ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL] SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 15. oktobrī (1)
Lieta C‑268/14 P
Italmobiliare SpA
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Cementa un saistītu produktu tirgi – Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 18. panta 3. punkts – Komisijas pilnvaras pieprasīt informāciju – Informācijas pieprasījuma adresāts – Samērīgums – Pamatojums – Tiesības tikt uzklausītam
1. Kādi nosacījumi un ierobežojumi ir Komisijas pilnvarām, pieņemot lēmumu, pieprasīt uzņēmumiem sniegt informāciju saistībā ar izmeklēšanu par iespējamiem ES konkurences noteikumu pārkāpumiem?
2. Būtībā tie ir galvenie jautājumi, kas izvirzīti Italmobiliare SpA (turpmāk tekstā – “Italmobiliare” vai “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) iesniegtajā apelācijas sūdzībā par Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru tā noraidīja prasību atcelt Komisijas lēmumu, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu (2) un kurā šim uzņēmumam ir pieprasīts sniegt ievērojamu informācijas daudzumu.
3. Ļoti līdzīgi jautājumi ir uzdoti arī trijās citās apelācijas sūdzībās, ko citi uzņēmumi, kuri darbojas cementa tirgū, iesnieguši par trim Vispārējās tiesas spriedumiem, kuros minētā tiesa arī lielākoties ir noraidījusi to pārsūdzības par Komisijas lēmumiem, kas ir analogi Italmobiliare apstrīdētajam lēmumam. Arī pārējās trijās tiesvedībās šodien sniegšu savus secinājumus (3). Tādējādi secinājumi šajā lietā ir jālasa kopā ar minētajiem pārējiem secinājumiem.
I – Atbilstošās tiesību normas
4. Regulas Nr. 1/2003 preambulas 23. apsvērumā ir noteikts:
“Komisijai jāpiešķir pilnvaras visā Kopienā pieprasīt sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai tiktu atklāts jebkāds līgums, lēmums vai saskaņota darbība, kas aizliegta ar [LESD 101. pantu], vai jebkāda dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas aizliegta ar [LESD 102. pantu]. Ja ir atbilstība Komisijas lēmumam, uzņēmumus nevar piespiest atzīt, ka tie izdarījuši pārkāpumu, bet jebkurā gadījumā tiem ir pienākums atbildēt uz jautājumiem par faktiem un sniegt dokumentus, pat ja šo informāciju var izmantot, lai attiecībā pret tiem vai citu uzņēmumu konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu.”
5. Regulas Nr. 1/2003 18. panta (“Informācijas pieprasījumi”) attiecīgajā daļā ir paredzēts:
“1. Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt visu vajadzīgo informāciju.
2. Ja tiek nosūtīts vienkāršs pieprasījums pēc informācijas uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, Komisija paziņo pieprasījuma juridisko pamatu un nolūku, norāda informāciju, kura vajadzīga, un nosaka termiņu, kurā jāsniedz informācija, un sodus, kuri paredzēti 23. pantā par nepatiesas vai maldinošas informācijas sniegšanu.
3. Ja Komisija pieprasa uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām sniegt informāciju ar lēmumu, tā paziņo pieprasījuma juridisko pamatu un nolūku, norāda informāciju, kura vajadzīga, un nosaka termiņu, kurā tā jāsniedz. Tā arī norāda sodus, kas paredzēti 23. pantā, un norāda vai uzliek sodus, kas paredzēti 24. pantā. Turklāt tā norāda Eiropas Kopienu Tiesas tiesības pārskatīt lēmumu.
[..]”
II – Tiesvedības priekšvēsture
6. Komisija, rīkojoties saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. pantu, 2008. un 2009. gadā veica vairākas pārbaudes vairāku cementa rūpniecībā strādājošu uzņēmumu telpās. Šīs pārbaudes aptvēra Italcementi Fabbriche Riunite Cemento SpA (turpmāk tekstā – “Italcementi”), Ciments français SA, Ciment Calcia SA un Ciment Belges SA uzņēmumu telpas. Šos uzņēmumus saskaņā ar pārsūdzēto spriedumu tieši vai netieši kontrolē apelācijas sūdzības iesniedzēja. Šīm pārbaudēm 2009. un 2010. gadā sekoja vairāki informācijas pieprasījumi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu, kas tostarp adresēti Italcementi.
7. 2010. gada 4. novembra vēstulē Komisija paziņoja Italcementi, ka tā plāno tai nosūtīt lēmumu par informācijas pieprasīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu, un nosūtīja jautājumu lapas projektu, ko tā plānoja pievienot šī lēmuma pielikumā. Italcementi Komisijai iesniedza savus apsvērumus 2010. gada 15. novembrī un 1. decembrī.
8. 2010. gada 6. decembrī Komisija paziņoja apelācijas sūdzības iesniedzējai, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu un Regulas (EK) Nr. 773/2004 2. pantu (4) tā ir nolēmusi uzsākt procedūru pret Buzzi Unicem, kā arī pret septiņiem citiem uzņēmumiem aizdomās par LESD 101. panta pārkāpumiem saistībā ar ierobežojumiem importa precēm, kas EEZ tikušas ievestas no valstīm ārpus EEZ, tirgus sadali, cenu saskaņošanu un saistīto pret konkurenci vērsto praksi cementa tirgū un ar to saistīto produktu tirgos.
9. 2011. gada 30. martā Komisija pieņēma Lēmumu C(2011) 2364, galīgā redakcija, procedūrā saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu (Lieta 39520 – Cements un saistītie produkti) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
10. Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, lai izpildītu savus pienākumus atbilstoši šai regulai, tā ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt visu vajadzīgo informāciju (apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērums). Pēc tam, norādot, ka Italcementi ir informēta par Komisijas nodomu pieņemt lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu un ir iesniegusi savus apsvērumus par šo jautājumu lapas projektu (apstrīdētā lēmuma preambulas 4. un 5. apsvērums), Komisija ar lēmumu pieprasīja apelācijas sūdzības iesniedzējai atbildēt uz I pielikumā iekļauto jautājumu lapu. Jāatzīmē, ka I pielikumu veidoja 78 lappuses un 10 jautājumu kopas. Norādījumi par atbildēm uz šīs jautājumu lapas jautājumiem bija iekļauti II pielikumā, bet atbildes veidnes bija iekļautas III pielikumā.
11. Komisija arī vērsa uzmanību uz iespējamiem pārkāpumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērums), ko tā aprakstīja šādi: “iespējamie pārkāpumi skar tirdzniecības plūsmu ierobežojumus Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ), ieskaitot ierobežojumus importa precēm, kuras EEZ ievestas no valstīm ārpus EEZ, tirgus sadali, cenu saskaņošanu un ar tām saistīto pret konkurenci vērstu praksi cementa tirgū un saistīto produktu tirgos”. Atsaucoties uz pieprasītās informācijas raksturu un apjomu, kā arī iespējamo konkurences noteikumu pārkāpumu nopietnību, Komisija uzskatīja par lietderīgu dot apelācijas sūdzības iesniedzējai divpadsmit nedēļu laiku, lai atbildētu uz pieprasījumu sniegt informāciju.
12. Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas saturs ir šāds:
“1. pants
Italmobiliare SpA un tās meitasuzņēmumiem, kuri atrodas Eiropas Savienībā un kurus tā tieši vai netieši kontrolē, jāiesniedz šī lēmuma I pielikumā minētā informācija, ievērojot tā II un III pielikumā norādīto formu, ne vēlāk kā 12 nedēļu laikā no šī lēmuma paziņošanas dienas. Visi pielikumi ir šī lēmuma neatņemama sastāvdaļa.
2. pants
Šis lēmums ir adresēts Italmobiliare SpA un tās meitasuzņēmumiem, kuri atrodas Eiropas Savienībā un kurus tā tieši vai netieši kontrolē.”
13. 2011. gada 27. jūnijā un 11. jūlijā apelācijas sūdzības iesniedzēja sniedza atbildes uz Komisijas nosūtītās jautājumu lapas jautājumiem.
III – Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
14. Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2011. gada 8. jūnijā, Italmobiliare Vispārējai tiesai lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu.
15. Ar 2014. gada 14. marta spriedumu lietā Italmobiliare/Komisija, T‑305/11 (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) (5), Vispārējā tiesa prasību noraidīja un piesprieda Italmobiliare atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
16. Apelācijas sūdzībā, kas Tiesā iesniegta 2014. gada 26. maijā, Italmobiliare prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt spriedumu lietā T‑305/11 un apstrīdēto lēmumu;
– likt veikt vajadzīgos un atbilstīgos procesa organizācijas pasākumus vai pierādījumu savākšanas pasākumus, kuri paredzēti Tiesas Reglamenta 62. un 64. pantā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmās un apelācijas instances tiesā;
– pakārtoti, nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējai tiesai.
17. Savukārt Komisija lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību;
– pakārtoti, ciktāl tas var būt vajadzīgs, apstiprināt apstrīdētā lēmuma likumību;
– piespriest Italmobiliare atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
V – Apelācijas pamatu vērtējums
18. Italmobiliare izvirza piecus apelācijas pamatus. Vispārīgi runājot, šie apelācijas pamati ir saistīti ar to, vai Vispārējā tiesa pareizi ir interpretējusi Komisijas pilnvaras pieprasīt informāciju saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003.
19. Galvenās tiesību normas un judikatūra, kas attiecas uz Komisijas pilnvarām pieprasīt informāciju, ir aplūkotas manos secinājumos lietā HeidelbergCement/Komisija (6), kas arī tiek sniegti šodien.
20. Šajā kontekstā izvērtēšu apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos apelācijas pamatus.
A – Lēmuma adresāts
1) Lietas dalībnieku argumenti
21. Savā pirmajā apelācijas pamatā Italmobiliare apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir interpretējusi un piemērojusi Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, jo uzskatīja, ka Komisija izskatāmajā lietā varēja nosūtīt informācijas pieprasījumu tikai finanšu pārvaldītājsabiedrībai, kuras kontrole pār Italcementi nebija pierādīta. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir ticis pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, jo iepriekšējos paziņojumos Komisija bija paziņojusi, ka Italcementi būs atbilstoši 18. panta 3. punktam pieņemtā lēmuma adresāte. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ir ticis pārkāpts nediskriminācijas princips – šajā konkrētajā izmeklēšanā tikai finanšu pārvaldītājsabiedrībai esot ticis adresēts atbilstoši 18. panta 3. punktam pieņemtais lēmums, lai gan citu uzņēmumu grupu, uz ko attiecas tā pati izmeklēšana, korporatīvās struktūras virsotnē esot finanšu pārvaldītājsabiedrība.
22. Komisija apgalvo, ka šī apelācijas pamata pirmā daļa nav pieņemama, jo tajā esot izvirzīti jautājumi par faktiem un katrā ziņā Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā Komisija esot pilnvarota pieprasīt informāciju no visiem, par kuriem tā varētu pamatoti uzskatīt, ka to rīcībā ir attiecīgā informācija. Komisija piebilst, ka Italmobiliaire nevarēja izdarīt noteiktus secinājumus no jautājumu lapas projekta paziņošanas Italcementi un ka tā netika izteikusi skaidras un beznosacījuma garantijas Italcementi par nākamā lēmuma adresātu.
2) Vērtējums
23. Savā pirmajā apelācijas pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzas par trim dažādām iespējamajām kļūdām, kuras esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, uzskatot, ka apstrīdētais lēmums likumīgi varēja tikt adresēts apelācijas sūdzības iesniedzējai.
24. Pirms tiek izskatīta šī pamata vissarežģītākā daļa – t.i., vai uzņēmums var būt informācijas pieprasījuma adresāts, kas primāri ir saistīts ar cita uzņēmuma darbību, kurā tam pieder daļas, – ir jāpievēršas citām pirmā apelācijas pamata daļām.
25. Vispirms, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja no Komisijas nebija saņēmusi precīzas, beznosacījumu un konsekventas garantijas, ka nākotnē lēmums saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu varētu tikt adresēts Italcementi, manuprāt, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Pirmkārt, Italcementi 2010. gada 4. novembrī nosūtītā jautājumu lapa bija tikai Komisijas dienestu sagatavots projekts, kas bija paredzēts, lai ļautu Komisijai saņemt komentārus nolūkā uzlabot jautājumu lapas galīgās redakcijas tekstu. Konsultācijas pašas par sevi vien nevar būt saistošas Komisijai attiecībā uz saistoša lēmuma pieņemšanu saskaņā ar regulas 18. panta 3. punktu (7). Katrā ziņā nevarēja tikt pieņemts, ka anketas projekta tekstā ir izslēgta iespēja, ka citi uzņēmumi, kuri pieder tai pašai uzņēmumu grupai vai kuriem ir kaut kāda veida korporatīvas attiecības ar Italcementi, varētu būt saskaņā ar 18. panta 3. punktu pieņemtā lēmuma adresāti. Otrkārt, tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija tā lēmuma par procedūras uzsākšanu adresāte, kas tika pieņemts tikai dažas dienas pēc tam, kad jautājumu lapas projekts bija nosūtīts Italcementi, izslēdz iespēju, ka jebkādas garantijas, par kurām apelācijas sūdzības iesniedzēja varētu apgalvot, ka tā tās ir saņēmusi no Komisijas par šo jautājumu, varētu būt “precīzas, beznosacījuma un saskanīgas” Tiesas judikatūras par tiesisko paļāvību nozīmē (8).
26. Attiecībā uz iespējamo diskrimināciju neuzskatu, ka šai sūdzībai ir kaut kāds pamats. Kā paskaidrošu nākamajos punktos, ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu Komisija ir pilnvarota pieprasīt informāciju no ikviena uzņēmuma, par kuru tā uzskata, ka tā rīcībā ir informācija, kas ir būtiska Komisijas izmeklēšanai. Tādējādi principā tam nav sakara ar tā uzņēmuma veikto darbību raksturu, kuram ir adresēts informācijas pieprasījums. Tādēļ uz šo jautājumu neattiecas tas, vai pret Italmobiliare bija atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri arī bija finanšu pārvaldītājsabiedrības. Faktiski nevar tikt izslēgts, ka tādā izpratnē, ka šo uzņēmumu rīcībā bija Komisijas prasītā informācija, to situācija atšķīrās no Italmobiliare situācijas. Lietas materiālos nav nekā tāda, kas varētu ļaut Vispārējai tiesai faktiski salīdzināt Italmobiliare ar citiem uzņēmumiem no šī viedokļa.
27. Ņemot vērā iepriekš teikto, tagad izskatīšu to, kas, manuprāt, ir galvenais pirmajā apelācijas pamatā izvirzītais jautājums: vai Komisijai bija tiesības izskatāmajā lietā lēmumu par informācijas pieprasīšanu adresēt uzņēmumam, kuram bija akcijas uzņēmumos, kas tika turēti aizdomās par LESD 101. panta pārkāpumu.
28. Šis jautājums – par tiesībām un tādējādi tāds, kas ir pieņemams apelācijā, – izriet no apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojuma, ka tad, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, tā rīkojās tikai kā “finanšu pārvaldītājsabiedrība”. Ne apstrīdētajā lēmumā, ne arī pārsūdzētajā spriedumā, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, nebija sniegti nekādi pierādījumi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja kontrolēja pie Italcementi grupas piederošos uzņēmumus. Tā kā nebija nekādu šādu pierādījumu, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata par nepamatotu domu, ka tās rīcībā bija jebkāda izmeklēšanai būtiska informācija.
29. Šai ziņā ir jāatceras, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu Komisija var adresēt informācijas pieprasījumu ikvienam uzņēmumam, kuram varētu būt attiecīgā informācija, neatkarīgi no tā līdzdalības iespējamā pārkāpumā.
30. Komisijai ir plaša rīcības brīvība, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Regulu Nr. 1/2003, tostarp saskaņā ar minētās regulas 18. pantu. Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Patiesi, īstenojot izmeklēšanas pilnvaras, Komisijai ir jāievēro ES tiesību aktos atzītie vispārējie tiesību principi un pamattiesības (9). Šie ierobežojumi, manuprāt, attiecas ne tikai uz tādiem aspektiem kā pieprasītās informācijas daudzums vai laikposms, kurā minētā informācija ir jāiesniedz, bet arī uz tā uzņēmuma izvēli, kuram informācijas pieprasījums ir jāadresē.
31. Man šķiet, ka īpaši būtiski šajā lietā ir trīs vispārējie tiesību principi.
32. Pirmkārt, saskaņā ar iedibināto judikatūru samērīguma princips ir vispārējs ES tiesību princips un saskaņā ar to pasākumiem, kas tiek īstenoti atbilstoši šim principam, “jābūt piemērotiem ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un tie nedrīkst pārsniegt to sasniegšanai vajadzīgo (10). Ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītie apgrūtinājumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (11). Saistībā ar ES konkurences noteikumiem Tiesa jau ir nospriedusi, ka izmeklēšana ir nesamērīga, ja tā ir pārmērīgs un tāpēc nepieņemams attiecīgo uzņēmumu tiesību aizskārums (12).
33. Otrkārt, no Tiesas judikatūras ir skaidrs, ka atbilstoši tiesiskās noteiktības principam, kas ir ES tiesību vispārējs princips, tiek pieprasīts, lai ikviens ES tiesību akts, it īpaši, ja tajā ir noteikti vai atļauts noteikt sodus, būtu skaidrs un precīzs, lai attiecīgās personas varētu nepārprotami zināt, kādas tiesības un pienākumi no tā izriet, un attiecīgi rīkoties (13).
34. Treškārt, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Komisijai ar ES konkurences noteikumu pārkāpumiem saistītu administratīvo procesu laikā ir jāievēro Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā paredzētās tiesības uz labu pārvaldību (14). Šīs tiesības tostarp ietver ES administrācijas pienākumu “pamatot savus lēmumus”.
35. Uzskatu, ka izskatāmajā lietā no Komisijas lēmuma izriet jautājumi, kas attiecas uz šiem trim vispārējiem principiem.
36. Pirmkārt, attiecībā uz samērīguma principu ir jāpiebilst, ka nav strīda par to, ka Italmobiliare nedarbojās tirgos, kas bija izmeklēšanas objekts. Tāpat netiek apstrīdēts, ka Komisijai bija ļoti precīzs priekšstats par to uzņēmumu Italmobiliare uzņēmumu grupas ietvaros identitāti, par kuriem bija aizdomas, ka tie ir pārkāpuši ES konkurences noteikumus. Faktiski četros no šiem uzņēmumiem 2008. gada novembrī tika veiktas pārbaudes uz vietas. Turklāt Italcementi bija adresēti vairāki informācijas pieprasījumi 2009. un 2010. gadā, bet 2010. gada 4. novembrī tika nosūtīts jautājumu lapas projekts. Svarīgi ir tas, ka paša apstrīdētā lēmuma uzmanības centrā nebija Italmobiliare darbības, bet tas galvenokārt attiecās uz minēto pārējo uzņēmumu darbībām.
37. Pat pieņemot, ka Italmobiliare rīcībā bija pieprasītā informācija vai tā vismaz varētu būt bijusi tai pieejama, man šķiet, ka sniegtā informācija katrā ziņā nāk no tāda avota, kas varētu tikt uzskatīts tikai par “otru labāko”. Citiem vārdiem sakot, pieprasītā informācija katrā ziņā nāktu no uzņēmuma, uz kuru minētā informācija neattiecās un kurš, domājams, bija to apkopojis.
38. Šajos apstākļos man šķiet neizprotami, ka Komisija apstrīdēto lēmumu neadresēja tiem uzņēmumiem, kuri – atkārtošu – bija labi zināmi, bet gan apelācijas sūdzības iesniedzējai. Šķiet acīmredzami, ka šo informāciju vieglāk un ātrāk varēja sniegt šie uzņēmumi.
39. Lai kā tas būtu, ja iemesls adresēt apstrīdēto lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzējai bija iegūt datus no visiem pie Italmobiliare uzņēmumu grupas piederošiem uzņēmumiem konsolidēti vienā informācijas kopumā, tad šis iemesls nebūtu atzīstams par pamatotu. Kā jau esmu paskaidrojis sīkāk savos secinājumos lietā HeidelbergCement, Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā Komisijai netiek atļauts pieprasīt informācijas pieprasījuma adresātam izpildīt uzdevumus, kas pieder pie lietas izmeklēšanas, un tādējādi principā būtu jāveic Komisijas darbiniekiem (15).
40. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja (manuprāt, pārliecinoši) apgalvo, ka nevar tikt vienkārši pieņemts, kā, šķiet, to dara Komisija, ka tikai apelācijas sūdzības iesniedzējai piederošu akciju dēļ tā “kontrolēja” šos uzņēmumus, kas savukārt nozīmēja, ka tās rīcībā bija prasītā informācija vai tā varēja ērti un viegli iegūt šo informāciju. Katrā ziņā, pat ja tiktu pieņemts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai, pamatojoties uz esošajām korporatīvajām saitēm ar šiem uzņēmumiem, varētu būt pieejama šī informācija, diez vai ir apstrīdams, ka pieprasītās informācijas vākšana, formatēšana un iesniegšana kļuva sarežģītāka, laikietilpīgāka un dārgāka. Vienlaikus Italcementi kļūst grūtāk īstenot tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības neliecināt pret sevi, jo šīs tiesības ir jāīsteno, izmantojot Italmobiliare “filtru”.
41. Tas tā it īpaši ir izskatāmajā lietā, jo apstrīdētajā lēmumā bija ārkārtīgi daudz jautājumu, kuri attiecās uz ļoti dažādām tēmām un kuriem bija vajadzīgas ļoti augstas pakāpes detalizācijas atbildes (16). Manuprāt, Komisija nevarēja pamatoti sagaidīt, lai apelācijas sūdzības iesniedzējas, kas bija tikai finanšu pārvaldītājsabiedrība, rīcībā jau būtu visa šī informācija. Tāpat tā arī nevarēja sagaidīt, lai finanšu pārvaldītājsabiedrības personāls varētu sakārtot un iesniegt šo informāciju tik efektīvi un ātri, kā to būtu varējuši izdarīt uzņēmumi, kuru rīcībā faktiski bija šī informācija.
42. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka trīs iepriekšējie informācijas pieprasījumi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu bija adresēti Italcementi, kas uz tiem pienācīgi atbildēja. Vispārējā tiesa nosprieda, ka daudzi jautājumi apstrīdētajā lēmumā attiecās uz to pašu informāciju, kas iepriekš bija pieprasīta saskaņā ar 18. panta 2. punktu (17). Manuprāt, negaidīti ir tas, ka lēmums, kurā lielā mērā vienkārši tiek prasīts atkārtoti iesniegt jau nodrošināto informāciju – ar nolūku konsolidēt šo informāciju atšķirīgā formātā (18) vai to bagātināt ar papildu detaļām (19) – nav adresēts tam pašam uzņēmumam, kuram tika adresēti iepriekšēji pieprasījumi.
43. Turklāt īpaši sarežģīta un precīza formāta dēļ, kas bija nepieciešams pieprasītās informācijas iesniegšanai, ar apstrīdēto lēmumu saistītie izdevumi noteikti bija nozīmīgi (20). Ir grūti saskatīt kādu pamatotu iemeslu, kādēļ šīs izmaksas būtu jāsedz tikai vienam no to uzņēmumu akcionāriem, pret kuriem bija vērsta izmeklēšana.
44. Šajā kontekstā man šķiet, ka lēmuma, kas adresēts uzņēmumiem, pret kuriem bija vērsta izmeklēšana, pieņemšana varēja tikt uzskatīta par mazāk apgrūtinošu pasākumu, it īpaši, apelācijas sūdzības iesniedzējai.
45. Otrkārt, attiecībā uz tiesiskās noteiktības principu uzskatu, kā paskaidrots šo secinājumu 25. un 37. punktā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai varēja radīt neskaidrību tas, ka Komisija neieņēma skaidru un nepārprotamu nostāju attiecībā uz uzņēmumiem, par kuriem tika veikta izmeklēšana.
46. Šai sakarā jāatzīmē arī tas, ka apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir noteikts, ka “Italmobiliare Spa un tās meitasuzņēmumiem, kuri atrodas Eiropas Savienībā un kurus tā tieši vai netieši kontrolē, ir jāiesniedz informācija [..]”. Turklāt tā paša lēmuma 2. pants ir formulēts šādi: “šī lēmuma adresāte ir Italmobiliare Spa un tās meitasuzņēmumi, kuri atrodas Eiropas Savienībā un kurus tā tieši vai netieši kontrolē”. Tomēr Komisija nav paskaidrojusi, kā būtu jāsaprot šis tiešas vai netiešas kontroles jēdziens.
47. Protams, nevar tikt pieņemts, ka šie noteikumi nozīmēja, ka juridiski pienākums sniegt pieprasīto informāciju bija kādam citam uzņēmumam, nevis Italmobiliare – šāds pienākums (īstenojams ar finansiālām sankcijām) nevar loģiski attiekties uz uzņēmumiem, kas nav identificēti un nav viegli identificējami. Tomēr Italmobiliare tika pieprasīts sniegt informāciju, kas attiecas uz uzņēmumiem, par kuru skaitu un identitāti tā nevarēja būt pārliecināta.
48. Ir labi zināms, ka “kontroles” jēdziens saskaņā ar ES konkurences noteikumiem reizēm var būt diezgan neskaidrs. “Kontroles” jēdziens tiek lietots saistībā ar ES noteikumiem, kas attiecas uz uzņēmumu apvienošanās kontroli (21). Tai pašā laikā tiesvedībās, kas saistītas ar LESD 101. un 102. pantu, bieži tiek izmantots “vienotas ekonomiskas vienības” jēdziens. Tā izteiksme ir atrodama ES tiesu bagātīgajā judikatūrā par mātesuzņēmumu atbildību par to meitasuzņēmumu izdarītajiem ar karteļiem saistītajiem pārkāpumiem; šīs judikatūras pamatā ir arī doma, ka mātesuzņēmumi var īstenot “kontroli” pār meitasuzņēmumiem. Turklāt pastāv valstu un pārvalstu noteikumi par grāmatvedības standartiem, kuros ir noteiktas prasības, ar ko var tikt noteikts pienākums konsolidēt dažādu vienai uzņēmumu grupai piederošu uzņēmumu pārskatus.
49. Šai kontekstā, tā kā Komisija nav devusi nekādas skaidras norādes par to, kā apelācijas sūdzības iesniedzējai bija jāsaprot atsauce uz “tās meitasuzņēmumiem, kuri atrodas Eiropas Savienībā un kurus tā tieši vai netieši kontrolē”, uzskatu, ka ar apstrīdēto lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzējai varēja tikt radīta tiesiskā nenoteiktība.
50. Izskatāmajā lietā tas bija īpaši problemātiski, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējai kā apstrīdētā lēmuma adresātei tika pieprasīts izpildīt šo lēmumu, draudot ar Regulas Nr. 1/2003 23. un 24. pantā paredzētajiem finansiālajiem sodiem. Draudi tika uzsvērti arī apstrīdētajam lēmumam pievienotās jautājumu lapas tekstā, kurā bija paziņots, ka informācija var tikt uzskatīta par nepareizu vai maldinošu pat tad, ja tā vienkārši nav iesniegta saskaņā ar definīciju un norādījumiem, kas paredzēti apstrīdētā lēmuma II un III pielikumā (22).
51. Treškārt, runājot par tiesībām uz labu pārvaldību – ciktāl izskatāmajā lietā tās nedaudz papildina to, kas tieši izriet no LESD 296. panta, – ir jānorāda, ka Komisija nav sniegusi pilnīgu skaidrojumu, kādēļ informācija tika pieprasīta no apelācijas sūdzības iesniedzējas, nevis tieši no uzņēmumiem, pret kuriem bija vērsta izmeklēšana. Tādējādi Italmobiliare bija grūti izprast iemeslus, kādēļ šis lēmums tika adresēts tai, nevis šiem uzņēmumiem. Šo problēmu saasināja tas, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais pamatojums bija neskaidrs un kodolīgs (23).
52. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka apelācijas pirmā pamata pirmā daļa ir pamatota un pārsūdzētais spriedums būtu attiecīgi jāatceļ.
B – Informācijas pieprasījuma nolūks
1) Lietas dalībnieku argumenti
53. Otrajā apelācijas pamatā Italmobiliare apgalvo, ka, interpretējot LESD 296. pantu attiecībā uz pamatojumu, kāds tiek pieprasīts lēmumā, kas izdots saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā bez pienācīga pamatojuma ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu par kļūdu, ko pieļāvusi Komisija, pieņemot saistošu informācijas pieprasījumu saskaņā ar 18. panta 3. punktu, nevis vienkāršu pieprasījumu saskaņā ar tā paša panta 2. punktu.
54. Komisija apgalvo, ka šis apelācijas pamats ir jānoraida. Komisija uzsver, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā procedūra vēl aizvien bija sākuma stadijā. Informācijas pieprasījumā nevarot tikt ietverts tāds detalizācijas līmenis, kāds nepieciešams izmeklēšanas beigās pieņemtiem lēmumiem. Komisija arī piebilst, ka Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā Komisijai netiek pieprasīts izskaidrot, kādēļ tā var izvēlēties pieņemt saistošu lēmumu, nevis izdot vienkāršu informācijas pieprasījumu.
2) Vērtējums
55. Sākumā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ES iestāžu aktu pamatojumam, kas prasīts LESD 296. pantā, ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami jāuzrāda tās iestādes argumentācija, kas pieņēmusi attiecīgo aktu, tādā veidā, lai ieinteresētās personas varētu saprast veiktā pasākuma pamatojumu un ES tiesas – pārbaudīt šī pamatojuma likumību. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (24).
56. Par lēmumiem, kuros dots rīkojums veikt pārbaudi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. pantu, Tiesa nesen apstiprināja, ka Komisijai šādu lēmumu adresātiem nav jāpaziņo visa tās rīcībā esošā informācija par iespējamajiem pārkāpumiem un nav jāsniedz šo pārkāpumu precīza juridiskā kvalifikācija, tomēr tai ir skaidri jānorāda pieņēmumi, ko tā ir paredzējusi pārbaudīt. Lai gan Komisijai ar visu iespējamo precizitāti ir jānorāda, kas tiek meklēts, un apstākļi, uz kuriem attieksies pārbaude, no otras puses, lēmumā par pārbaudes veikšanu nav precīzi jānorāda konkrētais tirgus, iespējamo pārkāpumu juridiskā kvalifikācija vai laikposms, kurā šie pārkāpumi notikuši, ja vien lēmumā ir ietverti iepriekš jau norādītie būtiskie apstākļi. Patiešām, pārbaudes parasti tiek veiktas izmeklēšanas sākumposmā, tātad Komisijai šajā posmā vēl arvien nav precīzas informācijas par šiem aspektiem. Pārbaudes mērķis tieši ir savākt pierādījumus par iespējamo pārkāpumu tā, lai Komisija varētu pārbaudīt savas aizdomas un sniegt konkrētāku juridisko vērtējumu (25).
57. Man šķiet, ka šie principi mutatis mutandis ir piemērojami lēmumiem, kuros tiek pieprasīta informācija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu. Acīmredzot, abu veidu pasākumiem ir viens mērķis un tos veido faktu apkopošana. Lai gan šie noteikumi nav formulēti identiski, šķiet, ka arī abu to relatīvā līdzība atbalsta to vienotu interpretāciju (26).
58. Šajos apstākļos ir būtiski noteikt, vai Vispārējā tiesa ir pareizi izvērtējusi apstrīdētajā lēmumā ietvertā pamatojuma atbilstību. Citiem vārdiem sakot, jautājums ir šāds: vai, ņemot vērā procedūras stadiju, kurā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, attiecīgais pamatojums ir pietiekami skaidrs, lai ļautu tā adresātam īstenot savas tiesības uz aizstāvību un izvērtēt savu pienākumu sadarboties ar Komisiju, no vienas puses, bet ES tiesām ļautu veikt pārbaudi, no otras puses?
59. Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.
60. Pārsūdzētā sprieduma 68. punktā Vispārējā tiesa konstatē, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums bija formulēts “ļoti vispārīgi, ko labāk būtu darīt detalizētāk, un šajā sakarā kritika [ir pamatota]”. Manuprāt, tas diez vai var tikt apstrīdēts: pamatojuma trīs nozīmīgi aspekti faktiski nav pietiekoši detalizēti. It īpaši jāatsaucas uz iespējamo pārkāpumu aprakstu, to ģeogrāfisko darbības jomu un precēm, ar kurām saistīti šie pārkāpumi.
61. Par iespējamiem pārkāpumiem apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērumā ir teikts: “iespējamie pārkāpumi attiecas uz tirdzniecības plūsmu ierobežojumiem [..], tostarp importa ierobežojumiem [..], tirgus sadali, cenu saskaņošanu un saistīto pret konkurenci vērsto praksi”. Šis iespējamo pārkāpumu apraksts šķiet ne tikai ļoti nenoteikts (“tirdzniecības plūsmu ierobežojumi”, “tostarp importa ierobežojumi”), bet arī visaptverošs (“saistītā pret konkurenci vērstā prakse”). Ar atsauci uz “tirgus sadali” un “cenu saskaņošanu”, kas ir tik vispārīga, gandrīz nemaz netiek precizētas darbības, par kurām Komisijai ir aizdomas. Faktiski vairums karteļu ietver tirgus sadales un cenu noteikšanas apstākļus. Praksē šis apraksts, šķiet, aptver lielāko daļu LESD 101. pantā aizliegto nolīgumu veidu.
62. Runājot par iespējamo pārkāpumu ģeogrāfisko darbības jomu, apstrīdētajā lēmumā ir minēti tirdzniecības plūsmu ierobežojumi EEZ ietvaros, tostarp ierobežojumi to preču importam uz EEZ, kas tiek ievestas no valstīm ārpus EEZ. Taisnība, ka konkrētā tirgus ģeogrāfiskais komponents nav jānosaka lēmumā saskaņā ar 18. pantu (27), tomēr būtu jābūt iespējai minēt vismaz dažas no ietekmētajām valstīm. Sevišķi nav skaidrs, vai iespējami ietekmētais tirgus ir visa EEZ vai tikai daļa no tās, un, ja tikai daļa, tad kura daļa.
63. Visbeidzot, apstrīdētajā lēmumā vēl izvairīgāk ir sniegts skaidrojums par precēm, uz kurām attiecas izmeklēšana. Praksē tikai cements ir identificēts kā konkrētā prece, jo pārējā daļā šis lēmums attiecas uz “ar [cementu] saistītu produktu tirgiem”. Šis apraksts atkal ir ne tikai ļoti nenoteikts (cik cieši “saistītiem” ar cementu jābūt šiem produktiem?), bet, iespējams, aptver visu veidu preces, ar kurām strādā apelācijas sūdzības iesniedzēja (kā pārdevēja vai pircēja).
64. Saskaņā ar Vispārējās tiesas norādīto (28) nepietiekami detalizētas informācijas ietekme apstrīdētajā lēmumā tiek daļēji mazināta ar to, ka tajā ir skaidra atsauce uz Komisijas lēmumu par procedūras uzsākšanu, kurā ir iekļauta papildu informācija par iespējamo pārkāpumu ģeogrāfisko apjomu un aptverto preču veidu.
65. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd, ka apstrīdētā lēmuma trūkumi varētu tikt novērsti, tikai atsaucoties uz iepriekšējo lēmumu, un uzsver, ka katrā ziņā arī lēmumam par procedūras uzsākšanu piemīt tāds pats detalizētas informācijas trūkums.
66. Manuprāt, ES tiesību aktiem, ar ko noteikti pienākumi, kas skar privātpersonu vai uzņēmumu privāto sfēru un kuri, ja netiek izpildīti, var draudēt ar ievērojamu finansiālu sodu, principā ir jābūt ar patstāvīgu pamatojumu (29). Patiešām, ir svarīgi šiem indivīdiem vai uzņēmumiem dot iespēju izprast šī tiesību akta pamatojumu bez pārmērīga skaidrojošā darba (30), tā, lai tie efektīvi un laikus varētu īstenot savas tiesības. Tas ir sevišķi patiesi attiecībā uz tiesību aktiem, kuros ir ietvertas skaidras atsauces uz iepriekšējiem tiesību aktiem ar atšķirīgu pamatojumu. Jebkāda nozīmīga atšķirība starp šiem diviem tiesību aktiem adresātam var radīt šaubas.
67. Neatkarīgi no iepriekš minētā, uzskatu, ka izņēmuma kārtā šajā lietā Vispārējā tiesa ir pareizi konstatējusi, ka pamatojums apstrīdētajā lēmumā var tikt lasīts kopā ar pamatojumu, kas iekļauts lēmumā par procedūras uzsākšanu. Abi lēmumi tika pieņemti vienas un tās pašas izmeklēšanas ietvaros un acīmredzot attiecas uz vieniem un tiem pašiem iespējamajiem pārkāpumiem. Tie tika pieņemti arī īsā laikā. Vēl svarīgāk ir tas, ka, šķiet, nav nozīmīgas atšķirības starp abos lēmumos ietverto pamatojumu. Tāpēc uzskatu, ka šajā lietā pirmais lēmums varēja tikt uzskatīts par otrā lēmuma “kontekstu”, kuru adresāts nevarēja nezināt (31).
68. Tomēr, lai arī pirmajā lēmumā patiešām bija iekļauta detalizētāka informācija par iespējamo pārkāpumu ģeogrāfisko apmēru (potenciāli ietekmēto dalībvalstu uzskaitījums), tas nebija tikpat precīzs attiecībā uz šo pārkāpumu raksturu un aptvertajām precēm. Sevišķi zemsvītras piezīmē šī lēmuma 4. lappusē iekļautais jēdziena “cements un saistītie produkti” skaidrojums attiecas uz potenciāli ļoti plašu un atšķirīgu preču kopumu.
69. Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka no tā, ka pamatojums var būt pārāk vispārīgs vai zināmā mērā nenoteikts par dažiem aspektiem, neizriet lēmuma spēkā neesamība, ja tā pārējā daļa ļauj saņēmējam un ES tiesām ar pietiekamu precizitāti saprast, kādu informāciju Komisija pieprasa un tā iemeslus (32). Patiešām, no uzdoto jautājumu tematikas var gūt papildu skaidrību par pamatojumu, kas var būt izstrādāts bez nepieciešamās precizitātes, pat ja šāda skaidrība tiek gūta tikai aplinkus vai netieši. Galu galā, ļoti precīzi un mērķtiecīgi jautājumi neizbēgami atklāj Komisijas izmeklēšanas saturu. Tas man šķiet īpaši svarīgi attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti agrīnā procesa stadijā, kad izmeklēšanas apmērs nav pilnīgi un galīgi noteikts, un pēc tam savāktās informācijas rezultātā turpmāk faktiski var būt jāierobežo vai jāpaplašina.
70. Tomēr šajā gadījumā pareizi faktiski ir apgalvot pretējo. Italmobiliare ir uzdots ārkārtīgi daudz jautājumu, kuri aptver ļoti dažāda veida informāciju. Manuprāt, ļoti grūti ir noteikt vienojošo saikni starp daudziem no jautājumu lapā iekļautajiem jautājumiem (33). Turklāt šķiet, ka daži no uzdotajiem jautājumiem pilnībā nesaskan ar to, kas ticis noteikts iepriekšējā lēmumā par procedūras uzsākšanu: piemēram, 3. un 4. jautājums (kas attiecas uz īpaši ievērojamu informācijas apjomu par vairāk nekā 10 gadu laikposmu) skar ne tikai dalībvalstis, kuras identificētas kā, iespējams, saistītas ar lēmumu par procedūras uzsākšanu.
71. Starp citu, ja vienojošā saikne, kas saista šos jautājumus, būtu pilnīgs uzņēmuma ieņēmumu un izmaksu struktūras attēls, lai Komisija varētu to analizēt, izmantojot ekonometrijas metodes (salīdzinot to ar citiem uzņēmumiem, kuri darbojas cementa nozarē), tad varētu apšaubīt, vai tik plašs un visaptverošs informācijas pieprasījums vispār ir atbilstošs 18. panta izpratnē. Ja vien Komisijas rīcībā nav konkrētu norāžu, kas liecina par rīcību, pret kuru varētu iebilst un kurai šāda analīze varētu sniegt vajadzīgo atbalstu, tad šāds informācijas pieprasījums šķiet piemērotāks nozares izmeklēšanai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 17. pantu.
72. Ņemot vērā šos apstākļus, piekrītu apelācijas sūdzības iesniedzējai, ka Komisijas informācijas pieprasījuma nolūks nebija pietiekami skaidrs un nepārprotams. Tāpēc šim uzņēmumam bija pārmērīgi grūti izprast iespējamos pārkāpumus tā, lai izvērtētu, kādā apmērā tam ir pienākums sadarboties ar Komisiju, un, ja vajadzīgs, īstenotu savas tiesības uz aizstāvību, piemēram, atsakoties atbildēt uz jautājumiem, kurus tas uzskatīja par prettiesiskiem. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka daži jautājumi attiecās uz informāciju, kas nebija vienīgi faktiska, bet ietvēra novērtējumu (34), bet citi jautājumi bija samērā neskaidri (35). Tādēļ par šiem jautājumiem apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja viegli izslēgt pret sevi liecinošu atbilžu sniegšanas risku (36).
73. Pretēji Komisijas apgalvotajam, detalizētas informācijas trūkums nevar tikt pamatots ar to, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts izmeklēšanas sākuma posmā. Patiešām, šis lēmums tika izdots gandrīz trīs gadus pēc izmeklēšanas uzsākšanas. Šajā laikā bija notikušas vairākas pārbaudes un Komisija jau bija izdevusi ļoti detalizētus informācijas pieprasījumus, uz kuriem atbildēja attiecīgie uzņēmumi. Faktiski dažus mēnešus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisija uzskatīja, ka ir savākusi pietiekamus pierādījumus, lai uzsāktu procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu un Regulas Nr. 773/2004 2. pantu. Šiem pierādījumiem bija jāļauj Komisijai sniegt sīkāku pamatojumu apstrīdētajā lēmumā.
74. Piekrītu Komisijai, ka pamatojumā vajadzīgais detalizācijas apjoms tostarp ir atkarīgs no Komisijas rīcībā esošās informācijas, kad tiek pieņemts lēmums saskaņā ar 18. pantu (37). Tomēr, manuprāt, tas noteikti nozīmē, ka pamatojums, kas var būt pieņemams attiecībā uz izmeklēšanas sākumā pieņemto lēmumu (t.i., lēmumu, ar kuru tiek pieprasīts, lai uzņēmums pakļautos pārbaudei saskaņā ar 20. pantu, vai pašu pirmo lēmumu par informācijas pieprasīšanu saskaņā ar 18. panta 3. punktu), varētu nebūt tāpat pieņemams attiecībā uz lēmumu, kas pieņemts daudz vēlākā izmeklēšanas posmā, kad Komisijai ir plašāka informācija par iespējamajiem pārkāpumiem.
75. Šādos apstākļos uzskatu par nepiedodamu, ka, neraugoties uz visu to informāciju, kas jau bija iesniegta Komisijai iepriekšējo gadu laikā, un papildu pasākumiem, kas bija saistīti ar apstrīdēto lēmumu, Italmobiliare vēl bija “neziņā” par precīzo Komisijas izmeklēšanas apmēru.
76. Turklāt uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pareizi apgalvo, ka ir tikusi ievērojami sarežģīta ES tiesu pārbaude par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Kā jau paskaidrots sīkāk manos secinājumos lietā HeidelbergCement (38), ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā ietverto kodolīgo informāciju par iespējamo pārkāpumu (pat ja to lasa kopā ar lēmumu par procedūras uzsākšanu), Tiesai kļūst grūti pārbaudīt pieprasījuma vajadzības un samērīguma prasību izpildi (39). Par pirmo no minētajiem apstākļiem runājot, Tiesai būtu jāizvērtē, vai savstarpējā saistība starp iespējamo pārkāpumu un pieprasīto informāciju ir pietiekami cieša, lai pamatotu Komisijas pieprasījumu. Par otro apstākli runājot, Tiesai ir jānosaka, vai pūles, kas jāpieliek uzņēmumam, ir vai nav attaisnotas ar sabiedrības interesēm un vai tās nav pārmērīgas.
77. Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi un piemērojusi LESD 296. pantu un Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu attiecībā uz nepieciešamo pamatojumu lēmumā par informācijas pieprasījumu. Pārsūdzētais spriedums tāpēc ir jāatceļ, ciktāl Vispārējā tiesa minētā sprieduma 51.–72. punktā norādīto iemeslu dēļ ir nospriedusi, ka apstrīdētajā lēmumā bija ietverts atbilstošs pamatojums.
C – Pietiekamas norādes attiecībā uz pārkāpumu
1) Lietas dalībnieku argumenti
78. Ar trešo apelācijas pamatu Italmobiliare kritizē, kā Vispārējā tiesa ir izskatījusi Italmobiliare pamatu, kurā apgalvots, ka, pieņemot lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu, Komisija ir rīkojusies ultra vires. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, tā kā tika pieprasīts nozīmīgs nenoteiktas informācijas daudzums, ir skaidrs, ka Komisijas rīcībā brīdī, kad tā izdeva apstrīdēto lēmumu, nebija pietiekamu norāžu par LESD 101. panta pārkāpumu. Tādējādi Komisijai esot bijis jārīkojas saskaņā ar šīs pašas regulas 17. pantu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā nav likusi veikt nekādus izmeklēšanas pasākumus, lai pārbaudītu, vai Komisijas rīcībā bija pietiekamas norādes lēmuma pieņemšanai saskaņā ar 18. panta 3. punktu.
79. Komisija uzskata, ka šis apelācijas pamats ir nepieņemams un katrā ziņā nepamatots.
2) Vērtējums
80. Ar šo apelācijas pamatu Italmobiliare būtībā apgalvo, ka Komisijai nebija pietiekama pamata aizdomām par pārkāpumu un ka pieprasītās informācijas apjoms un veids atklāj, ka Komisija veica izpēti katram gadījumam (“fishing expedition”).
81. Piekrītu Komisijai, ka šis apelācijas pamats ir daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.
82. Pirmkārt, ar apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, novērtējot pirmajā instancē iesniegtos pierādījumus apelācijas sūdzības iesniedzējas pamata attiecībā uz Komisijas rīcību ultra vires pamatošanai, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā lūdz Tiesai veikt jaunu šo pierādījumu novērtēšanu. Tomēr tas nav pieļaujams apelācijas instancē.
83. Otrkārt, ir jānoraida arī kritika par Vispārējās tiesas lēmumu ex officio nedot rīkojumu veikt izmeklēšanas vai procesa organizatoriskos pasākumus, lai pārbaudītu, vai faktiski bija pietiekamas norādes par pārkāpumu. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Vispārējā tiesa vienīgā var spriest par iespējamo nepieciešamību papildināt informāciju, kas ir tās rīcībā par lietām, kuras tā izskata. To, vai pierādījumi ir pietiekami, izvērtē vienīgi Vispārējā tiesa pati, un uz to netiek attiecināta pārbaude Tiesā apelācijas tiesvedības ietvaros, izņemot Vispārējā tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumu vai ja Vispārējās tiesas veikto konstatāciju būtiska neprecizitāte izriet no lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem (40). Šis princips ir vēl jo vairāk pamatots, ja tas ir jautājums par izmeklēšanas vai procesa organizatorisko pasākumu pieņemšanu ex officio (41).
84. Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja lūgt Vispārējai tiesai noteikt jebkuru šādu pasākumu nolūkā pārbaudīt, vai Komisijas rīcībā bija pietiekamas norādes. Faktiski “paralēlajā” lietā Cementos Portland Valderrivas/Komisija Vispārējā tiesa, saņemot skaidru pieprasījumu no prasītājas, lika Komisijai uzrādīt tās rīcībā esošos pierādījumus, lai varētu pārliecināties, ka apstrīdētais lēmums nav bijis patvaļīgs (42).
85. Tomēr izskatāmajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi šādu pieprasījumu. Tādējādi uzskatu, ka diez vai ir nosodāmi, ka Vispārējā tiesa, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas minētos vispārēja rakstura apstākļus (vērtējums, kurš nevar tikt pārskatīts apelācijas tiesvedībā) un tā kā nebija nekāda konkrēta pieteikuma, nolēma, ka šis jautājums nav jāizmeklē sīkāk (43).
D – Samērīgums
1) Lietas dalībnieku argumenti
86. Ceturtajā apelācijas pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, interpretējot un piemērojot samērīguma principu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa, pirmkārt, nav atzinusi, ka pastāv mazāk ierobežojoši pasākumi iecerētā mērķa sasniegšanai (piemēram, nozares izmeklēšana vai vienkāršs informācijas pieprasījums), un, otrkārt, nav kritizējusi pārmērīgo un neizturamo slogu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai radīts ar apstrīdēto lēmumu.
87. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pareizi vērtējusi samērīguma principu šajā lietā; apstrīdētajā lēmumā šis princips neesot ticis pārkāpts.
2) Vērtējums
88. Šajā apelācijas pamatā tiek uzdoti divi dažādi jautājumi no samērīguma principa viedokļa. Izskatīšu tos pēc kārtas.
a) Juridiskā instrumenta izvēle
89. Šī apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā būtībā ir izvirzīts jautājums par to, vai, pieņemot saistošu lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu, nevis izdodot vienkāršu informācijas pieprasījumu saskaņā ar šī noteikuma otro punktu vai izmantojot nozares izmeklēšanu saskaņā ar šīs pašas regulas 17. pantu, Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu – kā uzskatīja apelācijas sūdzības iesniedzēja.
90. Šis viedoklis mani nepārliecina.
91. Pirmkārt, attiecībā uz nozares izmeklēšanu jānorāda, ka Vispārējā tiesa nav konstatējusi, ka Komisijai nebija pietiekamu norāžu, lai tai būtu tiesības nosūtīt informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā jautājumā izteiktajai kritikai nevar piekrist iepriekš minēto iemeslu dēļ (44). Tādēļ nav nekāda pamata apgalvot, ka Komisija varēja sākt vai tai bija jāsāk nozares izmeklēšana saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 17. pantu.
92. Ja Komisijas rīcībā bija pietiekamas norādes, kas liecināja par iespējamiem ES konkurences noteikumu pārkāpumiem (kas nav jāizlemj šai tiesai apelācijas instancē), Regulas Nr. 1/2003 18. pants ir pareizais juridiskais pamats šīs lietas izmeklēšanai.
93. Otrkārt, attiecībā uz vienkāršu informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu vēlos norādīt turpmāk minēto. Lielākā apstrīdētajā lēmumā pieprasītās informācijas daļa bija dati, ko Komisija bija pieprasījusi no visiem uzņēmumiem, kuri tika turēti aizdomās par dalību iespējamā pārkāpumā, ar nolūku salīdzināt šos datus. Komisija varētu veikt nozīmīgu salīdzināšanu tikai tad, ja pieprasītā informācija tiktu sniegta aptuveni vienā laikā, būtu precīza un pilnīga. Pat viena respondenta kļūdas vai kavēšanās nozīmētu, ka Komisijas paredzētā salīdzināšana nebūtu iespējama vai katrā ziņā nebūtu pietiekami uzticama.
94. Šādos apstākļos Komisijai bija tiesības uzskatīt, ka saistoša lēmuma pieņemšana saskaņā ar 18. panta 3. punktu bija piemērotākā metode, lai nodrošinātu, lai pieprasītā informācija būtu pēc iespējas pilnīga un pareiza un tiktu iesniegta vēlamajā termiņā.
95. Tādējādi šī apelācijas pamata pirmā daļa ir jānoraida.
b) Samērīgums sensu stricto
96. Sākumā jāatgādina Tiesas vairākkārt uzsvērtais, ka nepieciešamība aizsargāt privātpersonas pret valsts vai pašvaldības iestāžu patvaļīgu vai nesamērīgu iejaukšanos personas privātajā sfērā, tostarp, ja šīs iestādes īsteno konkurences noteikumus, ir vispārējs ES tiesību princips (45). It īpaši, izmeklēšanas pasākums ir nesamērīgs, ja tas ir pārmērīgs – un tāpēc nepieņemams – šo tiesību aizskārums (46).
97. Acīmredzot, nav skaidri iezīmētas pārbaudes, lai noteiktu, vai konkrētais informācijas pieprasījums, kas adresēts konkrētam uzņēmumam, ir vai nav pārmērīgs. Atbildi uz šo jautājumu var rast, tikai izvērtējot katru konkrēto gadījumu, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus.
98. Lai vērtētu konkrēta informācijas pieprasījuma samērīgumu, īpaši ir jāizvērtē divi apstākļi. No vienas puses, uz svariem ir liktas sabiedrības intereses, kuras ir Komisijas izmeklēšanas pamatā, un vajadzība šai iestādei saņemt informāciju, kas tai ļautu izpildīt saskaņā ar Līgumu uzticētos uzdevumus. Jo vairāk iespējamais pārkāpums kaitē konkurencei, jo vairāk Komisijai būtu jābūt tiesībām sagaidīt, lai uzņēmums pacenstos sniegt pieprasīto informāciju, pildot savu aktīvas sadarbības pienākumu. Otrajā svaru kausā ir darba slodze, kāda uzņēmumam tiek radīta ar informācijas pieprasījumu. Jo lielāka ir radītā darba slodze, kas novirza uzņēmuma darbinieku uzmanību no parastās uzņēmējdarbības uzdevumiem un pievieno papildu izmaksas, jo vairāk šis informācijas pieprasījums varētu tikt uzskatīts par pārmērīgu.
99. Izskatāmajā lietā Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas iespējamā rīcība ir ļoti nopietns ES konkurences noteikumu pārkāpums. Lai gan apstrīdētajā lēmumā vai lēmumā par procedūras uzsākšanu par to nav daudz informācijas, laikam var pievienoties Komisijas uzskatam, ka, ja iespējamie pārkāpumi tiktu apstiprināti, to varbūtējās kopīgās sekas Eiropas patērētājiem varētu būt īpaši nopietnas (47).
100. Neraugoties uz to, ar apstrīdēto lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzējai radītā darba slodze (kas pārsūdzētajā spriedumā aprakstīta kā tāda, kas rada “īpaši lielu darba slodzi”) (48) šķiet pārmērīga un nesamērīgi apgrūtinoša.
101. Nevar tikt nopietni apšaubīts, ka ar apstrīdēto lēmumu tika pieprasīts iesniegt ārkārtīgi daudz datu, kas aptver gandrīz visu apelācijas sūdzības iesniedzējas saimniecisko darbību 12 dalībvalstīs 10 gadu laikā.
102. Turklāt tikai dažu Komisijas uzdoto jautājumu kompilācija radīja ievērojamu darba slodzi apelācijas sūdzības iesniedzējai, liekot tai pārskatīt gandrīz visus saimnieciskos darījumus, ko noslēguši vairāki uzņēmumi, kas pēdējos 10 gados veido daļu no uzņēmumu grupas, lai nodalītu un konsolidētu pieprasītos datus.
103. Cits iemesls apstrīdētā lēmuma radītajai ievērojamai darba slodzei ir formāts, kādu Komisija noteikusi pieprasītās informācijas iesniegšanai. Patiešām, digitalizācijas laikmetā faktam, ka informācijas pieprasījumā tiek pieprasīts iesniegt ļoti lielu informācijas daudzumu, bieži var būt sekundāra nozīme. Daudzos gadījumos darba slodze, kādu rada informācijas pieprasījums, galvenokārt ir atkarīga no tā, kā Komisija pieprasa šī pieprasījuma adresātam iesniegt informāciju. Citiem vārdiem sakot, Komisijas noteiktais pieprasītās informācijas formāts bieži vien var būt tas, kas uzņēmumam rada vislielāko darba slodzi.
104. Šajā ziņā novēroju, ka apstrīdētā lēmuma II pielikums (detalizēti norādījumi par atbildēšanu uz jautājumu lapu) un III pielikums (atbilžu veidnes) kopā veido gandrīz no 30 lappuses un ir ārkārtīgi sarežģīti. Noteiktais formāts ir ļoti stingrs, bet norādījumi – ārkārtīgi detalizēti.
105. Par parauga stingrību ir jāuzsver, ka pilnīgu atbilstību prasītajam formātam nodrošināja tieši soda draudi. Lodziņā jautājumu lapas sākumā Komisija raksta (treknrakstā un ar pasvītrotiem burtiem): “Lūdzu, ņemiet vērā, ka Jūsu atbildi var uzskatīt par nepareizu vai maldinošu, ja nav ievērotas šādas definīcijas un norādījumi”.
106. Par norādījumu ārkārtīgi detalizēto raksturu ir jāatsaucas vienīgi uz pārāk pedantiskiem priekšrakstiem par atbildēm, kuras Komisija lūdza sniegt Excel failā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja izmantot vienīgi III pielikumā iekļautās veidnes, un tai bija stingri jāseko norādījumiem, tostarp par iesniedzamo failu skaitu, katra faila izklājlapu skaitu, katras izklājlapas nosaukumu, lietojamajiem saīsinājumiem, aiļu vai rindu nosaukumiem un numuriem, datumu formātiem un atstarpju, speciālo rakstu zīmju vai simbolu izmantošanu (49).
107. Turklāt daudzie un gandrīz mistiskie kodi, kas bija jālieto lēmuma adresātam – kā Komisija uzsvēra, “vienveidīgi” un “atbildēs uz visiem jautājumiem” (50) –, pilnīgi noteikti neuzlaboja apstrīdētā lēmuma lasāmību un draudzīgumu lietotājam, kā arī neatviegloja uzņēmuma uzdevumu apkopot atbildes.
108. Var droši teikt, ka pat pieredzējušam uzņēmējam izskatāmais formāts pirmajā mirklī šķistu atjautības uzdevums.
109. Kā jau izskaidroju savos secinājumos lietā HeidelbergCement, “informācijas” jēdziens Regulas Nr. 1/2003 18. panta izpratnē nevar tikt interpretēts kā tāds, kas ļauj Komisijai pieprasīt uzņēmumiem iesniegt pieprasīto informāciju atbilstoši noteiktam formātam. Informācijas pieprasījumu saņēmējiem acīmredzami ir pienākums atbildēt uz pieprasījumu, sniedzot informāciju, kas ir ne tikai pareiza un pilnīga, bet arī precīza un skaidra. Turklāt, ja informācija jāsakārto tā, lai sniegtu noderīgu atbildi, pamatojoties uz pienākumu aktīvi sadarboties, no tiem var tikt sagaidīta Komisijas pieprasītā formāta ievērošana. Tomēr Komisija nevar pieprasīt uzņēmumiem izpildīt tik plašus, sarežģītus un laikietilpīgus lietvedības un administratīvos uzdevumus, iesniedzot pieprasīto informāciju, ka lietas pret šo uzņēmumu sagatavošana un izveidošana reālā izteiksmē, šķiet, tiek izmantota kā to “ārpakalpojums”. Galu galā tā ir Komisija, kurai ir jāpierāda ES konkurences noteikumu pārkāpums (51).
110. Lai būtu kā būdams, neatkarīgi no iespējamā 18. panta pārkāpuma (uz kuru prasītāja nav atsaukusies), manuprāt, apstrīdētā lēmuma noteiktais formāts apelācijas sūdzības iesniedzējai nepārprotami ir radījis ļoti lielu darba slodzi. Tas vēl mazāk ir pieņemami, jo Komisijas pieprasītās formatēšanas darbības bieži bija saistītas ar datiem, kuri jau bija Komisijas rīcībā vai arī publiski pieejami.
111. Par pirmo aspektu būtu jāievēro, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts pēc tam, kad Italcementi bija atbildējusi uz citiem īpaši apgrūtinošiem informācijas pieprasījumiem (kas bija vienkāršu pieprasījumu formā saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu). Šie iepriekšējie pieprasījumi galvenokārt bija saistīti ar tāda paša veida informāciju, ar nedaudz atšķirīgām detaļām vai saskaņā ar atšķirīgu formātu.
112. Tāpēc ar apstrīdēto lēmumu – informācijas iesniegšanai prasītā formāta dēļ – apelācijas sūdzības iesniedzējai bija pienākums pielikt papildu pūles, lai tikai pārformatētu datus, kas jau bija iesniegti Komisijai. Nevaru konstatēt nekādu attaisnojumu šādam lūgumam. Šādos apstākļos Komisijas lūgums par ļoti liela datu apjoma pārformatēšanu mutatis mutandis varētu tikt salīdzināts ar pieprasījumu daudzus un garus uzņēmuma rīcībā esošus dokumentus pārtulkot citā valodā. Tas, ka Komisijas darbiniekiem, iespējams, nav vajadzīgo valodas zināšanu, pēc mana viedokļa, neattaisno šādu pieprasījumu.
113. Ja Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu izdotajos informācijas pieprasījumos jautājumus būtu formulējusi tā, kā tie bija formulēti apstrīdētajā lēmumā, vai pēc tam piekritusi tikai pieprasītās informācijas iesniegšanai jebkurā citā formātā, apelācijas sūdzības iesniedzējai būtu aiztaupīts ievērojams darba apjoms.
114. Par otro aspektu jānorāda, ka ar apstrīdēto lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzējai tika pieprasīts sakārtot informāciju, kas bija publiski pieejama. Piemēram, apstrīdētā lēmuma II pielikuma 10. punktā ir rakstīts: “Visas monetārās vērtības jāizsaka euro valūtā. Ja izmantotā vietējā valūta nav euro, lūdzu, konvertēt uz euro valūtu, izmantojot Eiropas Centrālās bankas pārskata periodā publicēto valūtas maiņas kursu”. Nav skaidrs, kāpēc šos aprēķinus nevarēja veikt pašas Komisijas darbinieki (52).
115. Visu šo iemeslu dēļ uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pareizi ir norādījusi, ka apstrīdētajā lēmumā ir ticis pārkāpts samērīguma princips. Tātad apelācijas sūdzības iesniedzējas ceturtā apelācijas pamata otrā daļa attiecīgi ir jāpieņem un pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.
E – Tiesības tikt uzklausītam
1) Lietas dalībnieku argumenti
116. Ar piekto apelācijas pamatu Italmobiliare apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā nav pietiekami izskatīti tās argumenti par iespējamo tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu.
117. Savukārt Komisija uzskata, ka šis apelācijas pamats ir jānoraida.
2) Vērtējums
118. Tāpat kā Komisija, arī es uzskatu, ka šis apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots.
119. Ne Regulas Nr. 1/2003 noteikumos, ne Tiesas judikatūrā netiek atzītas tiesības tikt uzklausītiem, pirms tiek noteikti izmeklēšanas pasākumi, piemēram, informācijas pieprasījumi attiecīgajiem uzņēmumiem (53).
120. Ja Komisija dažos gadījumos nolemj konsultēties ar attiecīgajiem uzņēmumiem pirms kāda šāda pasākuma noteikšanas (54), tā to dara labprātīgi un savās interesēs. No šādām konsultācijām uzņēmumi nevar iegūt nekādas īpašas tiesības, izņemot varbūt tiesības, lai Komisija pienācīgi ņemtu vērā piezīmes, ko šie uzņēmumi varētu sniegt atbildēs (55).
121. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar sūdzēties, ka, neraugoties uz konsultācijām ar Italcementi pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas par jautājumu lapas projektu 2010. gada 4. novembrī, tās piezīmju iesniegšanai noteiktais termiņš bija pārāk īss vai ka Komisija galīgajā redakcijā izdeva lēmumu ar jautājumu lapu, kas daļēji atšķīrās no tās jautājumu lapas, kas tika nosūtīta projekta formā.
122. No tā izriet, ka piektais apelācijas pamats ir jānoraida.
VI – Vērtējuma sekas
123. Saskaņā ar Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas spriedumu. Ja to ļauj tiesvedības stadija, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā. Tā var arī nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.
124. Esmu secinājis, ka trīs no pieciem apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem apelācijas pamatiem pilnībā vai daļēji ir jāpieņem un pārsūdzētais spriedums attiecīgi jāatceļ.
125. Ņemot vērā pieejamos faktus un viedokļu apmaiņu Vispārējā tiesā un šajā Tiesā, uzskatu par iespējamu Tiesai taisīt galīgo spriedumu par šo jautājumu un nav jāveic nekādi procesa organizatoriskie pasākumi, ko pieprasa apelācijas sūdzības iesniedzēja.
126. Savā prasības pieteikumā Vispārējai tiesai Italmobiliare iesniedza piecus pamatus savas prasības atcelt apstrīdēto lēmumu pamatošanai.
127. Ņemot vērā iepriekš izvērstos apsvērumus, uzskatu, ka apstrīdētais lēmums bija nelikumīgs trīs galveno iemeslu dēļ: tas bija nepareizi adresēts Italmobiliare (skat. šo secinājumu 23.–52. punktu), tajā bija iekļauts nepietiekams pamatojums saistībā ar pieprasījuma mērķi (skat. šo secinājumu 55.–77. punktu) un tas neatbilda samērīguma prasībai (skat. šo secinājumu 96.–115. punktu). Katra no šīm kļūdām tiesību piemērošanā pati par sevi ir pietiekama, lai pilnībā atceltu spriedumu. Tāpēc uzskatu, ka nav jāpārbauda, vai ir pamatoti citi apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmajā instancē izvirzītie pamati.
VII – Tiesāšanās izdevumi
128. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
129. Ja Tiesa piekrīt manam apelācijas sūdzības vērtējumam, tad saskaņā ar Reglamenta 137., 138. un 184. pantu Komisijai ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē.
VIII – Secinājumi
130. Pamatojoties uz iepriekš minēto, iesaku Tiesai nolemt šādi:
– atcelt Vispārējās tiesas 2014. gada 14. marta spriedumu lietā Italmobiliare/Komisija, T‑305/11;
– atcelt Komisijas Lēmumu C(2011) 2364, galīgā redakcija, procedūrā atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam (Lieta 39520 – Cements un saistītie produkti);
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas instancē.