CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2011. gada 17. februārī

Lieta F‑119/07

Guido Strack

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Mediācijas procedūra – Nelabvēlīgs akts – Civildienesta noteikumu 73. pants – Nostiprināšana – Provizorisks pabalsts

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru G. Strack lūdz, pirmkārt, atcelt Komisijas atteikumu sākt mediācijas procedūru un izmaksāt viņam provizorisku pabalstu saskaņā ar Kopējiem noteikumiem par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 19. panta 4. punktu, kā arī atcelt iecēlējinstitūcijas 2007. gada 20. jūlija lēmumu par viņa sūdzības noraidīšanu; otrkārt, prasība piespriest Komisijai viņam izmaksāt atlīdzību par morālo un nemateriālo kaitējumu, kā arī kaitējumu, kas nodarīts viņa veselībai, un nokavējuma procentus

Nolēmums      Atcelt Eiropas Komisijas 2007. gada 26. februāra lēmumu, ar kuru prasītājam ir atteikts izmaksāt provizorisku pabalstu kopējo noteikumu 19. panta 4. punkta izpratnē. Pārējā daļā prasību noraidīt. Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina pusi no prasītāja tiesāšanās izdevumiem. Prasītājs sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzams akts – Prasība, kas vērsta pret atteikumu uzsākt mediācijas procedūru – Izslēgšana

(LESD 263. pants)

2.      Ierēdņi – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses

(Civildienesta noteikumu 24. pants)

3.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Nelaimes gadījumu un arodslimību apdrošināšana – Invaliditāte – Pabalsts – Tiesības uz samaksu – Nosacījumi

(Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta c) apakšpunkts; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 18.–20. pants)

1.      Prasība atcelt tiesību aktu nav pieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret atbildētājas atteikumu uzsākt mediācijas procedūru.

Mediācija ir brīvprātīgs konfliktu noregulēšanas process, kura mērķis tieši ir ļaut pusēm nonākt pie strīda ārpustiesas atrisinājuma. Tādējādi, pieņemot, ka vienas puses atteikums sākt šādu procedūru varētu būt otrai pusei nelabvēlīgs, šī atteikuma atcelšanai būtu vienīgi teorētiska interese, jo šī atcelšana nevarētu šo pusi piespiest piekrist starpniecībai.

(skat. 65. un 66. punktu)

2.      No pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses izrietošie pienākumi tiek būtiski pastiprināti, ja runa ir par tāda ierēdņa situāciju, kura psihiskā veselība ir tikusi ietekmēta. Šādā gadījumā administrācijai viņa lūgumi ir jāizskata ar īpašu atvērtību. Šis pienākums tāds vēl jo vairāk ir it īpaši tad, ja ierēdņa veselības stāvokļa pasliktināšanās netiek apstrīdēta un ja viņa ārstējošais psihiatrs pievērš administrācijas uzmanību tam, ka no medicīnas viedokļa ir steidzami nepieciešama iesaistīšanās, lai atrisinātu un izbeigtu [viņa veselības stāvokļa pasliktināšanās] pamatā esošos konfliktus.

(skat. 85. punktu)

3.      Tiesības uz Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā pabalsta daļējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā izmaksu rodas tikai tad, ja ievainojumi ir nostiprinājušies, kas ir tāda upura stāvoklis, kura fiziskie ievainojumi ir fiksēti tādā veidā, ka nešķiet, ka tie varētu tikt izdziedēti vai stāvoklis uzlaboties, un turklāt ārstēšana principā ir iespējama tikai, lai novērstu stāvokļa pasliktināšanos.

Tomēr Kopējo noteikumu par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 19. panta 4. punkts nosaka tiesības uz provizorisku pabalstu tieši tāpēc, ka Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētais pabalsts ir maksājams tikai pēc ievainojumu nostiprināšanās. Tomēr provizoriska pabalsta izmaksa paredz, ka pastāv “neapstrīdēta daļa no pastāvīgās invaliditātes kategorijas”.

Šajā ziņā, ja ierēdnis ir iesniedzis lūgumu piešķirt viņam provizorisku pabalstu, administrācijai un iecēlējinstitūcijai, pirms izlemt par šī lūguma noraidīšanu, it īpaši ir jākonsultējas ar medicīnas ekspertiem, iestādes ārstu un, iespējams, medicīnisko komiteju, pēc analoģijas piemērojot Kopējo noteikumu 18.–20. pantu. No Kopējo noteikumu struktūras un it īpaši no to 19. panta 3. punkta un 20. panta izriet, ka medicīniska rakstura vērtējums ir vienīgi ārstu ziņā.

Turklāt, ja administrācija noraida lūgumu piešķirt provizorisku pabalstu, nekonsultējoties ar ārstu, tā neņem vērā Kopējo noteikumu 19. panta 4. punkta un 20. panta struktūru, kā arī pārkāpj pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses. Turklāt, ja minētā 19. panta 4. punkta, kā arī pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpums sekmē slimības saasināšanos un var paildzināt tās nostiprināšanos, kaitējuma atlīdzināšana jāveic Civildienesta noteikumu 73. panta izpildei paredzētajā procedūrā.

(skat. 88., 89., 93., 95. un 105. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1991. gada 4. oktobris, C‑185/90 P Komisija/Gill, 24. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 21. maijs, T‑148/95 W/Komisija, 36. un 37. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 2. maijs, F‑23/05 Giraudy/Komisija, 200. punkts.