EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2012. gada 8. martā

Lieta F‑12/10

Petrus Kerstens

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Disciplinārlieta – Nekompetentās iestādes vēršanās disciplinārajā padomē – Rakstveida brīdinājums – Procesa ilgums – Tiesības uz aizstāvību un nevainīguma prezumpcija – Saprātīgs termiņš

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru P. Kerstens lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 23. aprīļa lēmumu viņam piemērot disciplinārsodu – rakstveida brīdinājumu

Nolēmums Prasību noraidīt. P. Kerstens atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Replikas raksts – Formas prasības – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem

(Tiesas statūtu 21. pants; Civildienesta tiesas reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunkts un 41. pants)

2.      Tiesvedība – Res judicata spēks – Piemērojamība – Otra prasība par atšķirīgu individuālu lēmumu, kas pieņemts pēc pirmajā prasībā apstrīdētā lēmuma – Pieņemamība

3.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Iepriekšēja izmeklēšana pirms disciplinārlietas uzsākšanas – Komisijas Izmeklēšanas un disciplinārlietu biroja izmeklēšanas pilnvaras – Apjoms – Ieteikums iecēlējinstitūcijai piemērot attiecīgajam ierēdnim administratīvu pasākumu – Iekļaušana

(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pants)

4.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlietas uzsākšana – Termiņš – Administrācijas pienākums rīkoties saprātīgā termiņā – Neievērošana – Sekas

(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 5. nodaļa)

5.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Termiņi – Administrācijas pienākums rīkoties saprātīgā termiņā – Novērtēšana – Neievērošana – Īpašie apstākļi – Pierādīšanas pienākums

(Civildienesta noteikumu IX pielikums)

1.      Saskaņā ar Tiesas statūtu 21. pantu un Civildienesta tiesas reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jāietver izvirzītie faktiskie un tiesību pamati un argumenti. Šie pamati un argumenti jānorāda pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavoties aizstāvībai un lai Civildienesta tiesa varētu izlemt lietu, attiecīgā gadījumā – bez papildu informācijas. Lai garantētu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, prasības pieņemamības priekšnoteikums ir tāds, ka norādītie būtiskie faktiskie un juridiskie apstākļi, ar kuriem tā ir pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, taču saskanīgi un saprotami izriet no paša prasības pieteikuma teksta. Šāda Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunkta interpretācija paredz arī replikas raksta, kurš atbilstoši šī paša reglamenta 41. pantam kopā ar atbildes rakstu uz repliku papildina lietas materiālus, pieņemamības nosacījumus.

(skat. 68. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1999. gada 20. aprīlis, no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 39. un 40. punkts.

Civildienesta tiesa: 2011. gada 13. septembris, F‑100/09 Michail/Komisija, 22. punkts.

2.      Sprieduma res judicata spēks var būt šķērslis prasības pieņemamībai, ja prasība, par kuru ir pasludināts attiecīgais spriedums, ir bijusi starp tiem pašiem lietas dalībniekiem, tai ir bijis tas pats priekšmets un tai bijis tas pats pamats, precizējot, ka šie nosacījumi obligāti ir kumulatīvi.

Tā tas nav gadījumā, kad otrā prasība ir par atšķirīgu individuālu lēmumu, kas pieņemts vēlāk par lēmumu, par kuru celta pirmā prasība. Šādos apstākļos nevar tikt uzskatīts, ka abām prasībām ir tas pats priekšmets.

(skat. 85. un 87. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1985. gada 19. septembris, 172/83 un 226/83 Hoogovens Groep/Komisija, 9. punkts; 1988. gada 22. septembris, 358/85 un 51/86 Francija/Parlaments, 12. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1990. gada 8. marts, T‑28/89 Maindiaux u.c./EAK, 23. punkts; 1996. gada 5. jūnijs, T‑162/94 NMB France u.c./Komisija, 37. un 38. punkts.

3.      Administratīvās izmeklēšanas ziņojumā, kurš tiek sagatavots pirms iecēlējinstitūcijas lēmuma uzsākt vai neuzsākt disciplinārlietu, Komisijas Izmeklēšanas un disciplinārlietu birojs (IDOC) nepārkāpj savas izmeklēšanas pilnvaras, sniedzot minētajai iestādei ieteikumu veikt administratīvu pasākumu pret ierēdni.

Tā kā IDOC un iecēlējinstitūcija ir divas atsevišķas un autonomas struktūras, IDOC ir tiesības izstrādāt netiešus vai papildinošus ieteikumus. Tādējādi tas, piemēram, var precizēt disciplinārlietas veidu, ko tas iesaka uzsākt pret attiecīgo personu. Tā kā Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pantā ir paredzēts, ka iecēlējinstitūcijai ir jāuzklausa attiecīgā persona, pamatojoties uz IDOC izmeklēšanas ziņojumu, un, ja IDOC ir uzskatījis par vajadzīgu izstrādāt ieteikumus, tiem noteikti jābūt iekļautiem minētajā ziņojumā, pirms iecēlējinstitūcija atbilstoši minētajam 3. pantam attiecīgo personu ir uzklausījusi.

(skat. 94. un 95. punktu)

4.      Kaut arī Civildienesta noteikumos nav paredzēts noilgums disciplinārlietas uzsākšanai, tomēr to IX pielikumā, konkrētāk, šī pielikuma 5. nodaļā, ir noteikti stingri termiņi disciplinārlietas norisei disciplinārlietu kolēģijā. Kaut arī šie termiņi nav kategoriski, tajos tomēr ir ietverts labas pārvaldības noteikums, kura mērķis ir kā administrācijas, tā arī ierēdņu interesēs izvairīties no nepamatotas kavēšanās disciplinārlietu noslēdzošā lēmuma pieņemšanā.

Līdz ar to disciplinārajām iestādēm ir pienākums rūpīgi veikt disciplināro procedūru un darboties tā, lai katra procesuālā darbība saprātīgā termiņā sekotu iepriekšējai darbībai. Šī termiņa neievērošana, kas ir vērtējama, tikai ievērojot konkrētos lietas apstākļus, var būt pamats akta atcelšanai.

Šis pienācīgas rūpības un saprātīga termiņa ievērošanas pienākums attiecas arī uz disciplinārlietas uzsākšanu, it īpaši gadījumā un kopš brīža, kad administrācijai ir kļuvuši zināmi fakti un darbības, kas var veidot ierēdņa civildienestā noteikto pienākumu pārkāpumu. Pat gadījumā, ja nav noilguma termiņa, disciplinārajām iestādēm ir pienākums rīkoties tā, lai saprātīgā termiņā veiktu procedūru, kuras rezultātā var uzlikt sodu.

Turklāt, ja administrācija disciplināro procedūru uzsāktu ar pārmērīgu novēlošanos, tiktu apdraudēts tiesiskās noteiktības princips. Ja no brīža, kad ir notikuši fakti vai rīcība, līdz disciplinārās izmeklēšanas sākumam ir pagājis ilgs laika posms, tad gan administrācijas veiktā to faktu un rīcības novērtēšana, kas var veidot disciplināro pārkāpumu, gan arī ierēdņa aizstāvības tiesību realizēšana var izrādīties īpaši apgrūtināta. No vienas puses, var pazust apsūdzībai un aizstāvībai svarīgi liecinieki un dokumenti un, no otras puses, lieciniekiem un visām iesaistītajām personām kļūst grūti ticami rekonstruēt savas atmiņas par lietas faktiem un to rašanās apstākļiem.

(skat. 124.–126. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1991. gada 17. oktobris, T‑26/89 de Compte/Parlaments, 88. punkts; 1995. gada 26. janvāris, T‑549/93 D/Komisija, 25. punkts; 2004. gada 10. jūnijs, T‑307/01 François/Komisija, 47. punkts.

5.      Laikposms, kas jāņem vērā, lai izvērtētu disciplinārlietas norises ilguma saprātīgumu, nav vienīgi laikposms kopš lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu pieņemšanas. Atbilde uz jautājumu, vai disciplinārlietas norisē kopš tās uzsākšanas tikusi ievērota vajadzīgā rūpība, būs atkarīga no tā, cik īss vai ilgs laiks būs pagājis no apgalvotā disciplinārā pārkāpuma izdarīšanas līdz lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu pieņemšanai.

Šajā ziņā posma pirms disciplinārlietas un pašas disciplinārlietas ilguma saprātīgums ir jāizvērtē, ņemot vērā katras lietas svarīgumu, it īpaši tās svarīgumu attiecīgajai personai, lietas sarežģītību, kā arī prasītāja un kompetento iestāžu rīcību. Neviens atsevišķs faktors nav izšķirošs. Katrs no tiem ir jāpārbauda atsevišķi, un pēc tam jānovērtē to kumulatīvā iedarbība. Daži disciplinārlietu pārmērīgi ilgas norises piemēri, par ko vainojama iecēlējinstitūcija, var nešķist nepamatoti, ja tos izvērtē atsevišķi, bet var būt tādi, ja tos aplūko kopā. Tomēr prasības attiecībā uz pienācīgu procesuālo rūpību nepārsniedz tās, kas ir saderīgas ar labas pārvaldības principu. Tādēļ, pat ja nav izslēgts, ka atsevišķi posmi pirms disciplinārlietas varētu būt noritējuši ātrāk, termiņš tomēr būtu saprātīgs, ja nepamatotu kavēšanos kopsumma katrā no šiem posmiem, aplūkojot vispārīgi, nebūtu tik nesaprātīga, lai varētu uzskatīt, ka attiecīgās personas disciplinārajai atbildībai ir iestājies noilgums.

Gadījumā, ja iecēlējinstitūcijas pieņemto lēmumu dēļ disciplinārlietas norises ilgums ir pārsniedzis to, kas parasti būtu uzskatāms par saprātīgu, šai institūcijai ir jāpierāda tādu īpašu apstākļu esamība, kas var attaisnot šo pārmērīgo ilgumu.

(skat. 127.–130. un 143. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2010. gada 13. janvāris, F‑124/05 un F‑96/06 A un G/Komisija, 392.–395. punkts.