ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 29. jūnijā 1(1)
Lieta C‑135/10
SCF Consorzio Fonografici
pret
Marco Del Corso
(Corte d’appello di Torino (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 92/100/EEK un Direktīva 2006/115/EK – Izpildītāju un skaņu ierakstu producentu tiesības – 8. panta 2. punkts – Publiskošana – Netieša skaņu ierakstu izziņošana zobārsta privātprakses uzgaidāmajā telpā atskaņotas radiopārraides ietvaros – Mērķa gūt peļņu nepieciešamība – Taisnīga atlīdzība
Satura rādītājs
I – Ievads
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Starptautiskās tiesības
1) Romas konvencija
2) WPPT līgums
3) TRIPS līgums
B – Savienības tiesības
1) Direktīva 92/100
2) Direktīva 2006/115
3) Direktīva 2001/29
C – Valsts tiesības
III – Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi
IV – Tiesvedība Tiesā
V – Sākotnējās piezīmes
VI – Par ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu
A – Galvenie lietas dalībnieku argumenti
B – Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību
C – Juridiskais vērtējums
1) Par Tiesas sniegto Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta interpretāciju
2) Par šajā lietā piemērojamo tiesību normu
3) Par Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta interpretāciju
a) Autonomie Savienības tiesību jēdzieni
b) Starptautisko tiesību un Savienības tiesību konteksts
c) Par publiskošanas jēdzienu
i) Par izziņošanas jēdzienu publiskošanā
– Direktīvas 2001/29 preambulas 27. apsvēruma ievērošana
– Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvēruma ievērošana
– Starpsecinājums
ii) Par sabiedrības jēdzienu publiskošanā
iii) Par pārējiem iebildumiem
– Par ieejas maksas nepieciešamību
– Par mērķi gūt peļņu
– Par pacientu gribu
– Par pārējiem iebildumiem
iv) Secinājums
d) Par pārējiem nosacījumiem
4) Secinājums
VII – Par pirmo, otro un trešo prejudiciālo jautājumu
A – Galvenie lietas dalībnieku argumenti
B – Prejudiciālo jautājumu pieņemamība
C – Juridiskais vērtējums
VIII – Secinājumi
I – Ievads
1. Kā Gūtenberga atklātā grāmatu iespiešanas tehnika galu galā noveda pie iespieddarbu autortiesību aizsardzības, tā Edisona atklātais fonogrāfs ne tikai nostiprināja muzikālo skaņdarbu autortiesību aizsardzības ekonomisko nozīmi, bet arī sagatavoja augsni blakustiesību ieviešanai izpildītājiem un skaņu ierakstu producentiem. Ja tiek izmantots skaņu ieraksts, tad tas skar ne tikai autora tiesības uz izziņoto aizsargāto darbu, bet arī izpildītāju un skaņu ierakstu producentu blakustiesības.
2. Šis Corte d'appello di Torino [Turīnas apelācijas tiesas] (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu skar tiesības uz taisnīgu atlīdzību atbilstoši Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvas 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (2), 8. panta 2. punktam vai attiecīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvai 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (kodificēta versija) (3) 8. panta 2. punktam, kas ir maksājama par komerciālos nolūkos publicēta skaņu ieraksta publiskošanu.
3. Iesniedzējtiesa vēlas, pirmkārt, noskaidrot, vai zobārstam, kurš savā privātpraksē sniedz iespēju klausīties radiopārraides, ir jāmaksā taisnīga atlīdzība par to skaņu ierakstu netiešu publiskošanu, kas tiek atskaņoti radiopārraidē.
4. Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai starptautisko tiesību normas, uz kurām balstās Savienības tiesību normas par tiesībām uz taisnīgu atlīdzību, ir tieši piemērojamas prāvā starp privātpersonām un kādas ir attiecības starp šīm starptautisko tiesību normām un Savienības tiesību normām.
5. Pirmais jautājums pēc būtības ir cieši saistīts ar spriedumu lietā SGAE/Rafael Hoteles (4). Tajā Tiesa vispirms ir atzinusi, ka situācijā, kad viesnīcnieks ar viesnīcas istabās uzstādītu televizoru starpniecību izplata signālu neatkarīgi no izmantotā signāla pārraidīšanas metodes, tā ir publiskošana jeb izziņošana sabiedrībai Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (5) 3. panta 1. punkta izpratnē. Šajā spriedumā Tiesa vēl ir atzinusi, ka viesnīcas istabām piemītošais privātās telpas raksturs pieļauj tajā veiktu darba izziņošanu uzskatīt par publiskošanu. Šajā lietā it īpaši rodas jautājums, vai šī judikatūra, kas, pamatojoties uz Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu, ir pieņemta saistībā ar aizsargātu darbu izziņošanu sabiedrībai jeb publiskošanu, ir attiecināma uz publiskošanas jēdzienu Direktīvas 92/100 vai attiecīgi Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē, kas skar izpildītāju un skaņu ierakstu producentu blakustiesības.
6. Turklāt šī lieta ir cieši saistīta ar lietu C‑162/10 Phonographic Performance, kurā es savus secinājumus sniedzu tajā pašā dienā, kad šajā lietā. Lietā Phonographic Performance jautājums ir it īpaši par to, vai viesnīcas vai viesu nama uzturētājam, kas nodrošina istabās televizorus un/vai radiouztvērējus ar apraides signālu, ir pienākums maksāt taisnīgu atlīdzību par radio un televīzijas apraidē izmantoto skaņu ierakstu netiešu publiskošanu.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Starptautiskās tiesības
1) Romas konvencija
7. 1961. gada 26. oktobra Romas Konvencijas par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību (turpmāk tekstā – “Romas konvencija”) (6) 12. pantā ir paredzēts:
“Ja komerciāliem mērķiem publicēta fonogramma [turpmāk arī – skaņu ieraksts] vai šādas fonogrammas reprodukcija tiek raidīta vai citādi atskaņota publikai, izmantotājam jāsamaksā izpildītājiem, fonogrammu producentiem vai abiem vienreizēja atlīdzība. Gadījumā, ja starp šīm pusēm nav noslēgts līgums, atlīdzības sadali nosaka vietējā likumdošana.”
8. Saskaņā ar Romas konvencijas 15. panta 1. punkta a) apakšpunktu:
“1. Jebkura dalībvalsts savā likumdošanā var paredzēt izņēmumus Konvencijas noteiktās aizsardzības īstenošanai attiecībā uz:
a) personīgu izmantošanu.”
9. Romas konvencijas 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:
“1. Pievienojoties konvencijai, jebkurai dalībvalstij ir jāievēro Konvencijas uzliktās saistības un ir tiesības izmantot Konvencijas sniegtās privilēģijas. Taču valsts jebkurā gadījumā var iesniegt notu ANO Ģenerālsekretāram, norādot, ka:
a) sakarā ar 12. pantu:
(i) tā neievēros panta noteikumus;
(ii) tā neievēros panta noteikumus atsevišķos pielietojumos;
(iii) tā neievēros panta noteikumus attiecībā uz fonogrammām, kuru producenti nav kādas dalībvalsts pilsoņi;
(iv) attiecībā pret fonogrammām, kuru producents ir citas dalībvalsts pilsonis, tā ierobežos minētajā pantā nodrošināto aizsardzību līdz apjomam un līdz termiņam, kādu pēdējā valsts nodrošina tām fonogrammām, kuras pirmo reizi fiksējis tās valsts pilsonis, kura iesniedz deklarāciju; tomēr fakts, ka tā dalībvalsts, kuras pavalstnieks ir producents, nenodrošina aizsardzību par labu tai pašai vai tām pašām personām kā valsts, kura iesniedz deklarāciju, nav uzskatāms par atšķirību aizsardzības jomā;
[..].”
10. Itālija ir Romas konvencijas līgumslēdzēja puse un ir iesniegusi deklarāciju atbilstoši 16. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii), iii) un iv) daļai.
11. Savienība nav Romas konvencijas līgumslēdzēja puse. Konvencijai var pievienoties tikai valstis.
2) WPPT līgums
12. 1996. gada 20. septembra WIPO līgumā par izpildījumu un fonogrammām (turpmāk tekstā – “WPPT līgums”) (7) ir ietvertas starptautisko tiesību normas par blakustiesībām, kas ir plašākas par tām, kas noteiktas Romas konvencijā.
13. WPPT līguma 1. pantā ir noteikts:
“Saistība ar citām konvencijām
(1) Nekas šajā līgumā neliek atkāpties no saistībām, kādas Līgumslēdzējām pusēm ir vienai pret otru saskaņā ar Starptautisko konvenciju par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību, kas izveidota Romā 1961. gada 26. oktobrī (še turpmāk – “Romas konvencija”).
(2) Aizsardzība, ko piešķir saskaņā ar šo līgumu, neskar un nekādi neietekmē literāro un mākslas darbu autortiesību aizsardzību. Tādējādi nevienu no šā līguma noteikumiem nevar interpretēt kā tādu, kas liegtu šādu aizsardzību.
(3) Šim līgumam nav nekādas saistības ne ar vienu citu līgumu un tas neskar citos līgumos noteiktās tiesības un pienākumus.”
14. WPPT līguma 2. panta, kurā ir definēti jēdzieni, f) un g) apakšpunktā ir noteikts:
“Šajā līgumā:
f) “apraide” ir skaņu vai skaņu un attēlu vai to atveidojumu raidīšana bezvadu sistēmā publiskai uztveršanai; [..]
g) izpildījuma vai fonogrammas “atklāts raidījums” [publiskošana] ir izpildījuma skaņu vai fonogrammā fiksētu skaņu vai to atveidojumu pārraidīšana sabiedrībai jebkādā veidā, izņemot apraidi. Šā līguma 15. pantā jēdziens “atklāts raidījums” [publiskošana] ietver skaņu vai fonogrammā fiksētu skaņu atveidojuma pārraidīšanu sabiedrībai.”
15. WPPT līguma II nodaļā ir raksturotas izpildītāju tiesības, III nodaļā – fonogrammu producentu tiesības, IV nodaļā – kopīgie noteikumi izpildītājiem un fonogrammu producentiem. WPPT līguma 15. pantā, kas ir ietverts šajā nodaļā, ir reglamentētas tiesības saņemt atlīdzību par apraidi un publiskošanu un tajā ir noteikts:
“(1) Izpildītājiem un fonogrammu producentiem ir tiesības uz vienreizēju taisnīgu atlīdzību par tiešu vai netiešu to fonogrammu apraidi vai jebkāda veida pārraidi sabiedrībai, kas publicētas komerciālos nolūkos.
(2) Līgumslēdzējas valstis savos tiesību aktos var noteikt, ka vienreizējo taisnīgo atlīdzību no lietotāja pieprasa izpildītājs vai fonogrammas producents, vai abi. Līgumslēdzējas puses var ieviest tiesību aktus, ar ko, ja izpildītājs un fonogrammas producents nav noslēguši nolīgumu, nosaka noteikumus, saskaņā ar kuriem izpildītāji un fonogrammu producenti sadala vienreizējo taisnīgo atlīdzību.
(3) Visas Līgumslēdzējas puses paziņojumā, ko deponē WIPO ģenerāldirektoram, var darīt zināmu, ka tās piemēros 1. punkta noteikumus tikai attiecībā uz konkrētu izmantojumu vai ierobežos piemērošanu kādā citā veidā, vai arī vispār nepiemēros šos noteikumus.
(4) Šajā pantā fonogrammas, ko padara pieejamas sabiedrībai, izmantojot vadus vai bezvadu sistēmu, tā, lai sabiedrības locekļiem tās ir pieejamas pašu izvēlētā vietā un laikā, uzskata par komerciālos nolūkos izdotām fonogrammām.”
16. WPPT līguma 16. pantā ar nosaukumu “Ierobežojumi un izņēmumi” ir paredzēts:
“(1) Līgumslēdzējas puses savos tiesību aktos paredz tādus pašus ierobežojumus un izņēmumus attiecībā uz izpildītāju un fonogrammu producentu aizsardzību, kādus tās paredz savos tiesību aktos saistībā ar literāro un mākslas darbu autortiesību aizsardzību.
(2) Līgumslēdzējas puses visus šajā līgumā paredzētos ierobežojumus un izņēmumus saista ar tiem atsevišķajiem īpašajiem gadījumiem, kas nav pretrunā parasta izpildījuma vai fonogrammas izmantošanai un nepamatoti neskar izpildītāja vai fonogrammas producenta likumīgās intereses.”
17. Saskaņā ar WPPT līguma 23. panta 1. punktu līgumslēdzējas puses apņemas saskaņā ar savu tiesību sistēmu noteikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šā līguma piemērošanu.
18. Itālija un Savienība ir WPPT līguma līgumslēdzējas puses. Ne Itālija, ne Savienība nav iesniegušas paziņojumu saskaņā ar WPPT līguma 15. panta 3. punktu.
3) TRIPS līgums
19. Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (8) (turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”) 14. pantā, kas reglamentē izpildītāju, fonogrammu producentu un radioraidījumu organizāciju aizsardzību, ir noteikts:
“1. Attiecībā uz sava izpildījuma ierakstīšanu fonogrammā izpildītājiem ir iespēja novērst šādas darbības, ja tās veiktas bez viņu atļaujas: viņu neierakstītā izpildījuma ierakstīšanu un šāda ieraksta reproducēšanu. Izpildītājiem ir iespēja novērst arī šādas darbības, kas veiktas bez viņu atļaujas: bezkabeļu pārraides un viņu izpildījuma publiskas tiešraides.
2. Fonogrammu producentiem ir tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu viņu fonogrammu reproducēšanu.
[..]
6. Jebkura dalībvalsts attiecībā uz tiesībām, ko tai piešķir 1., 2. un 3. punkts, var izvirzīt nosacījumus, ierobežojumus, izņēmumus un iebildumus, ciktāl to atļauj Romas Konvencija. Tomēr attiecībā uz izpildītāju un fonogrammu producentu tiesībām fonogrammās spēkā ir arī Bernes Konvencijas (1971) 18. panta nosacījumi (mutatis mutandis).”
B – Savienības tiesības (9)
1) Direktīva 92/100
20. Direktīvas 92/100 preambulas piektais, septītais līdz desmitais, piecpadsmitais līdz septiņpadsmitais, kā arī divdesmitais apsvērums formulēti šādi:
“(5) tā kā ar autortiesībām un blakustiesībām aizsargāto darbu pienācīga aizsardzība ar nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, kā arī attiecīgo objektu aizsardzība ar tādām blakustiesībām kā fiksācijas tiesības, pavairošanas tiesības, izplatīšanas tiesības, raidīšanas tiesības un tiesības publiski izpildīt attiecīgi uzskatāma par būtiski svarīgām Kopienas ekonomikas un kultūras attīstībai;
[..]
(7) tā kā autoru un izpildītāju mākslinieciskā jaunrade prasa atbilstošus ienākumus kā pamatu turpmākai mākslinieciskai jaunradei, un ieguldījumi, izgatavojot skaņu ierakstus un uzņemot filmas ir īpaši lieli un riskanti; tā kā efektīvi nodrošināt šos ienākumus un atlīdzināt šos ieguldījumus var vienīgi ar attiecīgo tiesību turētāju piemērotu juridisku aizsardzību;
(8) tā kā šāda mākslinieciskā jaunrade un uzņēmējdarbība daudzējādā ziņā ir pašnodarbinātu personu darbība; tā kā šāda darbība jāatvieglo, Kopienā nodrošinot saskaņotu juridisku aizsardzību;
(9) tā kā ciktāl šāda darbība būtībā sastāv no pakalpojumiem, jāatvieglina arī to sniegšana, Kopienā izveidojot saskaņotu juridisku bāzi;
(10) tā kā dalībvalstu tiesību akti jātuvina tādējādi, lai neradītu pretrunas ar starptautiskām konvencijām, uz kurām balstās daudzu dalībvalstu autortiesību un blakustiesību akti;
[..]
(15) tā kā jāveic pasākumi, lai nodrošinātu to, ka neatsaucamu taisnīgu atlīdzību saņem autori un izpildītāji, kam jāpatur iespēja uzticēt šo tiesību īstenojumu iestādēm, kuras viņus pārstāv un iekasē šo maksu;
(16) tā kā taisnīgo atlīdzību var samaksāt vienā vai vairākos maksājumos jebkurā laikā, līgumu noslēdzot vai arī pēc tam, kad līgums ir noslēgts;
(17) tā kā, nosakot taisnīgo atlīdzību, jāņem vērā tas, cik nozīmīgs ir attiecīgo autoru un izpildītāju ieguldījums skaņu ierakstā vai filmā;
[..]
(20) tā kā dalībvalstis autortiesību blakustiesību turētājiem var paredzēt lielāku aizsardzību, nekā to prasa šīs direktīvas 8. pants.”
21. Direktīvas 92/100 8. pantā ar nosaukumu “Raidīšana un publiski priekšnesumi” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis paredz izpildītājiem ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt raidīt bez vadiem un publiski izpildīt viņu priekšnesumus, izņemot gadījumus, ja šis priekšnesums ir jau pārraidīts priekšnesums vai arī tas izdarīts no fiksējuma.
2. Dalībvalstis paredz tiesības, kas nodrošina to, ka vienreizējo taisnīgo atlīdzību apmaksā lietotāji, ja komerciālos nolūkos publicētus skaņu ierakstus vai šādu skaņu ierakstu reprodukcijas izmanto raidīšanai bez vadiem vai kādiem publiskiem priekšnesumiem, un lai nodrošinātu to, ka šo atlīdzību savā starpā sadala attiecīgie izpildītāji un skaņu ierakstu producenti. Ja nav noslēgts nolīgums starp izpildītājiem un skaņu ierakstu producentiem, dalībvalstis var izstrādāt noteikumus par to, kā šo atlīdzību sadalīt viņu starpā.
3. Dalībvalstis paredz raidorganizācijām ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt retranslēt to raidījumus bez vadiem, kā arī publiski tos izpildīt, ja šāds izpildījums notiek vietās, kas pieejamas publikai par ieejas maksu.”
22. Direktīvas 92/100 10. pantā ir noteikts:
“Tiesību ierobežojumi
1. Dalībvalstis var paredzēt II nodaļā minētos tiesību ierobežojumus attiecībā uz:
a) personisku lietošanu;
[..]
2. Neatkarīgi no 1. punkta visas dalībvalstis var paredzēt tādus pašus ierobežojumus attiecībā uz izpildītāju, skaņu ierakstu producentu, raidorganizāciju un filmu pirmo fiksējumu producentu aizsardzību, ko tās paredz sakarā ar literāru darbu un mākslas darbu autortiesību aizsardzību. Obligātus licences līgumus tomēr var paredzēt vienīgi tiktāl, ciktāl tie saskan ar Romas konvenciju.
3. Šā panta 1. punkta a) apakšpunkts nav pretrunā ar normām, kas ir spēkā vai kas nākotnē stāsies spēkā attiecībā uz atlīdzību par reproducēšanu personiskai lietošanai.”
2) Direktīva 2006/115
23. Direktīvā 2006/115 ir konsolidēta Direktīva 92/100. Direktīvas 2006/115 preambulas 3., 5.–7., 12., 13. un 16. apsvērumā ir noteikts:
“(3) Ar autortiesībām aizsargātu darbu un ar blakustiesībām aizsargātu objektu pienācīga aizsardzība ar nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, kā arī ar blakustiesībām aizsargāto objektu aizsardzība ar fiksācijas tiesībām, izplatīšanas tiesībām, raidīšanas tiesībām un publiskošanas tiesībām attiecīgi uzskatāmas par būtiski svarīgām Kopienas ekonomikas un kultūras attīstībai.
[..]
(5) Autoru un izpildītāju mākslinieciskā jaunrade prasa atbilstīgus ienākumus kā pamatu turpmākai mākslinieciskai jaunradei, un ieguldījumi, izgatavojot fonogrammas un uzņemot filmas, ir īpaši lieli un riskanti. Efektīvi nodrošināt šos ienākumus un atlīdzināt šos ieguldījumus var vienīgi ar attiecīgo tiesību subjektu piemērotu juridisku aizsardzību.
(6) Šāda mākslinieciskā jaunrade un uzņēmējdarbība daudzējādā ziņā ir pašnodarbinātu personu darbība. Šāda darbība būtu jāatvieglo, Kopienā nodrošinot saskaņotu juridisku aizsardzību. Ciktāl šāda darbība būtībā sastāv no pakalpojumiem, būtu jāatvieglina arī to sniegšana, Kopienā izveidojot saskaņotu tiesisku regulējumu.
(7) Dalībvalstu tiesību akti būtu jātuvina tādā veidā, lai neradītu pretrunas ar starptautiskām konvencijām, uz kurām balstās daudzu dalībvalstu autortiesību un blakustiesību tiesību akti.
[..]
(12) Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu to, ka neatsaucamu taisnīgu atlīdzību saņem autori un izpildītāji, kam jāpatur iespēja uzticēt šo tiesību administrēšanu viņus pārstāvošajām mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.
(13) Taisnīgo atlīdzību var samaksāt vienā vai vairākos maksājumos jebkurā laikā, līguma noslēgšanas brīdī vai arī pēc tam. Būtu jāņem vērā tas, cik nozīmīgs ir attiecīgo autoru un izpildītāju ieguldījums fonogrammā vai filmā.
[..]
(16) Dalībvalstīm jābūt spējīgām autortiesību blakustiesību subjektiem paredzēt lielāku aizsardzību, nekā to prasa šajā direktīvā izklāstītie noteikumi attiecībā uz raidīšanu un publiskošanu.”
24. Direktīvas II nodaļā ir reglamentētas blakustiesības. Direktīvas 8. pantā, kas attiecas uz raidīšanu un publiskošanu, ir noteikts:
“1. Dalībvalstis paredz izpildītājiem ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt raidīt bez vadiem un publiskot viņu izpildījumus, izņemot gadījumus, kad šis izpildījums ir jau pārraidīts vai arī tas izdarīts no fiksācijas.
2. Dalībvalstis paredz tiesības, kas nodrošina to, ka vienreizēju taisnīgu atlīdzību maksā lietotāji, ja komerciālos nolūkos publicētas fonogrammas vai šādu fonogrammu reprodukcijas izmanto raidīšanai bez vadiem vai publiskošanai, un lai nodrošinātu to, ka šo atlīdzību savā starpā sadala attiecīgie izpildītāji un fonogrammu producenti. Ja nav noslēgts nolīgums starp izpildītājiem un skaņu ierakstu producentiem, dalībvalstis var izstrādāt noteikumus par to, kā šo atlīdzību sadalīt viņu starpā.
3. Dalībvalstis paredz raidorganizācijām ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt retranslēt to raidījumus bez vadiem, kā arī tos publiskot, ja šāda publiskošana notiek vietās, kas pieejamas publikai par ieejas maksu.”
25. Direktīvas 10. pantā ar nosaukumu “Tiesību ierobežojumi” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis var paredzēt šajā nodaļā minētos tiesību ierobežojumus attiecībā uz:
a) personisku lietošanu;
[..]
2. Neatkarīgi no 1. punkta visas dalībvalstis var paredzēt tādus pašus ierobežojumus attiecībā uz izpildītāju, fonogrammu producentu, raidorganizāciju un filmu pirmo fiksāciju producentu aizsardzību, ko tās paredz sakarā ar literāru darbu un mākslas darbu autortiesību aizsardzību.
Obligātus licences līgumus tomēr var paredzēt vienīgi tiktāl, ciktāl tie ir saskaņā ar Romas konvenciju.
3. Ierobežojumus, kas minēti 1. un 2. punktā, piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar tiesību objekta parasto izmantošanu un kas nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses.”
26. Direktīvas 14. pantā ar nosaukumu “Atcelšana” ir noteikts:
“Direktīvu 92/100/EEK atceļ, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz I pielikuma B daļā norādītajiem termiņiem direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos.
Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un būtu jālasa saskaņā ar atbilstības tabulu II pielikumā.”
3) Direktīva 2001/29
27. Direktīvas 2001/29 preambulas 9.–12., 15., 23., 24. un 27. apsvērumā ir noteikts:
“(9) Autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā jābūt augstam aizsardzības līmenim, jo šīm tiesībām ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē. To aizsardzība palīdz nodrošināt jaunrades uzturēšanu un attīstību autoru, izpildītāju, producentu, patērētāju, kultūras, rūpniecības un visas sabiedrības interesēs. Tāpēc intelektuālais īpašums ir atzīts par īpašuma neatņemamu sastāvdaļu.
(10) Lai autori vai izpildītāji varētu turpināt savu radošo un māksliniecisko darbību, viņiem jāsaņem atbilstīga atlīdzība par viņu darbu izmantošanu, bet producentiem tā jāsaņem, lai varētu finansēt šo darbību. Lai izgatavotu produktus, piemēram, skaņu ierakstus, filmas vai multimediju produktus un sniegtu pakalpojumus, piemēram, pakalpojumus “pēc pieprasījuma”, vajadzīgi ievērojami ieguldījumi. Lai garantētu minētās atlīdzības pieejamību un nodrošinātu iespēju iegūt labu atdevi no ieguldījumiem, vajadzīga intelektuālā īpašuma tiesību pienācīga aizsardzība.
(11) Autortiesību un blakustiesību stingra un efektīva aizsardzības sistēma ir viens no galvenajiem veidiem, kā nodrošināt to, lai Eiropas kultūras jaunrade un producēšana saņemtu vajadzīgos resursus, un kā aizsargāt mākslas darbu radītāju un izpildītāju neatkarību un cieņu.
(12) Autortiesību darbu un blakustiesību objekta pienācīga aizsardzība ir ļoti svarīga arī no kultūras viedokļa. Līguma 151. pantā prasīts, lai Kopiena savā darbībā ņemtu vērā kultūras aspektus.
[..]
(15) Diplomātu konferencē, kas Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) aizgādnībā notika 1996. gada decembrī, pieņēma divus jaunus līgumus – “WIPO līgumu par autortiesībām” un “WIPO līgumu par izpildījumu un skaņu ierakstiem”, kuri attiecīgi paredzēja autoru aizsardzību un izpildītāju un skaņu ierakstu producentu aizsardzību. Minētie līgumi būtiski atjaunina autortiesību un blakustiesību starptautisko aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz tā saukto “digitālo programmu”, un uzlabo līdzekļus cīņai pret pirātismu visā pasaulē. Kopiena un vairums dalībvalstu jau ir parakstījušas līgumus un pašlaik notiek gatavošanās līgumu ratificēšanai Kopienā un dalībvalstīs. Šo direktīvu arī izmanto, lai īstenotu vairākas jaunas starptautiskas saistības.
[..]
(23) Šai direktīvai būtu jāturpina saskaņot autora tiesības uz izziņošanu. Šīs tiesības būtu jāsaprot plašā nozīmē – kā tādas, kas attiecas uz visa veida izziņošanu sabiedrībai, kura nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana. Šīm tiesībām būtu jāattiecas uz darba visa veida raidīšanu vai atkārtotu raidīšanu sabiedrībai, izmantojot vai neizmantojot vadus, tajā skaitā raidīšanu ēterā. Šīm tiesībām nebūtu jāattiecas uz citām darbībām.
(24) Tiesības publiskot 3. panta 2. punktā minēto tiesību objektu būtu jāsaprot kā tiesības, kas attiecas uz visām darbībām, ar kurām minēto tiesību objektu publisko tiem sabiedrības locekļiem, kas nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā publiskošanas darbība, un kas neattiecas uz citām darbībām.
[..]
(27) Tikai materiālo iespēju nodrošināšana, dodot iespēju veikt izziņošanu vai to veicot, pati neveido izziņošanu šīs direktīvas nozīmē.”
28. Direktīvas 2001/29 3. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu [publiskošanu], izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu [padarīt pieejamus sabiedrībai] tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.
2. Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt publiskošanu [padarīt pieejamus sabiedrībai], izmantojot vai neizmantojot vadus, tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā:
a) izpildītājiem – attiecībā uz viņu sniegto priekšnesumu fiksēšanu;
b) skaņu ierakstu producentiem – attiecībā uz viņu ierakstītajiem skaņu ierakstiem;
[..]
d) raidorganizācijām – attiecībā uz šo organizāciju raidījumu fiksēšanu neatkarīgi no tā, vai šos raidījumus translē pa vadiem vai bez tiem, to skaitā pa kabeļiem vai ar satelīta palīdzību.”
C – Valsts tiesības
29. Itālijas 1941. gada 22. aprīļa Likuma Nr. 633 par autortiesību un blakustiesību aizsardzību (turpmāk tekstā – “Autortiesību likums”) 72. pantā noteikts:
“Neskarot autortiesības saskaņā ar I sadaļas noteikumiem, skaņu ierakstu producentiem turpmākajos pantos noteiktajā ilgumā un saskaņā ar tajos paredzētajiem nosacījumiem ir ekskluzīvas tiesības:
a) atļaut tieši vai netieši, īslaicīgi vai pastāvīgi reproducēt savus skaņu ieraktus jebkādā veidā vai formā, pilnībā vai daļēji un jebkādi pavairot;
b) atļaut izplatīt savu skaņu ierakstu kopijas. Ekskluzīvās izplatīšanas tiesības Eiropas Kopienā neizbeidzas, izņemot gadījumu, kad producents dalībvalstī pirmo reizi pārdod vai atļauj pārdot objektu, kurā iekļauts skaņu ieraksts;
c) atļaut nomāt un patapināt savu skaņu ierakstu kopijas. Šīs tiesības neizbeidzas, ja kopijas tiek pārdotas vai jebkādā veidā izplatītas;
d) atļaut savus skaņu ierakstus padarīt pieejamus sabiedrībai tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā. Šīs tiesības neizbeidzas ar darbību, ar kuru skaņu ieraksts tiek darīts pieejams sabiedrībai.”
30. Autortiesību likuma 73. pantā (kas pēdējo reizi grozīts ar 2003. gada 9. aprīļa Decreto Legislativo [Leģislatīvā dekrēta] Nr. 68 12. panta pirmo daļu) ir noteikts:
“1. Skaņu ierakstu producentiem, tāpat kā izpildītājiem, kuri ir izpildījuši skaņu ierakstos noteikto vai reproducēto, neatkarīgi no viņiem piemītošajām izplatīšanas, iznomāšanas un patapināšanas tiesībām ir tiesības saņemt atlīdzību par skaņu ierakstu lietošanu filmās, radio un televīzijā peļņas nolūkā, tostarp to publiskošanu pa satelītu, publiskos deju svētkos, publiskās vietās un sakarā ar jebkādu citu skaņu ierakstu publisku izmantošanu. Šīs tiesības ir producentam, kurš atlīdzību dala ar izpildītājiem. [..]”
31. Autortiesību likuma nākamajā 73.a pantā (kurš ieviests ar 1994. gada 16. novembra Decreto Legislativo Nr. 685 9. panta pirmo daļu) ir paredzēts:
“Skaņu ieraksta izpildītājiem, kā arī tā producentam ir arī tiesības uz taisnīgu atlīdzību, ja 73. pantā minētā lietošana nenotiek peļņas nolūkā. [..]”
III – Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi
32. Sociétà Consirtile Fonografici (turpmāk tekstā – “SCF”) ir aģentūra autortiesību pārvaldīšanai Itālijā un ārvalstīs. Tā pārstāv izpildītājus un skaņu ierakstu producentus.
33. SCF kā pilnvarotā, kas pārvalda, iekasē un pārdala asociēto skaņu ierakstu producentu nodevas Itālijā un ārzemēs, it īpaši veic šādas darbības:
a) iekasē atlīdzību par skaņu ierakstu lietošanu filmās, radio un televīzijā peļņas nolūkā, tostarp filmu pārraidīšanu sabiedrībai pa satelītu publiskos deju svētkos, publiskās vietās un sakarā ar jebkādu citu skaņu ierakstu publisku izmantošanu;
b) iekasē atlīdzību par izmantošanu bezpeļņas nolūkā;
c) pārvalda tiesības atļaut pārraidīt skaņu ierakstus pa kabeli un
d) pārvalda skaņu ierakstu reproducēšanas tiesības.
34. SCF risināja sarunas ar Associazione Dentisti Italiani (Itālijas Zobārstu asociācija) par koplīguma noslēgšanu, lai noteiktu taisnīgu atlīdzību Autortiesību likuma 73. un 73.a panta izpratnē par skaņu ierakstu publiskošanu, tostarp to izziņošanu brīvo profesiju praktizēšanas vietās, kā arī vienmēr īstenoto izplatīšanu.
35. Pēc tam, kad sarunas beidzās bez rezultāta, SCF vērsās Tribunale di Torino [Turīnas tiesā] pret Marko del Korso [Marco Del Corso], zobārstu, lūdzot, lai tiktu atzīts, ka viņš savā privātajā zobārstniecības kabinetā Turīnā kā fona skaņu ir izplatījis aizsargājamus skaņu ierakstus un ka par šādu rīcību, kas ir uzskatāma par publiskošanu Itālijas Autortiesību likuma, kā arī starptautisko tiesību un Savienības tiesību izpratnē, ir jāmaksā taisnīga atlīdzība. Atlīdzības apmērs ir jānosaka citā tiesvedībā.
36. Marko del Korso lūdza noraidīt prasību. Savai aizstāvībai viņš, pirmkārt, norādīja, ka SCF varot atsaukties uz autortiesībām tikai tad, ja viņš pats izmantotu skaņu ierakstus, tomēr viņa privātprakses vietā skaņu ieraksti tika pārraidīti pa radio. Līdz ar to taisnīga atlīdzība esot jāmaksā radio raidorganizācijai, turpretī par radio apraides klausīšanos neesot jāmaksā taisnīga atlīdzība. Otrkārt, nekāda publiskošana neesot notikusi, jo privātu zobārstniecības praksi nevarot uzskatīt par publisku vietu. Pacienti praksi varot apmeklēt vienīgi pēc iepriekšēja pieraksta.
37. Tribunale di Torino prasību noraidīja. Tā savu lēmumu pamatoja ar to, ka publiskošana neesot notikusi peļņas nolūkā un turklāt zobārstniecības prakse esot privāta struktūra un tādējādi tā neesot publiska vai sabiedrībai pieejama vieta.
38. SCF par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Marko del Korso iebilda pret apelācijas sūdzību.
39. Itālijas Republikas ģenerāladvokāts, kurš darbojas pie iesniedzējtiesas, iestājās lietā, arī prasot noraidīt apelācijas sūdzību.
40. Iesniedzējtiesa uzskata, ka starptautiskās, Savienības un valsts tiesības paredz skaņu ierakstu producentu tiesības pieprasīt atlīdzību par viņu skaņu ierakstu lietošanu, tos publiskojot. Tas apstāklis, ka raidorganizācija jau esot samaksājusi taisnīgu atlīdzību, ne izslēdzot, ne arī ietverot tiesības uz taisnīgu atlīdzību par atkārtotu publiskošanu. Atļauja, kas izsniegta kādai raidorganizācijai, šajā ziņā gan prezumējot, ka apraidi privāti varot uztvert personas, kurām ir tehniskie uztveres līdzekļi. Lietošana publiskā aspektā, piemēram, tādējādi, ka tā notiek publiskās vietās vai ka daudzas personas var to izmantot, jo tās bez ierobežojumiem var tai piekļūt, radot papildu peļņu, par kuru kā tādu esot jāmaksā atsevišķa kompensācija. Tomēr rodoties jautājums, vai publiskošanas jēdzienā ietilpstot arī izziņošana brīvo profesiju praktizēšanas vietās, kā, piemēram, zobārstu kabinetos, kuros pacienti parasti ierodoties pēc iepriekšēja pieraksta un kuros radio apraide tiekot raidīta neatkarīgi no pacientu gribas.
41. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa uzdod šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai 1961. gada 26. oktobra Romas Konvencija par blakustiesībām, TRIPS līgums (Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām) un WIPO līgums par izpildījumu un fonogrammām (WPPT) ir tieši piemērojami Kopienu tiesību sistēmā?
2) Vai šie starptautisko tiesību dokumenti arī ir tieši saistoši attiecībās starp indivīdiem?
3) Vai iepriekš minētajos starptautisko tiesību dokumentos ietverto jēdzienu “publiskošana” nozīme sakrīt ar Direktīvā 92/100 un Direktīvā 2001/29 ietverto šo jēdzienu nozīmi? Noraidošas atbildes gadījumā – kurš no šiem dokumentiem ir prioritārs?
4) Vai skaņu ierakstu pārraidīšana pacientiem, kuri to lieto neatkarīgi no viņu gribas, bez maksas zobārsta kabinetā, pašnodarbinātai personai veicot savu uzņēmējdarbību, ir uzskatāma par “publiskošanu” vai “padarīšanu pieejamu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē?
5) Vai šāda pārraidīšanas darbība dod tiesības skaņu ierakstu producentam saņemt atlīdzību?”
IV – Tiesvedība Tiesā
42. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2010. gada 15. martā.
43. Rakstveida procesā apsvērumus iesniedza SCF, Marko del Korso, Itālijas un Īrijas valdības, kā arī Komisija.
44. Kopīgā tiesas sēdē šajā lietā un lietā C‑162/10 Phonographic Performance, kas notika 2011. gada 7. aprīlī, piedalījās prasītājas pamata prāvā, SCF, Marko del Korso, Itālijas, Īrijas, Grieķijas un Francijas valdību, kā arī Komisijas pārstāvji.
V – Sākotnējās piezīmes
45. Uzdodot savus prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas uzzināt, vai zobārsts, kurš savā privātpraksē izziņo radio apraidi, netieši publisko tajā izmantotos skaņu ierakstus un vai viņam šajā ziņā ir jāmaksā taisnīga atlīdzība.
46. Turpinājumā es vispirms izskatīšu ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz Savienības tiesību noteikumu interpretāciju. Pēc tam es izskatīšu pirmo, otro un trešo jautājumu, kas attiecas uz starptautisko tiesību noteikumiem.
VI – Par ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu
47. Uzdodot ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai zobārsts, kurš savā uzgaidāmajā telpā pārraida radio apraidi, Direktīvas 2001/29 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē publisko vai padara pieejamus sabiedrībai skaņu ierakstus, kas tiek izmantoti radiopārraidē, un vai viņam par to ir jāmaksā taisnīga atlīdzība.
A – Galvenie lietas dalībnieku argumenti
48. Tiesas sēdē visi lietas dalībnieki, daļēji atkāpjoties no saviem rakstveida apsvērumiem, ir norādījuši, ka šajā lietā atbilstošā tiesību norma ir Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts vai attiecīgi Direktīvas 92/100 8. panta 2. punkts, nevis Direktīvas 2001/29 3. pants.
49. Pēc SCF un Francijas valdības domām, šajā lietā ir notikusi publiskošana Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē. Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā un Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktā ietvertais publiskošanas jēdziens Savienībā esot jāinterpretē vienveidīgi un paralēli. Līdz ar to spriedums lietā SGAE/Rafael Hoteles, kas pieņemts par Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu, esot attiecināms uz Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktu. Tas vispirms izrietot no direktīvu teksta un apjoma. To nekavējot apstāklis, ka Direktīvas 2006/115 preambulā neesot iekļauts Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvērumam pielīdzināms apsvērums, atbilstoši kuram publiskošanas jēdziens esot interpretējams plaši. Proti, tiktāl 23. apsvērums esot lieks. Ciktāl tiekot uzskatīts, ka abās direktīvās esot atšķirīgs aizsardzības apjoms, tas attiecoties uz tiesību noteikumiem, bet nevis uz publiskošanas jēdzienu. Turklāt no apstākļa, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu autoriem tiekot piešķirtas ekskluzīvas tiesības, turpretī saskaņā ar Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktu skaņu ierakstu producentiem un izpildītājiem tiekot piešķirtas tikai ekonomiskās tiesības, neizrietot, ka publiskošanas jēdziens abās šajās tiesību normās būtu jāinterpretē atšķirīgi. Par labu paralēlai interpretācijai liecinot arī tas faktors, ka starptautisko tiesību mērogā WPPT līgums un WCT līgums arī paredzot paralēlu publiskošanas jēdzienu. Turklāt Tiesas spriedums lietā SENA (10) neesot piemērojams, jo Tiesa tajā esot izskatījusi tikai atlīdzības taisnīguma jēdzienu. Papildus no Direktīvas 2001/29 sistēmas izrietot, ka, interpretējot izziņošanas sabiedrībai jeb publiskošanas jēdzienu, citu ieinteresēto personu intereses nedrīkstot ņemt vērā. Visbeidzot, Francijas valdība norāda, ka publiskošanas jēdziens esot jāinterpretē vienveidīgi tādēļ, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/116/EK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem (11) šādai interpretācijai esot nozīme saistībā ar autortiesību un blakustiesību aizsardzības termiņiem.
50. SCF un Francijas valdība uzskata, ka tādā lietā kā šī jāpieņem, ka ir notikusi publiskošana.
51. Pirmkārt, SCF norāda, ka vidēji katram zobārstam esot ievērojams skaits pacientu. Turklāt publiskošanu neietekmējot arī tas, ka pacienti zobārstniecības kabinetā nonākot tikai pēc iepriekšēja pieraksta un uz līguma pamata.
52. Otrkārt, ciktāl tas attiecas uz jautājumu, vai peļņas gūšana ir nosacījums tam, lai publiskošana būtu notikusi, SCF vispirms norāda, ka iesniedzējtiesa šo jautājumu neesot uzdevusi. Pakārtoti, SCF argumentē, ka šāds mērķis neesot nepieciešams. Pirmām kārtām, Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta formulējumā tas neesot paredzēts. Turklāt to noraidot arī Direktīvas 2006/115 un Direktīvas 2001/29 sistēma. No Direktīvas 2001/29 5. panta, kas saskaņā ar Direktīvas 2006/115 10. panta 2. punktu ir piemērojams arī skaņu ierakstu producentu un izpildītāju blakustiesībām, izrietot, ka peļņas gūšanas neesamība tiekot ņemta vērā tikai izņēmumu un ierobežojumu kontekstā, un tādējādi tā neesot jāņem vērā jau publiskošanas jēdziena kontekstā. Arī saskaņā ar judikatūru šāds mērķis neesot nepieciešams. Visbeidzot, tas arī neesot izšķiroši, vai publiskošana ietekmējot zobārsta izvēli. Ja esot jāpanāk autortiesību labāka aizsardzība, no attiecīgo intelektuālo tiesību aizsardzības jomas nevarot a priori izslēgt skaņu ierakstu izziņošanu brīvo profesiju praktizēšanas kontekstā.
53. Treškārt, SCF un Francijas valdība norāda, ka par skaņu ieraksta lietotāju esot jāuzskata nevis pacients, bet gan zobārsts. Tādēļ neesot nozīmes faktam, ka izziņošana notiekot neatkarīgi no pacienta gribas un ka viņš, iespējams, nemaz neesot ieinteresēts izziņošanā.
54. Marko del Korso uzskata, ka ceturtais un piektais prejudiciālais jautājums to nenozīmīguma dēļ ir nepieņemami. Neesot pierādījumu ne tam, ka viņš saviem pacientiem būtu izziņojis darbus, kas saglabāti uz skaņu ierakstiem, ne tam, ka viņš par to būtu prasījis ieejas maksu.
55. Turklāt neesot notikusi ne publiskošana, ne arī skaņu ieraksti padarīti pieejami sabiedrībai. Skaņu ieraksts tiekot publiskots tikai tad, ja tas sabiedriskā vietā vai sabiedrībai pieejamā vietā faktiski tiekot izziņots publikai vai arī, ja tas privātās telpās tiekot izziņots ievērojamam daudzumam maksājošas publikas. Šeit trūkstot vajadzīgās sabiedrības klātbūtnes. Pirmkārt, zobārsta privātprakses pacienti neesot publika, jo viņiem trūkstot neatkarīga sociāla, ekonomiska vai juridiska aspekta. Otrkārt, priekšplānā atrodoties zobārsta īpašais, personiskais un intelektuālais pakalpojums, kas sniegts, pamatojoties uz līgumu. Ja šajā ziņā tiekot atskaņota mūzika, šai rīcībai neesot komerciāls mērķis. Treškārt, zobārsts, kuram esot jāievēro arī savu pacientu personiskās tiesības, savus pakalpojumus nevarot sniegt vienlaikus, tādēļ pacienti viņa privātpraksē netiekot sapulcināti vienā un tajā pašā laikā. Ceturtkārt, pacienti nemaksājot ieejas maksu. Piektkārt, SCF aprēķini par zobārsta pacientu skaitu neesot pareizi. Skaņu ieraksti neesot arī padarīti pieejami sabiedrībai. Marko del Korso vēl arī norāda, ka SCF paustais viedoklis nozīmētu, ka publiskošana būtu arī tad, ja privātpersona baudītu mūziku privātās telpās.
56. Itālijas valdība uzskata, ka uz ceturto jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Tiesa spriedumā lietā SGAE/Rafael Hoteles esot uzskatījusi, ka tajā ir notikusi publiskošana jeb izziņošana sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr šajā lietā esot piemērojams Direktīvas 92/100 8. panta 2. punkts. Šeit neesot notikusi publiskošana attiecīgās tiesību normas izpratnē. Pirmkārt, zobārsta privātprakse esot privāta vieta, kurā pacienti uzturoties tikai pēc iepriekšēja pieraksta. Tomēr pat tad, ja ņemtu vērā nevis šo fizisko pieeju, bet gan funkcionālo pieeju, tādā lietā kā šī nevarot uzskatīt, ka ir notikusi publiskošana. Tas, cik daudz personu vienlaikus uzturoties privātpraksē, gan neesot izšķirošais faktors. Proti, esot jāpiemēro secīgi kumulatīvā pieeja. Tomēr esot jāņem vērā pacientu mērķi. Direktīvas kontekstā attiecīgā sabiedrība esot tikai tās personas, kuras gatavas maksāt naudu par iespēju dzirdēt skaņu ierakstu saturu vai, ņemot vērā šo iespēju. Proti, neesot pamatoti piešķirt skaņu ierakstu producentiem un izpildītājiem ekonomiskas tiesības, ja publiskošanai pašai par sevi neesot ekonomiskas nozīmes. Attiecībā uz viesnīcas viesiem esot jāapstiprina šādas ekonomiskas nozīmes esamība, jo piekļuve radio un televīzijas programmām esot daļa no viesnīcas uzturētāja piedāvājuma, ko viesnīcas viesi ņemot vērā. Tomēr attiecībā uz zobārsta privātprakses pacientiem šāda ekonomiskā nozīme esot jānoraida. Skaņu ierakstu izziņošana gan varot padarīt patīkamāku pacientu uzturēšanos, tomēr tā neesot tieši vai netieši saistīta ar zobārsta sniegtā pakalpojuma vērtību. Itālijas valdība uzskata, ka uz piekto prejudiciālo jautājumu nav jāatbild, jo uz ceturto prejudiciālo jautājumu esot jāatbild noliedzoši.
57. Pēc Komisijas un Īrijas valdības domām, publiskošanas jēdzienu Direktīvas 92/100 8. panta 2. punkta izpratnē nedrīkst automātiski pielīdzināt Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā ietvertajam izziņošanas sabiedrībai jēdzienam. Gluži pretēji, ņemot vērā atšķirības starp šīm divām tiesību normām, Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktā ietvertais publiskošanas jēdziens esot jāinterpretē sašaurināti. It īpaši esot jāņem vērā, ka atbilstoši Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktam autoriem tiekot piešķirtas ekskluzīvas tiesības, turpretī Direktīvas 92/100 8. panta 2. punkts skaņu ierakstu producentiem paredzot tikai tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Turklāt, ja autoriem un skaņu ierakstu producentiem tiktu piešķirta vienāda aizsardzība, tas neatbilstu arī starptautisko tiesību un Savienības tiesību norādēm.
58. Komisija sākotnēji savā procesuālajā rakstā ir norādījusi, ka, interpretējot izziņošanas jēdzienu Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē, esot jāņem vērā WPPT līguma 2. panta g) apakšpunkts un 15. pants. Tādējādi tas attiecoties arī uz netiešu raidīšanu un esot pietiekami, ka skaņu ierakstos fiksētās skaņas tiekot pārraidītas. Tādēļ tādā lietā kā šī esot jāuzskata, ka ir notikusi izziņošana. Tomēr šī izziņošana neesot publiska. Tiesas judikatūru par Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu nevarot attiecināt uz Direktīvas 92/100 8. panta 2. punktu. Gluži pretēji, esot jāņem vērā izziņošanas vietas sabiedriskais vai privātais raksturs un izziņošanas saimnieciskais mērķis. Šajā lietā trūkstot šāda saimnieciska mērķa, jo ārsts tiekot izvēlēts nevis pēc uzgaidāmās telpas pievilcības kritērija, bet gan pēc personiskās uzticēšanās kritērija, un izziņošana neietekmējot ārsta sniegtā pakalpojuma kvalitāti.
59. Turpretī tiesas sēdē Komisija pauda viedokli, ka tādā lietā kā šī nevar pieņemt, ka izziņošana būtu notikusi. Komisija uzskata, ka Tiesa spriedumā lietā SGAE/Rafael Hoteles ir definējusi tikai sabiedrības jēdzienu izziņošanā, bet nevis izziņošanas jēdzienu. Izziņošanas jēdziens esot interpretējams tā, kā to savos secinājumos apvienotajās lietās Football Association (12) esot ierosinājusi ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott]. No Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvēruma izrietot, ka izziņošanas sabiedrībai jeb publiskošanas jēdziens attiecoties tikai uz tām personām, kuras neesot klāt vietā, kur notikusi sākotnējā raidīšana. Tomēr apraide ar zobārstniecības privātpraksē izvietota radiouztvērēja starpniecību tiekot raidīta publikai, kas esot klāt sākotnējās raidīšanas vietā. Citādāk tas varētu būt tad, ja signāls, kas tiekot izziņots ar šāda aparāta starpniecību, vispirms tiktu ievadīts tīklā.
B – Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību
60. Ceturtais un piektais prejudiciālais jautājums ir atzīstami par pieņemamiem.
61. Pirmkārt, ir jānoraida Marko del Korso iebildums, ka šie jautājumi esot nesvarīgi, jo neesot pierādīts, ka radioprogramma ir izziņota pacientiem. Proti, no nolēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka iesniedzējtiesa uzskata izziņošanu par notikušu. Pamatojoties uz sadarbības attiecībām starp iesniedzējtiesu un Tiesu prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, kas ierosināta saskaņā ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jābalstās uz faktiem, ko tai ir paziņojusi iesniedzējtiesa (13).
62. Otrkārt, ciktāl Marko del Korso atsaucas uz to, ka viņš no saviem pacientiem neesot prasījis ieejas maksu par radiopārraižu atskaņošanu, arī šis apstāklis nepadara prejudiciālos jautājumus par nesvarīgiem. Proti, iesniedzējtiesa tieši vēlas uzzināt, vai arī šādā gadījumā no Savienības tiesību norādēm zobārstam var izrietēt pienākums maksāt atlīdzību.
C – Juridiskais vērtējums
63. Ceturtā un piektā prejudiciālā jautājuma pamatā ir Tiesas spriedums lietā SGAE/Rafael Hoteles (14). Tajā Tiesa ir precizējusi, ka viesnīcnieks, kurš izplata signālu ar viesnīcas istabās izvietoto televizoru starpniecību, Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē izziņo sabiedrībai televīzijas apraidē izmantotos darbus. Šis noteikums reglamentē autora ekskluzīvās tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu. Šajā prāvā lietas dalībniekiem ir domstarpības it īpaši jautājumā par to, vai šī judikatūra, kas pieņemta attiecībā uz autortiesībām un viesnīcas istabām, ir attiecināma uz skaņu ierakstu producentu un izpildītāju blakustiesībām, ja zobārstniecības privātpraksē ir pārraidīta radio apraide, kurā ir izmantoti skaņu ieraksti. Ņemot vērā iepriekš minēto, es vispirms analizēšu jautājumu par Tiesas sniegto Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta interpretāciju spriedumā lietā SGAE/Rafael Hoteles (1). Uzreiz pēc tam es raksturošu, kurš ir šajā lietā piemērojamais Savienības tiesību noteikums (2) un kā tas ir interpretējams (3).
1) Par Tiesas sniegto Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta interpretāciju
64. Tiesa savu lēmumu par to, ka viesnīcas nodrošinātā signāla pārraidīšana ar viesnīcas istabās uzstādīto televizoru starpniecību, neatkarīgi no izmantotās signāla pārraidīšanas metodes, ir publiskošana jeb izziņošana sabiedrībai šīs direktīvas 3. panta 1. punkta nozīmē, pamato šādi.
65. Pirmkārt, tā atsaucas uz Direktīvas 2001/29 preambulas apsvērumiem. Vispirms tā norāda uz direktīvas preambulas 23. apsvērumu, atbilstoši kuram publiskošanas jeb izziņošanas sabiedrībai jēdziens ir jāinterpretē plaši (15). Turpinājumā tā norāda, ka tikai šādā veidā varot sasniegt direktīvas preambulas 9. un 10. apsvērumā minēto mērķi nodrošināt augstu aizsardzību autoriem un ļaut viņiem saņemt atbilstošu atlīdzību par viņu darbu izmantošanu (16).
66. Otrkārt, Tiesa atsaucas uz savu judikatūru par citiem Savienības tiesību noteikumiem (17).
67. Treškārt, tā ņem vērā kumulatīvās sekas, kas izrietot no fakta, ka viesnīcas viesi viesnīcas istabās parasti ātri nomainoties un līdz ar to fakts, ka darbi ir padarīti pieejami viesiem, varot iegūt būtisku nozīmi (18).
68. Ceturtkārt, Tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši revidētās Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas ii) punktam neatkarīga publiskošana notiekot, ja raidījumu tālāk pārraidot raidorganizācija, kas nav tā, kura pārraidīšanu esot veikusi pirmo reizi. Proti, izziņojot radio un televīzijas raidījumu, darbs tādējādi tiekot netieši izziņots jaunai publikai (19).
69. Piektkārt, atsaucoties uz WIPO rokasgrāmatu, Tiesa šajā ziņā ir definējusi sabiedrību šādā netiešā publiskošanā, ņemot vērā jau izsniegtu autora atļauju. Tā ir secinājusi, ka autora atļauja pārraidīt savu darbu ēterā attiecoties tikai uz tiešajiem lietotājiem, proti, signāla uztvērēju īpašniekiem, kas individuāli vai savā privātajā telpā vai ģimenes lokā uztverot raidījumus. Tomēr tad, kad šī uztveršana notiekot, lai sasniegtu visplašāko auditoriju un dažreiz peļņas gūšanas nolūkā, iespēja noklausīties vai noskatīties darbu tiekot dota jaunai sabiedrības daļai, kas uztverot pārraides. Apraides izziņošana pa skaļruni vai līdzīgu instrumentu vairs neesot vienkārša pašas pārraides uztveršana, bet neatkarīga darbība, ar kuru pārraidītais darbs tiekot izziņots jaunai publikai (20).
70. Sestkārt, Tiesa ir atzinusi, ka viesnīcas viesi esot jauna publika. Viesnīca darbojoties kā iestāde, kas, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, nodrošinot saviem viesiem piekļuvi aizsargātiem darbiem (21).
71. Septītkārt, Tiesa ir norādījusi, ka, lai būtu notikusi publiskošana, pietiekot ar to, ka darbs esot nodots sabiedrības rīcībā un personas, kas veido šo sabiedrību, varot tam piekļūt (22).
72. Astotkārt, Tiesa ir ņēmusi vērā, ka, nodrošinot piekļuvi ēterā pārraidītam darbam, tā esot papildu pakalpojuma sniegšana, kas notikusi, lai no tā gūtu zināmu labumu. Viesnīcā šāds pakalpojums pat tiekot sniegts peļņas gūšanas nolūkā, jo tas ietekmējot viesnīcas labiekārtotību un līdz ar to arī istabu cenu (23).
73. Devītkārt, Tiesa tomēr ir ierobežojoši precizējusi, ka materiālo iespēju nodrošināšana pati par sevi neesot publiskošana jeb izziņošana sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Turpretī viesnīcas nodrošinātā signāla pārraidīšana ar televizoru starpniecību viesiem, kas ir apmetušies šajā viesnīcā, neatkarīgi no izmantotās signāla pārraidīšanas metodes esot publiskošana jeb izziņošana sabiedrībai šīs tiesību normas izpratnē (24).
2) Par šajā lietā piemērojamo tiesību normu
74. Iesniedzējtiesa savā ceturtajā prejudiciālajā jautājumā atsaucas uz Direktīvas 2001/29 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Tomēr attiecīgais noteikums šajā lietā nav piemērojams. Direktīvas 2001/29 3. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts nav piemērojami, jo šis noteikums reglamentē tikai pieejamu sabiedrībai padarīšanas gadījumu, kad skaņu ieraksti vai fiksētie priekšnesumi tiek darīti pieejami sabiedrības locekļiem viņu pašu izvēlētā vietā un laikā. Radioprogrammas raidīšana nav šāds gadījums. Pilnīgas skaidrības labad vēlos norādīt, ka arī Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts nav piemērojams, jo šī lieta attiecas nevis uz autortiesību darbiem, bet gan uz skaņu ierakstu producentu un izpildītāju blakustiesībām.
75. Drīzāk ir piemērojams Direktīvas 92/100 8. panta 2. punkts vai attiecīgi Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts. Šie noteikumi nosaka, ka dalībvalstīm jāparedz, ka vienreizēju taisnīgu atlīdzību maksā lietotāji, ja komerciālos nolūkos publicētus skaņu ierakstus vai šādu skaņu ierakstu reprodukcijas izmanto raidīšanai bez vadiem vai publiskošanai, un paredz, kā šo atlīdzību savā starpā sadala attiecīgie izpildītāji un skaņu ierakstu producenti.
76. Tā kā Tiesai ir tiesības sniegt iesniedzējtiesai norādes, kurām ir nozīme lietas vērtējumam pamata prāvā (25), es turpinājumā analizēšu šo atbilstošo noteikumu interpretāciju. Ņemot vērā, ka Direktīva 92/100 ir konsolidēta Direktīvā 2006/115 un 8. panta 2. punkts abās direktīvās ir identisks, es turpmākā gaitā analizēšu tikai Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktu, turklāt sacītais ir atbilstoši piemērojams arī Direktīvas 92/100 8. panta 2. punktam. Pēc tam es vienkāršības labad ņemšu vērā tikai to gadījumu, kas attiecas uz komerciālos nolūkos publicētu skaņu ierakstu, turklāt apsvērumi ir atbilstoši piemērojami arī šāda skaņu ieraksta kopijai.
3) Par Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta interpretāciju
77. Sākumā vēlos precizēt, ka Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta nosacījumi ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni (a), kas ir interpretējami, ievērojot to starptautisko tiesību kontekstu (b). Pēc tam es analizēšu publiskošanas jēdzienu (c), kā arī pārējos Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta nosacījumus (d).
a) Autonomie Savienības tiesību jēdzieni
78. Direktīvas 8. panta 2. punktā lietotie jēdzieni ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, jo šajā noteikumā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām. Lai nodrošinātu Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs un ievērotu vienlīdzības principu visā Savienībā, šie jēdzieni ir interpretējami vienveidīgi (26). Turklāt tikai šādi var sasniegt Direktīvas 2006/115 preambulas 6. apsvērumā minēto mērķi atvieglināt māksliniecisko jaunradi un uzņēmējdarbību, Kopienā izveidojot saskaņotu tiesisku regulējumu.
79. Tomēr, neraugoties uz autonoma Savienības tiesību jēdziena esamību, noteiktos gadījumos var veikt tikai ļoti ierobežojoša apjoma saskaņošanu, kuras dēļ jēdzienam ir ļoti zema regulējuma intensitāte. Šādos gadījumos Savienības tiesības sniedz tikai plašas regulatīvās norādes un dalībvalstīm pašām ir jāizstrādā konkrētie noteikumi (27). Tiesa ir uzskatījusi, ka taisnīgas atlīdzības jēdziens Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē ir šāds gadījums (28). Tomēr, tā kā jēdziena regulējuma intensitāte ir jāvērtē katram noteikumā minētajam jēdzienam individuāli, no tā nevar neko secināt par pārējiem Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktā lietotajiem jēdzieniem.
b) Starptautisko tiesību un Savienības tiesību konteksts
80. Vēl ir jāņem vērā, ka Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta noteikums par tiesībām uz taisnīgu atlīdzību ir jāinterpretē, ievērojot starptautisko tiesību kontekstu.
81. Proti, starptautisko tiesību mērogā tiesības uz taisnīgu atlīdzību ir reglamentētas Romas konvencijas 12. pantā un WPPT līguma 15. pantā. Tādējādi Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē, ievērojot šos starptautisko tiesību noteikumus.
82. Ciktāl tas attiecas uz WPPT līgumu, tas izriet jau no apstākļa, ka Savienība pati ir līgumslēdzēja puse. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību noteikumi it īpaši tad ir jāinterpretē, ņemot vērā starptautiskās tiesības, ja Savienība ir līgumslēdzēja puse un ar šādiem noteikumiem ir paredzēts īstenot attiecīgo līgumu (29).
83. Ciktāl tas attiecas uz Romas konvenciju, jānorāda gan uz to, ka ES pati nav šīs konvencijas līgumslēdzēja puse, tomēr no Direktīvas 2006/115 preambulas 7. apsvēruma, atbilstoši kuram saskaņošanu nedrīkst īstenot tādā veidā, ka tiesību akti ir pretrunā Romas konvencijai, izriet, ka šīs konvencijas noteikumi ir jāņem vērā.
c) Par publiskošanas jēdzienu
84. Publiskošanas jēdziena formulējumā var nošķirt divus elementus. Pirmkārt, ir jānotiek izziņošanai. Otrkārt, šai izziņošanai jābūt publiskai.
i) Par izziņošanas jēdzienu publiskošanā
85. Kas ir jāsaprot ar izziņošanu Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē, šajā direktīvā gan netiek skaidri definēts, tomēr šā noteikuma formulējumā un kontekstā var atrast norādes, kā šis jēdziens ir interpretējams.
86. Kā jau iepriekš minēts (30), šajā noteikumā ietvertā izziņošanas jēdziena interpretācijā ir jāņem vērā Romas konvencijas 12. panta un WPPT līguma 15. panta norādes. Izziņošanas jēdzienam it īpaši svarīgs ir WPPT līguma 15. panta 1. punkts, skatīts kopā ar 2. panta g) apakšpunktu. 15. panta 1. punktā ir paredzēts, ka izpildītājiem un skaņu ierakstu producentiem ir tiesības uz vienreizēju taisnīgu atlīdzību par to, ka tieši vai netieši tiek izmantoti skaņu ieraksti, lai tiktu pārraidīti ēterā vai komunicējot ar publiku jebkādā citādā veidā. WPPT līguma 2. panta g) apakšpunktā skaņu ieraksta publiskošanas jēdziens ir definēts kā skaņu ierakstā fiksētu skaņu vai skaņu atveidojuma pārraidīšana sabiedrībai, izmantojot jebkuru līdzekli, izņemot raidīšanu ēterā. Tajā pēc tam tiek precizēts, ka, lai notiktu publiskošana WPPT līguma 15. panta izpratnē, ir pietiekami, ja skaņu ierakstā fiksētās skaņas vai skaņu atveidojums tiek pārraidīti.
87. No tā var izdarīt šādus secinājumus par izziņošanas jēdzienu Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē.
88. Pirmkārt, Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts attiecas gan uz tiešo, gan netiešo izziņošanu. Tam par labu liecina vispirms jau atvērtais formulējums un tiesību normas rašanās vēsture. Proti, no Direktīvas 92/100 rašanās vēstures izriet, ka netika uzskatīts par vajadzīgu vēl vairāk konkretizēt izziņošanas jēdzienu, izmantojot piebildi ar vārdiem “tieša vai netieša”, jo, lietojot izziņošanas jēdzienu, esot acīmredzams, ka tas ietver arī netiešu izziņošanu (31). Par labu šādai interpretācijai kopš savas spēkā stāšanās tagad liecina arī WPPT līguma 15. pants, atbilstoši kura norādēm šādām tiesībām jābūt arī saistībā ar netiešu raidīšanu (32).
89. Otrkārt, lai notiktu izziņošana, ir pietiekami, ja skaņu ierakstā fiksētās skaņas tiek pārraidītas. Tam faktam, vai viesis skaņas faktiski ir dzirdējis, nav nozīmes. Par labu šim viedoklim liecina vispirms jau WPPT līguma 2. panta g) apakšpunkts, kas koncentrējas uz pārraidīšanu. Vēl atbilstoši Direktīvas 2006/115 jēgai un mērķim varētu būt pietiekami, ja viesim ir tiesiska un praktiska iespēja baudīt skaņu ierakstu (33). Šādai interpretācijai ir arī tā priekšrocība, ka tā šajā ziņā atbilst izziņošanas sabiedrībai jēdziena Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē interpretācijai.
90. Ja šīs norādes tiek ņemtas vērā, šādā gadījumā daudz kas liecina par to, lai izziņošanas jēdzienu Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē interpretētu tādējādi, ka tādā lietā kā šī zobārsts, savā privātpraksē ar radio starpniecību pārraidot pacientiem radio apraidi, netieši izziņo tajā izmantotos skaņu ierakstus.
91. Šajā ziņā Komisija norāda, ka publiskošanas jēdzienu Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē principā nedrīkstot interpretēt plašāk par publiskošanas jeb izziņošanas sabiedrībai jēdzienu Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Esot jāņem vērā, ka Savienības likumdevējs autortiesībām esot gribējis paredzēt lielāku aizsardzību nekā skaņu ierakstu producentu un izpildītāju blakustiesībām. Tādējādi tas esot pretrunā sistēmai saskaņā ar Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktu piešķirt skaņu ierakstu producentiem un izpildītājiem plašākas tiesības par tām, kas autoriem paredzētas saskaņā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu.
92. Tādējādi rodas jautājumi, vai, interpretējot publiskošanas jēdzienu Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē, ir jāņem vērā Direktīvas 2001/29 preambulas 23. un 27. apsvērums un vai tas nozīmē, ka tādā lietā kā šī izziņošana Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē nav notikusi.
– Direktīvas 2001/29 preambulas 27. apsvēruma ievērošana
93. Vispirms rodas jautājums, vai, ņemot vērā Direktīvas 2001/29 preambulas 27. apsvērumu, var uzskatīt, ka tādā lietā kā šī izziņošana nav notikusi.
94. Saskaņā ar šo apsvērumu tikai materiālo iespēju nodrošināšana, dodot iespēju veikt izziņošanu vai to veicot, pati par sevi neveido izziņošanu. Šis apsvērums ir jāskata kontekstā ar paziņojumu par WCT līguma 8. pantu, par ko ir vienojušās līgumslēdzējas puses. Atbilstoši šim paziņojumam materiālo nosacījumu nodrošināšana, kas ļauj veikt izziņošanu, pati par sevi nav izziņošana WPPT līguma par autortiesībām vai Bernes konvencijas izpratnē.
95. Manuprāt, to nevar uztvert tādējādi, ka tādā lietā kā šī nav notikusi izziņošana Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta vai Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē (34). Gluži pretēji, domāju, ka tas ir jāinterpretē tādējādi, ka personas, kas nodrošina materiālās iespējas, bet vienlaikus nekontrolē piekļuvi autortiesību darbiem, tādējādi vēl neveic publiskošanu. Tā tas ir, piemēram, gadījumā, ja tiek pārdoti vai izīrēti televizori vai radiouztvērēji vai arī, ja interneta pakalpojumu sniedzējs tikai nodrošina piekļuvi internetam. Tomēr tādā lietā kā šī zobārsts neaprobežojas tikai ar materiālo iespēju nodrošināšanu. Gluži pretēji, viņš pats atskaņo saviem pacientiem radiopārraides un līdz ar to netieši arī radio apraidē izmantotos skaņu ierakstus.
96. Tādējādi Direktīvas 2001/29 preambulas 27. apsvērums tādā lietā kā šī neliedz uzskatīt, ka ir notikusi izziņošana Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta un Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē.
– Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvēruma ievērošana
97. Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvērumu tiesības uz izziņošanu sabiedrībai ir jāsaprot kā tādas, kas attiecas uz visa veida izziņošanu sabiedrībai, kura neatrodas vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana.
98. Komisija tiesas sēdē (atšķirībā no saviem līdzšinējiem rakstveida argumentiem) ir norādījusi, ka, ņemot vērā šo apsvērumu, esot šaubas par to, ka ir notikusi izziņošana. Šajā ziņā Komisija atsaucas uz ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumiem apvienotajās lietās Football Association Premier League u.c. (35), kuros viņa, atsaucoties uz šo apsvērumu, ir paudusi viedokli, ka televīzijas apraides uztveršana ar televizoru nav izziņošana Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Izziņošana notiek tikai tad, ja sākotnējā apraide tiek patstāvīgi pārraidīta tālāk, piemēram, ja sākotnējais apraides signāls tiek uztverts un ar sadalītājiekārtas palīdzību pārraidīts dažādām uztvērējiekārtām (36). Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija tagad uzskata, ka Tiesa spriedumā lietā SGAE/Rafael Hoteles ir izskatījusi tikai jautājumu par izziņošanas sabiedrības faktoru, bet nevis par pašu izziņošanas faktoru.
99. Šādu argumentāciju nevar atbalstīt.
100. Proti, no Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvēruma nevar secināt, ka tādā lietā kā šī nevar izdarīt pieņēmumu par izziņošanu Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.
101. Pretēji Komisijas minētajiem argumentiem, Tiesa spriedumā lietā SGAE/Rafael Hoteles nav tikai interpretējusi izziņošanas sabiedrības faktoru. Gluži pretēji, Tiesa šajā spriedumā ir precizējusi, ka, lai izdarītu pieņēmumu par notikušu izziņošanu Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, ir pietiekami, ja, raidot signālu, ar televizora starpniecību tiek nodrošināta piekļuve darbam. Proti, Tiesa ir skaidri precizējusi, ka publiskošana jeb izziņošana sabiedrībai notiek neatkarīgi no izmantotās signāla pārraidīšanas metodes (37). Manuprāt, šo precizējumu var interpretēt tikai tādējādi, ka izziņošanas esamība nav atkarīga no tā, vai televizori paši uztver apraidi vai arī pirms tam televizoram ir pārraidīts jauns signāls, kas jānošķir no sākotnējās apraides.
102. Tādējādi ir divas savstarpēji nesavienojamas pieejas attiecībā uz izziņošanas jēdziena interpretāciju. Tiesas īstenotā pieeja priekšplānā izvirza autora atbilstīgas aizsardzības mērķi neatkarīgi no tehniskām īpatnībām, un tādēļ tā turpmāk tiks dēvēta par funkcionālo pieeju. Turpretī pieeja, uz kuru atsaucas Komisija, koncentrējas uz to, vai signāls ir pārraidīts tālāk vai arī runa ir par uztvērējiekārtu. Tā kā šī pieeja koncentrējas uz tehniskām īpatnībām, tā turpmāk tiks dēvēta par tehnisko pieeju.
103. Manuprāt, vairākums iemeslu liecina par labu Tiesas piemērotajai funkcionālajai pieejai.
104. Pirmkārt, par labu funkcionālajai pieejai liecina autortiesību un blakustiesību atbilstīgas aizsardzības mērķis, kas izriet no Direktīvas 2001/29 preambulas 9. un 10. apsvēruma un Direktīvas 2006/115 preambulas 5., 12. un 13. apsvēruma. Ja tiek ņemts vērā šis mērķis, manuprāt, pārliecinošāk ir koncentrēties uz to, kāds ir atļaujas vai taisnīgas atlīdzības saņēmēju loks.
105. Otrkārt, pret funkcionālo pieeju nevar iebilst, norādot, ka starptautiskās tiesības šādu pieeju neparedz. Starptautisko tiesību mērogā gan netika panākta vienošanās par šā kritērija saistošo raksturu (38), tomēr tas neliedz attiecīgo kritēriju piemērot Savienības tiesību mērogā. Proti, atbilstošās starptautisko tiesību normas paredz tikai autortiesību un blakustiesību minimālo aizsardzību, ko līgumslēdzējas puses var noteikt plašāku. Turklāt šajā ziņā jānorāda, ka starptautiskajās tiesībās gan nav saistošā veidā noteikts, ka līgumslēdzējām pusēm būtu jāpiemēro šāda funkcionāla pieeja, tomēr juridiski nesaistošos interpretācijas dokumentos – kā, piemēram, WIPO rokasgrāmatā, līgumslēdzējām pusēm tiek ieteikts piemērot šo pieeju (39).
106. Treškārt, pretēji Komisijas viedoklim, no Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvēruma un tās rašanās vēstures nevar pietiekami skaidri secināt, ka Savienības likumdevējs būtu gribējis raidījuma izziņošanu sabiedrībai ar uztvērējiekārtas palīdzību izslēgt no izziņošanas jēdziena šīs direktīvas 3. panta izpratnē.
107. Likumdošanas procedūras ietvaros Eiropas Parlaments bija ierosinājis šajā apsvērumā precizēt, ka tiesības uz publiskošanu jeb izziņošanu sabiedrībai neattiecas uz tiešiem uzvedumiem un priekšnesumiem. Komisija tam savā grozītajā priekšlikumā bija piekritusi. Padome šo priekšlikumu pēc būtības gan atbalstīja, tomēr nolēma neminēt tiešā uzveduma jēdzienu, jo vienveidīgas definīcijas trūkuma dēļ varētu rasties tiesiskā nedrošība. Tā vietā Padome izlēma precizēt izziņošanas sabiedrībai jēdziena Direktīvas 2001/29 3. panta izpratnē faktisko apmēru (40).
108. Tādējādi 23. apsvēruma mērķis ir no izziņošanas sabiedrībai jēdziena atdalīt tiešos uzvedumus un priekšnesumus, neizmantojot šo jēdzienu. Kā izriet no šā apsvēruma formulējuma, Savienības likumdevējs ir mēģinājis minēto mērķi panākt, no attiecīgās sabiedrības jēdziena izslēdzot daļu personu, proti, to daļu, kura ir klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana (41). Tādējādi nozīme ir publikas atrašanās vietas attālumam no sākotnējās izziņošanas vietas, bet nevis tehniskiem aspektiem.
109. Līdz ar to no mērķa, ko Savienības likumdevējs ir izvirzījis 23. apsvērumā, un no šī apsvēruma formulējuma var secināt, ka Savienības likumdevējs ir gribējis ierobežot tikai to personu loku, kas ir uzskatāms par sabiedrību, bet nevis izziņošanas jēdzienu.
110. Rezumējot jāsecina, ka ne 23. apsvērums, ne Direktīvas 2001/29 rašanās vēsture nesniedz pietiekami drošu pamatojumu, ka tās 3. panta 1. punktā ietvertais izziņošanas jēdziens tehniski būtu jāattiecina tikai uz gadījumiem, kad notiek no sākotnējās apraides nošķirama signāla pārraide uz televizoru vai radiouztvērēju, un ka no šī jēdziena būtu jāizslēdz televizoru un radiouztvērēju veiktā signālu uztveršana.
– Starpsecinājums
111. Kā starpsecinājums ir jākonstatē, ka tad, ja zobārsts ar radiouztvērēja palīdzību savā privātpraksē atskaņo radiopārraidi, viņš netieši izziņo skaņu ierakstus Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē, kas tiek izmantoti radiopārraidē.
ii) Par sabiedrības jēdzienu publiskošanā
112. Direktīvā 2006/115 nav arī definēts, kas ir jāsaprot ar sabiedrību publiskošanā.
113. Atšķirībā no izziņošanas jēdziena definīcijas, šajā kontekstā WPPT līguma 2. panta g) apakšpunktā ietvertā publiskošanas juridiskā definīcija nepalīdz. Proti, tās definējošajā daļā netiek konkretizēts definējamais sabiedrības elements publiskošanā. Gluži pretēji, tajā tikai ir norādīts, ka pārraidīšanai jābūt publiskai, tādēļ juridiskajai definīcijai šai ziņā nav nozīmes.
114. Tomēr šajā ziņā var norādīt uz iepriekš raksturoto Tiesas judikatūru par publiskošanas jeb izziņošanas sabiedrībai jēdzienu Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē (42). Kā es esmu raksturojusi savos šodien sniegtajos secinājumos lietā Phonographic Performance, sabiedrības jēdziens Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā un Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktā principā ir interpretējams vienādi. Tādēļ šajā brīdī es atsaucos uz saviem atbilstošajiem apsvērumiem minēto secinājumu 96.–111. punktā.
115. Ja tiek izvirzīti kritēriji, kurus Tiesa ir izstrādājusi lietā SGAE/Rafael Hoteles, tad daudz kas liecina par to, ka arī tādā lietā kā šī ir jāuzskata, ka publiskošana ir notikusi, jo arī tādā lietā kā šī skaņu ieraksti tiek netieši izziņoti jaunai publikai, pārraidot radio apraidi. Zobārsta privātprakses uzgaidāmajā telpā pacienti gan uzturēsies īsāku laiku, tomēr tie nomainīsies ātrāk nekā viesnīcas istabās, tādēļ arī šajā gadījumā ir jāuzskata, ka darbībai ir secīgi kumulatīvas sekas, kas rada vērā ņemamu skaņu ierakstu pieejamības nodrošināšanu.
116. Tomēr arī šajā ziņā rodas jautājums, vai iepriekš minēto iemeslu dēļ publiskošanas jēdziens Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē, ievērojot Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvērumu, ir interpretējams tādējādi, ka tādā lietā kā šī nevar izdarīt pieņēmumu par publiskošanu. Kā jau iepriekš minēts, Savienības likumdevējs Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvērumā no personu loka, kas jāņem vērā kā sabiedrība direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, ir gribējis izslēgt tās personas, kuras ir klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana. Tādējādi jāpanāk, lai publiskošanas jēdziens neattiektos uz tiešiem uzvedumiem un priekšnesumiem (43).
117. Atsaucoties uz ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumiem apvienotajās lietās Football Association Premier League u.c., Komisija norāda, ka tādējādi ir jāizslēdz personu loks, kas ir klāt vietā, kur atrodas televizors. Proti, televizora gadījumā sākotnējās izziņošanas vieta ir tā, kur atrodas televizors (44).
118. Šiem argumentiem nevar piekrist.
119. Pirmkārt, šis viedoklis nav saderīgs ar Tiesas pieeju spriedumā lietā SGAE/Rafael Hoteles. Proti, no minētā sprieduma izriet, ka arī televizora gadījumā sākotnējās izziņošanas vieta nav tā vieta, kur atrodas televizors (45).
120. Par labu Tiesas pieejai liecina arī nopietnāki argumenti. Proti, Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvēruma atsauci uz sākotnējās izziņošanas vietu nevar interpretēt tādējādi, ka televizoru gadījumā tā ir vieta, kur atrodas televizors.
121. Vispirms jau vārda “sākotne” dabiskā valodas izpratne liek saprast, ka ar to nav domāta vieta, kurā notiek galīgā izziņošana.
122. Par labu šādai interpretācijai liecina arī jau minētā direktīvas rašanās vēsture. Proti, ar precizējumu direktīvas preambulas 23. apsvērumā Savienības likumdevējs gribēja panākt, lai izziņošanas sabiedrībai jeb publiskošanas jēdziens neattiektos uz publiskiem uzvedumiem un priekšnesumiem (46). Šis mērķis ir sasniegts tad, ja no publiskošanas jēdziena tiek izslēgta publika, kuru no darba sākotnējās publiskošanas neatdala fiziskais attālums (47). Tomēr radioprogrammas klausītāji atrodas šādā fiziskā attālumā.
123. Turklāt Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvēruma saikne ar 24. apsvērumu iestājas pret tādu pieeju, atbilstoši kurai uztvērējiekārtas gadījumā sākotnējās izziņošanas vieta ir tā, kur atrodas pati iekārta. Proti, saskaņā ar 24. apsvērumu tiesības padarīt pieejamu sabiedrībai, kas noteiktas Direktīvas 2001/29 3. panta 2. punktā, būtu jāsaprot kā tiesības, kas attiecas uz visām pieejamības nodrošināšanas darbībām tiem sabiedrības locekļiem, kas nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā pieejamības veikšanas darbība. Ja arī šajā kontekstā ar vietu, kur darbs sākotnēji tiek darīts pieejams, tiktu saprasta vieta, kur atrodas iekārta, ar kuru galu galā tiek atskaņots skaņu ieraksts, šādā gadījumā direktīvas 3. panta 2. punkts pilnībā zaudētu savu praktisko iedarbību, jo daudzos gadījumos tā būtu privātā mājsaimniecībā esoša iekārta. Tādēļ, manuprāt, pārliecinošāk ir saprast 23. un arī 24. apsvērumu tādējādi, ka no Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā ietvertā izziņošanas jēdziena kā publika, kas atrodas sākotnējās izziņošanas vietā, tiek izslēgta tikai tiešās publiskošanas publika.
124. Turklāt pret pieeju, atbilstoši kurai radiouztvērēja gadījumā sākotnējās izziņošanas vieta ir tā, kur atrodas pats uztvērējs, liecina tas fakts, ka šāda pieeja radītu atšķirīgus rezultātus. Proti, atbilstoši šādai pieejai gadījumā, ja kādā bārā tiktu izvietoti daudzi radiouztvērēji, tā nebūtu izziņošana Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Turpretī gadījumā, ja šajā bārā tiktu izvietoti tikai divi radiouztvērēji, uz kuriem no ēkas pagrabā izvietotas iekārtas tiktu pārraidīts signāls, tā būtu izziņošana Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Man šķiet neiespējami, ka Savienības likumdevējs būtu gribējis pieļaut tik atšķirīgu rezultātu.
125. Līdz ar to tādā lietā kā šī par vietu, kur sākas izziņošana Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, jāuzskata vieta, kur sākotnējā publiskošana ir fiksēta skaņu ierakstā.
126. Tādējādi Komisijas iebildums ir jānoraida jau tādēļ vien, ka iepriekš minēto iemeslu dēļ no 23. apsvēruma neizriet, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu nevar tikt ņemta vērā publika, kas atrodas pie televizora.
127. Ja Tiesa, atkāpjoties no savas līdzšinējās judikatūras, Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā ietverto izziņošanas sabiedrībai jēdzienu interpretētu tādējādi, ka tas neattiecas uz izziņošanu publikai, kas atrodas pie uztvērējiekārtas, tad Komisijas iebildums būtu jānoraida vēl arī tādēļ, ka šādu pieeju nevar attiecināt uz izziņošanas jēdzienu Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē. Proti, izziņošanas jēdziens Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē ir jāinterpretē, ņemot vērā WPPT līguma 15. pantu, skatītu kopā ar 2. panta g) apakšpunktu. Atbilstoši šīm tiesību normām skaņu ieraksti tiek izziņoti arī tad, ja skaņu ierakstā fiksētās skaņas ir publiski atskaņotas. Tādējādi vismaz izziņošanas jēdziens Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē attiecas arī uz publiku, kas ir klāt vietā, kur notiek izziņošana (48).
128. Līdz ar to Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvērums neliek izziņošanas sabiedrības jēdzienu Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē interpretēt tādējādi, ka radiouztvērēju gadījumā netiek ņemta vērā publika, kas ir klāt vietā, kur atrodas radiouztvērējs.
iii) Par pārējiem iebildumiem
129. Arī pārējiem lietas dalībnieku iebildumiem nevar piekrist.
– Par ieejas maksas nepieciešamību
130. Pirmām kārtām publiskošanas Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē esamība nav atkarīga no tā, vai tiek maksāta ieejas maksa. Pirmkārt, Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta formulējumā nekas neliecina par šādu nosacījumu. Otrkārt, to nepieļauj sistēmiskais kopsakars ar direktīvas 8. panta 3. punktu. Šī tiesību norma paredz raidorganizācijām ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt raidījumu publiskošanu, ja attiecīgā izziņošana notiek vietās, kas sabiedrībai pieejamas par ieejas maksu. No tā, ka attiecīgais noteikums kumulatīvi prasa gan to, lai notiktu publiskošana, gan to, lai izziņošana notiek vietās, kas sabiedrībai pieejamas par ieejas maksu, a contrario var secināt, ka publiskošanas esamība neparedz ne sabiedrību attiecīgajā vietā, ne vajadzību maksāt ieejas maksu.
– Par mērķi gūt peļņu
131. Turklāt iebildumi, ka nevar izdarīt pieņēmumu par publiskošanu, jo šajā lietā galvenais ir zobārsta sniegtais pakalpojums, nevis skaņu ierakstu izziņošana, un zobārsts nav rīkojies nolūkā gūt peļņu, manuprāt, nav pārliecinoši.
132. Pirmkārt, publiskošanas esamība nav atkarīga no tā, vai lietotāja nolūks ir gūt peļņu.
133. Vispirms jau publiskošanas jēdziens neliek uzskatīt, ka mērķim gūt peļņu ir kāda nozīme.
134. Turklāt šādu prasību noliedz ne tikai kopsakars ar jau minēto Direktīvas 2006/115 8. panta 3. punktu, bet arī kopsakars ar Direktīvas 2001/29 5. pantu, uz kuru atsaucas Direktīvas 2006/115 10. panta 2. punkts. Piemēram, Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta a), b) un j) apakšpunktā paredzēts, ka dalībvalstis var paredzēt izņēmumus no izziņošanas sabiedrībai tiesībām un šo tiesību ierobežojumus, ja tas attiecas uz noteiktu privileģētu izmantošanu un tai nav komerciāls mērķis vai arī komerciālais mērķis nepārsniedz attiecīgo privileģēto darbību. No tā a contrario var secināt, ka publiskošana var notikt arī tad, ja netiek izvirzīts komerciāls mērķis vai mērķis gūt peļņu.
135. Turklāt arī no sprieduma lietā SGAE/Rafael Hoteles neizriet, ka mērķim gūt peļņu ir kāda nozīme. Tiesa tajā gan ir uzsvērusi viesnīcas uzturētāju mērķi gūt peļņu, tomēr tas nenozīmē, ka Tiesa to ir uzskatījusi par izziņošanas sabiedrībai obligātu nosacījumu (49).
136. Bez tam arī koncentrēšanās uz mērķi gūt peļņu var radīt nopietnas norobežošanas problēmas. Proti, tādā gadījumā atkarībā no pakalpojuma būtu jāizlemj, vai skaņu ieraksta izziņošana ir tik nebūtiska, ka tai salīdzinājumā ar pamatpakalpojumu nav nozīmes.
137. Visbeidzot, ņemot vērā šos argumentus, ir jānoraida arī Itālijas valdības arguments, atbilstoši kuram gadījumā, ja lietotājs ar publiskošanu neizvirza mērķi gūt peļņu, nedrīkstētu piešķirt tādas ekonomiskās tiesības, kādas ir noteiktas Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktā. Man nav skaidrs, kādēļ autoram, piemēram, politiska sarīkojuma gadījumā, ir jābūt ekskluzīvām tiesībām, turpretī skaņu ierakstu producentiem un izpildītājiem nedrīkst būt nekādu tiesību. Turklāt tas apstāklis, ka lietotāja mērķis nav gūt peļņu, saskaņā ar Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktu var tikt ņemts vērā, vērtējot, kāda ir taisnīga atlīdzība par šādu lietošanu.
138. Otrkārt, pakārtoti, vēlos norādīt, ka tādā lietā kā šī visādā ziņā var uzskatīt, ka tajā ir runa par mērķi gūt peļņu. Lai arī radio apraide, ko pacienti dzird zobārsta privātpraksē, protams, nav būtiska zobārsta sniegtā pakalpojuma sastāvdaļa, tomēr nevar noliegt, ka tai var būt praktisks labums. Proti, pacientiem uzgaidāmajā telpā sistemātiski būs patīkamāk dzirdēt radio apraidi nekā urbja troksni no zobārsta kabineta. Turklāt šāda apraide kalpo arī pacientu izklaidei, kamēr tie gaida savu rindu, kas ārstu praksē ir regulāra parādība. Tas fakts, ka ārstēšanas cena nav atkarīga no tā, vai skaņu ieraksti ir vai nav dzirdami, manuprāt, neļauj izslēgt nolūku gūt peļņu. Proti, lai uzskatītu, ka šāds nolūks pastāv, ir pietiekami, ja tas ir pakalpojuma elements, kas no pacienta viedokļa var uzlabot pakalpojumu kopumā. Manuprāt, pamatojoties uz iepriekš minētajiem argumentiem, uz to ir jāatbild apstiprinoši.
– Par pacientu gribu
139. Turklāt, vērtējot publiskošanas sabiedrību, nav nozīmes arī apstāklim, ka izziņošana notiek, pacientam neizsakot savu gribu un, iespējams, uzskatot to pat par traucējošu faktoru.
– Par pārējiem iebildumiem
140. Arī pārējos iebildumus nevar pieņemt.
141. Pirmkārt, sabiedrība publiskošanā Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē neparedz, ka sabiedrībai ir patstāvīgs sociālais, ekonomiskais vai juridiskais aspekts. Vispirms, šāda aspekta nebūtu arī citos gadījumos, kuros neapšaubāmi varētu būt runa par sabiedrību, piemēram, dzelzceļa vai metro stacijās. Turklāt autortiesību un blakustiesību jomā jautājumā par sabiedrību nav nozīmes personu grupas aspektam vai viendabīgumam, kas varētu veidot sabiedrību (50).
142. Otrkārt, ir jānoraida arī iebildums, ka zobārsta pacienti visi vienlaikus nepulcējas viņa privātpraksē, norādot, ka pietiek ar kumulatīvām sekām, ko var panākt arī ar laika ziņā secīgu uzturēšanos uzgaidāmajā telpā.
iv) Secinājums
143. Līdz ar to Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tad, ja zobārsts savā uzgaidāmajā telpā izvieto radio un ar tā palīdzību pārraida radioprogrammu, tā ir publiskošana šīs tiesību normas izpratnē.
d) Par pārējiem nosacījumiem
144. Attiecībā uz vēl vienu lietotāja nosacījumu Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē – ir jāsecina, ka persona, kura publisko skaņu ierakstu, to arī lieto šīs tiesību normas izpratnē.
145. Saistībā ar pienākumu maksāt taisnīgu atlīdzību es atsaucos uz savu šodienas secinājumu lietā C‑162/10 Phonographic Performance 118.–144. punktu.
4) Secinājums
146. Līdz ar to Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka zobārstam, kurš savā privātpraksē izvieto radiouztvērēju un ar tā palīdzību atskaņo radiopārraidi saviem pacientiem, ir pienākums maksāt taisnīgu atlīdzību par skaņu ierakstu netiešu izziņošanu, kas tiek izmantoti radiopārraidē.
VII – Par pirmo, otro un trešo prejudiciālo jautājumu
147. Uzdodot pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai atbilstošās starptautiskās Romas konvencijas, WPPT līguma un TRIPS līguma tiesību normas ir tieši piemērojamas Savienības tiesību sistēmā un vai uz tām var tieši atsaukties arī privātpersonas. Uzdodot trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai publiskošanas jeb izziņošanas sabiedrībai jēdziens iesniedzējtiesas minēto starptautisko tiesību noteikumu izpratnē kongruē ar Direktīvu 92/100 un Direktīvu 2001/29 un, ja nē, kuram avotam, iespējams, ir prioritāte.
A – Galvenie lietas dalībnieku argumenti
148. SCF skatījumā – uz šiem jautājumiem jāatbild apstiprinoši. Attiecīgie starptautisko tiesību noteikumi visi esot Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa un tieši piemērojami privāttiesiskās attiecībās. Turklāt Savienības tiesības iespēju robežās esot jāinterpretē atbilstoši starptautiskajām tiesībām, tomēr tās varot būt plašākas par starptautisko tiesību norādēm. Savienības tiesības varot nodrošināt lielāku aizsardzību nekā atbilstošās starptautisko tiesību norādes, jo autortiesību un blakustiesību noteikumi pastāvīgi attīstoties.
149. Marko del Korso uzskata, ka Romas konvencija ir tieši piemērojama Savienības tiesību sistēmā, jo tā esot integrēta TRIPS līgumā, kuram Eiropas Savienība esot pievienojusies. Arī WPPT līgumam Eiropas Savienība esot pievienojusies. Jautājums par prioritāti neesot svarīgs, jo atbilstošie starptautisko tiesību un Savienības tiesību regulējumi esot identiski.
150. Itālijas valdība uzskata, ka uz pirmajiem trīs jautājumiem nav jāatbild. Eiropas Savienība esot pieņēmusi direktīvas, lai transponētu WPPT līgumu. Tādējādi svarīga esot tikai šo direktīvu interpretācija.
151. Komisija uzskata, ka uz pirmajiem abiem jautājumiem ir jāatbild noliedzoši. Saistībā ar Romas konvenciju tas izrietot jau no apstākļa, ka attiecīgā konvencija neesot Savienības tiesību sistēmas daļa. Attiecībā uz TRIPS līgumu un WPPT līgumu Komisija norāda, ka iesniedzējtiesa neesot nosaukusi īpašus noteikumus. Ciktāl runa esot par noteikumiem, kurus iesniedzējtiesa esot minējusi savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, uz šiem jautājumiem esot jāatbild noliedzoši. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru starptautiska nolīguma noteikums esot tieši piemērojams tikai tad, ja tajā esot ietverts skaidrs, precīzs un beznosacījumu pienākums, kas neesot atkarīgs ne no viena cita tiesību pārņemšanas akta. Attiecībā uz Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (GATT) Tiesa vienmēr esot noliegusi, ka šim starptautiskajam nolīgumam esot tieša iedarbība. Šī judikatūra esot piemērojama arī TRIPS līgumam un WPPT līgumam. Kā viens, tā otrs nosakot, ka līgumslēdzējām pusēm esot jātransponē attiecīgā līguma noteikumi. To apstiprinot arī WCT līguma 14. pants un WPPT līguma 23. panta 1. punkts, kas skaidri paredzot, ka līgumslēdzējām pusēm jānosakot pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šo līgumu transponēšanu. Savienība šos transponēšanas pasākumus ir īstenojusi Direktīvā 2001/29.
B – Prejudiciālo jautājumu pieņemamība
152. Es gan ļoti šaubos, vai, ņemot vērā šeit sniegtās atbildes uz ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesai būs praktiska vajadzība saņemt atbildes uz pirmo, otro un trešo prejudiciālo jautājumu. Proti, ceturtajā un piektajā jautājumā Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts ir interpretēts, ņemot vērā starptautisko tiesību norādes. Ja iesniedzējtiesa pamata prāvā var ņemt vērā attiecīgo direktīvas noteikumu, kas atbilst starptautisko tiesību norādēm, vairs nebūs autonomi jāpiemēro starptautisko tiesību normas.
153. Tomēr jautājumus nevar noraidīt kā neefektīvus. Proti, jautājums par starptautisko tiesību noteikumu tiešu piemērošanu varētu kļūt svarīgs tad, ja iesniedzējtiesa pamata prāvā nevar ņemt vērā Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktu. Manuprāt, atbilstošās valsts tiesību normas ir iespējams interpretēt atbilstoši direktīvai (un tādējādi – arī atbilstoši starptautiskajām tiesībām). Tomēr tas, vai šāda interpretācija ir iespējama, galu galā ir valsts tiesību jautājums, kas ir ekskluzīvā iesniedzējtiesas kompetencē. Gadījumā (kas, manuprāt, nav iespējams), ja direktīvai atbilstoša interpretācija nebūtu iespējama, direktīvas 8. panta 2. punktu neļautu tieši piemērot jau tas apstāklis, ka runa ir par prāvu starp privātpersonām.
154. Šai ziņā attiecībā uz pirmajiem trim prejudiciālajiem jautājumiem galu galā nevar apgalvot, ka tie ir neefektīvi.
C – Juridiskais vērtējums
155. Ņemot vērā, ka iepriekš minēto iemeslu dēļ atbildēm uz pirmajiem trim prejudiciālajiem jautājumiem laikam gan būs ierobežota praktiskā nozīme pamata prāvas mērķiem, atbildes uz tiem vēlos sniegt katrā ziņā koncentrētā veidā.
156. Nosacījumi starptautiska nolīguma tiesību normas tiešai piemērošanai ir tādi, ka tai jābūt Savienības noslēgta starptautiska nolīguma daļai un, ņemot vērā tās formulējumu un nolīguma jēgu un mērķi, jāietver skaidrs un precīzs pienākums, kura ieviešana vai iedarbība nav atkarīga no vēlāka akta pieņemšanas. Tādējādi tai jābūt pietiekami precīzai un beznosacījumu normai (51).
157. Romas konvencijas 12. pants nevar būt tieši piemērojama Savienības tiesību norma jau tādēļ vien, ka Savienība nav šīs konvencijas līgumslēdzēja puse.
158. Ciktāl iesniedzējtiesa atsaucas uz TRIPS līgumu, vispirms ir jānorāda, ka šajā līgumā nav tāda noteikuma, kas atbilstu Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktam. Proti, TRIPS līguma 14. pantā, kas reglamentē izpildītāju un skaņu ierakstu producentu blakustiesības, nav paredzētas atbilstošas izpildītāju vai skaņu ierakstu producentu tiesības uz taisnīgu atlīdzību (52).
159. Tik un tā Tiesas izteikti ierobežojošā nostāja pret PTO nolīgumu tiešo piemērojamību kopumā nepieļautu tieši piemērot TRIPS līguma noteikumu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas, pamatojoties uz iepriekš minētajiem iemesliem, šajā ziņā nav detalizēti jāvērtē, PTO nolīgumi un līdz ar to arī TRIPS līgums pēc sava rakstura un ievirzes nav piemēroti, lai tos tieši piemērotu (53).
160. Ciktāl tas attiecas uz WPPT līguma 15. panta tiešu piemērošanu, pirmkārt, rodas jautājums, vai šis līgums principā paredz privātpersonām tieši piešķirt tiesības. Šajā ziņā it īpaši jāņem vērā WPPT līguma 23. panta 1. punkts, atbilstoši kuram līgumslēdzējas puses saskaņā ar savu tiesību sistēmu apņemas noteikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šā līguma piemērošanu. Šo noteikumu varētu saprast tādējādi, ka dalībvalstu pienākums ir veikt plašākus pasākumus, kas varētu liecināt pret WPPT līguma noteikumu tiešo piemērojamību. Šajā ziņā šīs interpretācijas atbalstam var norādīt, ka daudzi WPPT līguma noteikumi piešķir līgumslēdzējām pusēm plašu rīcības brīvību. Tomēr rodas jautājums, vai WPPT līguma 23. panta 1. punkts neļauj tieši piemērot noteiktas WPPT līguma normas, ja tās ir pietiekami precīzas un beznosacījumu.
161. Izskatāmās lietas mērķiem uz šo jautājumu nav jāatbild. Proti, no WPPT līguma 2. panta g) apakšpunkta un 15. panta neizriet pietiekami noteiktas norādes par to, vai tiesības uz taisnīgu atlīdzību ir piemērojamas arī tādiem gadījumiem kā šis, kurā izziņošanas jēdziens tiek saprasts funkcionāli un izziņošanas publiskums tiek pamatots ar secīgi kumulatīvas sabiedrības ideju. Proti, ir pārliecība, ka attiecībā uz šādiem gadījumiem no WPPT līguma neizriet stingras norādes. Tādēļ, ka WPPT līgumā nav norāžu par publiskas un privātas izziņošanas jēdziena nošķiršanu, tā līgumslēdzējām pusēm ir ievērojama rīcības brīvība, lemjot, kad tās uzskata, ka ir notikusi publiskošana (54).
162. Pret to nevar iebilst, ka Tiesa savā spriedumā lietā SGAE/Rafael Hoteles par Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā ietvertā izziņošanas sabiedrībai jeb publiskošanas jēdziena interpretāciju ir pamatojusies uz atbilstošām starptautisko tiesību normām. Proti, galvenajā jautājumā, vai jaunas klausītāju grupas kritēriju var izmantot par kritēriju, lai uzskatītu, ka ir notikusi jauna publiskošana, Tiesa nav pamatojusies uz Bernes konvencijas noteikumiem. Proti, Bernes konvencijas līgumslēdzējas puses apzināti bija noraidījušas šo kritēriju (55). Gluži pretēji, Tiesa savas interpretācijas pamatojumam balstījās uz WIPO rokasgrāmatu par Bernes konvenciju, tātad – uz juridiski nesaistošu dokumentu. Līdz ar to juridiski saistošais sabiedrības jēdziens netika konkretizēts jau atbilstošo starptautisko tiesību normu līmenī, bet gan tikai Savienības tiesību līmenī – Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā.
163. Tādējādi arī WPPT līguma 2. panta g) apakšpunkts un 15. pants nav noteikumi, uz kuriem pamata prāvas dalībnieki varētu tieši pamatoties.
VIII – Secinājumi
164. Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvas 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā, 8. panta 2. punkts vai attiecīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (kodificēta versija) 8. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka zobārstam, kurš savas privātprakses uzgaidāmajā telpā izvieto radiouztvērēju un ar tā palīdzību atskaņo saviem pacientiem radiopārraidi, ir pienākums maksāt taisnīgu atlīdzību par radiopārraidē izmantoto skaņu ierakstu netiešu publiskošanu;
2) atbilstoši Savienības tiesību kritērijiem ne 1961. gada 26. oktobra Romas Konvencijas par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību 12. pants, ne 1996. gada 20. septembra WIPO līguma par izpildījumu un fonogrammām (WPPT) 15. pants, ne arī Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPS) 14. pants nav starptautiskās tiesību normas, uz kurām lietas dalībnieks var tieši atsaukties prāvā starp privātpersonām.