EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2012. gada 25. septembrī

Lieta F‑41/10

Moises Bermejo Garde

pret

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK)

Civildienests – Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Lūgums sniegt palīdzību – Izpaušanas tiesības – Iecelšana citā amatā – Dienesta intereses

Priekšmets Prasība, kura celta atbilstoši LESD 270. pantam, kas piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, ar kuru M. Bermejo Garde lūdz atcelt lēmumus, ar kuriem Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) priekšsēdētājs, pirmkārt, ir noraidījis lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar ciesto psiholoģisko vardarbību un ir atteicies vērsties Eiropas Birojā krāpšanas apkarošanai (OLAF), un, otrkārt, atcēlis prasītāja agrākos pienākumus un izdevis rīkojumu par viņa iecelšanu citā amatā, kā arī lūdz piespriest EESK atlīdzināt viņam zaudējumus

Nolēmums Prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Administrācijas paziņojums ieinteresētajai personai par tās nodomu nākotnē iecelt šo personu citā amatā – Izslēgšana

(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)

2.      Ierēdņu celta prasība – Interese celt prasību – Prasība, kas celta par administrācijas atteikumu vērsties Eiropas Birojā krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Personīgu iebildumu neesamība – Nepieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

3.      Ierēdņi – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Pienākums uzklausīt ieinteresēto personu pirms tai nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas – Apjoms – Lēmums par lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu – Izslēgšana

(Civildienesta noteikumu 24. pants)

4.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība ar mērķi diskreditēt ieinteresēto personu vai pasliktināt tās darba apstākļus – Prasība par rīcības atkārtošanos – Prasība, ka rīcībai jābūt tīšai – Piemērojamība – Prasības par vardarbības īstenotāja nelabvēlīgu nodomu neesamība

(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts)

5.      Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Vārda brīvība – Faktu, no kuriem var prezumēt nelikumīgas darbības vai smaga pārkāpuma esamību, izpaušana – Aizsardzība pret disciplināro procedūru – Nosacījums – Ierēdņa labticība – Vērā ņemami faktori

(Civildienesta noteikumu 12.a un 22.a pants)

6.      Ierēdņi – Dienestu organizēšana – Personāla iecelšana amatā – Iecelšana citā amatā – Administrācijas novērtējuma brīvība – Robežas – Dienesta intereses – Amatu līdzvērtības ievērošana – Pārbaude tiesā – Robežas

(Civildienesta noteikumu 7. pants)

1.      Nelabvēlīgi ir vienīgi tādi akti vai pasākumi, kas rada obligātas tiesiskās sekas, kuras var tieši un tūlītēji skart prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko situāciju; šādus aktus ir jāizdod kompetentai iestādei, un tiem ir jāietver iestādes ieņemtā galīgā nostāja. Vienkārša kompetentās iestādes nodoma nākotnē pieņemt konkrētu lēmumu, piemēram, par ierēdņa iecelšanu citā amatā, demonstrēšana nevar radīt pēdējam minētajam ne tiesības, ne attiecīgus pienākumus.

(skat. 49. un 50. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1993. gada 16. marts, T‑33/89 un T‑74/89 Blackman/Parlaments, 27. punkts; 2006. gada 17. maijs, T‑95/04 Lavagnoli/Komisija, 35. punkts.

Civildienesta tiesa: 2010. gada 14. septembris, F‑52/09 Da Silva Pinto Branco/Tiesa, 32. punkts.

2.      Ierēdnim nav tiesību rīkoties likuma vai iestāžu interesēs, un viņš, pamatojot savu prasību, var atsaukties vienīgi uz saviem personīgiem iebildumiem. Taču akceptēt, ka ierēdnis, kurš brīdinājis savu priekšnieku par viņu tieši neskarošu pārkāpumu esamību, var celt prasību par šī priekšnieka atteikumu nodot šo informāciju Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai, nozīmētu atzīt, ka šim ierēdnim ir pilnvaras rīkoties likuma interesēs. Tomēr šim ierēdnim ir iespēja gadījumā, kad viņš uzskata, ka viņa priekšniekiem sniegtās informācijas dēļ attiecībā uz viņu ir pieņemts viņa interesēm kaitējošs lēmums, celt prasību par šādu lēmumu.

(skat. 62. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 7. jūlijs, T‑178/97 Moncada/Komisija, 39. punkts.

3.      Tiesību uz aizstāvību ievērošana visā procedūrā, kura uzsākta pret personu un kuras rezultātā var tikt pieņemts personai nelabvēlīgs akts, ir Eiropas Savienības tiesību pamatprincips, un tas ir jānodrošina, pat ja attiecīgajai procedūrai nav nekāda tiesiskā regulējuma. Tomēr procedūru, kas uzsākta pēc saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu iesniegta lūguma sniegt palīdzību, nevar uzskatīt par procedūru, kura uzsākta pret ieinteresēto personu. Tādējādi administrācijas lēmums, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību, nav viens no lēmumiem, attiecībā uz kuriem ir jāievēro tiesības uz aizstāvību.

(skat. 78. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 10. jūlijs, T‑36/96 Gaspari/Parlaments, 32. punkts; 2000. gada 27. jūnijs, T‑67/99 K/Komisija, 72. punkts.

4.      Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā psiholoģiska vardarbība ir definēta kā “nepiedienīga rīcība”, kuras pierādīšanai ir nepieciešams, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmais nosacījums ir saistīts ar to, ka pastāv fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība, kura ir “pastāvīga, atkārtojas vai ir sistemātiska”, kas nozīmē, ka psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība] ir jāsaprot kā process, kas noteikti turpinās laikā un kas saistīts ar atkārtotām vai turpinātām darbībām, kuras ir “tīšas”. Otrais nosacījums, kas no pirmā ir nošķirts ar saikli “un”, paredz, ka šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība rada kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. Tā kā apstākļa vārds “tīša” ir saistīts ar pirmo, nevis ar otro nosacījumu, var izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā paredzētajai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt brīvprātīgai, kas no šīs normas piemērošanas izslēdz rīcību, kas ir notikusi nejauši. Otrkārt, netiek savukārt prasīts, ka šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt izdarītai ar nodomu radīt kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. Citiem vārdiem, psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē var pastāvēt, kaut arī vardarbības izdarītājam ar savu rīcību nav bijis nodoma diskreditēt cietušo vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek ar to, ka šīs darbības, tādēļ ka tās ir tikušas izdarītas apzināti, objektīvi ir radījušas tādas sekas.

(skat. 82. un 83. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2008. gada 9. decembris, F‑52/05 Q/Komisija, 135. punkts, šajā jautājumā šis spriedums netika atcelts ar Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu lietā T‑80/09 P Komisija/Q; 2012. gada 16. maijs, F‑42/10 Skareby/Komisija, 65. punkts.

5.      Lai noteiktu, vai ierēdnis ir labticīgi izmantojis Civildienesta noteikumu 12.a un 22.a pantā paredzētās [informācijas] izpaušanas tiesības, Civildienesta tiesai ir jāņem vērā vairāki faktori.

Vispirms ir jāpārbauda, vai informācija, kuru ierēdnis nolemj paziņot savam priekšniekam vai attiecīgā gadījumā tieši Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF), ir par pārkāpumiem, kuri gadījumā, ja patiešām tika izdarīti, ir acīmredzami nopietni. Otrs vērā ņemamais faktors ir izpaustās informācijas autentiskums vai vismaz iespējamība. Vārda brīvības īstenošana, kas ir pamatā ierēdņa iespējai sūdzēties par psiholoģisko vardarbību vai prettiesisku faktu esamību, vai būtisku ierēdņu pienākumu neizpildi, ietver pienākumus un atbildību, un ikvienam, kas izvēlas izpaust šādu informāciju, ar rūpību, ciktāl to atļauj apstākļi, ir jāpārbauda, ka tā ir precīza un uzticama. Tādējādi ierēdnim, kurš sūdzas par pārkāpumiem, kas, viņaprāt, ietilpst Civildienesta noteikumu 12.a un 22.a panta piemērošanas jomā, ir jāpārliecinās, ka viņa izvirzītās apsūdzības balstās uz precīziem faktiem vai ka tās vismaz ir balstītas uz pietiekamu faktisko pamatu. Šajā ziņā Civildienesta noteikumu 22.a pantā ir paredzēta vienīgi tādu konkrētu faktu paziņošana, kuru pirmais vērtējums var ierēdnim, kurš tos paziņo, saprātīgi pieļaut pārkāpuma vai būtiskas pienākumu nepildīšanas esamību, un šai tiesību normai turklāt ir jābūt saskaņotai ar ierēdņiem noteikto pienākumu būt objektīviem un neieinteresētiem, ar pienākumu nodrošināt cieņu pret savu amatu un ar lojalitātes pienākumu, kā arī ar pienākumu ievērot attiecīgo personu godu un nevainīguma prezumpciju. Turklāt ir jāņem vērā līdzekļi, kurus ierēdnis ir izmantojis, lai veiktu [informācijas] izpaušanu, un it īpaši attiecībā uz pārkāpumiem, kas minēti Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā, ir jāpārbauda, vai ierēdnis ir vērsies kompetentajā iestādē vai instancē, proti, pie “sava tiešā priekšnieka vai sava ģenerāldirektora, vai arī, ja viņš uzskata to par lietderīgu, pie ģenerālsekretāra vai tieši OLAF”. Visbeidzot, ierēdņa, kurš paziņo par pārkāpumiem, motīvs ir viens no faktoriem, lai izvērtētu, vai viņš ir rīkojies labticīgi. Paziņojums, kura motīvs ir personīgi iebildumi vai naidīgums, vai arī personīgo priekšrocību, it īpaši mantisko priekšrocību, perspektīva, nevar tikt uzskatīts par labticīgu paziņojumu. Turklāt ierēdnim ir pienākums izrādīt vislielāko piesardzību un vislielāko diskrētumu, publiskojot OLAF kompetencē ietilpstošus apgalvojumus.

(skat. 134.–138. un 150. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2011. gada 13. janvāris, F‑77/09 Nijs/Revīzijas palāta, 66.–70. punkts un 80. punkts.

6.      Kaut arī Civildienesta noteikumos, it īpaši to 7. pantā, nav tieši paredzēta iespēja ierēdni “iecelt citā amatā”, iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība savu dienestu organizēšanā atkarībā no tiem uzticētajiem uzdevumiem un to rīcībā esošā personāla iecelšanā amatā, ņemot vērā šos uzdevumus, tomēr ar nosacījumu, ka, pirmkārt, šī iecelšana amatā notiek dienesta interesēs un, otrkārt, tiek ievērots amatu līdzvērtīguma princips.

Runājot par pirmo nosacījumu, Savienības tiesas pārbaudei par nosacījuma attiecībā uz dienesta interesēm ievērošanu ir jāaprobežojas vienīgi ar jautājumu par to, vai iecēlējinstitūcija ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav acīmredzami kļūdaini izmantojusi savu novērtējuma brīvību. Šajā ziņā iekšējie attiecību sarežģījumi, kad tie rada saspīlējumu, kas kaitē pienācīgai dienesta darbībai, var attaisnot ierēdņa pārcelšanu dienesta interesēs, lai izbeigtu administratīvo situāciju, kas kļuvusi neizturama. Šādai pārcelšanai citā amatā, ko nolemts veikt dienesta interesēs, nevajag attiecīgā ierēdņa piekrišanu. Turklāt, lai izvērtētu, vai šie attiecību sarežģījumi var attaisnot ierēdņa pārcelšanu dienesta interesēs, nav jānoskaidro persona, kas vainojama attiecīgajos incidentos, vai pat jāzina, vai paustie pārmetumi ir pamatoti.

Attiecībā uz otro nosacījumu – ierēdņa uzdevumu grozīšanas gadījumā pakāpes un amata savstarpējās atbilstības norma, kas it īpaši ir noteikta Civildienesta noteikumu 7. pantā, nozīmē salīdzinājumu nevis starp attiecīgā ierēdņa pašreizējiem un agrākiem uzdevumiem, bet starp viņa pašreizējiem uzdevumiem un viņa pakāpi hierarhijā. Līdz ar to nekas neliedz ar lēmumu noteikt jaunus uzdevumus, kuri, lai gan tie atšķiras no iepriekš pildītiem uzdevumiem un attiecīgais ierēdnis tos uztver kā viņa pilnvaru apjoma samazināšanu, tomēr saskan ar amatu, kas atbilst viņa pakāpei. Tādējādi ar faktisku ierēdņa pilnvaru samazināšanu pakāpes un amata savstarpējās atbilstības princips tiek pārkāpts tikai tad, ja viņa uzdevumi, tos aplūkojot kopumā, acīmredzami ir nenozīmīgāki par tiem, kas atbilst viņa pakāpei un amatam, ņemot vērā šo uzdevumu būtību, svarīgumu un mērogu. Visbeidzot, ar Civildienesta noteikumiem ierēdņiem nav piešķirtas nekādas tiesības uz noteiktu amatu, bet, gluži pretēji, iecēlējinstitūcijai ir piešķirta kompetence iecelt ierēdņus dienesta interesēs dažādos amatos, kas atbilst viņu pakāpei. Turklāt, lai gan patiešām administrācijas interesēs ir iecelt ierēdņus amatā, kas atbilst viņu spējām un personiskajām vēlmēm, tomēr ierēdņiem nevar atzīt tiesības veikt vai saglabāt īpašus pienākumus vai atteikties no jebkura cita pienākuma saistībā ar viņu pamatamatu.

(skat. 156., 158., 159. un 162.–164. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1979. gada 12. jūlijs, 124/78 List/Komisija, 13. punkts; 1981. gada 22. oktobris, 218/80 Kruse/Komisija, 7. punkts; 1983. gada 1. jūnijs, 36/81, 37/81 un 218/81 Seton/Komisija, 41.–44. punkts; 1988. gada 23. marts, 19/87 Hecq/Komisija, 6. un 7. punkts; 1990. gada 7. marts, C‑116/88 un C‑149/88 Hecq/Komisija, 22. punkts; 1996. gada 12. novembris, C‑294/95 P Ojha/Komisija, 41. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1990. gada 23. oktobris, T‑46/89 Pitrone/Komisija, 35. punkts; 1998. gada 28. maijs, T‑78/96 un T‑170/96 W/Komisija, 88. un 105. punkts; 1998. gada 15. septembris, T‑23/96 De Persio/Komisija, 138. punkts; 2000. gada 12. decembris, T‑223/99 Dejaiffe/ITSB, 53. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 25. janvāris, F‑55/06 de Albuquerque/Komisija, 55. punkts; 2008. gada 8. maijs, F‑119/06 Kerstens/Komisija, 96. punkts.