aplūkojamajā gadījumā, vai pārkāpt valsts tiesību normu, nepiemērojot to un piemērojot Eiropas Savienības tiesības, kā tās interpretējusi Tiesa, vai savukārt pārkāpt Eiropas Savienības tiesības, piemērojot valsts tiesību normas, kuras liedz atzīt [tiesību] efektīvu aizsardzību un ir pretrunā Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punktam un 7. pantam, Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas transponēts ar Direktīvu 1999/70, 2. un 4. klauzulai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktam?
Vai saskaņā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 4. panta 2. un 3. punktu, 6. panta 1. punktu, 9. pantu, 10. panta 1. punktu, 17. panta 1. punktu kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu pārkāpums, kas var pamatot prasību pret Eiropas Savienību par LESD 340. panta otrajā daļā paredzēto ārpuslīgumisko atbildību, ir tāda Eiropas Komisijas rīcība, ka tā atsakās uzsākt pārkāpuma [pienākumu neizpildes] procedūru vai vērsties Tiesā [..]ar prasību par pienākuma neizpildi, jo viena no valstīm ir pārkāpusi Savienības tiesības, kad, kā aplūkojamajā gadījumā, ir iestājušās šādas situācijas:
– ar paziņojumu DG EMPL/B2/DA-MAT/sk (2016), ko Itālijas valsts iestādes saņēma 2016. gada 10. jūnijā, Komisija 2016. gada jūnijā ar negatīvu rezultātu pabeidza lietu EU Pilot 7779/15/EMPL, apliecinot, ka ar ES tiesībām nav saderīgs valsts tiesiskais regulējums, kas regulē goda tiesnešu sniegtos pakalpojumus, līgumu, kuri noslēgti uz noteiktu laiku, ļaunprātīgas atkārtošanas jomā, atšķirību atalgojumā salīdzinot ar vispārējās jurisdikcijas vai profesionālajiem tiesnešiem jomā, atvaļinājumu un grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu jomā, un brīdināja par drīzu pārkāpuma procedūras uzsākšanu, – bet minētā pārkāpuma procedūra līdz šodienai nav tikusi uzsākta;
– tā pati Komisija ar 2016. gada 21. decembra paziņojumu C(2016) 8600 final precizēja, ka tai ir rīcības brīvība lemt par to, vai un kad būtu jāsāk pārkāpuma procedūra, vai arī lieta jāiesniedz Tiesā, kuras judikatūrā ir atzīts, ka fiziskās personas nevinnēs pret Komisiju celtās prasībās, ja tā ir atteikusies ierosināt pārkāpuma procedūru?
Neatkarīgi no atbildēm uz iepriekšējiem četriem jautājumiem, vai LESD 268. pantu, 274. pantu un 340. panta otro daļu var interpretēt, ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 4. panta 2. un 3. punktu, 6. panta 1. punktu, 9. pantu, 10. panta 1. punktu un 17. panta 1. punktu kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, tādējādi, ka prasība par ārpuslīgumisko atbildību pret Savienību nevar tikt izņemta no valsts tiesu piekritības tādā gadījumā kā aplūkojamajā lietā, kurā tādu Savienības tiesību nepiemērošana valsts tiesību sistēmā, kas garantē tiesu neatkarības un objektivitātes principu, ir noteikta kā viens no Komisijas kvalificētiem blakusiemesliem to uzdevumu un pienākumu pārkāpumam, kuri izriet no tās kā Līgumu izpildes uzraudzītājas lomas un no Komisijas rīcības brīvības lemt par to, vai un kad būtu jāsāk pārkāpuma procedūra, vai arī lieta jāiesniedz Tiesā, kuras judikatūrā tiek atzīts fakts, ka fiziskās personas nevinnēs pret Komisiju celtās prasībās, ja tā ir atteikusies ierosināt pārkāpuma procedūru, padarot tādējādi par neefektīvu Tiesas kompetenci ekskluzīvi izspriest pret Savienību ierosināto lietu par ārpuslīgumisko atbildību?
____________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.).
2 Padomes Direktīva 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.).